Paplašinātā meklēšana

pìrksts Wolm., Selb., Gr.-Buschhof, dial. pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ "Finger"), der Finger, (kãjas pirksts) die Zehe: Sprw. nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. kas ātri ķer, tam pirksti deg. viens pirksts sāp, visi līdza cieš. gribē̦tu nu visus pirkstus nuokuost. kas vienreiz pirkstu ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. citādi ciivē̦ks labs, tik pirksti par gariem. pirksti kâ tapas. mazais pirkstinš, der kleine Finger. pirkstu galuos iet U., auf den Zehen gehen. pēdējie slējās, priekšējiem uz ple̦ciem atspiezdamies, pirkstu galuos Kaudz. M. 327. cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. glups kâ pirksts MWM. IX, 41. skaitīt uz pirkstiem MWM. VIII, 365. tas ir skaidri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. vēl viena pirksta platuma tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. nepaceļ pie darba gan˙drīz ne pirksta Alm. Kaislību varā 66. grasīties ar pirkstu LP. I, 181. pirkstus nuokuost; pirkstu pirkstā kuost, sich in die Finger beissen Peb., Sessw. n. U.: aiz skaudības tik tik pirkstus nav nuokuoduši LP. IV, 57. pirkstu ierūsēšana nuozīmē drīzu nuomiršanu tuvuos raduos Etn. II, 191. dieva pirksts, Gottes Finger. dieva un ve̦lna pirksti Lis., (die Wurzelknollen der) orchis latifolia. ve̦lna pirksti Aahof "vēdzeles kuņģa piedēkļi". Nebst apr. pirsten "Finger", acc. pl. prēipīrstans "Ringe" vielleicht zu mnd. vorst, ae. fyrst, ahd. first "Spitze, Dachfirst", ai. pṛṣ̌thám "hervorstehender Rücken, Gipfel", av. paršta- "Rücken", la. postis (wenn aus *porstis) "Pfosten" u. a., s. Brugmann IF. XI, 285, Solmsen IF. XXXI, 454, Trautmann Wrtb. 220, Walde Vrgl. Wrtb. II, 35.

Avots: ME III, 223, 224

I pìrksts: sveša māte maizi griež, pie pirkstiem mērīdama BW. 4436. gre̦dze̦na p., der Ringfinger Frauenb.

Avots: EH XIII, 236

‡ II pìrksts ² , -s, der Singular zu pìrkstis: ein Funke (dzirkstelīte) Auleja; eine kleine Kohle in der Asche Kaltenbr.; ein sprühender Funke Saikava, Warkl.; "dzirkstele" Zvirgzdine: nuomiedz pirksti, lai neaizde̦gas drēbe!

Avots: EH XIII, 236

‡ pìrkststar̂pa, die Stelle zwischen zwei Fingern.

Avots: EH XIII, 236

prìekšpìrksts, der Zeigefinger Ahs. n. RKr. XVII, 48: ar priekšpirkstiem tā aizspiedusi ausis, lai aizsargātuos nuo truokšņa Birzn. Sof.

Avots: ME III, 397

puspìrksts: gre̦dze̦ns palika puspirkstā RKr. XIX, 122.

Avots: EH II, 333

puspìrksts, ein halber Finger.

Avots: ME III, 432

sãnpirksts Konv. ² 560, die Nebenzehe; "der Seitenfinger am Fingerhandschuh": manam cimdam caurs sānpirksts Sauken.

Avots: ME III, 804

spìrksts, -s Mar. n. RKr. XV, 137 = dzirksts; Plur. spìrkstis ² N.-Rosen n. FBR. VIII, 41, N.-Laitzen, glühende Kohlen unter der Asche U., heisse Asche: gaļu cepinājuši ugunskura karstuos pe̦lnuos (spirkstīs) Konv. ² 3098. raganas vēmekļi . . . ierušināmi spirkstīs LP. VII, 583. es vairs negribu savus nagus spirkstīs bāzt Duburs Ērglis un Šperbers 66. Phonetische Schreibung mit -h- für etymol. -g-; s. spirgsti und vgl. pirkstis.

Avots: ME III, 1000

‡ àizpilt, eiternd anschwellen (mit l˜ ) Dunika, (mit lˆ ² ) Kal., O. - Bartau: pirksts nuo iedūrušās skabargas aizpilis (= aizmilzis) PS. pirksta aizpilums uztrūcis Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42

àiztḕrpis, angeschwollen: pirksts aiztērpis AP.

Avots: ME I, 56

apčūluôt, apčūlât, siepen, wässerig eitern: pirksts apčūlājis; schwelen, wie nasses Holz: ce̦lms apčūlājis PS.

Kļūdu labojums:
siepen = ringsherum siepen

Avots: ME I, 80

II apmilˆzt, intr., ringsum anschwellen, schwären: pirksts apmilzis PS. apmilzums, eine angeschwollene Stelle des Körpers, besonders am Finger, der Schwär.

Avots: ME I, 107

‡ appilˆt ² Kal., ringsum zu eitern anfangen: pirksts appilis.

Avots: EH I, 105

‡ appùļuôt Trik., ringsum zu eitern anfangen: pirksts appūļuojis.

Avots: EH I, 107

apsūlât [= infl. apsèuluot ² in Preili], refl. -tiês, eitern, beschwären: pirksts apsūlājis; sich mit einer faulenden Flüssigkeit bedecken: jauns bē̦rza ce̦lms pavasaŗuos apsūlājis A. X, 1, 528 [Lubahn].

Avots: ME I, 128

aptērpt, anschwellen: pirksts aptērpis AP. [heil werden: auguons sāk aptērpt in Alt-Ottenhof].

Avots: ME I, 130

‡ asinuôts PIKur., = asinains: a. pirksts Rutzau n. FBR. VII, 122. a. de̦guns Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 131

atiet (li. ateĩti), intr.,

1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;

2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);

3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;

4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 161, 162

atsâpêt [li. atsopė´ti], auch atsâpt,

1) durch den die Krankheit begleitenden Schmerz untauglich werden:
viņam pirksts atsāpējis; zuobs atsāpējis, der Zahn ist schwarz geworden;

2) durch den Schmerz los werden, sich loslösen.
ruokai, kājai āda atsāpējusi, tā iet nuost; nags pirkstam atsāpēja = zem naga auga, izcēlās milzums, caur kuo nags nuogāja; so n. A. X, I. 629;

3) geringer werden (vom Schmerz)
C.

Avots: ME I, 188

atskar̂bît (unter atskarbinât), ‡

2) wundstossen
Lieven-Bersen: a. ruokai pirkstus. ‡ Refl. -tiês, wundgestossen werden Lieven-Bersen: pirksts man atskarbījies.

Avots: EH I, 166

baiglis: tādi baigļi un tādas pesteles vairāk tuop daudzinātas nekâ dieva pirksts Lange Latv. ārste S. 5.

Avots: EH I, 198

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I ^4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395

dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. ² 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

Avots: ME I, 560

ìedarît,

1): nevarēji šam ni˙kā ie., lai ar teicies saliekt kâ nazi! Saikava;

3): ne˙kuo nevar ie.; man kann nichts anfangen zu tun
BielU. darbs paliek iedarīts (unvollendet) Ramkau. iedarījuši ve̦zumu un aizgājuši Saikava; ‡

4) hineintun:
kad jau nu ir iedarīts ve̦zumā, tad jāve̦d mājā Ramkau. nevar redzēt, kâ ir iedarīts ("= kâ ielikts aude̦kls stellēs") Frauenb.; ‡

5) einquetschen, zerquetschen
Dunika: ie. pirkstu durīs. ‡ Refl. -tiês Dunika,

1) sich verletzen:
puišelis sev kuo ar nazi iedarījies;

2) unversehens eingequetscht werden:
pirksts iedarījies durīs. ‡ Subst. ìedarìjums "?": (piena) ie. jāsalej ķē̦rna Kand.

Avots: EH I, 508

ìegrûst,

1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:

2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];

[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;

2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;

3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;

4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].

Avots: ME II, 19

‡ II ìemilˆzt, zu schwären anfangen: valna jau sākusi ie. Jürg. pirksts iemilzis Saikava, Schibbenhof, Warkl: ruoka iemilst Mahlup.

Avots: EH I, 530

ìesprukt, intr., herein -, hineinschlüpfen, herein -, hineinneilen, - rennen: kad tu ellē iespruktu! lapsa iespruka alā. Pēterītim jau pirksts iesprucis mutē.

Avots: ME II, 71

izkļaût,

1): gierig austrinken
(mit aũ ) Frauenb.: i. visu krūzu (spaini) tukšu; ‡

2) ausbiegen
(mit aû ) Auleja: pirksts līks izkļauts. ‡ Refl. -tiês, sich auseinandergeben U. (unter kļaut): mucas galdi izkļāvušies U. (rateņus) nuo bē̦rza kuoka taisa: jie ni izkļaunas, ni Auleja.

Avots: EH I, 457

kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls ² Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],

1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;

2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,

a) kahle Menschen;

b) arme;

c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. ² 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]

Avots: ME II, 133

I mẽļš Gold. n. RKr. XVII, 27, [Tr., Dond.], mḕļš ² Erlaa, dunkelblau Gold., violett Wid., "zili me̦lns" Windau: plandāties, mēļi svārki! RKr. XVI, 231. liepai mēļas villānītes Ltd. 1293. [mẽļi mākuoņi Alschw., Kabillen. pirksts sadaudzīts zili mẽļš Kabillen.] mēļa linu druva BW. 22454; [28026]. siliņam mēļi ziedi 5640. [mēļi zied linu druva 4123.] me̦tat me̦dzami mēneša naudu! ne mūsu veltītes bez mēļas dzijas RKr. XVI, 146. vedējiem bija mugura mēļais mētelis BW. III, 1, S. 87. netīri mēļš ir zemes netīrais vaigs A. XX, 882. mēļas acis, trübe, müde Augen. bē̦rnam acis me̦tas mēļas, jāliek gulēt Ahs., Sassm. - Nebst mēles zu me̦l˜ns [und li. mėłas ("?") łaivùžis Jušk., SvD., S. 156?].

Avots: ME II, 615

[I milˆzêt Warkl., = milzt I: pirksts sāk milzêt.]

Avots: ME II, 628

‡ nuočokât Seyershof "nuobakstît": pirksts ir nuočokāts, sāp.

Avots: EH II, 37

nùodraũvêt ‡

3) (ein Glied) vertetzen
Frauenb.: man pirksts ir nuodraũvẽ̦ts. ‡ Refl. -tiês Frauenb., sich (ein Glied) verletzen.

Avots: EH II, 40

[nùomilzt,

1) ganz anschwellen:
pirksts nuomilzis Lis.;

2) "durchprügeln"(?):
n. gana zē̦nu Bauske.]

Avots: ME II, 820

I nùomĩt: n. ("?") linsē̦klas Oknist n. FBR. XV, 184; n. (ausgerben?) ādas Seyershof. ‡ Refl. -tiês Vank, u. a., unversehens niedergetreten (zertreten) werden: man nuominās puķe, pirksts.

Avots: EH II, 69

[pamilzt, eine Weile, ein wenig mil˜zt I: pirksts kādu laiciņu pamilza Salis.]

Avots: ME III, 70

paņirbêt, paņirbinâtiês, [ein wenig zucken, flimmern]: gluži tuvu paņirbēja seja AU. ē̦nas paņirbēja taisni pretī AU. pirksts bez nuolūka paņirbinājās un samiedzās atkal tik cieti Duomas I, 1135.

Avots: ME III, 79

pãrgriêzt, tr., durch-, entzweischneiden: virvi, pirkstu, rīkli. riku pārgriež uz pusēm BW. III, 1, 19. Refl. -tiês, eine Schnittwunde hekommen: man pirksts pārgriezies. Subst. pãrgriêzẽjs, wer entzweischneidet; pãrgriêšana, das Entzweischneiden; pãrgriêzums, die Schnittwunde.

Avots: ME III, 156

‡ pasũkstêt Dunika, = pasūrstêt: ievainuotais pirksts drusku pasūkstēja.

Avots: EH XIII, 178

patûkt, ein wenig anschwellen (intr.): ievainuotais pirksts drusku patūcis.

Avots: ME III, 126

pĩķis,

1) ein Pfeil
Bergm. n. U.; Bajonett Neik., Spiess n. U.; Pieke U.: mums ies kâ ies, juo vienam re̦dzu pīķi, uotrs lasa akmeņus... LP. V, 187;

2) "?": 2. pirksts (garais Indriķis) apzīmē pīķi Etn. IV, 92 (aus Selg.). Ausdrücke beim Kartenspiel:
pīķītis lācītis - tas tuop mācīts Etn. II, 63. pīķi ve̦d uz dīķi Etn. II, 32 (aus Bilsteinshof). pīķis kâ dīķis Etn. IV 41. Nebst li. pykis und estn. pīk "Pieke" zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 231

II pìrkstelis ² Druw., Alt-Rahden, (verächtliches) Deminutiv zu pirksts.

Avots: ME III, 223

pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ) Smilt., Serbigal, PS., Lis., C., Mezkül, Golg., Schwanb., Bers., Saikava, Kl., N.-Peb., Kreuzb., Warkh., Warkl., = pirksts">pirksts: mazajā pirstiņā sidrabiņa gredzentiņš BW. 281. māte bē̦rnu edina ar pirstu BW. I, S. 187. Vgl. pirksts.

Avots: ME III, 227

pukstîgs, pochend: pirksts vēl ir p., nav auguonis izaudzis Frauenb.

Avots: EH II, 322

pušaîns,

1): auch Adsel, A.-Schwanb., Burtn., Kalz., Lemb., Lems., Smilt., Trik., (puše̦ns) Seyershof; ‡

2) verwundet:
apberzt pušainuo vietu Saikava. pušainais (sc.: pirksts) būs Blaum. Ļaunais gars 8. reņģes paliek pušainas (aufgeschlitzt) Kaugurciems. ‡ Subst. pušanums Salis, eine zerrissene Stelle; puše̦nums Seyershof, eine verwundete Stelle, die Wunde: tādi puše̦numi ātri dzīstuot.

Avots: EH II, 335

sagreizt: sagreizis ... pirksts Sārts Druvas san 103.

Avots: EH XVI, 409

samilzt, intr.,

1) samil˜zt Peb., Fehsen, Nötk., Kokn., Saussen, Smilten, Palzm., Erlaa, Allasch, Römershof, Holmhof, samilzît Peb., anschwellen, sich entzünden, schwären (perfektiv) Spr.: skabarga iedūrās pirkstā, un pirksts samilza Lennew., Lemburg, N. -Peb. de̦lna samilzusi, - nevaru ņemt ne˙kā ruokā Druw. zirgam... krūtis atspaidītas, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119;

2) anschwellen:
kuokiem samilza zari un sabrieda pumpuri MWM. VIII, 885;

3) durch und durch nass werden:
rudeņuos smaga aršana, tad zeme ir samilzuse Dond.;

4) üppig wachsen, eingrasen:
labība samilzusi Spahren;

5) = piesērtiês: dzelmei vienā puse daudz smilšu samilzis; upes galā samilzuši dubļi Stenden. Subst. samilzums, die Geschwulst, das Geschwür: samilzums papēdī iztrūka Lemburg. saceļ stipru naizu un samilzumu Konv. ² 393.

Avots: ME II, 685, 686

sapùļuôtiês, in einen eiternden Zustand geraten: pirksts sapūļuojies Jürg., Arrasch.

Avots: ME II, 710

‡ sarembêt Frauenb., = sadzît II: mans pārgrieztais pirksts ir jau labi sarembējis.

Avots: EH XVI, 441

sasāpis (f. -usi), Part. praet. act., vom Schmerz benommen Ronneb.: sasāpis pirksts, sasāpusi kāja Ronneb. de̦guns līks, kâ sasāpis MWM. VIII, 41.

Avots: ME III, 727, 728

sasũkstêt Dond., Dunika, (mit ù ² ) Golg., Schwanb., eine gewisse Zeit hindurch (brennend) schmerzen: man pirksts vēl ilgi sasūkstēja.

Avots: ME III, 751

sasūlât,

1) eine gewisse Zeit hindurchsiepen:
rē̦ta sasūlāja ilgu laiku Schwanb., Saikava;

2) = sastrutuôt: sasūlājis pirksts N.-Bergfried.

Avots: ME III, 751

sazilêt Spr., Celm., auch sazilt Spr., intr., blau werden: pirksts ir sazilējis, pūžņains Ezeriņš Leijerk. I, 280. tāds auksts laiks, tâ zilina (es friert),... viss ģīmis sazilējis Kand., Ruhental n. Etn. I, 31. gabalus sazilējušas gaļas Austriņš Nuopūtas vējā 121. sazilēj[u]se, samelnēj[u]se sudrabiņa nesējiņa BW. 21627.

Avots: ME III, 796

smelgt,

1): auch (mit èl ) C., (mit elˆ ² ) Dobl., Schwitten, Zögenhof; pirksts sme̦lˆdz ² ("sūrstuoši sāp") un de̦g Frauenb. izsalkums sāka atkal s. ("?") Skalbe Zalktis 1908, No 3, S. 45; "vâts A." ME. III, 957 zu ersetzen durch "vâts A. XV, I, 265";

2): ja tev tâ sme̦ldz, - ej pati! Alm. sē̦rās sme̦lgdami ("?") Sudrabkalns V. b. 1. 98.

Avots: EH II, 535

svè̦ts,

1) heilig, fromm
U.: Sprw. svē̦ts kâ dieva pirksts RKr. VI, 143. ej kruogā - būsi gudrs, ej baznīcā būsi svē̦ts! Br. sak. v. 532. svē̦ts mans kundziņš, kâ tē̦rauda krustiņš Br. 538. Māriņa svē̦ta sieviņa 7. svē̦ta tā meitiņa, ne tā dzied, ne runā BW. I, 843. svē̦ts rīts Biel. 1099, der Morgen eines Feiertages. svē̦ts vakars, der Abend vor dem Feiertage U. svē̦ta dzīvuošana, ein frommes, exemplarisches Leben U. nuoskaitīja svē̦tuo lūgšanu (das Vaterunser) BW. III, 1, 76. viņi svē̦tā vaigā lūguši dievu R. Sk. I, 8. svē̦tie, die Seligen, Auserwählten U.;

2) durch Wirkung, Stärke ausgezeichnet
U.: svē̦tas dusmas Kundz. Ve̦cais Stenders 113. svē̦ti lāsti, schwere Flüche U. svē̦tuo baiļu... neredzējis Upīte Medn. laiki 170. svē̦ts nazis St., ein Messer, dessen Schnitt sehr schmerzt. svē̦ts kuodums, ein unheilvoller Biss St., U. tas svē̦ti sāp, das schmerzt heftig U. svē̦ti beigta Br. P. 26. svē̦ti apgalvuot LP. I, 176;

3) svē̦ta čūska LP. VII, 1273, die Kupferschlange
U., Etn. IV, 10; svē̦tā meita, eine Art Käfer Etn. II, 136; Plur. svē̦tās meitas, eine Art Ausschlag auf dem Gesicht Etn. II, 11. svē̦tuo meitu vārdi Br. IV, XXVIII; svē̦ti rutki, Meerrettig St., U.; svē̦ts uguns, der starke (kalte) Brand Mag. IV, 2, 149, U. - Subst. svè̦tums,

1) die Heiligkeit
U.;

2) "das Heiligtum":
sargāt Māras svē̦tumu Etn. I, 85. Aus r. святъ "heilig".

Avots: ME III, 1156

tàisns,

1) eben, gleich
Manz, Lettus, gerade: t. ceļš. ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt Br. sak, v. 1533. taisns kâ svece Etn. II, 62. tik taisns (grib būt) kâ dieva pirksts, bet tik līks kâ āžu rags Br. sak. v. 263. taisns kâ āžu rags 74. taisns kâ zirga luoks 1517. taisns stūris (Antropol. III, 10) oder lenķis (Etn. III, 29), ein rechter Winkel;

2) direkt:
gan taisni, gan aplinki pienākumi B. V.;

3) gerecht, rechtschaffen:
t. cilvē̦ks;

4) wahr:
gluži kâ ar kašķi; taisns vārds A. v. J. 1897, S. 529;

5) einfach
U., bloss: kad tik taisnu grāmatu varē̦tu iemācīties U., wenn er doch nur das einfache Lesen erlernte. taisns cilvēciņš Biel. n. U., ein Kerlchen mit Verstand von Mittelsorte. te tik taisni strādnieki, - ne˙kāda lieka nav U., hier sind nur die wirklich nötigen Arbeiter, - keiner darüber;

6) par taisniem ūdeņiem šuoziem nevarēs braukt BielU., über richtige (wirkliche) Gewässer wird man diesen Winter nicht fahren können;

7) taisnā balss, Orgelpunkt:
inflantiešiem ir savs . . . nuosaukums guluošai balsij (Orgelpunkt); viņi tuo sauc par "taisnuo balsi" A. XX, 471;

8) passend
St. Adv. tàisni, taišņi Pas. III, 122 (aus Kapiņi), Serbigal n. FBR. IV, 58, Prl, n, FBR, VI, 114, Preiļi n, FBR. VIII, 16,

1) gerade (lokal und übertragen):
taišņi izbraukt, geraden Wegs fahren Mag. XIII, 3, 59. krusa nāca taišņi zemē R. Kam. 163. izsviede kristu ve̦lnam taišņi uz kakla Pas. V, 374. pūķis stiepies pa gaisu taišņi uz viņa tiesu LP. VI, 74. taisni tai brīdī V, 401. taisni ap pulksten 12 VII, 1, 1069. taisni ve̦se̦lu gadu IV, 127. taišņi jaungada vakarā Blaum. Pie skala ug. 26;

2) direkt SDP. VIII, 57;

3) geradezu:
šie cilvē̦ki taisni traki A. v. J. 1899, S. 490;

4) gerade heraus, wahr:
saki taisni (Var.: pa˙tiesi, tiešām), tautu meita, vai būs[i] mana, vai nebūsi? BW. 14801, 2 var. taisni (Var.: tiešām) saku, neme̦luoju 15231, 1;

5) rechtschaffen:
re̦dz man[i] taisni dzīvuojuot BW. 9111, Subst, tàisnums, die gerade Richtung, das Geradesein; das Gerechtsein.

Avots: ME IV, 125

tuņķis,

1) etwas Eingehülltes, Eingewickeltes (z. B. ein kleines Kind), ein Bündel
N.- Peb.: viļāja pa muti kuošļājamās tabakas tuņķi Daugava I, 675;

2) ein Stummel, ein verstümmelter Finger
(mit uņ̃) Sassm.: sievai viens pirksts ir tuņķis Sassm. n. RKr. XVII, 59;

3) einer, der langsam und ungeschickt arbeitet, ein Trodler
N.-Peb., (mit uņ̃) Salis, ein ungeschicktes Kind (mit uņ̃) Sepkull;

4) ein altmodischer Volkstanz Assern
(Kr.-Illuxt). In der Bed. 2 aus liv. tüṅk (= estn. tõṅk) "Stumpf".

Avots: ME IV, 266

tûskt Adsel, Golg., Sessw., tûsku, = tûkt, schwellen St., U.: pirksts sāk tūskin Golg. Subst. tūskums, die Geschwulst: virs deniņiem bij tūskums Apsk. v. J. 1903, J. 428. Vgl. tûkst.

Avots: ME IV, 283

uzmilˆzt, sich entzündend aufschwellen: man uzmilzis pirksts Golg.

Avots: ME IV, 359

vaŗavîksna,

1) vaŗavîksna A.-Laitzen, Golg., Lubn., Mahlup, Meiran, Oknist, Selsau, (mit î ² ) Frauenb., vaŗavīksna Altenwoga, Lesten, N.Bartau, Neuenb., Postenden, vaŗavîksne Lös., (mit î ² ) Assiten, Dunika, Felixberg, Kurs., Luttr., Matk., Neuenb., Nigr., Ruba, Selg., Wirgin., vaŗavīksne Glück Offenb. 10, 1, Alschw., Bixten, Funkenhof, Kalleten, O.-Bartau, Rudbahren, Samiten, Santen, Schrunden, Waldegalen, Zeezern, vaŗvīksna Base, Fockenhof, vaŗvîksne ² Degunen, Gudenieki, Pampeln, vaŗvīksne Gold., Hasenpot, Kreuzb., Laud., Schrunden, vaŗuvîksna Borchow, vaŗviksn Markgrafen, varavīksna Iw., varvîksne ² Dond., Stenden, varavîksna Atašiene, Auguliene, Baltinow, Cibla, Dubena, Homelshof, Kārsava,Kl.-Salwen, Liepna, Mahlup, Makašē̦ni, Malta, Pilda, Rundē̦ni, Saucken, Stirniene, Tilža, Warkh., Warkl., Welonen, Vidsmuiža, Zvirgzdine, varavīksna Mag. XIII, 2, 43, Adsel, Adsel-Schwarzhof, Alswig, Annenhof (bei Mar.), A.-Schwanb., A.Wrangelshof, Dobl., Drobbusch, Drosth., Fehteln, Gr.-Roop, Hofzumberge, Kastran, Kortenhof, Marzenhof, N.-Bergfried, Neuermühlen, N.-Schwanb., Paltemal, Pürkeln, Smilt., Trik., Wilzen, varavîksna N.-Laitzen, varavîksne Burtn., C., Dricē̦ni, Kalupe, Marienhausen, Wolm., Višķi, varavîksne ² Mesoten, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, varavīksne U., Annenburg, A.-Ottenhof, Ascheraden, Autz, Bauenhof, Borchow, Breslau, Dahlen, Dickeln, Ekau, Ellei, Erwalen, Essern, Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn,Grünw., Kalnazeem, Katlekaln, Kegeln, Kekkau, Kokn., Kolberg, Kr,-Würzau, Kussen, Laud,, Lieven-Behrsen, Lis., Marzen, Matthäi, Meselau, Morizberg, Nerft, Nitau, Nötk., N.-Peb., Odsen, Puikeln, Raiskum, Ramdam, Rodenpois, Römershof, Ruj., Sackenhausen, Saikava, Schmarden, Schujen, Schwitten, Serben, Sermus, Sessw., Setzen, Siuxt, Stackeln, Sunzel, Üxküll, Waidau, Weissenstein, Wenden, Zabeln, Zerrauxt, varaviksne Hasau, varvîksna Ringmundshof, varvîksna ² Plahtern, varvīksna A.-Bergfried, Grundsahl, Lipsthusen, Widdrisch, Zirsten, varvîksne Daudsevas, Kl., Plm., Sonnaxt, varvîksne ² Behrshof, Irmlau, Naud., Schlockenbeck, Segew., Treiden, varvīksne ² Orellen n. FBR. XI, 39, varvîksn ² Nauksch., Schlehk, Sepkull, Seyershof, varvīksne Alt-Moken, Baldohn, Bewershof, Fest., Fistehlen, Hochrosen, Kremon, Lappier, N.-Wohlfahrt, Nurmhusen, Oselshof, Pernigel, Pilten, Pussen, Remten, Schnikkern, Sehren, Selb., Sirgen, Suhrs, Talsen, Upesgrīva, Wain., varvīksn Ugalen, varavīsna, varvīsne Erwalen, varvīkse Schwarden, vaŗavîkste ² Lautb., varvîkste ² Alschw., varviksts Ugalen n. FBR. VII, 23, vaŗavĩga Neuhausen, vaŗarīkste Rutzau, varariksne Infl. (gehört im Kreise Jaunlatgale), der Regenbogen:
varavīksne debesīs BW. 26029. varavīksna dzeŗ ūdeni Kokn. n. Etn. II, 185. vaŗavīksne uzve̦lkuot nuo upēm, jūŗam ūdeni, un tamdeļ lietus līstuot Kurs, ja varavīksnei rāda ar pirkstu, tad pirksts nuopūst Ronneb.;

2) vaŗavīksnīte Konv. ² 1054; Preip. 36, die Regenbogenhaut (im Auge);

3) vaŗavīksniņa, ein Fisch;

4) ein (regenbogenfarbiger) Hundertrubelschein :
vai tu nevarē̦tu aizšaut kādu varavīksni? Vēr. II, 193. Dürfte mit Metathese auf redupliziertem *vavarīksne resp. *vavarīkste beruhen und nebst li. dial. vove rikšfis dass. als "Gebogenes" zur Wurzel er "drehen, biegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 270 f.) gehören, s. Donum natal. Schrijnen 400 ff.

Avots: ME IV, 483, 484

vîžiniekš,

1): vīžinieki žē̦luojās par izsutušām pirkststarpām A. Upītis Laikmetu griežos I, 80.

Avots: EH II, 794