Paplašinātā meklēšana

amulis Lis., ein Tolpatsch.

Avots: EH I, 69

‡ àmulis ² Laud., Lubn. "jem., der nicht leicht begreift."

Avots: EH I, 193

apmulis: auch Mesoten, Wandsen.

Avots: EH I, 103

apmulis, -uša, verwirrt, dämlich: viņš, pa mežu staigādams, bija pavisam apmulis J. Kaln., Mag. IV, 2, 107.

Avots: ME I, 109

apsmulis, -uša, beschmutzt, besudelt: viņš bija netīrs, dubļiem apsmulis Adam.

Avots: ME I, 124

čamulis,

1) die Traube, der Büschel:
ir gan man čamuļi MWM. IV, 903. čamulīte, eine kleine Traube von Nüssen Ruj. n. U.;

[2) der Schädel
Dond.].

Avots: ME I, 403

če̦rmulis, ‡

2) če̦r̂muļi, Morcheln
Lubn.

Avots: EH I, 288

[če̦rmulis Posendorf], če̦rmuls, ein Knäuel, Geball: nuo tē̦va vairāk ne+kas nebij atlicies kâ satecējis uogu če̦rmuls (pēc ugunsgrē̦ka) Līb. 60. [cērmes, valgi, zari var sapīties če̦rmulī Posendorf.]

Kļūdu labojums:
uogu = uogļu

Avots: ME I, 410

[cimulis, bei U. unter cimbulis "Ackerscholle" und anscheinend gleichbedeutend damlt.]

Avots: ME I, 384

cirmulis (s. cìrmuļi),

1): auch (mit ìr ² ) Zvirgzdine: cirmuļi slapņā vasarā apē̦d buļbas; ‡

3) der Holzwurm
(mit ir̂) Warkl. n. FBR. XI, 102, 120.

Avots: EH I, 273

čurmulis, ‡

4) čur̂muļi Lubn., die Morcheln.

Avots: EH I, 297

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis ² Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423

dusmulis, ein Zorniger, Böser BW. 10210, 22901.

Kļūdu labojums:
10210 = 10220 var.

Avots: ME I, 521

dziemulis,

1) der Strudel, Wirbel im Fluss:
mutuļuo, vārās kâ dziemulis. tur jau tāds dziemulis, ka ruoku rauj iekšā Dobl.; ein sprudelnder Quell Dobl.;

2) der Scheitel, die Spitze eines Berges:
kalnu dziemuļi MWM. IX, 233; 639;

3) der Adamsapfel:
teļam galva nuogriezta līdz pašam dziemuļam jeb gāmuram Etn. I, 6.

Avots: ME I, 562

ē̦mulis [vgl. e̦mulis], einer, der nichts Gescheites zu sprechen versteht Alt - Rahden. [ẽ̦mulis Nigr., ein Dummkopf, der erfolglos witzig sein will].

Avots: ME I, 574

izmulis (Part. prt.) Dond., = izmuris.

Avots: ME I, 774

kamulis: auch Auleja, Skaista, Warkl., Pilda n. FBR. XIII, 42, 48, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, kamulis Linden in Kurl., kamuls auch Borchow n. FBR. XIII, 24, Wessen n. FBR. XIII, 85, Demin. kamultiņš: jātin dziesmas kamulā BW. 1029 (aus Lennew.). kamuļiem mē̦tājās 16551 var. (aus Lennew.). uz zemes guļ kamuleņš Pas. XII, 97 (aus Rositten). kur tis ka multiņš velsies IV, 188 (aus Lixna). cimdeņus adīju nuo deveņu kamulteņu BW. 7240, 3 (aus Kārsava).

Avots: EH I, 583

[kamulis Sissegal,] kamuls Tals., Mag. XIII, 2, 54, [kamurs Ruj.], = kamuols.

Avots: ME II, 153

ķe̦mulis, der Pfuscher: ķe̦mulis ir neglīta darba darītājs Bers.

Avots: ME II, 364

ķe̦rmulis, ein schlüpfriges Tierchen ; "kurkulis" (= Froschlaich?).

Avots: ME II, 368

ķimulis, der Stieglitz (fringilla carduelis) L., RKr. VIII, 90.

Avots: ME II, 382

ķirmulis,

1) der Holzwurm;

2) das Mehl von ausgefressenem Holze
JK. VI, 54;

3) ein Insekt. das im Herbste die Netze zerfrisst Salis n. U.;

4) der Engerling
Dr.;

5) fig., der Knips, der Winzige, Schwächling:
ķirmuļus saberzīsi kâ smaceņus Latv.

Avots: ME II, 385

‡ kor̃mulis ² Seyershof "eine faltige, zusammengeschrumpfte Erhöhung": tādi kâ kormulīši iekšā lakatiņā (in der Wamme). Zu kùrmulis I?

Avots: EH I, 639

‡ krimulis "kunkulis, krikums" AP.: vārītus kartupus samīca tik smalki, ka ne˙maz krimuļu nepaliek.

Avots: EH I, 654

I kumulis: "l)" ME. II, 313 zu streichen.

Avots: EH I, 674

I kumulis,

1) der Stieglitz (fringilla carduelis)
U., RKr. VIII, 90.

Avots: ME II, 313

II kumulis,

1): eine rundliche Wolke
Meselau; ‡

2) etwas Zusammengewickeltes, Rundliches
Meselau: drēbju k.; tur gaja (bē̦rniem trakuojuot) kumuļu kumuļiem (sich wälzend, stolpernd und aufstehend) Meselau.

Avots: EH I, 674

II kumulis, die Wolke Lub., [Fest.- Zu kumurs].

Avots: ME II, 313

I kùrmulis, ‡

3) ein verhärteter Auswuchs am Körper
(z. B. ein "miruoņkauls") Seyershof (mit ur̂ ² ).

Avots: EH I, 679

I kùrmulis,

1) der Haufe, die Menge, Masse, ein Knäuel:
bē̦rni sagājuši kurmulī Smilt. tad viss šis mīlināšanās kurmulis pagriezās uz viņu A. XII, 335. tai vajadzē̦tu tik rauties zem savas se̦gas kurmulī A. VII, 809 ;

2) ein kleiner Teil von einem wertlosen Gegenstande
Erlaa n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 324

II kurmulis, ein legenbiges, verkommenes, krüppliges, vor Kälte oder Krankheit zusammengezogenes Wesen Lös. n. Etn. IV, 99 ; "ein unbrauchbarer Mensch von kleinem Wuchse" Erlaa: [kuo tu velcies kâ kur̃mulis? Jürg. - Wohl zu kur̃mis

II].

Avots: ME II, 324

[III kurmulis L. W. 1922, II, 4 _4, = kurmis.]

Avots: ME II, 324

ķurmulis,

3): auch Grünh.

Avots: EH I, 708

ķurmulis,

1) das Gefängnis:
viņu iebāza ķurmulī Gr. - Sess.;

2) ein kleines Loch:
kad cimds neiet ruokā, saka: mazs kâ ķurmulis Etn. I, 122;

3) eine kleine Holzpfeife
Naud.;

4) ein Mensch, der einem anderen mit unsin- nigen Reden belästigt:
uzbāžas kâ ķurmulis ar saviem niekiem Naud.;

5) ein Knäuel, Klumpen:
krampji save̦lk viņu ķurmulī Mar. [Zur Bed. 5 vgl. kùrmulis I.]

Avots: ME II, 392

‡ màmulis ² "kas nerunā" Lettg.; f. māmule Pas. IX, 211 (aus Lettg.), eine Stumme.

Avots: EH I, 791

me̦mulis: auch (verächtl. Bezeichnung für einen Schweigsamen) Frauenb.

Avots: EH I, 780

me̦mulis, ein Stotternder, in der Rede nicht Fortkommender U., jemand, der nicht deutlich, nicht gern spricht Kaw.: žīdiņš piedzērās, līdz palika par me̦muli Degl. [Vgl. mè',ms.]

Avots: ME II, 600

mè̦mulis: ein Stummer - auch (mit è̦ ² ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, Oknist, ein Taubstummer Warkl. n. FBR. XI, 122.

Avots: EH I, 806

mè̦mulis, der Stumme, der Tölpel, Dummkopf: kuo tādam mē̦mulim iestāstīsi? Grob. n. Etn. III, 65.

Avots: ME II, 616

mulis, der Erdwühler B. Vēstn. v. J. 1870, S. 117 n. U.

Avots: ME II, 664

mur̂mulis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Lubn. n. FBR. XVII, 127, (mit ur̂ ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 73,

1): wer stottert Neugut; wer viel spricht od. immer murmelt
(mit ur̂ ² ) Dunika; wer viel und sinnlos schwatzt (mit ur̂ ² ) Frauenb.; wer schnell und viel spricht Schwanb.; "tāds, kas izrunājas" (ironisch) Zvirgzdine (mit ùr ² ); Schimpfname für einen Frechling (mit ur̂ ² ) Seyershof;

3): viņš dzē̦rumā kâ m, iemuldēja ... traukuos
Janš. Mežv. ļ. II, 237; ‡

7) ein gärendes Gemisch
(mit ur̂ ³ ) Dunika; ‡

8) "?": tev, puisīt, tāda galva kâ čigānu murmuļam Tdz. 42535.

Avots: EH I, 834

mur̂mulis (li. murmùlis "ein Brummbart"),

1) der Stammler, wer murmelt, stottert, undeutlich spricht, ungewandt in der Rede ist
[Domopol, Serbigal], Selb.;

2) der Tolpatsch, ein unwissender Mensch:
ej tu, murmuli, kuo tu zini?

3) von einem betrunkenen Menschen:
piedzēris kâ murmulis;

4) der Meckerer, Beiname des Bockes:
ai āzīti, murmulīti! BW. 29095. puisīšam tāda daba kâ tiem āžu murmuļiem (Var.: tam āža murmeļam) 12398; auch von der Lerche: cīrulīti, murmulīti! 2611;

5) das Murmeltier
B. Vēstn.;

6) der Pl. mur̂muļi [Kr.], das um einen hineingeworfenen Stein kreisende Wasser; Wasserwirbel
Kokn., Lub.; asins murmuļi, hervorquellendes Blut U.: [tavi asins murmuļi dziedē visas manas sāpes B. W. B.] Singular: nuo ūdens murmulīša BW. 29720, 2.

Avots: ME II, 671

pur̂mulis Ronneb., Smilt., purmulis Erlaa, ein Schimpfwort; aus purpulis?

Avots: ME III, 418

‡ rẽ̦mulrẽ̦muliski Seyershof, Adv., schief und krumm (taumelnd): aiziet kājas r. un uz māju netiek (von einem Besoffenen).

Avots: EH II, 369

rim̃mulis: ganībā tikai vienā rimmulī laba zāle Seyershof. viens rimmulītis būdā ir sauss, kur cūkai uzgulties ebenda; etwas Ringförmiges Ruj. Vgl. auch rim̃bulis.

Avots: EH II, 371

rim̃mulis, ein runder Platz, gew, ein runder, begrenzter, mit Gras bewachsener Platz vor dem Hause, auch ein rundes Blumenbeet Wolmarshof; griezt luopus rim̃mulī (Renzen), rimulī; vgl. rimulis.

Avots: ME III, 526

rimulis: auch Ruj.

Avots: EH II, 372

rimulis "ein rundlicher Haufen (von Lebe. wesen)" Nötk.: sagriezu luopus rimulī, eju... pats riņķī, kamē̦r luopi sāk gulties MWM1896. Vgl. rīmulî.

Avots: ME III, 527

sar̂mulis: auch Borchow, Gr.-Buschh., Mahlup, Oknist, Sonnaxt, Zvirgzdine. "der Hermelin" ME. III, 722 zu verbessern in "das Hermelin".

Avots: EH XVI, 444

sar̂mulis Prl., Wid., Spr., auch ein Demin. sarmuliņš, der Hermelin, das Wiesel; das Kaninchen Spr.: medenieki, nuošauniet sarmulīti (Var.: sarmuliņu, se̦rmulīti)! māte meitas man nedeva bez sarmuļa kažuociņa BW. 11071. sarmuliņu kažuoks Kaudz. M. 340. sarmuliņu alas Duomas II, 67. apakš tavas bikšu klapes sarmuliņš (gemeint ist der penis) cilājās BW. 35013. Vgl. se̦rmulis. Nebst li. šarmuõ od. šermuõ "Hermelin", šarmuonỹs "Wiesel", ahd. harmo "Hermelin" wohl (nach der Farbe) zu sar̂ma, vgl. Trautmann Wrtb. 300 und Meyer - Lübke IFA. VII, 76.

Avots: ME III, 722

se̦r̂mulis: auch AP., (mit e̦r̂ ² ) Salis, (mit ê̦r ² ) Grob.; kumeliņš kâ s. luocījās BW. 31846 var.

Avots: EH XVI, 478

se̦r̂mulis Kl., PS., Wolm.; Jürg., N.-Peb., Bers., se̦r̂mulis ² Karls., Deg., Zögenhof, Ruj., Nigr., Selg., se̦rmulis U., RKr. VIII, 86, Matkul, Talsen, se̦rmuls BW. 28314, se̦r̂mulītis C., Ramkau, se̦rmuliņš PS., RKr. VIII, 86, Bauske, Memelshof, se̦rmuolītis RKr. VIII, 86, der Hermelin (foetorius erminea L.): trīs naksniņas sagulēju sē̦rmuliņa (Var.: se̦rmulīša, sarmulīša, sērmulīša, sē̦rmuoliņa) aliņā BW. 13562, 3 var. duod, dieviņ, baltus linus kâ baltais se̦rmuliņš! 28314, 1 var. Vgl. sar̂mulis.

Avots: ME III, 819

sê̦rmulis ² Līn., sē̦rmulis L., U., Natur. XXXVII, 23, sē̦rmuliņš BW. 28314 var. (aus Schwitten), 28314, 3 (aus Bornsmünde), sē̦rmuoliņš, sē̦rmulītis BW. 28314, 3 var. (aus Alt-Autz), das Hermelin (foetorius erminea L.): duod, dieviņ, baltus linus, kâ baltuo sē̦rmulīti! BW. 28314, 1 (aus Frauenb.). trīs naksniņas sagulēju sē̦rmuoliņa (Var.: sē̦rmulīša aus Zirau, Kabillen, se̦rmulīša, sarmulīša, sarmuliņa) aliņā 13562, 3 (aus Alt-Seeksahten). dārgā sē̦rmuliņu kažuokā Kaudz. M. 389. S. se̦r̂mulis; die Lānge des ē, scheint nur kuronisch und semgallisch zu sein.

Avots: ME III, 830

še̦rmulis N. - Sessau und W. - Livl. n. U., Neuermühlen, (mit e̦r̂ ² ) Schibbenhof, = se̦rmulis, das Hermelin. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. šermuõ

dass. und das echt le. se̦r̂mulis.

Avots: ME IV, 16

šê̦rmulis ² : zu schreiben mit ê̦r!

Avots: EH II, 626

šê̦rmulis ² Hasau, Suhrs, Wandsen, Wensau, = sē̦rmulis, se̦r̂mulis.

Avots: ME IV, 17

‡ sirmulis,

1) = sir̃mis (als Kosename) (mit ir̃ ) Siuxt;

2) "se̦rmuliņš" Dünaburg.

Avots: EH II, 489

skriemulis, runder Wirbel, z. B. am Spinnrocken; Kniescheibe, Wirbel des Kopfes St.

Avots: ME III, 897

skrimulis, ein kleines Brotstück mit viel Rinde Mar. n. RKr. XV, 135, Wid. Wohl zu skrims.

Avots: ME III, 893

smulis: auch Borchow, Warkl.

Avots: EH II, 540

smulis Prl., smullis L., f. - e, ein Sabbeler, Schmutzfink Spr., Dr., Erlaa, Laud., Sissegal, Zaravič, Purap., Duomas II, 411: Sprw. smulis paliek smulis, mazgā, cik gribi! bij man tāda smuļa dēļ savu baltu muti duot? BW. 10319 (s. auch smulêt). iee̦lpuot šīs smulītes miesas smaršu U. b. 113, 64. Zu smaulis I.

Avots: ME III, 969

šmulis,

1): auch Dunika, Golg.; ‡

2) "ein Bäckergesell"
Libau.

Avots: EH II, 649

šmulis Ramkau, Smilten, = smulis: kāpēc Jēcīti šmulīti sauca? ... izzīda ... ķēves, .., kuņeli atrietināja BW. 20835.

Avots: ME IV, 86

straumulis: ūdens straumuļi Janš, Mežv. ļ. II, 471.

Avots: EH II, 584

straumulis U., straumuls L., St., ein Wasserwirbel, wirbelnde Blase im Strom St., die Strömung U.: pīlāri lūst pušu, kuo le̦dū straumuls lauž Mag. II, 3, 2. straumulim... pluostu cenšas ieduot Plūd. Rakstn. I, 184. asaru straumuļiem Kurz. Dziesmu gr. v. J. 1839 (2. Strophe vom Lied Dvēsle, līksmuojies).

Avots: ME IV, 1083

‡ struõmulis Neuenb., ein dicker, weicher Pflanzenschaft.

Avots: EH II, 592

‡ tamulis (mit hochle. a < e̦?) "?": Andrievs ... saplēsa šķīvi, t. (= neveiklis?) Sārts Str. 170. Vgl. te̦mulis.

Avots: EH II, 666

tāmulis Mag. II, 2, 32, = tāms I.

Avots: ME IV, 147

te̦mulis: "ein Tölpel" Gaweesen. "N.-Bartau n. Etn. II, 129," ME. IV, 163 zu streichen.

Avots: EH II, 675

te̦mulis, ein Tolpel N.-Bartau n. Etn. II, 129, Amboten, Furikenhof, Kl.-Dselden, Nikr., Wirginalen, Lin., ein bei der Arbeit und in der Rede Unbeholfener Nigr., "ein dummer und weichlicher Menschu Katzd., einer, der zu sprechen pflegt, was nicht am Platze ist Wain.; wer seine Gedanken nicht gehorig auszudrücken vermag Neuhausen; wer viel spricht, ohne es selbst zu verstehen N.-Bartau.

Avots: ME IV, 163

trumulis,

3) auch Fianden.

Avots: EH II, 698

trumulis,

1) die Trommel:
sit ar vara trumulīti! BW. 32484;

2) s. trumelis 1;

3) ein hölzerner Besemer
Golg., Korwenhof.

Avots: ME IV, 246

I tumnlis, ‡

2) tumuls Wessen, ein Dummkopf.

Avots: EH II, 703

I tumulis Kremon n. U., T. Ramoliņš, Nigr., tumuļa Vīt., comm., = tumelis, ein vielweseriger, nichts zustande bringender Mensch.

Avots: ME IV, 264

II tumulis Segewold, = mutulis 3.

Avots: ME IV, 264

vienmulis: vgl. li. vienmulys bei Balčikonis unter apvalus und vienmulė bei Juškevič unter komzũlė.

Avots: EH II, 796

vienmulis, was oben und unten gleich breit und dick ist Elv., U.; "nuo viena gabala, apaļš un re̦sns" Celm.; ein Klumpen (Erde, Eis); vienmulis trauks, ein oben und unten gleich breites Gefäss DL. Wohl aus vienmalis unter dem Einfluss der vielen Nomina auf -ulis umgebildet.

Avots: ME IV, 661

virmulis, = mutulis 3-6 (?): šalciens kâ nuo virmuļuos sakultas milzīgas jūras A. Upītis J. 1. 37. seja . .. pazuda truokšņainā, drūzmaiņā virmulī Domas III, 659. nuo . .. virmuļa, kas smadzenēs maisās, viņu . . pārņe̦m . . . dullums A. XX, 169. ūdens gājis virmuļiem ² (wirbelnd, sprudelnd) Erlaa.

Avots: ME IV, 608

zīmulis,

1) der Bleistift
(mit ì ) Wolm. u. a., (mit ĩ ) Grobin: rakstīt ar zīmuli;

2) das Symbol
U.

Avots: ME IV, 736

‡ žmulis Marienhausen,

1) "?": siena ž. (= žmuls?);

2) ein liededicher, unsauberer Mensch.
Vgl. šmulis.

Avots: EH II, 820

III kurmulis (der Maulwurf): auch Tdz. 37288; 45753, (mit ùr ² ) Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 679

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere ²⁾ Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. ^2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III ⁴ 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71

‡ II āmuls Selsau (aus mè̦mulis?) "jem., der wenig spricht und mit zoftigem Bart und Haar einhergeht''.

Avots: EH I, 193

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

ce̦rmauksis, [ce̦r̃maũksis Budberg], ce̦rmuoksis RKr. VIII, 86, [Widdrisch, Rosenbeck], cê̦rmulis ² Dond., ein Wiesel, Helmerin; [vgl. se̦r̂mulis dass. und zum Wechsel s -: c - z. B. cē̦rmauksis eben sē̦rmauksis "Eberesche"].

Avots: ME I, 375

čimurs,

1) der Hümpel, Mooshügel
[Schujen, Druw.]: pļava pilna čimuru Druw. n. Etn. III, 33; [vgl. cimulis;

2) eine Traube, ein Büschel
Praulen].

Avots: ME I, 413

[cirmis Wid., auch in Livl. gehört], cirmenis, [cìrme̦ns C., cirmene Selb.], cirmiņš, [cìrminis Nerft, Michalowo], cìrmulis ² Adsel, Demin. cirmenītis, cirmentiņš,

1) der Wurm, die Made, die Milbe:
ei, sarkanais ābuoliņ, cirmen(i)s tavu sakni grauza BW. 12285;

2) die Raupe:
nuo uoliņas attīstās cirmentiņš Konv. 27;

3) tranu cirmiņi, Drohnenbrut.
[Nebst li. kirmuõ od. kir̃minas "червь" zu cḕrme.]

Kļūdu labojums:
Konv. 27 = ("ābuolu smecernieks") Konv. ² 27

Avots: ME I, 386

‡ II čurulis,

1) = mulis">čurmulis 2 (?): dzija same̦tusies čurulī Lemsal;

2) die Morchel
Wolmarshof;

3) Plur. čuruļi Bērzgale "viruļuos salējušās uogles kalvja ceplī".

Avots: EH I, 297

dzainis, s. dzeinis. [dzijas dzainis Bers., Fest. "dzijas sarežģījums (če̦rmulis)".]

Avots: ME I, 538

[ẽ̦muôtiês Nigr., sich wie ein ē̦mulis benehmen; in Bers. sei è̦muoties ² (vielleicht aus ẽ̦rmuoties) gleichbed. mit ķē̦muoties.]

Avots: ME I, 574

ẽ̦rkulis [Nigr., Tr., Dond., Salis],

1) die Spindel
U.: kuo tinies kâ ē̦rkulis Br. 24;

2) das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
U., Dond., RKr. XVII, 39;

3) ein Wickel von Heede
(Mar.), Flachs (Roop), Wolle zum Spinnen: kungs balts kâ vilnas ē̦rkulis Br. 541. kâ pakulu ē̦rkulīti BW. 22845;

4) ein hochzeitliches Musikinstrument
RKr. XVI, 221; [vgl. Bielenstein Holzb. 735;

5) "ein sonderbar angekleideter Mensch"
Friedrichshof bei Ronneb. (in dieser Bed. aus *ē̦rmulis?);]

6) dze̦gužu ē̦rkulis, orchis maculata L. Dond. n. RKr. III, 71. [Wohl aus scwed. dial. erkul "Rockenstock",
s. Lidén Göteborgs högsk. årsskr. XXVI, 97.]

Avots: ME I, 575

‡ izskaĩstinât,* verschönern: nav ne˙kāds izskaistināšanas līudzeklis kâ dāmai lūpu zīmulis Daugava 1936, S. 74.

Avots: EH I, 479

[II kajaks "aumulis, trakulis": mans puika tāds kajaks; delverēties vien grib Dond.]

Avots: ME II, 137

ķir̃melis Ahs., ķirmulis,

1) der Holzwurm
Ahs., Grünh.: jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkstina LP. VII, 647;

2) Made, Larve:
ķirmeļi jeb kāpuri Konv. ² 124;

3) der Wurmstich, der Wurmfrass, der mehlartige Staub, der wom Bohren des Holzwurmes entsteht:
izsijā ķirmeļus (kuožu ē̦dumuos) un apkaisa izsitušuo vietu IK. VI, 54; apbārsta ar ķirmuļiem ibid. [Aus li. kirmėlė˜ "Wurm."]

Avots: ME II, 384

[I kùmt Jürg., C., kumstu, kumu Warkl., Welonen, krumm, buckelig werden; vgl. auch sakumis, atkumis. Nebst atkumu und uzkumu zu kums II, kumurs, kumuoss, kumulêtiês, kumulis II, li. apsikumuoti "ubrać się grubo", la. cumulus "Haufen", vgl. Būga Изв. XVII, l, 32.]

Avots: ME II, 313

kùrmuols, Waldbienennest, meža bišu šūnu kuopa Salisb. Zu kurmulis

I.

Avots: ME II, 324

I kurmucis, ein lebendiges, verkommenes, krüppliges, vor Kälte od. Krankheit zusammengezogenes Wesen ; vgl. kurmulis

II.

Avots: ME II, 324

‡ marmule PlKur., mulis">marmulis ebenda, der Rand (das Ufer) des Haffs.

Avots: EH I, 784

memeris, ein Maulaffe, Stotterer Ruj. Vgl. me̦muris, me̦mulis.

Avots: ME II, 600

‡ me̦mmulêt (kann me̦mulêt bedeuten) A. Leitāns, undeutlich sprechen. Vgl. me̦mulis.

Avots: EH I, 780

mḕ̦ms,

1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kur,š sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;

2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]

Avots: ME II, 615, 616

‡ *mimule od. *mulis">mimulis, der penis (?): citai duošu āža pautus, citai āža mimulīti (?) BW. 35383.

Avots: EH I, 815

mulmis [Manz. Lettus], Elv., mulmulis L., U., ein Stammler.

Avots: ME II, 665

‡ *mult, zu erschliessen aus apmulis und izmulis.

Avots: EH I, 831

murmelis, s. mur̂mulis.

Avots: ME II, 670

nùošļûdêt: nuošļūdējis a[t]pakaļ Pas. VI, 383. zīmulis nuošļūdēja nuo galda Kokn. u. a.

Avots: EH II, 97

pìesmult, besudelt werden: trauks piesmulis Dunika.

Avots: ME III, 293

ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, schekkig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,

1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;

2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;

3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.

Avots: ME III, 468, 469

rĩmulî (loc. s.) griezt luopus "das Vieh auf der Hütung dicht zusammentreiben und sich lagem lassen" Wain.; vgl. rimulis.

Avots: ME III, 539

rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), rumulas Warkl., rumules, mulis">rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".

Avots: ME III, 558, 559

rumulas, rumules, mulis">rumulis, s. rumeles.

Avots: ME III, 559

‡ sar̂mals Kalupe n. FBR. XVIII, 39, = sar̂mulis (?): sarmalen[i]s alu dara BWp. 2328, 1.

Avots: EH XVI, 443

‡ sar̂muls Kaltenbr., Skaista, = sar̂mulis. Demin. sarmuliņš (s. ME. III, 722 unter sar̂mulis): auch Pas. X, 173 (aus Višķi), (mit ar̂) Ramkau.

Avots: EH XVI, 444

*sḕ̦ms ² : auch Borchow, ("pe̦lē̦kraibs, hellgrau mit schwarzen Flecken" ) Nautrēni (s. gailis, lakats, sē̦ma vista, aber sirms zirgs), ("iesirms, sirms, sirms und pe̦lē̦ks gemischt") Warkl.: salnas rīta sē̦ma zeme Ceļi VIII, 278. s. alus, se̦rmulis Warkl.; in Lubn. angeblich mit ê̦: s. ("raibs") zirgs.

Avots: EH II, 481

sē̦rmanĩtis, der Hermelin: grib kaķīte tur laipuot, kur laipuo sē̦rmanītis (Var.: sarmulīt[i]s, sarmuliņš, se̦rmulīt[i]s) BW. 31101, 1. Zu se̦r̂ mulis.

Avots: ME III, 829

se̦rmauksis RKr. V1II, 86, = mulis">se̦rmulis.

Avots: ME III, 819

‡ *se̦rmuoliņš erschlossen aus dem voc. s. se̦rmuoliņi BW. 2504, 2 var., "= se̦r̂mulis.

Avots: EH XVI, 478

sē̦rmuoliņš, s. sē̦rmulis.

Avots: ME III, 830

se̦rmuolītis, s. se̦rmulis.

Avots: ME III, 819

še̦r̂muļi: auch (mit e̦r ) Nötk., N.-Peb.; ein Sing. še̦r̃mulis dass. in Sessau.

Avots: EH II, 625

še̦r̂muļi Arrasch, Drosth., Jürg., Kreuzb., Neugut, Raiskum, Sauken, Sessw., (mit e̦r̂ ² ) Bauske, Ruj., Salis, Selg., Sessau, Zögenhof, še̦rmuļi Ronneb., še̦rmuļi Wid., Schwanb., Odsen, Druw., Aahof, Festen, N. - Laitzen, Bers., Lennew., AP., Aistern, Laud., Mar., Alswig, Dunika, Grünw., šer̂muļi Saikava; daneben in Stuhrhof und Schibbenhof auch der Sing. še̦r̂mulis ² , = šermeles: še̦rmuļi pārskrēja pār visiem kauliem A. v. J. 1896, S. 573 (ähnlich: A. XI, 178; Vēr. II, 1417, Dunika, Grünw.). auksti še̦rmuļi lien pār muguru A. Upītis J. 1. 28. caur visu dvēseli šermuļi skrien Saikava. cilvē̦ku pārņe̦m še̦rmuļi Bess. Ainējam še̦rmuļi māc Seifert Chrest. III, 2, 114,

Avots: ME IV, 16

sêst,

1): auch Auleja; ‡

3) = sêstiês 2: kamulis nesē̦st - vis liels, cik ni šķeterē Auleja. Refl. -tiês, ‡

3) aufhören (rimties, mitēties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "nachlassen").

Avots: EH II, 483

I sìkt PS., C., sìkt ² Kl., sîkt ² Karls., sīcu (auch sīkstu U.), sīcu, rauschen, zischen (wie kochend Wasser U.); brammen, summen U., Spr.: trumulis ... sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. kuoku zaruos skumji lietus sīc Apsk. v. J. 1903, S. 37. bite sīc Etn. II, 51. šķitu bitīt[i] sīcam (Var.: dīcuot) BW. 363. smalkāki kukaiņi sīc Etn. II, 51. knausis sīc ebenda. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. II, 9. dundura sĩkšanu Apsk. v. J. 1903, S. 654. vai tik nesīc nāves muša? MWM. X, 214. zīlīte žē̦li sīc Vēr. II, 527. meitenes pusbalsī sāka tuo (= meldiju) sīkt līdza Janš Bandavā II, 254. vēl ausīs dziesmas, smiekli sīc Vēr. I, 1207. lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. Refl. sîktiês ² , summend, zischend sich hinein-, durch- saugen (vom Wasser): ūdens sīcas laivā ("= sīkdams sūcas") Salis. Subst. (Demin.) sīcējiņa, die Summende, Beiname der Biene im VL. Von Fick Wrtb. III4, 89 zu mnd. hîgen "schwer atmen", von Miklosich Et. Wrtb. 335 zu poln. sikora "Meise", sikawka "Spritze", von Wiedemann Prät. 62 zu got. siggwan "singen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 496) gestellt. Wegen der Mehrdeutigkeit des le sī- ist eine sichere Entscheidung unmöglich.

Avots: ME III, 853

I smaũlis Wolmarshof, ein schmutzig Gewordener (z. B. ein Schornsteinfeger) Ruj., Allend., Burtn, n. U. Nebst smaulêt I und smuļa, smulis wohl zur Wurzelform smu- bei Fick Wrtb. III ^4, 531 (smu- I; vgl, auch nd. smollen "besudeln" 1. c. 532) und Walde Vrgl. Wrtb. II, 249 und 686 (und - nach Prellwitz Wrtb. ² 422 - zu r. смурый "dunkelgrau"?).

Avots: ME III, 955

smũļļa PS., C., smuļa U., ein Sabbeler, Schmutzfink; zu smulis (mit ļļ aus lni̯?).

Avots: ME III, 969

‡ smulâns (Substantiv?) Saikava "neliels augumā; netīrīgs": kâ s., bet jau grib precēties. smulis vai s., - viens daudzums.

Avots: EH II, 540

‡ *smult, zu erschliessen aus pìesmult und apsmulis.

Avots: EH II, 540

I trubis, eine Röhre U.; "mulis">trumulis" Wenden.

Avots: ME IV, 244

trumelis,

1) trumele Allend. und Salis n. U., trumulis Erlaa und Kokn. p. U., Karls., trumuls PS., ein kegelfdrmiges, blechernes Geschirr zum Wasserkochen, Wassertrommel:
kungs vārīs trumelīti (Var.: kundziņš virs trumulī) BW. 31264;

2) trumēliņš Memelshof, = egle 3, ein hochzeitliches Musikinstrument: dancuodami panāksnieki un vedēji dauzīja trumeļus gar dziedriem, ka žvadzēja vien. trumelis - kuoks ar dzingstuošām misiņa lapiņām - bija vai ik˙vienam puisim līdz RKr. XVI, 245. situ trumēliņu tautu galda galiņa VL. aus Memelshof. Beruht wohl auf einem nd. *trummel "Trommel".

Avots: ME IV, 246

veksis, ‡

2) "smulis" Sessw.

Avots: EH II, 768

zìmalis Nötk. "= mulis">zīmulis 1."

Avots: ME IV, 734

zīmēklis N. - Peb., (mit ê ) Nötk., = mulis">zīmulis 1.

Avots: ME IV, 735

žmūgans,

1) schlank, hoch gewachsen
Naud., (mit ũ ) Siuxt: žmūgans kuoks;

2) spitz
(mit ù ² ) Warkh.: žmūgans miets, zīmulis. Vgl. žmaugs I 2.

Avots: ME IV, 822