Paplašinātā meklēšana

bezgùodîgs, unverschämt, schamlos, ehrvergessen, unartig: bezguodīgs puika, ein unartiger, frecher Bengel; bezguodīgi runāt, zoteln, unverschämt, frech reden.

Avots: ME I, 283, 284

bluõdîgs Puhren, = blèdîgs.

Avots: EH I, 232

bruôdîgs [AP., bruodains Bers.], = briedīgs; bruodīga barība, maize; barības bruodīgās daļas, die nahrhaften, Nahrungsstoff enthaltenden Teile der Speise (zu briêst).

Avots: ME I, 342

‡ daũdzvaluodîgs* M. 246, vielsprachig.

Avots: EH I, 310

gùodîgs,

2): g. kâ jē̦rs Ramkau.

Avots: EH I, 423

gùodîgs (li. guodìngas "почтенный"),

1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;

2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;

3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [

4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,

1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;

2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.

Avots: ME I, 689

kuôdîgs,

1): k. aukstums Seyershof;

2): k. zvē̦rs Salis.

Avots: EH I, 685

kuôdîgs,

1) beissend, ätzend:
viņš sirdīgi vilka de̦gunā kuodīguo smaku MWM. IX, 451. vējš dzina kuodīguos putekļus Vēr. I, 1387;

2) bissig:
līguotāji apdzied sīkstuļus kuodīgām dziesmām BW. V, S. 16. skuoluotājs smīnēja kuodīgi MWM. X, 327.

Avots: ME II, 341

luõdîgs: kaķē̦ns l. uz spēlēšanuos Seyershof.

Avots: EH I, 766

luõdîgs, flink, fix Karls.: luodīga meitene Seib.; luodīgā Anniņa MWM. VIII, 241. viņa luodīgi te̦kalēja Seib. [Zu luõdât?]

Avots: ME II, 524

muôdîgs: auch Erlaa, Mojahn, Peb., Ronneb., Serben, Wesselshof; wach Ev.

Avots: EH I, 840

muõdîgs,

1): auch Dunika, Salis u. a., (mit ùo ² ) Oknist; ‡

2) nach der Mode verfertigt, hübsch
(mit ùo ² ) Oknist.

Avots: EH I, 840

muõdîgs, komisch, sonderbar, eigentümlich: te bija pa˙visam muodīga zeme LP. VI, 302. kādēļ tāds muodīgs esi? III, 41. laiks tāds muodīgs vien taisās A. XVI, 1080. dē̦lam paliek muodīgi ap dūšu JK. III, 71. [viņš bij atnācis tâ mudīgi izģerbies Druw.] Zu muõde.

Avots: ME II, 682

[II muôdîgs, leicht od. früh erwachend Nötk., Ruj., Bilskenshof, C.: muodīgs suns].

Avots: ME II, 682

negùodîgs: n. pulks, abscheuliche Menge Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abscheulich"). pe̦lavas neguodīgi ir, es ist abscheulich viel Kaff ebenda.

Avots: EH II, 12

negùodîgs, unehrlich, schimpflich, schmählich: neguodīgs cilvē̦ks; neguodīga dzīve.

Avots: ME II, 714

‡ nuodîgs, giftig Pēt. Av. I, 216:. ļaudis stāstās, ka krupji e̦suot ļuoti ... nuodīgi.

Avots: EH II, 39

[nuõmuodîgs, warch: nuomuodīgas ausis Jaunie mērn. laiki II, 76.]

Avots: ME II, 824

uôdîgs "neugierig" Kreuzb.

Avots: ME IV, 412

‡ pagùodīgs ² Kaltenbr. "pa daļai guodīgs".

Avots: EH II, 136

pusgùodîgs, Adv. pusgùodîgi, halbwegs ehrbar, ehrlich, redlich, anständig: lādzīgam cilvę̄kam darbs ar atpūtu mainās tâ pusguodīgi Seibolt.

Avots: ME III, 427

pusluôgs A. XX, 45, das halbe Fenster.

Avots: ME III, 430

ruodîgs: sviestene ir ruôdīga ² , - maz savārās Salis.

Avots: EH II, 391

ruodîgs U., Etn. III, 178. gedeihlich, ausgiebig: ruodīgi rudzi Oger, (mit "uô ^2") Salis. Zu rastiês (prs. ruoduos); Reimwort zu bruodīgs.

Avots: ME III, 577

smalˆkuodîgs, fein riechend, fein, gut witternd: kustuoņiem smalkuodīgs de̦guns U. b. 109, 4.

Avots: ME III, 953

suodīgs "?": ne tik suodīgs, liels in guodīgs Fürecker.

Avots: ME III, 1135

spuodīgs: nach Sehwers Unters. 118 aus mnd. spodich "eifrig, eilig".

Avots: EH II, 565

spuodīgs, frisch Für. I: nu jau spuodīgs tuop . . . neve̦se̦ls puisītis Für. I.

Avots: ME III, 1034

valuôdîgs, gesprächig: valuodīgs cilvē̦ks C., Golg., Salis, Schwanb. u. a. valuodīgas jaunavas Libek Pūķis 31. valuodīgie tē̦rzē̦tāji A. XI, 53. viņš ir jautrs un valuodīgs Lautb. Luomi 15. valuodīgais students apklusa 176.

Avots: ME IV, 462

ve̦cmuõdîgs, ve̦cmuõrdîgs Schlehk n. FBR. VII, 41, Suhrs n. FBR. VIII, 120, altmodisch.

Avots: ME IV, 516

viênvaluodîgs,* Latv., einsprachig.

Avots: ME IV, 668

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65

glêbt [PS., Trik., Ruj.], - bju, - bu (li. [glė´bti "mit den Armen umfassen"], retten, schützen Drsth. Refl. -tiês, sich schützen, sich erwehren PS., Diez: nevar guodīgs cilvēks vairs glēbties. [glēbējs, der Retter: žēlīgs glēbējs, mīļais dievs! B. W. W. Zu glabât (s. dies), li. glèbỹs "ein Armvoll" und wohl auch ahd. klāftra "Klafter"; vgl. Fick; BB. II, 208 u. Wrtb. III ⁴ , 56.]

Avots: ME I, 626

kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,

1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]

2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;

3) als Indefinitum,

a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;

b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]

Avots: ME II, 186

‡ ķezeklîgs "?": apģē̦rbs ir ve̦cmuodīgs un ķ. Dünsb. Etnografija 29.

Avots: EH I, 698

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

negùods, die Unehre, Schande, Schmach: Sprw. labāk nabags ar guodu nekâ bagāts ar neguodu. me̦luot neguoda amats. Der Gen. neguoda steht oft in der Funktion des Adjektivs neguodīgs, unehrlich, unverschämt, schändlich: pruojām, pruojām neguoda ļaudis! BW. 26131; 16188. izdzirdu cīruli, neguoda putnu; vgl. BW. 2600. neguoda māte, neguoda tē̦vs, Beiwort der Schlange Tr. IV, 405. [šādā ceļā un tik neguoda laikā Janš. Bārenīte 39.] kāzās dziedāju neguoda dziesmas Ltd. 598. likt neguodā, in einen schlechten Ruf bringen; neguodā nākt, tikt, in einen sclechten Ruf gebracht werden: ļaudis manu augumiņu neguodā nuolikuši; vgl. BW. 8623. tik es tiku neguodā caur netiklu tē̦va dē̦lu BW. 21883. ar neguodu od. neguodam, mit Schimpf, in Unehre, unehrenhaft: grib netiklis ar neguodu nuoņemt manu vainadziņu Ltd. 680. bagātais izsunījis viņu un aizdzinis ar neguodu pruojām LP. V, 262. kâ es nu tik ve̦cu cilvē̦ku neguodam pie matiem vazāšu? VI, 830. par neguodu, zur Schande: tas tev par neguodu.

Avots: ME II, 714

ņe̦rba,

1): vai tev kāds guodīgs drēbes gabals? ņe̦rbas vien ir! Grob. kad meitas lindruku iedamas nenesa ruokā, tad drīz ņe̦rbas vien karājās ebenda.

Avots: EH II, 113

nerîža ^2: ein unbändiges Kind od. Tier (mit ĩ ) Siuxt; ein ungehorsamer Mensch (mit ĩ ) NB.; ein Unruhiger (mit ĩ ) Bartau; "neguodīgs cilvē̦ks, tāds, kas nedarbus dara" (mit î ² ) Frauenb.: izsit acis tādi nerīžas zirgam.

Avots: EH II, 18

nùodigt,

1): mieži labi nuodīguši C.; ‡

2) sich mit spriessenden Saatkeimen bedecken (vom Boden):
kad apsē̦tuo gabalu nuobluķē, tad vienādāk nuodīgst AP. zirnājs nuo vienas vietas nuodīdzis ar zirņiem Ramkau. lauks labi nuodīdzis Trik.

Avots: EH II, 40

‡ palaîstevis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, = palaîstuvis: bija stingrs un guodīgs meitē̦ns, ne tâ kâ tagadējās palaisteves Veselis Daugava 1934, S. 194.

Avots: EH II, 148

pec;

2): auch Daudsewas n. FBR. XVII, 160, Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74, Oknist; f): p. pārtīkas (was die Nahrung betrifft)
piena pietīk Daudsewas n. FBR. XVII, 160. p. guoda (was die Ehrlichkeit betrifft) bij dikti guodīgs cilvē̦ks ebenda; g): p. ve̦lna (als Adv., etwa: schrecklich) Lubn. n. FBR. XVII, 131.

Avots: EH XIII, 218

puškuôt, puškuôt,

1) schmücken
(eigentl.: mit Blumen zieren): ļaužu dēļ nedrīkstēju puškuot (Var.: pušķuot) savu augumiņu; sak[a] ļautiņi re̦dzē̦dami: puiša dēļ puškuojās BW. 8645. valkāš[u] savu vainadziņu, juo ra-žani puškuodama 8473, 2. jaunas sievas, kuo gaidāt? puškuojiet pirts jumtu! tâ dieviņš jūs puškuos ar dē̦liem, ar meitām 1080;

2) beschenken:
dziedama, kad brūri "puškuo", t. i. kad brūtei "me̦t" cimdus, zeķes, galdautus, villaines etc. BW. III, 2, S. 23. brūti "puškuo", t. i. izdeviņu namā brūtes radi un tuvinieki me̦t naudu un lietiškas dāvanas pūra "kaudzei" BW. III, 3, S. 622. galdu "puškuo" ar cimdiem, zeķēm etc. BW. III, l, S. 96. Refl. -tiês, sich schmücken: meitām vedu ze̦lta kruoņus Jāņu nakti puškuoties BW. 32903 var. kas guodīgs tē̦va dē̦ls, ļauj man ilgi puškuoties, citu gadu, tad aiziešu kâ sarkana maguonīte 14932. puškuojies, gre̦znuojies, jauna vīra līgaviņa! BW. piel. ² 17092. - Subst. puškuôšana, das Schmücken: pēc veltīšanas nāca "mājas paškuošanä BW. III, 1, S. 50; puškuõjums, das einmalige Schmücken; der Schmuck; puškuôtãjs, wer schmückt: kakta puškuotājai deva nē̦zduogu BW. III, 1, S. 17, pušk-, soweit nicht hochlettisch, aus pusk- (in pusks) + pušķ- (in pušķis).

Avots: ME III, 438

razîgs "trakulīgs, kuodīgs": r. cilvē̦ks. suns Ringmundshof; mit ā (zu rāzēties)?

Avots: ME III, 492

skadrs Karls.,

1) leicht zu spalten:
skaldītu skadruos priežu klučus JR. IV, 84;

2) munter, frisch
U., aufgeweckt: skadrs zirgs Selsau, ("ātrs") C., skadrs zē̦ns C. tu esi skadra braucēja Selsau. skadrs (muodīgs) miega. nuo rīta visi skadri PS. skadrs (hellsehend) skats C. skadras ausîs, ein scharfes Gehör U. skadras (= spuožas, dzīvas) acîs C., Ermes, Wolmarshof; skadras acis, ein scharfes Gesicht Widdrisch, U.: skaudībai ir skadras acis MWM. VIII, 332. skadrs (wachsam) suns Wolm.;

3) grell
V. - Subst. skadrums,

1) die Schärfe, Rauhheit Widerhaarigkeit
U.;

2) die Munterkeit, Aufgewecktheit:
jūtekļu skadrums U. b. 109, 69. In der Bed. 1 wohl nebst šķe̦dēns (und skadiņi?) und li. skedervà od. skederlà "Splitter" (bei Būga KSn. I, 282) zu osorb. ščedrić "krümeln", ae. scaterian "zerstreuen", gr. σχεδάννυμι "zersptittere" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 558 f.). In der Bed. 2 (wozu auch skadinât) kontaminiert aus skab- (in skabrs) und *kad- (zu germ. hvata- "schnell, scharf" (bei Fick Wrtb.III4, 115; wenn mit hv- aus ide. qu̯-)? Oder zu norw. skata "in eine Spitze auslaufen" u. a. (bei Walde l. c. 539)?

Avots: ME III, 863

skaņš,

1): auch Kortenhof, Ruj., Salis; skaņa runa Jürg. s. ( = skanīgs) bleķis Frauenb. s. laiks (= kad laukā labi un tālu var dzirdēt) Grenzh. n. FBR. XII, 13. s. ("valuodīgs") meitē̦ns Seyershof. s. (laut sprechend, "uzstājīgs") cilvē̦ks Ruj. skaņi irbe nuosakliedza BW. 11464. skaņi runāt Jürg., Kegeln, N.-Laitzen, Orellen, Zvirgzdine. skaņi sāka zvanīt Pas. VIII, 374. skaņi ("ātri") braukt AP.;

3): auch Freudenberg, Nigr., Schnjen, Serben; s. (ar cietu kuoksni, labi plīstuošs) kuoks Luttr. cieti, labi nuoauguši kuoki ir saucami skaņi; tādi kuoki plêšuot teicami plīst, un atplēstais gabals skanē̦dams atdalās nuo lielas kuoka masas Druw.; ‡

4) "?": skaņa rīta rasa, vēl skaņāka vakarā BW. 11463. Subst. skaņums: "skaņa" Seyershof.

Avots: EH II, 501

spruksts,

1) ein Knebel, Hölzchen zum Vorlegen
C., Bers.;

2) spruksts U., Etn. IV, I66, C., Lub., Bers., sprukstiņš U., Salis, wer (was) sich schnell bewegt; ein Leichtfüssiger, ein Springer
L., U.; ein beweglicher, kurzweiliger Mensch U., ein Irrwisch, Sausewind Salis; ein munteres Pferd U.: viņš kâ sprukstiņš aizspruka pruojām LP. VI, 827. viņa kâ sprukstiņš mukuse atpakaļ VII, 181. Pēteris nebij vairs nebēdnieka spruksts" bet guodīgs puisis Stāsti Kraukļu kr. 87. In der Bed. 1 (wenn mit ks aus gs ) wohl zu sprudzenis usw.; in der Bed. 2 eher zu sprukt, vgl. Persson Beitr. 871.

Avots: ME III, 1024

stiprs,

1): kad bij s. (ein grosser Sturm),
tad meta nuo kuģa malku jūŗā Salis. stipra jūŗa ebenda, das Meer bei starkem Wellengang. stipra (sehr kalt) ziema Linden in Kurl. tagad zirgiem s. (schwer) darbs ebenda. pats stiprākais (am meisten anstrengend) kuļams laiks Janš. Dzimtene II, 282. tur kāda stipra (= vismaz ve̦se̦la?) pūrvieta būs Orellen;

2): s. (kuodīgs) sīpuols Linden in Kurl. krāsns ir briesmīgi stipra (stark geheizt)
Salis, stipra (reich an Lehm) zems (Boden) Kaltenbr. zemes tur bij tik stipras, ka gar lielceļu auga mežruozītes Jauns. Augšz. 34. Adv. stipri,

2): s. smaržuot Ramkau. s. (viel)
jāduod gaļa, kad kuļ ar mašīnu Frauenb.;

3): auch Ramkau, Strasden; stiprai (= stipri, laut)
bļāve Pas. XI, 365. Subst. stiprums,

1): parād[i] savu stiprumiņu! BW. 16098. apiņam aiz stipruma (ir plata spruodziņa) 16922.

Avots: EH II, 580

uzšpļaūt, = uzspļaũt: tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzšpļautu A. v. J. 1897, S. 134.

Avots: ME IV, 390

varkšîtiês, -uôs, -ijuôs,

1) var̂kšîtiês ² AP., varkšîtiês N.-Peb., Ramkau, weinen (verächtlich gesagt);
varkšîtiês Zaravič, varkšķîtiês Bers., Kalzenau, varšķîtiês AP., Lubn., Meiran, Serben, eigensinnig weinen (von Kindern gesagt); var̂kšķîtiês Bers., varkšķîtiês Meiran, var̂šķîtiês Saikava, Sessw. "čīkstēt, pikstēt" (von Kindern gesagt, die sich zum Weinen anschicken): kādu brīdi tâ klusām varkšķījies un ar piedurkni acis slaucīdams... Kaudz. Izjurieši 114;

2) var̂šķîtiês Mar. n. RKr. XV, 142, das Gesicht zum Weinen verziehn;
varkšķîiês Vīt., (mit ar̂ ) Stockm., var̂šķîtiês Borchow, Golg., Prl., Saikava, varkšîtiês Vīt., das Gesicht, die Lippen verziehn, Grimassen schneiden: kuo nu varkšķies (varšķies Bers.)? runā un izturies kâ guodīgs cilvē̦ks! Vīt.;

3) varkšķîtiês Bers., Kalzenau, mit langer Miene, ohne Appetit essen;

4) varkšķîtiês Bers., Kalzenau "ķē̦muoties, māžuoties";

5) varkš(ķ)īties Kosenhof "tūļuotiês, neveikli strādāt". In der Bed. 1 zu varkšêt; in den Bedd. 2-4 (und 52) zu varkstīties und varšķît; und weiterhin (nebst li. varškė˜ "geronnene Milch"
und virkšti "więdnąć" ? Anders darüber Būga KSn. I, 298.) etwa zu sloven. svrêti se (part. prt. svrl se) "sich zusammenziehen"?

Avots: ME IV, 479, 480

vīpsnuôt, s. vīpsnât. Refl. -tiês "?": ap viņa lūpām vīpsnuojās kuodīgs sarkasms A. Brigader Daugava l, 149.

Avots: ME IV, 640

vītra (sloven. vîtra "Flechtgerte" ),

I) ein Schling-, Rankengewächs
DL.;

2) ein unbeständiger Mensch (bes. ein solches Weib)
Ruhental n. DL.: tīrā vītra mūs[u] māsiņa: ne tai labs tē̦va dē̦ls, ne guodīgs arājiņš Barbern n. Etn. I, 7. Zum Suffix vgl. mē̦tra.

Avots: ME IV, 648