Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'êtiês' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'êtiês' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1402)

aberēties

‡ aberêtiês, unüberlegt sprechen Saikava.

Avots: EH I, 1

aizaurēties

àizaũrêtiês, intr., aufschreien: zaķis sē̦ri aizaurējās Apsk. I, 400.

Avots: ME I, 18

aizberēties

‡ àizberêtiês, fortgehen, sich fortbegeben: laikam visi jau aizberējās uz lauku Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 8

aizblādēties

‡ aîzblâdêtiês 2 Wandsen, sich irgendwohin verirren, auf irrwegen irgendwohin geraten: aizblādējies līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 10

aizblīšķēties

‡ àizblìšķêtiês 2 Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10

aizblunkšķēties

‡ àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10

aizbļuršķēties

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

aizblūšķēties

‡ àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 10

aizbrakšēties

‡ àizbrakšêtiês AP., Dunika, Golg., Schwanb., àizbrakšķêtiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang poltern: krūmuos kas aizbrakš(ķ)ējās.

Avots: EH I, 11

aizbrīkšķēties

àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.

Avots: ME I, 20

aizčakstēties

‡ àizčakstêtiês, aufrascheln, eine ganz kurze Zeitlang rascheln, knistern: kas tur aizčakstējās? Jürg.

Avots: EH I, 15

aizčākstēties

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21

aizčiepstēties

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21

aizcīkstēties

‡ àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.

Avots: EH I, 14

aizčikstēties

‡ àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15

aizčīkstēties

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21

aizčinkstēties

àizčinkstêtiês, ‡

2) aufweinen:
bē̦rns šūpulī aizčinkstējās Golg.

Avots: EH I, 15

aizčinkstēties

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21

aizcipstēties

‡ àizcipstêtiês, einen piependen Laut von sich geben Bers.

Avots: EH I, 14

aizčīpstēties

‡ àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16

aizčirkstēties

àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.

Avots: ME I, 21

aizčirpstēties

‡ àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.

Avots: EH I, 15

aizdakalēties

‡ àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.

Avots: EH I, 17

aizdelverēties

‡ àizdel̃verêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 18

aizdrūzmēties

‡ àizdrũzmêtiês,

1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;

2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.

Avots: EH I, 20

aizdzirkstēties

‡ àizdzirkstêtiês, anfangen zu funkeln: vilkam acis aizdzirkstējās Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 22

aizgailēties

àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.

Avots: EH I, 23

aizgalēties

àizgalêtiês, ‡

2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 23

aizgalēties

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26

aizgarēties

‡ àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.

Avots: EH I, 23

aizgaudēties

‡ àizgaudêtiês, aufheulen: suns aizgaudējās Schwanb.

Avots: EH I, 23

aizgavēties

‡ àizgavêtiês, anfangen zu fasten: tamā dienā jie aizgavējās Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 23

aizgavilēties

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

aizgrabēties

àizgrabêtiês, anfangen zu knarren, zu rascheln: durvis aizgrabējās D.

Avots: ME I, 27

aizgribēties

àizgribêtiês: jam aizgribējās (r. захотѣлось ) pabraukaļāt Pas. VII, 465.

Avots: EH I, 25

aizguldzenēties

àizguldzenêtiês, sich würgen, ausser Atem kommen: divreiz, trīsreiz viņa aizguldzenējās, mēģinādama e̦lpu atņemt A. XII, 583.

Avots: ME I, 28

aizgurkstēties

‡ àizgurkstêtiês, aufknistern: sniegs aizaaurkstējās.

Avots: EH I, 26

aizīdēties

‡ àizĩdêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen leise zu brüllen: guovs aizīdējās.

Avots: EH I, 27

aizkalēties

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30

aizkarkšķēties

‡ àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?

Avots: EH I, 29

aizkautrēties

‡ àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).

Avots: EH I, 29

aizķimerēties

àizķimerêtiês, sich verwickeln, z. B. von einer Schnur. Hasenp.

Avots: ME I, 35

aizklukstēties

àizklukstêtiês: "anfangen zu gackern" zu verbessern in "für eine kurze Zeit zu glucken anfangen".

Avots: EH I, 31

aizklukstēties

àizklukstêtiês, anfangen zu gackern: aizklukstējās kā vista Dok. A.

Avots: ME I, 32

aizklunkšēties

‡ àizklunkšêtiês Golg., für eine kurze Zeit zu klunkern (schluckern) anfangen: piens pudelē aizklunkšējās.

Avots: EH I, 32

aizknaukšķēties

àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.

Avots: ME I, 33

aizknikšķēties

àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.

Avots: ME I, 33

aizkraukšķēties

‡ àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.

Avots: EH I, 32

aizkunkstēties

àizkuñkstêtiês, anfangen zu stöhnen: gulē̦tājs aizkunkstējās A. XX, 118.

Avots: ME I, 34

aizkurēties

‡ àizkurêtiês, zu brennen anfangen (vom Ofenfeuer) Stenden, Wolm.: krāsns tikkuo aizkurējusies.

Avots: EH I, 33

aizkurkšķēties

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34

aizņurdēties

àizņur̃dêtiês, anfangen ein wenig zu brummen, einen brummenden Laut von sich geben: viņš jau tā arvienu aizņurdas un pasmīn Dok. A.

Avots: ME I, 43

aizpīkstēties

àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.

Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis

Avots: ME I, 44

aizpluderēties

àizpluderêtiês, mit den Flügeln flatternd hinkommen: zuoss aizpluderējās sle̦pe̦n līdz dārzam A. XXI, 50.

Avots: ME I, 44

aizpukstēties

àizpukstêtiês, intr., anfangen zu schlagen (vom Herzen): viņas sirds bailīgi aizpukstējās Vēr. II, 439.

Avots: ME I, 45

aizpuļķēties

‡ àizpuļ̃ķêtiês, sich die Tür mit einem Pflock verschliessen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 44

aizrēkšķēties

‡ àizrēkšķêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 45

aizrieties

àizriêtiês, anschlagen, vom Gebell des Hundes: kaut kur aizrējās suns A. XIV, 2, 82.

Avots: ME I, 47

aizrukšķēties

‡ àizrukšķêtiês, einige grunzende Laute von sich geben: vepris aizrukšķējās.

Avots: EH I, 46

aizrūkstēties

‡ àizrūkstêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 46

aizsalēties

‡ àizsalêtiês, ein wenig süss werden Trik.: aizsalējusies maize.

Avots: EH I, 47

aizsēdēties

‡ àizsêdêtiês, allzu lange irgendwo sitzen (r. засидѣться) : a. klubā pārāk ilgi.

Avots: EH I, 47

aizskanēties

àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.

Avots: ME I, 50

aizšķeterēties

àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,

1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;

2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.

Avots: ME I, 54

aizskraukstēties

‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.

Avots: EH I, 48

aizšļupstēties

àizšļupstêtiês, einen stammelnden Laut hervorbringen MWM. XI, 259.

Avots: ME I, 55

aizsmeldzēties

‡ àizsmel̂dzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmel̂gtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.

Avots: EH I, 49, 50

aizsmilkstēties

‡ I àizsmil̃kstêtiês, für eine kurze Zeit zu winseln anfangen.

Avots: EH I, 50

aizšņakstēties

‡ àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.

Avots: EH I, 56

aizšņirkstēties

àizšņir̂kstêtiês, anfangen zu knirschen: tiem zuobi aizšņirkstas Vēr. II, 1397. C.

Avots: ME I, 55

aizšņukstēties

‡ àizšņukstêtiês, für eine kurze Zeit zu schluchzen (leise zu weinen) anfangen: bē̦rns aizšņukstejās.

Avots: EH I, 56

aizspīkstēties

‡ àizspīkstêtiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Golg.: pele aizspīkstējās.

Avots: EH I, 50

aizsūdzēties

‡ àizsũdzêtiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam.

Avots: EH I, 54

aizsūkstēties

‡ àizsũkstêtiês, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen; vaina viņam aizsūkstējās Golg.

Avots: EH I, 54

aizšvirkstēties

‡ àizšvirkstêtiês, für eine kurze Zeit zu prasseln (knistern) anfangen: paeglis aizde̦gts aizšvirkstējās.

Avots: EH I, 57

aiztikšķēties

àiztikšķêtiês, ein wenig zu ticken, zu knattern anfangen, von einem tickenden kurzen Schall: viens nags pēc uotra aiztikšķē̦damies metās vaļā Saul.

Avots: ME I, 56

aizurkšķēties

àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.

Avots: ME I, 58

aizvaidēties

àizvaĩdêtiês, jammernd aufschreien, aufstöhnen: aij, ai, ai! sasistais aizvaidējās Dok. A.

Avots: ME I, 58

aizvakarēties

‡ àizvakarêtiês, sich (irgendwo) am Abend allzu lange aufhalten Warkh.

Avots: EH I, 61

aizvēzēties

‡ àizvẽzêtiês, zum Schlagen (nicht vollständig) ausholen: viņš aizvēzējās gan, bet nesita vis.

Avots: EH I, 63

aizvirknēties

‡ àizvir̃knêtiês, aneinandergereiht hin-, wegziehen (intr.), -fliegen: dzērves aizvirknējas uz dienvidiem.

Avots: EH I, 63

aizžvakstēties

àizžvakstêtiês, anfangen zu klirren: ķēdītes aizžvakstējušās LP. VI, 936.

Avots: ME I, 62

albarēties

‡ al̃barêtiês Ahs., Frauenb., -ẽjuôs, albern, tollen: puišel, nealbarējies tik daudz! izturies rāms! Ahs. bē̦rni albarējas ebenda.

Avots: EH I, 67

aldarēties

al̃darêtiês, lärmen, tollen: neļauj bē̦rniem tik daudz aldarēties Nigr. [Vielleicht nach sinnverwandten al̃berêties umgebildet aus aldêt < li. aldė̕ti "toben, lärmen, schreien" < r. галдѣть "lärmen" in weissruss. Aussprache; zum a in der zweiten Silbe vgl. albarîgs neben alberîgs und al̃derîgs].

Avots: ME I, 66

ālēties

ãlêtiês, -ẽjuôs,

1) sich unruhig gebärden, lärmen, tollen, toben:
ve̦lns ālējās visu nakti JK. III, 74 [vgl. āle und āļa];

2) sich abmühen
Lind., Selburg. [zu ālêt 2?]

Avots: ME I, 238

alkatēties

‡ al̂katêtiês KatrE., Erlaa, albern, tollen.

Avots: EH I, 67

alsterēties

‡ alsterêtiês "lärmen, tollen" Brucken.

Avots: EH I, 68

alvēties

alvêtiês, albern, Dummheiten machen (Treisin), [Bersohn].

Avots: ME I, 69

amplēties

am̃plêtiês, sich unsinnig gebärden, mit Händen und Füssen gestikulieren (wohl das deutsch hampeln): cik tu te neprātīgi amplējies! liecies jel mierā Naud. Subst. amplēšanās, albernes, anstössiges Betragen: ar tādu amplēšanuos iekļūsi dimbā Alm., Behnen.

Avots: ME I, 70

amzēties

‡ am̃zêtiês Lautb. "albern". Aus d. sich amüsieren?

Avots: EH I, 70

angarēties

añgarêtiês, -ẽjuôs, mit etw. rühren, stochern: kuo tu angarējies? Wainoden?

Avots: ME I, 71

apbezdēties

apbezdêtiês, heimlichen Magenwind streichen lassen: suns apbezdējies.

Avots: ME I, 76

apbīdelēties

‡ apbĩdelêtiês Bauske, mit dem Beuteln (im beabsichtigten Umfang) fertig werden.

Avots: EH I, 74

apdairēties

‡ apdàirêtiês 2 Kaltenbr., (nach etwas suchend) umhersehen, Umschau halten: jis apdairējās, bet neatrada.

Avots: EH I, 76

apdraudzēties

apdraudzêtiês, apdraudzinâtiês, sich befreunden: dievduotais pavadīja laiku, ar meža radījumiem apdraudzē̦damies JK. V, 134. tev ar viņiem nebūs apdraudzināties V Mos. 7, 3, Joh. Off. 18, 14.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zustriechen ist):, Joh. Off. 18, 14.

Avots: ME I, 81

apdūzinēties

‡ apdùzinêtiês 2 Nautrēni "im Dunkeln bald am Fenster, bald an der Tür klopfen": apdūzinējās, apdūzinējās, i aizgāja.

Avots: EH I, 79

apgailēties

‡ apgailêtiês, sich mit weisser Asche bedecken Erlaa (mit àI ), Trik.: apgailējušās uogles.

Avots: EH I, 80

apkankarēties

‡ apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89

aplaidelēties

‡ aplaĩdelêtiês Kal., (wiederholt) um etw. herumfliegen, -flattern: putns vairāk reižu aplaidelējās ap māju Salis.

Avots: EH I, 96

aplamēties

‡ aplamêtiês, albern, tollen Dond.: bē̦rni par daudz aplamējas.

Avots: EH I, 97

apmistrēties

apmistrêtiês, auch -uôtiês, denom. von mistrs,

1) sich mischen:
man mieži apmistruojušies, in der Gerste haben sich andere Getreidearten eingefunden (A. X, 1, 308);

2) sich verwickeln, verwirrt werden:
runātājs apmistrējas.

Avots: ME I, 108

apmuldēties

apmùldêtiês, unabsichtlich eine Unwahrheit sagen, ein Factum nicht ganz richtig darstellen: vai! es apmuldējuos.

Avots: ME I, 109

appulcēties

appùlcêtiês, sich ringsum ansammeln: ļaudis... sāka a. ap Uzkrekli Kaudz. Izjurieši 73.

Avots: EH I, 106

apsērksnēties

apsērksnêtiês, durch einen Nachtfrost befrieren: ceļš ir apsērksnējies L. apsērksnēt und refl. -tiês, pārklātiês ar sē̦rksnu Lauwa. S. apsḕ̦rsnuôt.

Avots: ME I, 119

apskurbelēties

‡ I apskurbelêtiês "?": svārku ap skurbetēju,šās (zu korrigieren in *apskarbelējušās?) piedurknes Deglavs Riga II, 1, 150; vgl. skarbelẽt.

Avots: EH I, 114

apstrīdēties

‡ apstrĩdêtiês, miteinanderzanken (streiten): savstarpēji apstrīdējuoties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 82.

Avots: EH I, 118

apzvaigzdnēties

‡ apzvaigzdnêtiês, sich mit Sternen bedecken Dond. n. FBR. V, 126.

Avots: EH I, 128

atālēties

II atālêtiês, ‡

2) zu Atem kommen
Segew.

Avots: EH I, 133

atālēties

atālêtiês = atdzîvuôtiês Mag. III, 1, 93 [s. atãls].

Avots: ME I, 149

atālēties

atãlêtiês, genug getobt haben, bis zum Überdruss toben: puikas jau būs atālējušies Grünh., C.

Avots: ME I, 149

atauklēties

ataũklêtiês: cik jau es tā bē̦rna neešu atauklējusēs Saikava.

Avots: EH I, 133

atauklēties

ataũklêtiês, bis zum Überdruss ein Kind warten, wiegen.

Avots: ME I, 149

atblēties

‡ atblêtiês, entgegenblöken: mežā atblējās uotra aita KatrE.

Avots: EH I, 135

atbrīnēties

‡ atbrĩnêtiês C. u. a., atbrĩnîtiês Dunika, atbrīnuôtiês, zur Genüge sich wundern: nevar atbrīnuoties par... kalniem Pas. IX, 270 (ähnlich VIII, 385). kuo gan es varēju atbrīnēties, ka tâ var dzīvuot bez darba Saikava. jis nevarēja atbrīnāties, kur šuo visu... jēmis Pas. V, 405 (aus Rositten). cits tur atbrīnējās Kaltenbr.

Avots: EH I, 136

atgalēties

atgalêtiês,

1) sich erwehren, aushalten, sich befreien in negativen Sätzen,
gew. abhängig von nevarêt: es ar tām mušām nemaz nevaru atgalēties Grünh. Gew. atg. nuo: nuo preciniekiem nevar atgalēties B. Vēstn.; nuo bē̦rniem, nuo miega Alm.; nuo viņas A. XVI, 829;

2) lange Zeit etwas nicht getan, etwas vermisst haben und daher mit besonderem Eifer sich daran machen und damit nicht bald fertig werden können:
nu tik ņe̦mas ar ēšanu; visu dienu atgalējies, er ist jetzt eifrig mit dem Essen beschäftigt, denn er hat den ganzen Tag nichts genossen Etn. I, 45. viņš nemaz nevar atgalēties ē̦zdams, er isst ohne Ende, weil er lange nicht gegessen hat. Sessau.

Avots: ME I, 157, 158

atgarozēties

atgaruôzêtiês, intr., abbacken, sich trennen (von der Rinde des Brodes): maize atgaruozējusies, das Brod ist abrindig; (übertr.) abstrahieren: mēs liekam likumam, tā sakuot, atgaruozēties nuost nuo lietas Pūrs III, 104.

Avots: ME I, 158

atgaumēties

‡ atgaumêtiês, sich erinnern Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 141

atgavēties

‡ atgavêtiês (li. atsigavė̕ti) Pas. IV, 290 (aus Lettg.), das Fasten beenden, nach dem Fasten wieder anfangen Fleisch zu essen.

Avots: EH I, 142

atgribēties

atgribêtiês, die Lust verlieren, sein Mütchen kühlen: viņā sadeva tai pa kailajiem gurniem, kamē̦r pašai sirds atgribējās MWM. VIII, 243.

Avots: ME I, 159

atgurkstēties

‡ atgur̂kstêtiês 2 Siuxt, wider(sc)hallen (beim Wiederkäuen): rīkle guovij atgurkstas, kad tā atgre̦muo kumuosu.

Avots: EH I, 143

atkludzerēties

‡ atkludzerêtiês "?": kludzerēt kludzerējuos, kamēr atkludzerējuos gan Fest.

Avots: EH I, 149

atkrekstēties

atkrekstêtiês, sich ausräuspern, sich räuspernd wieder Atem schöpfen: daudzmaz atkrekstējies, vecītis atkal pasāka runāt Latv.

Avots: ME I, 168

atkurēties

atkurêtiês, herunter, niederbrennen, dem Erlöschen nahe sein: uguns atkurējusies, jāpieliek malka Grünh.

Avots: ME I, 169

atlabēties

‡ atlabêtiês, = atlabt 2, atlabuôtiês: ilgi gulēja, kamē̦r atkal atlabējās Stobe 1797 1, 128.

Avots: EH I, 152

atlaidelēties

‡ atlaidelêtiês, hin und her fliegend herannahen Bauske: bezdelīgas atlaidelējās līdz mums.

Avots: EH I, 152

atļāvēties

‡ atļāvêtiês U. (unter lāvīties) "die Nachstellungen abwehren".

Avots: EH I, 154

atliesēties

‡ atlìesêtiês, magerer werden Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 35.

Avots: EH I, 154

atlīmēties

‡ atlĩmêtiês, an-, zusammengeleimt sich loslösen: marka atlīmējusies vaļā.

Avots: EH I, 154

atlustēties

‡ atlustêtiês, sich zur Genüge belustigen (amüsieren) Dunika u. a.: jaunie vēl nebij atlustējušies.

Avots: EH I, 154

atperēties

‡ atperêtiês,

1) bis zum eigenen Überdruss brüten:
vista atperējusies (vairs negrib perêt) Memelshof u. a.;

2) lange brütend abmagern und schwach werden
Memelshof.

Avots: EH I, 158

atpīpēties

atpĩpêtiês, bis zum Überdruss rauchen, sich ratt pauchen MWM. X, 10.

Avots: ME I, 182

atrieties

atriêtiês [li. atsiríeti],

1) bis zum Überdruss bellen;

2) eine knurrige Antwort geben:
"kas tad jums tur daļas?" atrējās Anna Purap.

Avots: ME I, 186

atsenēties

atsenêtiês, sich abgewöhnen Smilt.: [jau atsenējies nuo peldēšanas PS.]; lai atsenas! A. XVI, 496. [Nach Neik. bei U. auch "sich entwöhnen"].

Avots: ME I, 189

atskaidrēties

‡ atskaidrêtiês,

1) sich aufklären (vom Himmel), sich entwölken
PS., Sessw. u. a.;

2) = izskaĩdruôtiês: nācām tūliņ ... a. Janš. Precību viesulis 76.

Avots: EH I, 165

atskalēties

atskalêtiês Katzdangen, hungrig sein, heftig nach etw. verlangen. [Mit eingeschobenem Reflexivpronomen; zu àizkalêtiês.]

Avots: ME I, 191

atšķetēties

atšķetêtiês, gleichbed. mit atšķetinâtiês 2: vēl šuodien es tur dzīvuotu, nebūtu viņš atšķetējies Jauns. Balt. gr. I, 98.

Avots: ME I, 201

atsloksnēties

atsluoksnêtiês, wieder heiter werden: debess atsluoksnējās Schwnb.

Avots: ME I, 194

atsmieties

atsmiêtiês,

1) sich satt lachen:
atsmieties nevarēja Apsk. I, 389;

2) entgegen lächeln, lāchelnd erwidern
Laps.

Avots: ME I, 194

atspieģelēties

‡ atspiẽģlêtiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss im Spiegel besehen: greznīgā meita vēt nebija atspieģelējusies Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 169

atspīlēties

‡ atspîlêtiês 2 Stenden, (sich auf etwas stützend) sich entgegenstemmen: puisis ruokām un kājām atspīlejās mazajās durvīs un neļāvās grūst ārā.

Avots: EH I, 169

atspurdzēties

‡ atspurdzêtiês Fest., faserig, sträubig, struppig werden (häufiger von einem rundlichen Gegenstand gesagt, dessen Ende struppig geworden ist, z. B. von einer Eichel).

Avots: EH I, 170

atstervelēties

‡ atster̂velêtiês 2 Dunika, Kal., krepieren: vai tas suņa pagāns vēl nav atstervelējies?

Avots: EH I, 171

atūkšēties

‡ atūkšêtiês, = atûkšķêt 2 : skaļi atūkšējusies Janš. Dzimtene V, 179. atūkšaties, lai neizšķiŗamies! III 2 , 236. mēs a. nevaram: kuo lai zinām, kas tas ūkšē̦tājs tāds ir Mežv. ļ. I, 190.

Avots: EH I, 177

atvadēties

atvadêtiês: auch Golg. (hier mit der Bed. "etwas verschalen, an Stärke verlieren", im Gegensatz zu nùovadêtiês, ganz und gar verschalen").

Avots: EH I, 177

atvadēties

atvadêtiês, -atiês, verschalen: alus atvadējies Grünh., Lautb., Konv. 1

Avots: ME I, 206

atvennēties

‡ atvennêtiês, sich brüstend den Mantel aufknöpfen Frauenb.: viņš iet atvennējies (auch von Kindern gesagt) Frauenb.

Avots: EH I, 180

atzadēties

‡ atzadêtiês (li. atsižadė̕ti), antworten Mag. XVII, 1, 80.

Avots: EH I, 181

aušēties

aũšêtiês (unter aũšât),

2): auch Vīt.

Avots: EH I, 189

āžerēties

āžerêtiês, ‡

2) "sich zieren; sich geckenhaft betragen"
Rigascher Strand.

Avots: EH I, 196

badenēties

badenêtiês Siuxt, geizig und teilweise hungernd leben.

Avots: ME I, 247

baķēties

‡ baķêtiês, sich viele Kleidungsstücke anziehen.

Avots: EH I, 200

ballēties

ballêtiês, -ējuos, Bälle geben, mitmachen, schmausen: par kuo tas šie tā ballējas MWM. VIII, 565. [Nach Spr. auch ballêt, Bälle

Avots: ME I, 254

balsēties

bal̃sêtiês, auch -îtiês, glänzen, sich gütlich tun, gut fortkommen, Leibesfülle bekommen: viņš ar manu mantu balsējas Naud. A. X, 2, 439; besonders, häufig mit at- (wieder zur Leibesfülle kommen): luopi atbalsās Schlampen; atbalsījušies A. X, 2, 439; vgl. balstīties und bal̃sināties. [Die Bed. "glänzen" scheint nicht belegt, sondern von Mühlenbach auf grund von etymologischen Erwähgungen erschlossen zu sein. Die wirklich belegte Bed. aber scheint mit balts "weiss" nicht vereinbar, zu sein. Eher gehört balsēties zur Wurzel bhelg̑h- "schwellen", die wahrscheinlich auch in le. bàlzît (s. dies) vorliegt; wenn in balsēties nicht ein s-Suffix vorliegt, so könnte man allenfalls auch eine Wurzelform bhelk̑- neben bhelg̑h- voraussetzen, vgl. balss II neben balsts und bàlziens.]

Avots: ME I, 254

bebelēties

‡ bebelêtiês "niekuoties" Lemsal: nav ne˙kāda lāga strādāšana, bet tikai tāda bebelēšanās (= nabaguošanās?): visi darba rīki jāmeklē pie uotrn. šuodien nuobebelējuos visu dienu un ne˙kuo nedabūju padarīt Lemsal, Wainsel.

Avots: EH I, 210

berēties

‡ berêtiês Kaltenbr., sich begeben: visi grib b. pāri par upi.

Avots: EH I, 213

bērnēties

‡ bērnêtiês, sich begatten (von Tauben) Sieckeln und Born n. BielU.

Avots: EH I, 216

blindēties

‡ blìndêtiês 2 Zvirgzdine, -ējuôs, sich herumtreiben: blindējos pa sē̦tu bez darba.

Avots: EH I, 229

blusenēties

‡ blusenêtiês, = blusinâtiês, sich flöhen: meitas ... blusenējuoties Janš. Dzimtene V, 254 (ähnlich Mežv. ļ. II, 77).

Avots: EH I, 231

bomburēties

‡ bom̃burêtiês Seyershof, haufig stecken bleiben (beim Gehen, Fahren, Zahlen usw.): kad nemāk skaitīt, tad bomburējas visu gabalu cauri.

Avots: EH I, 235

bremzēties

bremzêtiês Katzd., eingebildet, aufgeblasen sein, sich brüsten; vgl. etwa bramzêt.

Avots: ME I, 330

bresēties

bresêtiês: in der ersten Bed. durch brezêtiês (aus Lös.) zu ersetzen.

Avots: EH I, 240

bresēties

bresêtiês, Wasser oder Grütze od. sonst irgend eine Flüssikeit mit Händen umrühren Etn. III, 161. bresējas [Bed.?] kâ runcis uz krāsns Naud.

Avots: ME I, 330

brezēties

brezêtiês, s. oben unter bresêtiês.

Avots: EH I, 240

briknēties

‡ briknêtiês, ekeln, unangenehm, widerwärtig sein Kaltenbr.: briknas skatīties.

Avots: EH I, 241

brīnēties

brĩnêtiês (unter brĩnêt, brĩnîtiês): auch AP., Kaugurciems, Siuxt, Weinsch., (mit ì 2 ) Kalz., Linden, Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava.

Avots: EH I, 242

brūzulēties

brūzulêtiês, sich abschütteln (von einem nassgewodenen Vogel): zīlīte nuo aukstuma brūzulējās Plm.

Avots: ME I, 342

budzelēties

‡ budzelêtiês, zögern, saumen, saumselig sein: taisies ātrāki kuo tik ilgi budzelējies? Sessw.

Avots: EH I, 249

buktēties

‡ buktêtiês Dunika, sich nur ungern un eine Arbeit machen. Zu ‡ bukte II.

Avots: EH I, 250

čankarēties

čankarêtiês, [čankarâtiês Wid.], dämelig sein Misshof n. U.: kuo tu tik ilgi čankarējies? zu einem gesagt, der mit dem Ankleiden nicht fertig wird U.; saumselig sein LKVv.

Avots: ME I, 403, 404

cieties

ciêtiês 2 (?), streben Mitau, Gold., Bauenhof.]

Avots: ME I, 396

čiganēties

‡ čiganêtiês Strasden, sich von jem. etwas erbitten.

Avots: EH I, 290

cinkstēties

‡ cinkstêtiês, streiten (?): bē̦rnu starpā nuotiek maza cinkstēšanās par ... dziedamām dziesmām, juo katram ir savas īpaši iecienītas dziesmas Janš. Bandavā II, 227.

Avots: EH I, 272

čoksterēties

‡ čuõksterêtiês Rutzau, runzelig werden: āda sāk č.

Avots: EH I, 299

čuksturēties

čuksturêtiês, -ējuos, flüstern: abas sievietes ilgi čuksturējās un bubināja Purap.

Avots: ME I, 419

čūlēties

‡ čūlêtiês Wessen "sich saumselig und ungewandt vorbereiten". Mit ostle. č aus ķ (vgl. ķūlêtiês 2)?

Avots: EH I, 298

čumelēties

čumelêtiês, -ējuos, trödeln, etwas ungeschickt tun: čumelējas kâ čumelis Naud.

Avots: ME I, 420

dakalēties

dakalêtiês, ‡

2) "unartig sein" (von Kindern)
Siuxt: kuo tu te dakalējies vie˙nādi? Siuxt; ‡

3) "?": jūs visi pa klēti dakalējaties Daugava 1933, S. 196.

Avots: EH I, 303

dakalēties

dakalêtiês, -ējuos, streiten, zigeunerisch sprechen Kand., Selg. n. Etn. III, 163.

Avots: ME I, 433

dakurēties

‡ dakurêtiês, vom Heizen sehr stark erhitzt werden Auleja: ceplis nedakuras.

Avots: EH I, 304

dālēties

dãlêtiês [Ruj.], Possen treiben, toben, albern sein [Bers.], Karls. [Anscheinend aus mnd. dalen "unsinnig sein"].

Avots: ME I, 447

damalēties

‡ damalêtiês, -ẽjuôs, tollen, scherzen Linden, Schnehpeln.

Avots: EH I, 305

damelēties

‡ damelêtiês Frauenb., Kurmene, Nikrazen u. a., albern, tollen. Aus nd. dameln (hd. dammelen) "herumschlendern, albern, unklug sich benehmen" (im Grimmschen Wrtb.).

Avots: EH I, 305

dandalēties

‡ dañdalêtiês, beim Pferdetauscn streifen Wandsen; beim Pferdekauf lärmen Stenden.

Avots: EH I, 306

daņģēties

daņģêtiês, -ējuos, sich anschmeicheln, die Kur machen: kuo gar mani daņģējies? BW. 10071, 3 [aus Blieden. Wohl als ein Lituanismus zu dandzis].

Avots: ME I, 438

dauzelēties

‡ dàuzelêtiês 2 Sonnaxt, sich balgen, Unsinn treiben.

Avots: EH I, 310

derdzēties

der̂dzêtiês [Bers.], -ẽjuos, zanken, streiten: kaimiņi jau vairāk gadu derdzējas od. ve̦lk derdzi Druw. [Vgl. auch dergtiês. - Zu derdzis, derglis 1, dergties, li. dérgti "гадить, поносить, чернить, ругать; schlecht Wetter sein", dárgana "schlechtes Wetter", dargus "ненастный, клеветливый", sudirgo "ist schlechtes Wetter geworden", dergė̕tuvas Daukša Post. 22, 17, apr. dergē "(sie) hassen", aruss. падорога "Unwetter", mhd. terken "besudeln", mnd. dork "Platz, wo sich der Schmutz samelt", ae. deorc "dunkel", ir. derg "rot", s. Leskien Abl. 324, Trautmann Apr. Spr. 320, Berneker Wrtb. I, 213, Zupitza Germ. Gutt 160 f., Reichelt KZ. XLVI, 322 f.]

Avots: ME I, 456

desēties

desêtiês "sich wursten gleichsam", sich verwickeln: tīkls de̦sas PK. n. U.

Avots: ME I, 459

dieties

diêtiês 2 : auch Jürg., Salis, Schnehpeln, (mit ìe ) C., (mit iê ) Saikava (angeblich ohne prs. und prt.).

Avots: EH I, 327

dieties

diêtiês 2 [Nigr.], sich bergen, sich lassen (vermischt mit dēties): kur diešuos ar savām asarām?

Avots: ME I, 484

diņģēties

‡ diņ̃ģêtiês, = kaũlêtiês, dingen, feilschen: kuo tik ilgi diņģējies? BW. 14710. Aus mnd. dingen.

Avots: EH I, 321

dirēties

dirêtiês "?": viņš dirējās [schickte sich an?] iet A. XVI, 359.

Avots: ME I, 470

dīvēties

dĩvêtiês (-uos, -ējuos), n. U. aus dīvâties (-ājuos), -uoties, sich wundern: dīvuos, čūduos, kur tādu redzēju BW. 20747.

Avots: ME I, 479

dravēties

‡ dravêtiês "?": dravējušies ar meitām pa tumsu Janš. Bandavā I, 287.

Avots: EH I, 331

dreselēties

dreselêtiês: (z. B. ohne eine Treppe auf einen Baum) klettern Dunika.

Avots: EH I, 333

dreselēties

dreselêtiês, sich bemühen wohin zu steigen [Ahswikken]: dreselējās, dreselējās, kamē̦r iedreselējās ābelē Grob. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 497

drullēties

‡ drul̃lêtiês Frauenb. "scherzweise sich raufen".

Avots: EH I, 336

drūsmēties

drũsmêtiês Kand., = drūzmēties, sich drängen: duomas drūsmēties drūsmējas pa galvu Pav.

Avots: ME I, 507

druvēties

druvêtiês, -ējuos, erschrecken, sich fürchten Naud., Alt-Rahden; bes. in der Zstz. mit sa-. [Vgl. drudêt 2 und auch Petersson Ar. u. arm. Stud. 77.]

Avots: ME I, 505, 506

drūzmēties

drũzmêtiês, -ējuos, [drūzmuôtiês Fest.], sich drängen, haufenweise zusammenkommen: ļaudis drūzmē̦damies apstājuši ve̦zumus LP. VII, 775. visi drūzmējās pulkuos kuopā BW. III, 1. 14.

Avots: ME I, 507

dukmēties

dukmêtiês, sich in einem Haufen zusammendrücken: aitas, izbijušās nuo suņa, sāk dukmēties Ahs.

Avots: ME I, 511

dumpēties

dum̃pêtiês, -ējuos [Nigr., PS.], grossen Lärm machen, sich empören; bes. mit sa-.

Avots: ME I, 515

dupēties

dupêtiês, dumpf schallen: sviedu šautru aruodā; ja bij mieži, sipējās, ja bij rudzi, dupējās BW. 25853, 5 var. Dafür auch dupinêt Wessen. Zu li. dùpinas "шесть с набалдашником, которым болтая в водѣ, загоняют рыбу в сѣти" vgl. le. dupenis), serb. dù`piti "mit Getöse schlagen ", sloven. dùpati "dumpf rauschen ", gr. δοῦπος "dumpfes Geräusch, Getöse ", s. Būga РФВ‚. LXX, 105.]

Avots: ME I, 518

dūzēties

‡ II dùzêtiês 2 , -uôs, -ējuôs, hohl tönen Auleja: dūzas vien, kad duod ar ragiem siênā.

Avots: EH I, 349

dūzēties

dùzêtiês 2 "sich grämen, sich beklagen": viņš par katru nieku dūzas Setzen.]

Avots: ME I, 531

dzenksterēties

‡ dzenksterêtiês, zu erschliessen aus sadzenksterêtiês.

Avots: EH I, 355

džerkstelēties

džerkstelêtiês Fest., džerkstelēs mesties: gruoda dzijs džerkstelējas.]

Avots: ME I, 564

ellēties

ellêtiês, ‡

2) "trakuot" Ar., schelten, zanken, schimpfen; tätlich werden ("kauties") Siuxt.

Avots: EH I, 368

ellēties

ellêtiês, - ējuos, - ējuos, sehr eiftig, mit aller Kraft arbeitet Etn. I, 105: viņš jau tâ ellējas..., dienu, nakti neguļ Naud.

Avots: ME I, 568

elmēties

elmêtiês: sich abmühen Brucken, achtlos arbeiten Salwen.

Avots: EH I, 368

elmēties

elmêtiês "?": me̦lns muskulis ve̦ldamies truokšņuo, elmējas [= ellējas?] pa vāgūzi LP. VII, 123.

Avots: ME I, 568

endzēties

‡ endzêtiês, sich heramzanken Sermus.

Avots: EH I, 369

eņķēties

eņ̃ķêtiês Frauenb., (mit èņ 2 ) Geistershof "zanken, streiten". Als ein Lituanišmus (vgl. allenfalls li. enkiúoti "peinigen") zu encêt?

Avots: EH I, 369

enstelēties

enstelêtiês, ‡

3) (einer Arbeit, einem Auftrag) ausweichen
Salwen.

Avots: EH I, 369

erģēties

erģêtiês, zanken Meselau; wie ein erģis ‡ 3 sprechen Druw.: runā guodīgu valuodu! kuo ergējies?

Avots: EH I, 370

ērpēties

ērpêtiês, ‡

3) zanken:
ē̦das un er̃pējas Siuxt.

Avots: EH I, 373

ērpēties

ērpêtiês,

1) sich reiben
[Selg.];

2) sich verteidigen:
viņu tik viegli vis nevar savaldīt, viņš ērpējas pretim Wain.; [vgl. ersināt].

Avots: ME I, 576

gaiseklēties

‡ gaîseklêtiês 2 Salis, -ẽjuôs, albern, tollen: viņš te visu dienu gaiseklējas.

Avots: EH I, 377

galsterēties

galsterêtiês "?": kuo nu galsterējies (reden albern od. unentschlossen?) pret mani! saki gaiši laukā Seibolt.

Avots: ME I, 595

gaņģēties

gaņģêtiês, - ējuôs,

1) gehen: uz kuŗu pusi tu gaņģēsies
Frauenburg;

2) eifrig arbeiten, mit Händen und Füssen eifrig beschäftigt sein
Etn. III, 177, Grühn.: vai cilvē̦ks ar prātu tâ gaņģēsies Alm. In Sassm. gaņ̃ģêtiês, sich raufen, sich unruhig gebärden. [Aus li. gángytis "шевелиться"].

Avots: ME I, 601

gantēties

‡ gantêtiês, sich bemühen, sich sorgen, sich interessieren: par kungiem ... gantēsies drusku mazāk Janš. Atpūta 6. puiši par un ap viņu tâ gantējas Līgava I, 464 (ähnlich 68, 217, 279, 397, II, 61, 150, 288). viņi ... gantējas par mūsu druošību Jaun. Ziņas 1934, № 96. bez tās dedzīgās gādāšanās un gantēšanās Janš. Līgava II, 384.

Avots: EH I, 382, 383

garēties

I garêtiês, - ẽjuos, sich in die Länge ziehen U.

Avots: ME I, 602

garēties

II garêtiês (gewönlich mit iz -), zu Ende brennen (vom Ofen), intr.: krāsns vēl garējās Wolm. Zu gars; vgl. li. garéti, goréti "brennen" (intr.)].

Avots: ME I, 602

gasterēties

‡ gasterêtiês, ersihlossen aus nùogasterêtiês.

Avots: EH I, 387

ģendēties

‡ ģendêtiês, verderben (intr.), schlecht werden (von Speisen) Erlaa. Vgl. li. gendù "werde schadhaft".

Avots: EH I, 426

ģesēties

ģesêtiês, schwer arbeiten und doch dabei knappes Auskommen haben Gold. n. Etn. IV, 49.

Avots: ME I, 697

ģiezēties

ģiezêtiês, ohne gehörigen Grund kratzbürstig sein, zanken Kroppenhof n. Etn. IV, 49. [Ein Lituanismus; vgl. li. giẽžti "браниться".]

Avots: ME I, 701

gnaizēties

‡ gnaĩzêtiês Stenden, sich anstrengen (z. B. ringend, etwas Schweres hebend oder tragend): grūti gar smagajām mucām g.,

Avots: EH I, 396

grāvelēties

grāvelêtiês, = grāvêtiês Wid. : caunu var nuoskārst nuo grāvelēšanās un riebīgas bļaustīšanās.]

Avots: ME I, 644

grāvēties

gŗāvêtiês (unter grāvêtiês): tajā (= rijā) ve̦lni pa naktīm gŗāvējuoties Pas. XI, 248; sich intensiv betätigen (mit ã ) Siuxt: nu es e̦su a[t]ka[l] ve̦sala; nu varēs a[t]ka[l] g. pa pasauli.

Avots: EH I, 414

grāvēties

grāvêtiês, gŗāvêtiês,-ẽjuos, freqn. von gŗauties, poltern, lärmen Grünh., Naud. : gar durvīm grāvējušies sveši cilvē̦ki Balt. V. kas pa namu grāvējās BW. 2723. sāka atkal pa pili grāvēties LP. VI, 988. viņa kliedz, raud draud, lūdz, grāvējas it visādi Deglavs Lielā Lavīze 78.

Avots: ME I, 644, 645

grendzelēties

grendzelêtiês Wessen "satīties, mežģīties ; vgl. grencele.]

Avots: ME I, 650

grevelēties

grevelêtiês Wessen "peņķēties, griezties".]

Avots: ME I, 650

grezelēties

‡ grezelêtiês, erschlossen aus sagrezelêtiês.

Avots: EH I, 404

grillēties

gril̃lêtiês, -ẽjuos, sich in die Runde drehen Dond.

Avots: ME I, 655

grimzdēties

grimzdêtiês, -ẽjuos, knarren, schnarren (von dem Geräusch einer leeren Handmühle) : grimzdējās (Var. : klaudzējās, glūzdējās, dimdējās, ŗūca) tukšas dzirnaviņas BW. 8012 var.

Avots: ME I, 655

grīnēties

‡ II grĩnêtiês Wandsen, sich krollen (krauseln): dzija sāk g.

Avots: EH I, 406

guģēties

guģêtiês, wackeln: pīle iet guģē̦damās Sassm.

Avots: ME I, 676

gūgurēties

‡ gūgurêtiês,

1) "luokņâties, sich wiederholt (namentlich im Halbdunkel) bücken" Kurmene;

2) "ungeschickt gehen; saumselig arbeiten"
PV.

Avots: EH I, 422

gurķēties

‡ gur̂ķêtiês Linden in Kurl., faulenzen, im Sonnenschein liegen.

Avots: EH I, 421

gurstēties

gurstêtiês U., in Mattigkeit vergehen, verscheiden.

Avots: ME I, 684

guzēties

‡ guzêtiês Stenden,

1) beim Gehen wackeln:
pīle iet guzẽ̦damās;

2) wackelnd gehen (kommen):
ve̦cais jau guzējas šurp.

Avots: EH I, 421

ieaurēties

ìeaũrêtiês, ìeaũruôtiês, aufschreien, aufheulen: auka drūmi, duobji ieaurējās A. XI, 127. Apse ieauruojās pilnā kaklā Upītis Sieviete 63.

Avots: ME II, 2

ieblēties

ìeblêtiês, aufblöcken: dzirdēja ieblējamies tik kādu jē̦ru MWM. X, 3.

Avots: ME II, 4

iebrīkstēties

ìebrīkstêtiês, ìebrĩkšķêtiês, auch iebrīkšķêt, = iebrikš(ķ)ēties: kaut kas iebrīkšķ un krīt U. b. 61, 50. krē̦sls iebrīkšķējās Saulietis R. I, 11.

Avots: ME II, 4

iebrīnēties

ìebrīnêtiês, einige Verwundrung äussern: viltīgā nevainība iebrīnējuos Latv. par uotruo skrējienu iebrīnas drusku LP. VII, 599.

Avots: ME II, 4, 5

iebrīvēties

‡ ìebrĩvêtiês,

1) (andere zur Seite schiebend) sich in einem Gedränge Platz machen
AP., Stom., Vīpe: iebrīvējusies ... ubagu barā Janš. Tie, kas uz ūdens 12. ie. ("iekārtuoties") mazajā istabinā Mahlup;

2) sich Freiheiten herausnehmen
Schwitten: viņš pie mums tâ iebrīvējies, ka mums pašiem vairs nav ne˙kāda dzīve.

Avots: EH I, 505

iečakstēties

ìečakstêtiês,

[1) raschelnd ertönen:
kaut kas iečakstējās Ruj.;]

2) schmatzend sich äussern:
"un kas man par tuo būs?"ciemiņš uz˙reiz iečakstējās A. XX, 212.

Avots: ME II, 7

iečamstēties

‡ ìečamstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu schmatzen, jappen anfangen Ramkau: guovs iečamstējās Bers. vina (= māte) iečamstas (sagt) Ezeriņš Leijerk. I, 271.

Avots: EH I, 507

iečaukstēties

iečaukstêtiês: "ļuoti slikti!" iečaukstējās ve̦ca balss Ezeriņš Leijerk. II, 134.

Avots: EH I, 507

iečaukstēties

ìečaukstêtiês, aufrascheln, aufknistern: zâle iečaukstējās.

Avots: ME II, 7

iečīkstēties

ìečĩkstêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu knarren, aufknarren: iečīkstējušās kūts durvis Etn. II, 89. reiz nuo reizes iečīkstējās kamanas Apsk. v. J. 1905, S. 49.

Avots: ME II, 7

iečinkstēties

‡ ìečiñkstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu weinen anfangen (von kleinen Kindern): mazais Jānītis iečinkstējies un nevar beigt.

Avots: EH I, 507

iečirkstēties

ìečir̃kstêtiês, aufzwitschern, aufpiepen; aufknistern: iečirkstas putniņš A. XX, 266. iečirkstējās circenis Vēr. II, 908. viņas balsī iečirkstējās tāda cietāka skaņa A. XXI, 404.

Avots: ME II, 7

iečurkstēties

‡ ìečur̂kstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu čur̂kstêt anfangen: iečurkstējās ligzdā kāds bezdelīgu pāris Janš. Dzimtene I2, 267.

Avots: EH I, 507

iedārdēties

ìedārdêtiês, anfangen zu knarren, poltern, erdröhnen.

Avots: ME II, 9

iediedelēties

‡ ìediedelêtiês, sich einbetteln (ielūgties) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 509

iedipēties

ìedipêtiês, erdröhnen: zeme iedipējās Lis.]

Avots: ME II, 9

iedraudzēties

ìedraudzêtiês, sich befreunden: dzīvuos kâ brāļi, kad iedraudzēsies A. XX, 304. māte bij iedraudzējusies ar milzi LP. IV, 49.

Avots: ME II, 10

iedrebēties

ìedrebêtiês, erzittern: zeme iedrebējās Vēr. v. J. 1904, S. 646. nāsis tai iedrebējās Apsk. v. J. 1905, S. 219.

Avots: ME II, 10

iedreselēties

‡ ìedreselêtiês Dunika, mühsam hineinkriechen, -klettern (von Kindern): ie. gultā, ratuos.

Avots: EH I, 510

iedrevēties

‡ ìedrevêtiês, hineinklettern Warkl.: iedrenējās (= uzrāpās) liepā.

Avots: EH I, 510

iedrīkstēties

ìedrìkstêtiês, sich erdreisten, sich erkühnen, wagen: ļaudis nav iedrīkstējušies tur gaŗām iet LP. VI, 769.

Avots: ME II, 10

iedunēties

ìedunêtiês, (dumpf) ertönen, erdröhnen: skaņa... iedunējās un izgaisa Akurater. [pērkuons iedunējās Wandsen. suoļi, basas kājiņas iedunējās Bauske.]

Avots: ME II, 11

iedžinkstēties

ìedžiñkstêtiês, erklingen, aufläuten: iedžinkstējās un apklusa... zvārgulītis Upīte Nemiers 125.

Avots: ME II, 14

iegailēties

ìegailêtiês, auffunkeln: actiņas iegailējās Saul. III, 216. savādi iegailējās... acīs prieks Stari II, 411.

Avots: ME II, 15

iegailinēties

‡ ìegailinêtiês, zu glimmen beginnen Līvāni, Sakstagals, Warkl., Zvirgzdine: uogles atkal iegailinējās.

Avots: EH I, 513

iegandēties

ìegandêtiês, zu verderben (intr.) od. schlecht zu werden anfangen: maize, labība var iegandēties Bers., Kreuzb., N. - Peb.]

Avots: ME II, 15

iegārdzēties

ìegãrdzêtiês Jürg., Bers. u. a.], ìegārgtiês, ìegārktiês Schujen, Bers., aufröcheln: krūtis piepēži iegārdzās Saul. Vēr. I, 1042. slimnieks tâ savādi iegārcās Pērsietis Jaunā R. IV, 220. [vistiņa vēl reizi iegārdzējās un bija pa˙galam Jürg.]

Avots: ME II, 16

iegarēties

ìegarêtiês,

1) gut zu brennen
(intr.) anfangen: krāsns nevar iegarēties; salmi drīz iegarējās Nitau, Bers.;

2) Sehnsucht fassen:
gans iegarējās (pēc) mātes Nigr.]

Avots: ME II, 16

iegarkstēties

‡ iegarkstêtiês (mit ā zu lesen?), = ìegārdzêtìês (?): ne˙re̦ti viņam ... krūtis iegargstējās Saul. Bezdelīgu pereklis 12.

Avots: EH I, 513

iegavilēties

ìegavilêtiês, aufjubeln: abi biedri iegavilējās LP. VI, 1, 510. pēc šāda iegavilējuma dziedāja tālāk Janš.

Avots: ME II, 16

ieglukstēties

ìeglukstêtiês: viņam malks rīklē ieglukstējās Sessw.

Avots: EH I, 513

iegrabēties

ìegrabêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu knistern, knarren: iegrabējies niedrēs Etn. II, 78. ja kas iegrabas vai iečabas Vēr. 188. rati iegrabējās sē̦tsvidū Vēr. I, 825.

Avots: ME II, 17

ieguldzēties

‡ iegul̂dzêtiês 2 Dunika, aufgurgeln: ūdini rijuot, rīklē ieguldzejās.

Avots: EH I, 515

iegurkstēties

ìegurkstêtiês,

[1) aufplätschern]:
kāds vilnītis diktāk iegurkstējās Blaum. MWM. III, 673;

[2) ein wenig knirschen od. knistern (vom Schnee):
braucuot zem kamanām šad un tad iegurkstējās siengs Jürg.].

Avots: ME II, 20

iegvergzdēties

‡ ìegvergzdêtiês, aufstöhnen: kâ nuokrita nuo jumta, tâ tik iegvergzdē-jās un bija beigts Gramsden. šis (=ve̦prē̦ns) ... iegvergzdējās Kaudz. Izjurieši 51.

Avots: EH I, 516

ieīdēties

‡ ieĩdêtiês, leise aufbrüllen: teļi ... reizēm žē̦li ieīdējās Virza Straumēni2 212.

Avots: EH I, 516

ieīrēties

ìeĩrêtiês, sich einmieten: vai es še e̦smu ieīrējies MWM. VII, 333.

Avots: ME II, 22

iekailēties

ìekailêtiês,

1) = iegailēties: uogles nuo jauna iekailējās R. Av., [Schujen, Palzmar;

2) "iedegties dusmās" Palzmar].

Avots: ME II, 23

iekalēties

I ìekalêtiês: einen heftigen Wunsch verspüren Wolmarshof: man iekalējās gaļas.

Avots: EH I, 517

iekalēties

ìekalêtiês, sich zu sehen beginnen: gans iekalējies mātes Nigr.]

Avots: ME II, 24

iekankstēties

‡ iekankstêtiês 2 Frauenb., aufschreien (vom Birkhuhn): kad teteŗu māte iekankstas, cālē̦ni tūliņ pazūd.

Avots: EH I, 518

iekārēties

ìekãrêtiês: viņai iekārējās dzert Frauenb. pavāram iekārējās pasmeķēt Pas. IX, 75.

Avots: EH I, 519

iekārēties

ìekãrêtiês, plötzlich gelüsten: viņam iekārējās zivju zupas C., Trik.]

Avots: ME II, 26

ieķaukšēties

‡ ieķaûkšêtiês 2 Dunika, (für eine kurze Zeit) zu kläffen anfangen: sunītis ieķaukšējās.

Avots: EH I, 525

iekaunēties

ìekàunêtiês,

1) sich hineinschämen:
vajadzētu vai zemē iekaunēties Pūt vējiņi 99;

2) plötzlich anfangen sich zu schämen.

Avots: ME II, 26

ieķerkstēties

ìeķẽrkstêtiês, aufkreischen: kāds iztraucē̦ts meža putns ieķērkstējās Apsīšu Jē̦kabs VII, 28.

Avots: ME II, 34

ieķiverēties

‡ ìeķiverêtiês, sich einen Rausch anlegen: Jūlis... bija gan krietni ieķiverējies Austriņš Daugava 1928, S. 979.

Avots: EH I, 525

ieklabēties

ìeklabêtiês, hin und wieder plötzlich etwas anfangen zu klappern Upītis Sieviete 250.

Avots: ME II, 27

ieklaikšēties

‡ ìeklaĩkšêtiês Dunika, erschallen, erknarren: duris pārs reizas ieklaikšējās.

Avots: EH I, 519

ieklaudzēties

ìeklaudzêtiês, hin und wieder etwas klappern, klopfen: rati ieklaudzējās.

Avots: ME II, 27

ieklaukšēties

‡ ìeklaũkšêtiês Dunika, plötzlich (für eine kurze Zeit) zu poltern (klappern) anfangen: zābaki ieklaukšējās vien, kad viņš skrēja.

Avots: EH I, 519

ieklauvēties

ìeklaũvêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) anfangen zu klopfen: dibina istabā kaut kas ieklauvējās LP. IV, 114.

Avots: ME II, 27

ieklikšēties

‡ ìeklikšêtiês, kurz (metallisch) erklingen Dunika: nazis ieklikšējās, kad tuo vāza cieti.

Avots: EH I, 520

ieklimstēties

ìeklimstêtiês, dann und wann ein Geräusch od. Laute von sich geben: dzirdēja medniekus ieklimstamies mežā Nigr.]

Avots: ME II, 27

iekļirkstēties

ìekļirkstêtiês, erklirren: glāzes iekļirkstējās Vēr. II, 69.

Avots: ME II, 28

ieklukstēties

ìeklukstêtiês, aufschnattern: e̦ze̦ra malā ieklukstējās pīles Apsk. v. J. 1905, S. 312; [von Hühnern Serbigal].

Avots: ME II, 28

ieklumpēties

ìeklumpêtiês ["mühsam und schwerfällig sich hineinsetzen od. - wälzen": vecene krizdama, klupdama ieklumpējās gan ragavās Plm.] ieklumpēties kaklā Alm. Balt. Vēstn. 1901, No 85.

Avots: ME II, 28

ieklunkšķēties

ìeklunkšķêtiês, [ìeklunkšêtiês Schujen], ein wenig kullern: dzirdēja... šķidrumu šaurā buteles kaklā... ieklunkšķuoties MWM. VI, 667. [vē̦de̦rs ieklunkšējās Schujen.]

Avots: ME II, 28

ieklurkstēties

‡ ìeklur̂kstêtiês Saikava, einige gluckende Töne von sich geben: vista, tītars ieklurkstējās.

Avots: EH I, 520

ieknakšķēties

ìeknakšķêtiês, hin und her wieder, plötzlich (für eine kurze Zeit) anfangen zu knistern, knacken.

Avots: ME II, 28

ieknaukšēties

ìeknaukšķêtiês: kas tur mežā ieknaûkšķējās? Frauenb.

Avots: EH I, 521

ieknaukšķēties

ìeknaukšķêtiês, ìeknaukšķēties, = ieknakšķêtiês: svārki ple̦cu strpā ieknaukšķas Līv. Brez. un Hav. 244. pēkšņi ieknaukšējās lē̦nas skaņas Druva II, 22.

Avots: ME II, 28

ieknekstēties

ìeknekstêtiês, anfangen zu weinen: bē̦rns ieknekstējās Alm.

Avots: ME II, 29

ieknidēties

‡ ìeknidêtiês, anfangen zu jucken AP., Dond., Ermes, Laidsen, Lems., Mesoten, NB., Salis, Trik., Wandsen: man galvā ieknidējās NB.

Avots: EH I, 521

iekniesēties

ìekniesêtiês, anfangen zu jucken: galvā, zem matiem, kaut kas iekniesējās Skuju Fridis.

Avots: ME II, 29

ieknikšēties

ìeknikšêtiês, hin und wieder ein wenig knistern, knarren: pa reizītei ieknikšas viens vai uotrs luogs Jaunā Raža IV, 221.

Avots: ME II, 29

ieknukšēties

ìeknukšêtiês (unter ieknùkstêtiês): auch Matthai; puika ne˙maz neraud, bet ieknukšas, kad kuo grib Seyershof.

Avots: EH I, 521

ieknukšķēties

‡ ìeknukšķêtiês Ermes, Grünw., Lubn., NB., Schibbenhof, Sessw., Smilten, (mit -êt ) Jāsmuiža, Makašēni, Warkh., ieknukšķîtiês Kārsava, Višķi, = ‡ ìeknukstêtiês: bē̦rns ieknukšķējās.

Avots: EH I, 521

ieknūkstēties

ìeknùkstêtiês Jürg.], ìeknukšêtiês, [ganz leise im Schlafe aufschluchzen]: šūpulī (bē̦rns) ieknukšējās M. Liepa MWM. IX, 578. [bē̦rns ieknūkstējās, bet atkal iemiga Jürg.]

Avots: ME II, 29

iekrakstēties

ìekrakstêtiês, ‡

2) aufschreien, aufkrächzen:
vārna iekrakstē̦damās pietrūkstas nuo ... zâles Saul. III, 201.

Avots: EH I, 521

iekrakstēties

ìekrakstêtiês, plötzlich anfangen zu knacken, knarren: likās, ka viņa krūtīs zem kalēja spiedieniem būtu kas iekrakstējies Rīta skaņas I, 39.

Avots: ME II, 29

iekrapšķēties

‡ ìekrapšķêtiês Grünw., Verbum zur Bezeichnung eines kurzen, scharfen Geräusches Schibbenhof: atslē̦ga iekrapšķējās Lems., Zögenhof. peles iekrapšķējās Zögenhof; sich räuspern Laidsen, Renzen.

Avots: EH I, 522

iekrecelēties

‡ ìekrecelêtiês, sich räuspern Lemb., Renzen, Schwanb.; "īpatnēji iesmieties" Līvāni.

Avots: EH I, 522

iekrecēties

‡ ìekrecêtiês, gerinnen Schwitten: gaļa labi iekrecējusies.

Avots: EH I, 522

iekrekšķēties

ìekrekšķêtiês (unter ìekrekstêtiês): Made... bailīgi iekrekšķas (sagt räuspernd?) A. Jansons Latvis, № 3642.

Avots: EH I, 522

iekrekstēties

ìekrekstêtiês: pate tik iekrekstē̦damās nuodudināja Janš. Mežv. ļ. II, 36.

Avots: EH I, 522

iekrencelēties

‡ I iekren̂celêtiês 2 AP., Jürg., sich räuspern Laidsen, Meselau, N.-Peb., Ramkau, Renzen: lai meitene nesatrūktuos, viņš pie laika drusku iekrencelējās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 37.

Avots: EH I, 522

iekrenkstēties

‡ iekreñkstêtiês Dunika, ein wenig hüsteln: vecītis pāra reizas iekrenkstējās.

Avots: EH I, 522

iekrikstēties

‡ ìekrikstêtiês Dond., ìekrikšķêtiês Frauenb., einen kurzen, knackenden Laut erzeugen: dakšas kāts iekrikstējās; vai nebūs ielūzis? Dond. kaut kas iekrikstējās un čāpāja viņam aiz muguras Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 140. man mugurā iekrikšķējās kāds kauls Frauenb.

Avots: EH I, 522

iekukstēties

‡ iekukstêtiês, einen seufzerähnlichen Laut von sich geben: šunelis ... iekukstas un rimst Brigadere Dievs, daba, darbs 244. ezis iekukstējās migā Adsel, Bērzgale, Pankelhof, Prl., Wandsen. bē̦rns iekukstējās Schwitten. Vgl. ìeknùkslêtiês.

Avots: EH I, 523

iekundzēties

ìekundzêtiês, die Herrschaft gewinnen, sich als Herr einnisten: kas šeitan iekundzēties pruot JR. VII, 48.

Avots: ME II, 32

iekunkstēties

ìekunkstêtiês, einen seufzenden, stöhnenden Laut von sich geben: viņš iekunkstējās kâ lielā nespē̦kā Vēr. II, 1296. žagata iekunkstējās cilvē̦ka balsī Etn. II, 171.

Avots: ME II, 32

iekūpēties

‡ ìekûpêtiês M. 52 u. a., = uzkûpêt 2: dūmi; rudzi (zieduot) vējā iekūpē̦jās Adsel.

Avots: EH I, 524

iekurmēties

‡ ìekurmêtiês "?": tu esi ... labi iekurmējies ... ir pie mātes, ir pie meitas Janš. Bandavā II, 415.

Avots: EH I, 524

iekurnēties

ìekurnêtiês, anfangen zu murren, einen murrenden Ton von sich geben: dažs par skuoluotājiem iekurnējās Aps.

Avots: ME II, 32

iekutēties

ìekutêtiês, anfangen zu kitzeln (intr.): viņam ruokas iekutējās Latv.

Avots: ME II, 33

iekvinkstēties

‡ ìekvirikstêtiês Dunika, =ìekvìektiês: suvē̦ns iekvinkstējās Dunika. (cūka) dikti iekvinkstēdamās Janš. Dzimtene III2, 176.

Avots: EH I, 525

ielaimēties

ìelaĩmêtiês, gelingen, glücklich einschlagen: viņam tas ielaimējies.

Avots: ME II, 36

ielišķēties

ìelišķêtiês, sich durch kriecherisches Wesen einschmeicheln: tu arī jau paguvis ielišķēties MWM. X, 91.

Avots: ME II, 39

ieļorkstēties

ìeļor̂kstêtiês, einen platschenden Laut von sich geben: brandavīns zābakuos ieļorkstējies LP. VI, 437.

Avots: ME II, 42

ieminēties

ìeminêtiês, eine Bemerkung fallen lassen, erwähnen, sagen: saimnieks drusku ieminējās, ka būšuot jākrāj piens Kaudz. M. es cienīgtē̦vam par tevi ieminēšuos Kaudz. M. matruozim tuo kaut ar pušplē̦stu vārdu ieminēties Saul. Selten das Aktiv ìemenêt: iemini tikai:"gāle un liesmÄ Lautb.

Avots: ME II, 45

iemirdzēties

ìemir̂dzêtiês, aufleuchten, erglänzen: viņa acis ļauni iemirdzējās A. XXI, 505. kauju ē̦nas bālganas te zūd, te iemirdzas Vēr. II, 851. zieduonis nāk! iemirdzas katra mala Kārstenis Gāju p. 19. Ungew. das Aktiv ìemir̂dzêt: viņas ē̦nās iemirdz gaismas dzirkstele Treum.

Avots: ME II, 45

ieņaudēties

ìeņaũdêtiês, einen miauenden, murrenden, jämmerlichen Laut von sich geben: kaķis ieņaudējās."kuo lai dara, brāļa sieva ieņaudas MWM. XI, 222.

Avots: ME II, 48

ieņerkstēties

ìeņer̂kstêtiês,

1) aufheulen, bellend anschlagen:
šāvis suni; suns ieņerkstējies un bijis pa˙galam Serbigal;

2) = ieņirkstēties.

Avots: ME II, 49

ieniezēties

ìeniẽzêtiês, [ìenieztêtiês zum Tuckum, Ruj.], Verb. imp., anfangen zu jucken: man aiz auss ieniezējās.

Avots: ME II, 48

ienīkšēties

ìenīkšêtiês, einen wimmernden, weinerlichen Laut von sich selbst geben: bē̦rns ienīkšējās atkal MWM. IX, 494.

Avots: ME II, 48

ieņirkšēties

ìeņirkšêtiês Golg., = ieņirkstēties 1: izvilka zuobu, ka ieņirkšējās vien. dzirkles var ieņirkšēties, kad cē̦rpuot sacē̦rtas Tirsen.]

Avots: ME II, 49

ienirkstēties

ìenirkstêtiês AP., Burtn., Tuckum u. a., = ieņirkstēties 1: ve̦cs kuoks vējā ienirkstas. slidām skrejuot le̦dus ienirkstas.]

Avots: ME II, 48

ieņirkstēties

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

ieņurdēties

ìeņurdêtiês, einen murrenden, knurrenden, brummenden Laut von mich geben: Salms reizu kaut kuo nesapruotamu ieņurdas Vēr. II, 1237.

Avots: ME II, 49

ieņurkstēties

ìeņurkstêtiês, [Mar.], ìeņurkš(ķ)êtiês, einen murrenden, knurrenden, brummenden Laut von sich geben: kaķis ieņurkšķas Vēr. II, 523.

Avots: ME II, 49

iepaunēties

ìepaũnêtiês, ökonomisch vorwärts kommen: re, kâ viņš tagad iepaunējies; senāk bij pa˙visam nabags Naud.

Avots: ME II, 50

iepaurēties

ìepaũrêtiês, sich einleben, zu Vermögen kommen: tas it brangi tur iepaurējies! Wain.

Avots: ME II, 50

iepeinēties

ìepeinêtiês, sich verwickeln in iepīties: kuo tu ar viņu iepeinējies? M. Aron.]

Avots: ME II, 50

iepīkstēties

ìepīkstêtiês,

1) einen piependen, pfeifenden Laut von sich geben, mucken:
pele tik iepīkstējās un gatava bija MWM. X, 6. nedrīkstuot ne vārda iepīkstēties LP. V, 461. lai neduomā vairs ne vārdiņa iepīkstēties IV, 9.

Avots: ME II, 51

ieplarkšēties

ìeplarkšêtiês, anfangen zu quaken: varde ieplarkšas Duomas IV, 459.

Avots: ME II, 52

iepļeršķēties

ìepļeršķêtiês, einen plärrenden Laut von sich geben: harmōniskas nelabi iepļeršķējās Degl.

Avots: ME II, 53

ieplinkšēties

ìeplinkšêtiês, jämmerlich ertönen: ieplinkšējās nemiernieces klavieres Duomas IV, 1.

Avots: ME II, 52

iepliukšķēties

ìepliukšķêtiês, einen klatschenden, berstenden Laut von sich geben: buŗas ieplīkšējās.

Avots: ME II, 52

ieprāsnēties

ìeprāsnêtiês,

1) auf etw. verfallen:
[vai tu jau agrāk par tuo nevarēji ieprāsnēties Kokn.] ne˙maz nevarēji ieprāsnēties Kokn.] ne˙maz neieprāsnējuos Kokn. n. A. XII, 560;

[2) begreifen, verstehen
Wessen].

Avots: ME II, 53

ieprātēties

ìepràtêtiês,

1) auf etw. verfallen
Gr. - Sess.: kad jel tu būtu ieprātējies savu bisi līdz paņemt A. XII, 560;

[2) Geschicklichkeit erwerben
U.].

Avots: ME II, 53

iepukstēties

ìepukstêtiês, anfangen zu schlagen: mana sirds iepukstējās stiprāki Vēr. II, 60.

Avots: ME II, 53

iepurkstēties

ìepurkstêtiês Wenden], ìepurkš(ķ)êtiês, einen knarrenden, knatternden, schnaubenden Laut von sich geben: kaut kur viens iepurkšas Vēr. II, 519.

Avots: ME II, 54

ierekšķēties

ìerekšķêtiês, eine kurze Zeitlang grunzen: viena (cūka) ierekšķējās uz saviem sivē̦niem Rīg. Av.

Avots: ME II, 57

iesanēties

ìesanêtiês, einen summenden Laut von sich geben: šur tur iesanas pa mušai.

Avots: ME II, 61

iesāpēties

ìesâpêtiês, anfangen zu schmerzen: sirds gauži iesāpas brāļa labad LP. V, 269. dvēselē kaut kas iesāpējās Vēr. II, 974. Biel. I, 464 und Spr. führen auch iesāpēt an ("etw. schmerzen").

Avots: ME II, 62

iesenēties

ìesenêtiês, summende Töne von sich geben: bites iesenējās Bers.]

Avots: ME II, 62

iešķindēties

ìešķindêtiês, erklingen, erklirren: uz ielas iešķindējās zvārgulis Vēr. I, 1027. dzirdēja traukus iešķindamies Saul.

Avots: ME II, 76

iesmeķēties

ìesmeķêtiês, zu schmecken anfangen: kad iesmēķējas, tad gribas tik vēl vairāk Brig.

Avots: ME II, 68

iesmidzēties

ìesmidzêtiês Bers."?"(s. iešņīkstēties 1).]

Avots: ME II, 68

iesmilkstēties

ìesmil̃kstêtiês, einen winselnden Laut von sich geben, anfangen zu winsen: suns iesmilkstējās.

Avots: ME II, 68

iesmīnēties

ìesmīnêtiês, ein wenig lächeln: viņš tikkuo re̦dzami iesmīnējās Ruj.]

Avots: ME II, 68

iešņakstēties

ìešņakstêtiês [Stenden, ungefähr gleichbed. mit iešņikstēties 2, nur dass iešņakstēties dumpfere Laute bezeichnet.]

Avots: ME II, 77

iešņikstēties

ìešņikstêtiês,

1) erkorachen:
kad kuoku liec, tas mē̦dz iešņikstēties Domopol, Welonen;

2) vom Laut, der beim schnellen Schneiden oder Zerbeissen von Pflanzen oder Fleisch vernehmbar ist
Stenden. Vgl. auch iešņīkstēties.]

Avots: ME II, 78

iešņīkstēties

ìešņĩkstêtiês,

[1) auch iešņikstēties Bauske, Bers.) "pļaujuot izkaptij - akmentiņam vai smiltīm pieskaŗuoties - iesmidzēties" Bers.;

2) erknallen (von der Peitsche)
Wessen, Jürg.;]

3) "?": istabas virss naktīs bieži vien iešņīk- stējās U. b. 61, 29.

Avots: ME II, 78

iešņukstēties

ìešņukstêtiês, anfangen zu schluchzen: sieva iešņukstējās kâ maza meitenīte JR. V, 70.

Avots: ME II, 78

iespindzēties

ìespiñdzêtiês, einen summenden Laut von sich geben: muša iespindzas Vēr.

Avots: ME II, 69

iespīrēties

ìespīrêtiês, zappelnd sich wo festsetzen, sich stemmen: pamuļķais iespīrējās lācim vilnā LP. VI, 520.

Avots: ME II, 70

iestaukšēties

ìestaukšêtiês, einen dumpfen, polternden Laut von sich geben: mašīna iestaukšējās Sil.

Avots: ME II, 72

iestenēties

ìestenêtiês, aufseuzen, aufstöhnen: sakuožu zuobus, lai nebūtu jāieste̦nas JR. VII, 144.

Avots: ME II, 73

iestrīdēties

ìestrĩdêtiês, ins Streiten geraten: viņi iestrīdējušies nevar vairs savā starpā saprasties.

Avots: ME II, 74

iesūkstēties

ìesūkstêtiês, anfangen zu schmerzen: man acs iesūkstējās.

Avots: ME II, 74

iesūrstēties

ìesũrstêtiês, plötzlich anfangen zu schmerzen Karls., [Salis].

Avots: ME II, 75

iešvīkstēties

ìešvĩkstêtiês, einen knallenden Laut von sich geben, anfangen zu knallen, zu rauschen: pātaga iešvīkstējās [Oppek.].

Avots: ME II, 79

ietikšķēties

ìetikšķêtiês, anfangen zu ticken: pulksteņi visi ietikšķējās skaļāk MWM. X, 688.

Avots: ME II, 82

ietinkšķēties

ìetinkšķêtiês, ìetinkšêtiês, erklingen: uz lielceļa ietinkšķas pasta zvans A. XVII, 8. dzidri ietinkšas zvaniņš Austriņš.

Avots: ME II, 82

ietrīcēties

ìetrìcêtiês, erzittern, erleben: visa atauga gavilēs ietrīcas. balsī ietrīcējās sāpju stīga Baltpurv. Ungew. d. Aktiv: pat vējiņš apšu lapās neietirīc R. Sk. II, 33.

Avots: ME II, 83

ietrīsēties

ìetrìsêtiês, erbeben, erzittern: viņai sirds sāpigi ietrīsas A. Up.

Avots: ME II, 83

ievaidēties

ìevaĩdêtiês, ìevaidêt Spr., einen Seufzer ausstossen, aufseufzen, aufstöhnen: atkal viņš ievaidas tik skumji Vēr. II, 439. apkārt tai me̦ldri ievaidas Asp.

Avots: ME II, 85

ievajadzēties

ìevajadzêtiês, gelegentlich nötig sein: ja tev kā (dial.: kas) ievajadzēsies, tad pasauci mani! LP. VV, 281. man ievajadzējās naudas. mācītājam ievajagas uz pilsē̦tu braukt LP. I, 137.

Avots: ME II, 85

ievarkšķēties

ìevarkšķêtiês, anfangen zu quaken, zu schreien, zu plärren: harmonikas ievarkšķas Vēr. I, 1414.

Avots: ME II, 86

ievecēties

ìevecêtiês, [ìeve̦cuôtiês Wid.], selten ìevecêt, ein gewisses Alter erreichen: kad vīns ievecējas, tad var tuo ar līksmību dzert Sir. 9, 10. ievecējis tē̦va dē̦ls BW. 13041.

Avots: ME II, 87

ievizēties

ìevizêtiês, ìevizuļuotiês, ìevižņuôtiês, ìeviznîtiês, erglänzen, aufleuchten: baltie jumti reizām bāli ievizas Purap. viņas vaidziņuos ievizējās vājš smaids Bārda. iemirdzējās, ievizuļuojās sniega kristali Vēr. II, 421. ievižņuojās manas zvaigznes Zalkt. acu vizma acumirklī kâ ieviznījas un izdziest Baltpurviņš. tumsā kaut kas ievizuļuojās Bārda Zemes dē̦ls 230.

Avots: ME II, 89

iežerkstēties

ìežerkstêtiês, erknarren: durvis iežerkstējās Zeif. III, 2, 195.

Avots: ME II, 93

iezibēties

ìezibêtiês, erglänzen, aufblitzen: viņas acis vēl niknāki iezibējās A. XXI, 788.

Avots: ME II, 91

iežibēties

ìežibêtiês, aufblitzen, erglängen, anfangen zu funkeln: kalēja acis iežibējās Līg.

Avots: ME II, 93

iežņirkstēties

ìežņir̃kstêtiês Jürg., Oppek., Aahof, Lettihn, Fest., einen unangenehm knirschenden Laut von sich geben, der entsteht "izasinātu dzirkļu zuobus kuopā salaižuot, zuobiem smiltis sakuožuot"; in Wessen vom Knistern gefrorenen Schneess beim Auftreten.]

Avots: ME II, 93

iezvadzēties

ìezvadzêtiês, erklirren: nauda iezvadzējās kabatā Arrasch.]

Avots: ME II, 92

iežverkstēties

ìežverkstêtiês, erknarren, anfangen zu knarren, zu plärren: skapja durvis iežverkstējās Blaum. harmonikas iežve̦rkstas Blaum.

Avots: ME II, 94

iežvikstēties

ìežvikstêtiês, intr.,

[1) aufsäuseln]:
lē̦ni iežvikstas smilga Apsk. 190, 262;

[2) erknallen:
pātaga vai rīkste (ātri kustuoties) iežvikstas Schujen, Serben, Wenden, Roop;

3) erklirren:
kuopā sasietas atslē̦gas var iežvikstēties, kad tās saitiekas Heidenfeld].

Avots: ME II, 94

iežvinkstēties

ìežvinkstêtiês, erklingen: izkapts iežvinkstas."apmaldījusies!" meitenei iežvinkstējās galvā Saul.

Avots: ME II, 94

īrēties

‡ īrêtiês, = ir̃tiês 1: laiviņas ... kuopā īrējas Pēt. Av. III, S. 277.

Avots: EH I, 501

īverēties

ĩverêtiês, -ẽjuos, eifern, streiten, zanken: radi būdami, viņi savā starpā īverējās Nigr.; n. Biel. auch īverêt. [Aus mnd. iveren "mit Eifer verfolgen, bestrafen."]

Avots: ME I, 838

izairēties

izaĩrêtiês, zur Genüge rudern: nu e̦sam diezgan izairējušies Wolm.]

Avots: ME I, 712

izālēties

izãlêtiês, sich zur Genüge wild gebärden, tollen, dumme Streiche machen: nu viņi gan izālējušies.

Avots: ME I, 714

izballēties

‡ izbal̃lêtiês,

1) zur Genüge Bälle mitmachen, zur Genüge sich auf einem Ball amüsieren;

2) zut Genüge liebeln:
kad lielmāte ar puisi ... bijusi izballējusies Anekd. IV, 318.

Avots: EH I, 433

izbizenēties

‡ izbizenêtiês, zur Genüge, bis zum Überdruss biesen, tollen: luopi izbizenējušies stāvēja rūmuos AP.

Avots: EH I, 434

izblunkšķēties

‡ izblun̂kšķêtiês Saikava, zur Genüge plätschern, spülen (intr.): alus būs diezgan izblunkšķējies pa mucu.

Avots: EH I, 435

izbozelēties

izbuozelêtiês, sich aufplaustern, sträubig werden, bauschen: mati izbuozelējušies A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 720

izbrūtēties

‡ izbrũtêtiês, wiederholt als "Braut" oder "Bräutigam" ein Liebesverhältnis haben: meitas gaduos izbrūtējās, izmīlējās Janš. Dzimtene IV, 176.

Avots: EH I, 436

izbūtelēties

‡ izbũtelêtiês Dunika, bis zum Überdruss laut und lang gezogen weinen.

Avots: EH I, 437

izčinkstēties

izčiñkstêtiês, lange weinen, bitten: ilgi (ragana) izčinkstējusies LP. VI, 3.

Avots: ME I, 723

izčučēties

izčučêtiês, sich ausschlafen (gew. vom Kinde): vai bē̦rns jau izčučējies?

Avots: ME I, 723

izderēties

izderêtiês, wiederholt, aber resultatlos sich zu verdingen versuchen.]

Avots: ME I, 726

izdraudēties

izdràudêtiês, oft drohen: japāņi izdraudējušies A. XX, 293.

Avots: ME I, 728

izdraudzēties

izdràudzêtiês, der Freundschaft überdrüssig, sat sein: likās, ka viņas bij izdraudzējušās Poruk.

Avots: ME I, 728

izdricēties

‡ izdricêtiês Kalz. n. Fil. mat. 27, austollen; sich zur Genüge vergnügen (von Kindern).

Avots: EH I, 443

izdusēties

izdusêtiês, ausruhen: gultai vajaga būt ē̦rtai, lai miegā visi luocekļi varē̦tu pilnīgi izdusēties Konv. 2 1162.

Avots: ME I, 730

izdzīrēties

izdzīrêtiês, izdzīŗuôtiês, in Festlichkeiten schwelgen, nach Herzenslust ein Fest feiern: Sprw. pat pa tē̦va kāzām nebūsi labāki izdzīrējies. ķēniņiene arī izdzīŗuojusies LP. VI, 477.

Avots: ME I, 732

izelpēties

izel̃pêtiês, sich durchschlagen: kas zin, vai nevarēs izelpēties LP. VI, 425.

Avots: ME I, 734

izeņģēties

izeņ̃ģêtiês, sich abmühen, anstrengen: vai tad visu mūžu nee̦sam diezgan izeņģējušies? Bergfried.

Avots: ME I, 734

izerģēties

izer̃ģêtiês, sich nach Herzenslust lustig machen; in den Haaren liegen Spr.

Avots: ME I, 734

izgarēties

izgarêtiês,

2): auch Kalz., Lubn.; ‡

3) = izplẽnêt: uogles izgarējušās Seyershof. nevajaga ļaut krāsnei (d. h. den Kohlen im Ofen) par daudz i. Frauenb.

Avots: EH I, 447

izgarēties

izgarêtiês (li. išgarėti),

1) verdampfen:
pirts izgarējusies, die Badstube ist von Dämpfen frei, sodass man nun baden kann; krāsns izgarējusies, ist fertig zum Brotbacken [Wolm.], Bers.;

2) ausgehungert sein:
viņš pa˙visam izgarējies Bers.

Avots: ME I, 736

izgārsēties

‡ izgãrsêtiês Salis, abkühlen (intr.): pirts par daudz izgārsējas. krāsns ir briesmīgi stipra, - laid, lai labi izgārsējas, un tad tik taid maizi krāsnī!

Avots: EH I, 448

izgavēties

izgavêtiês, nach Herzenslust fasten, sich fatt fasten: pa gavēņa laiku izgavēsimies diezgan.

Avots: ME I, 737

izgavilēties

izgavilêtiês, zur Genüge jauchzen: dabū izkliegties un izgavilēties pie līgaviņas krūtīm Janš.]

Avots: ME I, 737

izgāzelēties

izgâzelêtiês, - ẽjuos,

1) hinaus -, herauswackeln:
pīle bija izgāzelējusies ārā Saul.;

[2) zur Genüge, nach Herzenslust
gâzelēties: tu tâ varēji izgāzelēties pa klēts vietu (= gultu) Wolm.].

Avots: ME I, 737

izglūnēties

izglũnêtiês, lange und vergeblich (oder zur Genüge) lauern.]

Avots: ME I, 738

izgribēties

izgribêtiês, von heftigem Verrlangen erfasst werden Ahs.: sunītis ēst izgribējies LP. VI, 1007.

Avots: ME I, 740

izjārēties

izjārêtiês, zur genüge herumlasen Vīt. 50.

Avots: ME I, 745

izkaitēties

izkàitêtiês, ‡

2) eine Zeitlang (zur Genüge) sich am Ofen wärmen, erhitzen
(mit ài 2 ) Oknist.

Avots: EH I, 452

izkaitēties

izkàitêtiês, nach Herzenslust, zur Genüge tändeln, spielen: viņas vēl jauniņas, lai vēl izkaitējas ar puišiem A. XVI, 317.

Avots: ME I, 746

izkalēties

I izkalêtiês, lange etwas entbehren, nuo kaut kā ilgi būt atturē̦tam, piem. nuo ēšanas Lös. n. Etn. IV, 34; heisshungrig sein: e̦smu visai izkalējies Fest., Bers.

Avots: ME I, 747

izkalēties

II izkalêtiês: priekš izkalēšanās nuonīkst Mekons Zelta māj. grām. 3 168.

Avots: EH I, 452

izkalēties

II izkalêtiês, aus dem Ei hervorgehen M. (gew. izšķilties). [zu li. išsikálti "выбираться, выклюнуться".]

Avots: ME I, 747

izkarinēties

‡ izkarinêtiês Cibla, eine Zeitlang (zur Genüge) ausgehängt sein (z. B. Wäsche).

Avots: EH I, 453

izķaupēties

izķaũpêtiês "sich einbilden, sich einstellen": meita nezina, kâ sevi izķaupēties Dond.

Avots: ME I, 759

izķeselēties

‡ izķeselêtiês, sich herausrümpeln, herauswinden Kronw. n. U. (unter ķeselêtiês).

Avots: EH I, 461

izklankšēties

‡ izklankšêtiês Segew., eine Zeitlang in den Wind reden, schelten.

Avots: EH I, 455

izkļāvēties

izkļāvêtiês "von Roggenähren gesagt, bei welchen sich nicht alle Körner ausgebildet ahben" U.

Avots: ME I, 753

izklīvēties

izklìvêtiês, Lub., sich ausputzen, sich aufdonnern: viņa le̦pni izklīvējusies Dünsb. tie ļāvās nuo tādas izklīverēšanās knīpas apmulsināties Alm.

Avots: ME I, 753

izkluburēties

izkluburêtiês, vergebliche Gägne machen: izdauzījuos, izkluburējuos visu aunu dienu, bet ne˙kas neiznāca Naud.

Avots: ME I, 753

izknopēties

‡ izknuopêtiês Lasd., Perfektivform zu knuopêtiês 1.

Avots: EH I, 457

izknotēties

izknuotêtiês (unter izknùosîtiês ): sich reinigen - auch von anderen Tieren Siuxt (mit uõ): zirgi galvas saliek pamīšām, izknuotējas.

Avots: EH I, 458

izkrīčolēties

‡ izkrĩčuôlêtiês Dunika, zur Genüge Schlittschuh laufen.

Avots: EH I, 459

izkunkstēties

izkuñkstêtiês, zur Genüge stöhnen: kuo tas neizvaidējās un neizkunkstējās!

Avots: ME I, 756

izkurnēties

izkurnêtiês, gehörig, zur Genüge murren, eifern: dūjas bij izkurnējušās viena uz uotru Aps.

Avots: ME I, 757

izkvenkšēties

‡ izkven̂kšêtiês 2 Seyershof, sich nach Herzenslust ausplaudern.

Avots: EH I, 460

izkvestēties

izkvestêtiês, sich durchwärmen, sich durchbählen: saslimušais dabūjis pirtī izkvestēties Dond.

Avots: ME I, 758

izlādēties

‡ II izlādêtiês (gesprochen auch an Ort und Stelle mit -ā- !) Bērzgale, = iztaisîtiês 2: jī... iz-za-ladēja jau pa˙visam jauna Pas. IV, 508 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 462

izlādēties

‡ l izlâdêtiês, zur Genüge fluchen: labi i. Dünsb. Kristīgs stāstītājs, S. 20.

Avots: EH I, 462

izlaimēties

izlaĩmêtiês, glücken, gelingen: tuomē̦r brāļam šuoreiz izlaimējās LP. IV, 220. vienam izlaimējies nuocirst uotram galvu Dok. A.

Avots: ME I, 761

izlempēties

‡ izlem̃pêtiês,

1) sich schlechte Manieren oder Ausdrücke angewöhnen
Dunika;

2) faul werden
(?) Frauenb.

Avots: EH I, 462

izlodēties

izluodêtiês, sich herausmachen, gross und stark werden; andern an Gesundheit nicht nachstehen Spr.

Avots: ME I, 767

izlustēties

izlustêtiês, sich der Lust, der Freude hingeben, sich gehörig amüsieren: diezgan izlustējušies un iztērzējušies BW. III, 1, 47.

Avots: ME I, 766

izminēties

izminêtiês, lange, aber vergeblich zu erraten suchen: dē̦ls arī apņēmies minēt, lai gan daudzi jau izminējušies LP. VI, 338.

Avots: ME I, 771

izmurdēties

izmur̂dêtiês C., Mar., lange Zeit nicht schlafen: es visu nakti izmurdējies Mag. XIII, 2, 45.

Avots: ME I, 774

izmurēties

izmurêtiês, die Nacht nicht schlafen: kāzās visu nakti izmurējuos Dond.

Avots: ME I, 774

izpaurēties

izpaurêtiês,

2): izpaurējies, uz labības gubām tupē̦dams Pas. I, 355.

Avots: EH I, 470

izpaurēties

izpaurêtiês,

1) heisshungrig werden:
rītu pēc dievgalda būs izpaurējušies, aptiesās, ka nemanīs, vilki Blaum.;

2) verwöhnt, anspruchsvoll sein:
viņš stipri izpaurējies, tāda ēdiena negrib ne acīs ieraudzīt Bers.;

[3) aus der Armut sich herausarbeiten und zu Vermögen gelangen Nigr.;

4) mit den
paures einander zur Genüge schlagen Bauske].

Avots: ME I, 778

izpencēties

‡ izpencêtiês Druw. n. RKr. XVII, 72, zur Genüge zanken.

Avots: EH I, 471

izpinkstēties

izpiñkstêtiês, izpiñkšķêtiês, izpiñkšêtiês, längere Zeit weinen, flennen: lai pinkš! izpinkšēsies un dzīvuos tâ·pat MWM. VII, 887.

Avots: ME I, 780

izpirēties

izpirêtiês, sich auszanken: viņi vare̦ni izpirējās N. - Schwanb., Mar.

Avots: ME I, 780

izplekstēties

‡ izplekstêtiês N.-Peb., zur Genüge schwatzen: ej nu, izpleksties!

Avots: EH I, 472

izpļekstēties

‡ izpļekstêtiês, sich ausschwatzen Dond.: vai nebūsi izpļekstējies?

Avots: EH I, 474

izpļērkšķēties

‡ izpļērkšķêtiês, zur Genüge schnattern (?): pīles... izpeldējušās... un izpļērkšķējušās, cik paticis Janš. Līgava II, 277.

Avots: EH I, 474

izplunkšēties

‡ izplunkšêtiês Segew., eine Zeitlang (zur Genüge) in den Wind reden; schelten.

Avots: EH I, 473

izpurpēties

‡ izpur̂pêtiês, sicn bis zum Überdruss beklagen Oknist.

Avots: EH I, 475

izraizēties

izraîzêtiês, sich abhärmen: man nācies diezgan izraizēties.

Avots: ME I, 789

izrūpēties

izrũpêtiês: izrūpešuos par tevi līdz galam Janš. Atpūta № 388, S. 7. (ähnlich № 390, S. 6).

Avots: EH I, 478

izrūpēties

izrũpêtiês, sich abplacken, für etw. zur Genüge Sorge tragen: ve̦cāki gan visādi izrūpējās par dē̦lu; tuomē̦r tuo nevarēja izglābt.

Avots: ME I, 793

izskumstēties

izskumstêtiês, zur Genüge, zum Überdruss brummen, mürrisch sein Wid.]

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 799

izšļanderēties

‡ izšļañderêtiês C., vershnüttet, verspritzt werden: ūdens izsļanderējās.

Avots: EH I, 486

izslenderēties

‡ izsleñderêtiês Dond., nach Herzenslust, zur Genüge schlendern, sich herumtreiben: es viņu svētdiers labi izslenderējuos.

Avots: EH I, 480

izspieģelēties

izspiẽģelêtiês, sich zur Genüge spiegeln: Marta labi izspieģelējas A. XVI, 306.

Avots: ME I, 802

izspriedelēties

izspriêdelêtiês, zur Genüge klug reden, kritteln: kad kungi kādu brīdi bij izspriedelējušies, tad tika aicināti vietnieki Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 803

izstrīdēties

izstrīdêtiês, sich ausstreiten: labi izstrīdējušies viņi atkal salaba.

Avots: ME I, 807

iztauvēties

iztauvêtiês, ‡

2) = izslinkuôtiês Siuxt: patīk i. siltumā; ‡

3) sich gehörig erhitzen, gehörig aussthwitzen (in der Badstube od. nach dem Genuss heissen Tees)
Salgale.

Avots: EH I, 488

iztauvēties

iztauvêtiês, an Körperfülle zenehmen, korpulent werden: brīvē stāvē̦dams viņš bij tâ iztauvējies, ka ne+maz pazīt nevar Naud.

Avots: ME I, 815

iztērzēties

iztērzêtiês, sich ausplaudern, ausschwatzen: ve̦lni iztērzējušies LP. VI, 137.

Avots: ME I, 817

iztimerēties

‡ iztimerêtiês Tirsen n. RKr. XVII, 83, vergebens eine Zeitlang timerêtiês I.

Avots: EH I, 489

iztulēties

‡ iztulêtiês, zur Genüge ausgebreitet liegen (vom Flachs) Sessw.: lini labi iztulējušies.

Avots: EH I, 491

iztvaicēties

‡ iztvaicêtiês, sich gehörig erwārmen, erhitzen: mēs ... ļuoti izsaluši, gribam ... i. pie siltas tējas Pēt. Av. III, pielik., S. 100.

Avots: EH I, 491, 492

izūkšēties

‡ izūkšêtiês, eine Zeitlang, zur Genüge (vergeblich) rufen, schreien, jodeln: izākšējušās pa visu parku Janš. Atpūta № 372, S. 6.

Avots: EH I, 492

izurbulēties

izur̂bulêtiês 2 Ahs., vom Gären porös werden. Dazu auch ein aktives Part. prt. izurbulẽjuksi maizi, poröses Brot; izurbulējis siers.

Avots: ME I, 822

izvadēties

‡ izvadêtiês, verschalen (von Getränken): alus izvadējies Kaltenbr., Warkl. izvadējies un maitājies vīns Pēt. Av. III, pielik., S. 109.

Avots: EH I, 492

izvecēties

‡ izvecêtiês. sich (einander) tüchtig durchprügeln Jürg.: puikas krietni izvecējās.

Avots: EH I, 494

izveņķēties

izveņķêtiês, sich losmachen, sich heraus arbeiten Wid.]

Avots: ME I, 827

izvorkstēties

‡ izvorkstêtiês, eine Zeitlang (zur Genüge) unverständlich sprechen Dond.: vai nee̦sat vēl diezgan izvorkstējušies?

Avots: EH I, 497

izžiemelēties

‡ izžiemelêtiês Plm. n. RKr. XVII, 97, etwas Weiches und Feuchtes in Händen drückend sich beflecken (beschmutzen).

Avots: EH I, 498

jagalēties

jagalêtiês Serb., Bers., jagalîtiês, tollen, sich albern gebärden. [Aus etn. jagalema "sich streuten?"

Avots: ME II, 95

jārēties

jãrêtiês: auch Salis; tās abas iet tur j. Janš. Līgava II, 265. ‡ Subst. jārêšanâs, das Herumrasen: ja viņam prātā tik jāņuošanās un j. Janš. Līgava I, 51. duomāt uz jārēšanuos un galuošanuos ar puišeļiem 34. savu nepildāmuo jārēšanās kāri A. Brigadere Skarbos vējos 56. ‡ Subst. jārē̦tājies (nom. pl.) PV., Leute, die herumzurasen pflegen.

Avots: EH I, 561

jārēties

jãrêtiês, = ẽjuos, n. U. auch jārêt, herumjagen, herumrasen [Lesten], laut lachen: prāts viņam ne̦sas ar bē̦rniem jārēties Neik., C., Smilt., Lub., Kurs., Gr. - Sess. [Zu r. ярый "heftig, feurig, hitzig", яри́ться "wüten" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 447? Oder hat man von jāris 2 auszugehen, das zu jât gehören könnte?]

Avots: ME II, 107

jāvēties

jàvêtiês, - ẽjuos [Arrsch, jâvîtiês Warkh.], sich albern gebärden. [Vgl. âvêtiês.]

Avots: ME II, 108

jūkstēties

jûkstêtiês 2 - uôs, - ējuôs, jûkstîtiês 2 Dond.,

1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties 2 un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;

2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.

Avots: ME II, 122

kabelēties

kabelêtiês,

1): auch Saikava; ‡

2) "aizķerties" NB.; ‡

3) zanken, streiten Schibbenhof (hier etn in neuerer Zeit aufgekommener Ausdruck).

Avots: EH I, 572

kābelēties

kābelêtiês, ‡

2) erfolglos oder zwecklos
(N.- Peb.) resp. saumselig oder schwerfallig ("tūļīgi" Sessw.) etwas tun: kuo tik ilgi kābelējies ap zirgu? jūdz ātrāk! Sessw. kuo nu tur kābelējies, ka nezini, kas jādara? Druw., N.- Peb.; ‡

3) einander auf den Rücken sfeigen"
(??) Basi.

Avots: EH I, 598

kābelēties

kābelêtiês (?), - ẽjuos, fortwährend sich mit dem Tauschen (von Pferden) abgeben": viņš vienmē̦r ka- čigāns ar zirgiem kābelējas Selsau. - Vgl. kabelēties.]

Avots: ME II, 185, 186

kabrēties

‡ kabrêtiês Bērzgale, tapfer tun (r. храбриться ): kuo tie puiši kabrējās - vis jie meitām klanējās Tdz. 41779.

Avots: EH I, 572

kaikarēties

‡ kaîkarêtiês 2 NB. "?": kuo tu te man līdz kaikarēsies, - paliec labāk mājās! Wohl zu li. kaikarinė̕ti "sich mühsam fortschleppen".

Avots: EH I, 574

kailēties

II kailêtiês, -ẽjuos, [verglühen, gailēties Wid.]: mē̦sli caur kailēšanuos saulē zaudē daudz nuo sava labuma Balss. [Dieses kail - vielleicht kontaminiert aus gail - und kait - (in kaitēt "durchglühen").]

Avots: ME II, 133

kakarēties

kakarêtiês, - ẽjuôs, sich aufdrängen, sich anschmiegen: kakarējies viņam klāt Mar. n. RKr. XV, 2, 117. [Mit Reduplikation zu kãrties?]

Avots: ME II, 137

kākarēties

‡ kãkarêtiês, zu erschliessen aus nùo-kãkarêtiês.

Avots: EH I, 600

kalēties

I kalêtiês: pēc vairāk gadu kalēšanās un garēšanās beidzuot viņa ir kuopā ar savējiem Janš. Mežv. ļ. II, 511. viņas pēc mājām ... vairs nekalēšuoties 461. Baibele. ... vairs tâ nekalējas māju 463. man kalas gaļas, ich habe starkes Verlangen nach Fleisch Wolmarshof.

Avots: EH I, 577

kāmerēties

‡ II kāmerêtiês "geizend nicht essen" (??) Kosenhof, Wilzen.

Avots: EH I, 600

kāmerēties

kãmerêtiês, - ẽjuos, kramen, wühlen, schnüffeln: meita kāmerējas ligi pa savu skapi Dond. [Aus * krāmerēties?]

Avots: ME II, 191

kancēties

‡ kañcêtiês Frauenb., - ējuos = kac(er)êtiês: es kancējuos pēc sieta, bet nevaru sasniegt.

Avots: EH I, 583

kankalēties

kankalêtiês,

1) prozessieren Lub., Fest.;

[2) "sich einmischend hinderlich sein":
"nekankalējies starpā!" saka strādniekam, kas ar savu neveiklību straucē vai kavē uotru darbā Serben;

3) sich befassen mit, sich kümmern um:
negribēju ar viņu tik ilgi kànkalēties 2 Lis., Warkl.].

Avots: ME II, 155

kārēties

kãrêtiês: malēniešam kārējies ... mē̦rkaķi redzēt Pas. XII, 392.

Avots: EH I, 602

kārēties

kãrêtiês, - ẽjuos, begehren, gelüsten: man pēc tādām lietām prāts ne˙maz nekārējas. man tâ kārējas ābuolu Nötkh., Serb., Bers., Adsel n. A. XV, 2, 237. [slimniekam kãries (III p. prs.) me̦dus Serbigal.]

Avots: ME II, 195

karmēties

kar̂mêtiês, ‡

3) krank sein, siechen
Erlaa, Linden in Livl.: luopi karmējas.

Avots: EH I, 589

karmēties

kar̂mêtiês, - ẽjuôs,

1) Händel suchen:
vai tu te atnācis karmētiês? Mat.;

[2) trödeln Ruj.].

Avots: ME II, 163

kārmēties

‡ kãrmêtiês, zu erschliessen aus ‡ izkãrmêtiês.

Avots: EH I, 603

kašerēties

kašerêtiês, sich einlassen, sich abgeben [?]: kašerēties ar vīru Purap.

Avots: ME II, 170

ķaulēties

‡ ķàulêtiês 2 Kaltenbr., sich (ab)lösen, -schälen: cements ķaulējas zemē.

Avots: EH I, 691

ķaupēties

ķaũpêtiês, -ẽjuos, sich anstellen, sich stolz gebärden Dond.: kalpuone, kas pilsē̦tā kalpuojusi, mē̦dz ķaupēties.

Avots: ME II, 357

kautrēties

kaûtrêtiês C., kàutrêtiês Smilt., [kàutrêtiês 2 Warkl.], -ẽjuos,

1) Ekel, Widerwillen empfinden:
man kautrējas [in Warkl. auch aktiv: man kautrē] šuo ēdienu ēst Bers. man sirds sāka kautrēties, tik neģēlīgu vārdu dzirduot Lös. viņš jau nuo tādām lietām ne˙maz nekautrējas A. XVII, 285. [mīlējās Andrejam mutes duot; tikai vien kautrējuos (Var.: tik vien man kautrējās), uts pa bārdu vazājās BW. 35045];

2) sich scheuen, Bedenken tragen, schüchtern, blöde sein
Etn. II, 49 [kaûtrêtiês Kl.]: Emma ne˙maz nekautrējas nuo klajas duomu izsacīšanas Laps. kamdēļ kautrējuoties sacīt, nuo kurienes nācis LP. V, 211. viņš kautrējas šuo vārdu izsacīt. viņai acis kautrējas nuo uguns A. XIII, 789.

Avots: ME II, 180

ķeķerēties

ķeķerêtiês, -ẽjuôs, sich zusammenhalten, sich verbinden: ķeķerējas kâ vardes nārsta laikā Naud.

Avots: ME II, 362

ķemburēties

ķe̦mburêtiês "unordentlich arbeiten" Grawendahl.]

Avots: ME II, 363

ķempēties

ķempêtiês (unter ķe̦m̃pât), ‡

2) "ungeschickt elwas tun"
(mit em̂ ) Blieden.

Avots: EH I, 695

ķemplēties

ķem̃plêtiês: durch Kot waten Grenzhof (Mežamuiža), Grünh.

Avots: EH I, 695

ķemplēties

ķem̃plêtiês Grünh., -ẽjuôs, sich beschmieren, besudeln: ķemplējas kâ ar māliem Naud.

Avots: ME II, 364

ķencēties

ķeñcêtiês, -ẽjuôs, schmaddern, etwas Klebriges rühren Grünh., sich unnütz abmühen, trödeln: tad ta nu bē̦rni ķencējas pa biezputru! kuo tu te ķencējies gar traukiem? Kand.

Avots: ME II, 365

ķepelēties

ķepelêtiês, -ẽjuôs,

1) schmaddern, schmurgeln
AP. ;

2) sich vergeblich abmühen
Erlaa.

Avots: ME II, 367

ķērnēties

ķērnêtiês, sich besudeln Autz; s. auch ķē̦rnâtiês,

Avots: ME II, 376

ķerstelēties

‡ ķe̦rstelêtiês Bērzgale, wiederholt um sich greifen: ķ. sev ap ausīm.

Avots: EH I, 697

ķervēties

‡ ķervêtiês, zu erschliessen aus saķervêtiês.

Avots: EH I, 697

ķērzēties

‡ ķẽrzêtiês NB. "sich (lange) kämmen": meita kērzējas visu rītu.

Avots: EH I, 700

ķimerēties

ķimerêtiês, -ẽjuôs, sich klümmern: kuo tu ap viņu ķimerējies? Entlehnt.

Avots: ME II, 381

ķimperēties

‡ ķim̃perêtiês Seyershof "sich kümmern; herumkramen".

Avots: EH I, 703

ķirtēties

‡ ķirtêtiês (?) OB. "sich schmeicheln" (sic!).

Avots: EH I, 704

kleķerēties

kleķerêtiês, -ẽjuôs, sich umhertreiben, lärmen, sich unruhig gebärden: viņš ne˙maz nestāv mierā, kleķerējas ruokām un kājām Naud.

Avots: ME II, 221

klepēties

‡ klepêtiês Kalupe "pielīst, liekuļuot; uzmākties". In der letzten Bed. erinnert es an li. klepóti "ohne Veranlassung angreifen".

Avots: EH I, 615

kliņķerēties

‡ kliņ̃ķerêtiês Frauenb. "schlecht und lässig arbeiten".

Avots: EH I, 618

kludzerēties

‡ kludzerêtiês,

1) wackelig sein (und klappern; von der Schneide eines Taschenmessers)
N.-Bergfrled; wackeln (kuļāties) Fest.: ritenis kludzerējas uz vienu un uotru pusi;

2) gehend oder fahrend sich vörwärts bewegen
Fest., mit einem schwachen Pferd (mühsam) fahren N.- Peb.;

3) = kludzêt II ‡ 2 AP.: braucuot rūgušpiens kludzerējās spainītī.

Avots: EH I, 621

kļūmēties

kļũmêtiês: kad dabū ieduot kādas zâles pretī, tad tik ātri nekļûmējas 2 Seyershof.

Avots: EH I, 626

kļūmēties

kļũmêtiês, -ẽjuôs, mit Gerbrechen, Unglück, Unsegen behaftet sein: karītes rats kļūmējas, das Wagenrad ist fehlerhaft; man kļūmējas, ich spüre lauter Unglück U.

Avots: ME II, 240

kluncerēties

‡ klun̂cerêtiês 2 AP. "hin und her rollen (valstīties); grandīties (mehr von Flüssigkeiten)": negribas k. (fahren) tuo gaisa gabalu.

Avots: EH I, 623

knapēties

‡ knapêtiês, -ẽjuôs,

1) "piedurties" Blieden;

2) zögern
Seyershof: aiz durīm knapējies, nedrīkstējis iet iekšā.

Avots: EH I, 627

kniezerēties

kniezerêtiês, zaudern, säumig sein [?]: nekniezerējies tu ar daudz! Latv. av. 1901, No 4.

Avots: ME II, 249

knopēties

knuopêtiês,

1): vista knùopējas 2 Saikava.

Avots: EH I, 635

knopēties

knuopêtiês,

1) mit dem Scnabel das Gefieder knibbernd ordnen und reinigen
(auch: "lāpīts" genannt) Laud.;

2) "kuožļāties" (von Pferden)
Selg. n. Etn. IV, 97, einander mit dem Gebiss die Haut zwicken (von Pferden) Lasd.

Avots: ME II, 251

knorēties

knuõrêtiês, mit der Arbeit nicht vorwärtskommen: neknuorējies tik ilgi ar istabas tīrīšanu Dond.

Avots: ME II, 251

knosēties

knosêtiês, trödeln Salis. [Vgl. knusinâtiês.]

Avots: ME II, 249

knoterēties

knuõterêtiês, mit dem Schnabel die Federn reinigen und ordnen Nigr.: strazds jau knuoterējas saules staruos Apsk. v. J. 1903, S. 176.

Avots: ME II, 252

kopenēties

kuõpenêtiês [Nigr.], -ẽjuôs, sich verbinden, in Beziehungen treten, vertraut mit jem. leben: viņa būs tāda nepaklausīga un kuopenēsies ar gājēju puisi LA. [Pēteris kuopenējas ar savu saimnieci Janš. Dzimtene 2 III, 142.]

Avots: ME II, 345

kopēties

kuõpêtiês (unter kuõpâtiês): auch Frauenb.

Avots: EH I, 687

korēties

kuorêtiês (?) Lemburg "knuosît (ies)": vistas kuorējas ; tas cilvē̦ks tikai kuorējas (= guorās, gruozās).]

Avots: ME II, 348

korpēties

kor̃pêtiês, sich abmühen, abquälen: kaimiņš korpējas ik˙dienas, bet uz priekšu netiek Dond.

Avots: ME II, 255

krābēties

krãbêtiês [Wandsen, Dond.], - ẽjuôs, krabbeln, sich plump bewegen: tu kâ krupis krābējies BW. 10071, 2.

Avots: ME II, 264

krāģēties

‡ II krãģêtiês, -ējuos Seyershof, stibitzen, "sle̦pe̦ni rīkuoties": kaķis krāģējas pa kammuri. viņš sāk k., kad visi guļ.

Avots: EH I, 644

krāģēties

krãģêtiês, - ẽjuos, Denominativ von krāģis, krāģ. kādam virsū, rittlings od. mit dem Bauch sich auf jem. legen Gold. n. Wid.

Avots: ME II, 265

krāmēties

krâmêtiês 2 , - ẽjuos, quienen, misslingen, nicht gedeihen, verderben, verrecken: sivē̦ni, jē̦ri un teļi šuoziem dikti krāmējas Ahs., Dond.

Avots: ME II, 266

kraņķēties

kraņ̃ķêtiês: Die Bed. I ME. II, 260 ist nebst dem Beleg zu streichen (vom Einsender widerrufen)!

Avots: EH I, 642

kraņķēties

kraņ̃ķêtiês, - ẽjuôs,

1) wühlen, sich besudeln, sich beschmutzen:
bē̦rns kraņķējas pa dubļiem sich aufdrängen Frauenb.

Avots: ME II, 260

kreimalēties

kreimalêtiês, -ẽjuôs, spielen, umherlaufen, einander fangen: nekreimalējies, bet dzīvuo mierīgi Bers.

Avots: ME II, 271

krendzelēties

‡ kreñdzelêtiês, zu erschliessen aus sakreñdzelêtiês.

Avots: EH I, 649

krenēties

‡ krenêtiês, sich rüttelnd fahren (auf unebenem Wege) Schibbenhof.

Avots: EH I, 649

kritēties

kritêtiês, -ẽjuos, sich im Bette umherwälzen Kaw.

Avots: ME II, 282

krītēties

krĩtêtiês, -ẽjuos, reif werden: labība krītējas Grünh. [Vgl. apkrĩtêt.]

Avots: ME II, 283

krobēties

krobêtiês [mit uo?], -ẽjuos "?": tu puisītis kâ krupītis, kâ krupītis krobējies (Var.: krābējies) BW. 10071, 1.

Avots: ME II, 285

krolēties

kruolêtiês [?] "дурачиться в работѣ" Spr.

Avots: ME II, 294

krudzelēties

‡ kŗudzelêtiês, sich krollen, kräuseln Dunika: dzive kŗudzelējas.

Avots: EH I, 665

kruilēties

‡ krùilêtiês 2 , -ējuos Golg., nach Futter haschen: zirgs kruilējas pēc zâles.

Avots: EH I, 659

kudēties

kudêtiês U., laichen. Aus liv. kudd resp. estn. kudema dass.]

Avots: ME II, 298

kuķēties

kuķêtiês, -ẽjuôs, auf einem schlechten Wege mühsam fahren Mag. XIII, 2, 62.

Avots: ME II, 304

kulcēties

‡ kulcêtiês, zu erschliessen aus nùokulcêtiês.

Avots: EH I, 670

kulcinēties

kulcinêtiês, ‡

2) "sich aufregen·:
kad nāce pē̦rkūns virsā. siena vedēji kulcinējās un dristāja Bērzgale.

Avots: EH I, 670

kulcinēties

kulcinêtiês, Purzelbäume schlagen: grūši ir kulcinēties starp debesi un zemi Latg. Vōrds.]

Avots: ME II, 305

kulderēties

kulderêtiês, zu erschliessen aus sakulderêtiês.

Avots: EH I, 670

kūlēties

kũlêtiês, sich unruhig hin- und herlegen, kein rechtes Lager finden können Biel. [Vgl. kùļuôtiês.]

Avots: ME II, 335

kumulēties

kumulêtiês Wessen, sich auf einer Stelle bewegen: kas tur lauka galā kumulējas? - Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313

kumurēties

‡ kumurêtiês Saikava, gebückt arbeiten; langsam gehen.

Avots: EH I, 674

kundzēties

kùndzêtiês, sich Herr nennen lassen, wie ein Herr auftreten Fest.]

Avots: ME II, 314

kunkulēties

‡ k unkulêtiês Salis, sich gleichsam rollend bewegen.

Avots: EH I, 675

kurmēties

‡ kurmêtiês, zu erschliessen aus ‡ ìekurmêtiês.

Avots: EH I, 679

lagarēties

‡ lagarêtiês Lemb., Segew., ungereimt sprechen; albern.

Avots: EH I, 710

laidelēties

laîdelêtiês, -ẽjuôs, freqn., dem. zu laîsties,

1) flattern, schwärmen, hinund herfliegen:
ap namu laidelējas vārnas AU. dūjas dūduodamas laidelējās pa sē̦tsvidu A. XX, 245;

2) laidelēties pa vietām, Gliederziehen oder Frösteln oder ein Nervengefühl wie Kribbeln haben
Biel. n. U.

Avots: ME II, 402

laišķēties

laĩšķêtiês Wolgunt "nuolaisties" (nachlässig od. träge werden od. sein): kuo tu laišķējies?]

Avots: ME II, 414

lankarēties

‡ lan̂karêtiês 2 Orellen, wackeln, (sch)wanken; hangen.

Avots: EH I, 719

ļankarēties

ļankarêtiês (unter ļankarâties): āda paliek svabada, un ļànkarējas 2 vien; kad staigā Saikava.

Avots: EH I, 768

lavēties

lavêtiês Suhrs, der Arbeit ausweichend bummeln: viņš lavējas nuo darba. Vgl. lavîtiês.]

Avots: ME II, 433

lecenēties

lecenêtiês, wackeln, baumeln, schlaff herabfallen: braucējiem galvas vien lecenējas Baltp. R. Sk. II, 156, Ar., Wid. ve̦cas mātes pavēdere lecenēties lecenējas (Rätsel). [Wohl zu lèkt.]

Avots: ME II, 443

lēģerēties

‡ lẽģerêtiês Orellen "palaidņuoties, palaidnīgi dzīvuot".

Avots: EH I, 736

lempēties

lempêtiês: "nelabi, nekārtīgi rīkuotiês" Hasenp. (mit em̃ ), C. (mit èm ), Lemb. (mit em̂ 2 ); sich schlecht benehmen Wenden (mit èm ); schimpfen N.-Peb. (mit em̂ 2 ).

Avots: EH I, 733

lempēties

lempêtiês, sich verweichlichen, sich ungeschickt gebärden, tölpeln: vīrieši zaudējuot savu vīrišķību lempējuoties Duomas I, 638, Etn. II, 177.

Avots: ME II, 450

lenkurēties

‡ le̦n̂kurêtiês 2 Seyershof, (sch)wanken, wackeln (?): klibs iet le̦nkurē̦damies. kad nevar vairs kāju nuovaldīt, tad le̦nkurējas.

Avots: EH I, 734

ļeverēties

ļeverêtiês "hin und herflattern" Salis: karuogs vējā ļeverējas.]

Avots: ME II, 539

līperēties

lĩperêtiês, -ẽjuos, sich anschmeicheln: viņš līperējās tē̦vam klāt Degl., Peb. [Zu li. lýpstintis "sich anschmeicheln"?]

Avots: ME II, 489

līpēties

līpêtiês, -ẽjuôs, sich anschmiegen, sich anschmeicheln um eines Vorteils willen: līpiņa, kâ līpējas klāt pie mātes Dobl. n. Etn. I, 106. [Zu lipt? Vgl. auch li. lýpstintis "sich anschmeicheln."]

Avots: ME II, 489

lirģēties

‡ lir̂ģêtiês 2 , -ējuos Lems., sich unterhalten, scherzen, lachen, rasen.

Avots: EH I, 744

lizēties

lizêtiês, - ẽjuôs, Schlittschuhe laufen: paņem slidas, iesim lizēties! Mar. [Zu lizes.]

Avots: ME II, 476

ļuburēties

‡ ļuburêtiês, sich bewegen, wackeln Lems.: duru eņģes vajag pieskrūvēt ciešāk, lai neļuburējas.

Avots: EH I, 773

lumsterēties

‡ lum̃sterêtiês Frauenb.,

1) faulenzen;

2) spassen.
Vgl. lum̂stîtiês 2.

Avots: EH I, 761

lūsēties

‡ lùsêtiês 2 Auleja, Schallverbum: kad cir[tī]sim diravas, tiê lūsēsies vien.

Avots: EH I, 764

luzēties

‡ luzêtiês, zu erschliessen aus nùoluzêtiês.

Avots: EH I, 763

māsenēties

mãsenêtiês "lange womit beschäftigt sein"(?) Līn.; "meklēties, grābstīties" O. - Bartau.]

Avots: ME II, 586

mastēties

mastêtiês, -ẽjuôs, aufmerken, auf etwas absehen: viņš mastējies, kâ tikai tiktu vaļā Nerft, Bers.

Avots: ME II, 565

memmurēties

‡ me̦mmurêtiês Seyershof "nevīžīgi un neveikli darbam gatavuoties".

Avots: EH I, 780

mežģerēties

mežģerêtiês, sich verwickeln, sich verknoten (vom Garn) Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169.]

Avots: ME II, 610

mičerēties

‡ mičerêtiês, trödeln, langsam arbeiten Frauenb.

Avots: EH I, 811

midzēties

‡ midzêtiês "?": uotra (sc.: acs) līdzi midzējas Pas. VI, 170.

Avots: EH I, 811

mienēties

miênêtiês, - uôs, (sic!) - ĩjuôs "tielēties; nicht recht gehorchen wollen" Annenburg.]

Avots: ME II, 653

milēties

‡ milêtiês, -ējuos Kaltenbr., fehken, irren, sich versehen: kad milējas kāja, i[r] pie zemes. kad milējas (spriguļiem kuļuot), dzird. Aus poln. mylić się.

Avots: EH I, 813

misterēties

misterêtiês, -ẽjuôs, fehlgehen, auf ein Hindernis stossen: ja ceļā kas atgadījās: zirgs izjūdzās, kas saplīsa vai misterējās, tad nuo tam vē̦ruoja nelabumu nākamajā dzīvē RKr. XVI, 105. Vgl. mistrêt (iês).

Avots: ME II, 636

modēties

muõdêtiês, -ẽjuos, sich nach der Mode richten, putzen: mūsu saimniece mūžīgi muodējas Smilt., Lub.

Avots: ME II, 682

modrēties

muôdrêtiês, -ẽjuos, muôdrîtiês, -ĩjuôs, sich ermannen, sich ermuntern, erwachen, sich erheben: muodrējies tu, mana sirds! muodrējaties, lai neruod jūs guluosus! Rainis. nuo jauna muodrējas un iesilst prāti Lautb.

Avots: ME II, 682

mokšķēties

‡ muôkšķêtiês Linden in Kurl., Zauberei treiben.

Avots: EH I, 840

mūdēties

mûdêtiês, baden Nerft, Selb.; vgl. mūdāties.]

Avots: ME II, 677

murēties

murêtiês, -ẽjuôs,

1) schaflos zubringen (die Zeit):
puisis, visu nakti izmurējies, grib gulēt Dond.;

[2) ohne Unterlass arbeiten:
visu dienu ir kuo murēties, lai kuo pastrādātu Dond.].

Avots: ME II, 668, 669

murzēties

murzêtiês, -ẽjuôs, sich besudeln, beschmieren St., U.

Avots: ME II, 671

musēties

musêtiês: viņam pātari musejās Stenden.

Avots: EH I, 835

nidrēties

nidrêtiês. -ẽjuôs, intr., ekeln Wid. [Vgl. naista und nīdrêtiês.]

Avots: ME II, 743

nīdrēties

nîdrêtiês

2 Nigr., LKVv., sich ekeln;
vgl. nidrêtiês.

Avots: ME II, 747

nišķēties

‡ nišķêtiês "eigensinnig sein, sich immer ablehnend verhalten" Lems.

Avots: EH II, 25

nīšķēties

‡ nĩšķêtiês, -ējuos Salis, Händel suchen: kuo viņš nuoži var n. ar citiem!

Avots: EH II, 26

nižģēties

nižģêtiês, - ējuôs Kand., nižģinâtiês, nizģinâtiês [sic!] LP. VI, 620, sich mit einer Arbeit erfolgos beschäftigen, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen, hümpeln, trödeln: viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam nižģināties! LP. IV, 2 kuo tu te nižģējies? Kand.

Avots: ME II, 745

noākstēties

‡ nuoākstêtiês "abgeschmackt handeln" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 30

noālēties

nùoãlêtiês, tollend od. tobend müde werden: bē̦rni tâ nuoālējušies, ka nevar vairs ne paiet C., Arrasch, Kreuzb.]

Avots: ME II, 758

noapelēties

nùoâpelêtiês, sich auf- und absteigend abquälen: pa stalažām nuokāpelējies Duomas I, 13.

Avots: ME II, 795

noāpēties

nùoāpêtiês, sich abmühen: vaŗeni nuoāpējuos.

Avots: ME II, 758

noaulēties

nùoaũlêtiês Lautb. "nuoskraidīties": bē̦rnu nuoaulējies.]

Avots: ME II, 758

nobadēties

‡ nùobadêtiês, verhungern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 30

nobaņkēties

nùobaņķêtiês, sich stark und plump ankleiden: viņš tâ nuobaņķējies, ka ne pavelties nevar Katzd.

Avots: ME II, 759

nobebelēties

‡ nùobebelêtiês, nutzlos die Zeit verbringen Lems.: vi,nš nuobebelējās visu pēcpusdienu gar upi un nevarēja ne˙kuo samakšķerēt. nuobebelējuos visu dienu un ne˙kuo nedabūju padarīt.

Avots: EH II, 31

noberbelēties

nùoberbelêtiês, zerfetzt, zerlumpt werden: nioberbelējies kâ kankars Burtn.

Avots: ME II, 761

nobleikšēties

‡ nùobleikšêtiês, schallnachahmendes Verbum: nuogāzās uz grīdas, ka nuobleikšējās vien Vīt.

Avots: EH II, 32

nobreģēties

‡ nùobreģêtiês "?": kâ nu šis ... žīds nuobregējies ar manu maizi (= mīklu)! Azand. 193.

Avots: EH II, 34

nobreikšēties

nùobreikšêtiês "krachend brechen (intr.)": dēlis nuobrekšējās vien Bers.]

Avots: ME II, 765

nobrekšķēties

nùobrekšķêtiês "krachend brechen (intr.)": dēlis nuobrekšķējās vien Bers.

Avots: ME II, 765

nobrēkšķēties

nùobrēkšķêtiês ["eine Weile schreien od. weinen" Bers.]: nagaža uzle̦c nuobrēkšķas, krīt, aizveļas pa sūnu Bārda Zem. d. 208. [bē̦rns kâ saslima, visu laiku nuobrēkšķējās Bers.]

Avots: ME II, 765

nobreņģēties

‡ nùobrẽņģêtiês 2 saikava, sich mit Kot besudeln: mē̦slus mē̦zdams kūtī nuobreņģējies kâ luopiņš da acīm.

Avots: EH II, 34

nobrūzēties

nùobrūzêtiês, sich mit einer unsauberen Flüssigkeit begiessen: visa nuobrūzējusies Laud., Bers.]

Avots: ME II, 766

nočārkstēties

nùočãrkstêtiês, eine kurze Weile krächzen: vārna nuočārkstējās aizsmakušā balsī Purap.

Avots: ME II, 770

nočomerēties

‡ nuočuõmerêtiês Frauenb. "?": tik ilgi te jānuočuomerējas (nevaruot atraisīt saiti), un man jāsteidzas!

Avots: EH II, 37

nodrellēties

‡ nùodrellêtiês "strādājuot dreļļu (ve̦rgu) darbus nuomuocīties un nuotašķīties" (mit el̃ ) Alschw.

Avots: EH II, 40

nodrūmēties

nùodrũmêtiês, sich trüben Gedanken hingeben, hinbrüten: viņš nuodrūmējies sēž uz trijkāja RA.

Avots: ME II, 777

nodukurēties

‡ nùodukurêtiês Frauenb. "nuotramdīties; nemierīgi nuostāvēt (von Pferden)".

Avots: EH II, 41

noduselēties

nùoduselêtiês, hüsteln: viņš vairāk reizes nuoduselējās Apsk.

Avots: ME II, 778

nodušēties

nùodušêtiês,

[1) "über Unangenehmes ärgerlich werden"
Autz];

2) "?": viņš smagi nuodušējās Apsk. 1903, 499.

Avots: ME II, 778

noeņķēties

‡ nuoeņ̃ķêtiês Frauenb., sich abarbeiten: n. visu dienu pa linu lauku.

Avots: EH II, 44

noēzēties

‡ nuoẽzêtiês Siuxt, mit einer kleinen Flamme verbrennen (intr.; von Kohlen): krāsni izrakā un ļauj uoglēm n.

Avots: EH II, 44

nogailēties

‡ nùogailêtiês C. (mit aĩ ), Ermes (mit aî ), Lemb., Mesoten, Wenden, = nùogàiluôtiês: uogles jau nuogailējušās.

Avots: EH II, 44

nogandēties

nùogandêtiês, abstehen, sich ablagern (vom Bier und vom Heu) Spr.; [verderben, schlecht werden (von Kohl, Bier usw.) Sessw. u. a. n. U.(unter gandēt)].

Avots: ME II, 783

nogarēties

I nùogarêtiês, nùogarinâtiês, ausdunsten, verrauchen Wid.; nùogarinâtiês, verschalen Salis n. U.]

Avots: ME II, 783

nogavilēties

nùogavilêtiês, einen Jubelruf aus voller Brust ausstossen: kāda sīka balstiņa nuogavilējās Purap.

Avots: ME II, 784

noģiedrēties

nùoģiedrêtiês: auch (nùoģìedrêtiês) Kaltenbr.

Avots: EH II, 49

nogvergzdēties

‡ nuogvergzdêtiês Gramsden "vor Schmerz durch die Zähne aufstöhnen".

Avots: EH II, 48

noīverēties

‡ nuoĩverêtiês Frauenb., eine Zeitlang zanken: viņš gar svešiem vien nuoīverējās.

Avots: EH II, 49

nojēzēties

‡ nuojēzêtiês Irhen n. BielU., den Namen Jesu vielfach anrufen (z. B. sterbend).

Avots: EH II, 50

nokābelēties

‡ nùokābelêtiês N.-Peb., sich ohne Zweck und Erfolg abarbeiten.

Avots: EH II, 52

nokaitēties

‡ nùokaîtêtiês 2 AP.,

1) eine Zeitlang spielen, tändeln:
reizēm bē̦rni ve̦se̦liem cēlieniem nuokaitējās ar mantiņam;

2) = nùoknibinâtiês (?): tur viņš ar grābeķiem nuokaitējās visu vakaru; būtu tāds sapratīgs, - stundas darba tur nebij.

Avots: EH II, 50

nokakarēties

nùokakarêtiês,

1): "ne˙kā nepadarīt" Lesten;

2): auch Bolwen.

Avots: EH II, 50

nokakarēties

nùokakarêtiês,

1) "nuopūlēties" Vank.;

2) zerfetzt od. zerlumpt werden
Mar.; "einen zerfetzt od. mit unnützem Flitterwerk behängten Anzug tragen" Stomersee.]

Avots: ME II, 793

nokākarēties

I nùokãkarêtiês: "ar kādu neveiklu darbu ilgi nuomurkškēties (nuopūlēties, nuogurt)" Nötk.

Avots: EH II, 52

nokākarēties

nùokãkarêtiês, an einer unbestimmten Arbeit die Zeit vergeuden: meistars nebij atnācis, strādnieki tâ˙pat nuokākarējās Jürg.]

Avots: ME II, 795

nokalēties

‡ nùokalêtiês, sehr sehnsüchtig werden: nuokalējusēs tīrā ... āra gaisa Janš. Līgava I, 466. ļuoti nuokalējusēs savēju Mežv. ļ. II, 416 (ähnlich I, 193). ja es kādreiz aplam pēc tevis nuokalēšuos Bandavā II, 333.

Avots: EH II, 51

nokāmerēties

‡ nùokāmerêtiês N: Peb., sich abmühen (?): nuokāmerējuos ar pulksteni visu dienu, bet galā netiku.

Avots: EH II, 52

nokankarēties

nùokankarêtiês (unter nùokankaruôtiês): bē̦rni nuokan̂karējušies 2 līdz pēdīgam Seyershof.

Avots: EH II, 51

nokāsēties

nùokãsêtiês [li. nusikósėti], eine Weile husten: viņu gaŗi un smagi dzird nuokašējamies Blaum. viņš nuokāsējās un sāka lasīt A. XIII, 519.

Avots: ME II, 797

noķempēties

nùoķempêtiês, sich beschmieren, sich bwschmutzen: bē̦rns nuoķempējis ar māliem kâ mūrnieks Etn. II, 113.

Avots: ME II, 805

noķimerēties

nùoķimerêtiês, [eine Zeitlang ķimerêtiês, sich erfolglos abmühen]: es vēl dienu nuoķimerējuos, sev arklu uzstādīdams Latv. [ve̦selu stundu nuoķimerējās ar tādiem niekiem Lennew., N. - Peb., Burtn., Grünwald, Mesoten, Krusiten, Stenden, Jürg.]

Avots: ME II, 806

noķīvēties

nùoķĩvêtiês, sich abzanken: nuoķīvējās par nieka lietu visu dienu Drosth.

Avots: ME II, 806

noklizmēties

nùoklizmêtiês, fehlgehen, misslingen: sējējam gan e̦suot drusku nuoklizmējies LP.

Avots: ME II, 798

nokļūmēties

nùokļūmêtiês,

[1) sich versehen, einen Fehtritt begehen
Wid.];

2) kränkeln; sich verzehren; im Kriege umkommen
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 799

noķolēties

‡ nuoķuôlêtiês 2 Rönnen, sich beschmieren.

Avots: EH II, 60

nokorķēties

‡ nuokor̂ķêtiês 2 Strasden, sich schwer abarbeiten (ohne etwas zu verdienen): tur var n. visu dienu, un ir tad nebūsi paēdis.

Avots: EH II, 55

nokrecelēties

I nùokrecelêtiês,

1): auch Bolwen, Druw., Nötk., Sermus.

Avots: EH II, 55

nokrecelēties

I nùokrecelêtiês,

[1) sich (ausspeiend Karkel) räuspern
(perfektiv) Mitau, Smilt., Vank.]: V. nuokāsējās, nuokrecelējās MWM. X, 87, [Serben, Plm., Mar., Autz, Peb., Alswing, Sessw., Lis., Lös., Selsau, Festen, Aahof, A. - Schwanb., Segew.;

2) laut od. ironisch
nuosmieties Serben, Peb., Lös., Selsau, Sessw., Lis: viņš nuokrecelējies sarkans; "mit gedämpfter und schwacher Stimme lachen" Sessw., Lös., Aahof, Festen u. a.;

3) "?" nuokautā vista nuokrecelējās vien Gr.- Buschhof].

Avots: ME II, 801

nokrecelēties

II nùokrecelêtiês "gerinen": kad gaļai uzlej mērci un aizņes aukstumā, tad mērce nuokrecelējas Mesoten.]

Avots: ME II, 801

nokrellēties

‡ nuokrel̃lêtiês Frauenb., sich mit Glasperlen behängen.

Avots: EH II, 56

nokrencelēties

nùokrencelêtiês, sich eine Zeitlang räuspern: [tuo sacījis Tuluks nuokrencelējās Jaunie mērn. laiki I, 170. dažam ir paradums runu sākuot nuokrencelēties N. - Peb., Nötk.].

Avots: ME II, 801

nokulcinēties

‡ nùokulcinêtiês Bērzgale "langsam und achtlos hingehen".

Avots: EH II, 57

nokurēties

nùokurêtiês,

1) ausbrennen
(intr.): malka jau bij nuokurējusies Dīcm., Ahs. n. RKr. XVII, 41;

2) ab -, niederbrenner
(intr.): šķūnis nuokurējis Alm.;

3) gründlich geheizt werden:
krāsns karsta nuokurējusies.

Avots: ME II, 803

nolankšēties

nùolankšêtiês "einen klunkerden Ton von sich geben": kad griezuos uz uotriem sāniem, tad man vē̦de̦rā nuolankšējās vien Vank.]

Avots: ME II, 808

nolaukšēties

nùolaũkšêtiês,

2): auch (mit au ) A.- Schwanb., Bolwen, Kārsava.

Avots: EH II, 61

nolaukšēties

nùolaũkšêtiês,

1) eine Zeitlang Nichtiges reden
Sessw.;

2) erkrachen:
nuolauza zaru, ka nuolaukšējās vien Planhof, (mit àu 2) Selsau, Lös., Sessw., Alswig. Lis]

Avots: ME II, 808

nolumsterēties

‡ nuolum̂sterêtiês 2 Frauenb., eine gewisse Zeit hindurch "slinkuot; juokuoties": muižas rijā zem ārdiem puiši ar meitām nuolumsterējās vien.

Avots: EH II, 64

nolustēties

‡ nuolustêtiês Salis u. a., zur Genüge lustig sein: n. vien nevarēja, cik tur ir jauki un labi.

Avots: EH II, 64

nomēnesēties

‡ nuomẽnesêtiês Rutzau, sich (in der Nacht) aufklaren, so dass der Mond sichtbar ist: re, kâ nuomēnesējies!

Avots: EH II, 68

nomierēties

‡ nuomierêtiês Frauenb., sich beruhigen: sirds sāk nuo bailēm n.

Avots: EH II, 70

nomisēties

‡ nùomisêtiês AP., Perfektivform zu misêtiês: katram jau var n.

Avots: EH II, 69

nomitēties

‡ nùomitêtiês, aufhören: guovis nuomitējās skriet AP. liet[u]s nuomitējās Auleja.

Avots: EH II, 69

nonozēties

nùonuõzêtiês, sich gründlich sattessen, sich vollstopfen: nu gan e̦smu nuonuozējies Matk.

Avots: ME II, 825

noodēties

‡ nùouôdêtiês: auch (mit uo ) Bers.

Avots: EH II, 104

noodēties

nùouôdêtiês, abschalen: vaļīns alus drīz nuouodējas Fest.]

Avots: ME II, 880

nopeizerēties

‡ nuopeĩzerêtiês Funkenhof, die Zeit faulenzend verbringen: nuopeizerējās vien.

Avots: EH II, 73

nopembelēties

‡ nuopem̃belêtiês Seyershof "savīties, sagrìezties pikā"; meitas gāja nuopembelējušās, kad nebij laika galvu ķemmēt.

Avots: EH II, 74

noperēties

nùoperêtiês: kuo kluksti kâ nuoperējusies vista? Delle Negantais nieks 230 (ähnlich Pas. IV, 31). vista nuoperējās vienu laiku Seyershof.

Avots: EH II, 74

noperēties

nùoperêtiês, sich absitzen (von der Henne), hocken: kuo tu velcies kâ nuoperējusies vista? Pur. viņš nuoperējies aiz grāmatām Baltp.

Avots: ME II, 828

nopiņķēties

nùopiņ̃ķêtiês, sich mit einer unbedeutenden, heiklen Arbeit ohne sichtlichen Erfolg beschäftigen Kand., Spr.

Avots: ME II, 829

noplidinēties

‡ nùoplidinêtiês, hinftattern: zvirbulis tikkuo nuosaplidinēja līdz krūmiem Pas. IV, 518 (aus Dricēni).

Avots: EH II, 76

nopluderēties

nùopluderêtiês, nùopludurêties, nùopluduruôtiês, eine Weile flattern, die Flügel schwingen: tad atkal lāgiem it kâ nuogurusi (kaiva) nuopluduruojas uz ūdeni A. XI,18. tas dabūja krampjus, nuopludurējās, nuokrita A. XX, 382.

Avots: ME II, 832

noplurkšēties

‡ nùoplurkšêtiês, ein Schallverbum: mednis aizskrien, ka spārni vie[n] nuoplarkšas Pas. XII, 285.

Avots: EH II, 77

noputlēties

‡ nùoputlêtiês Liepna,

1) "uzkavēties": miestā ilgi nuoputlējuos ar vienu, ar uotru:

2) nuomaldīties": kâ es te nuoputlējuos! ni˙kâ nevarēju ārā tikt.

Avots: EH II, 79

norušķēties

nùorušķêtiês, nùorušķêt, sich beschmutzen: viņš sēd pe̦lnuos nuorušķējies LP. VI, 680. puisē̦ns izskatās pa˙visam nuorušķējis Dond.

Avots: ME II, 841

noseilēties

‡ nùosèilêtiês 2 Meselau, = nùoseilâtiês: suns nuoseilējies.

Avots: EH II, 84

nošķelvinēties

‡ nùošķelvinêtiês Gr. - Buschh., (beim Tragen) verspritzt werden (von einer Flüssigkeit in einem offenen Gefäss).

Avots: EH II, 95

nošķermulēties

nùošķe̦rmulêtiês, sich vor Ekel eine Weile schütteln: "man riebjas", viņa teica; nuošķe̦rmulējās un nuolika kafeju uz galdiņa Latv.

Avots: ME II, 865

nošķetēties

‡ nuošķetêtiês Stenden, eine Zeitlang Unzufriedenheit äussern: ve̦cais kādu laiku vēl nošķetējās, tad aprima.

Avots: EH II, 95

noslempēties

nuôslem̂pêtiês 2 : bē̦rns pie dīķa nuoslem̃pējies gluži slapjš Nötk.

Avots: EH II, 87

nosprūžlēties

‡ nuosprūžlêtiês "?": dzird, ka viens zirgs nuosprūžlējies (= nuosprauslājies?) sauc Dünsb. Skaistākais degons 60.

Avots: EH II, 90

nostebēties

‡ nuostebêtiês "par kādu lietu, darbu izpukuoties, vārdiem žē̦luoties" Frauenb.

Avots: EH II, 91

nosvēdrēties

nùosvèdrêtiês 2 Lis., sich mit streifenartigen Wolken beziehen: debess nuosvēdrējies.]

Avots: ME II, 864

nosvīlēties

‡ nuosvīlêtiês, beschmutzt werden Ruj. n. U. (unter svīlēt).

Avots: EH II, 94

notalkšēties

nùotalkšêtiês [Malta "nuoklaudzêtiês" Kursiten]: kāzinieki aizbraukuši; nuotalkšējās vien MWM. II, 418; [in Dickeln, Fest. und Neu-Wohlfahrt bezeichneman mit nùotalkšêt(iês) den unreinen Ton von geschlagenem Metall, besonders von Glocken.]

Avots: ME II, 871

notemēties

nùotemêtiês "sich erhängen (pakārties)" (?) Warkl.]

Avots: ME II, 873

notručēties

‡ nùotručêtiês, sich vergiften: izzalej nāvīga ģipts, un ve̦lns nuosatručej Pas. IV, 278 (aus Domopol).

Avots: EH II, 102

notruntēties

‡ nuotruñtêtiês Frauenb. "apaugt ar bumbuļiem, truntēm": visi zari ir nuotruntējušies.

Avots: EH II, 102

noūkšēties

‡ nùoūkšêtiês, einen (jodelnden) Ruf od. Schrei tun; nuoūkšuôtiês "nuosvilpties" Fehteln.

Avots: EH II, 104

novantarēties

nùovañtarêtiês, erbeben: tas bij spēriens, ka viss nuovantarējās vien Neu-Bergfried.]

Avots: ME II, 883

novelderēties

‡ nùovelderêtiês (?), = nùovel̂drêtiês: mieži ... nuovelderējās Klēfelda Padoms 1789, S. 109.

Avots: EH II, 106

noveldēties

‡ nùoveldêtiês Wessen, = nùovel̂drêtiês.

Avots: EH II, 106

noveldrēties

nùovel̂drêtiês, sich lagern: labība nuoveldrējusies.

Avots: ME II, 884

ņūšķēties

‡ ņùšķêtiês 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, krachen, knistern: egle jau ņūšķies (III p. prs.).

Avots: EH II, 117

odēties

uôdêtiês Fest., -ẽjuôs, verschalen: alus uodējas, sāk uodēties Fest. Vielleicht abstrahiert aus einem atuodêtiês < atvadêtiês dass.; vgl. atuors < atvars u. a. Le. Gr. § 26 d.

Avots: ME IV, 412

ōlēties

‡ II õlêtiês Salis, sich in der Ferne (zu) bewegen (scheinen): kad nuo tālien[es] re̦dz, ka nāk, tad tur õlējas.

Avots: EH II, 117

opēties

uopêtiês (?) "kramen, wühlen, nach etw. suchend sich hin- und herbewegen" Nötk.

Avots: ME IV, 419

orpēties

or̃pêtiês: s. dazu Zēvers IMM. 1931 I, 285.

Avots: EH II, 117

orpēties

or̃pêtiês Salis,

1) mit einem Tau (ein Schiff) ziehen;

2) mit den Lebensmitteln durchkommen.]

Avots: ME II, 908

paālēties

paãlêtiês, ein wenig tollen, toben, lärmen.]

Avots: ME III, 5

pabalamutēties

‡ pabalamutêtiês, eine Zeitlang (ein wenig) balamutêt: ar ... puisi p., pajuokuoties Janš. Bandavā II, 4.

Avots: EH II, 119

pabrīnēties

pabrĩnêtiês, pabrĩnîtiês, pabrĩnuôtiês, sich ein wenig wundern, sich wundern, erstaunen: pabrīnuos, pasmejuos es par savu līgaviņu VL. ķēniņa meita par jaunuo puisi tīri pabrīnās LP. II, 73.

Avots: ME III, 10

padairēties

padairêtiês "eine Weile mit der Hand fuchtelnd (etwas) abwehren" N.-Peb.]

Avots: ME III, 14

padrūzmēties

‡ padrũzmêtiês, ein wenig drũzmêtiês: ja zemnieks muižā ... padrūzmējās Jürgens 131.

Avots: EH II, 128

pagailēties

‡ pagailêtiês, eine Weile glimmen: lai uogles (uoglis Erlaa) vēl pagailējas (pagailas Erlaa)! citādi būs tvans Linden in Kurl., Vank.

Avots: EH II, 131

pagarēties

I pagarêtiês,

1): auch Kal., OB.; pagarējies dancuot Etn. III, 66. dažreiz viņa tâ pagarējuoties mātes, ka nevaruot ne parunāt Janš. Mežv .ļ. II, 416; ‡

2) eine Weile
garêtiês Wolmarshof: pagaidi, kamē̦r krāsns pagarējas!

Avots: EH II, 132

pagarēties

pagarêtiês, einen Wunsch empfinden, sich sehnen: e̦smu skābu kāpuostu pagarējies [Ahswikken, Dunika, Gramsden, Wain.], Rutzau, Grob. n. Etn. III, 66. [Subst, pagarêšanâs, Verlangen, Sehnsucht: Jāni pārņēma savāda pagarēšanās Janš. Čāp. l9. Zu gars, li. gãras "starkes Verlangen", poln. gorz "Brand, Begierde".]

Avots: ME III, 27

pagozēties

paguôzêtiês, paguôzîtiês, sich ein wenig sonnen: nuoduomājis saulē paguozēties Vēr. I, 770. liksies turpat saulguoznī paguozīties LP. V, 273.

Avots: ME III, 33

pagribēties

pagribêtiês, ein wenig gribêtiês: bē̦rnam pagribejās ēst.]

Avots: ME III, 31

pajādēties

‡ pajādêtiês, = pajâdelêtiês: kādreiz viņš ... pajādējas Brigadere Dievs, daba, darbs 298.

Avots: EH II, 138

pakalēties

I pakalêtiês, ‡

2) = pabadenêtiês Heidenfeld, Meselau, Prl., Saikava: lai pakalējas līdz vakaram.

Avots: EH II, 139

pakalēties

II pakalêtiês (?) "sich ein wenig krümmen": dēļi pakalējušies Zögenhof.]

Avots: ME III, 38

pakaulēties

pakaũlêtiês,

1) ein wenigfeilschen;

2) Eier rollen
U.;

3) sich die Zeit vertreiben
U.]

Avots: ME III, 42

paķēkstēties

‡ paķēkstêtiês "?": Kristapiņš ... savā bē̦rna valuodā paķēkstējās Dünsb. Bērnu audzināšana 19.

Avots: EH II, 147

palaimēties

palaĩmêtiês, glücken, gelingen: pirmais grābis raganu aiz matiem, bet nepalaimējies LP. V, 2.

Avots: ME III, 55

pamānēties

‡ pamànêtiês 2 Kaltenbr. "uzkavēties bez sevišķi svarīga ieme̦sla": jis grib te p.

Avots: EH II, 155

pamāsēties

‡ pamāsêtiês, ein wenig mãsêtiês: dabūs ... meitē̦ns ... ar mani parunāties, p. Janš. Bandavā II, 338.

Avots: EH II, 155

pamērķēties

pamērķêtiês Dond., ein wenig albern, Unsinn treiben: gribu tik drusku pamēŗkēties.]

Avots: ME III, 70

pamisēties

pamisêtiês, [pamisîtiês], sich etwas versehen, misslingen: es tev gribē̦tu lzdarīt pa prātam, bet kādreiz pamisas A. XIX, 27. viņai nez kâ pamisējās, un dē̦lē̦ns nuokrīt nuo muguras ūdenī Dīcm. [ja vēl kādreiz pamisījās, tad beidzuot tuomē̦r iemanījās tik tāļu, ka nemisīja vairs ne˙maz Jaunie mērn. laiki I, 49.]

Avots: ME III, 71

pamudžēties

‡ pamudžêtiês "sakrustuoties, saskarties" Frauenb.: pamudžējās kājas, un pakritu.

Avots: EH II, 158

pamundrēties

pamuñdrêtiês, = pasteigties: ja es nebūtu pamundrējies, tad nebūtu vis nācis galā Wain.

Avots: ME III, 73

papiņķēties

‡ papiņ̃ķêtiês, ein wenig piņ̃ķêtiês 3: lai tik papiņķē̦tuos man kādas pa kājām, tad es parādītu ... Alm. Kaislību varā 48.

Avots: EH II, 162

paporkšēties

‡ papor̃kšêtiês Seyershof, = papļãpâtiês: p. kādu laiciņu.

Avots: EH II, 164

papūlēties

papũlêtiês, sich etwas Mühe geben : papūlēsimies, kamē̦r vēl e̦sam spē̦ka gaduos!

Avots: ME III, 84

pārbezdēties

‡ pãrbezdêtiês (hyperbolisch) Dunika, allzu lange (und mit schlimmen Folgen für sich) fisten: šuorīt mūsu puiši gan pārbezdēsies, tik ilgi gulē̦dami.

Avots: EH II, 196

pārdēties

‡ pãrdêtiês AP., bis zur Erschöpfung Eier legen: man vistiņa pārdējās: dēja visu laiku un nu dēj tik mīkstčaulas.

Avots: EH II, 198

pārēties

pãrêtiês U., sich paaren (von Menschen).]

Avots: ME III, 155

pārgribēties

pãrgribêtiês, ‡

2) ēst jau pārgribējies Lis. u. a., nach langem Warten (aufs Essen) ist der Appetit schon geschwunden.

Avots: EH II, 200

pārgribēties

pãrgribêtiês, lange und immer heftiger wollen: pārgribējies ēst.]

Avots: ME III, 156

pārkaunēties

pãrkàunêtiês, übermässig Scham zu empfinden beginnen: bē̦rns gluži pārkaunējies.]

Avots: ME III, 159

pārkavēties

pãrkavêtiês, sich zu lange aufhalten: cits kruogā... pārkavē̦damies, juo ātri skriedams, zirgu nuobendē St.

Avots: ME III, 160

pārkurēties

‡ pārkurêtiês "pa daļai izkurēties" Auleja: ļausim pirmajam ceplim p˙!

Avots: EH II, 203

pārmaktēties

‡ pãrmaktêtiês, sich überanstrengen: pārmaktēsies vēl un paliksi slims! Brigadere Skarbos vējos 119.

Avots: EH II, 206

pārmitēties

pãrmitêtiês,

1): sich verändern; einsichtig werden
Segew.

Avots: EH II, 207

pārmitēties

pãrmitêtiês,

1) "?": grauds mitējas būt grauds,... "pārmitējas"; graudu pārmitējums Pürs III, 94; ["gesetzter, mannbar werden":
jauneklis pārmitējas Segew.; pãrmitẽjums* " climacterium; pubertatis tempus";

2) endgiltig auihören:
man nu lielās sāpes jau pārmitējušās Vank. kaut nu lietus reiz pārmitējies! Oppek., Vit., Selsan, Aahof, Golg., Stomersee, N.-Peb., Rutzau;

3) "eine Zeitlang verweilen"
Mesoten].

Avots: ME III, 167

pārpaurēties

pãrpaûrêtiês [Kr.], sich an einer Speise überdrüssig essen U.

Avots: ME III, 169

pārperēties

‡ pãrperêtiês Dunika, allzu lange brütend ganz schwach werden: pārperējusēs vista.

Avots: EH II, 207

pārrūpēties

pãrrūpêtiês, übermässig rūpêties: p. par savu bē̦rnu.]

Avots: ME III, 173

pārsaldēties

pãrsal̂dêtiês, sich zu sehr erkälten: pārsaldēšanās ir cē̦luonis dažādām slimībām Kronw.

Avots: ME III, 173

parūpēties

parūpêtiês, Sorge tragen (perfektiv): parūpējies, lai tas tiek izdarīts!]

Avots: ME III, 92

pārvennēties

pãrvennêtiês, sich verändern: vadmala pārvennējusēs, izbalējusi Katzd., Grob. n. Etn. IV, 162.

Avots: ME III, 187

paskaidrēties

‡ paskaĩdrêtiês Dunika, sich ein wenig aufklären: laiks paskaidrējies.

Avots: EH II, 172

pastīvēties

pastĩvêtiês, sich ein wenig steifen: sulainis gribēja ar vinu pastīvēties B. Vēstn.

Avots: ME III, 108

pašumēties

pašumêtiês,

1) "ausgleiten, sich verdrehen":
man kājas pašumējās un es nuokritu gar zemi Salisb.;

2) = pamisêtiês: meitai pašumējies: e̦suot jau gaidībās Jürg., Nitau.]

Avots: ME III, 117

pašutēties

pašutêtiês,

1): auch N.-Peb.; ‡

2) misslingen, zunichte werden
Vank.: mums tikai divi bē̦rni: trešuo reizi pašutējās, - nuogāja sievai nelaikā.

Avots: EH II, 180

pašutēties

pašutêtiês, ausgleiten: ja kāja pašutējās nuo laipas, tad tūliņ dubļuos auklu meta Vīt.

Avots: ME III, 117

pasviedrēties

‡ pasviêdrêtiês 2 Dunika, eine Weile schwitzen: šuodien karsts laiks: būs krietni jāpasviedrējas.

Avots: EH II, 178

paunēties

‡ pàunêtiês 2 -ējuos Erlaa, kramen (intr.): kad pa savām mantām kāds krāmējas, tad prasa: kuo tu tur paunējies? - Zur Bed. vgl. auch ìepaũnêtiês.

Avots: EH II, 185

paurēties

paurêtiês, -ẽjuôs,

1) sich im Nacken, Hinterhaupte kratzen, krauen
L., U.;

2) "schwer arbeitend und sparsam lebend zu Vermögen kommen":
dienām, naktīm paũrē̦damies, viņš jau labi iepaurējies Nigr.

Avots: ME III, 129

pavajadzēties

‡ pavajadzêtiês, = ìevajadzêtiês: saimniecei pavajadzējās aiziet klētī Dunika.

Avots: EH II, 186

pažārgalēties

‡ pažārgalêtiês, ein wenig albern, Unsinn treiben Dond.

Avots: EH II, 194

peinēties

peinêtiês: weinen (von Kindern gesagt) N.-Peb. (mit eĩ ).

Avots: EH II, 218

peinēties

peinêtiês "unruhig, weinerlich sein" N.-Peb.

Avots: ME III, 192

pekstēties

pekstêtiês, streften, sich zanken: kuo tā pekste pekstējas ar visām sievām? Alksn. Zund. Nebst peksît aus estn. peksma "prügeln, dreschen" 1

Avots: ME III, 194

pembelēties

‡ pem̃belêtiês, zu erschliessen aus ‡ nùopem̃belêtiês.

Avots: EH II, 222

pempelēties

pempelêtiês: nach Sehwers Unters. 87 aus nd. pömpeln "aus übergrosser Verzärtelung gegen Witterungsverhältnisse empfindlich sein".

Avots: EH II, 222

pempelēties

pempelêtiês "sich sehr warm und dicht ankleiden, verhüllen" Bers.

Avots: ME III, 199

pencēties

pencêtiês, hartnäckig, eigensinnig streiten: kuo tu ar manî bez ieme̦sla pencējies? Druw. n. RKr. XVII, 72.

Avots: ME III, 199

pennēties

‡ pennêtiês, zu erschliessen aus izpennêtiês.

Avots: EH II, 223

piedraudzēties

pìedràudzêtiês: daži... palaidnieki tiem piedraudzējās Pēt. Av. II, 248.

Avots: EH II, 247

piedraudzēties

pìedràudzêtiês, sich heuchlerisch zu befreunden suchen mit: viņš gribēja man piedraudzēties klāt Salis.

Avots: ME III, 245

pieglaudēties

‡ pìeglaudêtiês "sich anstreicheln" (pieluncināties) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 250

pieleknēties

pìeleknêtiês, sich satt-, voll(fr)essen Arrasch.

Avots: ME III, 266

pieliberēties

‡ pìeliberêtiês, sich anschmeicheln: pielaipnuoties un р., tas ir tâ runāt, ka katram pa prātam Mekons Deb. vaļā (1873), S. 68.

Avots: EH II, 259

pienaidēties

‡ pìenaîdêtiês AP., längere Zeit hindurch sich befeinden (?): labāk jau ar labu nekâ ar ļaunu, — kuo tur nu pienaidēsies!

Avots: EH II, 263

pienašķēties

‡ pìenašķêtiês "?": našķi ir kārumnieki, kas labprāt pienašķējas pie gardumiem A. Leitāns.

Avots: EH II, 263

piepiķēties

‡ pìepiķêtiês, verkleben (intr.): kad vērpj sviedrainu dziju, rīklīte piepiķējas pilna Siuxt.

Avots: EH II, 265

pieplauvēties

pìeplauvêtiês "sich übermässig mit Wasser anfüllen, pārliecīgi ar ūdeni savu kuņģi piepildīt; tâ ka ātrāki skrienuot kâ mucā skaluojas": nav labi, kad vakara laikā tik daudz ar ūdeni pieplauvējas Naud.

Avots: ME III, 280

pierūķēties

‡ pìerūķêtiês, viel arbeiten: ja esi piepūlējies, pierūķējies pa dienu Janš. Mežv. ļ. II, 374.

Avots: EH II, 269

piesmetēties

‡ pìesmetêtiês Saikava "pieķepēties": kūts grīda piesmetējas.

Avots: EH II, 272

piešmurgulēties

pìešmurgulêtiês, sich einen Strich anlegen U., Mag. XIII, 41.

Avots: ME III, 301

piesvempēties

pìesvempêtiês,

1) sich vollständig besaufen
Ronneb., MSil., (mit em̂ 2 ) Schibbenhof: tu, piesvempējies zemnieks! U. b. 131, 37; sich voll(fr)essen Ronneb. (auch piesvempties ), Golg.; in Bers. dafür pìesvèmptiês 2 in Annenburg - piesvempties;

2) sich mühsam hinzuschleppen:
cūka tâ nuobaruojusies, ka tikkuo piesvem̂pējās 2 pie siles Schibbenhof.

Avots: ME III, 299

piezaņķēties

pìezaņ̃ķêtiês, sich sattessen, sich vollfressen Ahs.

Avots: ME III, 312

Šķirkļa skaidrojumā (511)

aisīt

àisît 2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês, ‡

2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡

3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.

Avots: EH I, 5

aizbultēt

àizbul̃têt, tr., verriegeln: durvis. Refl. àizbultêtiês, sich verriegeln: sieva aizbultējās pieklētī JK. V, 151.

Avots: ME I, 20

aizčaukstēt

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21

aizčučāties

‡ àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16

aizgruzdēt

‡ àizgruzdêt, refl. àizgruzdêtiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdējusi (aizgruzdējusies).

Avots: EH I, 25

aizjārēt

‡ àizjãrêt C., àizjãrêtiês Wolm., tollend, herumrasend hin-, weggeraten: bē̦rni aizjārējuši(es) uz mežu.

Avots: EH I, 27

aizjāt

àizjât,

1) a. kam priekšā,

a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),

b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡

3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡

4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizjādelêtiês;

2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;

3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.

Avots: EH I, 27

aizkāmēt

àizkãmêt, àizkāmêtiês Wid., sehr hungrig werden: kâ aizkāmēt aizkāmējies viņš rija Festen, Lub. aizkāmējies suns.

Avots: EH I, 30

aizkaunēt

‡ àizkàunêt, beschämen: pīle aizkaunē̦ta aizpeldēja Pas. L, 349. Refl. -tiês, = nùokàunêtiês: aizkaunējās un aizgāja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 29

aizkurt

àizkur̃t: a. (anzünden) sveci Rutzau. ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizkurêtiês: krāsns jau labi aizkūrusies.

Avots: EH I, 33

aizmirdzēt

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40

aizpraulēt

‡ àizpraûlêt Dunika, Frauenb., PS., Trik., aizpraulêtiês Stenden, zu modern anfangen: aizpraulēji(e)s kuoks.

Avots: EH I, 43

aizrekšināties

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

aizrekšķināties

àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.

Avots: ME I, 46

ājāties

ājâtiês Kalz., bedeute dasselbe wie ãlêtiês.]

Avots: ME I, 237

āļa

ãļa Ps., comm., ein Kaproilenmacher, ein unsinniger Mensch, Dummkopf: kuo tas āļa āļuojas Naud., Dobl.; viņa tāda āļa Grünh. [Nebst ãlêtiês "tollen", aluot "irren" (s. dies) und vielleicht āle wohl zu gr. ἠλεός "betört", ἠλαινω "bin wahnsinnig", ἠλάσχω "irre umher" (mit ἠ- aus ā), s. Prellwitz Wrtb. 2 172, Bechtel Lexil. 157, Walde Wrtb. 2 29.]

Avots: ME I, 238

alberīgs

al̃berîgs, oder (in Ramkau) albarîgs, albern, ausgelassen; al̃berêtiês, sich ausgelassen benehmen, albern: bē̦rni jau vienmē̦r grib alberēties K. [Dazu al̃beris, jemand, der alberīgs ist, in Ronneburg u. a.].

Avots: ME I, 66

ālderis

ãlderis Ap., auch al̃daris, ein Ausgelassener: viņš tāds ālderis. [Wohl eine Umbildung von * alderis = aldaris nach ãlêtiês; vgl. al̃darêtiês.]

Avots: ME I, 238

āle

ãle, das Treiben eines Fahrzeugs mit dem Winde (?) U. [Vielleicht mit Fick BB. II, 264 nebst ālêt "die Netze treiben lassen" zu aluôt "irren" (s. dies); in diesem Fall hierher auch ãļa (s. dies) und ãlêtiês "tollen".]

Avots: ME I, 238

āmīties

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239

apairēt

‡ apaĩrêt, um etwas rudern (perfektiv) : a. (laivu) ap salu oder salai apkārt; in intransitiver Bed. so auch apairêtiês.

Avots: EH I, 70

apmizoties

‡ apmizuôtiês Siuxt u. a., = apmizêtiês (von den Zähnen): zuobi apmizuojas nuo skābas barības.

Avots: EH I, 102

apmudīt

‡ apmudît Warkl.,

1) ersricken
(tr.), apslāpēt: stāds aiz gaisa trūkuma apmudīts;

2) = nùosluôdzît 1: a. linus mārkā. Refl. -tiês, = nùovadêtiês 1: alus apmudījies.

Avots: EH I, 103

apsmakoties

‡ apsmakuôtiês Jürg., Salis, euphemistisch für apbezdêtiês.

Avots: EH I, 115

aptecēt

aptecêt, ‡

6) = aptecêtiês: sirds aptecēja ķēniņa meitai Pas. IV, 476. dūša aptecēja Zobg. kal. 1893; ‡

7) sich belaufen (vom Vieh)
Dond.: cūka jau aptecējusi.

Avots: EH I, 121

apziedēt

apziêdêt,

1) tr., beblühen:
saknes rē̦guojās, vizbulīšu apziedē̦tas Vēr. II, 654;

2) intr., sich mit Kahm, Schimmel überziehen
(Elv., Spr.): alus apziedējis E.; apziedējusi maize; gew. apziedêtiês.

Avots: ME I, 138

atāls

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. atòlas, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. 2 448. [So auch Fick Wrtb. I 4, 440 und III 4, 184, Walde Wrtb. 2 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 1 und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês 2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. 2 28 und Feist Wb. 2 25.]

Avots: ME I, 149

ataurēt

ataũrêt,

1) tr., herbeirufen:
lauva ataurē meža zvē̦rus LP. V, 216;

2) intr., auf einen Ruf entgegenrufen LP. VI, 335; in dieser Bedeutung gew. refl. ataũrêtiês.

Avots: ME I, 149

atdusēt

atdusêt BW. III, 1, 94, gew. refl. atdusêtiês, sich erholen, ein wenig ausruhen, ruhen: lai ļaujuot līdz rītam pārgulēt, atdusēties LP. VI, 26. viņš jau atdusas zem zaļajām ve̦lē̦nām Etn. III, 30.

Avots: ME I, 155

atelpot

ate̦l̃puôt, intr., aufatmen: ak kā nu ate̦lpuo krūts Stari II, 112. Refl. -tiês, auch atelpêtiês, wieder zu Atem kommen.

Avots: ME I, 157

atgarēt

‡ atgarêt,

1) = atgarinât (?) Dond.;

2) ausdünsten, verrauchen, abkühlen
(intr.) Bergm. n. U.; atgarêt(iês) Wid., atgarêtiês Festen (vgl. 1, 158 unter atgaruôt), erkalten, sich abkühlen: pirts jau atgarējusies.

Avots: EH I, 141

atgarot

atgaruôt, intr., verschalen: alus atgaruojis Jan.; gew. refl. atgaruotiês, atgarêtiês U., verschalen, abkühlen: krāsns atgarējusies (oder atgarinājusies Sassm.); maize nevar izcept; n. Bergm. u. Spr. auch: ausdünsten, verrauchen.

Avots: ME I, 158

atgleijāties

atgleĩjâtiês Ahs., erkalten: krāsns atgleijājusies; auch atgleĩjêtiês, sich abkühlen, sich erfrischen: jāiet ārā atgleijēties Kand.

Avots: ME I, 159

atļaut

atļaũt, Refl. -tiês, ‡

3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos; ‡

4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl. ‡ atļāvêtiês.

Avots: EH I, 154

atridēt

atridêt, [atridât Drostenhof, atridît Schujen], bei Seite schieben, wegräumen, vielfach mit dem Zusatz pie malas, nuo kājām: sieva citas lietas atridēja pie malas Lautb. tē̦vs licis milzim lielu akmeni atridēt nuo kājām LP. VI, 403. atridēt durvis, von der Tür alles wedräumen. Refl. atridêtiês, nuo kājām, aus dem Wege gehen, Platz machen LP. I, 97; V, 228.

Avots: ME I, 185

atriet

‡ atriêt,

1) entgegenbellen (so auch reflexiv);

2) = atriêtiês 2: viņš man kâ riet atrēja.

Avots: EH I, 162

atvadināt

‡ II atvadinât, verschalen lassen, machen Warkl.: a. alu. Refl. -tiês Warkl., = atvadêtiês.

Avots: EH I, 177

atvasāt

atvasât, -êt [li. atvašė̕ti], von neuem sprossen: tas kuoks gan neatvasās, der Baum wird wohl nicht grünen Elv. Refl. atvasêtiês, aussprossen.

Avots: ME I, 207

atvasēt

atvasât, -êt [li. atvašė̕ti], von neuem sprossen: tas kuoks gan neatvasās, der Baum wird wohl nicht grünen Elv. Refl. atvasêtiês, aussprossen.

Avots: ME I, 207

atveseļot

atveseļuôt tr., wieder gesund machen: es tuo atveseļuotu LP. III, 39. Refl. -tiês, auch atveselêtiês Biel. Spr. I, 408, wieder gesund werden, genesen: viņš pamazām atveseļuojas LP. VII, 973. [stiprini mani, ka es atveselējuos Glück, Psal. 119, 117.]

Avots: ME I, 209

atvēzt

atvẽzt [Gulbern], atvẽzêt, atvẽzinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: vecene atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 332. atvēzis milnu, uzsvieda gaisuoms Lautb. nu var atkal atvēzēt zuobenu Niedra. iet krūtis atvēzējis. Refl. atvēztiês, atvẽzêtiês, atvēzîtiês, atvēzinâtiês auch atvē̦zâtiês PS., sich zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: viņš labi atvēzās un krāva Hasenp. kungs uz briesmīgu cirtienu atvēzējies Saul. 99. šūpuotnes vēl pāri reizu atvēzinājās Up. 11. iet atvēzējies, t. i. atsitināt drēbes un iet ar pilnu krūti Grünh. viņš stāstīja atvēzējies, er erzählte eifrig LP. VI, 638.

Avots: ME I, 210

atvice

atvice, die Hetze, die Vieltuerei, die Inanspruchnahme durch Arbeiten: mums tāda atvice: jāmazgā istaba, jācep maize, jāgaida viesi Nigr. n. Jan.; cf. vicêtiês.

Avots: ME I, 210

aupēties

aupētiês [in Nerft àupêtiês 2 ,] sich Mühe geben, sich abarbeiten, sorgen, sparen, wirtschaften U.: kuo tu te aupējies? Was schaffst du hier, so eifrig arbeitend A. X, 2, 66. Nach Prellwitz BB. XXII, 124 aus au- + apēties gr. πῆμα "Leid", lat. pēnūria "Mangel" u. a.), also urspr. "sich abquälen." [Aber das Verhältnis von le. audaļa zu aũdrums (s. diese) erlaubt uns aupēties mit aũpucis zu verbinden; und in diesem Fall kann man weiterhin mit Būga KSn. I, 296 le. aupēties zu li. ũpas "rabies, furia; Begeisterung, Gier, Unart" stellen.]

Avots: ME I, 225

āvīties

âvîtiês: auch Ramkau. Saikava, Warkl., (âvêtiês) Zvirgzdine, (āvatiês) Pas. VI, 477 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 196

āvīties

âvîtiês, -uos, ĩjuos C., auch âvêtiês PS., dummes Zeug reden, sich albern gebärden, Unfug treiben: kuo tu te āvies? A. XII, 888, Etn. IV, 147, Wolm., Erlaa, Serb., Mar., Bers., RKr. XV, 106. [Zu li. ovytis "sich im Gesicht sehen lassen; übermütige Scherze treiben", ovyje "im Wachen", óvaidas "страшный шалунъ", aksl. avĕ "offen bar", aviti "offenbaren", r. явить "zeigen", ai. āvíḥ "offenbar"; s. Būga Изв. XVII, 1, 35 f. und Trautmann Wrtb. 21.]

Avots: ME I, 245

bailēt

bailēt, intr., sich fürchten: tiem būs trīsēt un batlēt Glück V Mos. 2, 25]. Gew. refl. baîlêtiês dass.

Avots: ME I, 251

ballēt

‡ I bal̃lêt, = ballêtiês: viņš ar citiem nebēdņiem bija ballējuši pa zaļumsvē̦tkiem visu nakti Seibolt.

Avots: EH I, 200

balsināt

bal̃sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]

Avots: ME I, 254

balsīties

balsîtiês (unter balsêtiês): kaut dievs lietus devis, tad kāpuosti balsītuos ("würde gut fortkommen") Für. I. cālīši labāki balsīsies ebenda.

Avots: EH I, 201

bambuļot

‡ bambuļuôt Ramdam "pempelēt" (damit ist wahrscheinlich eine aktive Form zu pempelêtiês gemeint).

Avots: EH I, 204

bāžēt

bāžêt, bāžêtiês n. L. bāžîties n. U. auch bāžuot, herumstreichen. bāžēt, bažēties ir apkārt skraidelēt, lai kuo jaunu dabū dzirdēt Hug. MAg. II, 3, 114; Ableitung von bāža.

Avots: ME I, 276

blādēt

blãdêt, Refl. -tiês: auch (mit â 2 ) Okte, Stenden. Zur Bed. vgl. auch àizblâdêtiês 2 .

Avots: EH I, 226

brīnīties

brĩnîtiês, - uôs, - ĩjuos, brĩnêtiês - ẽjuôs, brĩnuôtiês, staunen, sich wundern. Mit d. Dat.: brīnās ļaudis dziesmām manām, brīnās manai valuodai; seltener mit d. Akk. - Inst.: brīnās tautas manu dziesmu BW. 188, 16791; gew. mit par: par tuo ne˙maz nav kuo brīnīties; mit einem abhängigen Satze mit ka, kad, kâ: visi ļaudis brīnījās, ka (kad) es gāju maltuvē. brīnums man od. brīnumiem (selten: brīnumam BW. 5926) jābrīnās, ich muss mich sehr wundern BW. 11691.

Avots: ME I, 334

bunkāt

buñkât [Ruj., bùnkât PS., Salisb., Wandsen], buņķêt [mit der Faust schlagen, zerklopfen, Rippenstösse geben. buņķêtiês kleistrig werden (vom Brot) Wid.]

Avots: ME I, 352

cīkstīties

cĩkstîties, [cîkstîties 2 Salis, Ruj., Nigr.], cĩkstêtiês [C.], auch cīkstuoties, kämpfen, ringen: velns aicinājis muļķīti cīkstēties LP. VI, 672; VII, 140. ūdris, bebris cīkstuojās straujupītes maliņā BW. 30592. ir jācīkstās ar grūtumiem GL. [Zu cīties.]

Avots: ME I, 390

čunčurēt

čùnčurêt C., -ēju, tr., verwickeln, verwirren: dzijas, virvi Erlaa, Ruj.; [in A. - Schwanb. čùnčurât 2, einwickeln, kompakt ankleiden. Refl. čuñčurêtiês,

1) sich verwickeln, sich einwickeln
Ruj.; auch čunčuruoties Wolm.;

2) čuñčuruôtiês, bei der Arbeit trödeln
Preekuln in Kurl.].

Avots: ME I, 421

dargi

dargi "?": pasargi (mani), kad elles gari siŗ, kad tie dalaužas dargi Diez. Wohl zu li. dargus (dargūs ir dargėtuvai žmonės Daukša Post. 22, 17; piktieji turės kūnus bjaurius ir dargius 23, 15); vgl. dardzêtiês.]

Kļūdu labojums:
dardzêtiês = dardzêt

Avots: ME I, 440

dergties

dergtiês, zuwider sein, anekeln: man šis cilvē̦ks de̦rdzas Gr. - Sess. man, tev, viņam, viņiem de̦r̂dzas 2 [Sessau, N. - Bergfried] tuo ēst. viņai de̦rdzas nuo tādiem Grünh., Gr. - Sess. In Alt-Rahden der Inf. derdzêtiês n. A. XI, 630. Vgl. derdzêtiês.

Avots: ME I, 457

dēt

I dēt, dēju (li. dė̕ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. 2 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465

dielāties

‡ II dielâtiês U. (unter tielêt), = tielêtiês, sich streiten, unvertraglich sein.

Avots: EH I, 327

draugoties

drauguôtiês, = draudzêtiês Saul. II, 22.

Avots: ME I, 492

drauvēt

dràuvêt 2 [Oppek.], -ēju [aus mnd. druowen "drohen"], auch drauvât, tr., bedrohen: trumu drauvēt Br. 198. Refl. draũvêtiês, sich balgen, sich reissen: šunelis grib ar mani drauvēties Dond.

Avots: ME I, 492

drikoties

drikuôtiês, auch driķâties, driķêtiês, driķuôtiês, die Kur, den Hof machen, sich beliebt machen, sich anschmeicheln [?]: kuo tu, driķi, driķājies ap manām māsiņām BW. 11954. Vgl. grikāties, kriķuoties.

Avots: ME I, 499

dupenis

dupenis, eine Fischerstange, mit der man die Fische ins Netz treibt Lasd. [Zu dupêtiês.]

Avots: ME I, 518

dupēt

‡ dupêt, = dupêtiês Nautrēni:. klausās.: nez kas dup Pas. XI, 164.

Avots: EH I, 343

duzēt

II duzêt, -ēju, auch duzuôt Laud., Fest. Refl. duzêtiês, -ējuos, sich grämen N. - Schwanb.

Avots: ME I, 522

elvēt

elvêt, prügeln Etn. I, 153, Kokn. Refl. - tiês, schwer, mühsam arbeiten: elvējāmies, kamē̦r tikām galā Kokn. [Vgl. ellêties und elmêtiês.]

Avots: ME I, 569

encēt

encêt,

1) besehen, vornehmen
Infl. n. U.;

2) reissen
[Wessen], schlagen Sonnaxt;

3) [eñcêt (Jürg.) matus, stark reissen od. zausen das Haar; kämmen:
e. matus Kalz.]; die Erde mit einer Hacke lockern Kokn.;

4) sich bei einer schweren Arbeit recken, strecken
Subbat. Refl. -tiês, sich herumzanken Lind. n. U., Sessw., Bers., SSonnaxt, Kokn., Wolmarsh., Etn. II, 50, [eñcêtiês Matkuln]. In Adsel sich necken: puiši sāka ar ciema meitām encēties; [èncêties Nigr., "(durch eine einschiessende Stelle sich fortbewegend) zeppeln (pērties)". Zu li. enkiúoti, r. "погублять" РФВ. LXVI, 239, éngti "драть; schlagen; mühsan und schwerfällig tun"?]

Avots: ME I, 569, 570

gailēt

gaîlêt (auch Oknist): uogles gaîlē 2 Siuxt. Refl. -tiês,

1): auch (mit aî) Oknist, (mit ài 2 ) Erlaa, Gr.-Buschh., (gàilêtiês 2 ) Zvirgzdine;

2): "aušuoties" Dond.

Avots: EH I, 376

galot

galuôt, Refl: -tiês,

1): auch ("rasen, spielen")
Gramsden: viņa ... galuojas ar kungu Janš. Līgava I, 26 (ähnlich II, 218, 397). meitenēm ... neatliks laika duomāt par jārēšanuos un galuošanuos ar puišeļiem I, 34; ‡

2) zu Ende gehen:
diena jau galuojas Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 154); ‡

3) sich naeh etw. sehnen, etw. zu erlangen suchen
Wolmarshof: g. pēc mantas; ‡

4) = galêtiês 3 (?): dienas ir naktis gājis ir galuojies jūsu darba Janš. Dzimtene III 2 , 157.

Avots: EH I, 381

garēt

‡ garêt (= li. garė̕ti "abmagern, elend werden"?), aushalten (intr.) Gr.-Buschh.: nevar g. Refl. -tiês "?": pēc vairāk gadu kalēšanēs un garēšanās beidzuot viņa ir kuopā ar savējiem Janš. Mežv. ļ. II, 511. Wohl zu garêtiês II, s. Būga KSn. I, 186.

Avots: EH I, 384

glūzdēt

glùzdêt 2 [Bers.], - u, - ẽju, [glūzdenêt Wid.], intr.,

1) knarren, schnarren (Ton der gedrehten leeren Handmühle):
jau glūzd manas dzirnaviņas BW. 686. glūzdēt glūzd dzirnaviņas 8013. tukšas dzirnavas glūzd Etn. III, 177. So auch refl. - tiês, auch glūznêtiês, glūdzêtiês: dzirnaviņas glūzdējās (Var.: glūznējās, glūdzējās) 8012;

2) brausen:
negaiss glūzdē̦dams vien aizgāja;

3) schreien (von Schwänen):
gulbji glūzdē̦dami skrien pa gaisu Lös. n. Etn. III, 177.

Avots: ME I, 631

gozēt

guôzêt [Kr., PS., C.], -ẽju, guozît, -u, -ĩju, guozât St., U., Elv., guoztīt U., tr.,

1) wärmen, sonnen:
kaķis guozēja saulē baltuo pavēderi Dok. A. guozīt kaulus saulē Manz. jūŗas radības guozē savus luocekļus Vēr. I, 237;

2) rösten, schmoren:
zirņus guozēt, geweichte Erbsen in der Ofenröhre rösten Mag. XIII, 2, 44. guozē̦ta maize LP., [Manz. Post. 252]. ce̦pums guozē̦ts cūku taukuos Druva II, 295. tapsi elles dibinā guozēts Manz. Refl. -tiês, [gùozêtiês 2 Kl.],

1) sich wärmen, sich sonnen:
pie krāsns, piesaulē. guozējas kâ cūka piesaulē. manīja spuožu putnu maulē guozāmies LP. V, 236. viņš pretkalnē guozījies saulē VI, 527. vilks guozējies krāsns priekšā VI, 248. var gan˙drīz sākt guozēties kunga laipnībā Alm.;

2) sich sonnend rekeln, sich hin- und herdrehen, trödeln, faulenzen
Tals.: guozīties krē̦slā Stari II, 599. melderzellis tur tupēja un guozējās R. Sk. II, 142.

Avots: ME I, 693

greitoties

greituôtiês, ‡

2) "sich krollen (grecelêtiês)" Līvāni.

Avots: EH I, 403

gretelēt

gretelêt BW. 25127, anscheinend = grečaļât (s. dies) ; "snaudelêt" n. Etn. IV, 33 (aus dem VL.) [gretelêtiês Wessen "griezties".]

Avots: ME I, 650

gulsnīties

gul̃snîtiês [N. -Peb. od. gulsnêtiês Bers.], = gulstīties: celies agri, gulsnies vē̦lu! BW. 6689 var.

Avots: ME I, 678

gurkstēt

gur̃kstêt

1): sniegs gur̂kst 2 Ahs., AP., Dunika, (mit ur̂ ) Linden in Kurl.; zābaki, stērķele gur̂kst Linden in Kurl., Ramkau. baudīja ziepju... glaušanuos, ādās gurkstēšanu Veselis Dienas krusts 96. linu sauja gur̂kst 2 Gramsden. ‡ Refl. gur̂kstêtiês 2 Siuxt, ein Schallverbum, das den beim Schlucken eines Bissens in der Kehle produzierten Laut (Schall) bezeichnet.

Avots: EH I, 420

ībēt

ībêt, - êju, ībêtiês, ībtiês, spotten, sich der Lachenes nicht enthalten können, lächeln Ruj. n. U. [Vgl. iebties.]

Avots: ME I, 834

iebuldurēt

ìebul̂durêt, jem. in den Anfangsgründen des Lesens unterrichten Mag. XIII, 2, 44: bē̦rnu iebuldurēt grāmatā U. Refl. ìebul̃durêtiês, ìebul̃derêtiês, sich unterrichten, sich einüben, sich beibringen: likās iebuldurēties vajadzīguos pātarus Kundziņš Ve̦cais Stenders 13. rakstīšanā arī iebuldurējuos pati Brig. Ceļa jūtīs 122.

Avots: ME II, 5

iečabēt

ìečabêt, ìečabêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu rascheln: brīžam... iečab lapiņa sausa Druva I, 86. iečabējās mazās mājas salmu jumts Vēr.

Avots: ME II, 7

iedraudzēt

‡ ìedràudzêt,

1) tr., anfreunden, befreunden
Für. I, Heidenfeld, Lis., Lös., Ramkau, Schwanb., Selsau, Sessw., Trik.: ie. suni ar kaķi Trik.; "bekannt machen" Marienhausen: iedraudzē mani ar savu brāli!

2) intr., = iedraudzêtiês Baltinow, Kreuzb., "bekannt werden, sich bekannt machen" Mahlup: jāmēģina ie. ar kaimiņu gani.

Avots: EH I, 509

iedraudzināt

iedraudzinât, ‡ Refl. -tiês, = ìedraudzêtiês: mālderis ar Vērti bija ... iepazinies un iedraudzinājies Dünsb. Koša rot. kast. 61. jūtuos ar jums ... tuvu iedraudzinājies Dünsb. Trīs romant. gadīj. 19.

Avots: EH I, 509

iegādāt

ìegãdât,

1): auch Ascheraden, Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Ramkau, Pas. IX, 411; iegādāja tuo vecīti Pas. IX, 432. iegādāšu, kamē̦r dzīvuošu, tavu pērienu Sonnaxt. nevaru tā vārda ie. Oknist. zirgs iegādā savu labuos dienu pilī Borchow n. FBR. XIII, 36. nevaru ie., kur nuoliku pīpīti AP. iegādā, ka.... ragana prasīja pajemt šķiltavas Pas. VIII, 64; ‡

3) erraten (uzminēt) Auleja; ‡

4) ie. dē̦lu ... kādā vietā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 52, dem Sahn eine Stelle (einen Posten) verschaffen.
Refl. -tiês, ‡

3) in den Sinn kommen :
raganai iegādājās parunāties Pas. IX, 305 (ähnlich: X, 96); ‡

4) gedenken (auf einen Gedanken verfallen):
jī izstaigā, kur tik jī iegādājas Kaltenbr. iegādājās mūdāties ebenda; ‡

5) = ìeminêtiês: daži sāka ie., ka būšuot laiks iet Janš. Dzimtene IV, 97. pats viņš smaidīdams iegādājās: "dabūja arī visi" Deglavs Rīga II, 1, 38.

Avots: EH I, 513

iegudrēt

‡ ìegudrêt Oknist, = ìegudrêtiês, ausklügeln: beigās tuomē̦r iegudrējām, kâ tādu darbu strādā Refl. -tiês: auch Perkunen.

Avots: EH I, 515

iegudrot

ìegudruôt, ‡

4) šuodien par liêtu nav ir kuo ie. Heidenfeld, heute ist an Regen gar nicht zu denken.
‡ Refl. -tiês,

1) einen Entschluss fassen, auf einen Gedanken verfalten
Golg.: iegudruojuos braukt uz pilsē̦tu;

2) = ìegudrêtiês Gramsden.

Avots: EH I, 515

iekrakšēties

‡ ìekrakš(ķ)êtiês, = ìekrakstêtiês: nuoliektais zars iekrakšējās Dunika. le̦dus zem kājām iekrakšejās ebenda. gulta iekrakšķējās Dond.

Avots: EH I, 521

iekrakšķēties

‡ ìekrakš(ķ)êtiês, = ìekrakstêtiês: nuoliektais zars iekrakšējās Dunika. le̦dus zem kājām iekrakšejās ebenda. gulta iekrakšķējās Dond.

Avots: EH I, 521

iekrakšķēties

‡ ìekrakš(ķ)êtiês, = ìekrakstêtiês: nuoliektais zars iekrakšējās Dunika. le̦dus zem kājām iekrakšejās ebenda. gulta iekrakšķējās Dond.

Avots: EH I, 521, 522

iekrakstīties

‡ ìekrakstîtiês, = ìekrakstêtiês: viņa (=liepa) ... iekrakstījās un ... krita pie zemes Dünsb. Kristīgs stāstītājs v. J. 1848, S. 7.

Avots: EH I, 521

iekremsloties

ìekre̦msluôtiês [Windau, Roop u. a., ìekremslêtiês Sermus, sich räuspern]: saimnieks iekre̦msluojies vien MWM. II, 416.

Avots: ME II, 30

iekurēt

ìekurêt (unter ìekurinât),

1): auch Trekņi n. FBR. IX, 94, Adl., Golg., Gramsden, Lis., Livāni, - N.-Schwanb., Vīpe: ie. krāsni, pirti; ‡

2) intr., = ìekurêtiês: vēl ne˙maz nav paspējis ie., un tu jau liec slapju malku Mahlup. ‡ Refl. -tiês, tüchtig zu brennen (intr.) anfangen (von einem Feuerherd): uguns, krāsns iekurējusies Druw., Gramsden, Smilten u. a. ceplis jau iekurējies Livāni. nepaspēja ne˙maz vēl labi ie. Mahlup. krāsnī malka iekurejās Rēzna. ļaut žagariem labi ie. Frauenb. (fig:) naids iekurējies Schibbenhof.

Avots: EH I, 524

iekurināt

ìekurinât, ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ‡ ìekurêtiês. ‡ Subst. ìekurinãjums, = iẽkuri Frauenb.: iekurinājumu vajadzēja nuolikt.

Avots: EH I, 524

iekurkties

ìekurkties LKVv.], ìekurkstêtiês, ìekurkš(ķ)êtiês, einen quarrenden, quakenden Laut von sich geben: gailis iekurkstējās LP. VI, 484. vardes iekurkstas purvā.

Avots: ME II, 32

iekustēt

ìekustêt Karls., ìekustêtiês, in Bewegung kommen, sich zu bewegen anfangen, ein wenig sich bewegen: kaut jel lapiņa iekustē̦tuos Aps. drusciņ vien vairs iekustējies Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 33

ieminēt

ìeminêt (unter ìeminêtiês): auch Adl., AP.; Laud., Lettihn, Mahlup, Mar.; Schwanb., Sessw., Stenden, Wessen; unter anderem (etwas) sagen: iemini par mani labu vārdu (lege für mich ein gutes Wort ein) Lettihn. viņš kaut kuo ieminēja par savu brāli Laud. viņš ieminēja klusām priekšniekam, lai... Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV,. 108; "erwähnen" Celm. Refl. -tiês, ‡

2) "sich erinnern"
Lettg.

Avots: EH I, 530

ieriet

ìeriêt Spr., ìeriêtiês, anschlagen, anfangen zu bellen: cik sunītis ierējās, tik pie luoga skatījuos.

Avots: ME II, 58

ierūpēt

ìerūpêt, ìerūpinât Spr., sorgend erwerben, einsparen. Refl. ìerũpêtiês, imp., besorgt werden, von Sorgen erfasst werden: piepeži tai ierūpas.

Avots: ME II, 59

ieskrabēt

I ìeskrabêt, [ìeskrabêtiês Bers., erknarren: sakaltis kažuoks piedeŗuoties ieskrab Wessen. man tâ kâ skrabas truoksnis ieskrabēja ausīs Fest.] viņas durvis ieskrab Stari I, 237. [ Vom Geräusch, das beim Schrapen od. beim Nagen der Mäuse entsteht Bers., Welonen u. a.: pele ieskrabējās].

Avots: ME II, 65

ieūkšināties

ìeūkšinâtiês, [ìeūķinâtiês Mar., ìeûkšņâtiês 2 Stenden "īsi iekauktes" Bers.]: citi atkal tâ˙pat ieūkšinājās R. Av. [zaķim pē̦das dze̦nuot suns ieūkšinājās Bers. Auch ieûkšêtiês 2 : mātes iekliedzās un ieūkšējās Janš. Čāp. 54.]

Avots: ME II, 85

iežvadzēt

ìežvadzêt, gew. das Refl. -tiês, [ìežvakstêtiês Bers.], erklingen, erklirren: viņa izkapts dre̦bē̦dama iežvadz Latv.

Avots: ME II, 94

izāmīties

‡ izāmîtiês, = izãlêtiês: kâ viņi aiz gara laika ... neizāmās un neizķē̦muojas Austriņš Pušeln. un suseln. 28.

Avots: EH I, 433

izauroties

‡ izauŗuôtiês, = izaũrêtiês: labi i. un izgavilēties Janš. Līgava I, 448. tie (vēji) varē̦tu diezgan izauruoties Virza Straumēni 3 231.

Avots: EH I, 432

izbizeņoties

‡ izbizeņuôtiês, = ‡ izbizenêtiês: tai nu izbizeņuojas ("izskaišas, iztrakuojas") vien, - gan jau pāries! Orellen.

Avots: EH I, 434

izbizinēt

‡ izbizinêt, hinauslaufen Dunika, Warkl.: teļš nuo pagalma izbizinēja. Refl. -tiês Dunika, Warkl., = ‡ izbizenêtiês.

Avots: EH I, 434

izdegt

izdegt, ‡

2) ermüden
(intr.), pìekust Seyershof: pirksti ar adatām izde̦g; paliek tâ kâ bez dzīvības; ‡

3) ausbrennen
(intr.) lassen Gr.-Buschh.: i. uogles. Refl. -tiês AP., = izkurêtiês 1: krāsns ir jau labi izde̦gusies.

Avots: EH I, 441

izgailēt

izgailêt, [bei Wid. und in Ramkau auch refl. izgailêtiês], intr., ab -, verglühen, verglimmen: krāsnī bij pēdējās uogles izgailējušas. priekuos izgailē̦tu un idzistu mana mazā dvēselīte MWM. XI, 192.

Avots: ME I, 735

izgarēt

‡ izgarêt (li. išgarė̕ti "verdampfen"),

1) = ìzgarêtiês 1: pirts izgarējusi Adsel, Autz, C.; Mesoten, Sessw.;

2) unbemerkt verschwinden (verloren gehen)
Schwanb.;

3) hungrig werden
Kalz., Lubn.

Avots: EH I, 447

izjemt

izjemt: izjēme nuo krāsnes *še̦kauņus Pas. IX, 517. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich herausnehmen;

2) = iztẽrêtiês: tā nauda izje̦mas ar Frauenb. pa druskai (in kleinen Portionen, allmählich) vien izjēmēs (der Fleischvorrat, von dem beständig gegessen wurde) Kaltenbr.;

3) = izņemtiês 2: izjem̃ties visu nakti ar linu mīstīšanu Dunika;

4) = izņemtiês 3.

Avots: EH I, 452

izkaparāties

‡ izkaparâtiês, = izķe̦parâtiês: es nuo bedres izkaparājuos laukā Bers. und Serben n. A. XVI, 475, AP., Kārsava, Kreuzb., Mar.; daneben izkaparêtiês Smilten, izkaparuôtiês Ermes.

Avots: EH I, 453

izkārēt

izkārêt(iês), = izgribêtiês: izkārēt izkārējies; ticis pie ē̦dmaņas, rij bez jē̦gas PV. viņas ir izkārējušās ... uz ... puišiem PW. Šis ar mani tiesāties? 11. S. unter izkãris.

Avots: EH I, 454

izkārēties

izkārêt(iês), = izgribêtiês: izkārēt izkārējies; ticis pie ē̦dmaņas, rij bez jē̦gas PV. viņas ir izkārējušās ... uz ... puišiem PW. Šis ar mani tiesāties? 11. S. unter izkãris.

Avots: EH I, 454

izkārnēt

izkãrnêt Salis., Ruj., Nigr.], izkārnêtiês Lös. n. Etn. IV, 34 "izkratīties, badu pamirt, sehr hungrig werden."

Avots: ME I, 750

izknosīties

izknùosîtiês C., izknuotêtiês, mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, sich reinigen (von Vögeln): jāielaiž zuosis upē, lai izknuotējas Naud.

Avots: ME I, 754

izkolāties

‡ izkolâtiês, izkolêtiês, durch Luftspiegelung (Strahlenbrechung) sich über den Horizont hebend, sichtbar werden Salis: kuģis izkolājies, jūŗā re̦dz, ka krasts izkolājas.

Avots: EH I, 458

izļerkstēt

izļer̂kstêt 2 , ausplappern, ausplaudern: tiklīdz dabū kuo zināt, tūlīt izļerkst citiem Ahs. Refl. - tiês, izļer̂kš(ķ)êtiês Lis., P. S., izļe̦r̃gâtiês P. S., izļe̦r̃gâtiês P. S., sich ausschwatzen, ausplappern: nevar vien izļerkšēties MWM. VII, 808.

Avots: ME I, 767

izmaut

‡ II izmaût Oknist, herausschwimmen: i. malā Kalz., Lubn. nuo jūŗas izmaun ... līde̦ka Pas. IV, 277 (aus Domopol; ähnlich VII, 482). Refl. -tiês Lubn. n. Fil. mat. 27, = izpel̂dêtiês.

Avots: EH I, 465

izmuldēt

izmuldêt (unter izmùldêtiês): zur Genüge schwärmen: pēc tādas izžūpuotas un izmuldē̦tas nakts Dünsb. Piķis un Stintis 50.

Avots: EH I, 467

izmurdzēt

‡ izmurdzêt Warkl., schlaflos verbringen (?): i. visu nakti. Refl. -tiês (aus einem handschr. Vokabular), = izmur̂dêtiês.

Avots: EH I, 467

izpeinēties

‡ izpeineties,

1) sich abstrapazieren (um jem. zu befriedigen):
kas tā var i., kâ jūs bē̦rni ieduomājat? (mit èi 2 ) Druw. n. RKr. XVII, 72; sich bei einer feinen verwickelten, nicht vonstatten gehenden Arbeit abmühen Lis. n. FBR. I, 30, Nötk.: ilgi izpèinējuos 2 , satrūkušās dziļis saistīdama Lis. nevar ap šuo kâ kungu tik daudz i. ebenda;

2) "(ungefahr) = izpiņ̃ķêtiês" M. Ar.: tu nevari vien nuo viņa i.

Avots: EH I, 470

izplaiksnīties

izplàiksnîtiês 2 , izplai(k)šķêtiês, verweht werden, schwinden, sich verziehen: beidzuot migla uz s truames izplaiksnījās Vēr. II, 1198. negaiss arī izplaikšķas MWM. VI, 815, Bers., Lub. kas pāri par tuo, ats izplaišķas A. XII, 155. [Vgl. išsiplaiskýti und išsiplaikstýti "развернуться".]

Avots: ME I, 781

izplenderēt

izpleñderêt, tr., vertun, verprassen: kad ieduotais izple̦nde̦rē̦ts, tad nabagi žē̦luojas, ka jāmirstuot badā MWM. III, 103, Kand. Refl. - tiês ["sinlos zur Genüge die Zeit vergeuden" Domopol]: vai vakar visu nakti diezgan neizplenderējās MWM. VII, 506; ["izdzīvuoties, iedzīvi izautināt, nejēdzīgi iztērēties, izdzerties, izākstīties" Bers., Roop, Golg., Marzenhof u. a.; "bez darba vazāties, izklaiņuoties, ļurbuoties" Stenden; in Weinsch. dafür izpļenderêtiês].

Avots: ME I, 782

izripāt

izripât Dunika, izripuôt, izripinât, tr., hinaus -, herausrollen: izripināt mucu vai riteni nuo palieveņa C. Refl. - tiês, zur Genüge rollen: viņš izripinājās ar naudas gabalu Jürg. In Warkh. dafür izripinêtiês.]

Avots: ME I, 792

izrumelēties

izrumelêties, izrumulêtiês,

1) sich zur Genüge mit Wasser begiessen
(s. rumelēt): vai jau meža sargim tik ātri ar Annu izrumelējušies JU.;

2) sich zur Genüge im Kot wälzen:
daža cūka izrumelējusies A. XVI, 499.

Avots: ME I, 793

izšudīt

‡ izšudît,

1) durchstöbern, durchsuchen
Adl., Erlaa, Frauenb., Geistershof, Lettihn, N.-Schwanb., PV. "izdze̦nāt": suns izšudījis visus krūmus; kur te nu zaķis tversies! N.-Peb. ja uogas kāda vietā izlasītas, tad uoguotāji saka, kā tur nav kuo iet, ka tur viss jau izšudīts ebenda. viņi izuokšķerēja un izšudīja pēdējuo paeglīti Austriņš Nopūtas vējā 120;

2) "izdāvāt" Meselau. Refl. -tiês PV., = izmeklêtiês 2: suns izšudījās pa grāvju grāvjiem, bet ne˙kā neatrada.

Avots: EH I, 487

iztielēt

‡ iztielêt Wizenhof, feilschend oder schlau resp. hartnäckig zuredend erlangen: nuo uotra kuo i. Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang
tielêtiês;

2) sich eine Zeitlang stolz gebärden, sich ausstaffieren
(mit iẽ ) Gramsden.

Avots: EH I, 490

izžārgalāties

‡ izžārgalâtiês, izžārgalêtiês Dond., sich austollen: uzsien šūpuli bē̦rniem par laika kavēkli, kurā tie labi var izžārgalāties Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 8. vai nebūsi diezgan izžārgalējies? Dond.

Avots: EH I, 498

jaunot

jaûnuôt, = jaunināt; das Part. jaûnuôts, neu, erneuert, verjüngt: jaunuots spē̦ks MWM. VI, 538. jaunuotas strūklas tur jaunuotuo dziesmu skaistajai līgavai - zemei teic Akur. tik zaļuoksnēji spirgts nuo skata, tīri kâ jaunuots U. b. 110, 54. [Refl. -tiês, sich verjüngen Wid.]; s. auch jaûnêtiês.

Avots: ME II, 103

jūkstēt

‡ jūkstêt, -ẽju, = jûkstêtiês 2 1: dzirdēja smejamies, jūkstējam un ... dziedam Janš. Bandavā II, 412. Refl. -tiês (ME. II, 122), 1): meitām... tīk jārēties, j. Janš. Mežv. ļ. II, 231; "skaļi ruotaļāties" Dond. n. IMM. 1932, I, 21.

Avots: EH I, 569

kacerēt

kacerêt, - ẽju, gew. kacêt Dond., Durben, [Wandsen, Dunika; Tahm. n. U.], - u od. - ẽju, ẽ˙ju (li. kakė̕ti "reichen" ), tr., intr.,

1) nach etw. greifen, zu erreichen suchen, erreichen:
tik upē nenuoslīku, pēc riekstiņa kacē̦dama BW. 10841. kaci, kaci (Var.: kacē), tautu meita, pašā pūra dibe̦nā 25195, 3. kacerêt kacerēja tautu meita pūriņā. trepes kac tik līdz pažuobelei Nigr. jau var ar bungvāli dibinu kacēt LP. VI, 518. ze̦mu, ze̦mu saule te̦k, tik ar ruoku nekacēju BW. 10667;

[2) reichen:
devīgas meitas: caur sienu kacēja (Var.: padeva) panākšņu puišiem BW. 34528 (aus Gold.).] Refl. -tiês, nach etw. greifen, etw. zu erreichen suchen: [kamdēļ tâ kacējies? vari uz kuo uzkāpt Dond.] pēc villānes kacē̦damās Janš. jaunība dažreiz augstāki kacas, ne˙kâ viņu izglītība atļauj Rol. kacêtiês, zergen, necken, reizen Wenden.

Avots: ME II, 130

kalbināt

kal̃binât [Ruj.] (kalbine"ti "fortgesetzt ein wenig reden"), kalbît [Līn., Sessau, Bauske], ĩju, tr., schwatzen, reden: kuo nu te stāvat, niekus kalbinādamas MWM. VII, 5. kuo tu te tik dikti kalbī? Naud., Wain. Nach Spr. kalbêt (kabe"ti " reden "), laut lesen (von Schülern). [Refl. kalbêtiês, viel sprechen, beständig zanken: kuo kalbējies, - ej un sūdzi! Erlaa. Zur Wurzel von kaļuôt "schwatzen", mhd. hal "Hall", ahd. hellan "ertönen", gr. χέλαδος "Lärm", χαλεῖν "rufen", r. кóлоколъ "Glocke" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 547, Walde Wrtb. 2 115 unter calo u. a.]

Avots: ME II, 140

kankarāties

‡ kañkaŗâtiês, zu erchliessen aus apkañkaŗâtiês (unter ‡ apkañkarêtiês 2).

Avots: EH I, 584

kankarēt

kankarêt,

1): auch Oknist; ‡

3) "unnütz beschäftigen"
(mit an̂ 2 ) NB.: kuo tu mani te kankarē līdz! Refl. -tiês,

1): zerfetzt werden
(mit an̂ 2 ) Lems.; ‡

3) "?": meita nevilkusi kukuļus laukā un sacī[ju]si: "man nav vaļas k." Pas. V, 424. Zur Bed. vgl. auch izkankarêt ‡ 3 und ‡ apkañkarêtiês 2.

Avots: EH I, 584

kankarēt

kankarêt,

1) zerfetzen, mit Fetzen versehen Wid.;

2) apkārt kankarēt Warkl. " bettelnd sich herum treiben ".] Refl.
kànkarêtiês, - ẽjuos, kankarâtiês, - ãjuos,

1) sich mit allerlei Kleidungsstücken, Lappen bahängen;

2) sich irgend wie durchherlfen [?]:
nav vairs ar citiem ratiem jākankarējas C.

Avots: ME II, 155

kankstēt

I kankstêt, ‡

2) prs. -u, prt. -ēju, = kankšķêt 2 (mit an̂ ) Bers. - Zur Bed. vgl. auch ‡ ìekan̂kstêtiês 2 .

Avots: EH I, 584

kašķāties

kašķâtiês, - ãjuos, kašķêtiês, - ẽjuôs, sich an jem. reiben, Händel suchen, widerhaarig sein: kuo tu ar mani tik daudz kašķējies? Lub., Fest. vēl viņš kašķējas! Purap. Zu kašķis.

Avots: ME II, 170

kaunēt

kàunêt, - ẽju, tr., beschämen: kaunē manus ienaidniekus BW. 9123. viņa sāk pa juokam ar pirkstu tevi kaunēt Egl. Refl. -tiês, - uôs od. (Smilt.) - ẽjuôs, - ẽjuôs, sich schämen, sich genieren, blöde sein mit d. Gen. und Akk. der Pers. u. Sache, dem Dativ der Sache und mit nuo konstruiert: lielākās nedziedāja, jaunu puišu kaunējās BW. 836. es ve̦caju bāleliņu ka- tēviņa kaunējuos Ltd. 504. vai tu manas draudzības kaunies? Rol. kaunies pate, tautu meita, savai nieku valuodai BW. 8528, 25460. nuo tēviņa kaunējuos Ltd. 767. acis kaunas nuo gaismas, das Auge ist lichtscheu. Mit dem faktitiv Akk., an dessen Stelle im VL. oft der Gen. steht: Sprw. kaunies kaunu, bīsties dievu. kaunies kaunu! schäme dich! BW. 11502, 18, kaunies kauna 11502, 2; 19305, 1; 21934. [kàunêtiês auch C.; kaũnêtiês RKr. XV, 79 ist fehlerhaft.]

Avots: ME II, 176

kaunīt

‡ kaunît, = kàuninât: viņa tās ... rāja un kaunīja par katru nieku Janš. Mežv. ļ. II, 476. Refl. kaûnîtiês 2 Seyershof, = kàunêtiês.

Avots: EH I, 594

kāvarēt

‡ kāvarêt, zu erschliessen aus nùokāvarêtiês.

Avots: EH I, 606

ķellāt

ķe̦l̃lât, -ãju, ķel̃lêt, -ẽju,

1) mit der Kelle arbeiten od. anwerfen ;

2) schmaddern, besudeln ;

3) viel essen:
tad ta nu bē̦rns ķellē krējumu Kand. viņš tik var biezputru dūšīgi ķellēt Dond. Refl. -tiês,

1) mit Lehm spielen (von Kindern), im Lehm od. Kot waten, wühlen:
bē̦rni ķellējas ar māliem. meita nejē̦dz sviestu kult, ķe̦llājas kâ ar māliem ; ķel̃lêtiês, etwas Rohes anfassen Grünh. ;

2) auf kotigem Wege fahren.

Avots: ME II, 362

ķempāt

ķe̦m̃pât, -ãju, schmurgeln, sudeln, namentl. in der Zstz. mit pie: kas tuo bļuodu pieķe̦mpājis? Serb. Refl. -tiês, in Blieden ķempêtiês, sich besudeln: kuo tur ke̦mpājies kâ ķempis Serb. bē̦rns nuoķempējies ar māliem kâ mūrnieks Blieden n. Etn. II, 113.

Avots: ME II, 364

ķermināt

‡ ķerminât, zu erschliessen aus izķerminât und saķerminât. Refl. -tiês (s. ME. II, 368), ‡ 21 = ķeselêtiês 2 Diet.

Avots: EH I, 697

ķezēt

ķezêt, -u, ẽju, intr.,

1) kleiben:
šuodien māls tâ atglitējis, ka kājas sklid un ķez vien Janš.;

[2) auch ķezêtiês U., hudeln, langsam arbeiten;

3) ķezêties, sich besudeln
U.;

4) ķezêties, sich mit Treibeis belegen
U.;

5) sich ballen:
sniegs ķezējas U.];

6) ķezêtiês, streiten, sich zanken
Spr.

Avots: ME II, 372

ķibele

ķibele, [Gezänk, Händel U.]; Malheur, Pech, Unannehmlichkeit, Schwierigkeit, Patsche [Wolm.], Kand., Sessw.: bet nu bijusi savāda ķibele LP. V, 108. viņš nāca ķibelēs St. [Auf li. kiba "придирка, прицѣпка" beruhend? Vgl. Sommer Balt. 205, aber auch ķibelêtiês.]

Avots: ME II, 378

ķīķoties

‡ ķīķuôtiês "?" (= ķĩķêtiês I?): tie klātu nenāca, bet ķĩķuojās nuo tālenes Pēt. Av. IV, 67.

Avots: EH I, 706

ķīkstēt

ķīkstêt, -u, -ẽju BW. 2984 [aus Wessen], 8981 [aus Sauken], für cĩkstêt, čĩkstêt. Refl. ķīkstêtiês [Ilsenberg n. U.], Mag. IV, 2, 121 für čikstêtiês. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-.]

Avots: ME II, 388

ķilkstēt

‡ ķilkstêt, zu erschliessen aus saķilkstêtiês.

Avots: EH I, 702

ķiverēt

‡ ķiverêt, zu erschliessen aus ‡ ìeķiverêtiês.

Avots: EH I, 705

klapstēt

klapstêt, klapšķêt, - u, - ẽju, intr.,

1) klappern:
viņš sit uz lakstiņu, ka klipst un klapst. zirgam pakavi vaļā klapst Sassm., Mar.;

2) ohne Grund bellen:
suns klapst visu cauru nakti Sassm.;

3) schwatzen, plappern:
turi muti, neklapsti tik daudz Sassm. Refl. klapšķêtiês, klappern: klapšķējās, kad izdzēru ābelskuoka biķerīti BW. 18690. [Vielleicht verwandt mit li. klàpterėti "хлопнуть" aksl. klopotъ " Geräusch", klepati " klopfen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 512 f. und 523. Hierher wohl auch kle̦pus " Husten".]

Avots: ME II, 214

klecēt

‡ II klecêt, zu erschliessen aus saklecêtiês.

Avots: EH I, 613

klieķēt

‡ klieķêt, zu erschliessen aus saklieķêtiês.

Avots: EH I, 620

kļirkstēt

‡ kļirkstêt; zu eŗschliessen aus ìekļirkstêtiês.

Avots: EH I, 625

klīvēties

‡ II klìvêt(iês) 2 , zu erschliessen aus izklìvêtiês 2 .

Avots: EH I, 620

kluburēt

‡ kluburêt, -ēju, stolpernd gehen Frauenb. Zur Bed. vgl. auch atkluburêtiês.

Avots: EH I, 621

klumpēt

klumpêt(iês): klumpêt Gr.-Würzau,

1) viel saufen (vom Pferd);

2) müde vorwärtsgehen (vom Pferd).
Refl. klum̃pêtiês Dobl., in unbequemem Schuhzeug schwerfällig gehen.

Avots: EH I, 622

klumpēt

klumpêt(iês), s. ìeklumpêtiês und [vgl. klum̃pačuôt].

Avots: ME II, 235

klumpēties

klumpêt(iês): klumpêt Gr.-Würzau,

1) viel saufen (vom Pferd);

2) müde vorwärtsgehen (vom Pferd).
Refl. klum̃pêtiês Dobl., in unbequemem Schuhzeug schwerfällig gehen.

Avots: EH I, 622

klumpēties

klumpêt(iês), s. ìeklumpêtiês und [vgl. klum̃pačuôt].

Avots: ME II, 235

knaukšķēt

knaũkšķêt, knaũkšêt, knaûkstêt 2 Ahs., auch refl. knaũkšķêtiês, knacken, puffen, knallen, knistern: ragi vien knaukšķejuši LP. VII, 986. nadziņi knaukšķēšuot Zeif. III, 2, 131. dzirksteles sprē̦gāja un knaukšķēja MWM. v. J. 1896, S. 560. staigāja jaunuos zābakuos, ka knaukšēja vien A. XI, 101. sals knaukšķē̦dams spārdās priežu stumbruos Vēr. II, 494. kalējs nuoliek naudu, ka knaukšķas vien Krišs Laksts 66.

Avots: ME II, 243

knekstēt

knekstêt: zur Bed. vgl. ìeknekstêtiês.

Avots: EH I, 629

knierēt

kniẽrêt,

1) mit dem Schnabel (das Gefieder) ordnen:
pīles izpeldējušas malā knierē spārnus Dond.;

2) mühsam (seltene Beeren) sammeln:
tik daudz jāklierē, lai kuo salasītu. visu dienu knierēju uogas, tâ ka mugura sāp Dond. - Refl. kniẽrêtiês, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen: neknierējies tik ilgi ar trauku mazgāšanu Sassm.

Avots: ME II, 249

kniesēt

knìesêt (III prs. knìes Wolm.), jucken Neu - Wohlfahrt, Nötk., Gold.; vgl. iekniesêtiês].

Avots: ME II, 249

kņubelēt

kņubelêt, zu erschliessen aus nùokņubelêtiês.

Avots: EH I, 637

knūbēt

knũbêt od. knũbât, den Kopf hängen lassen: [viņš aizsnaudies un knūbā vien Dond.] kuo nu tâ knūbē, vai tev kas kait? Sassm. Hierzu wohl auch das Refl. knūbêtiês "?": vilks duomīgs pie krūma tur knūbējās Lapsa - Kūm. 261. [Zu * knubt, kņubt, knublis (s. dies), li. kniúboti "находиться в состоянiи нагнувшагося", kníaubties "опускать голову".]

Avots: ME II, 250, 251

knūkstēt

‡ knùkstêt, zu erschliessen aus ieknùkstêtiês.

Avots: EH I, 635

knūzāties

knūzâtiês,

1) "ap vienu darbu ilgi, agŗlaicīgi rīkuoties" Widdrisch;

[2) knībāt 2 Neu - Wohlfahrt;

3) knũzâtiês Kolzen, Widdrisch, = knuõterêtiês].

Avots: ME II, 251

knuzināties

knuzinâtiês Ruj. und West - Livl. n. U., [knuzurêtiês Hasenp.], lausen, in den Haaren od. Federn herumfahren. [Wohl nebst knužinât zu knū(s)t; s. Prellwitz Wrtb. 2 236.]

Avots: ME II, 250

kopāties

kuõpâtiês, -ãjuôs, kuõpêtiês, -ẽjuôs, kuõpuôtiês, n. U. in Autz kuopîtiês, sich verbinden ; zusammen halten, vertraut mit einander umgehen: kur kaimiņš ar kaimiņu organiski kuopuojas JR. IV, 162. satiksmes vārds "pēc" kuopuojas ar ģenitīvu. meita kuopuojas ar puišiem, pflegt allzu intimen Umgang.

Avots: ME II, 345

krāmāt

‡ kràmât(iês) 2 Warkl. "= krãmêtiês": viņš ilgu laiku ap pulksteni krāmājās un ir sabuojājis.

Avots: EH I, 645

krāmāties

‡ kràmât(iês) 2 Warkl. "= krãmêtiês": viņš ilgu laiku ap pulksteni krāmājās un ir sabuojājis.

Avots: EH I, 645

krecelēt

‡ II krecelêt, zu erschliessen aus sakrecelêt und nùokrecelêtiês II.

Avots: EH I, 647

kremslēt

‡ kremslêt, zu erschliessen aus ìekremslêtiês (unter ìekre̦msluôtiês).

Avots: EH I, 648

krencelēt

‡ II krencelêt, zu erschliessen aus ìekrencelêtiês.

Avots: EH I, 649

krūzulēt

‡ krūzulêt, zu erschliessen aus sakrūzulêtiês.

Avots: EH I, 663

ķuģelēt

‡ ķuģelêt, zu erschliessen aus nùoķuģelêtiês.

Avots: EH I, 707

kulcināt

kulcinât, intr.,

1) in kleinem Trab fahren:
es kul̂cināju ai savu bērīti un nuonācu tikai vakarā mājā Mar.;

2) [in Lub. und Fest. in dieser Bed. kulcenêtiês], strauchelnd, purzelnd vorwärtskommen
[kulcenêt Lös. n. Etn. IV, 98, Odensee]: ne˙viena acumirkļa nepieturēja, kad es tâ kulcenēju Vēr. l, 1349;

3) [kul̂cinât od. kul̂cenêt Bers.], wedeln, bewegen
[Lub., Fest.]: suns asti kulcenē Etn. IV, 99. [nekulcenē kājas! Bers.] zirgs asti kulcina Ar.;

[4) kul̃cinât Dond., Wandsen, Ruj., kulcinât Lis., kul̂cinât 2 Bauske, (eine Flüssigkeit) schütteln.]
Refl. kulcenêtiês, lose sein und sich bewegen, wackeln: ratiem jau visi kuociņi kulcenējas Erlaa n. Etn. IV, 99. [Zu bulg. kъlka "Hüfte" und li. kulkšìs "Sprunggelenk der Pferde", le. kulksnis?]

Avots: ME II, 305

kuldzurēt

‡ kuldzurêt, zu erschliessen aus sakuldzurêtiês.

Avots: EH I, 670

kūļoties

kūļuôtiês, kūluôtiês, kùlâtiês, -ãjuôs Smilt., sich bewegen: mazās ruociņas kūļuojas pretim aizsargādamās R. Sk. II, 65. uz neliela klajuma mierīgi kūuojas vāvere. [Vgl. kũlêtiês und (?) poln. kulić "zusammenziehen" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 642).]

Avots: ME II, 336

kumt

I kùmt Jürg., C., kumstu, kumu Warkl., Welonen, krumm, buckelig werden; vgl. auch sakumis, atkumis. Nebst atkumu und uzkumu zu kums II, kumurs, kumuoss, kumulêtiês, kumulis II, li. apsikumuoti "ubrać się grubo", la. cumulus "Haufen", vgl. Būga Изв. XVII, l, 32.]

Avots: ME II, 313

kurnēt

‡ II kurnêt, zu erschliessen aus uzkurnêtiês.

Avots: EH I, 679

kurnēt

kur̂nêt C., [Serbigal, PS., Trik., kur̃nêt Līn., Salis, Ruj., AP., N. - Peb., Bl., Jürg., Arrasch, Schujen, Bauske, Wolm., Wandsen, Dunika, Lautb., kùrnêt 2 Kl., Nerft], -u, -êju, intr., murren, hadern, brummen: viņš sāk kurnēt pret savu likteni, uz dievu. rakstu mācītāji kurnēja Luk. 15, 2. nav par kuo uz pasauli kurnēt JR. V, 110. Refl. -tiês, [kur̃nêtiês Ruj.], traurig sein: cilvē̦ks kurnas U. ; cālis kurnas = stāv nuoskumis, nuolaidies Ruj. n. U. [Nach Būga KZ. LII, 288 identisch mit li. kurnéti "mit Lärm hinfallen", was aber wegen der abweichenden Bedeutung fraglich ist ; es darf jedenfalls nicht von liv. kurn und finn. kurnuta "murren" getrennt werden und dürfte eher daraus entlehnt sein, als umgekehrt].

Avots: ME II, 324

kūtrs

kùtrs, träge, faul: kūtrs kâ vadzis. vēl aizjūdza tautu dē̦ls kūtru (Var.: slinku), laisku kumeliņu BW. 26056. [Nach Persson Beitr. 726 1 zu kavêt u. a.; dagegen nach Būga KSn. I, 230 zu kautrêtiês u. a.]

Avots: ME II, 338

ļankarāties

ļankarâtiês, -ãjuôs, ļankarêtiês, -ẽjuôs, ļankaruôtiês, schlaff herabhangen, baumeln, schlenkern: sterbeles vien ļankarājās Etn. II, 33. galva bezspēcīgi ļankaruojas uz visām pusēm MWM. VII, 192, Druw. Vgl. ļè̦nkarêtiês C., Smilt.

Avots: ME II, 530

laukšēt

laũkšêt (unter laũkšķêt): meklējusi, ka laukšējis vien Pas. XIV, 302. Zur Bed. vgl. auch nùolaũkšêtiês 1.

Avots: EH I, 723

lēzēt

II lẽzêt, - ẽju Gr. - Sessau [od. lẽzît], langsam, lauernd gehen. [lẽzêtiês Jürg., auf lẽzes laufen.] lēzēties Kremon n. U., mit einem Schlittchen vom Berge fahren. [Nebst lēžât zu apr. līse "kriecht", slav. ležti "kriechen, klettern", s. Berneker Wrtb. I, 715 und auch Petersson Balt. - slav. Wortstud. 72 f.]

Avots: ME II, 464

liberēt

liberêt, l,iberêt, - ẽju, locken, schmeicheln. Refl. -tiês, namentlich pìeļiberêtiês, sich einschmeicheln Mag. XIII, 2, 50, U.; in Allasch liberêtiês, scherzen, unnütz lachen. [Aus astn. liberdama "schmeicheln", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 465

līdēt

lîdêt,

2): auch Daudsewas. Gr.-Buschh:, Kaltenbr., Oknist, Ramkau, Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês Alswig, AP., Fest., Kalupe, Lubn., Memelshof; Meselau, N.-Peb., Ramkau, Schwanb., Serbig., Sessw., Warkl., = liêdêtiês.

Avots: EH I, 745

liķināties

liķinātiês, liķinêtiês, -ẽjuos Bers., sich anschmeicheln: paskati, kâ tas liķinās Grosdohn n. Etn, II, 81. kuo tu man te apkārt liķinējies? Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME II, 470

ļumdēt

ļum̂dêt 2 Kand., [Wandsen], ļumêt Grawendahl, -u, -ẽju,

1) schaukeln, wackeln, watscheln (vor Fett), geleeartig sich bewegen:
e̦ze̦rmala ļumd Kand. vērši kâ ļumd vien, cik tre̦kni LP. IV, 82. kundze ļumēt ļumēja aiz branguma [Grünhof, Pampeln], A. XII, 679, cūka tâ nuobaŗuojusies, ka ļum vien [Notk., Schujen, Mar.], Los., Kand., Katzd., Druw. apaļie vaigi ļum vien A. XX,160;

2) wimmeln (von einer grossen Menge):
jūŗa pilna ar zivīm, ka ļumd vien LP. VI, 878. zivis sanākušas, ka ļum [Autz] vien III, 75. Refl. -tiês,

1) stark wackeln (selten):
abi vaigi staigājuot ļumējas vien A. XIII, 457;

[2) ļumêtiês, ausgerenkt werden (von einem Gliede) Salis, Lems. n. U.;

3) ļumêtiês, sich verfehlen,
vilties U.;

4) ļumêtiês rausgleichen"
(?) Allend. n. U. Berneker Wrtb. I, 759 vergleicht serb. ljȕmati "daherschlendern" und le lumstîties].

Avots: ME II, 543

ļumināt

ļuminât, ‡

2) = ļùnkât Stenden: neļumini mietu! ‡ Refl. -tiês,

1) = ļumêtiês 3 (?): lai kājas ļuminājuoties nepaklūp Dünsb. Temps 18;

2) = ļumdêt 2 1 Stenden: tam jau mãrksne ļuminās vien (nuo tre̦knuma), man viens zuobs ļuminās (wackelt).

Avots: EH I, 774

maradīt

‡ maradît, trödeln Wessen; "jem. in unangenehmer Weise die Zeit vertreiben" (mit -êt ) Kaltenbr.: jis tik maradej man laiku. Refl. maradêtiês trödeln, unnütz die Zeit vergeuden Kaltenbr.: jis negrib m. Vgl. marūdît.

Avots: EH I, 783

maut

II maût Nerft, Sonnaxt, Selb., [Kl., Kr., Bers., Warkh., Warkl., Preili], maut Fehteln, Jakobstadt, mauju od. maunu (Selb., Jakobstadt, [Pas. I, 350 aus Bolwen]), māvu,

1) untertauchen, schwimmen
[Wessen, Sauken, Memelshof]: pīles maun apakš ūdens, die Enten tauchen unter U. zirgs māve pār upi, das Pferd schwamm über den Fluss Nerft, Linden n. U. Zuose māve pa ūdeni BW. 8457, 7 var.;

2) maut, saufen
Sessw. n. U. [Refl. -tiês,

1) um die Wette schwimmen:
iesim maûties! Kl.;

2) untertauchen
Gr.-Rönnen.] Subst. māvẽjs, der Taucher. [Zu le. mûdêtiês, li. máudyti "baden", apr. acc. s. aumūsnan "Abwaschung", slav. myti "waschen", mnd. mūten "das Gesicht waschen", gr. kypr. μυλάσασϑαι "sich waschen" arm. -moyn "plongé dans" (s. Meillet MSL. XII, 430) u. a.; ursprünglich wohl identisch mit maût I, s. Rozwadowski Bull. XXV, 116, Fick KZ. XX, 366 f. und Wrtb. I 4, 103, Holthausen KZ. XXVIII, 282, Reichelt KZ. XXXIX, 52, Būga РФВ. LXXII, 198, van Wijk KZ. XLVIII 156, Mahlow AEO 150, Trautmann Wrtb. 191 f.]

Avots: ME II, 570

mērķis

II mẽrķis,

1) das Merkzeichen, Merkmal, das Malzeichen:
kas bija pieņē̦muši zvē̦ra zīmi (bei Glück: mērķi) Offenb. 19, 20; ein über den Netzen im Meere schwimmendes Merkzeichen [Nogallen];

2) das Muster, Vorbild, Biespiel:
pie manis vien visas meitas mērķi ņēma Kaudz. M. telītēs mērķi ņēmu, kad iedama tautiņas; ja telītes labi gāja, tad būs laba dzīvuošana BW. 16481. ruoze man mērķi rāda: caur sētiņu izaugusi uotras sē̦tas dārziņā 13256;

3) das Ziel, der Zweck:
mērķī šaut, ins Ziel schiessen; mērķi spraust, sich ein Ziel stecken; mērķi sasniegt, das Ziel erreichen;

[4) Boje am Anker (beim Buttenfang)
Bielenstein Holzb. 651 f. mit Abbild.; mērķa rīkste, Bojenstange ebenda 655;]

5) der Narr, der Gaukler, Affe, das Ungetüm:
mērķis tāds! Kand., Ahs., Mat. runā visas valuodas, tuomē̦r mērķis ir bez gala un bez ļaunas mutes mēdītājs Biel. R. 56: Echo). [Nebst li. merkis Bezzenberger Lit. Forsch. 141 od. mérkė "Warnungszeichen" und estn. mäŗk "Merkzeichen, Ziel" aus mnd. merk(e) "Zeichen, Merkzeichen"; die Bed. 5 beruht auf mẽrķêtiês.]

Avots: ME II, 620

muldēt

mùldêt, -u, -ẽju, intr., tr.,

1) irre reden, faseln, schwatzen, radebrechen, phantasieren (im Fieber):
nemuldi niekus! LP. II, 31. tu manu vārdu muldēji muokās Vēr. II, 21. tie iemācās puslīdz muldēt vāciski Kronw. muld kâ baļļā iekāpis. rakstnieks sāka muldēt Vēr.I, 1226;

2) herumschwärmen, herumirren;

3) sich abplagen:
diezgan muldējis, bet neizdevās. es māmiņai nemaksāju vienas nakts muldējumu BW. 1972. pārnes mātei labas dienas par naksiņu muldējumu! 13646, 26. [dažs cienī savu suni labāk nekā nabagu cilvē̦ku; tam būs dienas Refl. -tiês, Dummheiten reden C., Grawendahl; mul̂dêtiês 2, falsch (etwas) tun oder auffassen Ruj.; erfolglos sich abmühen Salis. Nebst li. muldyti "грезить" Miež. doch wohl zu maldît (zum u vgl. mulst), s. Miklosich Etym. Wrtb. 207 und Prellwitz Wrtb. 2 287.]

Avots: ME II, 664

mundrēt

‡ muñdrêt(iês), zu erschliessen aus pamuñdrêtiês.

Avots: EH I, 832

mundrēties

‡ muñdrêt(iês), zu erschliessen aus pamuñdrêtiês.

Avots: EH I, 832

naidot

naîduôt, naîdêt, -ẽju, häufiger refl. naîduôtiês, naîdêtiês, -ẽjuos, in Feindschaft leben, sich anfeinden: kas naiduoja, tas naiduoja (Var.: naidēja), meitas naidu neturēja BW. 6513. lai naiduoja bāleliņi, tiem jādala tē̦va zeme 3786. saule, saule, zeme, zeme, kuo ar mani naiduojies (Var.: naidējies)? 27402. kuo, bāliņ, naiduojies, vai es tava naideniece? 16593.

Avots: ME II, 689

naista

naista, Ekel: man ir naista, mir ekelt Lign., Für. I; wohl zu naîds 1; vgl. nidrêtiês.]

Avots: ME II, 690

nirkstēt

‡ nirkstêt, zu erschliessen aus ìenirkstêtiês.

Avots: EH II, 25

noblīšķēt

‡ nùoblìšķêt 2 Saikava. = nùoblìkš(ķ)êt: ūdens vien nuoblīšķēja, kad stirna ieskrēja upē. Refl. -tiês, = nùoblĩkš(ķ)êtiês: nuoblīšķējās vien. kad tupeņu maiss iekrita dubļuos Saikava.

Avots: EH II, 32

nobrikstēt

nùobrikstêt, nùobrikš(ķ)êt, nùobrīkš(ķ)êt, nùobrīksķinât Spr., intr., laut aufknarren, eine kurze Weile knistern, knacken, krachen: nuobrikstēja vaŗa tilts BW. 18451. krūmi vien nuobrīkšķēja 17183, 1. visi kauli nuobrīkšķēja LP. VII, 973. suoļi nuobrīkšķ- Vēr. II, 518. In derselben Bed. auch das Refl. nùobrīkšķêtiês: bij pruom pa krūmiem, ka nuobrīkšķējās vien Rīg. Av.

Avots: ME II, 765

nočārkstēt

‡ nuočãrkstêt Dunika, für einen Moment hörbar sein (von einem heiseren Gekrächze): viņam rīklē kaut kas nuočārkstēja, un tad viņš bija beigts. Vgl. nùočārkstêtiês ME. II, 770.

Avots: EH II, 37

nočiknīt

‡ nùočiknît Saikava, mühsam (etwas Schweres) von oben herunterschaffen. Refl. -tiês Saikava, sich abmühen (nuopũlêtiês): n. ar pļaušanu.

Avots: EH II, 37

noduzot

nùoduzuôt

1 "?":"ne̦m", Laksts nuoduzuoja Dok. A.;

[2) "bekümmert und seufzend (die Zeit) verbringen"
Bers.;

3) nùoduzuôt(iês) "nùorūpêtiês": māte nuoduzuojas par bē̦rnu Lös.;

4) "denken, ohne etwas auszudenken"
Erlaa].

Avots: ME II, 778

nogaloties

nùogaluôtiês, ‡

2) sich scherzweise eine Weile balgen
Fraueub.: tu - liels cilvē̦ks - pus˙dienas nuogaluojies ar bē̦rniem; ‡

3) = nùogalêtiês 2: guovis netaptu gŗūtas, tāpēc ka bullis par daudz nuogaluotuos No govju lopiem (1810), S. 9.

Avots: EH II, 45

nogribēt

nùogribêt Spr., nùogribêtiês, von heissem Verglangen befallen werden: man nuogribējās ēst, ich verspürte Heisshunger. duod tik šurp maizi: e̦smu stipri nuogribējies Dond.

Avots: ME II, 786

nojēgt

nùojẽgt (li. nujė̃gti "suprasti" A. Smetonos r. ž. 66), ‡ Refl. -tiês Lemb., = nùopũlêtiês: nuojēdzies visu mūžu un ne˙kā nav panācis.

Avots: EH II, 50

nokavināt

‡ nuokavinât Salis, versäumen machen, aufhalten: n. cilvē̦ku, darbu. Refl. -tiês Salis, = nùokavêtiês.

Avots: EH II, 52

nokņubināt

‡ nuokņubinât Frauenb., = nùoknubinât: bē̦rni nuokņubinājuši visas pākstis zirņiem, uogas ērkšiem. Refl. -tiês (s. ME. II, 800 unter nùokņubelêtiês): auch Frauenb.

Avots: EH II, 55

nokrekšķināt

nùokrekšķinât (unter nùokrekstêtiês ), Refl. -tiês: Tīcans nuokrekšķinājās Ciema spīg. 14.

Avots: EH II, 55

nokremšļāties

‡ nùokremšļâtiês, nuokremšļuôtiês, = nùokrekstêtiês: skaļi nuokremšļuojies Jaun. Ziņas 1938, № 76. viņš sausi nuokremšļājas A. Jansons Latvis № 3642.

Avots: EH II, 56

nokrienēt

nùokrienêt, nùokrienêtiês, sich mit kriẽns

I 1 beziehen
Nigr., Bauske: putras spannis vis˙cauri nuokrienējis; re̦dzams, ka tur ne˙viens nav bijis klāt Nigr. stāveņi pilni līdza malām (ar pienu) un nuokrienējušies, juk negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114.]

Avots: ME II, 802

noluzējusies

nùoluzẽjusies (?) guovs, eine magere Kuh; [zu lesen: nuoliesējusies? In Jürg. bedeute nùoluzêtiês - sich beschmutzen].

Avots: ME II, 813

nomieroties

‡ nùomieruôtiês, = ‡ nuomierêtiês (?): pagaidi, līdz daudz maz nuomieruosimies! Janš. Mežv. ļ. II, 190.

Avots: EH II, 70

nopurduļāties

‡ nuopurduļâtiês U. (unter purduļi), = nùopur̃dulêtiês.

Avots: EH II, 78

nopuršķēt

‡ nuopuršķêt, = nùopur̂kšķêt: zirgs uomulīgā stāvuoklī nuopuršk, ka tāļu var dzirdēt Heidenfeld. Refl. -tiês, = nùopur̂kškêtiês: kēvine stipri nuosapuršķēja Jauns. B. gr. 3 I,.59.

Avots: EH II, 78

noskraukšķēt

nùoskraũkšķêt, nùoskraukšêt, [nùoskraušķêt Golg.] nuoskrauk,šķêtiês, [ein Schallverbum MSil. (mit aû 2 ); (berstend) erkrachen Jürg.]: atbalss nuoskraukšējās Duomas I, 372. [zirgs apēda sausuo maizes duoniņu, ka nuoskraukšķēja vien Bers., Kalz., Jürg. tase nùoskraũkšēja od. nuoskraũkšējās vien, kad tai uzmina PS. pārkuoda riekstu, ka nuoskraũkšķēja vien C., Grünh., Neuhausen, Autz, Kerstenbehm, Grünwald. atslē̦ga nuoskraukšēja N.-Peb. kaķis apēda peli, ka kauliņi vien nuoskrauškēja Golg.1

Avots: ME II, 848, 849

nošļampāt

nùošļampât,

1) "vertrödeln":
n. visu dienu MSil.;

2) in der Nässe, im Kot abtragen:
n. zābakus Autz, Luttringen, Sessw., Bers., Tirsen, Fest., Lös., Lis., Selsau, Stomersee, Jürg.;

3) "nuobrist (zâli, labību)" Vank.;

4) "lempīgi padarīt" Kursiten;

5) begiessen
Grünh.,Segew. Refl. -tiês, sich (in der Nässe) beschmutzen Jürg., Gramsden (in Gramsden dafür auch nùošļamparêtiês).]

Avots: ME II,

nošļankāt

nùošļañkât, ‡

2) = nùosļañderêt 1 Hasenp. ‡ Refl. -tiês Hasenp., = nùošļañderêtiês.

Avots: EH II, 96

nošļankstēt

nùošļankstêt: auch (mit añ ) Stenden, (mit an̂) Nötk. ‡ Refl. -tiês, = ‡ nùošļañderêtiês: ūdens viņam skrejuot nuošļankstējās Pēt. Av. IV, 30.

Avots: EH II, 96

noslempēties

nuôslem̂p(ê)tiês 2 , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm 2 ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852

noslempties

nuôslem̂p(ê)tiês 2 , [im Tau od. Regen nass und müde werden Lös., Golg., Meselau, Jürg.]: nuoslempies dažu dienu kâ nabags! A. XX, 641. [sēņuotāji pārnāca nuo slempējušies Jürg.; nùoslempêtiês "nuobristies, nuotašķīties" Vīt., Kursiten, Selsau, Erlaa, Lis., Mar. (mit êm 2 ), Sessw., ("mit em̃") Mitau, Peb., Wolgunt, Grünh., Autz; nùoslemptiês˙bez darba nuovandīties" Bers. Auch aktiv: nùo slem̃pêt, eine Zeitlang faulenzend sich umhertreiben Jürg.]

Avots: ME II, 852

nošmukstināties

‡ nùošmustināties Gr.-Buschh., Sessw., = nùošmaũkstêtiês.

Avots: EH II, 97

nosmulēt

nùosmulêt [Dunika, C.], nùosmuļ̃ļât, nùosmulinât, auch nùošmulinât Dond.,

1) tr., besudeln, besabbeln, beschmutzen:
līdumu dedzinātāji nuosmulēja jaunam pārim ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, 18. nuosmulē̦ta istaba R. Sk. II, 129. nuosmuļļāta klūga MWM. VIII, 241;

2) nuosmulêt, intr., sich besudeln, sich beschmutzen:
krādziņš bij pa˙visam me̦lns nuosmulējis Vēr. II, 1051; dafür gew. refl. nùosmulêtiês, nùosmuļ̃ļâtiês, [nùosmulinâtiês Hen.].

Avots: ME II, 854

nošņirkstēt

nùošņirkstêt, intr., einen knarrenden, klirrenden Schall von sich geben: atslē̦ga griezīgi nuošņirkst Druva I, 349. nuošņirkstēja, nuoskanēja sīkām stikla adatiņām grīdā sabirstuot AU. [Refl. -tiês Oppek., Bers., = nùožņirkstêtiês.]

Avots: ME II, 870

nospurēt

‡ nuospurêt Stenden, = nùospurêtiês: valgs nuospurējis.

Avots: EH II, 90

novadāties

nùovadâtiês, nùovadêtiês [Lös., Druw., Prl., Golg., Schwanb., Selsau, Lis.], nùovadîtiês Oppek. n. U.;

1) [auch: nùovadêt C., PS., Bers., Dickeln, N.-Peb.] schal werden, verschalen:
vietvietām smirdēja nuovadājušās alus smaka RA. lai alus nenuovadējas MWM. VII, 805, [nenuovadās Kalz.]. tad vīns jau nenuovadīsies St.;

2) verkommen:
viņas vLrs rupjš, nuoskrandājies, nuovadājies MWM. VIII, 332.

Avots: ME II, 880

novantaroties

nùovantaruôtiês,

1) = nuovantarêtiês: skuķis palēcās aiz prieka, ka grīda salīguojās un piena puodi nuovantaruojās Jaun. dr. 1902;

[2) = nùovantarāties Neu-Wohlfahrt, Grünwald (auch in der aktiven Form);

3) "sich eine Zeitlang ohne Arbeit herumtreiben"
Kursiten, ("mit añ") Autz, Grünh., Segew.; "sich ohne Erfolg abmühen" Lis.]

Avots: ME II, 883

novirmot

nùovirmuôt,

1) ein wenig sprudeln od. brodeln:
viegli vilnīši nuovir̂muo 2 (Bauske) uz visām pusēm J. Krūminš Uciņa brīnumdienās 67. ūdens drusku nuovirmuoja, bet palika neuzvārījies Dickeln, Lennew., Grünwald;

2) "nuozibêt" Mitau, ("mit ir̃") Autz, Grünh.;

3) "nuokustêtiês" Kursiten; vom Luftvibrieren an einem heissen Tag
(mit "ir̃") Widdrisch.]

Avots: ME II, 887

nuželēt

nuželêt, - ẽju, nuželêtiês Kand., nužinât, (plattd. nuscheln), trödeln, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen: kuo tu tur tik ilgi nuželējies?

Avots: ME II, 754

pabrazāt

‡ pabràzât 2 Warkl. "paberzēt, paskrāpēt". Refl. pabrāzâtiês Lubn., = paber̂zêtiês: ve̦ctē̦vam patīk p. gar siênu.

Avots: EH II, 122

pagaloties

pagaluôtiês, pagalêtiês, ein wenig albern, Unsinn treiben, charmieren: mēdza ar Madi allaž pagaluoties Lautb. [mēs abas būtu ienākušas ar jums pagaluoties Janš. Dzimtene V, 38.]

Avots: ME III, 27

pakaitēt

pakaitêt, ein wenig scherzen [Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112]. ne puķīte pakaitēt, sie (die Frau) ist keine Blume zum Spielen BW. 11350. Refl. pakàitêtiês, ein wenig spielen: lai bē̦rni būtu mūsu labā, ar kuo pakaitēties MWM. X, 882.

Avots: ME III, 38

paldāties

‡ pal̂dâtiês (mit al̂ > hochle. ol̂) Prl., = pel̂dêtiês 1.

Avots: EH II, 149

pamilīt

‡ pamilît, ausrenken, verrenken Wessen. Refl. pamilêtiês "drusku misēties, nepare̦dzē̦ti iznākt" Kaltenbr.: kâ es sviežu, kazi kâ man pamilējās. Zunächst wohl auf li. mìlyti beruhend.

Avots: EH II, 156

pamiļīt

‡ pamiļît Saikava, = ‡ pamilît: p. kāju. Refl. -tiês Saikava, = ‡ pamilêtiês: nez kâ tur šam bij pamiļījies maisu ne̦suot, un bij ruoku izmežģījis.

Avots: EH II, 156

pārberzēt

pãrber̂zêt (freqn.), pãrber̂zt,

1) durchreiben:
zābaks pārberzējis zeķi. riteņi pārbe̦rzuši ratu maisu;

2) pãrberzt, noch einmal scheuern:
grīda vēl jāpārberž. Refl. pãrber̂zêtiês, sich durchreiben: zeķe zābakā pārberzējusies.]

Avots: ME III, 150

pašķiebt

pašķiebt, tr.,

1) ein wenig schief neigen, schieben:
kas manai kaziņai? atnāk galvu pašķiebuse BW. 2910I. platmali viņš pašķieba drusku uz vienu ausi Vil.;

2) verziehen: ģīmjus A. XII, 339. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig schief neigen, sich verziehen:
viņš pašķiebās nuo luoga nuost J.Dr. apakšlūpa pašķiebās Doku A.;

[2) = misêtiês: kad cilvē̦kam vienreiz pašķiebies, viņš nav tūliņ jāpazudina Jürg.]

Avots: ME III, 114

pašubēt

‡ pašubêt Grawendahl, = paslīdêt: kāja pašubēja. Refl. -tiês Drosth., Grawendahl, Lemb., Nitau, = pašumêtiês: cik tur vaj[a]ga, pašubēsies un iekšā būs! Pas. XIV, 49 (aus Serbig.).

Avots: EH II, 180

pasuinīt

‡ pasuînît 2 Dond., Dunika, = paber̂zêt, pakasît: uz liêliem āda pasuinīta caura. Refl. -tiês Dunika, = paber̂zêtiês: cūka piegājusi pie žuoga p.

Avots: EH II, 177

pašumēt

‡ pašumêt Burtn., = pašumêtiês 1: man pašumēja kāja.

Avots: EH II, 180

pašutīties

‡ pašutîtiês Saikava, = pašutêtiês: man kāja pašutījās.

Avots: EH II, 180

patiepties

patìeptiês (unter patiẽlêtiês): sieva ne˙kā nedarīja nepatiepusies, ja vīrs lika kuo darīt Dunika.

Avots: EH II, 182

patrašāties

‡ patrašâtiês Heidenfeld, Lasd., = paber̂zêtiês.

Avots: EH II, 183

paurēt

‡ paurêt, zu erschliessen aus ìepaurêt. Refl. -tiês (s. ME. III, 129): zur Bed. vgl. auch izpaurêtiês und pãrpaûrêtiês.

Avots: EH II, 185

pavieglināt

pavieglinât, ‡ Refl. -tiês, pavieglinêtiês, sich erleichtern (?): es duomāju tautiņās paza-viegli-vieglināt (Var.: paza-vieglu-vieglinēties) Tdz. 48855 (ähnlich 46448).

Avots: EH II, 191

pečerāties

peče̦râtiês, pečerêtiês, hantieren, wirtschaften: sāc tik atkal peče̦rāties! nebij vairs ne˙kāda pečerēšanās pa kukņu Alm.

Avots: ME III, 191

peksīt

I peksît "dūšīgi ar visu nuožu kuo darīt, kâ dara nemākulis kuļuot, pļaujuot u˙t.t." Lös. n. Etn. IV, 164. Vgl. pekstêtiês.

Avots: ME III, 194

peldoties

pe̦l̂duôtiês, = pel̂dêtiês, baden: Jāņa māte ar Jānīti pe̦lduojās (Var.: peldējās) BW. 32570, 5 var. pe̦lduojies, raudaviņ, pa dziļuo ezeriņu! BW. 14044.

Avots: ME III, 195

pēnēt

‡ pēnêt, zu erschliessen aus izpēnêtiês.

Avots: EH II, 228

peņķēt

peņ̃ķêt C., verwickeln, verwirren; "vārstīt, režģināt" Wessen; matus peņķēt, die Haare flechten Autz n. U. Refl. peņ̃ķêtiês Ruj., = piņķēties: kamē̦r puisis penķējās, es meitiņa gabalā BW. 13397, 1. jāpeņķējas ar tādiem niekiem Saul. R. I, 141.

Avots: ME III, 201

pentēt

‡ pentêt, zu erschliessen aus sapentêtiês.

Avots: EH II, 223

piezūzāties

‡ pìezūzâtiês PV., pìezuzêtiês, sich besaufen: nu tas ir pilns piezūzējies.

Avots: EH II, 280

pirāties

pirâtiês, = pirêtiês: meitiņas pirājās (Var.: pirējās, ķīvējās, naiduojās u. a.) BW. 12348 var.

Avots: ME III, 222

pirkstēt

‡ pirkstêt, zu erschliessen aus ‡ ìepirkstêtiês.

Avots: EH II, 236

plārkšēt

‡ plãrkšêt, zu erschliessen aus ‡ nuoplãrkšêt und ‡ ieplãrkšêtiês.

Avots: EH II, 288

plaukšēt

plaũkšêt C., plàukšêt 2 Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt 2 Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326

plauvēt

‡ plauvêt Balt. Zemk. piel. 1884, S. 255, schlürfen, löffeln. Vgl. plaũvêtiês ME. 111, 328.

Avots: EH II, 286

pleikšķēt

pleikšķêt, -u od. -ẽju, -ẽju, auch refl. pleikšķêtiês BW. 34467, intr., klatschen U., knallen: citiem puišiem pīcka pleikšķē BW. 30049, 3 var. ve̦cmāte dancuoja. pakaļa pleikšķēja 35724.

Avots: ME III, 334

plenderēt

plenderêt Spr., pleñderêt Ruj., Dond., Wandsen, Arrasch, Bauske, Salis, -ẽju, auch refl. plenderêtiês, sich herumtreiben, schlendern, ein unsolides Leben führen: vuška plenderē (bried) pa dubļiem Sakstagala. es tagad plenderēju bez darba apkārt A. v. J. 1901, S. 102, AP., Golg, kas tas būtu par vare̦nu puisi, ja tâ neple̦nde̦rē̦tu! V. Egl. nu es varu Rīgā braukt un pa kruogu plenderēt! BW. 3134. plenderējās, kamē̦r labi izplenderējies aizgāja, tēriņa nesamaksājis Fest., Stelp. Reimt zu kleñderêt.

Avots: ME III, 336

pļērkšķēt

‡ pļērkšķêt, zu erschliessen aus ‡ izpļērkšķêtiês.

Avots: EH II, 308

plēvēt

plēvêt, -ẽju,

1) flattern
Depkin n. U.;

2) schelfern
U. Refl. -tiês,

1) sich mit einer dünnen Haut überxiehen
U.;

2) plẽvêtiês, flattern
Bauske, fliegen (von Feuerfunken) Salis. In der sed. "flattern" wohl zu plēvinât; sonst zu plēve 1.

Avots: ME III, 342

plidinēt

‡ plidinêt, zu erschliessen aus ‡ nùoplidinêtiês.

Avots: EH II, 295

plīksnēt

plīksnêt "paspīdēt; heller werden" Wessen. Refl. plìksnêtiês 2 , -uos, -ẽjuos Mar. n. RKr. XV, 131, = plīksnîtiês.

Avots: ME III, 347

plīvēt

plīvêt, -u, -ẽju, plivêtiês Bauske, flattern; flackern: mati plīvēja V. Egl. nuoņe̦m tautās vainadziņu, mati vien plīvējās (Var.: nuoplīvuoja) BW. 24450. viņa seja atmirdz plīvuošas liesmas sarkanumā AU. svece plīvuoša Bārda Zemes dē̦ls 18.

Avots: ME III, 350

pludurēt

pludurêt, -ẽju Lis.; pluduruôt, tr., intr., schwach mit den Flügeln schlagen, hilflos flattern: jaunie putniņi, nuo ligzdas izkrituši, pa zemes vtrsu pludurē Druw. n. Etn. II, 113; RKr. XVII, 74. putns, skŗiedams pa slapjām tapām, spārnus pludurēja MWM. VIII, 889. šauta irbe pluduruoja tīrumiņa galiņā BW. 8877 var. Refl. pludurêtiês, hilflos mit den Flügeln sahlagen : pluduŗē̦damas skrēja raiba, pāršauta vista pār sakņu dārza sē̦tu A. XXI, 135. tikām mēs visi pludurēsimies ar saviem jaunās patiesības spārniem tâpat kâ vistas Niedra Kad mēnesis dilst 22. Vgl. pluderêt II.

Avots: ME III, 354

pļumpāt

pļumpât Wid., pļumpêt, -ẽju,

1) vom Schlackenwetter gesagt:
laiks iesācis pļum̃pēt Burtn.;

2) pļum̃pēt Zögenhof, Adiamünde, Hofzumberge, saufen
Wid. Refl. pļumpêtiês,

1) sich antrinken, nnsaufen
Grünh.;

2) pļuñpêtiês Burtn., vom Schlackenwetter:
laiks pļumpējas Grünh. In der Bed. "saufen" zu li. pliumpúoti "pumpen"?

Avots: ME III, 372

pluncāt

pluncât, durch Schmutz waten Oppek. n. U. Refl. plun̂câtiês 2 Zögenhof, pluñcâtiês Ruj., Arrasch, pluncêtiês Annenburg, sich baden; plätschern: kādā se̦klākā vietā pluncējas bē̦rni Druva II, 1066. upē nērsa plauži un ar savu pluncēšanuos cēla lielu truoksni Etn. II, 80.

Avots: ME III, 356

potļāties

‡ puotļâtiês (gesprochen mit pū-) "?": kad izgāju tautiņās, kai pa nātrām puotļājuos Tdz. 47110 (aus Kārsava). Vgl. ‡ putlêtiês.

Avots: EH II, 347

prāsnēt

prāsnêt(iês), zu erschliessen aus ìeprāsnêtiês.

Avots: ME III, 380

prāsnēties

prāsnêt(iês), zu erschliessen aus ìeprāsnêtiês.

Avots: ME III, 380

pulcēt

pùlcêt, -ẽju, pùlcinât, tr., versammeln: luopus uz mājā dzīšanu pulcē̦dama Aps. IV, 15. vai viņš nepulcina jaunekļus? Saul. I, 174. pē̦rkuonis sācis padebešus pulcināt LP. VII, 1291. spē̦ks, kuŗš valdzina un pulcina... sirdis Apsk. v. J. 1905, S. 318. Refl. -tiês, pul̂cêtiês Mar. n. RKr. XV1I, 108, sich versammeln: pulcēties pulcējās mani balti bāleliņi BW. 16140, 6. Jāņu nakti raganiņas pulcēties pulcējās 32480.

Avots: ME III, 406

pūlēt

pũlêt,

1): mani tālāk lieki nepūlēt (mir die weitre Müh' zu sparen)
Fausts (1936), S. 173. nelaida zemi p. ("velti izlietuot apstrādājuot") Seyershof;

2): "ar pūlēm virzīt" Gr.-Buschh.: kur nu pūlē skapi?

3): besprechend kurieren
Orellen, Salis; ‡

4) intr., = pũlêtiês: lai nu kâ viņš tur pùlēja 2 KatrE. Refl. -tiês: prs. -ējuos Ramkau.

Avots: EH II, 341

pumpurēt

II pumpurêt: zur Bed. vgl. auch uzpum̃purêtiês.

Avots: EH II, 325

puņķēt

puņķêt, -ẽju, puņķuôt, den Nasenschleim (Rotz) heraushängen lassen, damit besudeln U. Refl. puņ̃ķêtiês Ruj., N.-Peb., puņ̃ķâtiês Dunika, puņ̃ķuôtiês Lautb.,

1) sich mit Nasenschleim besudeln
U.;

2) puņkêtiês "возиться" Spr.; saumselig sein, basteln
Dr.

Avots: ME III, 414

purslāt

pùrslât 2 , -ãju, mit der Schnauze blasen: zirgs tik purslā viēn miltu ūdeni, ne˙maz nedzeŗ Lis. - Refl. pùrslâtiês 2 , -ãjuôs, auch purslêtiês Fest., zürnen, böse sein Lis., Fest.; weinen Lös. n. Etn. IV, 167; "ar muti vai de̦gunu šņaukāties" Ar. Zu purstas; vgl. li. purslóti "ita loqui, ut pur̃slos ex ore evolent" KZ. LII, 293.

Avots: ME III, 420

raiška

‡ II raiška Bērzgale "(r.) щеголь". Zu ‡ raizêtiês.

Avots: EH II, 351

rāpāt

rãpât C., Wolm., Līn., -ãju (li. ropóti "kriechen" Dusetos, Liet. pas. II, 251, LitMnd. I, 71), rãpuôt Iw., Lautb., Selg., Siuxt, Ruj., Arrasch, (mit à 2 ) Lis., Bers., Golg., Sessw., Selsau, Gr.Buschhof, rāpuôt(iês) U., rāpât Nigr., rãpâtiês Serbigal, PS., C., Jürg., AP., rãpêtiês Ruj., Salis, rãpt Bl. (li. užsirópiau "kletterte hinauf" KZ. LII, 292), ràpt 2 Warkl., Preili, râpt 2 Bauske, -pju (-pstu Zuobg. kal. v: J. 1908, S. 71), - pu, rãptiês Iw., Dond., Wandsen, Kandau, Ruj., ràptiês Wolm., PS., C., Arrasch, Jürg., Neuenb., ràptiês 2 Kl., Prl., râptiês 2 Selg., Bauske, Lautb., Siuxt, Gr.-Essern, Dunika, Salis, rãpluôt PlKur., kriechen, auf allen Vieren gehen: rāpuot nuo kruoga uz mājām Aps. III, 19. vēzis rāpuo šurp Vēr. II, 936. viņš piekusis rāpuoja un satvēra katru klints šķilu ebenda 225. es redzēju kukainīti malcienā rāpuojuot Ld.10.877. bē̦rns sāka jau rāpāt Nigr. minam nātres, lai aug mauris; tur mana pādīte rāpuojās BW. 1587, 3. tam jārāpuojas ačgārni LP. VII, 1167. rāpjas kâ vēzis atsprāklis. tārpi rāpjas gar sienu uz augšu Nigr. Nebst li. roplóti "kriechen" (bei Bezzenberger GGA. 1885, 940) zu le. rapačât und vielleicht (vgl. Pauli KSB. VII 157) zu wruss. panyxa "Kröte; eineblatternarbige Frau", poln. ropucha "Kröte", wenn fürs Slav. von der Bed. "Kröte" auszugehen ist; vgl. auch Zubaty BB. XVIII, 264. Daneben ein rēp- in li. rėplióti und lat. rēpere "kriechen", vgl. auch Walde Vrgl. Wrtb. iI, 370 und Fick Wrtb. I 4 , 301.

Avots: ME III, 497

rēkšķēt

‡ rēkšķêt, zu erschliessen aus ‡ àizrēkšķêtiês.

Avots: EH II, 369

riezis

riezis U., riẽzis Nigr., Līn., Gaiken, Wahnen, riêzis 2 Karls., rieža Bigauņciems, riẽža Iw., Kalleten, Wandsen, rìeža 2 Kl., rieža C., ein abgemessenes (6-7 Lofstellen umfassendes Katzd.) Stück Feld od. Wiese, das (auf den Gütern) zur Arbeit angewiesen wurde (riẽzis Bl., rieža Wessen, Freiziņ, riẽža Dond., Katzd.); die Grenzlinie auf dem Felde Ar. (rìeža 2 ); eine grosse Feldarbeit (auf dem Gute), zu welcher fremde Arbeiter geladen werden (= talkus): tika nuoduota viena rieža, t. i. zināma lieluma zemes gabals Plūd. Llv. II, 236. par šituo cēlienu gan Mālakalna riežu aparšu Plūd. riežas aris Švābe Drustu pag. tiesas spried. 18. saimnieki, riežus apve̦zdami, tik trakiski nesteidzas Janš. Dzimtene V, 350. mēslu vešanas un riežu pļaušanas talkās Dzimtene 2 I, 72. muižas darbuos: mē̦slus ve̦duot un siena vai rudzu riezi pļaujuot un nuovāķuot ebenda 108. dē̦li un meitas riezī ejuot, kur visi pagasta jaunieši sare̦dzas ebenda 278. tas nuotika muižas darbuos, riežuos, rijās BW. III, 1, 5. iet uz muižu rijās un riežās A. Upītis. vai brauciet sūdu riezī, vai rudzu riezī, vai pār kūlās? BW. III, 1, 94. nuobeidzis savu riežu Leijerk. I, 252. Wohl zur Wurzel von raize(s), raizêtiês und riezt II 1, ierieztics.

Avots: ME III, 551

rītēt

‡ II rītêt, = rītêtiês: kad suņi meņģējas, tad saka, ka suņi rĩtē Ramkau. guovs var rĩtē̦dama ātri nuolauzt ragu ebenda. kaķi, zē̦ni rītēja Linden in Kurl.

Avots: EH II, 377

rocīt

ruocît U.,

1) kavieren, Bürgschaft leisten; loskaufen:
ruocī (Var.: vaduo, izpirc) savu dravenieku! BW. 30287 vas.;

2) ausrecken (Wäsche vor dem Rollen)
Lis., Golg.;

3) aufkrempeln:
viņš ruôca 2, ruoca bikses, bet nevar uzruocīt Ruj. Refl. rùocîtiês 2, -kuôs, -cĩjuôs Mar. n. RKr. XV, 133, auch ruocêtiês, sich die Hand reichend begrüssen. Das aktive ruocît dürfte dem r. ручить(ся) dass. nachgebildet sein; vgl. auch apr. isrankīt "erlösen"; ruocīt 3 wohl aus ruotīt+ luocīt.

Avots: ME III, 576, 577

rūcēt

rûcêt 2 Salis, Taubenhof, FBR. IV, 93 (aus Lemsal), Widdrisch, Adiamünde, -u, -ēju, refl. rūcêtiês, = rūkt: rūcējās dzirnas Arrakst. rūcējās, rēbējās tautu dē̦li pie vārtiem BW. 14362. rūcējās, kad atvedu liela rada līgaviņu 18690.

Avots: ME III, 566

rukstēt

rukstêt Bers., rukstêt Ahs., Wid., rukšêt U., Karls., Ar., Lems. n. FBR. IV, 95, rukšêt Wid., rukšķêt Lubn., -u, -ẽju, freqn. rukstinât, rukstinkt, rukšinât U., Mar., rukškinât Celm., rukšķinât Wid., auch ein Refl. rukstêtiês (z. B. in Lubn.), -uôs, -ẽjubs, grunzen: cūka, sivē̦ns, vepris rukst, rukš(ķ). tie jau blēj tik pat kâ aitas un rukst kâ cūkas De̦glavs Rīga II, 1, 220. cūkas aizgaldā rukstēja pēc ēdiena Latv. cūka rukšķeja uomulīgi Stari II, 927. (līgaviņa) iet garam šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama BW. 26611 var. (līgaviņa) kâ cūciņa rukstējās (Var.: rukšķināja, rekšināja) 23913, 8 var. Etwa zu mir. rucht "Gebrüll; Schwein", ahd. rohōn "brüllen, grunzen" ?

Avots: ME III,

rumbēt

rum̃bêt (li. rumbė̕ti "vernarben"), zu erschliessen aus sarumbêt und aprumbêt. Refl. rumbêtiês, verwachsen, verheilen Nigr.: kauls lūzuma vietā jau sāk rumbēties.

Avots: ME III, 558

rumeles

rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), rumulas Warkl., rumules, rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".

Avots: ME III, 558, 559

rumelēt

rumelêt U., Ronneb. n. RKr. XVI, 40, rumulêt Saikava, Aahof, Wid., -ẽju, rumulât, -ãju Warkl., tr., rummeln, hänseln L., mit Wasser begiessen beim Kohlpflanzen od. wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird, wie Pflügen, das Vieh auf die Weide treiben usw. U.: tagad mēs tuo jaunuo arāju rumelēsim (rumulēsim A. XX, 508) Tirzm. 59. rīt izdzīs pirmuo reizi ganuos, tad ganu meitu rumulāsim Warkl. Refl. -tiês,

1) rumelêtiês Etn. II, 181, PS., rumulêtlês Friedrichswalde, rumalâtiês Planhof, einander mit Wasser begiessen, wenn zum erstenmal im Jahre eine Arbeit vorgenommen wird:
kad pavasarī kādu jaunu darbu dara, rumulējas Karls. zeltenes ar puišiem rumulejās, kad pirmrelz sāka luopus laukā dzīt Saul. Vēr. I, 1175. pirmuo reiz luopus ga-nuos dze̦nuot bij vispārīgi liela "ru-mulēšanās", aplaistīšanās ar ūdeni Etn. II, 98. šuovakar bija liela rumelēšanās jeb liešanās Janš.;

2) rumelêtiês, -ẽjuôs, sich im Kote wälzen (wie Schweine)
Wellig n. U.

Avots: ME III, 559

rūpināt

rūpĩnât (li. rúpinti "sorgen"),

1) tr., Sorge machen
L., Wid., mit Sorgen erfüllen Austr., besorgt machen: tas mani rūpina Ronneb.;

2) sich bemühen, etwas zu erreichen, erringen; mühsam erreichen
Spr.; "beschleunigen": rùpināt 2 darbu Gr.- Buschhof. Refl. -tiês, rūpenêtiês U., sich sorgen, bekümmert sein, Sorge tragen: viņš tagad sevišķi. rūpinājas Apsk. v. J. 1903, S. 149. rūpinies, bārenīte, ne māmiņa rūpinās BW. 4736 var.

Avots: ME III, 571

saaukstināties

‡ saaũkstinâtiês, = saaũkstêtiês: vilka svārkus mugurā, ka ... nesaaukstinātuos Stobe 1797, IV, 39.

Avots: EH II, 395

sabaidīt

sabaĩdît, auch sabaidêt, sabaĩdinât, tr., erschrecken: dievs, duod apsei nuodrebēt, ka tā mani sabaidēja (Var.: nuobaidīja, nuobiedēja)! BW. 8364. Refl. -tiês, sabaidêtiês Spr., erschrecken (intr.).

Avots: ME III, 591

sacīnīt

sacìnît, tr., erkämpfen, kämpfend erlangen. Refl. -tiês, = sacīkstêtiês, wetteifern: kāzenieki sacīnījās apdziedāšanā ar panāksniekiem BW. III, 1, 45.

Avots: ME III, 603

sačūkstēt

sačūkstêt, ‡ Refl. -tiês, = sačukstêtiês: skuķi tik sačūkstas un sasmejas Salis.

Avots: EH II, 401

sadruvēt

II sadruvêt, sadrūvêt,

1) tr., bedrohen, erschrecken;

2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,

1) eine Gemütserschütterung
U.;

2) die Bedrohung
U.;

3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.

Avots: ME III, 614

sadumpjot

sadum̃pjuôt, sadum̃puôt, tr., emporen, zum Aufstand reizen: citi mē ģināja tuo sadumpuot pret Parīzi Konv. 2 3571. Refl. -tiês, sadum̃pêtiês PS., Ruj., Kandau, Widdrisch, Schwanb. u. a., sich empören, sich zum Aufruhr vereinen U.

Avots: ME III, 616

sadžergzdelēt

sadžergzdelêt, sadžerkstelêtiês, sich drall zusammenziehen, sich zusammenkräuseln: par daudz gruoži nuogrìezts saikšķis sadžergzdelē Cir.- Sess. Juris atnesis velnam vienu matu, kas pa˙visam sadžerkstelējies, un liek, lai ve̦lns atskrudzina tuo taisnu LP. VI, 381.

Avots: ME III, 622

sadzīrēt

sadzĩrêt C., Ruj., sadzīŗuôt, sadzīrêtiês Bers., längere Zeit feiern, einen Schmaus abhalten: ķēniņi sadzīŗuoja cauru dienu LP. VI, 504. sadzĩrēt meitai kāzas N.-Peb. - Refl. -tiês, auf einem Schmaus sich betrinken: kāzās labi sadzīrēsimies! N.-Peb.

Avots: ME III, 621

sagribēt

‡ sagribêt, = sagribêtiês: Kārlis sagribējis iet uz zaļumiem AP. Refl. -tiês: kungam vakarā sagribējies (vom Geschlechtstrieb) Anekd. IV, 307.

Avots: EH II, 410

saknēt(ies)

‡ saknêt(iês), zu erschliessen aus ‡ ìesoknêtiês.

Avots: EH II, 418

sakurnēt

sakurnêt, welk sein, krank sein Ruj. n. U. Refl. sakur̃nêtiês, mürrisch werden Ruj.

Avots: ME III, 659

saķurzāt

‡ saķur̃zât Salis, faltig machen, verknüllen: s. drēbi. Refl. -tiês Salis, sich verknüllen: drēbe saķurzājusies. Vgl. saķur̃zêtiês.

Avots: EH II, 422

sakustēt

‡ sakustêt Warkl., = sakustêtiês: krūmi sakustēja.

Avots: EH II, 421

salīt

salît, ‡

3) reichlich regnen:
ne˙cik nesalija tas ūdens nuo tā mākuoņa Seyershof. ‡ Refl. -tiês, = saliêtiês: vaguonu jumti, saules apspīdē̦ti, salijās par šauru strīpu Jauns. Raksti VI, 404.

Avots: EH II, 426

salumt

salumt Dond., auch salumêtiês ebenda, straucheln: kāja salumējās.

Avots: ME III, 677

samēģināt

samēģinât: eine Generalprobe machen: visi kuopīgi samēģināja savus juokus RKr. XIX, 157. Refl. -tiês (mit ẽ) Dunika, = saspẽlêtiês.

Avots: EH II, 430

samežģināt

samežģinât Wid., samežģît Wid., Wessen, samežģêt AP. n. U., durch Knoten unlösbar machen, verknoten, verschlingen: ieraudztja diegus samežģinātus Kra. Vīt. 33. Refl. -tiês, samežģerêtiês Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, sich verknoten, verschlingen, verwickeln (auch fig.): diegi samežģījušies. kājas samežģījušās, ka tikkuo nenuogāzuos pa trepēm zemē Dond. n. RKr. XVII, 50. Rauska ar samežģījušuos mēli runāja Vēr. II, 32.

Avots: ME III, 684

samurkšīt

samurkšît, samurkšķît N. -Peb., tr., verwickeln, verwühlen: samur̂kšīt dziju Ronneb. es neduošu savas dziesmas tautiešam samurkšīt (Var.: sarežģīt) BW. 899, 1 var. Refl. -tiês, samurkšķêtiês Wesselshof, sich verwicketn, verwühlen: samurkšījusies dzija.

Avots: ME III, 690

samutīties

‡ samutîtiês Orellen, = samutêtiês.

Avots: EH II, 432

saplēst

saplêst, Refl. -tiês,

2): "sakauties" Orellen; ‡

3) = sapũlêtiês Frauenb.: kad pašam sava dzīve, tad dikti saplēšas.

Avots: EH II, 437

sapuņķot

sapuņķuôt, verkoppeln, verwickeln U. Refl. -tiês.

1) sich verkoppeln, sich verwickeln;

2) "sagražuotîes" N. - Peb.; s. auch sapuņķêtiês.

Avots: ME III, 709

sareģžīt

sarežģît Wid., PS., Trik., Smilt., sarežģêt U., sarežģinât U., tr., verflechten, verwickeln, Stricke in Unordnung bringen U., verwirren (auch fig.): dzijas, diegus, tīklus. šāvieni drāts tīklus vēl vairāk sarežģī A. XX, 707. tuos cimdiņus brāļam devu, kur rakstiņi sarežģīti (Var.: sajukuši) BW. 25488. es nedevu ne˙vienam savu dziesmu sarežģīt (Var.: sarežģēt, samurkšīt) BW. 899. aptvert savā uomā sarežģītus jautājumus (verwickelte, schwer zu lösende Fragen) Vēr. I, 1436. nuo grgkiem sarežģītu (verwirrt) sirdi atpestīt aus einem alten Gesangbuch. Refl. sarežģîtiês Ruj., Bers., sarežgêtiês Celm., sarežģuôtiês Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 47, sich verwickeln, sich verwirren (auch fig.): dzija sarežģījas Ruj., Bers. zirgs stāvēja krūmuos sarežģījies Krišs Laksts 85. ķesterim sarežģījās kājas LP. VII, 129. cīņa vēl sarežģījās (wurde verwickelter, komplizierter) Konv. 2 404. sarežģas duomu audi Kārstenis. - Subst. sarežģījums, der Wirrwarr; die Verwicklung, Verwirrung, die Komplikation: teikā... viss burvīgi vijas un pinas, bez kādiem ievē̦ruojamiem sarežģījumiem B. Vēstn. bija kāds mazs sarežģījums Strausu dzimtā Jāņa dēļ A. v. J. 1896, S. 755.

Avots: ME III, 715, 716

sarocīties

sarùocîtiês 2 Tirs., saruocêtiês Jaun. mežk. 130, sarùokuôtiês, (bei der Begrüssung) einander die Hand reichen: Salms ar visiem saruocījās Dz. V. ar Zvirgzdu viņi saruocījās A. v. J. 1896, S. 526. ... piebilda Cīrulene, ar Ievu saruokuojusēs MWM. XI, 168.

Avots: ME III, 724

sarūķēt

sarūķêt Karls., zusammenraffen Salisb. n. U. Refl. sarūķêtiês, näher zusammenrücken U.

Avots: ME III, 724

sarumbēt

sarumbêt,

1) tr., heilen, vernarben lassen:
zâles kaklu sarumbēja un sadziedēja LP. VI, 963;

2) intr., auch refl. sarumbêtiês, zuheilen, verheilen, vernarben:
kāja sarumbēja, t. i. pārlauztais kauls saauga atkal kuopā Schrunden. kāja sarumbēs Etn. II, 162. kaulu sadragājumi var... saaugt un sarumbētiēs A. XX, 116. lūzums sarumbējās un sarepēja Janš. Čāp. 19. vaŗš nuoiet līdz lūzumam, kuŗš tad sarumb JK. VI, 53.

Avots: ME III, 723

sarumelēt

sarumelêt Kl., sarumulêt Lis., Golg., Perfektivform zu rumelêt: s. ganus. Refl. -tiês, Perfektivform zu rumelêtiês: gani sarumulējās Lis.

Avots: ME III, 723

sarumulēt

sarumulêt (unter sarumelêt), ‡

2) "rumulējuot iegūt": kuo jūs šitâ liedamies e̦sat iemantājuši, kādus ze̦lta kalnus sarumulējuši? Heidenfeld. Refl. -tiês, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch
rumulêtiês: šie sarumulējās visu vakara cēlienu Heidenfeld.

Avots: EH II, 444

sašķēlot

‡ sašķē̦luôt, = sašķēlêtiês: baļķes sašķē̦luo N.-Peb. tē̦rauds, akmens var s. Lennew.

Avots: EH II, 453

sašķērlāties

‡ sašķē̦̃rlâtiês N.-Peb., = sašķēlêtiês: griesti stipri sašķẽ̦rlājušies Dunika.

Avots: EH II, 454

sašķērmēt

sašķẽrmêt Smilten, Wolm., Ramkau, sašķērmt Lis., sauer werden: piens sašķērmējis Serb., Ruj. n. U., AP., Ruhental. krējums sašķērmējis (zu sauer geworden, mit bitterlichem Geschmack) Wolm., Adsel. dzēriens ir sašķērmējis, neturat siltumā! Ramkau. Refl. sašķē(r)mêtiês, gerinnen; sašķermêtiês Wid., sauer werden.

Avots: ME III, 755

sasvīdēt

sasvîdêt, sasvidinât, tr., schwitzen lassen, machen (perfektiv) Spr. Refl. sasvīdêtiês, stark schwitzen (perfektiv), in Schweiss geraten Spr.

Avots: ME III, 753

sasviedrēt

sasviêdrêt, freqn. sasviêdrinât, tr., schwitzen lassen, machen (perfektiv). Subst. sasviêdrêtiês, in Schweiss geraten; mit Schweiss durchtränkt werden: kuokvilnas zeķes drīzāki sasviedrējas Konv.1 88.

Avots: ME III, 753

satricēt

satricêt Lis., satricêtiês Warkl., Drosth., erbeben, erzittern: visi luogi satricēja nuo pē̦rkuona. visa māja satricējās.

Avots: ME III, 765

šaudelēt

šaũdelêt C., PS., Jürg., -ẽju, sich mit Schiessen amüsieren, viel unnütz schiessen U.; šaũdelêt Bauske, šaũdelêtiês Jürg., umherlaufen.

Avots: ME IV, 5

saūkšoties

‡ sa-ūkšuôtiês, = ‡ sa-ūkšêtiês: brīžam tie izšķīrās ..., tad saūkšuojās atkal kuopā Dünsb. Skaistā Mīle 43.

Avots: EH II, 462

savitēt

II savitêt Mar., AP., Jürg., savituôt, tüchtig schlagen: savituoja sliņķam ar pavadas atšķetinājušuos galu pa sāniem A. XXI, 259; savituôt, eine gewisse Zeit hindurch zechen, saufen Salis, Smilten. Refl. savitêtiês, sich besaufen Ar.: viņš labi savitējies U. (unter vitêt I).

Avots: ME III, 789

sīpa

sĩpa Karls., ein Orkan, Sturm aus der See L., U.: sacēlās tāds viesulis, tādas sīpas, ka jūŗa putās balta vārās LP. V, 85. tas ... nav viesulis, tas ir īliņš vai sĩpa Janš. Bandavā II, 366. vēja sīpas dze̦nā savas trakās sniega straumes Druva I, 859. kâ sīpa-vē̦tra silu laužuot gŗauj Rainis. Plur. sīpes, Windstösse auf dem Meeresspiegel Seifert Chrest. III, 3, 197: rāmuo jūŗasspuoguli pie apvāršņa piepēži pārsprūda sīpes Plūd. MWM. v. J. 1898, S. 175. Zu sīpenêt, sīpêtiês? Vgl. auch Petersson Zwei sprachl. Aufs. 15 und Fick Wrtb. III4, 89.

Avots: ME III, 855

sīpēt

‡ sīpêt, zu ersehliessen aus ‡ nùosīpêt. Vgl. sīpêtiês.

Avots: EH II, 493

škaidīt

škaidît,

2): auch (mit aî ) Alswig, Fehteln, Heidenfeld, Linden in Livl., Lubn., N.-Laitzen. ‡ Refl. škaîdêtiês Kaltenbr., auseinandergehen:
uogas ļuoti škaidās.

Avots: EH II, 627

skaidrot

skaĩdruôt,

1) klar machen
U., klären (eig. u. fig.): ar morāliski skaidruotu apziņu Vēr. II, 1139;

2) erklären
U.: es jautāju, viņa atkal skaidruoja Daugava 1928, № 3, S. 318. Refl. skaidruôtiês U., skaidrêtiês Spr.,

1) sich lichten, sich aufklären, klar werden
U., Spr.: laiks skaidruojās A. XX, 643. skaidruojas . . . vairs nelīs Vēr. II, 897. debess sāk skaĩdrēties Dunika. vaigs tam skaidruojās MWM. VI, 681;

2) sich aufklären, aufgeklärt werden:
līdz ar tautas garīgu spē̦ku attīstīšanuos izkuopjas un skāidruojas ari! tās dievbijīgie nuojē̦gumi RKr. VIII, 8. tumši ļaudis skaidrējas Gesangbuch - Subst. skaĩdruôšana, das Klären, Erklären; skaĩdruôšanâs, skaidrêšanâs, das Klarwerden, die Aufklärung; skaĩdruõjums,

a) das einmalige Klären;

b) die Erklärung:
duodams . . . sapulcēs skaidruojumus par veseiības kuopšanu Kaudz. Ve̦cpiebalga 100; skaĩdruôtãjs, wer klärt, erklärt.

Avots: ME III, 865

šķaudīt

šķaũdît AP., Bershof, C., Gr. - Sess., Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķaûdît Mar. n. RKr. XVII, 130, -u, -ĩju, šķaudêt L., U., (mit àu 2 ) Saikava, -u, -ẽju, šķaũdât Arrasch, (mit -àu 2 ) Sussei n. FBR. VII, 139, Gr. - Buschh., Kl., Memelshof, Nerft, Preili, Sessw., Warkl., -u, od. -ãju, -ãju, škàudât Prl., refl. šķaũdîtiês C., Salis, Wolm., šķaudêtiês U., niesen: ciekkārt... bē̦rns šķaudās, tik reizes bē̦rna māte... mē̦dz duot dievpalīgu Etn. II, 144. vāvere šķaudās un spurkš MWM. v. J. 1896, Š. 415. kaķis šķaudēdams šāvās pa durvīm iekšā Stāsti J Kraukļu kr. 75. luopiņš sprauslā un šķaudā Purap. Kkt. 20. citi smej, škaudā, rē̦c Bračs Aukstā ē̦nā 55. saimnieks šķaudēja (äusserte schnaubend seine Unzufriedenheit) par viņa darbu Saikava. Nebst li. skiaudėti "niesen" zu šķaut.

Avots: ME IV, 22

šķendēt

I šķeñdêt Bauske, Siuxt, šķendêt U., Bewern, Golg., Frauenb., Talsen, -u, -ẽju, refl. šķendêtiês Bauske, Siuxt, šķendêtiês U., Altenwoga, Bewern, Dond., schänden, heruntermachen, schimpfen, keifen, schelten, schmähen U., nörgeln Frauenb.: pamāte nuobeidza savas mācības šķe̦ndē̦dama un suodīdama Janš. Bārenīte 86. Uoliņš šķendēja par jaunām naga ce̦purēm, spīdīgām puogām Vēr. I, 1446. (mācītājs) uz dzērējiem šķendējas Janš. Dzimtene 2 I, 299. dzirdēja... dusmīgā balsī šķendējamies:"ak tu ve̦lna negandele!" Dzimtene V, 57. ve̦lns vienmē̦r šķe̦ndas un rājas, ka tam tik ilgi jāgaida Pas. IV, 36 (aus Selg.). Zuobs stipri saskaities šķendējās un bārās ar Ilzīti Tirzm. šķendējās, kad ir apklausīties nevar A. XXI, 9. - Subst. šķendêšana, šķendêšanâs, das Schimpfen, Schmähen, Keifen: dusmas saceļas pret tuo jaunekli, kas šādu šķendēšanu viņai uzkŗāvis Līv. - Brez. un Hav. 239; šķe̦ndê̦tãj(iê)s, wer schimpft, schmäht, keift. Aus mnd. schenden "in Schande bringen, schimpfen".

Avots: ME IV, 27

šķennēt

šķeñnêt Bershof, Schibbenhof, refl. šķeñnêtiês Schibbenhof, Siuxt, šķennêtiês Naud. n. Alksnis - Zundulis, = šķendêt(iês): viņš uotram tuo naudu izviļ un šķennē tuo par paldies Manz. Syr. XXIX, 8, 9. mitējās riešana un šķennēšana Manz. Spr. Sal. 22, 10. viņi kavušies un plūkušies, šķennējušies un lādējušies JK. III, 3. cik tu esi plēsies un šķennējies Alm. Rud. 30. Aus nd. schtinnen "schänden".

Avots: ME IV, 28

šķetaklēt

‡ šķe̦taklêt, zu erschliessen aus ‡ âiz˙šķe̦taklêtiês.

Avots: EH II, 631

šķetīt

II šķetît, -ĩju, schlendern St.: kur tu šķeti, wo treibst du dich herum? St. Zu šķetêtiês.

Avots: ME IV, 31

skolot

skuõluôt, skuolêt U., skuõlât C., U., -ãju, freqn. skuolinât Lesten, Segewold, tr., schulen, in der Schule unterrichten U., (aus)bilden: skuolāts, ein Geschulter, Unterrichteter U. skuoluota arī viņa bija A. v. J. 1896, S. 676. ve̦cāki bē̦rnus tik stipri grib skuolināt Apsk. v. J. 1903, S. 458: skuõluôts zirgs, das Schulpferd Brasche. Refl. skuõluôtiês, skuõlêtiês Rutzau n. FBR. VIII, 135, sich (in der Schule) bilden, ausbilden. - Subst. skuõluôtãjs, der Lehrer: Sprw. labs skuoluotājs - labs skuolnieks.

Avots: ME III, 909, 910

skrābāt

skrãbât C., Arrasch, Burtn., (mit à 2) Kl., kratzen, harken, schrapen. Refl. -tiês Widdrisch, Vank., = skrãpêtiês. Zu skrabt.

Avots: ME III, 889

skrapēt

skrapêt, zu erschliessen aus ieskrapêtiês; zu li. skrèpti "leise reden"?

Avots: ME III, 887

skraustēt

skràustêt 2 Mar., Saikava, Selsau, skraustêt Wid., -u, -ẽju, Refl. skraustêtiês, = skraukšêt: kauli pa zuobiem skraustēja Mar. n. RKr. XV, 135. viņš ē̦d cukuru ar zuobiem, ka skraust vien Mar. ē̦d (zaļus ābuolus), ka skraust vien Ezeriņš Leijerk. I, 245. jautri skraust ve̦cais sniegs Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 23. skraustējās (Var.: skrapstējās, skripšķējās, klapšķejās), kad izdzeru ābel[e]s kuoka biķerīti BW. 18690, 2. Nebst, slov. hrústati I "knistern" (wenn mit h- aus ks- ) und hrstati (wenn mit hr- aus ksru-) "nagen, knirschen" vielleicht zu li. skr(i)audùs "rauh, brüchig", skrudė̕ti "gruzdė̕ti", ahd. scrōtan "hauen, schneiden", an. skrióđr "zerfetztes Buch", s. Büga Tiž. II, 481 und KSn. I, 12 f., sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 586 f.

Avots: ME III, 888, 889

slāķēt

‡ slãķêt Orellen "likt": s. riju pilnu ar se̦ru. Vgl. slāķêtiês und zlàķêt 2 .

Avots: EH II, 523

slīdināt

slîdinât, slîdinêt Warkl. (li. slydinẽti "gehend fortgesetzt etwas ausgleiten"), tr., fakt., gleiten lassen: sē̦klas slīdina pār papīŗa lapu Konv.1 322. slīdinēt kuokus Warkl. Refl. slîdinêtiês lejā Warkl., hinunterrutschen.

Avots: ME III, 935

sluncēt

sluncêt, zu erschliessen aus atsluñcêtiês.

Avots: ME III, 941

slupšķēt

‡ slupšķêt, zu erschliessen aus ‡ àizslupšķêtiês.

Avots: EH II, 529

smaulēt

I smaũlêt Wolmarshof, ẽju, sabbeln, schmurgeln Wid. Refl. -tiês Wolmarshof, (mit àu 2 ) Saikava, = smulêtiês; vgl. smaulis I.

Avots: ME III, 955

smetēt

‡ smetêt, zu erschliessen aus ‡ piesmetêtiês.

Avots: EH II, 536

smorķēt

‡ smor̂ķêt 2 , -ēju Seyershof, beflecken: s. jaunuos svārkus netīrus. Vgl. smur̂ķêtiês.

Avots: EH II, 540

šmulēt

šmulêt Adsel, Alswig, Bers., Gramsden, Grünw., Lennew., Mar., N.-Peb., Nötk., Nerft, Salis, Schibbenhof, Stomersee, Stenden, -ẽju, šmulinât Fest., Nötk., Salis, Schibbenhof, Aahof, Gramsden, Bewershof, Mar., N.-Schwanb., Sessw., MSil., = smulêt, smulinât, (be)schmieren, (be)sudeln. Refl. šmulêtiês, sich beschmutzen ; sabbeln N.-Peb., Stomersee.

Avots: ME IV, 86

šmurgulēt

šmùrgulêt 2 Lis., -ẽju, refl. šmùrgulêtiês 2 Lis., (mit ur̂ 2 ) Dunika, = smurgulêt: pilnu dzēru biķerīti; kas bij kāda šmurgulīte, līdz pusei šmurgulēja (Var.: smurgulēja) BW. 19774, 2 var.

Avots: ME IV, 87

šmurklāties

‡ šmur̃klâtiês od. šmur̃kļâties Dunika, = šmur̃kulêtiês.

Avots: EH II, 650

šnorgāt

‡ šnorgât, zu erschliessen aus ‡ izšnorgât und ‡ pìešnorgât. Refl. -tiês,

1) = puņķêtiês 1 Lems.;

2) liededich und ohne rechten Appetit (fr)essen (od. trinken)
Salis; "mit Rotz besudeln und nicht essen" Lems.

Avots: EH II, 650

šņurgulēt

šņùrgulêt 2 Bers., šņur̃gulêtiês Stenden, Wandsen, unsauber (fr)essen: cūka šņurgulē(jas) pa sili.

Avots: ME IV, 98

spindzēt

spiñdzêt Nötk., Jürg., Bauske, spìndzêt 2 Kl., Bers., Golg., Schwanb., spin̂dzêt (li. spingėti "gellen" bei Bezzenberger BGLS. 325) Prl., -u od. -ẽju, -ẽju, intr., = spindêt U., summen, surren; klingen; (im Ohr) sausen, klingen: mūsas spindzēja A. XXI, 564, Nötk. spāres spindz B. Vēstn. dunduri spindzē̦dami vien grìežas ap zirgu Tirs. bites spietuojuot skrien, ka spindz vien ebenda. caur luogu spindzē̦dams ieskrēja spārnuots radījumiņš Ezeriņš Leijerk. I, 57. spindzē̦damas raudas gāja pa . . . ezeriņu BW. 12350, 4. dziestuoša svece sāka spindzēt MWM. X, 932. bē̦rza žagari de̦g krāsnī, ka spindz vien Tirs. luode spindzē̦dama vien pagāja garām ebenda. klusums zvanīja . . . spindzuošiem zvaniem B. Vēstn. spindzē (Var.: skanēs) mani gredzentiņi BW. 21780 var. trūkst aukliņa spindzē̦dama 32258 var. - ausis spindz Fianden, (mit iñ) Salisb. ja atminuot pieminē̦tāju, tad spindzēšana (das Ohrensausen) nuostājuoties Etn. II, 111. Refl. spiñdzêtiês Bershof, weinerlich zanken. Als ein Kuronismns nebst spingt zu spèngt, wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch. spindêt und spìegt I.

Avots: ME III, 998

spīrāties

spīrâtiês Wessen, spīrêtiês, -ẽjuôs, (mit den Füssen) zappeln: ve̦lns spīrējas kâ traks, kaut tikai vaļā kļūtu LP. VI, 417. suns urkšdams spīrājās L. W. 1922, I, 22. Zu spīrinât.

Avots: ME III, 1004

spīrēt

spīrêt Ar., zappeln; abquälen. Refl. spīrêtiês, sich wehrend zappeln Bauske.

Avots: ME III, 1004

spīvēt

spīvêt Wid., trotzen. Refl. spĩvêtiês "sich anstrengen" Bauske.

Avots: ME III, 1005

sprādzēt

sprãdzêt C., -ẽju, tr.,

1) schnallen
(mit ã ) Wolm., Jürg., Wandsen, Dond., U.; mit Schnallen versehen: cieti... sprādzējat... kumeliņu! Biel. 914. meiteni... pušķuojuot,... sprādzējuot un marguojuot kâ mietnieks zirgu Dok. A. sprādzē̦tās kurpes MWM. XI, 164. znuoti... sprādzē̦tiem zābakiem BW. 3854;

2) prügeln :
pirkšu pātadziņu, .. . sprādzēš[u] (Var.: sukāšu, sluodzīšu) tavu kažuociņu (Var.: muguriņu) BW. 26095, 1;

3) tüchtig und viel essen:
ē̦dat, ļaudis, sprãdzējat! Ober-Bartau n. Latv. Saule 1926, S. 425. Refl. sprãdzêtiês Karls., sich schnallen.

Avots: ME III, 1014

sprēķēt

sprẽķêt Nigr., -ẽju, schmähen Neik. n. U., schelten Naud., Warkl., vorhalten, unter die Nase reiben Nigr.; spottend loben Salisb. n. U.: nu jau saimniece lielājã: rēdī un sprēķē kaut kuru, kas pakājē gadās Dobl., Naud. n. Etn. l, 31. mācītājs... sprēķēja un rēdīja tuos, kas ceļa nebija griezuši ebenda. vagaris viņam katru dienu sprēķēja priekšā, ka slinks e̦suot Nigr. Refl. sprèķêtiês 2 Tirs., sich (um Kleinigkeiten) zanken: vīrs ar sievu visu rītu sprēķējās, tāpēc ka tas bija pavē̦lāku mājās pārnācis Tirs. n. RKr. XVII, 79. kuo nu sprēķējies (rājies)? Wlddrisch. Aus mnd. preken "predigen"? Zur Bed. vgl. d. Gardinenpredigt und abkanzeln.

Avots: ME III, 1018

sprūžlet

‡ sprūžlet, zu erschliessen aus ‡ nuosprūžlêtiês.

Avots: EH II, 562

stebeklis

stebeklis Depkin n. U., stebekls L., ein Wunderwerk. Zu stebêtiês.

Avots: ME III, 1056

stērbelēt

‡ stērbelêt, zu erschliessen aus ‡ nùostērbelêt. Refl. -tiês (mit èr) C., (mit êr 2 ) Dobl., Siuxt, = ‡ stèrbelêtiês.

Avots: EH II, 577

stīmēt

stīmêt, mühsam ziehen Gr. - Sessau (vom Anziehen eines engen Anzugs); schteppen, tragen (mit ì 2 ) Lennew. Refl. stīmêtiês Bershof, sich anstrengen. Nebst stĩmiņš und *stīmêt (sowie stĩrêties und stīlêt?) zu stīmē̦ka, an. stīma ađa "ringen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 610). Zur Bed. vgl. stĩvs: stĩvêt.

Avots: ME III, 1076

stīrināties

stīrinâtiês Wid., = stirinâtiês: sich widersetzen, sich entgegenstemmen (mit ĩ) Nigr., Wandsen, Dond., Bauske. Zu stīrêtiês.

Avots: ME III, 1076

strīdēt

strĩdêt Bl., -ēju, streiten St.: es dzirdēju... lielu dumpi strīdējam: tē̦vs vēlē, māte liedza, tautiet[i]s lūdza raudādams BW. 15067, 1. viņš strīdēja kādu stundu Sessw., Bers. Refl. strīdẽtiês Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., stridêtiês 2 Lös., Nerft, Preili, -uôs, -ẽjuôs, sich zanken, miteinander streiten U. Aus mnd. striden.

Avots: ME III, 1091

stutēt

stutêt, -ẽju

1) stützen;

2) von den ersten Gehversuchen der Kinder gebraucht
U.;

3) stottern
U.; von den ersten Versuchen der Kinder zu lesen gebraucht (auch stutêtiês) U.: pa vārdam jau stutē(jas), er fängt schon an etwas herauszubuchstabieren U. Refl. -tiês,

1) sich stützen;

2) s. stutêt 3;

3) fig., sich gründen
B. Vēstn. n. U. Wenigstens in der Bed. 1 aus mnd. stutten "stützen".

Avots: ME III, 1108

šubīties

šubîtiês, = misêtiês Druw.; einen Fehltritt tun Golg.: gāju un kāja šubījās, un es pakritu Druw.

Avots: ME IV, 104

suķēt

‡ II suķêt, zu erscbliessen aus ‡ apsuķêtiês.

Avots: EH II, 602

sukstēt

sukstêt(iês), zu erschliessen aus nùo-sukstêtiês; anscheinend zu suktiês "sich drehen."

Avots: ME III, 1118

sukstēties

sukstêt(iês), zu erschliessen aus nùo-sukstêtiês; anscheinend zu suktiês "sich drehen."

Avots: ME III, 1118

suņķīt

sùņķît 2 Warkh. "= nievât"; in Bers., Adsel, N. - Wohlfahrt, Festen, N. - Schwanb., Laud. und Sawensee und bei Wid. gleichbed. mit suņķêt, sunît: palaidni suņķīja uz nebē̦du Fest. Refl. -tiês MWM. 1896, S. 875, = suņ̃ķêtiês, nörgeln.

Avots: ME III, 1124

šutīties

šutîtiês, pers. u. unpers., einen Fehltritt begehn (eig. u. fig.): var kaut kādi šutīties, ij gar zemi! Saikava. man šutījās kāja, un nuokritu nuo laipas Fest. man šutījās izteikties neviļus plašāk, un tūliņ izprata manu nuolūku ebenda. Vgl. šutêtiês 2.

Avots: ME IV, 108

sveidēt

sveîdêt Saikava, Sessw., svèidêt 2 Bers., Kl., -ẽju, sveidrêt Warkl., Stirniene, in Schweiss bringen, schwitzen machen Meiran: kumeliņš... par velti sveidējams BW. 11296, 5 (aus Annenhof im Rigaschen Kr.). sveidêt savus kumeliņus 18115 (aus Bers.); ähnlich 22438 (aus Festen und Lösern). Refl. sveîdêtiês Saikava, sveidrêtiês Warkl., sich anstrengend in Schweiss geraten. Subst. sveidêšanâs, das Sich- schwitzen machen: nuodevās (pirtī) sveidešanās priekiem A. 1897, S. 920. Zu svîst, schwitzen.

Avots: ME III, 1146

svēpēt

svêpêt C., Festen, Kr., Golg., Jürg., Laud., Mar., PS., Selsau, Wolm., Schwanb., (mit ê 2 ) Arrasch, Bauske, svẽpêt Gr. - Sessau, Salis, -ẽju, =kvēpēt, räuchern L., U., Adsel, Bers.: gruzdējuma dūmuos tur slimuo bē̦rnu, kuo sauc par svēpēšanu Etn. I, 66. ar pīlādzi svēpē bē̦rnus JK. Vl, 29. Jurģī vajaguot mazus bē̦rnus svēpēt ar vilka gaļu, tad ganuos iemuot vilks ne˙kuo nenuone̦suot Etn. II, 84.; LP. VII, 200. ar svēpējamām zâlēm aizdzìt LP. VII, 46. Refl. svêpêtiês C., Lis., Lubn., Warkl., sich beräuchern (kvēpināties). Nach Būga KZ. LII, 287 zu li. svėpúoti "schwer atmen".

Avots: ME III, 1153

svīdēt

svîdêt Arrasch, C., Golg., Jürg., Lis., Kl., Kr., Sessw., (mit î 2 ) Bauske, -ẽju, svîdinât C., Jürg., (mit î 2 Dond., Dunika, Ruj., Salis, Selg., Widdrisch, tr., fakt. zu svîst, schwitzen machen (svīdēt) Biel. n. U., in Schweiss treiben: laime svīdē kumeliņu (Var.: zirgus nuosviedrēja) BW. 6629, 2 (ähnlich: 8945 var.; 12309; 22438 var.). augsti kalni, smags ve̦zums svīdē manus kumeliņus; tīri rudzi, smagas dzirnas svīdē mūsu malējiņas BW. 7945 (aus Lettihn). kumeliņu... svīdināšu (Var.: sviedruoju) 14712, 2. saules svīdējuošās tveicēs R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 175. Dazu das nomen agentis svīdē̦tājs, in der Verbind. svīdē̦tāju zâles, Schwitzmittel: ļaudis lietuo avenes ar tēju par svīdē̦tāju zâlēm Pūrs III, 37. - Refl. svîdêtiês Lis., svīdinâtiês Ar., sich in Schweiss treiben Ar., (vor lauter Arbeit) schwitzen: ir diezgan kuo svīdēties, da gibt es genug zu arbeiten Kaudz. bija dažreiz kuo svīdēties Saul. I, 97.

Avots: ME III, 1162

švirkšēt

švirkš(ķ)êt, = svirkš(ķ)êt: sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. ausīs švirkš Mag. III, 1, 104. aizde̦gas švirkšē̦dama egļu ataudze Zeif. III, 2, 200. uguns iet švirkšķē̦dama Alm. Balt. Vēstn., Lennew. švirkš sniega mutuļi atsituoties luodziņa rūtēs Jauna Raža IV, 76. Refl. -tiês, = švirkstêtiês: ja bij rudzi, švirkšējās BW. 25853 var.

Avots: ME IV, 117

švirkšķēt

švirkš(ķ)êt, = svirkš(ķ)êt: sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. ausīs švirkš Mag. III, 1, 104. aizde̦gas švirkšē̦dama egļu ataudze Zeif. III, 2, 200. uguns iet švirkšķē̦dama Alm. Balt. Vēstn., Lennew. švirkš sniega mutuļi atsituoties luodziņa rūtēs Jauna Raža IV, 76. Refl. -tiês, = švirkstêtiês: ja bij rudzi, švirkšējās BW. 25853 var.

Avots: ME IV, 117

tašķīt

tašķît (li. taškýti "[Dickflüssiges] mehrfach so werfen, dass es spritzt"), spritzen (tr.), sprengen; (spritzend) beflecken, besudeln Nötk.: t. ar airi ūdeni uz visām pusēm Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16. ūdeni tašķīt (sist ūdenī tâ, ka tašķas) Grünh. Refl. -tiês, mit einer dickflüssigen, weichen Masse um sich spritzen (šķiesties) Bers. (hier auch tašķêtiês dass.): tašķīties ar dūņām Saul. R. I, 143; spritzen (intr.), šļakstīties Pārtic. un nabadz. 14: ūdens tašķītuos vecītim acīs LP. VII, 1319. ūdeņi veļas un putuo un tašķās un kŗāc Plūd. LR. IV, 363. dubļainā laikā uz ceļa tašķās Grünh.; sich abspritzen RKr. XVII, 58, sich beschmieren. Zu li. tãškas "Tropfen", teškiù "schleudere Breiartiges oder Dickflüssiges, dass es spritzt", teškė̕ti "in dicken Tropfen spritzend fallen" und (richtig?) tašinti "tropfen lassen, fliessen" (bei Geitler Lit. Stud. 116). Dazu stellt Scheftelowitz KZ. LVI, 189 ksl. těštiti "fundere".

Avots: ME IV, 135

tielāties

tielâtiês, -âjuôs, = tielêtiês: suoli, rnāte, suolīdama! kuo tik ilgi tietājies (Var.: diņģējies)? BW. 14933, 2 var.

Avots: ME IV, 210

tieloties

tiẽluôtiês Neuhausen, = tielêtiês: mal maldams, kalpa vīrs! kuo tik ilgi tieluojies? BW. 8076 var.

Avots: ME IV, 210

tīterēt

tīterêt, -ẽju,

1) straucheln
Daudsewas; sich (ohne Arbeit und Ziel) umhertreiben Daudsewas, Sessw., (mit ì 2 ) Lennewarden: kuo nu tīterē apkārt! Daudsewas;

2) viel schwatzen
(mit ĩ) Walgalen;

3) "?": kas deviņas mīklas nevarēja atminēt, tuo tīterēja piemē̦ram tâ: "tīterē, tīterē pa(r) purviem . . ." LP. VII, 39. Refl. -tiês, (etwas) ungeschickt tun
(mit ĩ) Schibbenhof; trödeln (tĩterêtiês und tĩteruôtiês) Kalleten; "muļķuoties` (mit ì 2 ) Alswig; "anentschlossen dastehen" (tīterêtiês) Bauske.

Avots: ME IV, 207

titerot

titeruôt "müssig daslehen, wle ein Ochs am Berge slehen" Bauske. Vgl. tīterêtiês.

Avots: ME IV, 198

trīdēt

I trĩdêt Dunika, Schrunden, U. (aus Sessw.), trīdêtiês Frauenb. (mit ĩ ), Gold., = strĩdêtiês, streiten: sajāj visi ... kuopā un visādi trīdas, kamē̦r visi ... sabraukuši RKr. XVI, 169. In livischem Munde aus strīdêt(iês) entstanden? Weniger wahrscheinlich ist wohl Verwandtschaft mit norw. treisk "widerspenstig", aksl. triz[d]na "certamen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633).

Avots: ME IV, 240

tručēt

‡ tručêt, zu erschliessen aus ‡ nùotručêtiês.

Avots: EH II, 698

tūlāties

‡ tūlâtiês (??) Azand. 98, = tulêtiês.

Avots: EH II, 708

tuntelēt

tuntelêt, tuñtulêt Karls., -ẽju,

1) tuntelēt U., (mit ùn 2 ) Warkl., tuntulêt U., Vīt., (mit uñ) AP., Arrasch, Bauske, Drosth., Jürg., Ruj., Schujen, Stenden, Wolmarshof, (mit ùn 2 ) Gr.-Buschh., Warkl., tuntuļât Nigr., Siuxt, (mit ùn 2 ) Schwanb., -ãju, tuñtuļuôt Bauske, Dond., Salis, Salisb., Segewold, Selg., Wandsen, (mit ùn 2 ) Adl., Adsel, Bers., Golg., Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, eintunkeln, einmummeln, in viel Kleidungsstücke einhüllen
U.;

2) tuntulêt Vīt., tuntaļuôt, tuntuļuôt, trodeln; etwas langsam, ungeschickt tun:
tuntuļuo vakara māsa! divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu BW. 16939. visu vakar[u] tuntaļuo gar vienu galvu 21081, 2. es deviņas (=dziesmas) izdziedāju, tu vēl vienu tuniulē 856;

3) langsam gehn
(tùntuļuôt 2 ) Saikava; sich langsam bewegen: Steņģene lūkuoja tuntuļuot viņai pakaļ Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 127. ciņuos tuntuļuoja kaut kas balts (auf einen Hasen bezogen) Veselis Saules kapsēta 123; tuntuļuôt "pa kājām tīties; eilig, ein wenig wackelnd gehen". Refl. -tiês,

1) tuntelêtiês Bewershof, tuntulêtiês N.-Peb., Vīt., tuntuļuôtiês Bewershof, Brucken, Erlaa, Grünwald, Pērse, sich einmummen, sich in viele Kleidungsstücke einhüllen;

2) tuñtulêtiês Kand., tuntuļuôtiês Hasenpot u. Grobin n. Etn. III, 66, Morizberg, Naud., trödeln:
tad ta nevar ne iztaisīties! tuntuļuojas vien stundām gar tādu nieku Naud. tunt- kontaminiert aus tut- (in tutelêties I, tutinât II

1) und tent- (in tentelis) resp. tint (in tintetêt)? Anders Walde Vrgl. Wrtb. I, 710. D. dial. tunteln verwickeln; zögern,
(bei Frischbier II, 415), das sonst als das Original des le. Worts gelten könnte, dürfte baltischen Ursprungs sein.

Avots: ME IV, 265

tupstīties

tupstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, tupstêtiês Oppek. n. U., sich wiederholt hinhocken U., Adsel, Bauske, Pilda, Warkh.

Avots: ME IV, 267

turēt

turêt,

1): ragus t. ("prast pārvaldīt") Seyershof. turamais ebenda, die Handhabe, der Griff.
ar vārdiem turēja (= apturēja) slimības Sonnaxt;

2): es par tām turēju rūpi Azand. 104, uzmanību t. ("pastāvīgi uzmanīties") Frauenb. draudzību t. ebenda. viņam galva vairs netur (kuo atmiņā) Seyershof. t. (glabāt) glāzītē cūku žulti ebenda. t. (gebrauchen)
cita mašīnu Kaltenbr. kas zemi tur, tas nevar būt bez zirga ebenda. jis turēja (bija apprecējis) Jāņa māsu ebenda. t. (gādāt un apkuopt) puisi uz savu ruoku Seyershof. t. pĩles, cūkas ebenda, AP., Sonnaxt. zirgi labi turē̦ti (kuopti) Kaltenbr.;

3): talkas t. Sonnaxt. bē̦rnam turēja (svinēja) dzimuma dienu Frauenb. agrāk Brenci turēja (svinēja) trīs krista dienas Mahlup;

4): agrāk turēja, ka guovi ar tuo sabuojā Salis;

5): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Kossowski Gramm. 32, Latv. Saule, S. 1044 ("aus Semgallen"); dievus t. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 256), LLD. II 1,9. pati rasu turē̦dama Aizsils Sen. k., S. 37. cik kurs turēja, tik iedeve Kaltenbr. tas jau nav dzirdē̦ts, bet, ja nu tu tādu valuodu turi ... Azand. 55; kauna neturē̦dama Auleja. tu daudzi vari atminēt, tik gadu turē̦dams ebenda;

6): ne˙viens vairs nevarēja t. kārst (savē̦lušuos vilnu) Frauenb. lielie luopi netur rudens aukstumu Seyershof. vîzes turēja (hielten vor)
tikai trīs dienas Salis; ‡

7) müssen (wohl ein Lituanismus)
Nidden; ‡

8) = turêtiês 3, sich halten:
stādi ir sausi, netur uz kāju Seyershof. Refl. -tiês,

1): labi puiši turējās tuos kre̦klus svētdienai Frauenb. dakteŗu zâles luopiem neturējāmies ebenda;

2): mēs briesmīgi turējāmies (draudzējāmies) Salis;

3): tad sivē̦ni turas (pieruod un uzticas) pie cilvē̦ka Seyershof. man ābuoli neturas (nepaglabājas) ilgi ebenda. ar šiem buŗamvārdiem var t. (izsargāties nuo ļauna) diezgan labi ebenda. t. ("mēģināt atspē̦kuot"), lai slimība nepieme̦tas ebenda. šis nu turas (tiepjas), ka nemākuot mūrēt ebenda (ähnlich Frauenb. und Kaltenbr.);

4): viņš tagad turējās vairāk mājā Frauenb.; das Zitat aus Dünsb. (ME. IV, 271) ist zu streichen;

5): turas pie sala BielU., die Kälte hält an;
‡

8) tüchtig essen
Seyershof: strādnieki tagad turas; ‡

9) t. ciet Seyershof "aizkavēties, aizspruostuoties": tāpēc tagad baļķu vešana turas ciet; ‡

10) kalben
Diet. Subst. turêšana,

1): sunīti pajēme turēšanai Sonnaxt; turêšanâs: lai istabā neiznāktu vairs ne˙kāda tielēšanās, pluosīšanās un t. ("?") Janš. Līgava II, 260; turẽjums: par radziņu turējumu BW. 28982. nuo desmitiem līdz vieniem bij mans t. (= bija man jātur?) Seyershof; turê̦tãjs: lielu dusmu t. BW. 10371. aitu t. Seyershof, Schafzüchter.
kažuoks lietus t. Tdz. 58006, 2.

Avots: EH II, 704

tutuļoties

tutuļuôtiês, sich (in viele Kleidungsstücke) einwickeln, einhüllen Vīt. Zu tutelêtiês I.

Avots: ME IV, 275

učāt

učât Erlaa und Peb. n. U., Gr.-Buschh., Pilda, Saikava, Salis Saussen, Sessw., Warkl., -ãju, učêt, učinât U., Dond., Kand., učinêt Warkl., -ẽju, = ucât: bē̦rnu učāt Blaum. MWM. v. J. 1896, S. 383. es viņu učāju uz ceļgala Blaum. mamīte učāja brālīti Baltpurviņš Agrā rītā 8. dzīvu pupiņu . . . viņmāte učēja Poruk V, 76. Refl. učâtiês Warkl., učêtiês, sich (auf Händen od. Füssen) schaukeln, wiegen (lassen): bē̦rns ļāvās učēties Blaum. MWM. v. J. 1897, S. 674.

Avots: ME IV, 293

uimenēt

‡ uimenêt Prl., = uĩmêtiês: viņš uimenēja, uimenēja, bet ne˙kas neiznāca.

Avots: EH II, 712

ūpēt

ūpêt U., -ẽju, ūpuôt U., refl. ūpêtiês U.,

1) schreien (von Eulen und wilden Tauben gesagt)
U.: paladas (hochle. für pe̦lē̦das) ūpēs . . . atstātuos namuos Glück Esra 13, 22;

2) lallen (von Kindern)
Bergm. n. U.

Avots: ME IV, 409

uzkavināt

‡ uzkavinât Orellen, Salis, eine Zeitlang sich irgendwo aufhalten lassen: u. demiņus dārzā, kamē̦r izslauka istabu. Refl. -tiês Orellen, Salis = uzkavêtiês: nuobēru vistām kartupeļus, lai viņas te˙pat uzkavinājas.

Avots: EH II, 724

uzkungoties

‡ uzkunguôtiês, = uzkùndzêtiês I (?): kūdras krāsa sāk u. Jaun. Ziņas 1938, № 139, S. 9.

Avots: EH II, 726

vadēt

‡ vadêt, zu erschliessen aus nùovadêt (unter nùovadêtiês). Refl. -tiês (ME. IV, 429): alus vadies Oknist.

Avots: EH II, 746

vadināt

II vadinât, verschalen lassen: kuo nu vadini alu? Golg., N.-Schwanb., Sessw., Walkl. Zu vadêtiês.

Avots: ME IV, 430

vājot

vâjuôt,

1) = vâjêt, mager werden Vīt.;

2) kränkeln
U., AP., Jürg., (vâjât) Mahlup: cik ilgi tâ vājuosi un gulēsi? AP., Jürg. viņš tikmē̦r vājās, kamē̦r dievs viņu piejems Mahlup. Refl. -tiês, = vâjêtiês: viņš sāk vājuot; nezin, vai tik negrib tīšām vājuoties Vīt.

Avots: ME IV, 494

vakarot

vakaruôt (li. vãkaruoti "Abend werden"),

1) Abend werden:
jau agri vakaruoja, juo lietus taisījās Rainis Gals un sākums 117;

2) s. vakarêt; Abendbesuche machen;

3) = vakariņuôt Bers., Sessw. Refl. -tiês U., auch vakarêtiês L., U., Abend werden.

Avots: ME IV, 448

valdzīties

II valdzîtiês, -guôs, -dzijuôs, sich rekeln, die Glieder strecken Bers., Borchow, Hainasch, Kalzenau; faulenzen Pērse (mit àl 2 ); "slaistīties"; (III prs. valdzâs) gähnen Odensee. Zu valdzêtiês.

Avots: ME IV, 453

valgot

II vàlguôt 2 Saikava, (die Augen) verdrehen, rollen: valguot acis Saikava, Krišs Laksts 2. Zu vaidzêtiês.

Avots: ME IV, 455

valgot

III valguôt, sich langsam wiegen, bewegen: e̦ze̦rs valguo Stockm., die Oberfläche des Sees bewegt sich leise, ohne Wellen zu erzeugen. Zu valdzêtiês, wozu auch ae. wealca "Woge" u. a.

Avots: ME IV, 455

valšķēt

val̂šķêt Saikava, valšķêt U., valkšķêt Vīt., valšķêt Wessen, -u od. -ēju, -ẽju, valšķuôt Austr., valškuôt U., valšķīt St., refl. valkškêtiês Vīt., valkšķîtiês Vīt., val̂šķuôtiês Golg., valkšķuot und valšķuoties St., valškuotiês U., Falschheit üben, sich mit Falschheit, Betrug abgeben, (St.) heucheln: kuo nu valkšķē (valkšķējies, valkšķies) gan ar savu izrunu, gan skatu! tava valkšķība jau sen zināma Vīt. šīs . . . acis . . . nemāk valšķēt Domas I, 591. vīrieši izgudrēm prašņāja, valšķuojās Upītis Sieviete 109. meklē citu muļķi! kuo tu valšķuojies pie manis? Vilibalds Kas uzvarēs 131; valšķêt Wessen, lügen.

Avots: ME IV, 460

vankarēt

vañkarêt (gespr.: vañke̦rt) Dond., -ẽju, hin und her wälzen: slimnieku vajaga *vankarēt, tad tam būs vieglāki Dond. Refl. vañkarêtiês Stenden, sich hin und her wälzen, gāzelēties: slimnieks visu laiku *vankarējas pa gultu Dond. Als ein Kuronismus zu ai. van̂cati "schwankt", vaṅkara-ḥ "Flusskrümmung", ae. wóh "krumm", mnd. wingeren "sich krümmen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), wozu Būga KSn. I, 73 2 auch li. vinkrus "callidus" u. a. stellt; vgl. auch vinkaļât.

Avots: ME IV, 471

veldēt

veldêt, veldêtiês, sich lagern (vom Korn) U.: ve̦lduoša druva Kaln. Ozolk. māc. 24. veldējās briedīga druva V. Upmalis Tēva draugi 1.

Avots: ME IV, 527

veldrēt

veldrêt -ẽju, refl. veldrêtiês U., sich lagern (gew. vom Korn gesagt): lai dievs duod... rudzu laukam veldrēt, kâ mēs tur veldrējāmies Janš. Dzimtene V, 181. mākuļi ceļas un veldrējas... cits uz citu Seifert Chrest. II, 183.

Avots: ME IV, 527

verkšķelēt(ies)

‡ verkšķelêt(iês), zu erschliessen aus ‡ saverkšķelêtiês.

Avots: EH II, 772

veršķelēt(ies)

‡ veršķelêt(iês), zu erschliessen aus ‡ saveršķelêtiês.

Avots: EH II, 772

vēzāties

vē̦zâtiês Karls., Wolmarshof, -ãjuôs "ar vē̦zu vicināt" Wolmarshof: lācis vē̦zājas ar buomi pret vilkiem cīnīdamies LP. VI, 290; = vēzêtiês 1 Nötk. (mit ē̦); schwenkend (eine Rute u. a.) sich wehren PS. (mit ē, ): v. ar rīksti nuo nikna suņa Lemburg.

Avots: ME IV, 573

vēzināt

vẽzinât,

1): mit è 2 PV. ‡ Refl. -tiês PV., = vẽzêtiês 1.

Avots: EH II, 780

vicot

vicuôt, s. vicât. Refl. -tiês,

1) = vicêtiês 3: stirna vicuojas gar lapām LP. I, 120. brālis vicuojas (arbeitet) cauru nakti IV, 50;

2) = vicêtiês 4: nakti vicuojas ar jaunkungiem Janš. Dzimtene 2 III, 376. meitas... vicuojušās ar puišiem Bandavā I, 300.

Avots: ME IV, 577

virknēt

vir̃knêt, -ẽju, virkņuôt, aufreihen, aneinanderreihen: virknēja sīpuolus Janš. Bandavā I, 125. virknējuot . . . elementus pēc . . . atomu svariem Konv. 2 825. diadēmu ... nuo zvaigznēm es virkņuošu R. Sk. II, 245. Refl. virknêtiês U., (mit ir̃ ) C., virknuôtiês U., vir̃kņuôtiês Wandsen,

1) virknêtiês Bers., Kalzenau, virknuôtiês Bers., Nötk., Vīt., virkņuôtiês Lubn., sich aneinanderreihen, sich zusammentun
U.: putni virknējas uz pruojām iešanu Kalzenau. dzērves virknuojas taisnā virknē Vīt. šūniņas virknējas cita citai galā Konv. 75. nuotikums virknuojas pie nuotikuma B. Vēstn. atmiņas virknējas A. v. J. 1896, S. 205. (duomas) virknējās nesakarīgās variācijās 1903, S. 37;

2) sich mit Aufreihen beschäftigen
U.

Avots: ME IV, 606

viršķēt

viršķêt Bers., Golg., Kalzenau, refl. viršķêtiês, = virkšêt 1: viršķēja vien, kad viņam plīsa svārki Bers., Kalzenau. ceļuoties viršķējās (Var.: virkšējās) BW. 34735, 3; = virkšêt 2: strēba putru, ka viršķēja vien N.-Peb.

Avots: ME IV, 616

zadēt

zadêt (li. -žadė̕ti "-sprechen " ), zu erschliessen aus atzadêtiês "antworten" Mag. XVII, 1, 80.

Avots: ME IV, 678

žākarēt

II žākarêt, auch refl. žākarêtiês,

1) plaudern
Ruj. n. U.;

2) albern, tollen
Spiess n. U., (žākarêtiês) Bers., Frauenb., Naud., Serben, (mit ã ) Behrshof, Ruhental; klettern (žākarêtiês) Frauenb.; "sich schamlos benehmen" (žākarêtiês) Frauenb.: ķirinājas un žākarējas visuos kuokuos augšā Frauenb. kuo tu atkal ar tām meitām sāc žākarēties? ebenda. tik zin, kâ žākarēties ar meitām Naud.

Avots: ME IV, 794

žākstīties

I žākstîtiês, -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuôs,

1) (mit weit offenem Munde) gähnen
Assiten, Gramsden, U., (mit â ) Kr., Vīt., (mit â 2 ) Frauenb., Grobin, Hasenpot, Ob. - Bartau, Schnehpeln, Stenden, (žâkstêtiês 2 ) Dond.: kad žākstās, tad jāaizliek ruoka mutei priekšā, lai nelabais neieskrien iekšā Dond. (ähnlich JlgRKr. VI, 20);

2) sich (nach dem Schlaf) recken
Neander n. U., Grünh., (mit â ) Golg., Vīt., (mit â ) Bauske;

3) aufstossen (hauptsächlich vor dem oder beim Vomieren)
Libau, Semgallen, (mit â ) Golg., Lis., N. - Peb., Vīt., (mit â 2 ) Autz, Frauenb., Grenzhof (Kr. Tuckum), Jürg., Libau: kuo nu žāksties, it kâ vemt gribē̦tu! Autz. žākstās, kad nevar izvemt N. - Peb. kaķis vai suns, kad taisās uz vemšanu, tad žākstās ebenda; (beim Verschlucken) hüsteln (mit â 2 ) Autz;

4) "ķē̦muoties ar mutes daļām; izrunāt nesapruotamus vārdus nuo sažņaugtā kakla" Rentzen;

5) "?": vāverīte (d. h., das weibliche Schamglied)
žākstījās, sarkanzuti gaidīdama BW. 35098. Nebst li. žiokščioti zur Wurzel von žākle I.

Avots: ME IV, 796

žarg(a)lāties

‡ žarg(a)lâtiês (vermutlich mit -ār- zu lesen, vgl. žārgalêtiês) "?": bē̦rni ... šūpuojās un žargalājās bez sava gala Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 111. kalpuones ... iedamas ... žarglājās, smējās Dünsb. Od. 252.

Avots: EH II, 817

žavēt

žavêt U., Annenieki, AP., Frauenb., Kaugurciems, Kl., Kumbern, Neuenb., Remten, Samiten, Siuxt, -ẽju, = žâvêt: zari nuolīkuši villainītes žavējuot (Var.: žāvējuot) BW. 7121 var. nežavē̦ta cūkgaļa Apsk. v. J. 1903, S. 193. Refl. -tiês, = žâvêtiês: viņš sildījies un žavējies LP. VI, 727 (aus Sauken).

Avots: ME IV, 794

žerkstēt

‡ žerkstêt, zu erschliessen aus iežerkstêtiês.

Avots: EH II, 818

žiemelēt(ies)

‡ žiemelêt(iês), zu erschliessen aus ‡ izžiemelêtiês.

Avots: EH II, 819

žūrēt

IV žũrêt (li. žiūrė̕ti "hinsehen") Bauske, Fockenhof, Mežmuiža, Ruba, Sessau, žūrêt N. - Sessau n. U., Friedrichstadt, Ramkau, Ronneb., Spr., Wessen, refl. žūrêtiês U., Kav., (mit ũ ) Ruhental, Sessau, lauern; žūrêt, blinzeln Dr.: vēris... durvis vaļā un žūrējis, vai kāds iekšā LP. IV, 164. žūrējis pa šķirbu V, 4. vākus nevajaguot cilāt un iekšā žūrēt ne˙pavisam 132. paslēpies žūrējis Pas. IV, 312 (aus Neuenb.). kurzemnieki, laiski puiši, pa krūmiem žūrējās BW. 12868, 1. žūri, žūri, tautu dē̦ls! tu žūrēji, es žūrēju 10210, 3. kaķis žūrē ("tīkuo") pēc pelēm Selb. viņš izslāpis žūr pēc avuotu pilnām salām Plūd. Zalktis v. J. 1908, Nr. 4, S. 107.

Avots: ME IV, 837

zvadzēt

zvadzêt (li. žvagėti "klappern", z. B. Trak. d. 10) Arrasch, Bauske, Dond., Salisb., Wolmarshof, -u, -ẽju, auch refl. zvadzêtiês, = svadzêt, klappern (wie losgegangenes Eisen am Wagen oder wie Geld im Beutel) L., U.: ķēde zvadz Wolmarshof. juostas sprādzes zvadz Bauske. bruņām zvadzuot Siliņš 27. zvadz (Var.: žvadz) iemaukti BW. 32931, 5 var. (ähnlich: 8800) pieci ze̦lta gredzeniņi, tie skanēja, tie zvadzēja (Var.: žvadzēja, zvārdzēja) pa zariņu zariņiem 2417. būtu vienu (sc.: lapiņu) nuorāvuse, visas birtu zvadzē̦damas (Var.: skanē̦damas) 10981 var. kaķam naudas zutenīte: skanējās, zvadzējās nuo ceplīša nuole̦cuot 2273. kas zvadzēja... zem... paparkstītes? 33011, 1. pauts zvadz vien, das Ei klappert inwendig U. Nebst zvadzinât, zvagulis, li. žvagìniai "Wiesenklapper" u. a. vielleicht (nach Bezzenberger BB. XXVII, 152 und Wood Post-conson. w in Ondo-eur. 61) zu an. kvaka "zwitschern" und mnd. quaken "schwatzen".

Avots: ME IV, 760, 761

zvekstēt

zvekstêt, -ẽju,

1) schlagen
Arrasch;

2) viel essen
Burtn., Dickeln. Refl. -tiês, einander schlagen Arrasch. Vgl. auch sazvekstêtiês.

Avots: ME IV, 769

zvērēt

II zvērēt Für. I, zvērêtiês Gļibeva, glimmen.

Avots: ME IV, 772

zviukšēt

zviũkšêt Nötk., Salis, Salisb., zviukšêt U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, Vīt., zviũkšķêt Frauenb., zvìukšķêt 2 Meiran, -u, -ẽju, refl. zvìukšķêtiês 2 Meiran, = sviukšêt, sausen, heulen (vom Winde [U.], vom sirenenartigen Geräusch oder Knallen der Peitsche [Lems. n. U.], der Rute, vom Geräusch, das beim Drehen des Kreisels und anderen sehr schnellen Bewegungen entsteht), (zviukšķêt) knallen, pfeifen (von der Peitsche) LKVv.: zē̦nam vilciņš zviukš Vīt. ve̦lnam ar izkapti gāja, ka zviukš vien LP. VII, 1172. šķē̦ps zviukš Hoib 41, 20.

Avots: ME IV, 779