Paplašinātā meklēšana

‡ àizsmir̂dêt,

1) zu stinken anfangen
Stenden: viss gaiss aizsmirdēja;

2) stinkend sich entfernen:
smirdelis aizsmirdēja gaŗām.

Avots: EH I, 50

‡ apsmir̂dêt Ahs., = ‡ apsmir̂dinât.

Avots: EH I, 115

‡ atsmir̂dêt: ķipluoki atsmirdējuši līdz šejienei, der Geruch des Knoblauchs hat sich bis hierher verbreilet.

Avots: EH I, 168

[ìesmir̂dêt, stinkend eindringen: man kāda smaka iesmirdēja nāsī Lautb. Refl. - tiês, für eine kurze Zeit zu stinken anfangen: istabā kas iesmirdējās Jürg.]

Avots: ME II, 68

‡ mir̂dêt ² Frauenb., = mẽrdêt 1; viņas luopiņu mirdē badu.

Avots: EH I, 816

‡ nuomir̂dêt ² Frauenb. "=nùomḕrdêt".

Avots: EH II, 68

nùosmir̂dêt, ‡ Refl. -tiês, eine Weile stinken: nuosmirdējies vien Pas. VIII, 414.

Avots: EH II, 88

nùosmir̂dêt, intr., (eine Weile) stinken (hinterher): dievs tev liks nuosmirdēt kâ tam ievas kuociņam BW. 31499. [ķeŗuot tuo (blakti), nuosmird nepatīkama smaka K. Students Latvis No 1561.]

Avots: ME II, 854

[pasmir̂dêt,

1) ein wenig stinken:
kas te uz reiz pasmirdēja?

2) tāda slava pasmirdēja Lis., es wurde Schlimmes (über jem.) gesprochen.]

Avots: ME III, 103

pìesmir̂dêt,

1) = piesmirdinât 2: iznāca katram varbūt knapi kuo lūpas aprasināt, tikai muti vien piesmirdēja Alm. Kaislību varā 66;

2) = piesmirst: istaba vien piesmirdēja.

Avots: ME III, 293

sasmir̂dêt,

1): "sapūt" Linden in Kurl.: tā būs jau sākuse s.

Avots: EH XVI, 449

sasmir̂dêt,

1) stinkend werden:
sasmirdējis ūdens Golg.;

2) eine gewisse Zeit hindurch stinken:
s. ve̦se̦lu stundu.

Avots: ME III, 739

I smir̂dêt: nach Specht KZ. LXII, 215 zu gr. σμόρδωνες.

Avots: EH II, 538

I smir̂dêt (li. smirdė´ti, r. смердѣть "stinken"), -u, -ẽju, riechen (biblisch und im Volksmund auch von Wohlgerüchen), stinken: puķes jauki smird U., die Blumen riechen schön. vīni, me̦di vien smirdēja mūs[u] kundziņa dārziņā BW. 32814. smird mana istaba ruozīšu smaku 25251, 1. ziediet tâ kâ puķes, smirdiet labi! Glück Sirach 40,14. svaidījās ar saldi smirdamu eļji Judith 10, 3. tu smirdēji kuiļa smaku (Var.: tev smirdēja kuiļa smaka) BW. 20410. tas smirdēja rāvu smaku 12608. kalējs smirdēj[a] uogļu smaku 9524. smirduots (Var.: smirdis) bija tautu dē̦ls, tâ kâ dūņu ezeriņš 21331, 1. smird kâ aptieķis Jlg. RKr. II, 97, kâ zuosu būda 489, kâ se̦sks Br. sak. v. 1079, kâ pupucis Etn. I, 61, kâ āpsis. citam de̦g, viņam smird RKr. VI, sak. v. 155. kur smird, tur de̦g Br. sak. v. 1142. Subst. smir̂dêšana, Stänkerei Brasche. Nebst smarda, smar̂ds, smar̂ša, smar̂ža, smerdelis, smer̂ža u. a. zu apr. smorde "Faulbaum" u. a. und vielleicht lat. merda "Unrat des Leibes", s. Trautmann Wrtb. 271, Walde Vrgl. Wrtb. II, 69I, Persson Beitr. 945.

Avots: ME III, 965

II smir̂dêt, (eventuell leicht beschäftigt) zu Hause bleiben Saikava, Memelshof.

Avots: ME III, 965

uzsmir̂dêt, zu riechen (intr.), stinken beginnen: uzsmirdēja nejauka smaka Stenden.

Avots: ME IV, 381

nikns,

b): briesmīgi nikna zâle (schwer auszurottendes Unkraut),
briesmīgi dziļa sakne Salis. es turēju arklu kâ krampjuos, bet zeme bij nikna, un man vajadzē]a lē̦kāt nuo vienas malas uz uotru Jauns. Raksti III, 29. nikni (übel) smirdēt. nikni (sehr) slims Pussen. tas man kre̦mt nikni (sehr) Rothof n. FBR. VIII, 131. vai tai vecenei tuo simtu tik nikni (sehr) vajadzē̦tu? Saul. Raksti I, 194.

Avots: EH II, 24, 25

pìesmir̂dinât,

1) vollstänkern:
piesmirdina vaguonu kâ kādu kabaku MWM. VIII, 541;

2) piesmirdināt muti, sehr wenig zu essen geben,
"duot ēst tik daudz, ka tik ir kuo pasmeķēt" Grünh.; vgl. piesmirdēt.

Avots: ME III, 293

III riest,

1): smiekli tam pār lūpām skaņi riest ("?") Virza Kar. Nameitis (1939), S. 34;

3): krūmu r. - auch (mit iê ² ) Peb., Ramkau (Wurzel riet-), (mit ìe ² ) Kaltenbr. (Wurzel riet-), Warkl. labība riest (?) "rẽdē II" (?) Sauken;

4): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Trik.;

6): auch Wessen, (mit ìe ² ) Auleja, Kaltenbr., Sessw., Sonnaxt (Wurzel riet-), Gr.-Buschh., Saikava (Wurzelform?); "satīt aude̦klu" (mit ìe ² ) Warkl. (Wurzel ries-): jārieš ("?") me̦ti aude̦klā;

7): auch (Wurzel rìet- ² ) Saikava; ‡

13) = riẽtêt 5: diena riest (?) Janš. Dzimtene V, 223. Refl. -tiês,

1): cūkām ausis karstā iaikā tâ sasprē̦gā, tīri riêšas ² nuost Siuxt. asaras riesās Schwitten; "lē̦ni, par kādu laiku nuokrist" (Wurzel rìet- ² ) Sonnaxt; kad cieta zeme, tad kāpuostiem kājas riêšas ² ("lūst") nuost Seyershof;

2): kartupeļu lakstiem riešas ("me̦tas, aug") bumbuļi (Wurzel ries-) Auleja; ‡

6) "?": kur riešas (Passiv zu riest 6?) me̦ti, tis - virsijais riestuvis Auleja (Wurzel rìet-). auzas riêšas ² ("virzās, grupējas kādā vietā") ūdeņam pa virsu un putre̦mi nuogrimst (vāruot) Seyershof. viņam riêtās ² kājas un sāka smirdēt (slimībai saē̦duot miesu ar˙vienu dziļāk) Frauenb. ja skalus liek iekšā, tad baķis neriêžas ² ("nespiežas iekšā") ebenda ("ja satinuot stellēs iestieptuos me̦tuos pa starpām liek skalus, tad dzijas nespiežas cita starp citu"). Zur Etymologie (von riest l) ganz anders Scheftelowitz KZ. LVI, 188 (zu aksl. rěšiti "solvere" und ai. ríšyati " wird versehrt").

Avots: EH II, 379

*šķurstenis, vieueicht (vgl. d. dial. schür(n)stein) zu erschliessen aus hochle. škùrstenis ² KL, Spr., Snssei n. FBR. VII, 133, Lub., Wessen, škurstinis, škurstins, škùrstins ² Assern n. FBR. VII, 133, Wessen, = skurstenis, der Schornstein: (kaulu) iemeta škurstinā un sāka smirdēt Pas. IV, 277 (aus Domopol). izskrēja pa škurstini ārā V, 303 (aus Dagda). (puisēniņus) pakariet škurstenī (Var.: skurstenī)! BW. 12685.

Avots: ME IV, 55

smakuôt: "smaržuot; smirdēt" Sonnaxt; "smaku taisīt" PV.; tā bedre briesmīgi smakuo Siuxt.

Avots: EH II, 532

streijât: auch (mit eĩ ) AP., Dunika, (mit èi ² ) Stelph. u. a. n. FBR. XVIII, 17; leicht besalzen (streĩjāt, streĩjet) Salis: cik tad nu tāds streijāts ilgi stāv! - viņš ātri sāk smirdēt.

Avots: EH II, 586