Paplašinātā meklēšana

[ìepurkstêtiês Wenden], ìepurkš(ķ)êtiês, einen knarrenden, knatternden, schnaubenden Laut von sich geben: kaut kur viens iepurkšas Vēr. II, 519.

Avots: ME II, 54

ìespurkstêtiês, ìespurkš(ķ)êtiês, ìespurkšķinâtiês, ein Geräusch von sich geben, wie beim Fliegen, Flattern, anfangen zu schwirren, zu flattern: iespurkšķējās spārni putniņiem laižuoties MWM. X, 450. tur iespurkšķinājās meža pīles.

Avots: ME II, 71, 72

‡ nùopùrkst ² Nautrēni, ein Schallverbum: pīle aizskrēja, ka nuopurksa vien Nautrēni. pa vakariem nezin kas gaisā nuopurkš vien ebenda. ķēve nuostāja, nuopurkse un pasacīja Pas. VI, 467.

Avots: EH II, 78

nùospurkstêt, nùospurkšķêt, nùospurkšêt, auch nùošpurkstêt, hinschwirren: kaut kur putniņš mežā nuospurkšķ Stari I, 77. mazais nieciņš nuospurkšķēja ūdenī LP. V, 235. es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps. tad nuospurkstēs tur pe̦lē̦kie spārniņi Niedra.

Avots: ME II, 857

nùošpurkstêt, s. nùospurkstêt.

Avots: ME II, 870

‡ pãrspurkstêt M. 378, hinüberschwirren.

Avots: EH XIII, 212

purks, eine Interjektion, gebraucht, wenn jem. schnell in Zorn gerät Lös. n. Etn. IV, 167.

Avots: ME III, 417

‡ pur̃kslas, in der Verbindung guovju p. NB., ein gewisser Pilz. Zu pur̃slas?

Avots: EH II, 328

pur̂ksnas ² Frauenb., = pur̃slas: es tev purksnas izdauzīšu. Zum Suffix vgl. žaunas.

Avots: EH II, 328

‡ pùrkst ² Nautrēni (prs. p-su od. p-šu), schwirren: gaisā purkš vien, kad stradi skrien.

Avots: EH II, 328

purkstêt, -u, -ēju "prausten": zirgs purkst Für. I.

Avots: ME III, 417

spurks! Interj. zur Bezeichnung des schnellen Fliegens, des Schwirrens: ragana... spurks! uzskrēja gaisā Pas. IV, 446. spurks, spurks! abi divi trūkās nuo kuoka augšā R. Sk. I, 28.

Avots: ME III, 1032

spurkstêt, s. spurkšêt; vgl. auch purkstêt.

Avots: ME III, 1032

špur̃kstêt Dond., Stenden, Selg., Siuxt, C. od. *špurkt, = spurkstêt: vabuoles špurkst Dünsb. n. Seifert Chrest. II, 245. putni .. . saulei pretī špurkst Jaunības dzeja 42.

Avots: ME IV, 102

spurkstiķis,

1) "?": pie kuoka spurkstiķis (Var.: spurstiķis) RKr. VII, 932 (Rätsel);

2) "jem., der leicht in Zorn gerät und eilig sich entfernt"
Bers. (mit ùr ² ); "kas spurkš" Nötk.

Avots: ME III, 1032

špurkstuliņš Erlaa n. Etn. I, 46 "ein Mensch, der unnütz lärmt" Kand. n. Etn. I, 58.

Avots: ME IV, 102

‡ špurkstiķis Bers., eine am Ende einer Stange befestigte hölzerne od. blecherne Maulwurfscheuche.

Avots: EH II, 655

[ìespurgtiês, = iespurkties II, 2: putni (irbes, zvirbuļi) laišanās sākumā spārniem iespurdzas Mar., Bers.; vgl. iespurkstēties.]

Avots: ME II, 71

mîkstulis,

1) ein weicher Gegenstand:
pie kuoka spurkstiķis (Rätsel) RKr. VII, 932;

2) die Molluske
Freywald;

3) ein Weichling, Zärtling:
uz nerimstuošu darbību radītais cilvē̦ks nuonīkst līdz mīkstulim Kaln. Uozuolk. m. 54.

Avots: ME II, 643

pur̂kšêt C., pur̃kšķêt Arrasch, Bauske, -u, -ẽju, krachen, knarren U.; furzen U.; prusten; undeutlich sprechen, in den Bart brummen Sassm. (pur̂kšķêt ² ), widersprechen (pur̂kšêt) Burtn.: viņš laida galvu ūdenī, purkšķēja un pūta. nepurkški man pretī! Sassm. n. RKr. XVII, 48. kuo nu purkši: dari, kuo tev saka! Burtn.; pur̂kšêt, schwirren (vom Flug der Vögel) Ruj. Nebst purkstêt zu purkšt; vgl. auch burkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 417, 418

purkšis C., pur̂šķis Golg., Sessw., Heidenfeld, ein Mensch, der leicht zum Zorn geneigt ist U., Mag. XIII, 2, 62; vgl. purks; pur̃kšis, eine Schnarre (als Spielzeug) Ruj.

Avots: ME III, 418

pur̂kšt Jürg., -šu, prusten, schnaufen: citi mazgājās purkšdami Zalktis v. J. 1908, S. 3. Elza pašu+laik bija aplipusi ar skudrītēm, purkšdama vien ieskrēja šķūnī R. Sk. II, 159. lācis duomājis ar purkšanu nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53. - Nebst purkš(ķ)êt und purkstêt zu li. pur̃kšti (prs. purkščiù) "prusten (wie eine Katze)"; vgl. auch poln. parskać "schnauben, prasseln, zischen" (nach Krček Grupy 150 f.) und le. purskât.

Avots: ME III, 418

spur̃kšêt Karls., spurkšêt U., spurkšķêt U., -u, -ẽju,

1) spurkšķêt Wessen, auch spurkstêt, schwirren
U.: tauriņa spārns maigi spurkšķē̦dams kūlās pret gultas galvgali Upītis Sieviete 262. (ve̦lni) sabē̦guši tuornī, ka spurkšķējis vien LP. V, 134. linus grieza kuopā, ka spurkšķēja un urkšķēja Avuots II, 264. spuole spurkšķ tinuot dzijas Gr.-Jungfernhof. ratiņš grìežuoties spur̃kšķ Grünwald. pa . . . pirkstiem lapas spurk-stē̦damas juoņiem atšķiŗas MWM. v. J. 1897, S. 283;

2) stark prusten
L., U.: spurkšķē̦dams šņāca cietā miegā A. XX, 645;

3) stark hörbare Winde fahren lassen
U. Vgl. spurkt I und spurgt I, sowie purkšļķ)êt.

Avots: ME III, 1032, 1033

spurkšis,

1) spur̃kšis Lems. n. FBR. IV, 96, spurkšķis, das Schwirren, Geschwirr:
izdzirdis laidārzā tādu kâ spurkšķi Etn. II, 88; LP. VII, 544;

2) Spottname für einen in kurzen, ausgewachsenen Kleidern steckenden Menschen
Seew. n. U.;

3) spur̂kšķis Bers., = purksti%C4%B7is">spurkstiķis 2.

Avots: ME III, 1033

‡ špurstiķis Bers., = ‡ špurkstiķis.

Avots: EH II, 655