Paplašinātā meklēšana

applucinât: a. uogas, lai nebuojājas Kaugurciems.

Avots: EH I, 106

applucinât, fact. von applukt, bebrühen: tēju, iekšas, iesala dīgļus ar vāruošu ūdeni.

Avots: ME I, 111

‡ I atplucinât, ab-, wegzupfen, -rupfen, -raufen.

Avots: EH I, 159

‡ II atplucinât, abbrühen Dunika, Kal., Rutzau: a. cūkas sarus, a. ādu, kāju.

Avots: EH I, 159

I izplucinât, tr., aus -, verbrühen: traukus, mutis. ar tuo gariem acis izplucinuot LP VII, 291.

Avots: ME I, 783

II izplucinât, tr.,

1) auszupfen:
vilnu;

2) fig., an den Haaren raufen, durchprügeln: skuoluotājs izplucināja abus plē̦suoņus Purap.

Avots: ME I, 783

nùoplucinât, tr., abzupfen, abbrühen: putnus. [Refl. -tiês, sich abbrühen.] Subst. nùoplucinãjums, eine abgebrühte Stelle am Körper; das Abgebrühtsein Etn. IV, 106.

Avots: ME II, 832

paplucinât,

1): p. galvu Lng. (unter plūkt), den Kopf zausen;
‡

2) "padauzīt" Wessen: p. putekļus nuo drēbēm.

Avots: EH XIII, 164

paplucinât, tr., ein wenig rupfen, zupfen, spleissen: matus, spalvas. viņš uz kārtīm dažus bija labi paplucimījis A. XIII, 842. [gribu tik mūsu Jūli paplucināt Dond.]

Avots: ME III, 83

pãrplucinât, tr., noch einmal zupfen: vilnu.

Avots: ME III, 170

pìeplucinât, rupfend anfütlen.

Avots: ME III, 280

I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.

Avots: ME III, 353

II plucinât, fact. zu plukt, tr., abbrühen (z. B. die Fedem eines Vogels U.); "brucināt ar ūdeni, kult" Wessen; maizi plucināt, heisses Wasser zum Brotteig giessen Grünh, plucināt - guovīm ē̦damuo savārīt Dond. - Part. plucināmais Dond., Ahs., eine als Viehfutter dienende Brühe (s. pluceklis). Auf plucinât I beruhend?

Avots: ME III, 353

I saplucinât, ‡

2) (verschiedene Stoffe) zerzupfend vermischen
Salis: s. baltu un me̦lnu vilnu.

Avots: EH XVI, 437

I saplucinât, tr., zerzupfen, zerreissen: vilna jāsaplucina, lai varē̦tu sakārst Dond. saimniece saplucināja ziedu MWM. VIII, 901. saplucināta vijuolīte gulēja pie zemes Jaunais mežk. 24. vilks tevi ceļā saplucinās BW. 27515, l.

Avots: ME II, 703

II saplucinât: s. miltus guovīm Kand. maguoņu sē̦klas saplucina ar pienu un liek pie baltmaizes Iw.

Avots: EH XVI, 437

II saplucināt, abbrühen: s. ar karstu ūdeni Wid. vai pe̦lavas jau saplucinātas? Dond.

Avots: ME II, 703

I uzplucinât,

1) rupfend, raufend auf etw. fallen lassen:
uzplucināt spalvas uz galda;

2) auflockern:
uzplucināja zemi (mit der Schaufel) A. v. J. 1899, S. 308.

Avots: ME IV, 367

II uzplucinât, (ab)brühen (perfektiv): uzplucināt kautu vistu karstā ūdenī Ramkau. uzplucināt iekšas Adiamünde. viņas tapa uzplucinātas ar siltu ūdeni Etn. IV, 69. smalki samaltas kafijas pupas nav vārāmas, bet uzplucināmas Konv. 1526. uzplucināt (mit kochendem Wasser begiessen) sìena ziedus Stenden.

Avots: ME IV, 367

‡ àizplukt,

1) zu mausern anfangen
C., Meselau, Sessw.: aizplukusi vista;

2) zu lange gebrüht werden:
cūkai (pārāk ilgi tuo vāruot) saŗi aizplukuši: nevar vairs nuoplucināt Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 43

‡ I apmucis (Substantiv?) "nuoplucināta vieta, brūce" Baltinov, Marienhausen.

Avots: EH I, 102

‡ blūdzga "?": kai līdumu pliku, kai sliņķa blūdzgas nuoplucinātu druvu L. V. 39, 26.

Avots: EH I, 232

dzẽrve (li. gèrvė, [apr. gerwe]).

1) der Kranich:
dzērve kliedz. dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III, 185. par dzērvi pārģērbties, eine Vermummung zu Weihnachten Kand. kuoka dzērve.

a) der Fischandler
RKr. VIII, 87;

b) [der Storch
Bergm. n. U.];

2) ein hölzerner Schlüssel, der den Holzriegel zurückschob
RKr. XI, 86;

3) das Holz am Webstuhle, darauf der
krūšbuomis ruht U.;

4) Lab Vid. Pasaules zīd. kust. 12;

5) der Pl. dzērves, ein Spiel
BW. V, 211. Zu aruss. жерать [gr. γέρανος kymr. garan, li. garnỹs "Storch, Reiher" und wohl zur Wurzel von ai. jaratē "singt, ruft, rauscht", ahd. kerran "schreien" u. a., s. Solmsen Beitr. 119 ff., Suolahti Die deu. Vogeln. 292. Walde Wrtb. ² 355 unter grūs. Boisacq Dict. 144. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 548

kvelˆdinât ² [auch Gr. - Essern, Salis, kvel˜dinât Neuermühlen, Weinsch., Wandsen, Dunika], tr., brühen, abbrühen L., Smilt.: kveldina cūkas zarnas, plaušas, aknas, sirdi, iekšas Gr. - Sessau. kveldināt apzīmē aknas, plaušas un citas luopu iekšas applucināt Kursitten, Kand. ; [in Libau dafür angeblich kvel˜inât (vgl. kvellêt)].

Avots: ME II, 352

plûcinât ² Karls. " = plucināt I" Bornsmünde, Vank.

Avots: ME III, 360

pur̃zât êdienu, eine Speise besudeln (aus dem Munde zurücklassend oder mit schmutzigen Händen anfassend) Schujen; pùrzāt ² "plucināt, izjaukt": vējš purzā siena gubu Bers.; "jaukt, maisīt" Schwanb., Odsen; (iz)purzât "einen zu dessen Nachteil physisch oder rechtlich bearbeiten" Vank.; vgl. izpurzât und puržava.

Avots: ME III, 421

sakņaipît,

1) zerkneifen:
s. ruokas zilas Behnen, (mit ài ²⁾ Gr.-Buschhof;

2) "saburzīt": s. drēbes Schwanb.; "saplucināt" (mit aî ²⁾ Behnen.

Avots: ME II, 653

spal˜va (li. spalva "Farbe" Tiž. IV, 490), die Feder, Schreibfeder; Gefieder der Vögel, Federkrone von Pflanzen; Haar von vierfüssigen Tieren; Farbe des Haares von Tieren: kādā spalvā tas zirgs, was für eine Farbe hat das Pferd? U. (kumeļš) pupu ziedu spalviņā BW. 13819. visas bijušas me̦lnā spalvā LP. VII, 1164. guovis lielas, me̦lnā spalvā Japana 39. airu spalvas, Schwanzfedern; lidiņu spalvas, Schwungfedern Kawall n. U. spalvas mest, abfedern, abhaaren, Federn, Haare wechseln. viņš ir tagad spalvā, er sitzt jetzt in der Wolle Seew. n. U. spalvas plucināt. kads putns, tāda spalva Br. sak. v. 984. pušķuojas ar cita spalvām JlgRKr. II, s. v. 551. Stenders tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67. suņam neaug vilka spalva Br. sak. v. 1194. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu JlgRKr. II, s. v. 66. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. luopam gluma spalva. kumeļam pē̦rnā spalva mugurā BW. 14476, 1. kumeliņš spuožu spalvu laistījās 15912. audzinaju dzērves (Var.: bē̦ras) spalvas kumeliņu 15966, 1 var. (guovij) līki ragi, briežu spalva 28923 var. jāglauda tâ, kâ spalva guļ Alm. Balt. V. 1901, № 85 piel. nuo acs izlien asariņa un dre̦b nuolaistas spalviņas (Wimpern) Vēr. II, 521. neapput ar auziņu spalviņām (Var.: spiltavām), Haferspelzen, Hülsen BW. 28752 var. kad būsi mātes spalvas ("?") nuometis Alm. Meit. nuo sv. 25. Um Windau ein Demin. spalvĩte. Nebst spilva I wohl zu gr. οτόλια· τά παρατιλλόμενα ἐρίδια ἀπό τῶν σχελῶν τῶνπροβάτων Hes., σπολάς, lat. spolium "abgezogenes Fell" u. a. von der Wurzel sp(h)el- "spalten, abreissen", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679, Persson Beitr. 805 f.

Avots: ME III, 983

uska "?": kuo jūs, uskas, lielāties pret šādiem brakmaņiem? mūk brakmaņi alu dzert, māk šās uskas plucināt BW. 20861. In Mesoten angeblich jem., der mit Geringschätzung behandelt wird. Gleich utka (vgl. Specht IF. XLII, 285)? Oder zu slav. vъšь "Laus"?

Avots: ME IV, 309