Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'neēdis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'neēdis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (11)
aizpūst
àizpùst, ‡
4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,
1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;
2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.
Avots: EH I, 44
4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,
1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;
2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.
Avots: EH I, 44
celt
celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
ēst
êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,
1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;
2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;
3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;
4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;
5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,
1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;
2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,
1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;
2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]
Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14
Avots: ME I, 577
1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;
2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;
3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;
4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;
5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,
1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;
2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,
1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;
2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]
Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14
Avots: ME I, 577
galva
galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),
1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;
2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;
3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;
4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;
5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;
6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;
7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;
8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;
9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;
10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;
11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;
13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs
Avots: ME I, 596, 597
1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;
2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;
3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;
4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;
5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;
6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;
7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;
8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;
9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;
10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;
11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;
13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs
Avots: ME I, 596, 597
kārstīties
kãrstîtiês,
1): guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies (sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)!
P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡
2) k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.:
kuo tu ar tuo puisi kārsties? ‡
3) k. apkārt bez darba, müssig herumlungern
(aus einem handschr. Vokabular).
Avots: EH I, 604
1): guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies (sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)!
P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡
2) k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.:
kuo tu ar tuo puisi kārsties? ‡
3) k. apkārt bez darba, müssig herumlungern
(aus einem handschr. Vokabular).
Avots: EH I, 604
māja
mãja, Demin. verächtl. mãjele,
1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);
2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix
pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;
3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]
Avots: ME II, 577, 578
1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);
2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix
pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;
3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]
Avots: ME II, 577, 578
parēds
*parē̦ds, ‡
2) die Ordnung (beim Leiten der Arbeit;
mit è̦ 2 < ostle. à 2 ) Kaltenbr. (aus r. поряд dass., woraus auch li. parė˜das dass.): kad saiminiekam nav laba parē̦da, ir suns paliek neēdis. Dieselbe Bed. hat vielleicht auch das ME. III, 90 zitierte p. aus BW. 13199.
Avots: EH XIII, 167
2) die Ordnung (beim Leiten der Arbeit;
mit è̦ 2 < ostle. à 2 ) Kaltenbr. (aus r. поряд dass., woraus auch li. parė˜das dass.): kad saiminiekam nav laba parē̦da, ir suns paliek neēdis. Dieselbe Bed. hat vielleicht auch das ME. III, 90 zitierte p. aus BW. 13199.
Avots: EH XIII, 167
pietrūkt
pìetrũkt, plötzlich enden (von einem Vorrat), fehlen, mangeln: pietrūka, kuo ēst LP. VII, 197. dziedat, meitas, negaidāt! vai jums dziesmas pietrūkušas (Var.: vai jums dziesmu pietrūcies)? ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie mani tapināt! BW. 916. aties Jāņi, pusvasaras, trūks ūdeņa upītē; dieviņ, zini, kad pietrūkšu es nuo ļaužu valuodām (wann ich aus dem Gerede der Leute schwinden werde) 8989, 1. Refl. -tiês,
1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;
2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.
Avots: ME III, 305, 306
1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;
2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.
Avots: ME III, 305, 306
slābs
slãbs C,, PS,, slàbs 2 Kl,, Prl.,
1) schlaff:
kad auns bij beigts, tad tas... tāds liels, garš bij un slābs Dok. A. Daugava I, 317;
2) schwach, matt:
Zūza bij palikuse tik slāba kâ lupata Krišs Laksts 7. mēness sirpe peldēja..., apgaismuodama... apvāršņa malu... ar slābu gaismu Janš. Dzimtene V, 167;
3) schwach, gering
U.: slāba baznīca Mag. III, 1, 136, geringe kirchliche Versammlung U.;
4) lietus nāk zemē kâ slābs od. lietus nāk slābi zemē von starkem Regen
Golg. Subst. slãbums, die Schlaffheit, Mattigkeit, Schwäche: jis jau trīs dienas neēdis un nuo slābuma nevar jau paiet Pas. II, 80 (aus Malta). Zu slav. slabъ (serb. slȁb) "schwach" (wenn nicht hieraus entlehnt), li. slàbti "schwach werden", mnd. slap "schlaff" u. a., s. Trautmann Wrtb. 270 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 432. Neben diesem slāb ein ide. slēb- in an. slápr "träger Mensch" u. a.
Avots: ME III, 921
1) schlaff:
kad auns bij beigts, tad tas... tāds liels, garš bij un slābs Dok. A. Daugava I, 317;
2) schwach, matt:
Zūza bij palikuse tik slāba kâ lupata Krišs Laksts 7. mēness sirpe peldēja..., apgaismuodama... apvāršņa malu... ar slābu gaismu Janš. Dzimtene V, 167;
3) schwach, gering
U.: slāba baznīca Mag. III, 1, 136, geringe kirchliche Versammlung U.;
4) lietus nāk zemē kâ slābs od. lietus nāk slābi zemē von starkem Regen
Golg. Subst. slãbums, die Schlaffheit, Mattigkeit, Schwäche: jis jau trīs dienas neēdis un nuo slābuma nevar jau paiet Pas. II, 80 (aus Malta). Zu slav. slabъ (serb. slȁb) "schwach" (wenn nicht hieraus entlehnt), li. slàbti "schwach werden", mnd. slap "schlaff" u. a., s. Trautmann Wrtb. 270 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 432. Neben diesem slāb ein ide. slēb- in an. slápr "träger Mensch" u. a.
Avots: ME III, 921
tantaru
tantaru tantaris od. t. tantariem,
1) = denderiski 1: nevar paiet; duomā, ka būtu neēdis: iet tantaru tantaris Blieden n. Etn. II, 114. rati iet pa ceļu tantaru tantariem Vēr. I, 1395;
2) = tantariski(s): Hurtiķis tantaru tantariem būtu izsviests Deglavs Rīga II, 1, 408.
Avots: ME IV, 130
1) = denderiski 1: nevar paiet; duomā, ka būtu neēdis: iet tantaru tantaris Blieden n. Etn. II, 114. rati iet pa ceļu tantaru tantariem Vēr. I, 1395;
2) = tantariski(s): Hurtiķis tantaru tantariem būtu izsviests Deglavs Rīga II, 1, 408.
Avots: ME IV, 130
valkāt
valkât, -âju, valkuôt L.,
1) hinund herziehen, -schleppen
Erlaa, Meiran, Memelshof, Ogershof, Oknist, Schwanb.; zerren (z. B. von Hunden gesagt) U.: ar lielām muokām valkāja savu miesu Pas. VII, 134. viņa bē̦rnu visur valkā sev līdz A.-Schwanb. mani māte pēra pa ņātrēm valkādama (Var.: vazādama) BW. 14342 var. (ähnlich: 9341). biksi suņi plēsa pa krūmiem valkādami 11178. vilks tavus bērniņus bara malu valkā 28411. maizi valkāt, das halbgebackene Brot aus dem Ofen ziehn, mit Wasser begiessen und wieder hineinschieben N.-Bartau. "meitiņ, izvelc maizīti...!' ... "man nava vaļas maizi valkāt" Pas. V, 324 (aus Dricē̦ni). viņu bieži valkātu pa tiesām Latg. 1921, No 45, 11;
2) auch valkuot, (ein Kleidungsstück am Leibe) tragen (unbek. in Dunika und Oknist): valkāt gre̦znas drēbes. Sprw.: valkā mici, glabā vīru! Br, s. w. p. 58. valkā pate, tautu meita, savu . . . vaiņadziņu! BW. 24644. valkuo (Var.: valkā) . . . vaiņadziņu! 8511,1 var. (aus Kabillen);
3) auch valkuot, (ge)brauchen St.: valkuosim . . . radītas lietas tikuši Glück Weish. Sal. 2, 6. mēs nee̦sam šuo vaļu valkuojuši (wir haben solcher Macht nicht gebraucht) I Kor. 9, 12. kas šuo pasauli valkuo, ka tie tuo velti nevalkuo (die dieser Welt brauchen, dass sie derselben nicht missbrauchen) 7, 31. dieva vārdu velti valkuodami II Kor. 4, 2. ticību mutē valkāt Klaust. 63. valkādams tē̦va balsi J. Kļaviņš. grāmatiņu sākuši valkāt . . . skuolās Kronv. 22. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, sich schleppen; sich herumtreiben, sich herumschleppen
U., Spr., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: ievelc virvi ragavās, lai nevalkājas pa sniegu! Vīt. bikšu staras pa zemi valkājas Schwanb. čūskas uz lietu valkājas KatrE. valkājas kai deviņas dienas neēdis Birk. Sakāmv. 128. ķēniņš iet un valkājas pa mežu Pas. III, 459 (aus Asūne). valkāties par kapsē̦tu VI, 361. ka jūs te valkājaties ap manu pili? IV, 163 (Infl.). ta ta nu ubagi valkājas! U. kuo nu valkājies man visur pakaļ! Oknist. valkājas aplīk kai nuosprādzis suns Zvirgzdine. dēļ vienas guotiņas vajag sevkuŗu dienu ganam valkāties ebenda. čigāns mani pataisīja pa pasauli valkādamies Ulanowska Lotysze 52. kuo var zināt? - valkājas visādi cilvē̦ki Jauns. M. dz. 178. kaza pa aparu valkajās BW. 21248, 3. lai dievs duod bagātiem ar vutīm valkāties (Var.: vazāties) 8998, 2 var.;
2) "?": laid tad valkājas pats savu nelaimi Manz. Post. I, 81. kad, māsiņa, jauna biji, visi tevi bildinaja; valkājies nu, māsiņa, kāda kleņģa dabūjusi! BW. 22943;
3) einander ziehen, schleppen:
pate dieva dāvaniņa cita citu valkājās (Var.: vazajās): zirdziņš vilka ecēšiņu, ecēšiņa labībiņu BW. 28087;
4) sich tragen
(lassen [von Kleidern]): drēbes labi valkājas C., PS., Vit. u. a., die Kleider sind dauerhaft, halten lange vor. Subst. val˜kâšana,
1) das Hin- und Herziehen, -schleppen, -zerren;
2) das Tragen (von Kleidern);
val˜kâšanâs, das Sichziehen, Sichschleppen, Sichherumtreiben; val˜kâtãjs,
1) wer hin und her zieht, schleppt, zerrt;
2) wer (Kleider am Leibe) trägt:
zināj[u] savu arājiņu smalku kre̦klu valkātāju BW. 7037;
3) wer (ge)braucht:
dieva vārdu veltīgi valkātāji Kaudz. M. 56; val˜kâtãjiês, wer sich herumschleppt. Zu vìlkt.
Avots: ME IV, 456
1) hinund herziehen, -schleppen
Erlaa, Meiran, Memelshof, Ogershof, Oknist, Schwanb.; zerren (z. B. von Hunden gesagt) U.: ar lielām muokām valkāja savu miesu Pas. VII, 134. viņa bē̦rnu visur valkā sev līdz A.-Schwanb. mani māte pēra pa ņātrēm valkādama (Var.: vazādama) BW. 14342 var. (ähnlich: 9341). biksi suņi plēsa pa krūmiem valkādami 11178. vilks tavus bērniņus bara malu valkā 28411. maizi valkāt, das halbgebackene Brot aus dem Ofen ziehn, mit Wasser begiessen und wieder hineinschieben N.-Bartau. "meitiņ, izvelc maizīti...!' ... "man nava vaļas maizi valkāt" Pas. V, 324 (aus Dricē̦ni). viņu bieži valkātu pa tiesām Latg. 1921, No 45, 11;
2) auch valkuot, (ein Kleidungsstück am Leibe) tragen (unbek. in Dunika und Oknist): valkāt gre̦znas drēbes. Sprw.: valkā mici, glabā vīru! Br, s. w. p. 58. valkā pate, tautu meita, savu . . . vaiņadziņu! BW. 24644. valkuo (Var.: valkā) . . . vaiņadziņu! 8511,1 var. (aus Kabillen);
3) auch valkuot, (ge)brauchen St.: valkuosim . . . radītas lietas tikuši Glück Weish. Sal. 2, 6. mēs nee̦sam šuo vaļu valkuojuši (wir haben solcher Macht nicht gebraucht) I Kor. 9, 12. kas šuo pasauli valkuo, ka tie tuo velti nevalkuo (die dieser Welt brauchen, dass sie derselben nicht missbrauchen) 7, 31. dieva vārdu velti valkuodami II Kor. 4, 2. ticību mutē valkāt Klaust. 63. valkādams tē̦va balsi J. Kļaviņš. grāmatiņu sākuši valkāt . . . skuolās Kronv. 22. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, sich schleppen; sich herumtreiben, sich herumschleppen
U., Spr., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: ievelc virvi ragavās, lai nevalkājas pa sniegu! Vīt. bikšu staras pa zemi valkājas Schwanb. čūskas uz lietu valkājas KatrE. valkājas kai deviņas dienas neēdis Birk. Sakāmv. 128. ķēniņš iet un valkājas pa mežu Pas. III, 459 (aus Asūne). valkāties par kapsē̦tu VI, 361. ka jūs te valkājaties ap manu pili? IV, 163 (Infl.). ta ta nu ubagi valkājas! U. kuo nu valkājies man visur pakaļ! Oknist. valkājas aplīk kai nuosprādzis suns Zvirgzdine. dēļ vienas guotiņas vajag sevkuŗu dienu ganam valkāties ebenda. čigāns mani pataisīja pa pasauli valkādamies Ulanowska Lotysze 52. kuo var zināt? - valkājas visādi cilvē̦ki Jauns. M. dz. 178. kaza pa aparu valkajās BW. 21248, 3. lai dievs duod bagātiem ar vutīm valkāties (Var.: vazāties) 8998, 2 var.;
2) "?": laid tad valkājas pats savu nelaimi Manz. Post. I, 81. kad, māsiņa, jauna biji, visi tevi bildinaja; valkājies nu, māsiņa, kāda kleņģa dabūjusi! BW. 22943;
3) einander ziehen, schleppen:
pate dieva dāvaniņa cita citu valkājās (Var.: vazajās): zirdziņš vilka ecēšiņu, ecēšiņa labībiņu BW. 28087;
4) sich tragen
(lassen [von Kleidern]): drēbes labi valkājas C., PS., Vit. u. a., die Kleider sind dauerhaft, halten lange vor. Subst. val˜kâšana,
1) das Hin- und Herziehen, -schleppen, -zerren;
2) das Tragen (von Kleidern);
val˜kâšanâs, das Sichziehen, Sichschleppen, Sichherumtreiben; val˜kâtãjs,
1) wer hin und her zieht, schleppt, zerrt;
2) wer (Kleider am Leibe) trägt:
zināj[u] savu arājiņu smalku kre̦klu valkātāju BW. 7037;
3) wer (ge)braucht:
dieva vārdu veltīgi valkātāji Kaudz. M. 56; val˜kâtãjiês, wer sich herumschleppt. Zu vìlkt.
Avots: ME IV, 456