Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'puve' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'puve' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (13)
papuve
papuve: auch Fest., Grob., Kaltenbr., Pilda, Siuxt, Skaista, Strasdeu, Warkl., Wessen, Zvirgzdine.
Avots: EH XIII, 165
Avots: EH XIII, 165
papuve
piepuvešot
pìepuvešuôt Wandsen, piepuvežuôt Widdrisch, sich mit Eiter (von einem Geschwür) anfüllen: piepuvešuojušas acis.
Avots: ME III, 281
Avots: ME III, 281
puve
puve
puvekli
puveklis
puveklis: auch Allendorf n. FBR. XIX, 79; iemetēs p. ābuļiem: pūst visi kuopā Zvirgzdine. puvekļa (>ostle. pyvekļa) kastes Pas. XII, 135 (aus Domopol).
Avots: EH II, 340
Avots: EH II, 340
puveklis
puvešains
puvešaîns, eiterartig, mit Eiter versehen, eiternd: puvešaina vāts. puvešaini auguoņi Dünsb.
Avots: ME III, 443
Avots: ME III, 443
puvesis
puvesis: plur. puveši - auch Seyershof ("Eiter im Auge"), Strasden: kad pušumu neizmazgā, tad p. sakrājas Strasden.
Avots: EH II, 340
Avots: EH II, 340
puvesis
puvesis, gew. Plur. puveši, puveži Vēr. v. J. 1904, S. 417, der Eiter U.: manas vātis smird un pil ar puvešiem Glück Psalm 38, 6. vātis un... puvešu trumi Jesaias l, 6; Moderndes, modernde Späne U. Nebst li. puvė˜sis Tiž. I. 402, puvė˜sas "гниль" PФB LXV, 20 und gr. πύος "Eiter" zu pũt.
Avots: ME III, 443
Avots: ME III, 443
puvešot
Šķirkļa skaidrojumā (28)
aizklešķēt
apārdīt
‡ apārdît,
1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;
2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;
3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;
4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.
Avots: EH I, 72
1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;
2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;
3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;
4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.
Avots: EH I, 72
iedobt
ìedùobt, ‡ Refl. -tiês "?": (puvešņi) ir ieduobušies un tāpēc nuo āra nere̦dzami Lange Latv, ārste 22.
Avots: EH I, 510
Avots: EH I, 510
lauks
I laũks (li. laũkas, [apr. laucks "Feld", ai. lōká-ḥ "freier Platz", ahd. lôh "niedriges Holz, Gebüsch", la. lūcus "Hain"]),
1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;
2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,
a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix
- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!
b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;
3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;
4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;
5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. 2 820;
6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;
[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. 2 444, Trautmann Wrtb. 151].
Avots: ME II, 426, 427
1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;
2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,
a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix
- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!
b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;
3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;
4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;
5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. 2 820;
6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;
[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. 2 444, Trautmann Wrtb. 151].
Avots: ME II, 426, 427
mēnesis
mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,
1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. 2 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;
2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. 2 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].
Avots: ME II, 616
1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. 2 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;
2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. 2 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].
Avots: ME II, 616
mēslot
mê̦sluôt, ‡ Refl. -tiês;
1) "nuostīguoties" PV.: kad aplecinuot guovs nemē̦sluojas, tad viņa vēl nav apgājusies ar šuo reizi;
2) sich (von selbst) düngen
PV.: tīrums mē̦sluojas, kad papuves zâli nenuogana, bet apaŗ līdz ar sūduojumu;
3) Zaubereien treiben, ("pesteļuoties"): saimnīca, kas ... mē̦sluo[ju]sies Pas. XV, 500 (aus Plm.).
Avots: EH I, 809
1) "nuostīguoties" PV.: kad aplecinuot guovs nemē̦sluojas, tad viņa vēl nav apgājusies ar šuo reizi;
2) sich (von selbst) düngen
PV.: tīrums mē̦sluojas, kad papuves zâli nenuogana, bet apaŗ līdz ar sūduojumu;
3) Zaubereien treiben, ("pesteļuoties"): saimnīca, kas ... mē̦sluo[ju]sies Pas. XV, 500 (aus Plm.).
Avots: EH I, 809
nokliest
[nùokliest, tr., ausbreitend bedecken: nuokliež savu reizi papuves ar mē̦sliem Janš. Dzimtene V, 352.]
Avots: ME II, 799
Avots: ME II, 799
nozelt
papave
papeve
pape̦ve Birzm., für papuve. [Vielleicht aus einer Mundart, wo uv zu ev geworden ist.]
Avots: ME III, 81
Avots: ME III, 81
papūde
papuja
‡ papuja Hasenp., Iw., Seyershof, papuje Ruj. n. BielU., = papuve. Vgl. ebenda pujums für und aus puvums.
Avots: EH XIII, 165
Avots: EH XIII, 165
papurve
‡ papurve,
1) "?": slinki kaimiņpuiši: p. (für papuve?) pilna dze̦lte̦nu ziedu Tdz. 49995;
2) der Sumpfrand
Dunika.
Avots: EH XIII, 165
1) "?": slinki kaimiņpuiši: p. (für papuve?) pilna dze̦lte̦nu ziedu Tdz. 49995;
2) der Sumpfrand
Dunika.
Avots: EH XIII, 165
papuvs
pavaļa
I pavaļa Dunika, die Musse: pavaļas brīžuos (bei Lautb. Luomi 35 pavaļās), in Mussestunden. pavaļā rakstīšu vairāk MWM. IX, 11. pavaļā (Var.: lē̦tumā) uzauguse BW. 3309. papuve jau saarta, un zirgi tagad e̦suot drusku pavaļā Janš. Dzimtene IV, 53. ja tev iznāk pavaļa, atraksti! Fest.
Avots: ME III, 132
Avots: ME III, 132
pēre
perināt
perinât,
1): auch BielU.; lika vistu cāļus p. Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡
3) nisteln
Siuxt: papuves laukuos cīrulītis perinās; laichen Salis: kad vardes dziļā ūdenī perinājas, tad būs sauss laiks; kad se̦klumā - , tad būs lietans.
Avots: EH XIII, 224
1): auch BielU.; lika vistu cāļus p. Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡
3) nisteln
Siuxt: papuves laukuos cīrulītis perinās; laichen Salis: kad vardes dziļā ūdenī perinājas, tad būs sauss laiks; kad se̦klumā - , tad būs lietans.
Avots: EH XIII, 224
pļaut
I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,
1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;
2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;
3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut 2 , mähen ): Refl. -tiês,
1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;
2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.
Avots: ME III, 366, 367
1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;
2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;
3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut 2 , mähen ): Refl. -tiês,
1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;
2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.
Avots: ME III, 366, 367
posa
pūt
pũt (li. púti "faulen"), pũstu, puvu, intr.,
1) fauten, modern:
Sprw. purvi, meži pūst, parāds ne. Māŗas vakarā nevajaguot uguni dedzināt - tad rudzi pūstuot ārā Etn. II, 73;
2) lange schlafen
Ronneburg, faulenzen: vairāk neziniet, kâ pūt - gulēt Alm. tad ta nu pūst, ka pūst, der schläft mal lange Mag. XIII, 2, 52. - Subst. pũšana, das Faulen, Modern; das lange Schlafen, das Faulenzen; puvums, das abgeschlossene Faulen, Modern; die Fäulnis: birze izdvašuo mitru gaisu, pildītu kâ ar puvuma tvaiku Aps. II, 31. Nebst pūznis, puveši, pūdêt, praûls zu ai. pūyati "wird faul", pūti-ḥ "faul; Eiter", arm. hu "eitriges Blut", gr. πῡ´ϑω "mache faulen", πύον "Eiter", la. pūs "Eiter", pūtidus od. puter "faul", mi. othrach "Misthaufen", got. fūls "faul", an. fúna "faulen", fauskr "faules Holz", feyja "verfaulen lassen" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 82, Trautmann Wrtb. 234, Boisacq Dict. 827 f., sowie Zubatý BB. XVIII, 256 f. und AfsiPh. XVI, 408 f.
Avots: ME III, 452
1) fauten, modern:
Sprw. purvi, meži pūst, parāds ne. Māŗas vakarā nevajaguot uguni dedzināt - tad rudzi pūstuot ārā Etn. II, 73;
2) lange schlafen
Ronneburg, faulenzen: vairāk neziniet, kâ pūt - gulēt Alm. tad ta nu pūst, ka pūst, der schläft mal lange Mag. XIII, 2, 52. - Subst. pũšana, das Faulen, Modern; das lange Schlafen, das Faulenzen; puvums, das abgeschlossene Faulen, Modern; die Fäulnis: birze izdvašuo mitru gaisu, pildītu kâ ar puvuma tvaiku Aps. II, 31. Nebst pūznis, puveši, pūdêt, praûls zu ai. pūyati "wird faul", pūti-ḥ "faul; Eiter", arm. hu "eitriges Blut", gr. πῡ´ϑω "mache faulen", πύον "Eiter", la. pūs "Eiter", pūtidus od. puter "faul", mi. othrach "Misthaufen", got. fūls "faul", an. fúna "faulen", fauskr "faules Holz", feyja "verfaulen lassen" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 82, Trautmann Wrtb. 234, Boisacq Dict. 827 f., sowie Zubatý BB. XVIII, 256 f. und AfsiPh. XVI, 408 f.
Avots: ME III, 452
puvēns
rudzzāle
rudzzâle, grünender, noch kleiner Roggen (auf dem Felde): kas varēja zaļāks būt par rudzzāles zaļumiņu? Ld. 7. 539. es gaidīšu Jurģa dienas (Var.: lieldieniņas 33260) ar zaļuo rudzzālīti BW. 32250. pē̦rn bij zâle papuve, citu gadu rudzzāle 17769, 3. sasamete (fūr sametās) me̦lni kraukļi lielajā rudzzālē 33690. pie gaļiņas atēdās kâ ķēvīte rudzzālē 19429. guovis bija rāmas un aitām neliedza vairs ne rudzzāles Latv.
Avots: ME III, 555
Avots: ME III, 555
sadzēdēt
‡ sadzēdêt, fest und hart werden: sadzēdējusi (bet ne sapelējusi) maize AP. ilgi nav lijis, tâ ka papuve sadzēdējuse (un nevarēs mē̦slu ieart) N.-Peb. s. var arī tīrums, kas ilgu laiku atmatā bijis ebenda.
Avots: EH XVI, 406
Avots: EH XVI, 406
skābine
skâbine (unter skâbene ): auch Gr.- Buschh., Kaltenbe, Kalupe, Oknist, Višķi, Warkl., Pas. VII, 474 (aus Kokn.), X, 52 (aus Ludsen), XII, 234 (aus Makašēni); papuves skâbinīte Oknist n. Ceļi VI I, 235, rumex acetosella.
Avots: EH II, 503
Avots: EH II, 503
stabis
‡ stabis "puve" Saikava: kad ābēlei nuogriež zaru un tis nespēj apaugt, tad ieme̦tas s. un sāk nuo ieškas pūt. Plur. stabji (s. ME. III, 1036): tikai tādus stabjus vien atnesis! Saikava; stabi Borchow "schlechtes Holz".
Avots: EH II, 567
Avots: EH II, 567
vantināt
van̂tinât 2,
1) in den Händen hin und her bewegen
Nigr.; "kādu priekšme̦tu ruokās muļinuot padarīt tuo netīru" Ahswikken: bē̦rns maizi pa ruokām vien vantina Nigr.;
2) "?": ja guovis gana uz plikas papuves, kur viņām nav kuo ēst, tad saka, ka guovis van̂tina 2 N.-Bartau. Refl.-tiês, ohne Arbeit die Zeit verbringen, schiendern
Nigr.: jūs tanīs mājās vantināsities Janš. 18. abas . . . ilgi vantinuoties pa pavardu un ugunskuldu Janš. Čāp. 5. luopužas vantinās pa migu Dzimtene 2 III, 378. vaļinieku palaidņi, kas bez darba vantinās apkārt Bandavā II, 93.
Avots: ME IV, 473
1) in den Händen hin und her bewegen
Nigr.; "kādu priekšme̦tu ruokās muļinuot padarīt tuo netīru" Ahswikken: bē̦rns maizi pa ruokām vien vantina Nigr.;
2) "?": ja guovis gana uz plikas papuves, kur viņām nav kuo ēst, tad saka, ka guovis van̂tina 2 N.-Bartau. Refl.-tiês, ohne Arbeit die Zeit verbringen, schiendern
Nigr.: jūs tanīs mājās vantināsities Janš. 18. abas . . . ilgi vantinuoties pa pavardu un ugunskuldu Janš. Čāp. 5. luopužas vantinās pa migu Dzimtene 2 III, 378. vaļinieku palaidņi, kas bez darba vantinās apkārt Bandavā II, 93.
Avots: ME IV, 473
zaļot
zaļuôt (li. žaliúoti "grünen, grün schimmern"),
1) intr., grünen
U.; kräftig sein; sich aufrichten, zu Kräften kommen: zaļuo kâ zâle RKr. Vl, 840. papuve jau sāk zaļuot, nu jāsāk ecēt Frauenb. rudzu statiņi zaļuo uz lauka, kad ilgi lietus līst, graudi sadīguši ebenda. lai tas auga, lai zaļuoja BW. 32860. iznāk... brāļi kâ uozuoli zaļuodami 13646, 26. lai zaļuoja tautu dē̦ls 18934, 1. lai mūžam zaļuo mūsu dzimtene! Latvju tauta XI, 1, S. 53. kas iekrituši parāduos, tik lē̦ti vairs nezaļuos Aps. III, 24;
2) grün färben
Wid.;
3) "?" saule sēd vītuolā, zaļuo zīļu vaiņadziņu; zaļuo, saule, duod man vienu! VL. aus Kalleten (?);
4) lustig und in Freuden leben, schlemmen:
panāksnieki... zaļuoja līgavaiņa galā visu pirmdienu Kaudz. Vecpiebalga 45. daži studenti un citi zaļuotāji Jaunie mērn. laiki III, 48. Refl. -tiês, = zaļuôt 1: viss nuo jauna zaļuojas Plūd. Llv. II, 330.
Avots: ME IV, 688
1) intr., grünen
U.; kräftig sein; sich aufrichten, zu Kräften kommen: zaļuo kâ zâle RKr. Vl, 840. papuve jau sāk zaļuot, nu jāsāk ecēt Frauenb. rudzu statiņi zaļuo uz lauka, kad ilgi lietus līst, graudi sadīguši ebenda. lai tas auga, lai zaļuoja BW. 32860. iznāk... brāļi kâ uozuoli zaļuodami 13646, 26. lai zaļuoja tautu dē̦ls 18934, 1. lai mūžam zaļuo mūsu dzimtene! Latvju tauta XI, 1, S. 53. kas iekrituši parāduos, tik lē̦ti vairs nezaļuos Aps. III, 24;
2) grün färben
Wid.;
3) "?" saule sēd vītuolā, zaļuo zīļu vaiņadziņu; zaļuo, saule, duod man vienu! VL. aus Kalleten (?);
4) lustig und in Freuden leben, schlemmen:
panāksnieki... zaļuoja līgavaiņa galā visu pirmdienu Kaudz. Vecpiebalga 45. daži studenti un citi zaļuotāji Jaunie mērn. laiki III, 48. Refl. -tiês, = zaļuôt 1: viss nuo jauna zaļuojas Plūd. Llv. II, 330.
Avots: ME IV, 688
žurga
I žurga,
1) = žulga 2, eine unklare Flüssigkeit Baldohn, (mit ur̃ ) Gr. - Sessau, Autz, Ellei, Kab., Mesoten, Mežmuiža, Ruba, Wolgunt; "saskaluojums", Spülicht LKVv., (mit ur̃ ) AP., Bauske, Jürg.; eine schlechte, wässerige Suppe (mit ur̃ ) Grünw.; ein Getränk, Gesöff (in verächtl. Sinn) U., Ledmannshof: upes ūdens drīzāk nuosaucams par žurgu, bet ne par dzeŗamu ūdeni Celm. tāda žurga dūšu vien apšķebina Ledmannshof. dzert mūsu asinis, kâ žurgu dzert Lautb. Ind. un Ārija 14;
2) eine Pfütze
Kurl. n. U., Mar.; eine ausgefahrene, mit Wasser gefüllte Gruft auf dem Wege Burtn., (mit ur̃ ) Frauenb., Lemsal; eine schmutzige Pfütze, Jauchgrube Alksnis-Zundulis, (mit ur̃ ) Kalnzeem, Schibbenhof; = urga, ein Regenbach (mit ur̃ ) AP.,., Fockenhof, Jürg., Wolmarshof: tanī vietā ar˙vienu pēc lietus sakrājas žurga Mar. ak tava ceļa! nuo vienas žurgas ārā, uotrā iekšā! Frauenb. zem papuves lauka, kur urdza straujš avuots, plašā ūdens žurgā, kas atradās lejpus avuota Janš. Bandavā II, 418. žurgā iekšā mans vepris A. v. J. 1901, S. 1000;
3) die Jauche
(mit ur̃ ) Kalnzeem, Schibbenhof, Siuxt.
Avots: ME IV, 833
1) = žulga 2, eine unklare Flüssigkeit Baldohn, (mit ur̃ ) Gr. - Sessau, Autz, Ellei, Kab., Mesoten, Mežmuiža, Ruba, Wolgunt; "saskaluojums", Spülicht LKVv., (mit ur̃ ) AP., Bauske, Jürg.; eine schlechte, wässerige Suppe (mit ur̃ ) Grünw.; ein Getränk, Gesöff (in verächtl. Sinn) U., Ledmannshof: upes ūdens drīzāk nuosaucams par žurgu, bet ne par dzeŗamu ūdeni Celm. tāda žurga dūšu vien apšķebina Ledmannshof. dzert mūsu asinis, kâ žurgu dzert Lautb. Ind. un Ārija 14;
2) eine Pfütze
Kurl. n. U., Mar.; eine ausgefahrene, mit Wasser gefüllte Gruft auf dem Wege Burtn., (mit ur̃ ) Frauenb., Lemsal; eine schmutzige Pfütze, Jauchgrube Alksnis-Zundulis, (mit ur̃ ) Kalnzeem, Schibbenhof; = urga, ein Regenbach (mit ur̃ ) AP.,., Fockenhof, Jürg., Wolmarshof: tanī vietā ar˙vienu pēc lietus sakrājas žurga Mar. ak tava ceļa! nuo vienas žurgas ārā, uotrā iekšā! Frauenb. zem papuves lauka, kur urdza straujš avuots, plašā ūdens žurgā, kas atradās lejpus avuota Janš. Bandavā II, 418. žurgā iekšā mans vepris A. v. J. 1901, S. 1000;
3) die Jauche
(mit ur̃ ) Kalnzeem, Schibbenhof, Siuxt.
Avots: ME IV, 833