Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ê' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ê' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (21448)
ābeļziedi
‡ âbeļziêdi, gen. pl. ābelziedu BW. 5930, 6 var., Apfelblüten: ābeļziedu baltumiņu BW. 5260.
Avots: EH I, 191
Avots: EH I, 191
aberēties
abinieks
ābolziedi
abpusgriezīgs
acēt
āderēt
ãderêt, -ēju,
1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. 2 485;
2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.
Avots: ME I, 236
1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. 2 485;
2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.
Avots: ME I, 236
adieviņi
aibūbēt
aidēt
‡ aîdêt 2 Rutzau, (mit aĩ ) Dunika (li. aidė̕ti ), lärmen (Rutzau), widerhallen: kas dimdē[ja], kas aidē[ja] gar istubinu? VL. aus Rutzau FBR. VIII, 141. tāds truoksnis, ka visa istaba aidēt aid Janš. Mežv. ļaudis II, 9.
Avots: EH I, 4
Avots: EH I, 4
aikāties
‡ aikâtiês, -ãjuôs,
1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;
2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.
Avots: EH I, 4
1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;
2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.
Avots: EH I, 4
aikstīties
aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aiņāties
airēklis
airēt
aĩrêt, Refl. -tiês, ‡
3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.
Avots: EH I, 5
3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.
Avots: EH I, 5
airēt
aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,
1) um die Wette rudern,
2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.
Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu
Avots: ME I, 13
1) um die Wette rudern,
2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.
Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu
Avots: ME I, 13
aiviekstājs
aiviekstenājs
aizairēt
àizairêt, intr., hin-, wegrudern: laivu līdz malai.
Kļūdu labojums:
intr. = trans., intr.
Avots: ME I, 17
Kļūdu labojums:
intr. = trans., intr.
Avots: ME I, 17
aizāķēt
àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;
2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.
Avots: EH I, 7
1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;
2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.
Avots: EH I, 7
aizāķēt
aizākstīties
‡ àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizalkties
aizallēt
‡ àizal̃lêt Siuxt,
1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;
2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.
Avots: EH I, 6
1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;
2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.
Avots: EH I, 6
aizārstēt
‡ àizãrstêt,
1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;
2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.
Avots: EH I, 7
1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;
2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.
Avots: EH I, 7
aizaudzēt
àizaûdzêt,
1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡
2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.
Avots: EH I, 6
1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡
2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.
Avots: EH I, 6
aizaudzēt
aizauklēt
‡ àizaũklêt,
1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;
2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.
Avots: EH I, 6
1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;
2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.
Avots: EH I, 6
aizaukstēt
àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.
Avots: EH I, 6
Avots: EH I, 6
aizaukstēt
aizaurēt
‡ àizaũrêt,
1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;
2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;
3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.
Avots: EH I, 7
1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;
2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;
3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.
Avots: EH I, 7
aizaurēties
aizāzēt
aizbādēt
aizbadoties
aizbaidēt
aizbālēt
‡ àizbãlêt, ein wenig bleichen (intr.), zu bleichen anfangen: aizblilējusi drēbe, lapa Bauske, Golg.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizbažīties
‡ àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizbazūnēt
‡ àizbazũnêt,
1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;
2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.
Avots: EH I, 8
1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;
2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.
Avots: EH I, 8
aizbēdāties
aizbēdzināt
àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbēgalēt
‡ àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizbēgt
aizbēgt
àizbêgt, entfliehen, davonlaufen, hinlaufen: vilkam kliedzu, tas aizbēga BW. 13074. meitas aizbēga uz klēti BW. III, 1, 81.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbēguļot
aizbendēt
aizberēties
‡ àizberêtiês, fortgehen, sich fortbegeben: laikam visi jau aizberējās uz lauku Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizberzēt
‡ àizber̂zêt,
1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;
2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;
3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.
Avots: EH I, 8, 9
1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;
2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;
3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.
Avots: EH I, 8, 9
aizbezdēt
‡ àizbezdêt Warkl., fistend entfernen oder sperren: vilkacis tam rīkli aizbezâējis, sagt man von einem heiseren Menschen Siuxt.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizbīdelēt
aizbīdelēt
‡ II àzbĩdelêt, forttaumeln, bis zu einem gewissen Punkt hintaumeln: a. uz māju Stenden.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizbiedēt
aizbiedināt
aizbiezēt
‡ àizbìezêt: migla aizbiezējusi priekšā, der Nebel hat sich - dichter werdend - davorgelagert.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizbildēt
aizbildēt
aizbīties
‡ àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizbizenēt
aizbizinēt
aizblādēties
‡ aîzblâdêtiês 2 Wandsen, sich irgendwohin verirren, auf irrwegen irgendwohin geraten: aizblādējies līdz kaimiņiem.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblandīties
àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizblankstīties
aizblārkšēt
aizblauzties
‡ àizblauztiês, in der Verbind. staigā aizblauzies Nerft "mit zugekniffenen od. verschwollenen Augen".
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblāvāties
aizblāvēt
aizblāvēt
aizblēņoties
‡ àizblèņuôtiês: aizblēņuoties līdz pērienam, eine gewisse Zeit hindurch dumme Streiche machen und schliesslich dafür geprügelt werden.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblēt
‡ àizblêt, vollblöken, blökend betäuben (perfektiv): aitas man aizblēja ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu blöken anfangen: aitas aizblējās.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblieķēt
‡ àizbliẽķêt,
1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;
2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.
Avots: EH I, 10
1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;
2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.
Avots: EH I, 10
aizbliest
àizbliêst, - žu, -du, auch - zu PS.,
1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;
2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;
3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.
Avots: ME I, 19, 20
1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;
2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;
3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.
Avots: ME I, 19, 20
aizblietēt
aizblisēt
àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblīšķēties
‡ àizblìšķêtiês 2 Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblīvēt
‡ àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblīžģēt
‡ àizblìžģêt 2 Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblozīties
aizbluķēt
àizbluķêt, mit der Feldrolle bis zu einem gewissen Punkt abrollen: a. līdz lauka uotram galam Siuxt.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblūkšķēt
‡ àizblūkšķêt, lärmend hingehen, fortgehen: viņš ar saviem lielajiem zābakiem steidzīgi aizblūkšķēja AP.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblunkšķēties
‡ àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizbļuršķēties
‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizblusāties
‡ àizblusâtiês "mit allem Kram fortziehen": vai viņš būs reiz aizblusājies vai ne? Mezküll.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblūšķēties
‡ àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblūžģēt
aizbozēt
‡ àizbuozêt, auf einen Knüttel gestützt fort-, hingehen: ve̦cais aizbuozēja uz kaimiņiem Bauske.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbozties
‡ àizbuôztiês, anfangen sich zu ärgern, verdriesslich zu werden: viņš aizbuozies Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbrakšēties
‡ àizbrakšêtiês AP., Dunika, Golg., Schwanb., àizbrakšķêtiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang poltern: krūmuos kas aizbrakš(ķ)ējās.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbrauciens
‡ àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraucināties
‡ àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraukalēt
‡ àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraukšēt
‡ àizbraukšêt, (Äste, Reisig) knarren machend fortlaufen Trik. Refl. -tiês, erknarren, eine ganz kurze Zeitlang knarren: mežā kas aizbraukšējās Trik.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraušķēties
aizbrazdinēt
‡ àizbrazdinêt,
1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;
2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;
3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.
Avots: EH I, 11
1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;
2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;
3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.
Avots: EH I, 11
aizbrāzties
àizbrâztiês, dahinsausen, wegbrausen: šņākuoņa aizbrāzās nuo viena meža stūŗa uz uotru Stari I, 288.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbreņģēt
‡ àizbrèņģêt 2 Saikava, durch Kot hin-, wegwaten, -fahren: kāmet da Saikavai pa tādiem dubļiem aizbrenģē, zirgs putās.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbriedēt
aizbriest
‡ àizbriêst,
1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;
2) zuquellen:
duris aizbriedušas.
Avots: EH I, 12
1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;
2) zuquellen:
duris aizbriedušas.
Avots: EH I, 12
aizbrikšēt
aizbrīkšķēties
àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbruģēt
‡ àizbruģêt,
1) bis zu einem gewissen Punkt pflastern
(perfektiv): a. ielu līdz tiltam;
2) pflasternd zumachen, schllessen:
grāvis aizbruģē̦ts.
Avots: EH I, 12
1) bis zu einem gewissen Punkt pflastern
(perfektiv): a. ielu līdz tiltam;
2) pflasternd zumachen, schllessen:
grāvis aizbruģē̦ts.
Avots: EH I, 12
aizbruzdēt
àizbruzdêt, dröhnend sich entfernen, wegrollen: pa ielām aizbruzdēja rats MWM. VIII, 740.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbrūzgāties
‡ àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizbukurēt
‡ àizbukurêt, (etwas Schweres) hin-, wegwälzen: bukūļiem jāaizbukurē bluķi uz ragavām Saikava.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizbuldurēt
‡ àizbul̃durêt,
1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;
2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.
Avots: EH I, 12
1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;
2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.
Avots: EH I, 12
aizbultēt
aizbultēt
àizbul̃têt, tr., verriegeln: durvis. Refl. àizbultêtiês, sich verriegeln: sieva aizbultējās pieklētī JK. V, 151.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbumburēt
‡ àizbumburêt, mit kleinen Schritten fort-, hingehen: nabags aizbumburēja uz kaimiņiem Salis.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizburbēt
‡ àizburbêt,
1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;
2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 12
1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;
2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 12
aizbūšķēt
‡ àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās 2 , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbūvēt
‡ àizbũvêt,
1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;
2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.
Avots: EH I, 13
1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;
2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.
Avots: EH I, 13
aizčabēt
‡ àizčabêt, raschelnd, schwatzend fort-, hingehen: ezis aizčabēja pruom Dunika. vecenes aizčabēja Lems. Refl. -tiês, aufrascheln: mežā lapas aizčabējās.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizčakarēt
‡ àizčakarêt,
1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;
2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;
3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;
4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;
5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.
Avots: EH I, 15
1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;
2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;
3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;
4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;
5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.
Avots: EH I, 15
aizčākstēt
‡ àizčākstêt,
1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;
2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,
a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;
b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;
c) ein erkrankter Mensch
Jürg.
Avots: EH I, 15
1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;
2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,
a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;
b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;
c) ein erkrankter Mensch
Jürg.
Avots: EH I, 15
aizčakstēties
‡ àizčakstêtiês, aufrascheln, eine ganz kurze Zeitlang rascheln, knistern: kas tur aizčakstējās? Jürg.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčākstēties
àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.
Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben
Avots: ME I, 21
Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben
Avots: ME I, 21
aizčapstināties
‡ àizčapstinâtiês, für eine kurze Weile zu jappen (schnappen) anfangen: viņš aizčapstinājās Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčaukstēt
àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,
1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.
2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.
Avots: ME I, 21
1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.
2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.
Avots: ME I, 21
aizčauvēt
‡ àizčaũvêt, ein geringes Geräusch verursachend fortscheuchen: a. vistas, zaķus Jürg.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizcerēt
àizcerêt, tr.,
1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;
2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.
Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē
Avots: ME I, 20
1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;
2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.
Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē
Avots: ME I, 20
aizčerkstēt
‡ àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčibēt
‡ àizčibêt, sich aus den Augen verlietend hingeraten: kur tas gans aizčibējis? Bauske, Memelshof.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizciemoties
‡ àizcìemuôtiês,
1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;
2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.
Avots: EH I, 14
1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;
2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.
Avots: EH I, 14
aizčiepstēties
àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizcierēt
aizcietēt
aizcietēt
àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizcietināt
‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizčiknīties
aizcīkstēt
àizcĩkstêt,
1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;
2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.
Avots: EH I, 14
1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;
2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.
Avots: EH I, 14
aizcīkstēties
‡ àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizčikstēties
‡ àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčīkstēties
aizcilpāties
‡ àizcilpâtiês,
1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;
2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.
Avots: EH I, 14
1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;
2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.
Avots: EH I, 14
aizcīnīties
àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizčinkstēties
aizčinkstēties
aizcipstēties
aizčīpstēties
aizčirkstēt
‡ àizčirkstêt,
1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;
2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;
3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.
Avots: EH I, 15
1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;
2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;
3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.
Avots: EH I, 15
aizčirkstēties
àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizčirpstēties
‡ àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizcirtiens
aizcīsties
‡ àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizčokarēt
aizčokurēt
aizčučāties
‡ àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčudāties
‡ àizčudâtiês "sich zum Weggehen (Wegfahren) vorbereiten": nevar lē̦ti aizčudāties Stenden.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčudīties
‡ àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčukstēt
‡ àizčukstêt,
1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;
2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.
Avots: EH I, 16
1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;
2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.
Avots: EH I, 16
aizčūkstēt
‡ àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,
1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;
2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.
Avots: EH I, 17
1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;
2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.
Avots: EH I, 17
aizčukurēt
‡ àizčukurêt, fort-, hinstossen, -schüren: a. siekstu pruojām Bauske. a. ar čukuru uogles krāsns dibinā Salis.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčumēt
aizčurēt
àizčurêt,
1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;
2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.
Avots: EH I, 16
1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;
2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.
Avots: EH I, 16
aizčurkstēt
‡ àizčurkstêt,
1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;
2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.
Avots: EH I, 16
1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;
2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.
Avots: EH I, 16
aizčuslēt
aizdairīties
‡ àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdakalēties
‡ àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdakterēt
‡ àizdakterêt, lange und erfolglos kurierend zum Sterben bringen: dakterēja, dakterēja, kaleit aizdakterēja pruojām Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdambēt
àizdam̃bêt, tr., abdämmen, versperren (upi); -tiês, sich verstopfen, aufstauen: aizdambējies ūdens Vēr. I, 1038.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizdambrēt
‡ àizdàmbrêt 2 Kaltenbrunn, abdämmen: a. upi. Refl. -tiês, sich aufstauen: vienā vietā ūdins aizdambrējies Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdardēt
aizdārdēt
àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdārdēt
àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gaŗām vilciens.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdārdzēt
aizdaudīties
àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdeiderēt
‡ àizdeiderêt, (mit unsicheren Schritten) fort-, hingehen Bauske, Nitau, Warkh.: a. uz kruogu.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdeidzēt
aizdeldēt
àizdèldêt: bis zu einer gewissen Stelle abnutzen: vaļgu aizdeldējuši jau da pusei Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdeldēt
àizdèldêt, tr., etwas verletzen, ruinieren: ādere nuo pūžņuošanas aizde̦ldē̦ta MWM. IX, 269.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdēlīties
‡ àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdelverēt
àizdel̃verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdelverēties
aizdemties
‡ àizdèmtiês 2 Gr. - Buschh., (für eine kurze Zeit) anfangen zu weinen: vinš aizdēmēs.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdenderēt
àizdenderêt, fort-, hintaumeln Golg.: piedzērusi aizde̦nde̦rē̦tu uz mājām Anekd. IV, 312.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizderēt
àizderêt: ‡ Refl. -tiês, sich irgendwohin verdingen: viņš aizderējies pie cita saimnieka Bauske, Schwanb., Segew., Trik.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizderēt
aizdibēt
aizdicelēt
aizdicelēt
aizdīdzēt
aizdiebt
àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdiedelēt
‡ àizdìedelêt, sich herumtreibend, bummelnd fort-, hingehen: sliņķis nez kur aizdiedelējis.
Avots: EH I, 19
Avots: EH I, 19
aizdiedzēt
aizdiegt
aizdiegt
àizdiêgt,
1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;
2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.
Avots: ME I, 23
1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;
2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.
Avots: ME I, 23
aizdienēt
‡ àizdiẽnêt,
1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;
2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 19
1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;
2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 19
aizdimdēt
‡ àizdimdêt,
1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;
2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.
Avots: EH I, 18
1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;
2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.
Avots: EH I, 18
aizdindēt
aizdipēt
àizdipêt, auch vom sich entfernenden Schall, der vom Laufen eines Hundes, einer Katze od. einer Maus verursacht wird Nautrēni: aizdipēja vien, kad aizskrēja.
Avots: EH I, 19
Avots: EH I, 19
aizdipēt
àizdipêt und aizdipinât, sich wegbewegen, wegtrippeln: gaŗām aizdip vējiņš Stari II, 931. bē̦rns aizdipināja pie mātes.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdrasēt
aizdravēt
aizdrebēt
àizdrebêt, anfangen zu zittern: es aizdre̦bu pie katra viņs suoļa (Asp.); gew. refl.: rūts aizdrebējās MWM. X, 241.
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdrīģēt
aizdrīvēt
aizdrunēt
aizdrūzmēties
‡ àizdrũzmêtiês,
1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;
2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.
Avots: EH I, 20
1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;
2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.
Avots: EH I, 20
aizducēt
‡ àizducêt, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: pē̦rkuons aizducēja (es donnerte ein wenig) Lis.
Avots: EH I, 20
Avots: EH I, 20
aizducinēt
‡ àizducinêt, ein wenig zu rollen (vom Gewitter) anfangen: tamā pusē jau aizducinēja Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 20
Avots: EH I, 20
aizdudinēt
‡ àizdudinêt, für eine kurze Zeit anfangen leise zu sprechen: tur kas aizdudinēja Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 20
Avots: EH I, 20
aizdudzēt
aizdukurēt
‡ àizdukurêt,
1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;
2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.
Avots: EH I, 20
1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;
2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.
Avots: EH I, 20
aizdulburēt
aizdūlēt
‡ àizdũlêt,
1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;
2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;
3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.
Avots: EH I, 21
1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;
2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;
3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.
Avots: EH I, 21
aizduļķēt
‡ àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.
Avots: EH I, 20
Avots: EH I, 20
aizdumēt
àizdumêt, -u, - ẽju, mit rauchigem Dunst sich füllem und infolge dessen sich trüben: gaiss aizdumējis, nevar sauli cauri redzēt Dr. [zu dumjš dunkelbraun].
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdumpēt
aizdundurēt
aizdunēt
‡ I àizdunêt, dumpf tönend sich entfernen: pē̦rkuons aizdunēja aiz meža Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25. Refl. -tiês, dumpf ertönen: kas tur aizdunējās?
Avots: EH I, 20
Avots: EH I, 20
aizdunēt
‡ II àizdunêt,
1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;
2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.
Avots: EH I, 20
1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;
2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.
Avots: EH I, 20
aizdunkurēt
aizdzēdēt
àizdzēdêt: auch AP. und N. - Peb.: aka aizdzẽdējusi (aizsērējusi). linu mārks aizdzẽdējis (aizaudzis).
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizdzēdēt
aizdzeltēt
aizdziedāt
àizdziêdât, ‡
4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.
Avots: EH I, 22
4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.
Avots: EH I, 22
aizdziedāt
àizdziêdât,
1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;
2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;
3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.
Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.
Avots: ME I, 24, 25
1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;
2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;
3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.
Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.
Avots: ME I, 24, 25
aizdziedēt
àizdziêdêt, àizdziêdinât, fact., das Zu-, Verheilen bewirken, zuheilen machen: pušumu.
Avots: ME I, 25
Avots: ME I, 25
aizdzievāt
‡ aîzdziêvât 2 Dunika, Kal., aîzdziêvuôt 2 Rutzau, = àizstrādât, nùostrādât: kalps bija pie saimnieka aizdzievājis jau par ve̦se̦lu mēnesi.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizdžinkstēt
‡ àizdžiñkstêt, vom Sausen betäubt werden, zufallen Kal.: nuo šā viena truokšņa man aizdžinkstēja ausis. ‡
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizdzirdēt
aizdzirkstelēt
‡ àizdzirkstelêt, Funken sprühen lassend sich entfernen: spīganas aizdzirkstelēja Trik.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizdzirkstēties
aizdzirkstīties
àizdzirkstîtiês, zu funkeln anfangen, erglänzen: viņas acis aizdzirkstījās priekā Vēr. II, 1216.
Avots: ME I, 24
Avots: ME I, 24
aizecēt
‡ àizecêt,
1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;
2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;
3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.
Avots: EH I, 22
1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;
2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;
3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.
Avots: EH I, 22
aizēdināt
àizêdinât, tr., etwas füttern, satt füttern: kas tuos šuonakt aizēdinās (Var.: aizgrīdinās) BW. 19448.
Kļūdu labojums:
aizgrīdinās = aizrīdinās
Avots: ME I, 25
Kļūdu labojums:
aizgrīdinās = aizrīdinās
Avots: ME I, 25
aizēds
‡ àizê̦ds,
1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;
2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.
Avots: EH I, 22
1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;
2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.
Avots: EH I, 22
aizelpoties
aizērģelēt
‡ àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizēst
àizêst, ‡
4) ein wenig von einer Speise essen
(perfektiv): drusku šapā (= skapī) aizē̦sts Pas. IX, 311.
Avots: EH I, 22
4) ein wenig von einer Speise essen
(perfektiv): drusku šapā (= skapī) aizē̦sts Pas. IX, 311.
Avots: EH I, 22
aizēst
àizêst, tr.,
1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;
2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;
3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.
Avots: ME I, 25
1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;
2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;
3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.
Avots: ME I, 25
aizēties
aizēvelēt
‡ àizẽvelêt,
1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;
2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;
3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.
Avots: EH I, 23
1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;
2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;
3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.
Avots: EH I, 23
aizgailēties
àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.
Avots: EH I, 23
Avots: EH I, 23
aizgalēties
àizgalêtiês, ‡
2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.
Avots: EH I, 23
2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.
Avots: EH I, 23
aizgalēties
àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgaņģerēt
aizgarēties
‡ àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.
Avots: EH I, 23
Avots: EH I, 23
aizgārgties
àizgãrgtiês C., zu röcheln anfangen, ausser Atem kommen: Terēze aizgārdzās aiz pārāk lieliem smiekļiem A. XII, 816. mirējs priekš nāves vēl aizgārdzās JK.
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgārkties
aizgaudēties
aizgauties
aizgavēties
aizgavilēt
‡ àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.
Avots: EH I, 23
Avots: EH I, 23
aizgavilēties
aizģemberēt
àizģem̃berêt, intr., wackelnd, taumelnd sich entfernen weggehen, hingehen: tas jau aizģenberēja uz kruogu Kursiten [zu ģemberis].
Avots: ME I, 29
Avots: ME I, 29
aizģeņģerēt
aizglēbt
àizglêbt, rettend, schützend fort-, hintransportieren: a. sienu uz kūtsaugšu Wolmarshof.
Avots: EH I, 24
Avots: EH I, 24
aizglumēt
aizglūnēt
aizgorīties
àizguorîtiês, sich drehend, rekelnd, wackelnd hin-, weggehen: viņa aizguorās līdz luogam Vēr. II, 522.
Avots: ME I, 29
Avots: ME I, 29
aizgrabēt
‡ àizgrabêt, mit Geknarr, Gerassel sich entfernen: aizbrauce: aizgrabēja vien Oknist. Refl. -tiês, ‡
2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.
Avots: EH I, 24
2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.
Avots: EH I, 24
aizgrabēties
aizgrasīties
aizgrausties
àizgraustiês, -žuôs, -duôs, anfangen zu donnern, zu rollen: tāļumā dun, tad aizvien tuvāk, aizvien stiprāk sāk aizgrausties Etn.
Avots: ME I, 27
Avots: ME I, 27
aizgrauzdēt
‡ àizgràuzdêt, anfangen zu rösten: aizgrauzdē̦tas kaņepes. Refl. -tiês, anfangen zu schwelen: kuoks lielā karstumā aizgrauzdējies.
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgrāvēt
aizgremdēt
‡ àizgrèmdêt,
1) hinter etwas versenken:
a. murdu aiz akmeņa;
2) "запрудить, заложить" Spr.
Avots: EH I, 25
1) hinter etwas versenken:
a. murdu aiz akmeņa;
2) "запрудить, заложить" Spr.
Avots: EH I, 25
aizgribēt
àizgribêt,
1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.
Avots: ME I, 27
1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.
Avots: ME I, 27
aizgribēties
aizgriezt
aizgriezt
àizgriêzt, tr.,
1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;
2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.
Avots: ME I, 27
1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;
2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.
Avots: ME I, 27
aizgrīzēt
‡ àizgrĩzêt Stenden, mit einem grĩzeklis 1 verriegeln: āra durvis bijušas nuo iekšpuses aizgrīzētas Janš. Dzimtene V, 138.
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgrudzināties
aizgruzdēt
‡ àizgruzdêt, refl. àizgruzdêtiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdējusi (aizgruzdējusies).
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizģuģināties
aizguldzenēties
àizguldzenêtiês, sich würgen, ausser Atem kommen: divreiz, trīsreiz viņa aizguldzenējās, mēģinādama e̦lpu atņemt A. XII, 583.
Avots: ME I, 28
Avots: ME I, 28
aizgulēt
àizgulêt, ‡
5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";
‡
6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).
Avots: EH I, 26
5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";
‡
6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).
Avots: EH I, 26
aizgulēt
àizgulêt, tr.,
1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;
2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;
3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];
4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;
5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.
Avots: ME I, 28
1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;
2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;
3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];
4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;
5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.
Avots: ME I, 28
aizgurdzēt
‡ àizgur̂dzêt, mit gurgelnden Lauten sich entfernen: ūdeņi aizgurdz. Refl. -tiês, aufgurgeln: kaklā kas aizgurdzējās Trik.
Avots: EH I, 26
Avots: EH I, 26
aizgurkstēties
aizgūstīties
‡ àizgũstîtiês, in der Verbind. runāt aizgūstīdamies "mit Pausen sprechen" Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 26
Avots: EH I, 26
aizīdēties
‡ àizĩdêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen leise zu brüllen: guovs aizīdējās.
Avots: EH I, 27
Avots: EH I, 27
aiziet
àiziêt,
4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡
5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡
6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡
3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.
Avots: EH I, 27
4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡
5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡
6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡
3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.
Avots: EH I, 27
aiziet
àiziêt,
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kaŗā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kaŗā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
aizietene
aizirdzēt
àizirdzêt od. *àizirgt, fort-, hinrieseln, -fluten (von Tönen): tâ kâ nievu skaņa aizirdz gaisuos Plūd. Domas I, 537.
Avots: EH I, 26
Avots: EH I, 26
aizjādelēt
‡ àizjādelêt (zirgu), zwecklos hin und her reitend hinreiten (tr. und intr.): nezin kur viņš aizjādelējis (zirgu). Refl. -tiês Jürg., = àizdaũzîtiês.
Avots: EH I, 27
Avots: EH I, 27
aizjārēt
‡ àizjãrêt C., àizjãrêtiês Wolm., tollend, herumrasend hin-, weggeraten: bē̦rni aizjārējuši(es) uz mežu.
Avots: EH I, 27
Avots: EH I, 27
aizjautāties
aizjendzēt
aizjonēt
aizjostēt
aizjukurēt
aizkacēt
àizkacêt: ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ àizkabināties: kāsis kur aizkacējies;
2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.
Avots: EH I, 28
1) = ‡ àizkabināties: kāsis kur aizkacējies;
2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.
Avots: EH I, 28
aizkacēt
àizkacêt,
1) anhaken, ergreifen:
aizkacēt ar āķīti kādam aiz drānām LP. VI, 20;
2) erreichen, ergreifen:
nevarēja mēnesi aizkacēt LP. V, 387. vai, Dieviņi, gaŗš tautietis, nevar matu aizkacēt BW. 21393.
Avots: ME I, 30
1) anhaken, ergreifen:
aizkacēt ar āķīti kādam aiz drānām LP. VI, 20;
2) erreichen, ergreifen:
nevarēja mēnesi aizkacēt LP. V, 387. vai, Dieviņi, gaŗš tautietis, nevar matu aizkacēt BW. 21393.
Avots: ME I, 30
aizkaķēt
aizkaķēt
‡ II àizkaķêt baļķus Lubn., mit einem kaķis 3 in Balken je zwei Linien einkratzen, s. kaķêt.
Avots: EH I, 28
Avots: EH I, 28
aizkalēties
àizkalêtiês,
1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;
2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].
Avots: ME I, 30
1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;
2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].
Avots: ME I, 30
aizkaltēt
àizkàltêt, ‡
2) "längere Zeit trocknen lassen"
Ass. - Kalt.: nebija ilgi līta; aizkaltēja zemi.
Avots: EH I, 28
2) "längere Zeit trocknen lassen"
Ass. - Kalt.: nebija ilgi līta; aizkaltēja zemi.
Avots: EH I, 28
aizkaltēt
àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.
Avots: ME I, 30
Avots: ME I, 30
aizkāmēt
àizkãmêt, àizkāmêtiês Wid., sehr hungrig werden: kâ aizkāmēt aizkāmējies viņš rija Festen, Lub. aizkāmējies suns.
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizkaplēt
aizkarāties
‡ àizkarâtiês kam priekšā, vor etwas (es verdeckend) niederhangen: zars aizkarājies luogam priekšā.
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkāriens
aizkarkšķēties
‡ àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkārkties
aizkarsēt
‡ àizkar̂sêt,
1) ein wenig erhitzen
Kalz.: a. ūdeni;
2) sehr schnell wegfahren
Golg.: a. uz māju.
Avots: EH I, 29
1) ein wenig erhitzen
Kalz.: a. ūdeni;
2) sehr schnell wegfahren
Golg.: a. uz māju.
Avots: EH I, 29
aizkāsēt
àizkãsêt, weghusten (vorzüglich ein böses Omen) U., durch den Husten einen von einer gewissen Gedankenrichtung ablenken A. X, 1, 211. Refl. -tiês, zu hüsteln anfangen: aizkāsējās, it kā gribē̦tu kuo sacīt Purap.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizkaukties
aizkaunēt
‡ àizkàunêt, beschämen: pīle aizkaunē̦ta aizpeldēja Pas. L, 349. Refl. -tiês, = nùokàunêtiês: aizkaunējās un aizgāja Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkausēt
àizkàusêt, ‡
2) schmelzend
(tr.) hinter etwas geraten machen: a. kam sniegu aiz kakla Warkl.
Avots: EH I, 29
2) schmelzend
(tr.) hinter etwas geraten machen: a. kam sniegu aiz kakla Warkl.
Avots: EH I, 29
aizkausēt
aizkautrēties
‡ àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkavēt
àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.
Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2
Avots: ME I, 31
Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2
Avots: ME I, 31
aizķēdēt
aizķellāties
aizķemmēt
‡ àizķem̃mêt,
1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;
2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.
Avots: EH I, 34
1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;
2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.
Avots: EH I, 34
aizķendelēt
aizķepēt
aizķēpēt
aizķēpēties
aizķepuroties
‡ àizķe̦puruôtiês Rutzau, (mit ŗ ) Dunika, Kal., zappelnd hin-, weggelangen: bē̦rns aizke̦puruojies līdz galdam.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizķērkties
àizķērktiês, anfangen zu schreien: gailis aizķērcies LP. VI, 165.
Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = aufkreischen
Avots: ME I, 35
Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = aufkreischen
Avots: ME I, 35
aizķezēt
aizķezēt
àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizķibelēt
àizķibelêt, verwickeln, Hindernisse in den Weg legen: viņa raudzīja visādi tuo aizķibelēt.
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizķīkstēties
aizķīlēt
aizķimerēties
aizķīnēt
aizķitēt
aizklabēt
àizklabêt, ‡
2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.
Avots: EH I, 30
2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.
Avots: EH I, 30
aizklabēt
àizklabêt: dažam labam aizklab ("fangen an zu klappern"oder"klappern ein wenig") zuobi Duomas II, 138.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklamburēt
aizklaņģēt
‡ àizklaņ̃ģêt,
1) "mit einem Holzscheit zuschlagen"
Bauske;
2) = àizdaũzîties Stenden; in Bauske so auch reflexiv.
Avots: EH I, 30
1) "mit einem Holzscheit zuschlagen"
Bauske;
2) = àizdaũzîties Stenden; in Bauske so auch reflexiv.
Avots: EH I, 30
aizklanīties
aizklapēt
aizklaudzēt
àizklàudzêt, gew. refl. -tiês, intr., inch., anfangen zu klopfen, klappern; ein wenig klappern Spr., Duomas I, 126.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklaudzinēt
aizklauvēt
aizkleberēt
àizkleberêt, intr., plump, mit Geräusch sich entfernen, weggehen: viens aizkleberēja ar vāģiem pa ceļu JK., Schrund.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklederēt
aizkleķerēt
aizklemberēt
‡ àizklemberêt, hin-, wegtaumeln, -schlendern; sich hin-, wegschleppen: kas duos tik tālu ar sliktu zirgu aizklemberēt? Lis.
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
aizklencēt
aizklenderēt
aizkleņģēt
aizklešķēt
aizklidzinēt
aizkliedēt
àizkliẽdêt, tr., entfernen, zestreuen: šis gadījums bij aizkliedējis viņa patstāvību Dr.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizkliģēt
aizkliģēties
aizklimstēt
aizkliņķēt
‡ àizkliņ̃ķêt, zuklinken: a. duris. Refl. -tiês: duris aizkliņķējušās C., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti. viņš aizkliņķējies istabā N. - Peb., er hat hinter sich die Tür im Zimmer zugeklinkt.
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
aizkļoķelēt
aizkluburēt
‡ àizkluburêt, mühsam oder hinkend hin-, weggehen (von alten oder lahmen Menschen oder Pferden) Siuxt.
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
aizkļūdīties
aizkļūdīties
‡ II aîzkļûdîtiês 2 Sassm., ins Stottern (Stocken, Hapern) geraten: viņam valuoda runājuot aizkļūdās.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizklukstēties
àizklukstêtiês: "anfangen zu gackern" zu verbessern in "für eine kurze Zeit zu glucken anfangen".
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
aizklukstēties
aizklunkšēties
‡ àizklunkšêtiês Golg., für eine kurze Zeit zu klunkern (schluckern) anfangen: piens pudelē aizklunkšējās.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizklunkurēt
aizklupinēt
‡ àizklupinêt, hilflos (wiederholt dem Fallen nah) hin-, fortgehen: tik, tik aizklupinēja da ustabai Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizknapināties
‡ àizknapinâtiês, sich einschränkend durchkommen bis...: a. ar gaļu līdz pavasarim Salis.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizknaukšķēties
àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizknīdēt
aizkniebt
‡ àizkniêbt,
1) kneifend, zwickend zudrücken
Stenden u. a.: a. zarnu cieti;
2) zukneifen, zudrücken
Sessw.: a. acis;
3) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen, -tragen
Stenden: tuo jau tu neaizkniebsi;
4) hin-, weglaufen, -eilen
Golg.
Avots: EH I, 32
1) kneifend, zwickend zudrücken
Stenden u. a.: a. zarnu cieti;
2) zukneifen, zudrücken
Sessw.: a. acis;
3) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen, -tragen
Stenden: tuo jau tu neaizkniebsi;
4) hin-, weglaufen, -eilen
Golg.
Avots: EH I, 32
aizkniedēt
aizkniepēt
aizknietēt
aizknikšķēties
àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizknopēt
aizkoklēt
aizkorēt
àizkuõrêt,
1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];
2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).
Avots: ME I, 35
1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];
2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).
Avots: ME I, 35
aizkorķēt
aizkrāmēt
àizkrãmêt, ‡
2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês, ‡
2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.
Avots: EH I, 33
2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês, ‡
2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.
Avots: EH I, 33
aizkrāmēt
aizkrampēt
àizkram̃pêt, verriegeln, zuriegeln, verkrampfen: krampi, durvis.
Kļūdu labojums:
verkrampfen = zukrampfen
Avots: ME I, 33
Kļūdu labojums:
verkrampfen = zukrampfen
Avots: ME I, 33
aizkraukšķēties
‡ àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizkraupēt
‡ àizkraũpêt,
1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;
2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.
Avots: EH I, 32
1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;
2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.
Avots: EH I, 32
aizkrekšķēties
aizkrekstēties
aizkrikstēties
aizkruities
‡ àizkruitiês,
1) mühsam hin-, weggehen
Saikava;
2) = izbaduôtiês Golg.: tâ aizkrujies, ka nevar sagaidīt pusdienas.
Avots: EH I, 33
1) mühsam hin-, weggehen
Saikava;
2) = izbaduôtiês Golg.: tâ aizkrujies, ka nevar sagaidīt pusdienas.
Avots: EH I, 33
aizkruķēt
àizkruķêt, tr., mit der Krücke wegschieben: uogles uz krāsns dibe̦nu; übertr. - entfernen: ar kruķīti aizkruķēju sav māsiņu tautiņās.
Kļūdu labojums:
sav māsiņu tautiņās = sav[u] māsiņu tautiņās BW. 18185, 2
Avots: ME I, 33
Kļūdu labojums:
sav māsiņu tautiņās = sav[u] māsiņu tautiņās BW. 18185, 2
Avots: ME I, 33
aizkudīties
aizkūlēt
aizkulšēt
aizkulties
àizkul̃tiês, hinschlendern, hingeraten: meitenes naktī aizkūlušās uz svešu māju LP. VI, 27. viņas pirmais brūtgans aizkūlies svešumā LP. IV, 88.
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkūņāties
‡ aîzkûņâtiês 2 Siuxt, langsam, mit schweren Schritten hin-, weggehen (dabei ist der so Gehende nicht deutlich zu sehen).
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkunkstēties
aizkūņoties
àizkùņuôtiês, -âtiês, langsam, mit schweren Tritten hinweggehen, besonders von alten Menschen Etn. III, 145.
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizkūpēt
àizkûpêt, ‡
2) als Rauch oder mit Rauch sich entfernen:
tabaks... viss aizkūpējis (als Rauch verflattert) gaisā Ezeriņš Leijerk. II, 22. dūmi, vilciens (der Zug) aizkūpēja; ‡
3) sich mit Rauch beziehen:
visa tā puse aizkūpējusi Pas. VIII, 90.
Avots: EH I, 34
2) als Rauch oder mit Rauch sich entfernen:
tabaks... viss aizkūpējis (als Rauch verflattert) gaisā Ezeriņš Leijerk. II, 22. dūmi, vilciens (der Zug) aizkūpēja; ‡
3) sich mit Rauch beziehen:
visa tā puse aizkūpējusi Pas. VIII, 90.
Avots: EH I, 34
aizkūpēt
àizkûpêt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakanna Skalbe.
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizkurēties
‡ àizkurêtiês, zu brennen anfangen (vom Ofenfeuer) Stenden, Wolm.: krāsns tikkuo aizkurējusies.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkurkšķēties
aizkurtēt
‡ àizkurtêt, schwammig, holzig zu werden anfangen Sessw. u. a.: kāļi, rāceņi jau aizkurtējuši.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkustēt
aizkustēt
àizkustêt, intr., sich wegrühren, sich hinwegbewegen, hinwegwenden: tu nedrīksti ne pē̦das aizkustēt, kad jau viss uotrādi padarīts LP. I, 165.
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkūvēt
aizkvēpēt
aizkvēpināt
‡ àizkvêpinât,
1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;
2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;
3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).
Avots: EH I, 34
1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;
2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;
3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).
Avots: EH I, 34
aizkvēpt
aizlāboties
aizlādēt
‡ àizlâdêt,
1) fluchend vertreiben;
2) verfluchen:
aizlādi... māju! Pas. III, 119 (ähnlich IX, 448).
Avots: EH I, 36
1) fluchend vertreiben;
2) verfluchen:
aizlādi... māju! Pas. III, 119 (ähnlich IX, 448).
Avots: EH I, 36
aizlaidelēt
‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizlasēt
‡ àizlasêt Dunika, Kal., hinter etwas tröpfeln (intr.): ūdens piliens man aizlasēja aiz apkakles.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizlauķēt
aizlavīties
àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.
Avots: ME I, 36
Avots: ME I, 36
aizlemperēt
aizlempēt
àizlempêt, àizlemperêt, plimp, schwerfällig sich entfernen: te kāds leinis aizlempēja JK., Spr.
Avots: ME I, 36
Avots: ME I, 36
aizļenkarēt
aizļēpāt
àizļê̦pât, langsam, plump hin-, weggehen PS., mühsam durch Kot oder Schnee hin-, weggehen Trik., Wolmarshof, unbeholfen und schwerfällig hin-, weglaufen Gr. - Roop, Sermus u. a.
Avots: EH I, 37
Avots: EH I, 37
aizlidenēt
aizlīdēt
aizlīdzēt
àizlĩdzêt, tr., borgen, leihen, vorschiessen: aizlīdz man ar pāris rubļiem Seg., AP., JK.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizliedēt
aizliedināt
aizliedzīgs
àizliêdzîgs, ungefällig; neaizliedzīgs, gefällig Neik.: viņš jau nebūs māsai aizliedzīgs B. Vēstn.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizliegt
àizliêgt, Refl. -tiês
1) : kungs vairs nevar aizliegties Pas. VIII, 444. pruot aizliegties, nuoliegties un izliegties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 13; ‡
2) leugnen (nicht eingestehen)
Kārsava; ‡
3) sich verleugnen (biblisch).
Avots: EH I, 37
1) : kungs vairs nevar aizliegties Pas. VIII, 444. pruot aizliegties, nuoliegties un izliegties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 13; ‡
2) leugnen (nicht eingestehen)
Kārsava; ‡
3) sich verleugnen (biblisch).
Avots: EH I, 37
aizliegt
àizliêgt,
1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;
2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2
Avots: ME I, 37
1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;
2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2
Avots: ME I, 37
aizlienēt
àizliẽnêt, tr., jemand leihen und von jem. leihen, entlehnen: Mikus atveda aizlienē̦tās linsē̦klas. tu e̦suot aizlienējis piecus pārus A. XX, 864.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizlierēt
aizliet
àizliêt, tr.,
1) hinter etwas giessen:
Reinītis aizlēja ve̦ctē̦vam ūdeni aiz svārku apkakles Dok. A.;
2) zur Grütze Milch hinzutun:
putru aizliet.
Avots: ME I, 37
1) hinter etwas giessen:
Reinītis aizlēja ve̦ctē̦vam ūdeni aiz svārku apkakles Dok. A.;
2) zur Grütze Milch hinzutun:
putru aizliet.
Avots: ME I, 37
aizlīmēt
aizlodēt
aizļodzīties
aizlundēt
‡ aîzlun̂dêt 2 Dond., hin-, wegschle ichen: lapsa, pamanījusi pamanījusi medinieku, aizlundēja. meita aizlundēja puišiem garām.
Avots: EH I, 37
Avots: EH I, 37
aizmācīties
aizmakšķerēt
‡ àizmakšķerêt,
1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;
2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;
3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.
Avots: EH I, 38
1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;
2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;
3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.
Avots: EH I, 38
aizmākties
àizmàktiês,
1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;
2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.
3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.
Avots: ME I, 39
1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;
2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.
3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.
Avots: ME I, 39
aizmaldīties
àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmanīties
àizmanîtiês, zur rechten Zeit heimlich entfliehen, sich entfernen: pats viņš tūliņ aizmanījies LP. V, 97. dē̦ls aizmanījies ar zāļu trauciņu LP. V, 276.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmauroties
aizmauties
‡ àizmautiês,
1) sich mit Wolken beziehen
Stenden (mit aû 2 );
2) = àizklîst, àizdaũzîtiês Trik. (mit aû ). Nebst maûtiês 2 wohl zu maût I.
Avots: EH I, 38
1) sich mit Wolken beziehen
Stenden (mit aû 2 );
2) = àizklîst, àizdaũzîtiês Trik. (mit aû ). Nebst maûtiês 2 wohl zu maût I.
Avots: EH I, 38
aizmeldēt
‡ àizmèldêt 2 Selsau, ein gutes Wort für jem. einlegen AP., Festen, Spr.; entschuldigen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizmeldē skuoluotājam manu kavējumu! Zur Wurzel von samaldît III?
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmelnēt
aizmeloties
aizmeņģēt
àizmeņ̃ģêt, tr., weglocken, fortbringen: vakar ve̦stu vedekliņu šuodien vilki aizmeņģēja BW. 22863.
Avots: ME I, 39
Avots: ME I, 39
aizmentēt
aizmērdēt
àizmērdêt, tr., lange Zeit hungern lassen: kuce̦nu nevajaga aizmērdēt Etn. II, 123. Refl. -tiês, hungern, halbverhungern: jauneklis, gribê̦dams nuo kaŗa diene̦sta vaļā tikt, aizmērdējies JK.
Avots: ME I, 40
Avots: ME I, 40
aizmērēt
àizmẽrêt, intr., auch refl. -tiês, halb verhungert sein: kruodzinieks, duod tiem lāga vīriem pusstuopu, viņi jau aizmērējuši! PS. viņš, pa pasauli vazādamies, aizmērējies JK.
Avots: ME I, 40
Avots: ME I, 40
aizmērķēt
aizmēslot
aizmetiens
àizmetiêns,
1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;
2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.
Avots: ME I, 40
1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;
2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.
Avots: ME I, 40
aizmēzt
aizmidzēt
‡ I àizmidzêt (?) Vank."?": nuo sniega man aizmidzējušas (scil. "pilnas sniega") acis.
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmidzēt
‡ II àizmidzêt Pas. II, 133; IV, 193; VI, 172 und 175; VII, 339 (aus Lettg.), = àizmidzinât: a. bē̦rnu Nautrēni. Wohl nach Le. Gr. 713 für aizmidzît; ein aus N. - Peb. mitgeteiltes aizmidzêt ist fraglich.
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmiegoties
aizmiekšķēt
‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmīlēt
àizmĩlêt, lieb gewinnen. Refl. -tiês: man neviena nav vēl gaŗām aizmīlējusies, keine ist meiner Liebe entgangen. Aps.
Avots: ME I, 41
Avots: ME I, 41
aizminēt
aizmirdzēt
àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.
Avots: ME I, 40
Avots: ME I, 40
aizmudēt
‡ àizmudêt, ein wenig verderben (intr., von Brot und Grützkorn) Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 25; zu schimmeln anfangen Laud., Saikava, Sessw.: aizmudējusi putra. Refl. -tiês, einen schlechten Geschmack annehmen AP.: aizmudējies alus.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmudīties
‡ àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmūdīties
àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aizmudžēt
aizmuijāties
aizmūķēt
aizmuldēt
‡ àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,
1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;
2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.
Avots: EH I, 40
1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;
2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.
Avots: EH I, 40
aizmuldīties
‡ àizmuldîtiês,
1) = àizmàldîtiês Warkl.: a. gar mājām uz mežu;
2) = àizkavêtiês Warkl.: kur tas tik ilgi aizmuldījies?
Avots: EH I, 40
1) = àizmàldîtiês Warkl.: a. gar mājām uz mežu;
2) = àizkavêtiês Warkl.: kur tas tik ilgi aizmuldījies?
Avots: EH I, 40
aizmurdēt
aizmūrēt
àizmũrêt, vermauern: sieva aizmūrēja krāsns muti pavisam cieti LP. V, 280; acis it kā aizmūŗētas Etn. II, 192. Refl. -tiês, sich vermauern Spr. àizmũrê̦tãjs, der welcher vermauert: tevi sauks plaisumu aizmūrē̦tāju Jes. 58, 12.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aizmūties
aizņaudēt
àizņaũdêt, tr., miauend, wehklagend jem. vertreiben: ja man nebūtu tik negantas sirds, tad nezin kur jau viņas mani būtu aizņaudējušas A. XIV, 1, 53. Refl. -tiês, anfangen zu miauen, zu jammern.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aiznāvēt
aiznīdēt
‡ àiznîdêt, hassend entfernen (wegschaffen, beseitigen): nīdi, nīdi, sveša māte! gan tu man[i] aiznīdēsi VL.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizniezēties
aizņurdēties
àizņur̃dêtiês, anfangen ein wenig zu brummen, einen brummenden Laut von sich geben: viņš jau tā arvienu aizņurdas un pasmīn Dok. A.
Avots: ME I, 43
Avots: ME I, 43
aizoderēt
aizoderēt
‡ II àizuõderêt, hinter etwas hinsteuern (tr.), -lenken Dunika, Rutzau: a. ragus aiz ce̦lma.
Avots: EH I, 60
Avots: EH I, 60
aizokstēt
‡ àizuokstêt, sich mit Russ (und ähnlichen Stoffen) anfüllen (verstopfen): pīpe var a. Bers., Kurs., (mit uõ ) Frauenb.
Avots: EH I, 60
Avots: EH I, 60
aizorēt
àizuõrêt,
1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;
2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.
Avots: ME I, 58
1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;
2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.
Avots: ME I, 58
aizpāsēt
aizpātēt
‡ àizpātêt,
1) vermauern
Döbner n. U. (unter pātêt);
2) beschützen, verteidigen
(mit â 2 ) Kal.: a. mazu bē̦rnu.
Avots: EH I, 41
1) vermauern
Döbner n. U. (unter pātêt);
2) beschützen, verteidigen
(mit â 2 ) Kal.: a. mazu bē̦rnu.
Avots: EH I, 41
aizpaunāties
‡ àizpaũnâtiês, nach saumseliger Vorbereitung mit seinen Habseligkeiten wegziehen (intr., verächtlich) Siuxt: nu jau reiz aizpaunājās ar.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpeķēt
‡ àizpeķêt Lemsal, Wainsel,
1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;
2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.
Avots: EH I, 41
1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;
2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.
Avots: EH I, 41
aizpeldēt
àizpel̂dêt, intr., wegsshwimmen, bis zu einer gewissen Stelle hinschwimmen, hinfahren: pa tāļā, jūŗām aizpe̦ld latvju kuģi Aus. I, 114. vai tu vari līdz malai aizpeldēt?
Avots: ME I, 43
Avots: ME I, 43
aizpelēt
aizpeņģerēt
‡ àizpeņ̃ģerêt, mühselig und unschön zuflechten Stenden: a. caurumu tīklā ar diegiem vai auklām.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpeņķerēt
‡ àizpeņķerêt Lemsal, = ‡ àizpeņ̃ģerêt. Refl. -tiês: aukla aizpeņķerējusies Lemsal, die Schnur hat, sich verwickelnd (sich verreffelnd), sich an etwas angehäkelt.
Avots: EH I, 41, 42
Avots: EH I, 41, 42
aizpeņķēt
aizpenterēt
‡ àizpeñterêt,
1) a. dziju KatrE., Garn verreffeln und hin-, wegschleppen;
2) ungeschickt und nachlässig zuflicken:
a. caurumu;
3) taumelnd, schwankend hin-, weggehen.
Refl. -tiês, mit Mühe hin-, weggelangen, sich hinschleppen KatrE.: sliņķis nevar vien uz darbu aizpenterēties.
Avots: EH I, 41
1) a. dziju KatrE., Garn verreffeln und hin-, wegschleppen;
2) ungeschickt und nachlässig zuflicken:
a. caurumu;
3) taumelnd, schwankend hin-, weggehen.
Refl. -tiês, mit Mühe hin-, weggelangen, sich hinschleppen KatrE.: sliņķis nevar vien uz darbu aizpenterēties.
Avots: EH I, 41
aizperēt
aizpiepēt
‡ àizpiepêt Trik., sich mit Holzschwämmen beziehen, verwachsen: bē̦rza caurums aizpiepējis.
Avots: EH I, 42
Avots: EH I, 42
aizpiķēt
aizpīkstēt
aizpīkstēties
àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.
Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis
Avots: ME I, 44
Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis
Avots: ME I, 44
aizpilēt
aizpiņķerēt
‡ àizpiņ̃ķerêt Rutzau, liederlich zuflechten, -flicken: a. žuogu. Refl. -tiês, sich anhäkeln (sich anhaken) Dunika, Rutzau.
Avots: EH I, 42
Avots: EH I, 42
aizplātīties
‡ àizplãtîtiês,
1) a. kam priekšā PS., sich vor jem. (mit seinen Kleidern) breit machen (so, dass er nicht sieht);
2) ein wenig aufflammen
Meselau: uguns aizplātījās.
Avots: EH I, 42
1) a. kam priekšā PS., sich vor jem. (mit seinen Kleidern) breit machen (so, dass er nicht sieht);
2) ein wenig aufflammen
Meselau: uguns aizplātījās.
Avots: EH I, 42
aizplaucēt
‡ àizplaucêt,
1) ein wenig abbrühen (verbrühen)
PS.: aizplàucē̦ta āda;
2) hinschiessen
Lemsal: kareivji nevarēja līdz ienaidniekiem aizplaûcēt 2 , juo tie bija pārāk tālu.
Avots: EH I, 42
1) ein wenig abbrühen (verbrühen)
PS.: aizplàucē̦ta āda;
2) hinschiessen
Lemsal: kareivji nevarēja līdz ienaidniekiem aizplaûcēt 2 , juo tie bija pārāk tālu.
Avots: EH I, 42
aizplekšēt
‡ àizplekšêt, sich mit Schmutz anfüllen, sich verkleben: (pīpe) atkal aizplekšējusi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.
Avots: EH I, 42
Avots: EH I, 42
aizplenderēt
aizpļērkt
aizplēst
àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizplēsties
àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizplezdināties
‡ àizplezdinâtiês,
1) hin-, wegflattern, die Flügel schwingend hin-, wegeilen Dunika: pīles aizplezdinājās pa le̦du;
2) auf Glatteis oder durch Kot mühsam hin-, weggehen
Dunika, Kal.
Avots: EH I, 42
1) hin-, wegflattern, die Flügel schwingend hin-, wegeilen Dunika: pīles aizplezdinājās pa le̦du;
2) auf Glatteis oder durch Kot mühsam hin-, weggehen
Dunika, Kal.
Avots: EH I, 42
aizplidināties
aizplosīties
aizpluderēties
àizpluderêtiês, mit den Flügeln flatternd hinkommen: zuoss aizpluderējās sle̦pe̦n līdz dārzam A. XXI, 50.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizpotēt
‡ àizpuõtêt,
1) okulieren
(perfektiv) Bauske, Erlaa, A.-Ottenhof: a. ābeles;
2) schlecht impfend hin-, wegschaffen:
a. bē̦rnu uz viņpasauli.
Avots: EH I, 44
1) okulieren
(perfektiv) Bauske, Erlaa, A.-Ottenhof: a. ābeles;
2) schlecht impfend hin-, wegschaffen:
a. bē̦rnu uz viņpasauli.
Avots: EH I, 44
aizprapēt
aizpraulēt
‡ àizpraûlêt Dunika, Frauenb., PS., Trik., aizpraulêtiês Stenden, zu modern anfangen: aizpraulēji(e)s kuoks.
Avots: EH I, 43
Avots: EH I, 43
aizprecēt
àizprecêt: ‡ Refl. -tiês, sich in die Fremde verheiraten (von beiden Geschlechtern): Jānis aizprecējies pruojām Janš. Apskats 1903, S. 149.
Avots: EH I, 43
Avots: EH I, 43
aizprecēt
àizprecêt, tr., an einen fern lebenden Mann verheiraten: kad meitas nuo pavārnīcas ē̦d, tad tās tāļu aizprecēs Etn. II, 60. reiz vienai mātei aizpre̦c meitu tāļumā par saimnieci LP. VI, 9.
Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen
Avots: ME I, 44
Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen
Avots: ME I, 44
aizpriecināt
‡ àizpriêcinât,
1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;
2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.
Avots: EH I, 43
1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;
2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.
Avots: EH I, 43
aizpucēt
aizpūdēt
àizpũdêt, ein wenig in Fäulnis übergehen lassen, bewirken, dass etw. zu faulen beginnt: sienu.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpukstēties
àizpukstêtiês, intr., anfangen zu schlagen (vom Herzen): viņas sirds bailīgi aizpukstējās Vēr. II, 439.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpūlēt
‡ àizpũlêt, mühsam hin-, wegschaffen: a. akmeni pruojām. Refl.-tiês, mühsam hin-, weggelangen: tikkuo aizpūlējuos ar ve̦zumu uz māju.
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
aizpuļķēties
aizputēt
aizputēt
àizputêt, intr.,
1) verweht werden:
aizputējis ceļš Kand.; auch aizputē̦ts ceļš;
2) davonstauben:
tas aizputēja pa lielceļu pruojām.
Avots: ME I, 45
1) verweht werden:
aizputējis ceļš Kand.; auch aizputē̦ts ceļš;
2) davonstauben:
tas aizputēja pa lielceļu pruojām.
Avots: ME I, 45
aizrāpoties
aizrasoties
aizraudāties
àizraûdâtiês, ein wenig, kurze Zeit weinen: bē̦rns aizvien aizraudājās. Selten so das Aktiv: BW. 24945, 2.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizraudzēt
aizraudzēt
aizravēt
‡ àizravêt,
1) a. duobi līdz pusei, ein Beet jätend bis zur Hälfte hingelangen;
2) im Jäten übertreffen:
a. uotru.
Avots: EH I, 45
1) a. duobi līdz pusei, ein Beet jätend bis zur Hälfte hingelangen;
2) im Jäten übertreffen:
a. uotru.
Avots: EH I, 45
aizrecēt
‡ àizrecêt: pušums aizrecējis Bers., die offene Wunde hat sich mit geronnenem Blut bezogen.
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizredzēt
‡ àizredzêt, bei Lebzeiten zu sehen bekommen: es tuo cilvē̦ku vēl aizredzēju Kaltenbrunn, Oknist, ich habe den Menschen noch vor seinem Tode zu sehen bekommen. šādas parašas aizredzējusi mana māte Gr.-Buschhof,
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizreibt
aizrēkšķēties
aizrēkties
aizrepēt
‡ àizrepêt,
1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;
2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;
3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.
Avots: EH I, 45
1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;
2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;
3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.
Avots: EH I, 45
aizrēpoties
aizrestēt
àizrestêt, -uôt, tr., vergittern: aizre̦stē̦ts JR. IV, 152; aizrestuots luodziņš A. XVII 591.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizretēt
aizrībenēt
aizrībēt
aizridāties
aizridēt
àizridêt, -ât, tr.,
1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;
2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.
Avots: ME I, 46
1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;
2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.
Avots: ME I, 46
aizriebt
àizriêbt, jemandem zuwider werden, feindliche Gesinnung hegen, erzürnen, mit dem Dat. der Person: e̦smu gandrīz visiem aizriebis Kaudz. M. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse Etn. IV, 84. aizriebuse man Laimiņa,, aizriebuse māmuliņa BW. 5365. Refl. -tiês, zuwider werden: lieta viņam aizriebusies.
Avots: ME I, 47
Avots: ME I, 47
aizriet
‡ àizriêt,
1) bellend verscheuchen:
suns aizrēja zagli;
2) schimpfend wegtreiben:
a. uotru cilvē̦ku nuo mājas.
Avots: EH I, 46
1) bellend verscheuchen:
suns aizrēja zagli;
2) schimpfend wegtreiben:
a. uotru cilvē̦ku nuo mājas.
Avots: EH I, 46
aizrietēt
aizrietēt
àizriẽtêt, sich verhärten (von den Milchdrüsen der Kuh): guovij neslauktai aizrietēja tesmenis. guovs aizriet Jan., Behnen.
Avots: ME I, 47
Avots: ME I, 47
aizrieties
aizripēt
aizrisināties
àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizritēt
àizritêt, intr., hinwegrollen: kamuolis aizrit pruojām; jau atkal aizrit gads Vēr. II, 321.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizrosīties
‡ àizrùosîtiês, sich für einen Gang vorbereiten (und nach der Vorbereitung aufbrechen): a. uz darbu; nevar vien aizruosīties Erlaa.
Avots: EH I, 46
Avots: EH I, 46
aizrozēt
aizrozīties
‡ àizruôzîtiês Saikava, wackelnd (und langsam) hin-, weggehen: saimniece aizruozījās uz klēti.
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizrubināties
‡ àizrubinâtiês, für eine kurze Zeit zu falzen (kollern) anfangen: teteris aizrubinājās un apklusa.
Avots: EH I, 46
Avots: EH I, 46
aizrūķēt
aizrūķēt
àizrũķêt,
1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā māte visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;
2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.
Avots: ME I, 48
1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā māte visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;
2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.
Avots: ME I, 48
aizrukšēt
aizrukšķēties
aizrūkstēties
aizrumpēt
àizrumpêt,
1) sich verdocken:
kad jaunam kuociņam iegriež mizā, tad tas ar laiku aizrumpē Auermünde;
2) a. kaudzi ="uzkŗaut kaudzei rumpi" Ruhental.
Avots: ME I, 47
1) sich verdocken:
kad jaunam kuociņam iegriež mizā, tad tas ar laiku aizrumpē Auermünde;
2) a. kaudzi ="uzkŗaut kaudzei rumpi" Ruhental.
Avots: ME I, 47
aizrūsēt
àizrùsêt, intr., von Rost angefressen werden, anrosten: aizrūsējis katls, zuobens PS.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizsaldēt
aizsaldēt
àizsal̂dêt,
1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;
2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.
Avots: ME I, 48
1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;
2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.
Avots: ME I, 48
aizsalēties
aizsālīties
‡ àizsàlîtiês, salzig werden: aizsātjās visa jūŗa Pas.VIII, 122 (aus Lettg.). Wohl nach r. засоли́ться.
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizšalkties
aizsanēt
‡ àizsanêt, hin-, wegsummen (summend hin-, wegeilen, -fliegen): bites (luodes) aizsanēja man gaŗām.
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizsāpēt
àizsâpêt, vom Blute gesagt, das aus der geöffneten Ader nicht fliessen will Döbner (U). Refl. -tiês, Schmerz empfinden, anfangen zu schmerzen: ruoka dikti tam aizsāpējusies LP. 983; so auch selten das Aktiv AP.
Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983
Avots: ME I, 49
Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983
Avots: ME I, 49
aizsausēt
aizšausties
aizsautēt
‡ àizsàutêt,
1) ein wenig brühen (bähen):
aizsautē̦tas bietes AP., Bauske;
2) ein wenig welken lassen:
aizsautē̦ts siens Sessw.
Avots: EH I, 47
1) ein wenig brühen (bähen):
aizsautē̦tas bietes AP., Bauske;
2) ein wenig welken lassen:
aizsautē̦ts siens Sessw.
Avots: EH I, 47
aizseboties
aizsēdēties
aizsēdināt
àizsêdinât, tr., hinsetzen: vīra māte aizsēdināja jaunuo pāri galda galā BW. III, 1, 18.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsēkties
aizseperēt
aizsērēt
àizsẽrêt, intr.,
1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;
[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].
Avots: ME I, 49
1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;
[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].
Avots: ME I, 49
aizsēst
àizsêst, gew. refl. -tiês A. XX, 615, sich hinter etwas hinsetzen: es aizsēdu (aizsēduos) aiz galdiņa BW. 3557.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsirdīties
aizskaisties
aizskanēt
‡ àizskanêt,
1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;
2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.
Avots: EH I, 48
1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;
2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.
Avots: EH I, 48
aizskanēties
àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizskapēt
aizskapstēt
‡ àizskapstêt, verrosten; trübe werden, beschlagen (intr.): luoga rūtes aizskapstējušas Golg.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizšķederēties
aizšķendēt
aizšķērēt
‡ àizšķẽrêt, (Garn) aufzuscheren anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) C. u. a.: a. aude̦klu līdz pusei un tad pamest.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšķērpelēt
‡ àizšķẽrpelêt Stenden, behauend splittern (intr.) machen: kuoks nav gludi nuotē̦sts, bet šur un tur aizšķē̦rpe̦lē̦ts.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšķetaklēties
aizšķeterēties
àizšķeterêtiês, àizšķetêtiês,
1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;
2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.
Avots: ME I, 54
1) anfangen zu krausen:
dzija aizšķeterējās AP., JK.;
2) hinschlendern:
zē̦ni aizšķeterējušies uz e̦ze̦rmalu Schwnb., Neugut; davonziehen Infl. n. U.
Avots: ME I, 54
aizšķibēt
aizšķielēt
‡ àizšķiẽlêt gaŗām, schielend (lauernd) vorbeigehen: viņa aizšķielēja mājai garām Jürg.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšķiest
‡ àizšķiêst,
1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;
2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;
3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;
4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.
Avots: EH I, 55
1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;
2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;
3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;
4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.
Avots: EH I, 55
aizšķindēt
‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizsklidēt
aizskrabināties
‡ àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskraidelēt
àizskraidelêt, hin- und herlaufend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizskraidelējuši.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskrāpēt
‡ àizskrãpêt, ein wenig einkratzen: a. kam acis AP., Arrasch, Erlaa, Lemsal, Meselau, Selsau, Sessw., Trik.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskraukstēties
‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskrauktēt
àizskrauktêt, klappernd sich entfernen: zirgu pakavi aizskrauktēja pa meža ceļu Druva III, 249. [In Drostenhof dafür àizskraũkšķêt.]
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizskretelēt
aizskruķēt
‡ àizskruķêt Wolmarshof, mit einer Ofenkrücke hin-, wegstossen, -schieben: a. labību uz piedarba kaktu.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskrūvēt
aizšķūrēt
àizšķũrêt, 1): auch in Nötk. und Stenden; ‡
2) durch feindseliges Verhalten wegbekommen
Golg.: ve̦de̦kla vīramāti aizšķūrēja nuo mājas.
Avots: EH I, 55
2) durch feindseliges Verhalten wegbekommen
Golg.: ve̦de̦kla vīramāti aizšķūrēja nuo mājas.
Avots: EH I, 55
aizšķūrēt
àizšķũrêt, weg-, hinschaffen: pats ar savām kājām vairs nespēj iet, diez kā varēs aizšķūrēt Ramkau.
Avots: ME I, 55
Avots: ME I, 55
aizšķūtēt
‡ àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšļakstēt
àizšļakstêt, ‡
2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.
Avots: EH I, 56
2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.
Avots: EH I, 56
aizšļakstēt
aizslamstīties
aizslapēt
‡ àizslapêt oder àizslapinât, ein wenig benetzen, anfeuchten: lietus aizslapējis sìenu.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizslāpēt
‡ àizslâpêt,
1) dursten machen
Spr.;
2) (jem. die Nase zudrückend) beinahe ersticken
(tr.).
Avots: EH I, 49
1) dursten machen
Spr.;
2) (jem. die Nase zudrückend) beinahe ersticken
(tr.).
Avots: EH I, 49
aizslapstīties
àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizšļaukāties
aizslavēt
‡ àizslavêt,
1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);
2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.
Avots: EH I, 49
1) verklatschend wegbekommen (entfernen)
Trik.: viņa man kalpuoni aizslavējusi (= aizpē̦lusi);
2) jem. rühmend seinen Ruhm hingelangen machen:
aizslavējusi savu meitu līdz debesīm Salis.
Avots: EH I, 49
aizsleberēt
aizslēģēt
àizslẽģêt, àizslẽģuôt, tr., (luogus, mājas), die Fensterladen schliessen: aiz aizslēģuotiem luogiem Vēr. I, 1034.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizslēgs
àizslê̦gs, Verschluss, alles, was verschlossen werden kann, wie Kisten u. Kasten: pārmeklēja citus aizslē̦gus; beidzuot izkratīja visu namu Kaln.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizslēgt
aizslēgt
àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi māsu aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizslempties
aizslīdēt
àizslîdêt kam priekšā, verdeckend vor etwas gleiten: mākuonis aizslīdējis mēnesim priekšā.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizslīdēt
aizslīdzēt
aizsliedēt
‡ àizsliedêt,
1) teilweise niedertreten:
aizsliedē̦ta Labība Erlaa;
2) verwehen:
sniegā aizsliedē̦tas pē̦das.
Avots: EH I, 49
1) teilweise niedertreten:
aizsliedē̦ta Labība Erlaa;
2) verwehen:
sniegā aizsliedē̦tas pē̦das.
Avots: EH I, 49
aizsloksnēt
aizšļūcināties
‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizšļūdēt
aizšļūdināties
àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.
Avots: ME I, 55
Avots: ME I, 55
aizslupšķēties
aizšļupstēties
aizslūtēt
aizšļūtēt
aizšļūtēt
aizsmacēt
‡ àizsmacêt, ersticken (tr.): sīvi dūmi aizsmacē balsi, e̦lpu, rīkli Golg., Siuxt, a. kvē̦luojuošas uogles.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizsmādēt
aizsmēķēt
aizsmeldzēties
‡ àizsmel̂dzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmel̂gtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.
Avots: EH I, 49, 50
Avots: EH I, 49, 50
aizsmērēt
aizsmiet
aizsmiet
aizšmignēt
aizsmilkstēties
aizsmilstēties
aizsmirdēt
‡ àizsmir̂dêt,
1) zu stinken anfangen
Stenden: viss gaiss aizsmirdēja;
2) stinkend sich entfernen:
smirdelis aizsmirdēja gaŗām.
Avots: EH I, 50
1) zu stinken anfangen
Stenden: viss gaiss aizsmirdēja;
2) stinkend sich entfernen:
smirdelis aizsmirdēja gaŗām.
Avots: EH I, 50
aizšņakstēties
‡ àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizsniegt
aizsniegt
àizsniêgt, (dial. àizsnêgt), erreichen: Jānis nuoliecās, lai meitene varē̦tu aizsniegt ce̦puri Dok. A. viņi aizsniedza meža malu LP. VII, 952. viņš visu bij àizsniedzis ar paša uzcītību.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizšņirkstēties
aizšņorēt
aizšņukstēties
‡ àizšņukstêtiês, für eine kurze Zeit zu schluchzen (leise zu weinen) anfangen: bē̦rns aizšņukstejās.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizspēlēt
aizspīdēt
aizspīdēt
àizspîdêt, intr., erglänzen: tad aizspīd mīlīguo laipnuo mēness gaismu tavs vaigs Rain.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizspiegties
aizspiest
àizspiêst, ‡
3) einschliessen
(nach r. заперéть ): aizspiediet par nakti klē̦vā meitu! Pas. IV, 396, aus Lettg.
Avots: EH I, 50
3) einschliessen
(nach r. заперéть ): aizspiediet par nakti klē̦vā meitu! Pas. IV, 396, aus Lettg.
Avots: EH I, 50
aizspiest
àizspiêst, tr.,
1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;
2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,
1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;
2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.
Avots: ME I, 51
1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;
2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,
1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;
2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.
Avots: ME I, 51
aizspīkstēties
aizspīlēt
‡ àizspīlêt cirvja kâtu A.-Ottenhof, kleine Keile eintreibend, den Axtstiel im Öhr befestigen.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizspillēt
‡ àizspil̃lêt duris Dunika, Kal., Rutzau, gegen die Tür eine Stütze anstemmen, damit man sie nicht öffnen kann.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizspirināties
aizspītēt
‡ àizspĩtêt, sich trotzig erweisen Arrasch: viņa grib neē̦duot saimniecei aizspītēt. Refl. -tiês, zu trotzen anfangen AP.: gans aizspītējies.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizspolēt
àizspuõlêt, intr., rasch hin-, weggehen, sich wegbegeben: it tuvu kamenīte pār zāli aizspuolēja MWM. VIII, 413.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizsprādzēt
aizsprakšķēt
aizsprakstēt
àizsprakstêt: dzirkstele aizsprakstēja. ‡ Refl. -tiês, einen prasselnden Laut von sich geben: malka krāsnī aizsprakstējās.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizsprakstēt
àizsprakstêt, intr., mit Geräusch wegspringen (beim Bersten): nags aizsprakstēja pruom.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizsprēdzēt
aizspriedība
‡ àizspriêdĩba* Wid., das vorurteilsvollsein, die Voreingenommenheit, Parteilichkeit.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizspriedīgs
aizspriedumains
aizspriedums
àizspriêdums, vorgefasste Meinung, Vorurteil: vai viņa jaudātu ve̦cuos aizspriedumus pārvarēt un izdeldēt Lautb.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizspriest
àizspriêst, tr., versperren (die Tür). Refl. -tiês, sich drängend wo stecken bleiben, stocken: vārds aizspriedās līdz ar kumuosu kaklā Aps. II, 38. atrauj aizspriedušuos e̦lpu Vēr. I, 1414.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizspundēt
àizspuñdêt, tr., verspunden: vērpeli, mucu. Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens nuote̦ka aizspundējās Konv. 2 656.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizspurdzēt
‡ àizspur̃dzêt, hin-, wegschwirren Dunika: ar lingu sviestais akmens aizspurdzēja pāri krūmiem.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizspurināties
aizspurkšēt
‡ àizspur̃kšêt, (Siuxt) àizspur̃kšķêt, = ‡ àizspurgt: tas aizspurkš (nuo Lizda) pruojām Kaudz. Vecpiebalga 80.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizsrudzināties
‡ àizsprudzinâtiês,
1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;
2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.
Avots: EH I, 51
1) sich drängend stecken bleiben
Dond.: siena ve̦zms aizsprudzinājies šķūņa vārtuos;
2) a. kam gaŗām, sich an jem. vorbeidrängen
Dond.
Avots: EH I, 51
aizstabulēt
aizstāvēt
àizstãvêt,
1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;
2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;
3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.
Avots: ME I, 52, 53
1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;
2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;
3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.
Avots: ME I, 52, 53
aizstāvētājs
àizstãvê̦tãjs, Verteidiger, Beschützer: viņš gājis apmāktiesm un nespējniekiem par aizstāvē̦tāju Kaudz. M.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizsteberēt
aizsteberēt
àizsteberêt, intr., dahin-, wegwatscheln: viņa aizsteberēja šķuobīdamies vīram pakaļ Stari I, 38.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizstebulēt
aizsteigties
àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizstellēt
aizstenēt
‡ àizstenêt,
1) stöhnend, ächzend sich entfernen oder hingelangen;
2) stöhnend, ächzend (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. smagu maisu;
3) aufstöhnen
Spr. Refl. -tiês, aufstöhnen, -ächzen.
Avots: EH I, 52
1) stöhnend, ächzend sich entfernen oder hingelangen;
2) stöhnend, ächzend (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. smagu maisu;
3) aufstöhnen
Spr. Refl. -tiês, aufstöhnen, -ächzen.
Avots: EH I, 52
aizstierēt
aizstiknīties
aizstīvēt
‡ àizstĩvêt, mühsam hin-, wegbekommen, -schleppen: šai tai (=šâ tâ) aizstīvēja tuo zirgu līdz mežam Pas. VI, 365. a. smagu maisu uz klēti. Refl. -tiês, mühsam einander hinziehen: cīnuoties viņi aizslīvējās līdz grāvim.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstorēt
aizstorēt
àizstuõrêt, intr., weg-, hingehen, sich entfernen: tē̦vi aizstuorēja caur rudzu vidu pa grāvi pruom A. IX, 1,546. Aps., JK., C.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizstostīties
‡ àizstuôstîtiês,
1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;
2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.
Avots: EH I, 53
1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;
2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.
Avots: EH I, 53
aizstrīdēt
‡ àizstrĩdêt, im Streiten übertreffen Bauske u. a.: kas nu tevi aizstrīdēs? Refl. -tiês: a. līdz zilām ugunīm Bauske, sich im Streit sehr erhitzen.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstrīķēt
‡ àizstrĩķêt, zuschmieren Stenden u, a.: a. plaisas mūrī. Refl. -tiês: viena laiva uotrai aizstrīķējās gaŗām Salis, éin Boot fuhr am andern, sich daran retbend, vorbei.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstūrēt
‡ àizstũrêt,
1) a. kam garām, an etwas vorbeisteuern:
a. laivu bākai garām;
2) hin-, weggehen
Sessw. u. a.: a. nuo kruoga uz māju; a. kam garām. Refl. -tiês ar laivu kam garām, ein Boot an jem. vorbeisteuern.
Avots: EH I, 53
1) a. kam garām, an etwas vorbeisteuern:
a. laivu bākai garām;
2) hin-, weggehen
Sessw. u. a.: a. nuo kruoga uz māju; a. kam garām. Refl. -tiês ar laivu kam garām, ein Boot an jem. vorbeisteuern.
Avots: EH I, 53
aizstutēt
aizsūbēt
àizsùbêt 2, [auch àizsũpêt PS.], intr., verrosten, mit Fensterschweiss, mit Schmutz bedeckt werden: aizsūbējušas luogu rūtes A. XV, 1, 406.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizsūdzēties
aizsūkstēties
‡ àizsũkstêtiês, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen; vaina viņam aizsūkstējās Golg.
Avots: EH I, 54
Avots: EH I, 54
aizsūrstēties
aizsvaidelēt
‡ àizsvaidelêt, = ‡ aizsvaidât (aber wohl in Bezug auf leichtere Gegenstände): bē̦rns atkal aizsvaidelējis savas mantiņas.
Avots: EH I, 54
Avots: EH I, 54
aizsvempties
àizsvem̂ptiês 2, plump, unbeholfen hin-, weggehen: pats nevari aizsvempties? Alm., K.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizsvēpēt
aizsvēpināt
aizsvērties
‡ àizsvērtiês, sich hinneigen: ve̦zums aizsvēries uz vienu pusi, tas cilvē̦ks aizsvēries uz kreisuo pusi.
Avots: EH I, 54
Avots: EH I, 54
aizsviedrēt
aizsviest
àizsviêst, ‡
3) bewerfend und dadurch bedeckend töten:
aizsviesim juo ar akmeņiem Pas. VIII, 436; ‡
4) a. cieti Segewold "(jemanden) festsetzen".
Refl. -tiês, hin-, wegeilen: viņš kâ vējš aizsviedās pruojām Deglavs Rīga II, 1, 593.
Avots: EH I, 54
3) bewerfend und dadurch bedeckend töten:
aizsviesim juo ar akmeņiem Pas. VIII, 436; ‡
4) a. cieti Segewold "(jemanden) festsetzen".
Refl. -tiês, hin-, wegeilen: viņš kâ vējš aizsviedās pruojām Deglavs Rīga II, 1, 593.
Avots: EH I, 54
aizsviest
àizsviêst, tr.,
1) hin-, wegwerfen, hinter etwas werfen:
viņš aizsviedis cimdus aiz gultas;
2) zuwerfen, ausfüllen:
caurumu. Refl. -tiês, hingeworfen werden, schnell hinkommen: akmens neaizsviedies vis līdz pašai Daugavai LP. VII, 1313. mēness aizsviedies, der Mond ist schon aufgegangen L.
Avots: ME I, 54
1) hin-, wegwerfen, hinter etwas werfen:
viņš aizsviedis cimdus aiz gultas;
2) zuwerfen, ausfüllen:
caurumu. Refl. -tiês, hingeworfen werden, schnell hinkommen: akmens neaizsviedies vis līdz pašai Daugavai LP. VII, 1313. mēness aizsviedies, der Mond ist schon aufgegangen L.
Avots: ME I, 54
aizšvīkstēt
aizsvilpties
àizsvìlptiês, àizsvèlptiês, anfangen zu pfeifen, einen pfeifenden Laut von sich geben: šauta irbe aizsvilpās BW. 8877.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizsvīrēt
aizšvirkstēties
‡ àizšvirkstêtiês, für eine kurze Zeit zu prasseln (knistern) anfangen: paeglis aizde̦gts aizšvirkstējās.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
aiztaujāties
‡ àiztaujâtiês līdz kādai vietai, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend, bis zu einem Ort hingelangen.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
aiztaukšķēt
‡ àiztaukšķêt, zu rösten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aiztaukšķē̦ti zirņi.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
aiztaurēt
‡ àiztaurêt, in ein Horn blasend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit in ein Horn zu blasen anfangen: medinieks aiztaurējās.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
aiztaustīties
àiztaûstîtiês, tastend hinkommen, hintappen: ve̦cais, ceļu taustīdams, aiztaustījās pie Ažas Aps. IV, 59, A. XX, 491.
Avots: ME I, 56
Avots: ME I, 56
aiztecēt
aiztecēt
àiztecêt,
1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi, mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;
2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.
Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)
Avots: ME I, 56
1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi, mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;
2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.
Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)
Avots: ME I, 56
aiztekalēt
aiztēmēt
aiztenterēt
‡ àiztenterêt, hin-, wegstraucheln; mühsam hin-, weggelangen: aiztenterējis aizvējā aiz mājas stāra K. Students Latvis No 1567, a. nuo kruoga uz māju. slimais kaut kâ aiztenterēja līdz durīm Schujen. Refl. -tiês, (nach saumseliger Vorbereitung) sich wegbegeben Trik., Wolmarshof: nevar vien aiztenterēties.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
aiztepēt
aiztērēt
‡ àiztẽrêt,
1) zu verbrauchen anfangen
Bauske: aiztē̦rē̦ti tauki;
2) beschädigen, verletzen:
aiztērē̦ti kuoki vairs labi neaug Lemsal.
Avots: EH I, 58
1) zu verbrauchen anfangen
Bauske: aiztē̦rē̦ti tauki;
2) beschädigen, verletzen:
aiztērē̦ti kuoki vairs labi neaug Lemsal.
Avots: EH I, 58
aizterkšķēt
‡ àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļaujamā mašīna aizterkšķējās.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
aizteršķēt
aiztērzēt
‡ àiztērzêt, plaudernd hingelangen: a. līdz rīta gaismai, bis zum Tagesanbruch plaudern.
Avots: EH I, 58
Avots: EH I, 58
aiztiekties
‡ àiztiektiês,
1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;
2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;
3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.
Avots: EH I, 58
1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;
2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;
3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.
Avots: EH I, 58
aiztiepties
aiztikšķēties
àiztikšķêtiês, ein wenig zu ticken, zu knattern anfangen, von einem tickenden kurzen Schall: viens nags pēc uotra aiztikšķē̦damies metās vaļā Saul.
Avots: ME I, 56
Avots: ME I, 56
aiztilēt
aiztrapēt
aiztraucēt
aiztrenēt
aiztrepēt
aiztrīcēt
àiztrĩcêt, auch àiztrĩsêt, tricêt, àiztrĩsêt anfangen zu zittern, zu schlagen, von dem Gesang der Nachtigall: lakstīgala aiztrīcēja BW. 6817, 2. Refl. -tiês, erbeben, erzittern, anfangen zu schlagen: kā nuoķe̦rta zivtiņa aiztrīcējās Volgas sirds Vēr. II, 1216. viņām aiztrīsējās arī cita stīga MWM. X, 656.
Kļūdu labojums:
auch àiztrìsêt = auch àiztricêt, àiztrĩsêt
aiztrīcēja = aiztricēja
Avots: ME I, 57
Kļūdu labojums:
auch àiztrìsêt = auch àiztricêt, àiztrĩsêt
aiztrīcēja = aiztricēja
Avots: ME I, 57
aiztrūdēt
aiztrumpēt
àiztrum̃pêt, wegtragen, wohl das deutsche ""trumpfen": ganu, ganu aitiņas; vilks vienu aiztrumpēja Etn. III, 14.
Avots: ME I, 57
Avots: ME I, 57
aiztrunēt
‡ àiztrunêt,
1) zu modern (zu faulen) anfangen:
aiztrunējis kuoks;
2) faulend hingelangen
Oknist: man kājas kauls trunēja, trunēja, kamē̦r aiztrunēja da ceļam (bis zum Knie).
Avots: EH I, 59
1) zu modern (zu faulen) anfangen:
aiztrunējis kuoks;
2) faulend hingelangen
Oknist: man kājas kauls trunēja, trunēja, kamē̦r aiztrunēja da ceļam (bis zum Knie).
Avots: EH I, 59
aiztrupēt
aiztūļāties
aiztuļķēt
‡ àiztuļķêt, verstopfen N.-Peb.: pavasarī bē̦rzuos ieurbj sulas, bet pēc tam caurumus aiztuļķē.
Avots: EH I, 59
Avots: EH I, 59
aiztumēt
‡ àiztumêt,
1) "(im Bienenstock) verleimen, zukleben
(tr.)"Lubn.;
2) (auch refl. -tiês) "sich verdichten, dicht werden, verschleimen
(intr.)"M. Arons.
Avots: EH I, 59
1) "(im Bienenstock) verleimen, zukleben
(tr.)"Lubn.;
2) (auch refl. -tiês) "sich verdichten, dicht werden, verschleimen
(intr.)"M. Arons.
Avots: EH I, 59
aiztuntulēt
‡ àiztuntulêt,
1) = àiztuñtuļuôt 1: a. acis;
2) = àiztuñtuļuôt 2. Refl. -tiês, nach saumseliger Vorbereitung weggehen: nu viņi reiz aiztuntulējās pruojām.
Avots: EH I, 59
1) = àiztuñtuļuôt 1: a. acis;
2) = àiztuñtuļuôt 2. Refl. -tiês, nach saumseliger Vorbereitung weggehen: nu viņi reiz aiztuntulējās pruojām.
Avots: EH I, 59
aiztupēt
aiztupstīties
‡ àiztupstîtiês, wiederholt niederhockend hin-, wegfliehen Bauske: ar muokām a. uz mežu.
Avots: EH I, 60
Avots: EH I, 60
aizturēt
àizturêt, ‡ Refl. -tiês,
1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;
2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;
3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;
4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.
Avots: EH I, 60
1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;
2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;
3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;
4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.
Avots: EH I, 60
aizturēt
àizturêt, tr.,
1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;
2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;
3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.
Avots: ME I, 57
1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;
2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;
3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.
Avots: ME I, 57
aizūbēt
aizumpēt
àizumpêt, tr., mit Sand, Schlamm, Steinen anfüllen: tuo aizumpējis druoši milzis Juods Lautb.
Avots: ME I, 58
Avots: ME I, 58
aizurķēt
aizurkšķēties
àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.
Avots: ME I, 58
Avots: ME I, 58
aizvaidēt
aizvaidēties
àizvaĩdêtiês, jammernd aufschreien, aufstöhnen: aij, ai, ai! sasistais aizvaidējās Dok. A.
Avots: ME I, 58
Avots: ME I, 58
aizvaimanāties
aizvājēt
àizvâjêt Trik., mager werden: aizvājējis sivē̦ns. Anna pati reiz sagura un aizvājēja A. Erss Vecā Latgale 93.
Avots: EH I, 61
Avots: EH I, 61
aizvakarēties
aizvāķēt
‡ I àizvãķêt līdz, (bei einem Toten) wachen bis (perfektiv) Lemsal: a. (pie miruoņa) līdz rītam.
Avots: EH I, 62
Avots: EH I, 62
aizvāķēt
aizvāpēt
‡ àizvāpêt, = àizvaskuôt, àizvâkuôt: ceļš izskatās kâ aizvāpē̦ts bišu vasks Pet. Av. lI, 112.
Avots: EH I, 62
Avots: EH I, 62
aizvārtē
aizvaukšēties
aizvaukšķēt
àizvaukšķêt, intr., einen bellenden, knackenden Laut von sich geben, anfangen zu bellen, zu knacken, zu rauschen: tā aizskrēja, ka zari vien aizvaukšķēja RA.
Avots: ME I, 59
Avots: ME I, 59
aizvelēt
‡ àizvelêt Warkl., mit dem Waschbleuel schlagend ein-, zurückfalten: a. velējuot palagam malu.
Avots: EH I, 62
Avots: EH I, 62
aizverdēt
àizver̂dêt Druw. n. RKr. XVII, 86, sich massenweise und in grossem Gedränge hin-, wegbewegen: kaŗavīri jāšiem aizverdēja uz kaŗalauku.
Avots: EH I, 62
Avots: EH I, 62
aizvērst
‡ aîzvêrst 2 Dunika, Kal., Rutzau, hinter (aiz) oder vor (priekšā) etwas hin-, umstürzen: a. ve̦zumu durīm priekšā. a. ve̦zumu aiz žuoga.
Avots: EH I, 63
Avots: EH I, 63
aizvēzēties
‡ àizvẽzêtiês, zum Schlagen (nicht vollständig) ausholen: viņš aizvēzējās gan, bet nesita vis.
Avots: EH I, 63
Avots: EH I, 63
aizvēžot
aizvēzt
aizvicināties
‡ àizvicinâtiês, (sich hin und her drehend?) sich hin-, wegbegeben Frauenb.: kur viņš nu atkal aizvicinājies?
Avots: EH I, 63
Avots: EH I, 63
aizvienējs
aizviênẽjs, stetig: aizvienēja darbība, eine Tätigkeit, die immer von dem Subject ausgeht, inhärierend. Sirmais.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
aizviesties
‡ àizvìestiês,
1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;
2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;
3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.
Avots: EH I, 64
1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;
2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;
3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.
Avots: EH I, 64
aizvietēt
aizviezēt
‡ aîzviêzêt 2 Frauenb., sich mit einer Eisschicht bedecken: ūdens dīķī šuorīt aizviezējis.
Avots: EH I, 64
Avots: EH I, 64
aizvīksnīties
àizvīksnîtiês, sich davonmachen: bet pats aizvīksnījās, ka zari vien nuošalcās Stari I, 203.
Avots: ME I, 60
Avots: ME I, 60
aizvilstelēt
aizvirknēties
‡ àizvir̃knêtiês, aneinandergereiht hin-, wegziehen (intr.), -fliegen: dzērves aizvirknējas uz dienvidiem.
Avots: EH I, 63
Avots: EH I, 63
aizvirzēt
aizvirzīties
aizvirzties
aizvirzties
‡ II aîzvir̂ztiês 2 Dond., sich mit einem dünnen, grünen Häutchen beziehen (von stehenden Gewässern): dīķis aizvirzies ar zaļu plogu.
Avots: EH I, 64
Avots: EH I, 64
aizvitēt
aizvizēt
àizvizêt, intr.,
1) anfangen zu schimmern, erglänzend, schimmernd sich entfernen:
jūŗas līmenis... pamirdzēja, nuozalguoja, aizvizēja MWM. VI, 15;
2) zufrieren:
luogs aizvizējis Etn. aizvizējuse Daugaviņa BW. 15458, 5.
Avots: ME I, 60
1) anfangen zu schimmern, erglänzend, schimmernd sich entfernen:
jūŗas līmenis... pamirdzēja, nuozalguoja, aizvizēja MWM. VI, 15;
2) zufrieren:
luogs aizvizējis Etn. aizvizējuse Daugaviņa BW. 15458, 5.
Avots: ME I, 60
aizvurvēt
àizvur̂vêt, sich womit überziehen (bedecken) Wessen: ziemu istabas luogu stikli nuo sala aizvurv.
Avots: EH I, 64
Avots: EH I, 64
aizzāģēt
aizžagoties
aizzagties
àizzagtiês, heimlich wegschleichen, sich hinweg stehlen: es aizzuoguos atstatu Pav. raibā guovs arvienu aizzagās kalna galā LP. V, 391.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
aizžāvāties
aizzavēt
aizzēģelēt
I àizzẽģelêt, àizziẽģelêt, versiegeln: aizzieģelē tuo mācību iekš maniem mācekļiem Jes. 8, 16. tad tie skūpstījās, it kā tie gribē̦tu ar šuo skūpstu aizzēģelēt viens uotra lūpas Vēr. I, 1130.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
aizzēģelēt
aizzemdēt
aizzemdēt
àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
aizzeņķēt
‡ àizzeņ̃ķêt, abdämmend versperren Dunika: a. caurumu. Refl. -tiês, sich vetstopfen, sich mit Schlamm anfüllen Dunika, Kal.: grāvis aizzeņķējies.
Avots: EH I, 64
Avots: EH I, 64
aizzēvelēt
aizzibēt
‡ àizzibêt,
1) sich blitzend (glänzend) entfernen:
pamanīja rīta ausmā aizzibuošus . . . durkļus Veselis Daugava I, 428;
2) eilig hin-, weglaufen, -fliegen:
kas tur aizzibēja gar luogu?
3) zu grünen anfangen
Wandsen: sēja aizzibējusi (= sākusi dīgt).
Avots: EH I, 64
1) sich blitzend (glänzend) entfernen:
pamanīja rīta ausmā aizzibuošus . . . durkļus Veselis Daugava I, 428;
2) eilig hin-, weglaufen, -fliegen:
kas tur aizzibēja gar luogu?
3) zu grünen anfangen
Wandsen: sēja aizzibējusi (= sākusi dīgt).
Avots: EH I, 64
aizžibēt
aizzibinēt
aizziedēt
‡ àizziêdêt,
1) "zu blühen anfangen"
AP.: ruozes jau aizziedējušas;
2) mit Blüten verdeckt werden:
viss luogs aizziedējis ar puķēm;
3) sich verhärten
Jūrg. (vom Brot): maize aizziedējusi.
Avots: EH I, 65
1) "zu blühen anfangen"
AP.: ruozes jau aizziedējušas;
2) mit Blüten verdeckt werden:
viss luogs aizziedējis ar puķēm;
3) sich verhärten
Jūrg. (vom Brot): maize aizziedējusi.
Avots: EH I, 65
aizziepēt
aizzilēt
àizzilêt: lietus nāk aizzilējis Janš. Mežv. ļ. II, 532. (lietus) gāž jau ar gāšanu, un visa tā puse aizzilējuse Bandavā I, 378.
Avots: EH I, 64
Avots: EH I, 64
aizzilēt
àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
aizzīmēt
aizzīmēt
àizzìmêt tr., bezeichnen, begrenzen bis zu einer gewissen Stelle: pietē̦sumu jeb kaķējumu Konv. 2 1588.
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 61
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 61
aizzuzēt
àizzuzêt, intr., hinsausen: gar ausīm aizzuz lē̦ns vējiņš Plud.
Kļūdu labojums:
hinsausen = hinsäuseln
Avots: ME I, 61
Kļūdu labojums:
hinsausen = hinsäuseln
Avots: ME I, 61
aizžvakstēties
aizžvīkstēt
àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.
Avots: ME I, 62
Avots: ME I, 62
ājāties
āķēt
āķēt
ãķêt (entlehnt), tr., haken, häkeln: āķi. Refl. -tiês, emsig arbeiten; āķēties pretī, sich entgegenhalten.
Avots: ME I, 237
Avots: ME I, 237
akmiņsiena
albarēties
‡ al̃barêtiês Ahs., Frauenb., -ẽjuôs, albern, tollen: puišel, nealbarējies tik daudz! izturies rāms! Ahs. bē̦rni albarējas ebenda.
Avots: EH I, 67
Avots: EH I, 67
aldarēties
al̃darêtiês, lärmen, tollen: neļauj bē̦rniem tik daudz aldarēties Nigr. [Vielleicht nach sinnverwandten al̃berêties umgebildet aus aldêt < li. aldė̕ti "toben, lärmen, schreien" < r. галдѣть "lärmen" in weissruss. Aussprache; zum a in der zweiten Silbe vgl. albarîgs neben alberîgs und al̃derîgs].
Avots: ME I, 66
Avots: ME I, 66
ālēt
I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].
Avots: ME I, 238
Avots: ME I, 238
ālēt
ālēt
II ālêt bedeute in Stelpenh., Festen u. a. "(etwas Hartes) hauen": ālēja tik ilgi, kamēr cirvi atālēja.]
Avots: ME I, 238
Avots: ME I, 238
ālēt
alēties
ālēties
ãlêtiês,
1): "ģeķuoties, niekuoties" Kreuzb. Vgl. li. olotis "albern" Arch. Philol. I, 135.
Avots: EH I, 193
1): "ģeķuoties, niekuoties" Kreuzb. Vgl. li. olotis "albern" Arch. Philol. I, 135.
Avots: EH I, 193
ālēties
ãlêtiês, -ẽjuôs,
1) sich unruhig gebärden, lärmen, tollen, toben:
ve̦lns ālējās visu nakti JK. III, 74 [vgl. āle und āļa];
2) sich abmühen
Lind., Selburg. [zu ālêt 2?]
Avots: ME I, 238
1) sich unruhig gebärden, lärmen, tollen, toben:
ve̦lns ālējās visu nakti JK. III, 74 [vgl. āle und āļa];
2) sich abmühen
Lind., Selburg. [zu ālêt 2?]
Avots: ME I, 238
algādzēt
algāties
alkatēties
allēt
‡ al̃lêt Siuxt, -ẽju, raufen, reissen zerstören: allē visas malas kuopā Siuxt n. Fil. mat. 65. Refl. -tiês, albern, tollen, lärmen, unartig sein: plēšas un allējas, iet tâ kâ negudri Siuxt n. Fil. mat. 65. stāvi rāms! neal̃lējies tik daudz! Ahs.
Avots: EH I, 68
Avots: EH I, 68
aloties
aluôtiês "?": nebij liesmai, kur aluoties Ramkau. liesma spraišļuos viegli aluojas (sage man in Jürg. von einem Ofen, der einen guten Zug hat). mākuoņi aluojas ("šaudās") Salis.
Avots: EH I, 68
Avots: EH I, 68
āļoties
ãļuôtiês, lärmen, schreien, sich unsinnig gebärden: tirdzenieki sadzē̦rušies āļuojas pa kruogu Nigr. viņš nemaz neāļuojas Apsk.; dafür âluôtiês 2 Platohn, Brambergshof. [Zu ãļa.]
Avots: ME I, 238
Avots: ME I, 238
alsterēties
alvēties
āmarēt
āmīties
āmîtiês,
1): auch Fest., (mit â) AP.: kuo nu āmais, vai nevari pareizi runāt! AP. kuo nu te āmais, apnicis skatīties! ebenda.
Avots: EH I, 193
1): auch Fest., (mit â) AP.: kuo nu āmais, vai nevari pareizi runāt! AP. kuo nu te āmais, apnicis skatīties! ebenda.
Avots: EH I, 193
āmīties
āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,
1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;
1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]
Avots: ME I, 239
1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;
1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]
Avots: ME I, 239
ampelēties
amplēties
am̃plêtiês, sich unsinnig gebärden, mit Händen und Füssen gestikulieren (wohl das deutsch hampeln): cik tu te neprātīgi amplējies! liecies jel mierā Naud. Subst. amplēšanās, albernes, anstössiges Betragen: ar tādu amplēšanuos iekļūsi dimbā Alm., Behnen.
Avots: ME I, 70
Avots: ME I, 70
amzēties
angarēties
angarēties
apairēt
‡ apaĩrêt, um etwas rudern (perfektiv) : a. (laivu) ap salu oder salai apkārt; in intransitiver Bed. so auch apairêtiês.
Avots: EH I, 70
Avots: EH I, 70
apalēties
apaloties
apaluôtiês, sich verirren: juo tie bija tāļu apaluojušies Spr. Sal. 12, 24. nevarēja vairs ceļa atrast - bij apaluojušās LP. VI, 999. Gew. uneigentl.: apaluojušuos atgriezt, die Verirrten bekehren Kunds.
Kļūdu labojums:
Spr. Sal. = Weish. Sal.
Avots: ME I, 74
Kļūdu labojums:
Spr. Sal. = Weish. Sal.
Avots: ME I, 74
apārdēt
‡ apãrdêt, bis zum Glühen erhitzen: kalējs par jaunu apardējis . . . degļi Anekd. IV, 274.
Avots: EH I, 72
Avots: EH I, 72
apārstēt
apasarāties
apaudzēt
apaudzēt
apaûdzêt, apaûdzinât, tr., bewachsen lassen: pļavu krūmiem. viņš apaudzējis bārdu Jaunsudr.
Avots: ME I, 75
Avots: ME I, 75
apauklēt
‡ apaũklêt,
1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;
2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.
Avots: EH I, 72
1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;
2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.
Avots: EH I, 72
apaurēt
apbalēt
apbaušļoties
apbaũšļuôtiês, sabaũšļuôtiês, sich behängen, sich vermummen, wie die Juden beim Gebet die Gesetzesriemen umbinden Mag. III., I, 109, U.
Avots: ME I, 76
Avots: ME I, 76
apbēdzināt
apbēgt
‡ apbêgt (li. apibė̕gti),
1) (sich) unter etwas flüchten:
kaķis apbēga apakš skapja (in Lems.: ap skap) Salis;
2) fliehend um etwas herumlaufen
Trik. u. a.: a. mājai apkārt.
Avots: EH I, 73
1) (sich) unter etwas flüchten:
kaķis apbēga apakš skapja (in Lems.: ap skap) Salis;
2) fliehend um etwas herumlaufen
Trik. u. a.: a. mājai apkārt.
Avots: EH I, 73
apbeigties
‡ apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.
Avots: EH I, 73
Avots: EH I, 73
apbēnoties
apbērēt
apbērēt
apbērnīties
apbērnoties
apbḕ̦rnuôtiês, apbḕ̦rnâtiês (Linden, Mag. XIII, 2, 64), Junge, Kinder bekommen, von kleinen Tieren, wie von Hunden und Katzen, aber auch von unverheirateten Mädchen; n. Mag. IV, 2, 107 auch von Pflanzen: der Weidensprössling hat schon Wurzeln getrieben, die Kartoffelpflanze hat schon angesetzt.
Avots: ME I, 77
Avots: ME I, 77
apberzēt
‡ apber̂zêt, ringsum (nicht sehr energisch) reiben (perfektiv) Saikava u. a.: a. ausis, lai nenuosalst.
Avots: EH I, 73
Avots: EH I, 73
apbezdēt
‡ apbezdêt, fistend bestänkern Dunika, Kal. u. a.: se̦sks mē̦dz vistu kūtī a. vistas, gribē̦dams tās apdullināt.
Avots: EH I, 73
Avots: EH I, 73
apbezdēties
apbīdelēties
apbiedēt
apbiedrēties
apbiedrētiês, apbiedruotiês oder apbiedrinâtiês Gl., sich vereinen, sich zusammentun: nebūtum ar tiem apbiedruojušies Matth. XXIII, 30].
Avots: ME I, 77
Avots: ME I, 77
apbimbāties
‡ apbim̃bâtiês Dunika, von Tränen ein nasses Gesicht bekommen (in der Kindersprache): bē̦rns apbimbājies.
Avots: EH I, 74
Avots: EH I, 74
apbirzēt
apbīties
apbīties
apbîtiês, plötzlich in Furcht geraten (von mehreren Subjekten): paspīdēja vēl divas asaras, bet apbijās, atplaka Duom. I, 5.
Avots: ME I, 77
Avots: ME I, 77
apbizenēt
apblendēt
apblēņoties
apblèņuôtiês, Schelmenstücke verüben: juo ir pravietis, ir priesteris ir apblēņuojušies (in der neuesten Ausgabe dafür nesvē̦ti) Jer. 23, 11.
Avots: ME I, 77
Avots: ME I, 77
apbliezt
‡ apbliêzt,
1) um etwas herumlaufen Bauske, Erlaa;
2) schwerfällig um etwas herumgehen:
a. ap purvu;
3) a. visu pagastu Golg., Neuigkeiten durch das ganze Gebiet austragen.
Avots: EH I, 74
1) um etwas herumlaufen Bauske, Erlaa;
2) schwerfällig um etwas herumgehen:
a. ap purvu;
3) a. visu pagastu Golg., Neuigkeiten durch das ganze Gebiet austragen.
Avots: EH I, 74
apbrancēt
apbrāzāties
apbrēkties
‡ apbrèktiês, laut aufschluchzen Dunika, Kal., OB., Rutzau: pie kapa visi bērinieki apbrēcās.
Avots: EH I, 74
Avots: EH I, 74
apbricēt
apbriedis
apbriêdis, f. -usi, Part. Prät. von apbriêst: ceļš apbriedis, der Weg ist betrocknet, zeme apbriedusi, der Boden ist betrocknet, so dass man ihn beackern kann Kurl.
Avots: ME I, 78
Avots: ME I, 78
apbriest
apbriêst,
1) : apbriedis celš auch Dunika, Frauenburg, Wandsen, apbriedusi (an der Oberfläche hart geworden)
maize Bauske. apbriedusi (gereift) labība Ewers; ‡
2) anquellen
Ewers.
Avots: EH I, 74
1) : apbriedis celš auch Dunika, Frauenburg, Wandsen, apbriedusi (an der Oberfläche hart geworden)
maize Bauske. apbriedusi (gereift) labība Ewers; ‡
2) anquellen
Ewers.
Avots: EH I, 74
apbrīnēt
apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,
1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;
2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.
Avots: ME I, 77, 78
1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;
2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.
Avots: ME I, 77, 78
apbrucēt
‡ apbrucêt,
1) = apbrucinât 1: puikam biksītes pa˙visam apbrucē̦tas Siuxt;
2) ringsum abschürfen
Frauenb.: a. ruoku.
Avots: EH I, 74
1) = apbrucinât 1: puikam biksītes pa˙visam apbrucē̦tas Siuxt;
2) ringsum abschürfen
Frauenb.: a. ruoku.
Avots: EH I, 74
apbruģēt
‡ apbruģêt,
1) bepflastern
Bauske: visa iela jau apbruģē̦ta;
2) ringsherum ein Pflaster herstellen
Stenden: tik˙pat kâ bruģi apbruģējuši ap māju.
Avots: EH I, 74
1) bepflastern
Bauske: visa iela jau apbruģē̦ta;
2) ringsherum ein Pflaster herstellen
Stenden: tik˙pat kâ bruģi apbruģējuši ap māju.
Avots: EH I, 74
apbrūķēt
apbruncētas drānas
apbruncê̦tas drānas, zerkodderte Kleider (nach U. in Essern) [Wohl als eine Ableitung von einem nicht echtlettischen Nomen mit einem n- Infix zu brukt, vgl. nuobrucis, "abgekoddert" und v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 44.].
Avots: ME I, 78
Avots: ME I, 78
apbūbēt
apbūbēt
apbũbêt, sich mit leichtem Schimmel überziehen, schimmeln, kahmen: piens jau apbūbējis Mag. XIII, 2, 56, Grünh.
Avots: ME I, 78
Avots: ME I, 78
apburbēt
apburgzties
apbūvēt
apčakarēt
‡ apčakarêt, von allen Seiten durchstöchern, durchwühlen, -schüren: a. e̦ze̦ru (beim Krebsen), uotra kabatas, ugunskuru.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apčakurēt
apčaukstēt
‡ apčàukstêt 2 KatrE., nur an der Oberfläche ausbacken (intr.): kartupeļi tikai tādi apčaukstējuši.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apcerēt
apcerêt, tr.,
1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;
2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.
Avots: ME I, 79
1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;
2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.
Avots: ME I, 79
apceroties
‡ apce̦ruôtiês, staudenartig um etwas herumwachsen: puķes apce̦ruojušās stabam apkārt.
Avots: EH I, 75
Avots: EH I, 75
apciesties
apcìestiês, sich an etw. gewöhnen, sich abhärten: bet blēdis tik apcieties gulēja tur Dünsb. bē̦rni iet basām kājām: viņi apcietušies C., Ruhental u. a.
Avots: ME I, 80
Avots: ME I, 80
apcietēt
apcietināt
apciêtinât, apciêtêt, tr.,
1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;
2) befestigen:
pili;
3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt
Avots: ME I, 80
1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;
2) befestigen:
pili;
3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt
Avots: ME I, 80
apčirkstēt
apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.
Avots: ME I, 80
Avots: ME I, 80
apcirtiens
apcirtiens
apcìrtiêns, - starp izkapts laidieniem nenuopļauta zāle, also das übrig gebliebene Gras in der Schwade Buschh., Bauske.
Avots: ME I, 80
Avots: ME I, 80
apčupinēt
apčurēt
apdainēt
‡ apdainêt, rühmen, lobpreisen: nesavtīgi apdainējamās kājas Veselis Dienas krusts 35.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apdairēties
‡ apdàirêtiês 2 Kaltenbr., (nach etwas suchend) umhersehen, Umschau halten: jis apdairējās, bet neatrada.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apdeķēt
‡ apdeķêt, ringsum (eine Decke) aufdecken (uzsegt): apdeķēju (zirgam) zīda deķi līdz pat kāju galiņam BW. 29725.
Avots: EH I, 77
Avots: EH I, 77
apdeldēt
apdeldēt
apdēnēt
apdiebt
apdiedelēt
apdiegt
apdiegt
apdiêgt, tr., ringsum antrakeln: panākstu meitas apdiedza precenieku jaunekļiem krustiski pār ple̦ciem dvieļus un cimdus piediedza pie ce̦purēm Jk. II, 45.
Avots: ME I, 81
Avots: ME I, 81
apdienēt
apdiẽnêt, ‡
2) (eine Reihe von Arbeiten) verrichten:
apdienēju tē̦va darbus BW. 3750 var.
Avots: EH I, 77
2) (eine Reihe von Arbeiten) verrichten:
apdienēju tē̦va darbus BW. 3750 var.
Avots: EH I, 77
apdienēt
apdirsnīties
apdraudēt
apdraudzēties
apdraudzêtiês, apdraudzinâtiês, sich befreunden: dievduotais pavadīja laiku, ar meža radījumiem apdraudzē̦damies JK. V, 134. tev ar viņiem nebūs apdraudzināties V Mos. 7, 3, Joh. Off. 18, 14.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zustriechen ist):, Joh. Off. 18, 14.
Avots: ME I, 81
Kļūdu labojums:
jāizmet (zustriechen ist):, Joh. Off. 18, 14.
Avots: ME I, 81
apdrāvēt
apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: māte apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.
Avots: ME I, 81
Avots: ME I, 81
apdrāztelēt
apdreivēt
apdriksēt
apdriksêt (Setzen), apdriskât, tr., abreissen, ablumpen (aber nicht vollständig): drēbes, biksas, lindruoku stērbeles. Refl. -tiês, sich ablumpen, sich die Kleider abreissen: apdriksējušās lindruoku stērbeles, der abgefetzte Saum des Frauenrockes. viņš iet tāds apdriskājies, er geht in schäbigen Kleidern.
Avots: ME I, 82
Avots: ME I, 82
apdrunēt
‡ apdrunêt ringsum verwittern (" обгнить") Fest., KatrE., Kl., Laud., Prl., Saikava, Spr.
Avots: EH I, 78
Avots: EH I, 78
apdrupēt
apdruvāties
apducēt
apdumēt
apdunēt
apdunēt
‡ II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.
Avots: EH I, 78
Avots: EH I, 78
apdūnēt
apdūrēt
apdusmoties
apdusmuôtiês, intr., erzürnen: kungs jūsu dēļ bij pret (besser: par) man apdusmuojies V Mos. 3, 26.
Avots: ME I, 82
Avots: ME I, 82
apdūzenēt
‡ apdūzenêt, 1) oft schlagend oder stossend einschüchtern Fest.;
2) "?": būzene, dūzene tā tautu meita: trīs reizes ap galdu apdūzenēja BW. 22694.
Avots: EH I, 79
2) "?": būzene, dūzene tā tautu meita: trīs reizes ap galdu apdūzenēja BW. 22694.
Avots: EH I, 79
apdūzinēties
‡ apdùzinêtiês 2 Nautrēni "im Dunkeln bald am Fenster, bald an der Tür klopfen": apdūzinējās, apdūzinējās, i aizgāja.
Avots: EH I, 79
Avots: EH I, 79
apdžavarēt
apdzeltēt
‡ apdzeltêt, gelb werden (perfektiv): mleži apdzeltējuši Warkl. kuokiem lapas apdzeltējušas. Ve̦ca gaļa apdzeltē KatrE. vasarēja šuogad nav laba audzēja: pa˙visam tāda apdzeltējusi 2 Siuxt.
Avots: EH I, 79
Avots: EH I, 79
apdzenāties
apdzenēt
apdzesēt
apdziedāt
apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,
1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;
2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;
3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.
Avots: ME I, 84, 85
1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;
2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;
3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.
Avots: ME I, 84, 85
apdziedēt
apdziedināt
apdzievāt
‡ apdziêvât 2 ,
1) bearbeiten
Dunika, Kal.: a. laukus;
2) besudeln
Dunika, Kal.: bē̦rns apdzievājis suolu;
3) verletzen, beschädigen
Dunika, Kal.: gans apdzievājis (mizu apdrāzdams) visus jaunuos kuociņus. Refl. -tiês,
1) gewisse Arbeiten beenden
Dunika, Kal.: e̦smu nu apdzievājies (auch: apsadzievis, von einem Infinitiv *apdzieties, s. Le. Gr. § 610); varu atpūsties; sich besudeln Dunika, Kal.;
3) = apzagties; etwas Schlechtes begehen Dunika, Kal.
Avots: EH I, 80
1) bearbeiten
Dunika, Kal.: a. laukus;
2) besudeln
Dunika, Kal.: bē̦rns apdzievājis suolu;
3) verletzen, beschädigen
Dunika, Kal.: gans apdzievājis (mizu apdrāzdams) visus jaunuos kuociņus. Refl. -tiês,
1) gewisse Arbeiten beenden
Dunika, Kal.: e̦smu nu apdzievājies (auch: apsadzievis, von einem Infinitiv *apdzieties, s. Le. Gr. § 610); varu atpūsties; sich besudeln Dunika, Kal.;
3) = apzagties; etwas Schlechtes begehen Dunika, Kal.
Avots: EH I, 80
apdzievot
apdzirdēt
‡ apdzirdêt (li. apgirdė̕ti), (oberflächlich) zu hören bekommen Spr.: tās te̦nkas mēs jau apdzirdējām (pa ausu galam) Nitau. nuo tiem apdzirdēt par viņu dzīves un darba īpašībām Kaudz. M. Atmiņas I, 298. par tuo jau gan apdzird tālu vis˙apkārt Janš. Līgava II, 43.
Avots: EH I, 79
Avots: EH I, 79
apdzirties
apdzir̃tiês, sich vornehmen, gedenken, im Sinne haben, verheissen: kuo dievs bij sen apdzīries un runāj's zvē̦rē̦dams, tas viss nu lab' izšķīries GL.
Avots: ME I, 84
Avots: ME I, 84
apecēt
apēdināt
‡ apêdinât,
1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;
2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;
3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.
Avots: EH I, 80
1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;
2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;
3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.
Avots: EH I, 80
apēst
apêst [li. apė̕sti], tr.,
1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;
2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,
1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);
2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.
Avots: ME I, 85
1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;
2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,
1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);
2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.
Avots: ME I, 85
āpēt
âpêt, -ẽju, tr., eifrig betreiben, prügeln; heftig schelten Druw., Serb. Refl. -tiês, eifrig sich bemühen, arbeiten: kuo tu tur nu tik vare̦ni āpējies? was mühst du dich da so gewaltig ab?
Avots: ME I, 239
Avots: ME I, 239
apēvelēt
apgābties
‡ apgãbtiês (li. apsigóbti "sich umnehmen") Dunika, habgierig und übermässig sich versorgen (mit): a. ar visādām mantām. Vgl. li. gobė̕tis "habsüchtig sein".
Avots: EH I, 81
Avots: EH I, 81
apgailēties
‡ apgailêtiês, sich mit weisser Asche bedecken Erlaa (mit àI ), Trik.: apgailējušās uogles.
Avots: EH I, 80
Avots: EH I, 80
apgaldēt
apgalēt
I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡
2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.
Avots: EH I, 81
2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.
Avots: EH I, 81
apgalēt
‡ II apgalêt, sich mit Glatteis bedecken: apgalējis ceļš AP. apgalējis spainis pie akas ebenda.
Avots: EH I, 81
Avots: EH I, 81
apgalēt
apgalêt (li. apgalė̕ti), tr., überwinden, bewältigen: kur nu liks tuos neapgalējamuos krājumus?
Avots: ME I, 86
Avots: ME I, 86
apgālēt
apgàlêt [Smilten u. a.], sich mit dünnem Eise (gāle) überziehen: spainis gluži apgālējis AP.
Avots: ME I, 87
Avots: ME I, 87
apgarēt
‡ I apgarêt
1) =apgarîtiês Mar.;
2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,
1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;
2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;
3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;
4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;
5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);
6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.
Avots: EH I, 81
1) =apgarîtiês Mar.;
2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,
1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;
2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;
3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;
4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;
5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);
6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.
Avots: EH I, 81
apgarēt
apgarīties
apgarîtiês, sich antblöden, sich erdreisten: viņš apgarījās savi tē̦vu lamāt Mar. RKr. XV, 105. [Wohl zur Wurzel von gars; vgl. li. garúoti "усердствовать; сильно желать"].
Avots: ME I, 86
Avots: ME I, 86
apgaudēt
apģelbēt
apģelbêt, retten (perfektiv): es tuopu pēc tač[u] apģe̦lbē̦ts Dziesmu grüm. v. J. 1867, S. 471.
Avots: EH I, 86
Avots: EH I, 86
apglēbt
‡ apglêbt (li. apglė̕bti "umarmen, um fassen"), retten (perfektiv), in Sicherheit bringen: sausais siens jau apglē̦bts Lems., Wolmarshof.
Avots: EH I, 82
Avots: EH I, 82
apglemēt
‡ apglemêt (li. apglem<|ti), glatt, schleimig werden Bers., KatrE.: ūdenī apglemējis kuoks; vom Schlamm zugedeckt werden Spr.
Avots: EH I, 82
Avots: EH I, 82
apglezēt
‡ apglezêt: zeme apglezējusi Bauske, Golg., die Erde hat nach dem Regen eine harte Kruste bekommen. kartupeļi apglezējuši Lubn., Saussen, die Kartoffeln sind mit Lehm beklebt. iela apglezējusi Bauske, die Strasse ist (bei winterlichem Regen und Tauwetter) feucht und glatt geworden.
Avots: EH I, 82
Avots: EH I, 82
apglīdēt
apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,
1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;
2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.
Avots: ME I, 87
1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;
2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.
Avots: ME I, 87
apglimēt
apglīmēt
apglitēt
‡ apglitêt, ringsum glatt, schlüpfrig, schleimig werden, "sich verschleimen" Sassm., Wandsen: zirņi apglitējuši Wandsen.
Avots: EH I, 82
Avots: EH I, 82
apgļitēt
apglīzdēt
‡ apglìzdêt,
1) sich mit Lehm
(glīzda) bedecken: zeme apglīzdējusi pluduos Sessw.;
2) (vor dem Gefrieren) steif werden (von der Erde): zeme apglīzdejust Baushe.
Avots: EH I, 82
1) sich mit Lehm
(glīzda) bedecken: zeme apglīzdējusi pluduos Sessw.;
2) (vor dem Gefrieren) steif werden (von der Erde): zeme apglīzdejust Baushe.
Avots: EH I, 82
apglotēt
apgluotêt (unter apgluodubt): auch (mit uô ) Bers., Golg., Laud., Nitau, Sessw., ringsum schleimig werden: spainis apgluotejis.
Avots: EH I, 82
Avots: EH I, 82
apglūdēt
apglumēt
apglūnēt
‡ apglũnêt, ringsum (aus dem Hinterhalt) beselīen, belauern: a. kuo nuo visām pusem Bauske.
Avots: EH I, 82
Avots: EH I, 82
apgodēt
apgorīties
‡ apguorîtiês, (sich dehnend, rekelnd) sich umwenden: nevar vien apguõrīties Jürg., Trik. te jau nav vietas ne apguôrīties 2 (ironisch gesagt) Dunika, Rutzau.
Avots: EH I, 86
Avots: EH I, 86
apgozēt
‡ apguôzêt,
1) ringsum in der Sonne erwärmen:
a. saulē sānus AP.;
2) (auf Kohlen) ringsum berösten, bebraten
Palejas J. VII. Refl. -tiês. sich ein wenig ringsum in der Sonne erwärmen: drusku apguozējies AP.
Avots: EH I, 86
1) ringsum in der Sonne erwärmen:
a. saulē sānus AP.;
2) (auf Kohlen) ringsum berösten, bebraten
Palejas J. VII. Refl. -tiês. sich ein wenig ringsum in der Sonne erwärmen: drusku apguozējies AP.
Avots: EH I, 86
apgrabēt
apgraizelēt
apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.
Avots: ME I, 87
Avots: ME I, 87
apgrantēt
apgraudēt
apgraudēt
‡ II apgraudêt "ahschanem (z. e. Körner aus der Ahre, Russ)" Spr.; a. ķirpas Odsen, Saikava, den verregnelen oberen Teil eines Heuhaufens abwerfen, damit das Heu trocknet.
Avots: EH I, 83
Avots: EH I, 83
apgrauļāties
‡ apgràuļâtiês 2 Nautrēni, ringsum mit Kuhmist (graule) beklebt werden: guovs apgrauļājusies.
Avots: EH I, 83
Avots: EH I, 83
apgraulēt
apgraulēt
‡ II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.
Avots: EH I, 83
Avots: EH I, 83
apgraulēt
apgraulēt
apgrauzdēt
‡ apgràuzdêt, ringsum rösten (perfektiv), "поджарить" Wid.: apgrauzde̦ta maize. gaļa.
Avots: EH I, 83
Avots: EH I, 83
apgrāvēt
apgrēkoties
apgremdēt
‡ apgrèmdêt,
1) versenken:
a. linus mārkā, laivu;
2) (fig.) vernichten
Warkl.: a. cilvē̦ku.
Avots: EH I, 84
1) versenken:
a. linus mārkā, laivu;
2) (fig.) vernichten
Warkl.: a. cilvē̦ku.
Avots: EH I, 84
apgrēmēt
apgremzdēt
‡ apgremzdêt,
1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;
2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).
Avots: EH I, 84
1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;
2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).
Avots: EH I, 84
apgribēt
apgribêt, tr., seinen Willen auf viele richten, dieses und jenes wollen: es gribuli negribēju, kam tas visas apgribēja BW. 15128.
Avots: ME I, 88
Avots: ME I, 88
apgriezt
apgropēt
apgruzdēt
apgruzdēt
apgudrēt
apģuģenēt
apgulēt
‡ apgulêt,
1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;
2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;
3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,
1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;
2) einschlafen
Lems., Salis;
3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.
Avots: EH I, 85
1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;
2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;
3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,
1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;
2) einschlafen
Lems., Salis;
3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.
Avots: EH I, 85
apjādelēt
‡ apjādelêt,
1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;
2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;
3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.
Avots: EH I, 87
1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;
2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;
3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.
Avots: EH I, 87
apjaucēt
apjautāties
apjaũtâtiês, sich erkundigen, fragen: jaunkundze neapjautājās ne ar pušplē̦stu vārdu pēc kunga Dok. A. vai nevari apjautāties, kamdēļ manas ābeles augļus nene̦s LP. V, 252. jāapjautājas ar gudrākiem, man muss sich mit Klügeren besprechen.
Avots: ME I, 91
Avots: ME I, 91
apjēgt
apjēroties
apkacēt
‡ apkacêt, (einer ganzen Anzahl von Objekten) herumreichen: saimnieks apkacēja alus krūzu visiem viesiem Dunika, OB.
Avots: EH I, 88
Avots: EH I, 88
apkaitēt
‡ I apkaitêt ringsum beschädigen: zaķi apkaitējuši jaunās ābelītes Lems. Refl. -tiês: kas tad nu jums apkaitējies, ka neatnācāt? Jürg.,
a) was ist euch zugestossen...?
b) warum seid ihr erzürnt...?
Avots: EH I, 88
a) was ist euch zugestossen...?
b) warum seid ihr erzürnt...?
Avots: EH I, 88
apkaitēt
‡ II apkàitêt (ringsum) erwarmen, erhitzen: a. aukstus ābuolus Bauske. a. piertu, tai nesaskābst KatrE.
Avots: EH I, 88
Avots: EH I, 88
apkalēt
apkalēties
apkaltēt
apkāmēt
apkankarēties
‡ apkañkarêtiês Ahs.,
1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;
2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.
Avots: EH I, 89
1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;
2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.
Avots: EH I, 89
apkantēt
apkāpelēt
‡ apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.
Avots: EH I, 90
Avots: EH I, 90
apkarsēt
‡ apkar̂sêt, ein wenig (ringsum) erwärmen, erhitzen: a. ūdeni Mahlup u. a. a. seju saulē Bauske.
Avots: EH I, 90
Avots: EH I, 90
apkāsēt
‡ apkāsêt, auf jem. hustend, ein Unglück über ihn heraufbeschwören: tu tuo bē̦rnu apkāsēsi, - nekāsē viņam virsū! Golg.
Avots: EH I, 91
Avots: EH I, 91
apkaunēt
apkàunêt, apkàunuôt, apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: kādēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apkausēt
apkàusêt,
1) tr., matt machen
Neik.;
2) rund herum abschmelzen:
apkausē̦ti cukura gabaliņi.
Avots: ME I, 93
1) tr., matt machen
Neik.;
2) rund herum abschmelzen:
apkausē̦ti cukura gabaliņi.
Avots: ME I, 93
apkautrēties
Šķirkļa skaidrojumā (11861)
abēda
a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2
Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.
Avots: EH I, 73
Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.
Avots: EH I, 73
ābēle
ābēlnīca
abpus
abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.
Avots: ME I, 6
Avots: ME I, 6
ābuls
âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,
1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;
2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡
3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.
Avots: EH I, 191, 192
1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;
2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡
3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.
Avots: EH I, 191, 192
ābuļziedi
acs
acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,
1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;
2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;
3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;
4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;
7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;
8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;
10)
c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡
11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡
12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡
13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.
Avots: EH I, 2, 3
1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;
2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;
3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;
4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;
7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;
8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;
10)
c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡
11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡
12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡
13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.
Avots: EH I, 2, 3
adieņi
adīt
adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,
1) für sich stricken,
2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,
3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,
1) das Gestrickte,
2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. grǫn "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].
Avots: ME I, 11
1) für sich stricken,
2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,
3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,
1) das Gestrickte,
2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. grǫn "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].
Avots: ME I, 11
ādogs
‡ ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
agrot
agruôt, -uõju, früh machen (L., Krem. n. Mag. III, 1, 83); früh aufstehen: kaimiņi agruo kā dulli (Auermünde). Refl. -tiês, sich früh aufmachen; zeitigen, frühreif werden (L., U.).
Kļūdu labojums:
frühreif = früh reif
Avots: ME I, 12
Kļūdu labojums:
frühreif = früh reif
Avots: ME I, 12
aicināt
aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aijādīt
‡ àizjādît,
1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;
2) = ‡ àizjādelêt (mit â ) Peb.;
3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.
Avots: EH I, 27
1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;
2) = ‡ àizjādelêt (mit â ) Peb.;
3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.
Avots: EH I, 27
aijāt
aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.
Kļūdu labojums:
1847 = 1897
Avots: ME I, 12
Kļūdu labojums:
1847 = 1897
Avots: ME I, 12
aimanāt
airējs
airīt
aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]
Avots: ME I, 14
Avots: ME I, 14
aisīt
àisît 2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês, ‡
2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡
3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.
Avots: EH I, 5
2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡
3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.
Avots: EH I, 5
aisīt
àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]
Avots: ME I, 14
Avots: ME I, 14
aiviekstene
aiviekstene [in Preili àiviêkstene 2], aviêkstene Sissegal, aiviekstenãji A. XIV, 256 od. aiviekstu krūmi AP.; s. avene, avenãji.
Avots: ME I, 14
Avots: ME I, 14
aizārdīt
‡ àizārdît,
1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;
2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.
Avots: EH I, 7
1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;
2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.
Avots: EH I, 7
aizart
àizar̂t, ‡
4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,
1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;
2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;
3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;
4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.
Avots: EH I, 6
4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,
1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;
2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;
3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;
4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.
Avots: EH I, 6
aizaust
àizaûst,
1) auch Saikava;
2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.
Avots: EH I, 7
1) auch Saikava;
2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.
Avots: EH I, 7
aizbadīt
àizbadît,
2) : a. grāvi Warkl.; ‡
3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;
2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;
3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;
4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 7
2) : a. grāvi Warkl.; ‡
3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;
2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;
3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;
4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 7
aizbaidīt
àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,
1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;
2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.
Avots: EH I, 7
1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;
2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.
Avots: EH I, 7
aizbakstīt
àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbalzīt
‡ àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbarot
‡ àizbaruôt, àizbaŗuôt,
1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;
2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;
3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;
4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.
Avots: EH I, 8
1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;
2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;
3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;
4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.
Avots: EH I, 8
aizbārt
‡ àizbãrt,
1) scheltend fortjagen, fortschaffen:
a. kuo pruojām. Refl. -tiês, eine kurze Zeitlang schelten: tē̦vs aizbārās un apklusa.
Avots: EH I, 8
1) scheltend fortjagen, fortschaffen:
a. kuo pruojām. Refl. -tiês, eine kurze Zeitlang schelten: tē̦vs aizbārās un apklusa.
Avots: EH I, 8
aizbaurot
‡ àizbauŗuôt, àizbauruôt,
1) voll brüllen
(perfektiv): bē̦rns rauduot aizbauŗuojis citiem ausis;
2) brüllend sich entfernen:
vērsis aizbauŗuo. Refl. -tiês, ein wenig brüllen (perfektiv): vērsis aizbauruojās Bauske.
Avots: EH I, 8
1) voll brüllen
(perfektiv): bē̦rns rauduot aizbauŗuojis citiem ausis;
2) brüllend sich entfernen:
vērsis aizbauŗuo. Refl. -tiês, ein wenig brüllen (perfektiv): vērsis aizbauruojās Bauske.
Avots: EH I, 8
aizbāzīt
‡ àizbâzît,
1) wiederholt hinter etwas stecken;
2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,
1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;
2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;
3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.
Avots: EH I, 8
1) wiederholt hinter etwas stecken;
2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,
1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;
2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;
3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.
Avots: EH I, 8
aizbāzt
àizbâzt, tr.,
1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;
2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,
1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;
2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.
Avots: ME I, 18
1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;
2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,
1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;
2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.
Avots: ME I, 18
aizbeigt
‡ àizbèigt,
1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;
2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 8
1) endgültig töten:
a. cūku, lai nemuocās Bers., Lubn., Prl., Sessw.;
2) abquälen, ermüden:
(viņš) mani tâ aizbeidza, ka ne˙kur likties Gr. - Buschh. Refl. -tiês, sich abquälen: pa˙visam aizbeidzuos Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 8
aizbērt
àizbẽrt,
1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;
2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.
Avots: EH I, 9
1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;
2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.
Avots: EH I, 9
aizberzt
‡ àizber̂zt,
1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;
2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.
Avots: EH I, 9
1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;
2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.
Avots: EH I, 9
aizbīdīt
àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbildināt
àizbil̂dinât, tr., entschuldigen, nach U., auch àizbildêt: aizbildini mani, ka tik ilgi Tev nee̦smu rakstījis. Refl. -tiês, sich antschuldigen, sich rechtfertigen: visi aizbildinājās ar steidzamiem darbiem LP. I, 170. tev jāaizbildinās par viņam nuodarītām pārestībām. man jāaizbildinājas, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464. aizbil̂dinâtãjs, der Fürsprecher; àizbil̂dinãjums, aizbildinâšanâs, die Entschuldigung.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbizināt
aizbļaut
àizbļaût,
2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡
3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.
Avots: EH I, 11
2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡
3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.
Avots: EH I, 11
aizbļaut
àizbļaût,
1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;
2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.
Avots: ME I, 20
1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;
2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.
Avots: ME I, 20
aizblēdīt
‡ àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo mājas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblodīt
‡ àizbluodît, sich verirren: aizbluodīja sēnēs iedams Kaltenbrunn, Warkh. Refl. -tiês, umherirrend irgendwo hingelangen Wandsen, (mit ùo 2 ) Warkh. In Kaltenbr. und Warkh., wo uo zu ū geworden ist, mit ū gesprochen.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizblūžģināt
‡ àizblùžģinât 2 Saikava, = ‡ àizblùžģêt 2 ; kâ tī guovs aizblūžģina pa grāvi uz leju! ūdens vien šļakst.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbojāt
àizbuõjât: ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.), zu faulen: ābuols aizbuojājies.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbradāt
‡ àizbradât Spr.,
1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;
2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;
3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.
Avots: EH I, 11
1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;
2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;
3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.
Avots: EH I, 11
aizbrākšēt
‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbrākšķēt
‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraukāt
‡ àizbraũkât, hin- und herfahrend (einmal!) hinführen: aizbraukāja zirgu pie kaimiņa Salis. Refl. -tiês, = ‡ àizbraũcinâtiês: zē̦ns aizbraukājies par tālu Salis.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbraukt
àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,
1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;
2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.
Avots: EH I, 11
1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;
2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.
Avots: EH I, 11
aizbrēkt
àizbrèkt,
1) überschreien,
2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.
Avots: ME I, 20
1) überschreien,
2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.
Avots: ME I, 20
aizbrikšēties
aizbrikšķēties
aizbruzdināt
‡ àizbruzdinât,
1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;
2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.
Avots: EH I, 12
1) ein knarrendes Geräusch hervorbringend forttreiben
Dunika;
2) = àizbruzdêt: žīds aizbruzdināja (fuhr polternd fort) pa sasalušuo ceļu.
Avots: EH I, 12
aizbubināt
àizbubinât, iês, anfangen ein wenig zu murmeln, leise wiehern: zirgi aizbubinājās, saimnieku ieraudzījušI.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbumbāt
‡ I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizčabināt
àizčabinât,
1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;
2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;
3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;
4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.
Avots: EH I, 14, 15
1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;
2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;
3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;
4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.
Avots: EH I, 14, 15
aizčalot
àizčaluôt: ‡ Refl. -tiês, sich von der Unterhaltung hinreissen lassen: sievas aizčaluojušās.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčamdīt
‡ àizčam̃dît, fortscheuchen: a. vistas pruojām. a. čigānus. Refl. -tiês, tastend fort-, hingehen: a. līdz durīm Stenden.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizcept
‡ àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizčiept
‡ I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit iê 2 ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe 2 ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizcierāt
aizciest
àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizciest
àizcìest, verschmerzen L. Refl. -tiês: längere Zeit etw. entbehren: nu tik viņš ē̦d! tik ilgi aizieties Wolm. u. a.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizcilāt
‡ àizcilât,
1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;
2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,
1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;
2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;
3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.
Avots: EH I, 13, 14
1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;
2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,
1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;
2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;
3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.
Avots: EH I, 13, 14
aizcilpot
àizcil̃puôt: ‡ Refl. -tiês, sich verknüpfen, sich in Schlingen zusammenziehen: diegs aizcilpuojies Lubn.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizčinīt
aizčīnīt
‡ àizčīnît, mit Mühe, schleppend fort-, hinschaffen: a. žagaru nastu uz māju Bauske, Heidenfeld. Refl. -tiês, mühevoll fort-, hingehen: a. līdz mežam Bauske, Heidenfeld.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizcipt
aizcirpt
‡ àizcìrpt,
1) bis zu einem gewissen Punkt scheren
(perfektiv): a. līdz pusei;
2) anfangen zu scheren:
aizcirpta aita aizmuka. Refl. -tiês: man aizcirpās drusku par tālu, beim Scheren geriet ich unversehens ein wenig zu weit.
Avots: EH I, 14
1) bis zu einem gewissen Punkt scheren
(perfektiv): a. līdz pusei;
2) anfangen zu scheren:
aizcirpta aita aizmuka. Refl. -tiês: man aizcirpās drusku par tālu, beim Scheren geriet ich unversehens ein wenig zu weit.
Avots: EH I, 14
aizcirst
àizcìrst, tr.,
1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;
2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;
3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;
4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;
5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,
1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;
2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.
Avots: ME I, 21
1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;
2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;
3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;
4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;
5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,
1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;
2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.
Avots: ME I, 21
aizčūbāt
‡ àizčūbât,
1) (heimlich) unbeholfen fortschleppen
(mit ũ ) Trik.;
2) zertreten, zertrampeln
Trik.: a. duobi. Refl. -tiês, unbeholfen fortgehen Bauske, Trik.
Avots: EH I, 16
1) (heimlich) unbeholfen fortschleppen
(mit ũ ) Trik.;
2) zertreten, zertrampeln
Trik.: a. duobi. Refl. -tiês, unbeholfen fortgehen Bauske, Trik.
Avots: EH I, 16
aizčudīt
‡ àizčudît Plm., Prl., forttreiben. Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingehen Jürg., Prl.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčūdīt
‡ àizčūdît, forttreiben, fortjagen: a. bē̦rnu uz ganiem Heidenfeld. Refl. -tiês Heidenfeld, = ‡ àizčudâtiês.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčuknīt
‡ àizčuknît,
1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;
2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, = ‡ àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.
Avots: EH I, 16
1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;
2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, = ‡ àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.
Avots: EH I, 16
aizdabūt
àizdabût: ‡ Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingelangen: viņš ilgi muocījās, kamē̦r aizdabūjās līdz purva uotrai malai Dunika.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdaņģināt
‡ àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdarīt
àizdarît, tr.,
1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;
2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;
3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;
4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;
5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gaŗām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.
Avots: ME I, 21, 22
1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;
2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;
3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;
4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;
5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gaŗām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.
Avots: ME I, 21, 22
aizdegt
àizdegt,
1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;
2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gaŗu skalu BW. 7597.
Avots: ME I, 22
1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;
2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gaŗu skalu BW. 7597.
Avots: ME I, 22
aizdēt
‡ àizdēt,
1) fort-, hinlegen; hinter etwas legen:
kur tuo nazi esi aizdèjis 2 ? Gr. - Buschh.;
2) (Eier) hinter etwas legen:
vista aizdêjusi uolu aiz siles.
Avots: EH I, 18
1) fort-, hinlegen; hinter etwas legen:
kur tuo nazi esi aizdèjis 2 ? Gr. - Buschh.;
2) (Eier) hinter etwas legen:
vista aizdêjusi uolu aiz siles.
Avots: EH I, 18
aizdīdīt
‡ àizdīdît,
1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;
2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.
Avots: EH I, 19
1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;
2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.
Avots: EH I, 19
aizdīkt
‡ àizdìkt, brüllend betäuben, vollbrüllen, vollsummen, vollheulen: bē̦rns man aizdīca visas ausis. Refl. -tiês, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen leise zu brüllen, leise aufbrüllen: guovs aizdīcās C., Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 19
Avots: EH I, 19
aizdimdināt
‡ àizdimdinât,
1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;
2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;
3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.
Avots: EH I, 19
1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;
2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;
3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.
Avots: EH I, 19
aizdīžāt
‡ àizdĩžât,
1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;
2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar kājām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.
Avots: EH I, 19
1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;
2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar kājām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.
Avots: EH I, 19
aizdomāt
àizduõmât, ‡
2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡
3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.
Avots: EH I, 21
2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡
3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.
Avots: EH I, 21
aizdot
àizduôt, ‡
4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡
5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês, ‡
2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.
Avots: EH I, 21
4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡
5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês, ‡
2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēmās... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.
Avots: EH I, 21
aizdot
àizduôt, tr.,
1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;
2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;
3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.
Avots: ME I, 24
1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;
2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;
3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.
Avots: ME I, 24
aizdrāzt
aizducināt
àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.
Avots: EH I, 20
Avots: EH I, 20
aizdūcināt
‡ aîzdûcinât 2 Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizdūdot
àizdũduôt,
1) kollernd zufallen machen, betäuben:
baluoži aizdūduoja ausis Bauske;
2) weinend, flennend sich entfernen:
bē̦rns aizdūduoja Trik. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang zu kollern anfangen: baluoži aizdūduojās Golg.
Avots: EH I, 21
1) kollernd zufallen machen, betäuben:
baluoži aizdūduoja ausis Bauske;
2) weinend, flennend sich entfernen:
bē̦rns aizdūduoja Trik. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang zu kollern anfangen: baluoži aizdūduojās Golg.
Avots: EH I, 21
aizdūkt
àizdùkt,
1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;
2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;
3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.
Avots: ME I, 23
1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;
2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;
3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.
Avots: ME I, 23
aizdungāt
‡ àizdungât AP., àizdunguôt, (eine Melodie) summend, brummend sich entfernen, Refl. -tiês. plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen (eine Melodie) zu summen: gans aizdungājās AP.
Avots: EH I, 20
Avots: EH I, 20
aizdurt
àizdur̃t, ‡
4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.
Avots: EH I, 20
4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.
Avots: EH I, 20
aizdusmot
‡ àizdusmuôt, erzürnen Ass. - Kalt., Golg. Refl. àizdusmuôtiês Golg., Infl., àizdusmâtiês Kaltenbrunn, zornig werden, in Zorn geraten: cieši aizdusmājies Pas. VIII, 207. aizadusmāja uz savas meitas VI, 172.
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizdzert
‡ àizdzer̂t: ‡ Refl. -tiês, für eine längere Zeit zu trinken anfangen: jis ir aizdzēries, ka neatiet tik ilgi Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizdzirkstīt
aizdzīt
àizdzìt, ‡
3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡
4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,
1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡
2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 22
3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡
4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,
1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡
2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 22
aizdzīt
àizdzìt, tr.,
1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;
2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.
Avots: ME I, 24
1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;
2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.
Avots: ME I, 24
aizdzīvot
àizdzîvuôt: Refl. -tiês, ‡
2) aizdzīvājas i dzīvā Kaltenbrunn, hat sehr lange gelebt (gewohnt) und lebt (wohnt).
Avots: EH I, 22
2) aizdzīvājas i dzīvā Kaltenbrunn, hat sehr lange gelebt (gewohnt) und lebt (wohnt).
Avots: EH I, 22
aizdzīvot
àizdzîvuôt,
1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;
2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).
Avots: ME I, 24
1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;
2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).
Avots: ME I, 24
aizelsāt
‡ àize̦l̃sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizelsis
àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.
Avots: ME I, 25
Avots: ME I, 25
aizgādāt
àizgãdât, ‡
3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179. ‡ Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.
Avots: EH I, 23
3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179. ‡ Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.
Avots: EH I, 23
aizgaudot
‡ àizgauduôt,
1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;
2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;
3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.
Avots: EH I, 23
1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;
2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;
3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.
Avots: EH I, 23
aizgavēnis
àizgavẽnis: àizgavênis 2 Kaltenbrunn, (mit ê 2 ) Dunika, àizgaviņi 2 Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi 2 Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.
Avots: EH I, 23
Avots: EH I, 23
aizgāzt
‡ àizgâzt,
1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;
3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,
1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;
2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;
3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;
4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.
Avots: EH I, 24
1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;
3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,
1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;
2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;
3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;
4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.
Avots: EH I, 24
aizģelbt
àizģelbt oder [aizģelbêt?], heilen, vorbeugen: vē̦de̦ra sē̦rgu aizģelbuošas zāles, prophylaktisches und heilendes Mittel. Buschh.
Avots: ME I, 29
Avots: ME I, 29
aizglabāt
aizglābt
‡ àizglâbt,
1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;
2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;
3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.
Avots: EH I, 24
1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;
2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;
3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.
Avots: EH I, 24
aizglaust
‡ àizglaust,
1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;
2) heimlich hinter etwas stecken
(mit aũ ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.
Avots: EH I, 24
1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;
2) heimlich hinter etwas stecken
(mit aũ ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.
Avots: EH I, 24
aizgližināt
aizgrabināt
‡ àizgrabinât,
1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;
2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,
1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;
2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.
Avots: EH I, 24
1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;
2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,
1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;
2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.
Avots: EH I, 24
aizgrābstīt
‡ àizgrābstît,
1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;
2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,
1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;
2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.
Avots: EH I, 25
1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;
2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,
1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;
2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.
Avots: EH I, 25
aizgrābt
àizgrâbt, tr.,
1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;
2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;
3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;
4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kaŗa vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.
Avots: ME I, 27
1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;
2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;
3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;
4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kaŗa vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.
Avots: ME I, 27
aizgraizīt
aizgrandīt
‡ àizgrandît, fort-, hinstossen: nez kur nu viņi kaŗuoti aizgrandījuši? Refl. -tiês, sich rüttelnd fort-, hinfahren: a. pa meža ceļu Vīt.
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgraust
‡ àizgraust,
1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;
2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.
Avots: EH I, 25
1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;
2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.
Avots: EH I, 25
aizgraut
àizgŗaût: Refl. -tiês, ‡
2) a. sev kuo priekšā Dunika, Kal., O. - Bartau, vor sich etwas hinstürzen
(tr.)
Avots: EH I, 26
2) a. sev kuo priekšā Dunika, Kal., O. - Bartau, vor sich etwas hinstürzen
(tr.)
Avots: EH I, 26
aizgrauzt
àizgraûzt: ‡ Refl. -tiês, nagend hingelangen Dunika u. a.: tārps aizgrauzies līdz serdei.
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgrāvot
aizgremot
‡ àizgre̦muôt, kauend verschlucken: guovs aizgre̦muojusi zeķi Bauske. Refl. -tiês. anfangen zu kauen: guovs atkal aizgre̦muojās Golg.
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgremzt
‡ àizgremzt, anfangen zu nagen: aizgre̦mzts kuoks Bauske. Refl. -tiês, zornig werden, zu zürnen anfangen Bauske.
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgriezt
àizgrìezt,
1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡
3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 25
1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡
3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 25
aizgriezt
àizgrìezt, tr.,
1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;
2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambaŗa durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,
1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;
2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.
Avots: ME I, 27
1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;
2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambaŗa durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,
1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;
2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.
Avots: ME I, 27
aizgrīļot
àizgrĩļuôt, refl. -tiês, hinwankend, taumelnd hinweggehen: B. aizgrīļuo līdz suolam Vēr. I, 1356. viņa aizgrīļuojās līdz kunga mājām Blaum.
Kļūdu labojums:
hinwankend = hinwanken
Avots: ME I, 27
Kļūdu labojums:
hinwankend = hinwanken
Avots: ME I, 27
aizgrozīt
‡ àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgrust
‡ àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgrūst
àizgrûst,
1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;
2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;
3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;
4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.
Avots: ME I, 27, 28
1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;
2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;
3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;
4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.
Avots: ME I, 27, 28
aizgult
àizgul̃t, ‡
2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).
Avots: EH I, 26
2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).
Avots: EH I, 26
aizgult
àizgul̃t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.
Avots: ME I, 28
Avots: ME I, 28
aizgūt
àizgũt,
1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;
2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,
1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;
2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.
Avots: ME I, 28
1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;
2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,
1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;
2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.
Avots: ME I, 28
aizgvelzt
‡ àizgvelzt,
1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;
2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.
Avots: EH I, 26
1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;
2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.
Avots: EH I, 26
aizirt
àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.
Avots: ME I, 29
Avots: ME I, 29
aizīt
‡ àizît 2 (= li. aižýti "enthülsen?) zuobus Warkl., die Zähne zeigen, grinsen. Refl. -tiês, ironisch, herausfordernd lächeln: nezinu, kā jis tiê aizījās Warkl. n. FBR. XI, 120. Vgl. auch aisît.
Avots: EH I, 27
Avots: EH I, 27
aizjāt
àizjât,
1) a. kam priekšā,
a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),
b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡
2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡
3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡
4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ àizjādelêtiês;
2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;
3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.
Avots: EH I, 27
1) a. kam priekšā,
a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),
b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡
2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡
3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡
4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ àizjādelêtiês;
2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;
3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.
Avots: EH I, 27
aizjaukt
‡ àizjàukt,
1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;
2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;
3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.
Avots: EH I, 27
1) (vor etwas) sperrend ausstreuen:
sienu a. ceļam priekšā;
2) anfangen zu zerstören, auseinanderzureffeln:
puisis atstājis sētiņu aizjauktu;
3) ein wenig verwirren:
meita aizjaukusi puisim prātu. Refl. -tiês "davonziehen" U.
Avots: EH I, 27
aizjostīt
‡ àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.
Avots: EH I, 28
Avots: EH I, 28
aizjozt
aizjūgt
àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.
Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.
Avots: ME I, 30
Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.
Avots: ME I, 30
aizkabināt
àizkabinât,
1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡
3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;
2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.
Avots: EH I, 28
1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡
3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;
2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.
Avots: EH I, 28
aizkacināt
aizkaisīt
‡ àizkaisît,
1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;
2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;
3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.
Avots: EH I, 28
1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;
2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;
3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.
Avots: EH I, 28
aizkaist
‡ àizkàist,
1) sich erhitzen; erröten
Oknist: a. pie uguns stāvuot vai ātri skrienuot;
2) in Zorn geraten
Ass. - Kalt. Refl. -tiês, = saskaisties, zornig, böse werden Kaltenbrunn, Oknist.
Avots: EH I, 28
1) sich erhitzen; erröten
Oknist: a. pie uguns stāvuot vai ātri skrienuot;
2) in Zorn geraten
Ass. - Kalt. Refl. -tiês, = saskaisties, zornig, böse werden Kaltenbrunn, Oknist.
Avots: EH I, 28
aizkamāt
àizkamât,
1) : auch Saikava. ‡ Refl. -tiês, mühsam hingelangen
Kalz., Lubn., Saikava: a. līdz piestātnei.
Avots: EH I, 28
1) : auch Saikava. ‡ Refl. -tiês, mühsam hingelangen
Kalz., Lubn., Saikava: a. līdz piestātnei.
Avots: EH I, 28
aizkamīt
aizkart
àizkar̂t: Refl. -tiês, ‡
2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.
Avots: EH I, 29
2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.
Avots: EH I, 29
aizkart
àizkar̂t, -kaŗu, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizkāsīt
aizkast
àizkast,
1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;
2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;
3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.
Avots: EH I, 29
1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;
2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;
3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.
Avots: EH I, 29
aizkaut
àizkaût: ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hingelangen Spr.: ar lielu grūtu a. līdz pilsē̦tai.
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizkavāt
‡ àizkavât, verstecken Dunika, Kal., O. - Bartau. Refl. -tiês, sich verstecken Dunika.
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizķepināt
aizķēpis
‡ àizķēpis Bers., Dond. "àizķepis (part. prt. zu àizķept)": luogs pa˙visam aizķêpis Golg.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizķept
aizķert
àizķer̂t,
1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;
2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;
3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,
1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;
2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?
3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.
Avots: ME I, 35
1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;
2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;
3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,
1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;
2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?
3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.
Avots: ME I, 35
aizkladzināt
‡ àizkladzinât,
1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;
2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.
Avots: EH I, 30
1) kakelnd, gackelnd betäuben:
vistas man aizkladzināja ausis;
2) "mit einem schlechten Pferde in kleinem Trab langsam hin-, wegfahren"
Trik. Refl. -tiês, einige gackelnde Laute von sich geben Golg.: vistas aizkladzinājās.
Avots: EH I, 30
aizklangāt
aizklāt
àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruokām Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. 2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklausīt
àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklaust
‡ àizklaust,
1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;
2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;
3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.
Avots: EH I, 31
1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;
2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;
3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.
Avots: EH I, 31
aizkleiņot
aizklengot
àizkle̦nguôt, wegschlendern: tuo tu dabūsi pie darba! aizkle̦nguoja uz kaimiņiem Druva I, 910 (um Laudohn) [s. klencêt].
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklepot
aizklepot
aizkliegt
àizklìegt, ‡
4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri; ‡
5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 31
4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri; ‡
5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 31
aizkliegt
àizklìegt,
1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;
2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;
3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.
Avots: ME I, 32
1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;
2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;
3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.
Avots: ME I, 32
aizkliņģot
aizklinkāt
aizkļūdīt
àizkļũdît, gew. refl. àizkļũdîtiês, hinwegschlendern; zu einem Infinitiv aizkļūst: kur tas aizkļūdis? wo ist der nun hingekommen? Mag. IV, 2,106 [zu kļūt].
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkopt
‡ àizkuopt,
1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;
2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.
Avots: EH I, 34
1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;
2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.
Avots: EH I, 34
aizkrākt
aizkrāt
àizkrât, tr., ersparen: naudu. Refl. -tiês, sich anhäufen: nauda viņam bij atlikusies un aizkrājusies A. IX, 1, 28.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkratīt
‡ àizkratît,
1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;
2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,
1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;
2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.
Avots: EH I, 32
1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;
2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,
1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;
2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.
Avots: EH I, 32
aizkravāt
àizkŗavât, freqn., tr.,
1) wegräumen:
lietas pruojām;
2) versperren:
ceļu. Refl. -tiês, mit seiner Habseligkeit weg-, - abziehen: viņa aizkŗavājās pie sava jaunākā dē̦la dzīvuot Vēr. II, 205.
Avots: ME I, 34
1) wegräumen:
lietas pruojām;
2) versperren:
ceļu. Refl. -tiês, mit seiner Habseligkeit weg-, - abziehen: viņa aizkŗavājās pie sava jaunākā dē̦la dzīvuot Vēr. II, 205.
Avots: ME I, 34
aizkubināt
‡ àizkubinât, (mit einem Tuch) verhängen, verdecken Dunika, Kal.: a. luogu. Refl. -tiês, sich verdecken Kal.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkukot
àizkukuôt, àizkùkuôt,
1) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Kuckuckgeschrei:
lai nuo rīta ieē̦duot putna kumuosu, ka dze̦guze neaizkūkuo Etn. I, 114;
2) von dem prophezeihenden Geschrei des Kuckucks, schreiend prophezeien, voraussagen:
aizkūkuo, dze̦guzīt, cik man ilgi jādzīvuo BW. 10074,2. Refl. -tiês, zu schreien anfangen: silā dze̦guze aizkukuojās Dok. A.
Avots: ME I, 34
1) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Kuckuckgeschrei:
lai nuo rīta ieē̦duot putna kumuosu, ka dze̦guze neaizkūkuo Etn. I, 114;
2) von dem prophezeihenden Geschrei des Kuckucks, schreiend prophezeien, voraussagen:
aizkūkuo, dze̦guzīt, cik man ilgi jādzīvuo BW. 10074,2. Refl. -tiês, zu schreien anfangen: silā dze̦guze aizkukuojās Dok. A.
Avots: ME I, 34
aizkuļāt
aizkulcināt
àizkulcinât, -enêt, intr., wegwatscheln, sich entfernen: viņš aizkulcenēja pruom nuo luoga MWM. VII, 260. Aps.
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizkult
‡ àizkul̃t,
1) zu dreschen anfangen
Kal., Rutzau: aizkults auzu pants;
2) a. strādniekus Rutzau, (einem Nachbarn) Arbeiter für die Drescharbeit leihend, das Recht erwerben, auf ebensoviele Arbeiter (des Nachbarn) für seine eigene Drescharbeit zu rechnen.
Refl. -tiês, ‡
2) ein wenig Getreide für sich ausdreschen
Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 33
1) zu dreschen anfangen
Kal., Rutzau: aizkults auzu pants;
2) a. strādniekus Rutzau, (einem Nachbarn) Arbeiter für die Drescharbeit leihend, das Recht erwerben, auf ebensoviele Arbeiter (des Nachbarn) für seine eigene Drescharbeit zu rechnen.
Refl. -tiês, ‡
2) ein wenig Getreide für sich ausdreschen
Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 33
aizkurt
àizkur̃t: a. (anzünden) sveci Rutzau. ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizkurêtiês: krāsns jau labi aizkūrusies.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkustināt
aizkviekt
‡ àizkvìekt, quiekend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen quiekenden Laut von sich geben: sivē̦ns aizkviecās.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizlaist
àizlaîst,
1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;
3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;
‡
5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas; ‡
6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês, ‡
2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.
Avots: EH I, 35
1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;
3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;
‡
5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas; ‡
6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês, ‡
2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.
Avots: EH I, 35
aizlaist
àizlaîst,
1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;
2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;
3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;
4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.
Avots: ME I, 36
1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;
2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;
3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;
4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.
Avots: ME I, 36
aizlampatāt
‡ àizlam̃patât Serbigal n. FBR. IV, 62, àizlampatît Nötk., = àizdaũzîtiês: nez kur nu puika aizlampatājis.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizlāpīt
aizlasīt
aizlauzīt
‡ àizlauzît, wiederholt (an verschiedenen Stellen oder mehrere Objekte) anbrechen (tr.): a. zarus. Refl. -tiês, mühsam buchstabierend hingelangen: a. grāmatā līdz lapas beigām.
Avots: EH I, 36
Avots: EH I, 36
aizlauzt
àizlaûzt, ‡ Refl. -tiês, sich vorbeidrängen: tē̦vs negribēja ne˙vienam a. priekšā A. Brig. Daugava 1928, S. 308.
Avots: EH I, 36
Avots: EH I, 36
aizleja
aizlejots
aizlēkt
àizlèkt, ‡
2) hin-, wegfliegen
Dunika. ‡ Refl. -tiês: man aizlēcās par tālu, unversehens bin ich zu weit gesptungen.
Avots: EH I, 36
2) hin-, wegfliegen
Dunika. ‡ Refl. -tiês: man aizlēcās par tālu, unversehens bin ich zu weit gesptungen.
Avots: EH I, 36
aizlidināt
àizlidinât, dahinschweben, fortfliegen: aizskrēja vanags, aizlidināja. Refl. -tiês: dvēsele aizlidinājās uz viņsaules laimes mājuokļiem Alm.
Avots: ME I, 36
Avots: ME I, 36
aizlidot
aizliekt
‡ àizliekt,
1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;
2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,
1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;
2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.
Avots: EH I, 37
1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;
2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,
1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;
2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.
Avots: EH I, 37
aizlobīt
aizlocīt
àizlùocît, tr., biegend hinter etwas stecken: nuolauž pašu galuotnīti, aiz ce̦pures (-ri) aizluocīja BW. 13250,17. Refl. -tiês, sich hinschlängeln, wogen: viņpus pļavas àizluocījās līdz lielceļš Stari I, 323.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizlūgt
aizluncināt
‡ àizluncinât, wedelnd hin-, weglocken: kaimiņu suns aizluncināja mūsu suni sev līdz C. Refl. -tiês, sich ringelnd hin-, wegkriechen: čūska aizluncinājās pa zâli pruojām. zutis aizluncinājas aiz siekstas Wandsen.
Avots: EH I, 37
Avots: EH I, 37
aizmaisīt
‡ àizmaisît "(im Frühjahr zum erstenmal) pflügend zerstören" Erlaa: a. ceļu. Refl. -tiês,
1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;
2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.
Avots: EH I, 38
1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;
2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.
Avots: EH I, 38
aizmalt
‡ àizmal̃t, mahlend verletzen Erlaa: a. sev ruoku. Refl. -tiês, = àizdaũzîtiês, hingeraten.
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmānīt
aizmaskot
aizmaukt
àizmàukt, sich davonmachen, fliehen: tad aizmauca mājiņā BW. 12494; [Refl. -tiês: guovs aizmaukusies nuo ganāma pulka " hat sich unbemerkt entfernt " in Wandsen und Neuermühlen].
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmaulīt
‡ àizmaulît, s. unter maule III; "stipri aizplêst (aizlauzt)" Ludsen: a. nagu, pirkstu.
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmaurot
aizmaut
‡ II àizmaut, vollbrüllen, brüllend betäuben Dunika: a. kam ausis. Refl. -tiês, aufbrüllen: guovs aizmāvās.
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmeldināt
‡ àizmeldinât, = ‡ àizmeldêt Spr.; = àizbil̂dinàt Laud., Lös., Rutzau, Sessw. u. a.: aizmèldini 2 mani pie mācītāja! Selsau.
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmelst
aizmērdināt
aizmest
àizmest,
1) a. acis adīklim Bers.; ‡
5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,
3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.
Avots: EH I, 38
1) a. acis adīklim Bers.; ‡
5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,
3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.
Avots: EH I, 38
aizmīcīt
‡ àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmigt
àizmigt,
1) : III p. prs. aizmiegst Pas. II, 133 f.; VI, 425. ‡ Refl. -tiês, einschlafen
Auermünde u. a.
Avots: EH I, 39
1) : III p. prs. aizmiegst Pas. II, 133 f.; VI, 425. ‡ Refl. -tiês, einschlafen
Auermünde u. a.
Avots: EH I, 39
aizmigt
àizmigt (li. užmìgti),
1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;
2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen.
Avots: ME I, 40
1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;
2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen.
Avots: ME I, 40
aizmilzt
àizmil̂zt, intr.,
1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;
2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;
3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].
Avots: ME I, 40
1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;
2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;
3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].
Avots: ME I, 40
aizmīņāt
aizmirst
àizmìrst: in Salis dafür àizmir̃t (prs. -mir̃st, prt. -mir̃s ). Refl. -tiês: es aizmirsās Strasden (= man aizmirsās, ich vergass).
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmirst
àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].
Avots: ME I, 41
Avots: ME I, 41
aizmocīt
àizmuõcît, tr., mit. Mühe wegschleppen: nastu līdz mājām. Refl. -tiês, mit Müh und Not wohin gelangen: kaut dievs palīdzē̦tu aizmuocīties līdz galam Aps. V, 32.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aizmudīt
‡ àizmudît "ersticken (tr.), erwürgen" Warkl.: žīdi slimnieku ar spilve̦niem aizmudīja. Refl. -tiês "ersticken (intr.)"Warkl,: bē̦rns gaisa trūkuma dēļ aizmudījies.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmuģīt
‡ àizmuģît, wegfliehen A. - Ottenhof, Lemsat. Refl. -tiês, schnell weggehen Salisb.; mühsam hin-, weggelangen Bers.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmuļļāt
‡ àizmuļ̃ļât,
1) verschmieren
Kal.: a. luogu;
2) nachlässig zuflicken
Dunika;
3) vollstreuen
Frauenb., Kal., Rutzau: a. duru priekšu ar salmiem, dubļiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren Dunika, Frauenb., Kal.
Avots: EH I, 40
1) verschmieren
Kal.: a. luogu;
2) nachlässig zuflicken
Dunika;
3) vollstreuen
Frauenb., Kal., Rutzau: a. duru priekšu ar salmiem, dubļiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren Dunika, Frauenb., Kal.
Avots: EH I, 40
aizmurdīt
‡ aîzmur̂dît 2
Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.
Avots: EH I, 40
Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.
Avots: EH I, 40
aizmurdzināt
aizņemt
àizņemt,
1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;
2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;
3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;
4) ein wenig nehmen,
a) berühren einen Ort,
b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,
c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:
a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;
b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;
c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;
5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;
6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;
7)
a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;
b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;
8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,
1) etwas von jem. für sich nehmen,
a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;
b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;
2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;
3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;
4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.
Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.
Avots: ME I, 42, 43
1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;
2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;
3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;
4) ein wenig nehmen,
a) berühren einen Ort,
b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,
c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:
a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;
b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;
c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;
5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;
6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;
7)
a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;
b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;
8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,
1) etwas von jem. für sich nehmen,
a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;
b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;
2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;
3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;
4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.
Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.
Avots: ME I, 42, 43
aiznest
àiznest: a. mē̦slus aiz pakša. Refl. -tiês, ‡
2) hin-, wegeilen:
tis kai ar vēju aizne̦sas (r. уносится) Pas. VIII, 306.
Avots: EH I, 40
2) hin-, wegeilen:
tis kai ar vēju aizne̦sas (r. уносится) Pas. VIII, 306.
Avots: EH I, 40
aiznest
àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aiznīcināt
aizņiebt
‡ àizņiebt, 1) hin-, weglaufen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizņieba, ka mati vien nuokustēja;
2) zudrücken
Erlaa (mit iê ), Sessw.: a. acis; a. āķi Vank.
Avots: EH I, 41
2) zudrücken
Erlaa (mit iê ), Sessw.: a. acis; a. āķi Vank.
Avots: EH I, 41
aiznikt
‡ àiznikt, überfallen Rutzau: puiši, suņi mani aiznika. Refl. -tiês, überfallen, foppen, narrieren, reizen Dunika: puiši aiznikās meitu.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizodere
àizuõdere,
1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡
3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡
4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.
Avots: EH I, 60
1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡
3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡
4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.
Avots: EH I, 60
aizpātarot
‡ àizpãtaruôt,
1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;
2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;
3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.
Avots: EH I, 41
1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;
2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;
3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.
Avots: EH I, 41
aizpērt
àizpḕrt, ‡ Refl. -tiês,
1) mühsam hin-, weggelangen
Dunika, Saikava; auf grundlosem Weg (bei Tauwetter) hin-, wegfahren Stenden, Trik.;
2) die Flügel schwingend hin-, wegschwimmen:
zuosis aizpērās līdz uotram krastam Bauske.
Avots: EH I, 42
1) mühsam hin-, weggelangen
Dunika, Saikava; auf grundlosem Weg (bei Tauwetter) hin-, wegfahren Stenden, Trik.;
2) die Flügel schwingend hin-, wegschwimmen:
zuosis aizpērās līdz uotram krastam Bauske.
Avots: EH I, 42
aizpildīt
àizpil̃dît, tr., füllend zuschliessen, bedecken, ausfüllen: dievs ņēma vienu nuo viņa sānkauliem un aizpildīja tuo vietu ar miesu I. Mos. 2, 21. tuo tev būs pildīt ar četrām dārgu akmeņu rindām, ka tie tuo aizpilda II. Mos. 28, 17. kādu vietu aizpildīt, jem. ersetzen. Refl. -tiês, sich füllen, sich füllend schliessen: ruobi aizpildās Vēr. II, 165.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizpīpot
aizpļāpāt
‡ àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.
Avots: EH I, 43
Avots: EH I, 43
aizpļaut
àizpļaũt,
1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;
2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;
3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.
Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.
Avots: ME I, 44
1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;
2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;
3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.
Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.
Avots: ME I, 44
aizplīvurot
àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizkārt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizpludināt
àizpludinât, auch àizplûdinât, (und BW. 33625, 10: aizpļundinât), tr., wegflössen, fort-, wegschwemmen: ūdens plūdi aizpludina zemes pīšļus Hiob 14, 19. mežus aizplūdināja uz pilsē̦tu A. XX, 561. un dzeŗuot aizplūdināt rūpes nuost Rain. Refl. -tiês, wegschwimmen: uzvilka laivas priekšgalu sēklī, lai neaizpludinātuos pruom Laps.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizpluskāt
‡ àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.
Avots: EH I, 43
Avots: EH I, 43
aizpockāt
aizpogāt
aizprasīt
àizprasît,
1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;
4): auch Saikava; ‡
5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,
1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;
2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;
3) eine Frage stellen
Golg.;
4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.
Avots: EH I, 43
1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;
4): auch Saikava; ‡
5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,
1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;
2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;
3) eine Frage stellen
Golg.;
4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.
Avots: EH I, 43
aizprodīt
aizpūdināt
aizpuļķot
àizpuļ̃ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpumpāt
aizpuost
aizpušķot
àizpušķuôt, ‡
2) schmückend versperren:
duris tâ aizpuškuotas, ka nevar atvērt Lemsal. ‡ Refl. -tiês, sich teilweise schmücken (mit šk ) Dunika, Gr.-Buschhof, Oknist.
Avots: EH I, 44
2) schmückend versperren:
duris tâ aizpuškuotas, ka nevar atvērt Lemsal. ‡ Refl. -tiês, sich teilweise schmücken (mit šk ) Dunika, Gr.-Buschhof, Oknist.
Avots: EH I, 44
aizpūst
àizpùst, ‡
4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,
1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;
2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.
Avots: EH I, 44
4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,
1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;
2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.
Avots: EH I, 44
aizrakt
àizrakt, tr.,
1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;
2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.
Avots: ME I, 45
1) bis zu einer gewissen Stelle graben:
aizrakuši jau līdz naudas šķirstam LP. VII, 1060;
2) grabend zumachen, zugraben:
aku, gŗāvi. Refl. -tiês: sich hin- oder zugraben.
Avots: ME I, 45
aizrāpāt
aizrāpt
aizrasāt
aizraudāt
àizraûdât,
1) : auch Pas. IX, 306 aus Lettg.; ‡
2) weinend entfernen (beseitigen, wegschaffen)
Bauske: a. bē̦das: ‡
3) im Weinen übertreffen
Oppek.: a. uotru. Refl. -tiês: auch Pas. IV, 491 aus Liksna.
Avots: EH I, 45
1) : auch Pas. IX, 306 aus Lettg.; ‡
2) weinend entfernen (beseitigen, wegschaffen)
Bauske: a. bē̦das: ‡
3) im Weinen übertreffen
Oppek.: a. uotru. Refl. -tiês: auch Pas. IV, 491 aus Liksna.
Avots: EH I, 45
aizraukt
‡ àizŗaũkt Dunika, (mit aû 2 ) Stenden, strickend (einen Strumpf) gegen das Ende zu verengern, zusammenziehen: a. zeķi. Refl. -tiês, zuheilen (intr.) Dunika, Kal.: vâts aizŗaũkusies jau pa˙visam cieti.
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizraust
àizràust, Refl. -tiês, ‡
2) sich hin-, wegschleppen:
vai tad viņš (ein Faulpelz) nav vis vēl aizrausies uz tīrumu? hin-, wegkriechen: bē̦rns aizrausās līdz gultai.
Avots: EH I, 45
2) sich hin-, wegschleppen:
vai tad viņš (ein Faulpelz) nav vis vēl aizrausies uz tīrumu? hin-, wegkriechen: bē̦rns aizrausās līdz gultai.
Avots: EH I, 45
aizraust
àizràust, tr.,
1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;
2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.
Avots: ME I, 46
1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;
2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.
Avots: ME I, 46
aizraustīt
‡ àizraustît,
1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;
2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.
Avots: EH I, 45
1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;
2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.
Avots: EH I, 45
aizraut
àizraût,
1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;
2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,
3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;
4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡
5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.
Avots: EH I, 45
1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;
2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,
3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;
4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡
5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.
Avots: EH I, 45
aizraut
àizraût, tr.,
1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;
2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,
1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;
2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;
3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;
4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].
Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben
Avots: ME I, 46
1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;
2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,
1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;
2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;
3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;
4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].
Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben
Avots: ME I, 46
aizrēķināt
‡ àizrẽķinât, rechnend hingelangen: a. līdz 10. uzde̦vumam. Refl. -tiês, sich vom Rechnen hinreissen lassen.
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizrekšināties
àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizrekšķināties
àizrekš(ķ)inâtiês, oder aizrekš(ķ)êtiês, einen grunzenden Laut von sich geben: cūka aizrekšinās Aps., JK.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizrēkt
‡ àizrèkt, brüllend betäuben, vollschreien: a. kam ausis. Refl. -tiês: auch Pas. VII, 48.
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizretināt
aizrīdināt
àizrĩdinât, àizrĩdît, tr., füttern, übermässig füttern, sodass sich der Gefütterte verschluckt: ja tevi ve̦lns aizrīdīs, gan mēs kruķi dabūsim BW. 19243. Refl. -tiês, sich verschlucken, sich verstopfen Mag. XIII, 2, 56.
Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen
Avots: ME I, 47
Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen
Avots: ME I, 47
aizriest
àizrìest,
2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;
3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡
4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡
5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡
6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,
1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;
2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;
3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;
4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).
Avots: EH I, 46
2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;
3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡
4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡
5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡
6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,
1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;
2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;
3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;
4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).
Avots: EH I, 46
aizrindot
‡ àizriñduôt,
1) (in eine Reihe) hin-, wegstellen
Bers.: a. krê̦slu tālāk uz priekšu;
2) reihenweise hin-, weggehen
Wandsen: pulks aiz pulka aizrinduoja gaŗām.
Avots: EH I, 45
1) (in eine Reihe) hin-, wegstellen
Bers.: a. krê̦slu tālāk uz priekšu;
2) reihenweise hin-, weggehen
Wandsen: pulks aiz pulka aizrinduoja gaŗām.
Avots: EH I, 45
aizripināt
‡ àizripinât, hin-, wegrollen (tr.): a. ripu. Refl. -tiês, (sich) hin-, wegtrollen: vai tu vis vēl neesi aizripinājies uz māju? Trik.
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizrīt
àizrĩt, tr., verschlucken, versclingen: ēdieni - mēli vēlies aizrīt - cik gardi un salde̦ni LP. V, 236. Refl. -tiês, freqn. aizrīstīties, sich verschlucken, ersticken: vilks gandrīz ar kaulu aizrijās Adam. kad tu aizrītuos! (Verwünschen). tā pīpīte pavisam aizrijusēs (sich verstopfen) A. XX, 36.
Avots: ME I, 47
Avots: ME I, 47
aizritināt
aizrūkt
àizrùkt,
1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;
2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,
1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;
2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;
3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.
Avots: ME I, 48
1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;
2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,
1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;
2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;
3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.
Avots: ME I, 48
aizrunāt
àizrunât,
4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;
5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡
2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡
3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.
Avots: EH I, 46
4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;
5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡
2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡
3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.
Avots: EH I, 46
aizrunāt
àizrunât,
1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;
2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;
3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;
4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;
5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)
Avots: ME I, 47
1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;
2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;
3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;
4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;
5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)
Avots: ME I, 47
aizrūsīt
aizsacīt
‡ àizsacît,
1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);
2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);
3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;
4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;
5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.
Avots: EH I, 47
1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);
2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);
3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;
4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;
5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.
Avots: EH I, 47
aizsalināt
aizsargāt
àizsar̂gât, tr., behüten, beschützen: pret raganām varuot guovis aizsargāt caur raganu zāli Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich schützen.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizšaudīt
‡ àizšaũdît,
1) wiederholt schiessend verscheuchen, -treiben:
a. zvirbuļus nuo dārza (pruojām);
2) wiederholt schiessend betäuben:
a. kam ausis;
3) (fahrend oder gehend) sich hinbegeben
Gr.-Buschhof: a. uz kaimiņiem. Refl. -tiês Wolmarshof, sich hinbegeben: viņš atkal aizšaudījies uz kaimiņiem.
Avots: EH I, 55
1) wiederholt schiessend verscheuchen, -treiben:
a. zvirbuļus nuo dārza (pruojām);
2) wiederholt schiessend betäuben:
a. kam ausis;
3) (fahrend oder gehend) sich hinbegeben
Gr.-Buschhof: a. uz kaimiņiem. Refl. -tiês Wolmarshof, sich hinbegeben: viņš atkal aizšaudījies uz kaimiņiem.
Avots: EH I, 55
aizsaukt
àizsàukt, tr., hin-, wegrufen, zu sich laden: lielskungs aizsaucis medinieku uz muižu LP. VI, 162. Refl. -tiês, aufschreien: zaķis, dzērves MWM. X, 242, 327.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizšaut
àizšaũt, tr.,
1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;
2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;
3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;
4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;
5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.
Avots: ME I, 54
1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;
2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;
3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;
4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;
5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.
Avots: ME I, 54
aizsegt
àizsegt, tr., be-, zudecken: puisis aizsedza acis LP. III, 41. mākuoņi mēnesi aizse̦guši LP. VII, 475. kaps ar akmeni bij aizse̦gts LP. VII, 402. Refl. -tiês, sich bedecken.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsērot
aizsiet
àizsìet, anbinden: a. zirgu ar virvi Segewold. ‡ Refl. -tiês,
1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;
2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.
Avots: EH I, 48
1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;
2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.
Avots: EH I, 48
aizsīkt
‡ àizsìkt, summend sich entfernen Trik. u. a.: uods aizsīca. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu summen anfangen Golg., Meseiau: uods aizsīcās.
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizsist
àizsist, ‡
5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli; ‡
6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡
7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡
8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,
1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;
2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.
Avots: EH I, 47
5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli; ‡
6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡
7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡
8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,
1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;
2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.
Avots: EH I, 47
aizskalot
àizskaluôt, tr., wegspülen, fortschwemmen: ūdens zemes gandrīz visas aizskaluoja pruom LP. VII, 439. Refl. -tiês, weggespült werden: tur jāaizskaluojas visam, kuo gadu tūkstuoši tam ceļā kŗauj Niedra.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizšķaudīt
àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
aizšķelt
àizšķel̂t, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.
Avots: ME I, 54
Avots: ME I, 54
aizšķetināt
‡ àizšķetinât, abwickelnd (losreffelnd) wegrollen machen: a. kamuolu pruojām. Refl. -tiês, sich abwickelnd wegrollen (intr.) Lemburg: nezin kur mans kamuols aizšķetinājies.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšķilt
àizšķilt, ‡ Refl. -tiês: dzirkstele aizšķīlās aiz piedurknes; gar acīm, der beim Feueranschlagen erzeugte Funke fuhr (schoss) hinter den Ärmel, an den Augen vorbei.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšķirt
àizšķir̃t, ‡ Refl. -tiês: man grāmata aizšķīrās cieti, unversehens habe ich das Buch zugeschlagen (zugemacht).
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizskleist
‡ àizskleĩst,
1) a. linus ceļam priekšā Rutzau, Flachs (zum Bleichen) vor dem Weg (ihn sperrend) ausbreiten;
2) a. grāmatu Rutzau, ein Buch zumachen.
Refl. -tiês: grāmata aizskleidusies cieti Rutzau, das Buch ist unversehens zugemacht worden.
Avots: EH I, 48
1) a. linus ceļam priekšā Rutzau, Flachs (zum Bleichen) vor dem Weg (ihn sperrend) ausbreiten;
2) a. grāmatu Rutzau, ein Buch zumachen.
Refl. -tiês: grāmata aizskleidusies cieti Rutzau, das Buch ist unversehens zugemacht worden.
Avots: EH I, 48
aizsklidināt
‡ àizsklidinât, hin-, weggleiten machen Stenden: kas var le̦dus gabaliņu tālāk a. (pa le̦du)? Refl. -tiês, hin-, weggleiten, -glitschen Stenden; mit Schlittschuhen hin-, weglaufen Dunika, Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskliest
‡ àizskliẽst Dunika,
1) a. grāmatu, ein Buch zumachen;
2) wegwerfend hin-, wegstreuen.
Refl. -tiês Dunika, = ‡ àizskleĩstiês.
Avots: EH I, 48
1) a. grāmatu, ein Buch zumachen;
2) wegwerfend hin-, wegstreuen.
Refl. -tiês Dunika, = ‡ àizskleĩstiês.
Avots: EH I, 48
aizskraidīt
aizskriet
àizskrìet, ‡ Refl. -tiês, einen Anlauf nehmen AP.: zē̦ns aizskrējās (ieskrējās) un tad lēca. lēciens ar aizskriešanuos Sessw.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizslaistīt
aizšļākt
àizšļàkt, ‡ Refl. -tiês, mit Geräusch hin-, wegstürzen (intr.): nuo vārpām birstuošuos graudus dzirdēja aizšļācamies plānu vis˙apkārt Janš. Mežv. ļ. I, 213.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizslēpt
àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.
Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.
Avots: ME I, 50
Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.
Avots: ME I, 50
aizsliet
àizslìet, ‡ Refl. -tiês, sich hinter etwas anlehnen, hinter etwas treten: a. aiz skapja.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizslogs
àizsluôgs (zu slêgt), Verschluss, Verschlag, verschliessbarer Raum: vilkacim nav bijis brīv aitu iz kaut kāda aizsluoga ņemt Etn. II, 86. Uozuolmāte izrādīja draudzenei visus aizsluogus A. XV, 297.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizšļūkt
‡ àizšļùkt,
1) die Füsse schleppend hin-, weggehen:
viņas aizšļūca mums garām Janš. Dzimtene III, 193;
2) mühsam, auf schneearmem Weg oder durch Kot hin-, wegfahren
Dunika, Kal., (mit ũ ) Rutzau: a. ar ragūm pa dubļiem uz mežu. Refl. -tiês, = ‡ àizsļùkt 2.
Avots: EH I, 56
1) die Füsse schleppend hin-, weggehen:
viņas aizšļūca mums garām Janš. Dzimtene III, 193;
2) mühsam, auf schneearmem Weg oder durch Kot hin-, wegfahren
Dunika, Kal., (mit ũ ) Rutzau: a. ar ragūm pa dubļiem uz mežu. Refl. -tiês, = ‡ àizsļùkt 2.
Avots: EH I, 56
aizsmelt
‡ àizsmel̂t, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizšņākt
àizšņàkt,
1) tr., im Schnarchen übertreffen;
2) schnarchend, tobend dahinjagen:
jātnieki sarkanuos zirguos aizšņāca tāļumā Vēr. I, 929. Refl. -tiês, anfangen zu schnarchen, zu brausen, aufbrausen: ve̦cais uozuols aizšņācās Aps.
Avots: ME I, 55
1) tr., im Schnarchen übertreffen;
2) schnarchend, tobend dahinjagen:
jātnieki sarkanuos zirguos aizšņāca tāļumā Vēr. I, 929. Refl. -tiês, anfangen zu schnarchen, zu brausen, aufbrausen: ve̦cais uozuols aizšņācās Aps.
Avots: ME I, 55
aizsnaust
àizsnaũst, gew. refl. -tiês, einschlafen, einschlummern: kā bij tam neaizsnaust BW. 19483, 1. viņš uz acumirkli aizsnaudies A. XX, 46.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsniekt
aizsolīt
‡ àizsùolît, bietend hingelangen: a. ūtrupē līdz tūkstuoš latiem. Refl. -tiês, versprechen: aizsuolījuos (= dzīruos) viņam duot piecus latus Meselau.
Avots: EH I, 54
Avots: EH I, 54
aizspārdīt
‡ àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: dusmās aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvumā. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizspert
àizsper̂t, ‡
2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡
3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês, ‡
2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.
Avots: EH I, 50
2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡
3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês, ‡
2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.
Avots: EH I, 50
aizspert
àizsper̂t, tr., mit dem Fuss wegstossen, wegschleudern: daļa akmeņu (nuo pē̦rkuona) aizspe̦rta vairāk asis tāļu LP. VII, 356; kāju aizspert, ein Bein stellen. Refl. -tiês, mühsam den Weg zurücklegen: ziemu µdamam gŗūti nācās aizsperties līdz avuotam Aps.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizspļaut
àizspļaũt, ‡ Refl. -tiês: man aizspļāvās par tālu, unversehens habe ich zu weit weggespieen.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizspraukt
‡ àizspràukt kam garām, (sich drängend) an jem. vorbeieilen. Refl. -tiês, sich hindrängen: a. līdz durīm, citiem priekšā, aiz krāsns.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizsprauslāt
àizspraũslât, ‡ Refl. -tiês, auch àizsprausluôtiês, einen prustenden (schnaubenden) Laut von sich geben: zirgs var a.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizspraust
àizspraûst, ‡
2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren; ‡
3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.
Avots: EH I, 51
2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren; ‡
3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.
Avots: EH I, 51
aizspraust
àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizsprengt
‡ àizspreñgt, gewaltsam hinter etwas stecken (klemmen) Dunika, Kal., Rutzau: tā a. dzirkles aiz skapja, ka grūti tâs izdabūt laukā. Refl. -tiês citiem priekšā, sich gewaltsam an andern vorbeidrängen Dunika, Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizsprostot
aizstaipīt
‡ àizstàipît,
1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;
2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;
3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;
4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,
1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;
2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;
3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.
Avots: EH I, 52
1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;
2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;
3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;
4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,
1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;
2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;
3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.
Avots: EH I, 52
aizstāt
àizstât,
1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;
2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.
Avots: ME I, 52
1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;
2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.
Avots: ME I, 52
aizsteigt
‡ àizstèigt,
1) = àizstèigtiês: a. uz darbu Bauske, Salis;
2) sich beeilend (mit einer Arbeit) zeitig damit fertigwerden:
nu tuo vairs nevarēs a. (piem., sagrābt sienu priekš lietus ) Dunika, Kalz., Stenden.
Avots: EH I, 52
1) = àizstèigtiês: a. uz darbu Bauske, Salis;
2) sich beeilend (mit einer Arbeit) zeitig damit fertigwerden:
nu tuo vairs nevarēs a. (piem., sagrābt sienu priekš lietus ) Dunika, Kalz., Stenden.
Avots: EH I, 52
aizstiept
àizstìept, tr.,
1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;
2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,
1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;
2) langsam hin-, weggehen.
Avots: ME I, 53
1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;
2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,
1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;
2) langsam hin-, weggehen.
Avots: ME I, 53
aizstrēbt
‡ àizstrèbt, (gerade soviel als nötig) schlürfen (löffeln) Bauske, Golg., Kalz., Kaltenbr., Oknist: aizstrēbu putras un aizsteidzuos pie darba. Refl. -tiês: kâ tev arvien tâ aizstrebjas? Stenden, wie kommt es, dass dir immer beim Sprechen der Atem wiederholt einwärts gezogen wird?
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstrigt
aizstuknīt
‡ àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstumt
àizstum̃t, ‡ Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: ar laivu a. līdz uotram krastam Salis. tâ jau mēs ar smaguo ve̦zumu līdz naktij neaizstumsimies uz mājām Dunika, Stenden. jūdza pelēķīti ilksīs un... aizstūmās pruojām Janš. Dzimtene IV, 197.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizsukt
aizsūkt
àizsùkt, hin-, wegsaugen: ar pumpi nevar ūdeni tik tālu a. Refl. -tiês, hin-, wegsickern: slapjums aizsūcies pa zemi pruojām.
Avots: EH I, 54
Avots: EH I, 54
aizšūpot
àizšũpuôt, -ât, schaukelnd wegtragen, wegschaukeln: jūŗas viļņi aizšūpuo tuo svešumā Aps. Refl. -tiês, sich hinschaukeln: reizēm viņa aizšūpuojās līdz egļu virsaunēm Vēr. II, 9.
Avots: ME I, 55
Avots: ME I, 55
aizsvaidīt
I àizsvaidît, ‡
2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.
Avots: EH I, 54
2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.
Avots: EH I, 54
aizsvaidīt
àizsvaîdît, freqn. von sviêst, wiederholt weg-, verwerfen: diež, kur bē̦rns savas lietiņas aizsvaidījis JK.
Kļūdu labojums:
sviêst = aizsviêst
Avots: ME I, 53
Kļūdu labojums:
sviêst = aizsviêst
Avots: ME I, 53
aizšvelpt
aizsvilināt
‡ àizsvilinât,
1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;
2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.
Avots: EH I, 54
1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;
2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.
Avots: EH I, 54
aizsvilt
aizsvilt
àizsvil̃t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.
Avots: ME I, 54
Avots: ME I, 54
aiztaisīt
àiztaĩsît,
1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡
3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;
2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;
3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);
4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.
Avots: EH I, 57
1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡
3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;
2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;
3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);
4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.
Avots: EH I, 57
aiztapot
àiztapuôt, -êt (Lind.), mit einem Pflock (tapa) zumachen, schliessen, verstopfen, mit u. ohne den Zusatz cieti: caurumu. rags apses tapu aiztapuojams LP. VII, 574. raganas siekalas jāieliek ragā, cieti jāaiztapuo LP. V, 23.
Avots: ME I, 55
Avots: ME I, 55
aiztaupīt
àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.
Avots: ME I, 55
Avots: ME I, 55
aizteikt
‡ àiztèikt,
1) a. labu vārdu par uotru, Fürsprache für jem. einlegen;
2) a. priekšā, vorsagen:
a. uotram kuo priekšā. Refl. -tiês, einige Worte äussern: viņš tâ aizteicās un apklusa Adl., Golg., Schwanb.
Avots: EH I, 57
1) a. labu vārdu par uotru, Fürsprache für jem. einlegen;
2) a. priekšā, vorsagen:
a. uotram kuo priekšā. Refl. -tiês, einige Worte äussern: viņš tâ aizteicās un apklusa Adl., Golg., Schwanb.
Avots: EH I, 57
aiztiesāt
‡ àiztìesât, zu (fr)essen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Golg.: kaķis aiztiesājis gaļas gabalu. Refl. -tiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam, līdz nabaga tarbai.
Avots: EH I, 58
Avots: EH I, 58
aiztikt
àiztikt, ‡ Refl. -tiês: man trauks aiztikās un apgāzās, unversehens habe ich das Gefäss angerührt und umgestürzt.
Avots: EH I, 58
Avots: EH I, 58
aiztirināt
‡ àiztirinât, schüttelnd hinter etwas fallen machen Lemburg: daži ābuoli aiztirināti aiz sē̦tas. Refl. -tiês, zuckend hin-, weggelangen: streipuļuodams tas aiztirinājās atpakaļis Deglavs Rīga II, 1, 173.
Avots: EH I, 58
Avots: EH I, 58
aiztīt
àiztît, tr., zuwickeln, verbinden, verdecken: brūtei acis aiztina ar villaini BW. III, 1, 32. Refl. -tiês, sich bedecken, einwickeln: mātei aiztinusies paceļas aiz tē̦va gultas Rain.
Avots: ME I, 57
Avots: ME I, 57
aiztraukt
‡ àiztraukt,
1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;
2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;
3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,
1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;
2) sich aufregen
(mit aũ ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.
Avots: EH I, 58, 59
1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;
2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;
3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,
1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;
2) sich aufregen
(mit aũ ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.
Avots: EH I, 58, 59
aiztricināt
‡ àiztricinât,
1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;
2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.
Avots: EH I, 59
1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;
2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.
Avots: EH I, 59
aiztrīcināt
aiztrīcināties
aiztriekt
‡ àiztrìekt,
1) hin-, wegjagen, -treiben;
2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;
3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;
4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).
Avots: EH I, 59
1) hin-, wegjagen, -treiben;
2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;
3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;
4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).
Avots: EH I, 59
aiztrīt
‡ àiztrĩt, zu sehleifen (schärfen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) C.: aiztrīts nazis. Refl. -tiês: a. citiem garām, sich (mühsam) an andern vorbeidrängen.
Avots: EH I, 59
Avots: EH I, 59
aiztuntuļot
àiztuñtuļuôt, ‡ Refl. -tiês,
1) sich vermummen (einhüllen)
Dunika, Rutzau: meitine tâ aiztuntuļuojās, ka ģīmi nevarēja redzēt;
2) (dicht gekleidet) plump hin-, weggehen
Dunika.
Avots: EH I, 59
1) sich vermummen (einhüllen)
Dunika, Rutzau: meitine tâ aiztuntuļuojās, ka ģīmi nevarēja redzēt;
2) (dicht gekleidet) plump hin-, weggehen
Dunika.
Avots: EH I, 59
aiztupt
‡ àiztupt Dunika, Kal., Rutzau, refl. àiztuptiês Dunika, Kal., Siuxt u. a., hinter etwas niederhocken: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) verdeckend niederhocken.
Avots: EH I, 60
Avots: EH I, 60
aiztvert
àiztver̂t, tr.,
1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;
2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;
3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,
1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;
2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.
Avots: ME I, 57, 58
1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;
2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;
3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,
1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;
2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.
Avots: ME I, 57, 58
aizvadāt
‡ àizvadât,
1) wiederholt fahrend hin-, wegführen:
a. malku uz staciju;
2) hin und her führend hin-, wegge-raten machen:
nezin kur nu vista cāļus aizvadājusi. Refl. -tiês, (mit seinen Habseligkeiten) um-, wegziehen (intr.), übersiedeln Celm., Jürg., Sessw., Siuxt: a. uz jaunu dzīves vietu. viņa aizvadājās uz jūrmalu Deglavs Rīga II, 1, 568.
Avots: EH I, 60, 61
1) wiederholt fahrend hin-, wegführen:
a. malku uz staciju;
2) hin und her führend hin-, wegge-raten machen:
nezin kur nu vista cāļus aizvadājusi. Refl. -tiês, (mit seinen Habseligkeiten) um-, wegziehen (intr.), übersiedeln Celm., Jürg., Sessw., Siuxt: a. uz jaunu dzīves vietu. viņa aizvadājās uz jūrmalu Deglavs Rīga II, 1, 568.
Avots: EH I, 60, 61
aizvadīt
àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.
Avots: ME I, 58
Avots: ME I, 58
aizvairīt
‡ àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.
Avots: EH I, 61
Avots: EH I, 61
aizvākt
aizvākt
àizvâkt, tr., hin-, wegschaffen: rati jāaizvāc uz vāgūzi. Refl. -tiês, sich entfernen: jaunekļi reiz aizvāksies pruojām Jans.
Avots: ME I, 59
Avots: ME I, 59
aizvāļāt
‡ àizvàļât, hin-, wegwälzen (wiederholt, mehrere Objekte, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung): a. mucas (pruojām). Refl. -tiês, sich (wiederholt, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung) hin-, wegwälzen.
Avots: EH I, 62
Avots: EH I, 62
aizvalstīt
àizvalstît, ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen: bē̦rns nuo se̦gas tālu aizvalstījies.
Avots: EH I, 61
Avots: EH I, 61
aizvandīt
‡ àizvañdît,
1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;
2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;
3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.
Avots: EH I, 61
1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;
2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;
3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.
Avots: EH I, 61
aizvārīt
àizvārît, ‡
2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡
3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;
4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,
1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;
2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;
3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.
Avots: EH I, 62
2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡
3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;
4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,
1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;
2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;
3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.
Avots: EH I, 62
aizvārtīt
‡ àizvā,rtît,
1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;
2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.
Avots: EH I, 62
1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;
2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.
Avots: EH I, 62
aizvarzāt
àizvarzât, ‡ Refl. -diês. sich umhertreibend hin-, weggeraten Bauske; kur nu bē̦rni atkal aizvarzājušies?
Avots: EH I, 61
Avots: EH I, 61
aizvazāt
àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.
Avots: EH I, 61
Avots: EH I, 61
aizvāzt
àizvâzt: a. nazi Sessw. u. a. ‡ Refl. -tiês, sich von selbst zumachen (von einem Deckel) Rutzau: šķirsta vāks aizvāzies cieti.
Avots: EH I, 62
Avots: EH I, 62
aizvēkšt
‡ àizvēkšt,
1) (laut, hässlich) weinend betäuben
Dunika: a. kam ausis;
2) a. kaklu, (laut, hässlich) weinend heiser werden
Rutzau;
3) a. sarkanas acis, (laut, hässlich) weinend die Augen rot werden lassen
Dunika. Refl. -tiês,
1) hässlich aufschreien
Golg. u. a.: Miķelītis aizvēkšēs Azand. 99;
2) bis zum Heiserwerden laut, hässlich weinen
Dunika: bē̦rns radās pa˙visam aizvēkšies.
Avots: EH I, 62
1) (laut, hässlich) weinend betäuben
Dunika: a. kam ausis;
2) a. kaklu, (laut, hässlich) weinend heiser werden
Rutzau;
3) a. sarkanas acis, (laut, hässlich) weinend die Augen rot werden lassen
Dunika. Refl. -tiês,
1) hässlich aufschreien
Golg. u. a.: Miķelītis aizvēkšēs Azand. 99;
2) bis zum Heiserwerden laut, hässlich weinen
Dunika: bē̦rns radās pa˙visam aizvēkšies.
Avots: EH I, 62
aizvelt
àizvel̂t, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,
1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;
2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.
Avots: ME I, 59
1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;
2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.
Avots: ME I, 59
aizvērt
àizvẽrt, tr.,
1) zumachen, schliessen:
miegs aizvēris acis LP. VI, 225. viņa aizveŗ aiz sevis durvis Vēr. I, 1091. aizver vārtus Ltd. 1098. aizvērt adatu, die Nadel, nachdem sie durch die Oberläche des Knäuels so gesteckt ist, dass ihre beiden Enden hervorragen, in der 8 mit dem Faden umschlingen Hug. Mag. III, 1, 86;
2) [schnell weglaufen. Rujen].
Refl. -tiês, sich zumachen, schliessen: acis, durvis, vārti. tavs kaps uz mūžu aizvērsies Pav. pirtiņā ieiedama, durtiņām aizvēruos BW. 1095, 1.
Avots: ME I, 59, 60
1) zumachen, schliessen:
miegs aizvēris acis LP. VI, 225. viņa aizveŗ aiz sevis durvis Vēr. I, 1091. aizver vārtus Ltd. 1098. aizvērt adatu, die Nadel, nachdem sie durch die Oberläche des Knäuels so gesteckt ist, dass ihre beiden Enden hervorragen, in der 8 mit dem Faden umschlingen Hug. Mag. III, 1, 86;
2) [schnell weglaufen. Rujen].
Refl. -tiês, sich zumachen, schliessen: acis, durvis, vārti. tavs kaps uz mūžu aizvērsies Pav. pirtiņā ieiedama, durtiņām aizvēruos BW. 1095, 1.
Avots: ME I, 59, 60
aizvest
àizvest, ‡ Refl. -tiês,
1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;
2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.
Avots: EH I, 62
1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;
2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.
Avots: EH I, 62
aizvien
àiz˙viên, àiz˙viênu, àiz˙viênu vien, àiz˙viênam, auch àiz˙viênim, immerdar, stets: tas atkārtuojas bez mitēšanās aizvienu tāļāk A. XII, 356. puisis aizvienam kāruojis lielāku algu LP. VII, 802.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
aizvienīm
aizvildīt
‡ àizvildît, 1) "заступиться" (ein treten für?) Spr.;
2) "hin-, weglocken"
Bers., Wessen. Refl. -tiês Spr., sich verlassen auf, rechnen auf.
Avots: EH I, 63
2) "hin-, weglocken"
Bers., Wessen. Refl. -tiês Spr., sich verlassen auf, rechnen auf.
Avots: EH I, 63
aizvilkt
àizvìlkt,
1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;
3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡
6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡
3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡
4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.
Avots: EH I, 63
1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;
3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡
6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡
3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡
4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.
Avots: EH I, 63
aizvilkt
àizvìlkt,
1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;
2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;
3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;
4) viņš aizve̦lk valuodu,
a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;
b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;
5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,
1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;
2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.
Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand
Avots: ME I, 60
1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;
2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;
3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;
4) viņš aizve̦lk valuodu,
a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;
b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;
5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,
1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;
2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.
Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand
Avots: ME I, 60
aizviļņot
àizviļˆņuôt,
1) intr., wegströmen;
2) tr., hinbringen, verbreiten:
lielgabali var tāļu aizviļņuot savās skaņās bē̦du vēsti Vēr. II, 343. Refl. -tiês, hin-, wegströmen, sich verbreiten: līguošana aizviļņuojas tāļi Laps.
Avots: ME I, 60
1) intr., wegströmen;
2) tr., hinbringen, verbreiten:
lielgabali var tāļu aizviļņuot savās skaņās bē̦du vēsti Vēr. II, 343. Refl. -tiês, hin-, wegströmen, sich verbreiten: līguošana aizviļņuojas tāļi Laps.
Avots: ME I, 60
aizvirināt
‡ àizvirinât duris, eine Tür langsam und allmählich zumachen. Refl. -tiês: duris aizvirinājās, die Tür schloss sich - langsam und allmählich - von selbst zu.
Avots: EH I, 63
Avots: EH I, 63
aizvirst
‡ àizvirst,
1) hinter etwas hinfallen
Rutzau: nazis aizvirta aiz skapja;
2) = àizmestiês 3 : uogas jau aizvirtušas Dunika.
Avots: EH I, 63
1) hinter etwas hinfallen
Rutzau: nazis aizvirta aiz skapja;
2) = àizmestiês 3 : uogas jau aizvirtušas Dunika.
Avots: EH I, 63
aizvirzīt
àizvirzît, ‡ Refl. -tiês Salisb. (mit ir̂ 2 ) u. a., hin-, wegrücken (intr.): a. līdz durīm. a. pruojām.
Avots: EH I, 64
Avots: EH I, 64
aizvīstīt
‡ àizvîstît, zuwickeln: a. bẽ̦rnam acis. Refl. -tiês, sich zu-, einwickeln Kal. u. a.: meita sēd aizvīstījusies.
Avots: EH I, 64
Avots: EH I, 64
aizvīt
aizvizināt
‡ àizvizinât, spazieren fahrend hin-, wegführen: a. bē̦rnus uz ciemu. Refl. -tiês, spazieren hin-, wegfahren (intr.): a. uz ciemu.
Avots: EH I, 64
Avots: EH I, 64
aizzabināt
àizzabinât, fesseln: mēs skauģa rīklīti aizzabinājām RKr. XIII, 101. [Dazu wohl auch das Reflexiv -tiês, den Appetit verlieren: guovs aizzabinājusies, nemaz vairs neē̦d Dondangen].
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
aizžaut
‡ àizžaût,
1) hinter etwas zum Trocknen aushängen:
a. zeķes aiz krāsns;
2) vor etwas (es dadurch verdeckend) zum Trocknen aushängen:
a. slapjuo veļu luogam priekšā. Refl. -tiês, eilig hin-, weggehen Golg., FBR. IX, 147.
Avots: EH I, 65
1) hinter etwas zum Trocknen aushängen:
a. zeķes aiz krāsns;
2) vor etwas (es dadurch verdeckend) zum Trocknen aushängen:
a. slapjuo veļu luogam priekšā. Refl. -tiês, eilig hin-, weggehen Golg., FBR. IX, 147.
Avots: EH I, 65
aizzibsnīt
aizzmaugt
àizzmaûgt, zuschnüren, erwürgen Kursiten, JK.: ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli Blaum. Refl. -tiês, ersticken, sich den Hals zuschnüren: guovs valgā aizzmaudzās Bers.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
aizžņaugt
àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.
Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen
Avots: ME I, 61
Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen
Avots: ME I, 61
aizžogot
àizžuoguôt, tr.,
1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;
2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.
Avots: ME I, 61, 62
1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;
2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.
Avots: ME I, 61, 62
aizzviegt
‡ àizzvìegt,
1) wiehernd (oder ausgelassen lachend) betäuben:
a. kam ausis;
2) aufwiehern
(nach r. заржáть): aizzviegšu Pas. VI, 471 (aus Lettg.). Refl. -tiês, aufwiehern Arrasch u. a.
Avots: EH I, 65
1) wiehernd (oder ausgelassen lachend) betäuben:
a. kam ausis;
2) aufwiehern
(nach r. заржáть): aizzviegšu Pas. VI, 471 (aus Lettg.). Refl. -tiês, aufwiehern Arrasch u. a.
Avots: EH I, 65
āķot
ãķuôt, Haken machen (vom Hasen) U. Refl. -tiês, sich durchschwinden. Subst. bēdīga āķuošanās trauriges Beginnen Vēr. I, 694.
Avots: ME I, 237
Avots: ME I, 237
ākstīt
âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,
1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;
2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;
3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.
Avots: ME I, 237
1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;
2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;
3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.
Avots: ME I, 237
āļa
ãļa Ps., comm., ein Kaproilenmacher, ein unsinniger Mensch, Dummkopf: kuo tas āļa āļuojas Naud., Dobl.; viņa tāda āļa Grünh. [Nebst ãlêtiês "tollen", aluot "irren" (s. dies) und vielleicht āle wohl zu gr. ἠλεός "betört", ἠλαινω "bin wahnsinnig", ἠλάσχω "irre umher" (mit ἠ- aus ā), s. Prellwitz Wrtb. 2 172, Bechtel Lexil. 157, Walde Wrtb. 2 29.]
Avots: ME I, 238
Avots: ME I, 238
ālata
ālata, Äsche (Thymallus vulgaris). [Vielleicht zu āļa oder ālêties: nach Brehm stehe die Äsche stundenlang auf einer und derselben Stelle, oft so ruhig und fest, dass man sie mit den Händen aus dem Wasser nehmen könne; anderseits springe sie zuweilen fusshoch über den Wasserspiegel empor.]
Avots: ME I, 237
Avots: ME I, 237
alberīgs
aldāt
‡ al̃dât NB. "bļaustīties": bē̦rns aldā cauras dienas. Refl. -tiês "bļaustīties" NB., lärmen, "plêsties" Ahsw., Wain., Zirau: meitas aldājas ar kaimiņiem NB. Zunächst aus li. áldoti šáukoti".
Avots: EH I, 67
Avots: EH I, 67
ālderis
ãlderis Ap., auch al̃daris, ein Ausgelassener: viņš tāds ālderis. [Wohl eine Umbildung von * alderis = aldaris nach ãlêtiês; vgl. al̃darêtiês.]
Avots: ME I, 238
Avots: ME I, 238
āle
ãle, das Treiben eines Fahrzeugs mit dem Winde (?) U. [Vielleicht mit Fick BB. II, 264 nebst ālêt "die Netze treiben lassen" zu aluôt "irren" (s. dies); in diesem Fall hierher auch ãļa (s. dies) und ãlêtiês "tollen".]
Avots: ME I, 238
Avots: ME I, 238
alot
II aluôt, gew. refl. -tiês (gr. ἄλη "Herumirren", ἀλάομαι, lat. ambulāre), irren, umherirren, fehlen: man sirds vairs nespēj saldi aluoties Vēr. I, 824. kas pareģuo, tas allaž aluo Jan. [vgl. Fick BB. II, 264 und Wrtb. I 4 356, Walde Wrtb. 2 33 f., Bechtel Lexil. 157, Boisacq Dict. 43].
Avots: ME I, 69
Avots: ME I, 69
āļot
‡ āļuôt "herumlaufen" Salisb. n. U. Refl. -tiês, ‡
2) lästern ("dieva vārdu zaimuot, ķē̦muoties") Frauenb.: bē̦rni, tâ nevajaga ā. Zu ãtêtiês.
Avots: EH I, 193
2) lästern ("dieva vārdu zaimuot, ķē̦muoties") Frauenb.: bē̦rni, tâ nevajaga ā. Zu ãtêtiês.
Avots: EH I, 193
āmarot
amatāt
amatât, amatuôt Ar., amatuôtiês U.,
1) sich mit einem Handwerk beschäftigen:
ar kuo tu amatuojies? Welches Handwerk betreibst du? Ar.;
2) etwas verbessern wollen, aber dazu die nötigen Kenntnisse nicht besitzen.
Würzau.
Avots: ME I, 69
1) sich mit einem Handwerk beschäftigen:
ar kuo tu amatuojies? Welches Handwerk betreibst du? Ar.;
2) etwas verbessern wollen, aber dazu die nötigen Kenntnisse nicht besitzen.
Würzau.
Avots: ME I, 69
āmeglis
āmeglis,
1) das Gespenst, der Alp
L. [bei L. mit -ē-];
2) Possenreisser
Bauske, AltRahden;
3) zirņu āmeglis, eine Erbsenscheuche
U. [Wohl zu ãmîtiês].
Avots: ME I, 239
1) das Gespenst, der Alp
L. [bei L. mit -ē-];
2) Possenreisser
Bauske, AltRahden;
3) zirņu āmeglis, eine Erbsenscheuche
U. [Wohl zu ãmîtiês].
Avots: ME I, 239
ampļot
am̃pļuôt Vid., ampļuotiês, albern, sich ausgelassen benehmen: ampli, kuo nu ampļuojies? Naud.
Avots: ME I, 70
Avots: ME I, 70
apakšvējā
‡ apakšvẽjā stãvêt Salis, so stehen, dass der Wind von einer andern Person her zu dem Stehenden weht.
Avots: EH I, 71
Avots: EH I, 71
apalgot
apàlguôt, tr., besolden, den Lohn bezahlen: gājējus nevarēja apalguot A. XIII, 794. Refl. -tiês, belohnt werden: dūkuŗu pūles apalguojās spuožām sekmēm B. Vēstn.
Avots: ME I, 74
Avots: ME I, 74
apalvīt
‡ apalvît Oknist, verzinnen. Refl. -tiês Oknist, sich mit einer Eiskruste bedecken: akas spannis apalvījies.
Avots: EH I, 71
Avots: EH I, 71
apasiņot
apauglināt
apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. 1
Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 2
Avots: ME I, 75
Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 2
Avots: ME I, 75
apaust
apaûst,
1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;
2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,
1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;
2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.
Avots: ME I, 75
1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;
2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,
1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;
2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.
Avots: ME I, 75
apbalināt
‡ apbalinât, ein wenig oder ringsum weissen (tr.), bleichen (tr.) Wid.: drusku a. sienas Zvirgzdine. Refl. -tiês Spr., ein wenig oder ringsum bleichen (intr., so namentlich von der Wäsche).
Avots: EH I, 73
Avots: EH I, 73
apbalzīt
apbēda
a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2
Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.
Avots: EH I, 73
Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.
Avots: EH I, 73
apbēdas
apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].
Avots: ME I, 76, 77
Avots: ME I, 76, 77
apbēdināt
apbèdinât, auch apbè̦dât nach L., tr., betrüben, in Trauer versetzen: visu mūžu tu mani allaž apbēdināji LP. VII, 87; apbē̦dāta sirds, bekümmertes Herz GL. Refl. apbè̦dâtiês, in Angst, Sorge sein (L.).
Avots: ME I, 77
Avots: ME I, 77
apbērot
apbērt
apbẽrt, ‡
3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,
1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;
2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.
Avots: EH I, 73
3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,
1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;
2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.
Avots: EH I, 73
apberzt
apbiržot
apblandīt
‡ apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.
Avots: EH I, 74
Avots: EH I, 74
apbļaut
‡ apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad rimās, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.
Avots: EH I, 74
Avots: EH I, 74
apblāzmot
apblãzmuôt, auch apblãsmuôt, rundumher beleuchten; kaŗa uguns apblāzmuo Hug. apblāsmuotais rīts sauc pie darba zemes rūķi. Refl. -tiês, erglänzen, erröten (vom Himmel).
Avots: ME I, 77
Avots: ME I, 77
apbradāt
‡ apbradât,
1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;
2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 74
1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;
2) watend beschmutzen:
a. kājas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 74
apbrīnīt
apbrist
apbrist: apbridīsim vēl kādu riņķi! Saikava. ‡ Refl. -tiês, sich watend beschmutzen AP.: puika ienāce apbridies kâ viens luopiņš.
Avots: EH I, 74
Avots: EH I, 74
apbrucināt
apbrucinât,
1) abreiben, abtragen:
drēbes;
2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.
Avots: ME I, 78
1) abreiben, abtragen:
drēbes;
2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.
Avots: ME I, 78
apbruņot
apbruņuôt, tr., ausrüsten, bewaffnen: apse̦gluoju, apbruņuoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. stiklu apbruņuotas acis. Refl. -tiês, sich bewaffnen, ausrüsten: mežsargs bijis apbruņuojies ar plinti Etn. III, 142. ar ļaunā varu apbruņuojušies LP. I, 162.
Avots: ME I, 78
Avots: ME I, 78
apbružāt
apbružât, ‡
2) (im Wasser) scheuernd (reibend) abreinigen
Saikava: a. tupeņus silē. ‡ Refl. -tiês Jürg., sich beim Gebrauch abnutzen: jaunā grāmata jau krietni apbružajusies.
Avots: EH I, 75
2) (im Wasser) scheuernd (reibend) abreinigen
Saikava: a. tupeņus silē. ‡ Refl. -tiês Jürg., sich beim Gebrauch abnutzen: jaunā grāmata jau krietni apbružajusies.
Avots: EH I, 75
apbungāt
apburnīt
‡ apbur̂nît, ringsum ein wenig zerknittern: apburnītas drēbes. Refl. -tiês, sich das Kleid (den Anzug) ringsum ein wenig zerknittern: kur tu tāds apburnījies iesi?
Avots: EH I, 75
Avots: EH I, 75
apburt
apburt
apbur̃t [li. apibùrti], tr.,
1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;
2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.
Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242
Avots: ME I, 78
1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;
2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.
Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242
Avots: ME I, 78
apčamdīt
apčam̃dît,
1) intr., ringsumher tasten, befühlen:
viņš apčamdīja ar ruoku Lp. VII, 150;
2) tr., betasten:
apč. suni LP. V, 295. Refl. -tiês, sich betasten: studenti apčamdījās un vecim deva naudu Latv.
Avots: ME I, 80
1) intr., ringsumher tasten, befühlen:
viņš apčamdīja ar ruoku Lp. VII, 150;
2) tr., betasten:
apč. suni LP. V, 295. Refl. -tiês, sich betasten: studenti apčamdījās un vecim deva naudu Latv.
Avots: ME I, 80
apcelt
apcel̂t,
1) beschwatzen, gängeln
Segewold;
4) sich (etwas Angenehmes) ausersehen:
raganas ... ir mūs[u] sē̦tu apcē̦lušas Janš. Mežv. ļ. II, 309. ‡ Refl. -tiês: neļauties a., sich nicht täuschen lassen.
Avots: EH I, 75
1) beschwatzen, gängeln
Segewold;
4) sich (etwas Angenehmes) ausersehen:
raganas ... ir mūs[u] sē̦tu apcē̦lušas Janš. Mežv. ļ. II, 309. ‡ Refl. -tiês: neļauties a., sich nicht täuschen lassen.
Avots: EH I, 75
apcepināt
‡ apcepinât (li. apkẽpinti ), ringsum ein wenig braten, backen (tr.) Ar. u. a.: a. gaļu, kartupeļus. Refl. -tiês, sich ringsum (von der Sonne) bräunen lassen: par˙daudz a. saulē.
Avots: EH I, 75
Avots: EH I, 75
apcepurot
apce̦puruôt, apce̦purêt Biel. Spr. I, 408, tr., behauben, einer jungen Frau die Haube, Mütze aufsetzen, gew. apmičuot: apce̦puruotuo brūti veda istabā BW. III, 1, 41.
Avots: ME I, 78
Avots: ME I, 78
apciemot
apciest
‡ apcìest (li. apkę̃sti), überstehen Für. I (unter ciets). Refl. -tiês: auch in Seyershof: kad nuo Ģurģiem sēj stādu lecektē, tad vairs nav jāse̦dz stāds: tas tū˙liņ aug un apciešas.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apcilāt
apcilât, iter. von apcel̂t, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.
Avots: ME I, 79
Avots: ME I, 79
apcīnīt
‡ apcìnît, bewältigen (z. B. eine Reihe von Arbeiten): nevarējām visus darbus a. Refl. -tiês, mühsam um etwas (fahrend oder gehend) herumgelangen: a. apkārt visai salai.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apcirpt
apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,
1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;
2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.
Avots: ME I, 79
1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;
2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.
Avots: ME I, 79
apčirpt
‡ apčir̃pt Gr.-Sessau, leicht befrieren : ūdens tikkuo apčirpis. Vgl. ‡ apcir̃pt und apčirkstêt.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apcirst
apcìrst:
3) : a. sìena vālu Siuxt; ‡
5) (eine ganze Reihe von Objekten) abhauen:
apcirtis čūskas mēles Pas. VII, 112. apcē̦rt visu mežu 374; ‡
6) beim Holzfällen erschlagen
L.: viņš tika apcirsts. Refl. -tiês, ‡
4) heimlich für sich abhauen
Seyershof: īrenieks bij kungam mežu apcirties; ‡
5) = ìecìrstiês 2, sich worein verrennen Festen.
Avots: EH I, 75, 76
3) : a. sìena vālu Siuxt; ‡
5) (eine ganze Reihe von Objekten) abhauen:
apcirtis čūskas mēles Pas. VII, 112. apcē̦rt visu mežu 374; ‡
6) beim Holzfällen erschlagen
L.: viņš tika apcirsts. Refl. -tiês, ‡
4) heimlich für sich abhauen
Seyershof: īrenieks bij kungam mežu apcirties; ‡
5) = ìecìrstiês 2, sich worein verrennen Festen.
Avots: EH I, 75, 76
apcirst
apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,
1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;
2) hauend vernichten:
visus mežus;
3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;
4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,
1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;
2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;
3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.
Avots: ME I, 79
1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;
2) hauend vernichten:
visus mežus;
3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;
4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,
1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;
2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;
3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.
Avots: ME I, 79
apcūkāt
‡ apcũkât, besudeln (namentlich mit Exkrementen) Dunika, Kal., Rutzau u. a.: a. klēts priekšu. Refl. -tiês, sich besudeln Dunika, Kal. u. a.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apcūkot
‡ apcũkuôt, beschimpfen; beschmutzen Ahs.: a. citus cilvē̦kus. Refl. -tiês, sich besudeln.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apčupināt
apčurāt
‡ apčurât (in der Kindersprache) Dunika, Kal., bepissen: a. puķu duobi. Refl. -tiês, sich bepissen Dunika u. a.: bē̦rns apčurājies.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apdarīt
apdarît,
3) : visi darbi apdarīti Pas. IX, 464. Refl. -tiês, ‡
4) mit der eigenen Strickarbeit fertig werden
Siuxt: pa vakariem vien visu sev apdarījuos: gan cimdus, gan zeķes.
Avots: EH I, 77
3) : visi darbi apdarīti Pas. IX, 464. Refl. -tiês, ‡
4) mit der eigenen Strickarbeit fertig werden
Siuxt: pa vakariem vien visu sev apdarījuos: gan cimdus, gan zeķes.
Avots: EH I, 77
apdarīt
apdarît (li. apdarýti), tr.,
1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;
2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;
3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,
1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;
2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;
3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.
Avots: ME I, 80
1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;
2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;
3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,
1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;
2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;
3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.
Avots: ME I, 80
apdauzīt
apdaũzît, ‡
2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡
3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,
1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi; ‡
2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡
3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.
Avots: EH I, 77
2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡
3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,
1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi; ‡
2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡
3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.
Avots: EH I, 77
apdauzīt
apdaũzît (li. apdaužýti), freqn., tr., fortgesetzt ein wenig abstossen, abschlagen, von allen Seiten abschlagen; apdauzīts cilvē̦ks, ein Mensch mit schwerem Begriff Grünh.; gefühllos, gleichgütlig Platonen; geplagt: savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. Refl. -tiês, sich belaufen (vom Vieh) Druw., Wid.
Avots: ME I, 81
Avots: ME I, 81
apdāvināt
apdãvinât (unter apdãvât), ‡ Refl. -tiês, einander beschenken: tauta jaungadā . . . apdāvinājās uolām Brīvā Zeme 1931, No 294.
Avots: EH I, 77
Avots: EH I, 77
apdedzināt
apdēstīt
apdēstît (li. apdė̕styti "belegen"), ‡
2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.
Avots: EH I, 77
2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.
Avots: EH I, 77
apdilināt
apdirst
apdìrst, tr., besudeln, bescheissen: durvis. Refl. -tiês,
1) sich besudeln;
2) fig. überdrüssig werden:
tik jau bija: apdirsās Wid.
Avots: ME I, 81
1) sich besudeln;
2) fig. überdrüssig werden:
tik jau bija: apdirsās Wid.
Avots: ME I, 81
apdomāt
apduõmât, tr.,
1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;
2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.
Avots: ME I, 83
1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;
2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.
Avots: ME I, 83
apdraiskāt
apdraiskât, tr., abtragen: drēbes. Refl. -tiês, sich ablumpen; apdraiskājies, schäbig, eine fadenscheinige Kleidung habend: še ienāca apdraiskājies cilvē̦ks Adsel.
Avots: ME I, 81
Avots: ME I, 81
apdrauzāt
‡ II apdrauzât, ringsum abschürfen (abreiben) Warkl.: luopi apdrauzājuši ābeles. Refl. -tiês,
1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?
2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?
Avots: EH I, 78
1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?
2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?
Avots: EH I, 78
apdrāzt
apdrãzt, ‡ Refl. -tiês Dunika, Lemburg, Stenden, schnell und schwungvoll um etwas herumlaufen: zirgs apdrāzās ap rijas galu.
Avots: EH I, 78
Avots: EH I, 78
apdrāztīt
apdriskāt
apdrošināt
apdrùošinât,
1) mutig machen:
auch Lettg. Refl. -tiês, ‡
3) sich versehen mit (sich sicherstellen mit):
a. ar pārtiku.
Avots: EH I, 78
1) mutig machen:
auch Lettg. Refl. -tiês, ‡
3) sich versehen mit (sich sicherstellen mit):
a. ar pārtiku.
Avots: EH I, 78
apdrošināt
apdrùošinât,
1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);
2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,
1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;
2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.
Avots: ME I, 82
1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);
2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,
1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;
2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.
Avots: ME I, 82
apdrust
apdullināt
apdul̃linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it kā apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.
Avots: ME I, 82
Avots: ME I, 82
apdūmot
apdũmuôt, tr., beräuchern: bites. Refl. -tiês, dunstig werden, vom Wetter, wie beim Höhenrauche: kad sausa migla nuo zemes ceļas, tad apdūmuojies gaiss Mag. III, 1, 88.
Avots: ME I, 83
Avots: ME I, 83
apdžaugt
apdžaugt, erfreuen: pasauli bij saule... apdžaugusi St. - Refl. -tiês [li. apsidžiaũgti], sich freuen: labi apdžaugušies lustīgi dzīvuo St.
Avots: ME I, 85
Avots: ME I, 85
apdzert
apdzer̂t [li. apgérti], tr.,
1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;
2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,
1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;
2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.
Avots: ME I, 84
1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;
2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,
1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;
2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.
Avots: ME I, 84
apdzimt
apdzìmt (li. apgim̃ti), intr.: tu apdzimta nelaime! du leibhaftiges Unheil MWM. X, 424. Refl. -tiês (li. apsigim̃ti), als ein Krüppel, als Missgeburt zur Welt kommen, missraten: viņš slikti apdzimies Alm. viņš jau ar tuo slimību apdzimies Kursiten.
Avots: ME I, 84
Avots: ME I, 84
aperenes
apgādāt
apgãdât,
1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;
2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.
Avots: ME I, 86
1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un māte;
2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-mājas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.
Avots: ME I, 86
apgaismot
apgàismuôt,
1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;
2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,
1) die Beleuchtung:
ielu apg.,
2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.
Avots: ME I, 86
1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;
2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,
1) die Beleuchtung:
ielu apg.,
2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.
Avots: ME I, 86
apgānīt
apgànît, tr.,
1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;
2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.
Avots: ME I, 87
1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;
2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.
Avots: ME I, 87
apgardināt
‡ apgar̂dinât muti, einen guten Geschmack im Munde erzielen: ieduod man ar a. muti! Nitau. Trik. Refl. -tiês, die Lippen beleckend eine angenehme Geschmacksempfindung zur Schau tragen: iedzert šņabi un apgardināties Dunika.
Avots: EH I, 81
Avots: EH I, 81
apgarot
apgarot
apgaruôt, be-, durchgeisten: grieķu apgarauotais daiļuma kults Vēr. I, 403; smaidā savilktās, apgaruotās lūpas MWM. IX, 337. Refl. -tiês, sich begeistern: ķīnieši nevaruot apgaruoties par kādu jaunu ideju MWM. III, 502. apgaruojums, die Begeisterung.
Avots: ME I, 86
Avots: ME I, 86
apgaust
apgàust, apgaudêt,
1) beklagen, betrauern:
draudze apgaudēja savu mirušuo mācītāju Sessw.;
2) verklagen, anklagen:
likteni vairs apgaust nevar SDP. VI, 88; Popen, Dond. A. X, 1, 308.
Avots: ME I, 86
1) beklagen, betrauern:
draudze apgaudēja savu mirušuo mācītāju Sessw.;
2) verklagen, anklagen:
likteni vairs apgaust nevar SDP. VI, 88; Popen, Dond. A. X, 1, 308.
Avots: ME I, 86
apgaut
apgaut: auch (mit aũ ) Lems., Salisb., Trik., Wolmarshof. ‡ Refl. -tiês "pievilties" Līksna.
Avots: EH I, 81
Avots: EH I, 81
apgāzt
apgâzt,
1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;
2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;
3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.
Avots: ME I, 87
1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;
2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;
3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.
Avots: ME I, 87
apģist
apglabāt
apglabât: begraben Livl. n. BielU.: apglabāt rāceltus, einen Kartoffelhaufen auf dem Felde zwecks Überwinterung mit Erde bewerfen Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: spēlejuoties bėrni apglabājās kur kurais Rutzau.
Avots: EH I, 82
Avots: EH I, 82
apglābt
‡ apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),
1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;
2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.
Avots: EH I, 82
1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;
2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.
Avots: EH I, 82
apglodot
apgluoduôt, apgluotêt, -uôt, intr., vom Schlamm überzogen werden: ūdensveči tik apgluoduojuši, zvīnaiņi Vēr. I, 242. upes kuoki un akmeņi apgluoduojuši JK.
Avots: ME I, 87
Avots: ME I, 87
apglumt
apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,
1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;
2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.
Avots: ME I, 87
1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;
2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.
Avots: ME I, 87
apgramstīt
‡ apgram̃stît,
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā̀rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā̀rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
apgrēcināt
apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.
Avots: ME I, 88
Avots: ME I, 88
apgrēcīties
apgremzdot
apgremzt
‡ apgremzt, (ringsum) benagen Bauske, Lems., Nitau, Schwanb.: zirgs apgremzis sili. Refl. -tiês, zornig werden (perfektiv): ve̦ctē̦vs apgremzies Bauske.
Avots: EH I, 84
Avots: EH I, 84
apgreznot
apgriezt
apgrìezt, Refl. -tiês 2: sich versah zu korrigieren in: sich's versah J. Al. ‡ Subst. apgriešanâs,
1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa māju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;
2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene 2 III, 298.
Avots: EH I, 84
1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa māju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;
2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene 2 III, 298.
Avots: EH I, 84
apgriezt
apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],
1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,
a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,
b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;
2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;
3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;
4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,
1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;
2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;
3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;
4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.
Avots: ME I, 88
1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,
a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,
b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;
2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;
3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;
4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,
1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;
2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;
3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;
4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.
Avots: ME I, 88
apgrobeņi
apgruobeņi, rundlich: kad nuo bluķa cirstai silei dibe̦ns ieapaļš pa bluķa apaļumam, tad saka: sile ir apgruobeņi taisīta. kad nuo ve̦claiku bišu truopa griež medus kāres un grib, lai gar apaļuo truopa iekšas malu laiž griežamuo nazi, tad saka: ņem ar dūci apgruobeņi Druw. [Wahrscheinlich, mit b aus p, zu gruõpêt].
Avots: ME I, 89
Avots: ME I, 89
apgrozīt
apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,
1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;
2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.
Avots: EH I, 84
1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;
2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.
Avots: EH I, 84
apgruzdināt
‡ apgruzdinât,
1) anschwelen machen, lassen:
a. stabiem galus Schwanb.;
2) = ‡ apgrkàzdêt: a. graudus Dunika.
Avots: EH I, 84
1) anschwelen machen, lassen:
a. stabiem galus Schwanb.;
2) = ‡ apgrkàzdêt: a. graudus Dunika.
Avots: EH I, 84
apgubt
abgubt,
1) sich seitwärts neigen, senken
(perfektiv): auzu guba apgubusi Warkl. kuoks apgubis uz sāniem ebenda;
2) auch apgubtiês, "=sagubt, saliekties" Bers.
Avots: EH I, 85
1) sich seitwärts neigen, senken
(perfektiv): auzu guba apgubusi Warkl. kuoks apgubis uz sāniem ebenda;
2) auch apgubtiês, "=sagubt, saliekties" Bers.
Avots: EH I, 85
apģuģināt
‡ apģuģinât umwickeln, (ringsum) einwickeln, einhüllen: apģuģini bē̦rnu labāki. lai nenuosalst! Kal. Refl. -tiês, sich (ringsum) einwickeln (einhüllen): vecā māte apgraginājusēs trim lakatiem Perkuhnen. apģuģinājusies meitene Dunika, Kal.
Avots: EH I, 86
Avots: EH I, 86
apgult
apgùlt,
1): a. (erkranken)
ar masalām Prohden. Refl. -tiês, ‡
2) einschlafen
Wenden und Wolm. n. BielU.; ‡
3) sterben
Frauenb.: atkal viens nuolicis kaŗuoti un apgulies.
Avots: EH I, 85
1): a. (erkranken)
ar masalām Prohden. Refl. -tiês, ‡
2) einschlafen
Wenden und Wolm. n. BielU.; ‡
3) sterben
Frauenb.: atkal viens nuolicis kaŗuoti un apgulies.
Avots: EH I, 85
apgult
apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė̕ti "ringsum daliegen"],
1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.
2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul̃ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.
Avots: ME I, 89
1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.
2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul̃ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.
Avots: ME I, 89
apgūt
apgũt, tr., bewältigen, Meister werden: pat vienā vienIgā aruodā viņu apgūt gŗūti Pūrs III, 99. Refl. -tiês, sich besinnen, auf etw. kommen: nu tad vēl apguvās mani balti bāleliņi BW. 18365.
Avots: ME I, 89
Avots: ME I, 89
apienis
apienis (s. unter apîņi) BW. 19.480 var., (mit iê 2 ) Dunika, OB., Demin. gen. s. apienīša Rutzau n. RKr. XVI, 177, gen. plur. apienīšu BW. 15626, 1 var., acc. plur. apienīšus BW. 3729.
Avots: EH I, 87
Avots: EH I, 87
apiet
apiet,
3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡
5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡
6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡
7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡
8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,
1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;
2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.
Avots: EH I, 87
3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡
5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡
6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡
7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡
8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,
1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;
2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.
Avots: EH I, 87
apiet
apiet [li. apeĩti],
1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;
2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;
3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;
4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,
1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;
2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,
1) die Begattung von Tieren,
2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.
Avots: ME I, 90, 91
1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;
2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;
3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;
4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,
1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;
2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,
1) die Begattung von Tieren,
2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.
Avots: ME I, 90, 91
apirt
apjādīt
apjāt
apjât, ‡
5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,
1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;
2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;
3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.
Avots: EH I, 87
5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,
1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;
2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;
3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.
Avots: EH I, 87
apjaukt
apjàukt, tr., umrühren: paņēma karuoti, apjauca LP. VII, 1270. apjàuktiês, sich fleisclich vermischen, bespringen (von Widdern): visi te̦kuļi, kas apjaucas ar avīm, ir strīpaini I Mos. 31, 12.
Avots: ME I, 91
Avots: ME I, 91
apjaust
apjàust (li. apjaũsti), ‡
2) sich erkundigen ("освѣдомиться")
Spr. ‡ Refl. -tiês, sich besinnen: nepaspēja ne apjausties Bauske, Fest.
Avots: EH I, 87
2) sich erkundigen ("освѣдомиться")
Spr. ‡ Refl. -tiês, sich besinnen: nepaspēja ne apjausties Bauske, Fest.
Avots: EH I, 87
apjautāt
‡ apjautât,
1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc kārtas Bauske;
2) = apjaũtâtiês Spr.
Avots: EH I, 87
1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc kārtas Bauske;
2) = apjaũtâtiês Spr.
Avots: EH I, 87
apjemt
apjemt,
1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;
‡
2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês, ‡
2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).
Avots: EH I, 87
1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;
‡
2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês, ‡
2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).
Avots: EH I, 87
apjemt
apjem̂t (lĩgavu), heiraten (eine Frau).] Refl. -tiês, annehmen: slikt (u) amatu apsjēmies RKr. XVI, 127.
Avots: ME I, 91
Avots: ME I, 91
apjozt
apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,
1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;
2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.
Avots: ME I, 92
1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;
2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.
Avots: ME I, 92
apjūgt
‡ apjûgt, (eine ganze Reihe von Objekten) ausspannen (tr.) Erlaa: viesiem zirgus jau apjūdzām. Refl. -tiês: a. ar darbiem, sich mit Arbeiten belasten Trik.
Avots: EH I, 88
Avots: EH I, 88
apjūkt
apjûkt, ‡ Refl. -tiês, sich an etwas gewöhnen (perfektiv): es vēl nee̦smu apjūcies Sessw.
Avots: EH I, 88
Avots: EH I, 88
apjumt
apjùmt,
1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,
1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;
2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;
3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.
Avots: EH I, 88
1): lai tā (= ē̦ka) būtu apjumta Pas. IX, 102. ‡ Refl. -tiês,
1) mit dem Dachdecken fertig werden:
jaunsaimnieks jau apjumies;
2) unversehens bedacht werden:
šķūnis apjumies ne tâ, kâ es gribēju C.;
3) beim Bedachen versehentlich bedeckt werdeu, abhanden kommen:
cimdi apjūmušies ("kaudzi rudenī apjumjuot iejukuši") KatrE.
Avots: EH I, 88
apjust
apkabināt
‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),
1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;
2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;
3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;
4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;
5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;
2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.
Avots: EH I, 88
1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;
2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;
3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;
4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;
5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;
2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.
Avots: EH I, 88
apkaisīt
apkàisît, ‡ Refl. -tiês, sich bestreuen: a. miltiem, pe̦lniem, salmiem. celiņš (nemanuot) apkaisījies ar sìenu Jürg.
Avots: EH I, 88
Avots: EH I, 88
apkaitināt
apkaitinât, ‡ Refl. -tiês, ganz und gar zornig werden, in Zorn geraten: tamē̦r viņu kaitināja, kamē̦r viņš apkaitinājās Fest. viņš briesmīgi apkaitinājies Stenden.
Avots: EH I, 88
Avots: EH I, 88
apkaldināt
‡ apkal̃dinât (li. apkáldinte), (wiederholt) beschlagen Spr.: a. zirgu, ratus. a. pūra lādi (ar ornāmentiem). Refl. -tiês, mit dem (wiederholten) Beschlagen endgültig fectig werden: vai e̦sat nu reiz apkaldinājušies? Fest.
Avots: EH I, 89
Avots: EH I, 89
apkalot
apkalpot
apkalpot
apkal̃puôt, tr., bedienen: nevaruot ķēniņa meitu apkalpuot LP. VII, 219. pircēji tika apkaluoti rūpīgi un pareizi A. XX, 105. Refl. -tiês, sich selbst bedienen: ikkatrs pats apkalpuotuos Pūrs III, 100. apkalpuôtãjs, -a,
1) der Diener;
2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
kāzu apkalpuotājiem sameta algu kāzenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.
Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11
Avots: ME I, 93
1) der Diener;
2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
kāzu apkalpuotājiem sameta algu kāzenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.
Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11
Avots: ME I, 93
apkalt
apkal̃t, ‡ Refl. -tiês, mit dem Schmieden ganz und gar fertig werden: vai e̦sat jau apkalušies? Fest., Trik. u, a.
Avots: EH I, 89
Avots: EH I, 89
apkampstīt
‡ apkampstît,
1) "umarmen"
Spr.; = apkampaļât Ahs. (mit am̃);
2) wiederholt greifend, haschend ringsum säubern, glätten
(perfektiv): a. ve̦zumu ("nuoraut tuo, kas karājas") Wandsen (mit am̃). Refl. -tiês, einander mit den Zähnen gleichsam beknuspern (bekneipen): zirgi apkampstās.
Avots: EH I, 89
1) "umarmen"
Spr.; = apkampaļât Ahs. (mit am̃);
2) wiederholt greifend, haschend ringsum säubern, glätten
(perfektiv): a. ve̦zumu ("nuoraut tuo, kas karājas") Wandsen (mit am̃). Refl. -tiês, einander mit den Zähnen gleichsam beknuspern (bekneipen): zirgi apkampstās.
Avots: EH I, 89
apkampt
apkàmpt, Refl. -tiês, ‡
2) = apķer̂tiês 3: nu gan apkampāmies, ka lieta nav laba Janš. Dzimtene 2 III, 265. tad vien es tik apkam̃puos, kad jau maks iz kabatas laukā un pa˙galam Frauenb.
Avots: EH I, 89
2) = apķer̂tiês 3: nu gan apkampāmies, ka lieta nav laba Janš. Dzimtene 2 III, 265. tad vien es tik apkam̃puos, kad jau maks iz kabatas laukā un pa˙galam Frauenb.
Avots: EH I, 89
apkampt
apkàmpt, tr., umfassen, umarmen: ceļus. viņa jautāja, tuo apkampdama Vēr. II, 154. Refl. -tiês, sich umfassen, umarmen: viņas sēdēja, viena uotru apkampušās Vēr. I, 52. viņa apkampās mātei ap kaklu Alm. apkampiens, die Umfassung, Umarmung: viesulis satveŗ viļņu barus stiprā, aukstā apkampienā Apsk. I, 194.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apkankarāt
apkañkarât, mit verschiedenen alten Kleidern, Lumpen (kankars) behängen. Refl. -tiês,
1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;
2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.
Avots: ME I, 93
1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;
2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.
Avots: ME I, 93
apkankstināt
‡ apkankstinât Warkl., apkankstinêt ebenda, beklopfen: a. visas siênas. apkankstinājis riteņus, bet plīsis nav ne˙viens.
Avots: EH I, 89
Avots: EH I, 89
apkapāt
apkāpuļāt
apkarināt
apkārnīt
apkarot
apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apkārst
‡ apkā̀rst, fertigkämmeln, -tocken Spr.: vilna jau apkārsta. Refl. -tiês, mit dem Kämmeln, Tocken endgültig fertig werden: ē̦smu jau apkārsusies Bauske.
Avots: EH I, 91
Avots: EH I, 91
apkārstīt
apkārstît, ‡ Refl. -tiês,
1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,
2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.
Avots: EH I, 91
1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,
2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.
Avots: EH I, 91
apkārt
apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.
Avots: ME I, 94
Avots: ME I, 94
apkašāt
‡ apkašât
1) oberflächlich abschälen:
a. rāceņus Siuxt;
2) (eine ganze Anzahl von Objekten) beharken (abharken):
a. dārza celiņus, kuoka saknes Rutzau;
3) auf(fr)essen, verschlingen:
tas viens pats visu apkašājis Jürg. Refl. -tiês "apkasties".
Avots: EH I, 90
1) oberflächlich abschälen:
a. rāceņus Siuxt;
2) (eine ganze Anzahl von Objekten) beharken (abharken):
a. dārza celiņus, kuoka saknes Rutzau;
3) auf(fr)essen, verschlingen:
tas viens pats visu apkašājis Jürg. Refl. -tiês "apkasties".
Avots: EH I, 90
apkasīt
apkasît (unter apkast), ‡
1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;
2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi; ‡
3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,
1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;
2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.
Avots: EH I, 90
1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;
2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi; ‡
3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,
1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;
2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.
Avots: EH I, 90
apkast
apkast, ‡ Refl. -tiês: a. ar sienu Dunika, Kal., Meiran, OB., Rutzau, = apkasîtiês 1.
Avots: EH I, 90
Avots: EH I, 90
apkausināt
apkaut
apkaût, tr., töten, niedermetzeln, von einem Massenmorde [li. apkáuti "beschlagen"]: es viņus apkaušu visus Lp. V, 49. Refl. -tiês, sich töten, morden: ļautiņi apkāvās paši.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apķept
apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;
2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.
Avots: ME I, 98
2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.
Avots: ME I, 98
apķerība
apķērnāt
apķē̦rnât: man netīk savus nagus gar tevi a. (schlagend) Janš. Mežv. ļ. II, 460. t Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns apķẽ̦rnājies (hat sich mit seinen Exkrementen besudelt) Dunika, Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 96
Avots: EH I, 96
apķert
apķer̂t, ‡
3) a. darbus, eilig alle Arbeiten verrichten
Siuxt. ‡ Subst. apķê̦rums, das (einmalige, vollendete) Begreifen: ātrs a. šeitan var līdzēt Pump. R. I, 421.
Avots: EH I, 96
3) a. darbus, eilig alle Arbeiten verrichten
Siuxt. ‡ Subst. apķê̦rums, das (einmalige, vollendete) Begreifen: ātrs a. šeitan var līdzēt Pump. R. I, 421.
Avots: EH I, 96
apķert
apķer̂t,
1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;
2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,
1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;
2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;
3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.
Avots: ME I, 98
1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;
2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,
1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;
2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;
3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.
Avots: ME I, 98
apķezināt
‡ apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.
Avots: EH I, 96
Avots: EH I, 96
apķibināt
apķibt
apķirināt
‡ apķirinât,
1) behängen
Kal., OB.: a. siênu ar me̦ncām;
2) leichthin befestigen:
viņš šķūnim dēļus tikai tâ apķirinājis - krīt jau atkal nuost Stenden. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 96
1) behängen
Kal., OB.: a. siênu ar me̦ncām;
2) leichthin befestigen:
viņš šķūnim dēļus tikai tâ apķirinājis - krīt jau atkal nuost Stenden. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 96
apklāstīt
‡ apklāstît (li. apklóstyti), wiederholt (etwas ausbreitend) bedecken: ar ze̦mde̦gu apklāstīias puses Pēt. Av. II, 26. vairāk naktis a. puķes ar zariem Warkl, a. pļavas ar liniem C. Refl. -tiês, sich (wiederholt, etw. ausbreitend) bedecken: a. vairākiem lakatiem Bauske.
Avots: EH I, 92
Avots: EH I, 92
apklāt
apklât [li. apklóti], tr., bedecken: apklāj baltu liepas galdu BW. 13646. migla apklāj laukus. mežsargi briedi apklājuši, die Buschwächter haben das Elentier aufgefunden Sessw. Refl. -tiês, sich bedecken: galdiņ, apklājies.
Avots: ME I, 95
Avots: ME I, 95
apklaušināt
apklausīt
‡ apklausît (li. apklausýti),
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;
2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.
Avots: EH I, 91
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;
2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.
Avots: EH I, 91
apklenčot
apklenkāt
‡ apkle̦nkât, ungelenk (von Haus zu Haus gehend) durchstréifen: a. visu pagastu Schnehpeln. Vgl. apklencêt.
Avots: EH I, 92
Avots: EH I, 92
apklusināt
apkopt
apkùopt [li. apkuõpti], tr.,
1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;
2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;
3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;
4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,
1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;
2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.
Avots: ME I, 97
1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;
2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;
3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;
4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,
1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;
2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.
Avots: ME I, 97
apkost
apkuôst [li. apkásti], tr.,
1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;
2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.
Avots: ME I, 97
1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;
2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.
Avots: ME I, 97
apkrāpt
apkratīt
‡ apkratît (li. apkratýti),
1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):
2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;
3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.
Avots: EH I, 93
1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):
2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;
3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.
Avots: EH I, 93
apkraukaļāt
apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.
Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu
Avots: ME I, 95
Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu
Avots: ME I, 95
apkraut
apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.
Avots: ME I, 96
Avots: ME I, 96
apkravāt
‡ apkravât Spr., = ‡ apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,
1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;
2) unversehens beschüttet werden
(?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;
3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.
Avots: EH I, 93
1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;
2) unversehens beschüttet werden
(?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;
3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.
Avots: EH I, 93
apkravāt
‡ apkŗavât, wiederholt resp. fortgesetzt beladen, bepacken: bē̦rns apkŗavājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich mit vielen Objekten umringen (umgében): bē̦rns tâ apkŗavājies ar savām spēles lietām, ka tam vairs nav vietas, kur sēdēt Dunika.
Avots: EH I, 94
Avots: EH I, 94
apkrēst
apkrēst, ‡
2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abschüttcln:
vējš apkrētis ābuolus Wolm.; ‡
3) schüttelnd bestreuen:
a. ar salmiem pagalmu Bewern; ‡
4) schüttelnd umfallen machen, niederwerfen:
vējš apkrêtis zārdus Trik.
Avots: EH I, 94
2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abschüttcln:
vējš apkrētis ābuolus Wolm.; ‡
3) schüttelnd bestreuen:
a. ar salmiem pagalmu Bewern; ‡
4) schüttelnd umfallen machen, niederwerfen:
vējš apkrêtis zārdus Trik.
Avots: EH I, 94
apkrustīt
apkrustît, auch -uôt, tr., bekreuzigen, ein Kreuz hinstellen zum Zeichen, dass auf dem mit dem Kreuz versehenen Platz nicht geweidet werden darf: apkrustīt pļavas. Refl. -tiês, sich bekreuzigen: viņa apkrustuojās Vēr. II, 945.
Avots: ME I, 96
Avots: ME I, 96
apkubināt
apkubinât: auch Gramsden; bedecken NB.: apkubini ar lakatu galvu! NB. apkubini rāceņus! ebenda. Refl. -tiês: pajem apkube̦klu un apkubinies! Dunika.
Avots: EH I, 94
Avots: EH I, 94
apkubināt
apkubinât, tr., umlegen: lakatu ap galvu Kalleten, N. - Bartau [Wohl zu kuburis]. Refl. -tiês, sich umdecken: ārā auksts, apsakubinies jel vilnaini! Etn. III, 65 (Grobin).
Avots: ME I, 96
Avots: ME I, 96
apkukt
‡ apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkukām ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.
Avots: EH I, 94
Avots: EH I, 94
apkūlāt
‡ apkũlât,
1) = apkūlâtiês: zâle apkūlājusi Meiran. pļāviņa apkūlājusi Jürg.;
2) zirgs apkūlājis Jürg., das Pferd ist (st)ruppig geworden.
Avots: EH I, 95
1) = apkūlâtiês: zâle apkūlājusi Meiran. pļāviņa apkūlājusi Jürg.;
2) zirgs apkūlājis Jürg., das Pferd ist (st)ruppig geworden.
Avots: EH I, 95
apkult
apkul̃t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,
1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;
2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;
3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;
4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;
5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).
Kļūdu labojums:
3): un = und
Avots: ME I, 96
1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;
2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;
3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;
4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;
5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).
Kļūdu labojums:
3): un = und
Avots: ME I, 96
apkūpināt
apkûpinât, ‡ Refl. -tiês "(sich beräuchernd) zaubern" (?): kad cita nebij, tad ņēme pats savas lincē̦klas, trejdeviņas reizes izlaide caur šķietu un apkūpinājās; tad palika ve̦se̦ls Saikava.
Avots: EH I, 95
Avots: EH I, 95
apkūpināt
apkurt
apkur̃t, ‡ Refl. -tiês: uguns apkūrās par agru Salis, unversehens wurde das Feuer zu früh angeheizt.
Avots: EH I, 95
Avots: EH I, 95
apkužināt
‡ apkužinât,
1) ein wenig kitzeln
Baltinov;
2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;
3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡
4) "apčužināt, apkuopt (slimnieku, mazu bē̦rnu), it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.
Avots: EH I, 95
1) ein wenig kitzeln
Baltinov;
2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;
3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡
4) "apčužināt, apkuopt (slimnieku, mazu bē̦rnu), it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.
Avots: EH I, 95
aplabināt
aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.
Avots: EH I, 96
Avots: EH I, 96
aplādināt
‡ aplādinât, durch häufiges Rügen, Schimpfen, Heruntermachen abstumpfen: aplādināts cilvē̦ks, luops Frauenb. aplādināta meita Stenden ve̦cā māte bē̦rnus aplādinājusi pa˙visam; vai tie vairs kuo klausa! ebenda. Refl. -tiês: puika par daudz aplãdinājies Schnehpeln, der Knabe hat sich an jenl. so gewöhnt, dass er allen Respekt verloren hat.
Avots: EH I, 98
Avots: EH I, 98
aplaipot
‡ aplaipuôt Siuxt u. a., refl. aplaipuôtiês Trik., unpassierbaren (kotigen) Stellen ausweichen" um etw. herumgehen, -gelangen: a. laidaram apkārt Siuxt u. a.
Avots: EH I, 97
Avots: EH I, 97
aplaist
aplaîst [li. apléisti], tr.,
1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;
2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;
3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.
Avots: ME I, 99
1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;
2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;
3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.
Avots: ME I, 99
aplaistīt
aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.
Avots: ME I, 99
Avots: ME I, 99
aplaizīt
aplaizît (li. aplaižýti), tr., belecken, ablecken (pirkstus, ruokas). Refl. -tiês, sich vor Behagen lecken: vilks aplaizījās vien LP. V, 171.
Avots: ME I, 99
Avots: ME I, 99
aplam
aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,
1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;
2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;
3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"
Avots: ME I, 99
1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;
2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;
3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"
Avots: ME I, 99
aplancīt
aplāpīt
aplãpît, ‡ Refl. -tiês Spr., sich (dat. u. acc.) beflicken: šuo tuo aplāpās vai... kaut kuo ada Janš. Dzimtene II, 325. varēsim . .. apšūties un aplāpīties Mežv. ļ. I, 144.
Avots: EH I, 98
Avots: EH I, 98
aplapot
aplapuôt, refl. -tiês, Laub bekommen, sich belauben: priede, ne tev ziemu skujas bira, ne vasaru aplapuoji BWp. 2817; aplapuota vieta MWM. VI, 488. kāts pie zemes aplapuots Konv. 1 299.
Avots: ME I, 100
Avots: ME I, 100
aplasināt
aplāsināt
‡ aplāsinât, beträufeln, bespritzen: a. duobi (mit à ) Wolm., (mit â 2 ) Salis. krāsuotājs aplasina siênu (so, dass ein Pünktchenmuster entslel).
Avots: EH I, 98
Avots: EH I, 98
apļaunot
‡ apļaũnuôt* Kronw., verdächtigen. Refl. -tiês, übel nehmen, sich beleidigen (perfektiv): viņš par tuo apļaunuojies Wolm. dievs apļaunuojies, kam pātarus neskaita (aus einer alten Handschrift).
Avots: EH I, 100
Avots: EH I, 100
aplaupīt
aplàupît,
1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.
Avots: EH I, 97
1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.
Avots: EH I, 97
aplauzīt
aplaûzît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt (ringsum od. leichthin) abbrechen (intr.): ābelīlem zari ve̦duot aplauzījušies Lems.
Avots: EH I, 97
Avots: EH I, 97
aplecināt
aplecinât: guovi aizveda a. AP. ‡ Refl. -tiês, sich begatten (von Tieren): ķēve aplecinājās, un katru gadu bija kumeļš Siuxt.
Avots: EH I, 98
Avots: EH I, 98
aplēkāt
aplẽ̦kât, tr., freqn, wiederholt um etw. springen. Refl. -tiês, sich begatten (bes. von Pferden).
Avots: ME I, 101
Avots: ME I, 101
aplēkt
aplèkt [li. aplė̃kti], tr.,
1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;
2) einen Vorsprung vor jem. haben:
jaunākā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;
[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.
Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springend überholen
Avots: ME I, 101
1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;
2) einen Vorsprung vor jem. haben:
jaunākā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;
[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.
Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springend überholen
Avots: ME I, 101
aplidināt
aplidinât, ‡ Refl. -tiês, (wiederholt) um etwas herumfliegen, -flattern: putns dažas reizas aplidinājās ap mežu Dunika, Kal. tauriņš aplidinājās ap puķu duobi ebenda.
Avots: EH I, 98
Avots: EH I, 98
apliecināt
apliecinât, ‡
2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.
Avots: EH I, 99
2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.
Avots: EH I, 99
apliekt
aplìekt: runā, mēli apliekdams "?" Zaravič. viņš runā, sirdi apliekdams (heuchelnd, nicht aufrichtig) Peb. Refl. -tiês Ewers: nevar ne˙maz nuo truok-šņa a. (= apklausīties), man kann sich den Lärm gar nicht mehr anhören (aushalten).
Avots: EH I, 99
Avots: EH I, 99
apliekt
aplìekt [li. apleñkti], tr., umbiegen: apliekt līkumu BW. 13405, einen Umweg machen. Refl. -tiês,
1) sich umbiegen;
2) jemd. überholen, zuvorkommen:
es nuogāju nuo ceļa un apliecu viņu Kurisch Haff.
Avots: ME I, 102
1) sich umbiegen;
2) jemd. überholen, zuvorkommen:
es nuogāju nuo ceļa un apliecu viņu Kurisch Haff.
Avots: ME I, 102
aplīgot
aplĩguôt, tr.,
1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;
2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.
Avots: ME I, 102
1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;
2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.
Avots: ME I, 102
aplīgt
‡ aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,
1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);
2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.
Avots: EH I, 99
1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);
2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.
Avots: EH I, 99
aplikt
aplikt [li. aplìkti], tr.,
1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;
2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.
Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.
Avots: ME I, 101
1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;
2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.
Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.
Avots: ME I, 101
aplīkt
aplìkt, intr., inch., sich umbiegen: kuŗu naglu sit, tā aplīkst A. XX, 76. Refl. -tiês; aplīkusies uz auss labi nuorāva krācienu Vīt. 63.
Avots: ME I, 102
Avots: ME I, 102
aplobīt
aplūkot
aplũkuôt ‡ Refl. -tiês,
1) sich umsehen:
lai iet pasaulē a. Pet. Av. IV, 154. a. aplzart;
2) (für sich) besehen, besichtigen:
brauca sievas a. ‡ Subst. aplũkuõjums, der Besuch, die Visite Schwanb. n. BielU.
Avots: EH I, 99
1) sich umsehen:
lai iet pasaulē a. Pet. Av. IV, 154. a. aplzart;
2) (für sich) besehen, besichtigen:
brauca sievas a. ‡ Subst. aplũkuõjums, der Besuch, die Visite Schwanb. n. BielU.
Avots: EH I, 99
apmainīt
apmaĩnît, ‡ Refl. -tiês, untereinander austauschen: viņi bieži apmainījās vē̦stulēm.
Avots: EH I, 100
Avots: EH I, 100
apmākt
apmàkt, tr.,
1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.
Avots: ME I, 105
1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.
Avots: ME I, 105
apmalt
apmal̃t [li. apmálti], refl. apmal̃tiês, das Mahlen beendigen: neduod, dievs, tuo redzēt, kad apmals malējiņi Ar. 1406, Gott, verhüte das zu erleben, dass die Mahlenden ihre Arbeit (für immer) beendigen, mit der Arbeit zu kurz kommen. apmalās (Var.: apsamala) dzirnaviņas ir ar mazu malējiņu BW. 7566, die Handmühle hat auch trotz (bei) der kleinen Müllerin ihre Arbeit vollbracht. Auch in übertragener Bedeutung: es apmalu ("durchwanderte") jau visu tirgu Druva I, 278.
Avots: ME I, 104
Avots: ME I, 104
apmānīt
apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: kā tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? kāpēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.
Avots: ME I, 105
Avots: ME I, 105
apmaukt
apmàukt,
1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;
2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].
Avots: ME I, 104
1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;
2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].
Avots: ME I, 104
apmaut
apmaût,
1) a. zeķes, pastalas Rutzau; a. (anziehen)
brunčus Lis., Warkl.;
2): apmauts, betäubt, verblüfft
Bers., Lautb., Renzen, Kr. Rositten, = uzmauts (unter uzmaût I
3) Lubn. ‡ Refl. -tiês, sich anziehen:
a. zābakus Preiļi. apmāvusies ar... strīpainiem brunčiem Azand. 3; sich bedecken: apmāvās ar sedzeni Azand. 5.
Avots: EH I, 101
1) a. zeķes, pastalas Rutzau; a. (anziehen)
brunčus Lis., Warkl.;
2): apmauts, betäubt, verblüfft
Bers., Lautb., Renzen, Kr. Rositten, = uzmauts (unter uzmaût I
3) Lubn. ‡ Refl. -tiês, sich anziehen:
a. zābakus Preiļi. apmāvusies ar... strīpainiem brunčiem Azand. 3; sich bedecken: apmāvās ar sedzeni Azand. 5.
Avots: EH I, 101
apmazgāt
apmazgât, ‡
3) apmazgāts ūdens, Wasser, in (mit) dem etwas gewaschen worden ist:
nuomazgāja tuo ar ūdeni un apmazgātuo ūdeni ielēja pudelē Pas. VIII, 374. ‡ Refl. -tiês, sich bewaschen (abwaschen): a. vakaruos ar aukstu ūdeni.
Avots: EH I, 101
3) apmazgāts ūdens, Wasser, in (mit) dem etwas gewaschen worden ist:
nuomazgāja tuo ar ūdeni un apmazgātuo ūdeni ielēja pudelē Pas. VIII, 374. ‡ Refl. -tiês, sich bewaschen (abwaschen): a. vakaruos ar aukstu ūdeni.
Avots: EH I, 101
apmelot
apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda mājskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.
Avots: ME I, 106
Avots: ME I, 106
apmērīt
apmest
apmest
1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;
2): a. mēteli ap ple̦ciem; ‡
8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;
‡
9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,
3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;
5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī ‡
6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡
7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.
Avots: EH I, 101
1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;
2): a. mēteli ap ple̦ciem; ‡
8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;
‡
9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,
3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;
5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī ‡
6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡
7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.
Avots: EH I, 101
apmest
apmest (li. apmèsti), tr.,
1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;
2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;
3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;
4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;
5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;
6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;
7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,
1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);
2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;
3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;
4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;
5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.
Kļūdu labojums:
1223 = 1293
Avots: ME I, 106
1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;
2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;
3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;
4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;
5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;
6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;
7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,
1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);
2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;
3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;
4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;
5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.
Kļūdu labojums:
1223 = 1293
Avots: ME I, 106
apmētāt
apmẽ̦tât, tr., freqn.,
1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;
2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,
1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;
2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.
Avots: ME I, 107
1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;
2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,
1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;
2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.
Avots: ME I, 107
apmetināt
apmetinât, ‡
2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡
3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡
4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).
Avots: EH I, 101
2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡
3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡
4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).
Avots: EH I, 101
apmiezt
apmiglot
apmigluôt, tr., benebeln: viņa lūkuojās uz kapu apmigluotu skatienu Vēr. I, 1501. lai varē̦tu svešus ļaudis kā ar miglu apmigluot BW. 25236. Refl. -tiês, sich benebeln: skats apmigluojas MWM. XI, 185. actiņas apmigluojas asarām Baltp.
Avots: ME I, 107
Avots: ME I, 107
apmīt
apmĩt, ‡ Refl. -tiês, mit der Hufeisenspitze sich den Huf oder die Köte (versehentlich) verletzen Segew.: zirgs apminies.
Avots: EH I, 102
Avots: EH I, 102
apmīzt
apmìzt (li. apmį̃žti), bepissen: [kur meitiņas apmīzušas, aug mauriņš žuburiem BW. 34462, 4; stabu apmīzuši 35225]; auch von der Absonderung der ätzenden Flüssigkeit der Ameisen: skudras man apmīzušas kājas. [Refl. - tiês, sich bepissen: apmiezies, tautu meita! BW. 35199, 1; pissen: cūka... apsamīza griķājā 35277, 2].
Avots: ME I, 108
Avots: ME I, 108
apmudīt
‡ apmudît Warkl.,
1) ersricken
(tr.), apslāpēt: stāds aiz gaisa trūkuma apmudīts;
2) = nùosluôdzît 1: a. linus mārkā. Refl. -tiês, = nùovadêtiês 1: alus apmudījies.
Avots: EH I, 103
1) ersricken
(tr.), apslāpēt: stāds aiz gaisa trūkuma apmudīts;
2) = nùosluôdzît 1: a. linus mārkā. Refl. -tiês, = nùovadêtiês 1: alus apmudījies.
Avots: EH I, 103
apmuit
‡ apmuit,
1) = ‡ apmienuot 4 Druva I, 392;
2) "aufessen"
Festen: kuo tik ilgi muj! vai vēl neesi apmujis?
3) "piemulķuot" Ludsen, Sessw., Stomersee;
4) "(eine Arbeit) sehr tiederlich ausführen"
NB., N: Peb. Refl. -tiês Sessw., unter etwas geraten: pa tumsu apmujies zem tilta.
Avots: EH I, 103
1) = ‡ apmienuot 4 Druva I, 392;
2) "aufessen"
Festen: kuo tik ilgi muj! vai vēl neesi apmujis?
3) "piemulķuot" Ludsen, Sessw., Stomersee;
4) "(eine Arbeit) sehr tiederlich ausführen"
NB., N: Peb. Refl. -tiês Sessw., unter etwas geraten: pa tumsu apmujies zem tilta.
Avots: EH I, 103
apmuļļāt
apmuļļât, tr., beschmutzen, beschmieren: ģīmi. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmieren: bē̦rns ģīmi apmuļļājis.
Avots: ME I, 109
Avots: ME I, 109
apmūrīt
apnāvīt
apņemt
apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,
1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;
2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;
3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;
4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;
5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,
1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;
2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;
3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;
4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;
5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.
Avots: ME I, 110
1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;
2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;
3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;
4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;
5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,
1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;
2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;
3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;
4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;
5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.
Avots: ME I, 110
apnest
apnest [li. apnèšti], tr.,
1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;
2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.
Avots: ME I, 109
1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;
2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.
Avots: ME I, 109
apniekāt
apniknot
apnikt
apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),
1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;
2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;
4) apnīku lūgdams BielU.; ‡
5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.
Avots: EH I, 103
1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;
2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;
4) apnīku lūgdams BielU.; ‡
5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.
Avots: EH I, 103
apnikt
apnikt, überdrüssig, langweilig werden,
1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;
2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;
3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;
4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.
Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31
Avots: ME I, 109, 110
1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;
2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;
3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;
4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.
Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31
Avots: ME I, 109, 110
apnītīt
apņurgāt
‡ apņur̃gât 2 Stenden, beschmutzen; leichthin verknüllen: a. jaunas drēbes. Refl. -tiês, sich beschmutzen (besudeln) Stenden.
Avots: EH I, 104
Avots: EH I, 104
apoglīt
apokstīt
‡ apuokstît Bauske, Jürg. = ‡ ap uõkšķerêt: a. visus kaktus, līgavas pūru (nuo visām pusēm).
Avots: EH I, 124
Avots: EH I, 124
apoļiski
apostīt
apuôstît [li. apúostyti], apuošņât, apuôšķêt C., freqn., tr., beriechen, beschnuppern: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostît Etn. II, 121; luopi savu barību apuošķē. Refl. -tiês, sich gegenseitig beriechen, beschnuppern: suņi apuošņājas. apuostīsies, - gan jau satiks A. XX, 304.
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
appaugāt
‡ appaũgât Dond., mit allerlei Kram umhängen: kam sevi tâ vajag a.? Refl. -tiês, sich mit allerlei Kram umhangen Dond.: kāds tu appaugājies nuo galvas līdz kājām!
Avots: EH I, 104
Avots: EH I, 104
appērt
appḕrt, ‡ Refl. -tiês,
1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;
2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;
3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam apkārt.
Avots: EH I, 104
1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;
2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;
3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam apkārt.
Avots: EH I, 104
appilināt
appilinât, ‡ Refl. -tiês, sich beträufeln Jürg. u. a.: bē̦rns appilinājies ar taukiem.
Avots: EH I, 105
Avots: EH I, 105
appirkt
appìrkt, ‡ Refl. -tiês, kaufend zu viel bezahlen Frauenb., Siuxt: neredzējis (preci) appirkās gan! kaimiņš gan šuogad ar pļavu appircies.
Avots: EH I, 105
Avots: EH I, 105
appīt
appît (li. apipìnti), freqn. appīstît Spr., umflechten, beflechten: un tie kruoņi uz stabiem bij appīti kā ar tīkliem I Kön. 7, 17. Refl. -tiês, sich umflechten, umwinden.
Avots: ME I, 111
Avots: ME I, 111
appižāt
applaukāt
applaust
‡ applaûst, begiessen KatrE., Trik.: a. traukus ar ūdeni. Refl. -tiês KatrE., sich begiessen: vai, kâ tu esi applaudies!
Avots: EH I, 105
Avots: EH I, 105
applēst
‡ applèst, um etwas (ausspannend) ausbreiten: ādu applēte ap krāsni Pas. V, 374. applēta ... sev brīnuma mēteli VI, 335. a. lakatu bē̦rnam apkārt Trik. Refl. -tiês,
1): a. ar lakatu Sessw. tiklīdz applētīsies ar tuo (= mēteli) Pas. VI, 334; sich Amnehmen:
tu jau vari a. lakatu KatrE.; ‡
2) sich unter etwas ausstrecken
Trik.: ievainuotais vanags applēties zem krūma.
Avots: EH I, 105
1): a. ar lakatu Sessw. tiklīdz applētīsies ar tuo (= mēteli) Pas. VI, 334; sich Amnehmen:
tu jau vari a. lakatu KatrE.; ‡
2) sich unter etwas ausstrecken
Trik.: ievainuotais vanags applēties zem krūma.
Avots: EH I, 105
appluskāt
‡ appluskât,
1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;
2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;
3) = applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.
Avots: EH I, 106
1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;
2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;
3) = applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.
Avots: EH I, 106
applūskāt
appļūtīt
appļũtît (unter appļũtêt), ‡ Refl. -tiês Dunika u. a., Durchfall habend sich besudeln: bē̦rns appļūtījies.
Avots: EH I, 106
Avots: EH I, 106
appogāt
‡ appuõgât,
1) mit Knöpfen ringsum befestigen (anknöpfen):
a. palagu apkārt siltajai se̦gai. apvalkus a. ap instrūmentiem;
2) a. mēteli KatrE., sich einen Mantel umnehmen (ohne die Arme in die Ärmel zu stecken) und zuknöpfen.
Refl. -tiês, sich viele Knöpfe aufs Kleid nähen (lassen).
Avots: EH I, 107
1) mit Knöpfen ringsum befestigen (anknöpfen):
a. palagu apkārt siltajai se̦gai. apvalkus a. ap instrūmentiem;
2) a. mēteli KatrE., sich einen Mantel umnehmen (ohne die Arme in die Ärmel zu stecken) und zuknöpfen.
Refl. -tiês, sich viele Knöpfe aufs Kleid nähen (lassen).
Avots: EH I, 107
appost
appùost [li. apipúošti], tr., ringsum reinigen, in Ordnung bringen: istabu. Refl. -tiês, sich reinigen, schmücken: meitas jau appuosušās, die Mädchen sind mit ihren Arbeiten fertig.
Avots: ME I, 113
Avots: ME I, 113
apprašņāt
‡ apprašņât, = ‡ apprasît: a. par tuo visus kaimiņus; mit dem Objekt im Dativ: viņš visiem apprašņāja, vai tas tiesa Dunika. Refl. -tiês, = apprasîtiês: a., vai kāds tuo redzējis Dunika, Jürg., Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 106
Avots: EH I, 106
apprātot
‡ appràtuôt, bedenken, überlegen (ein wenig scherzhaft): a kādu lietu. Refl. -tiês, sich besinnen, Verstand annehmen Jürg.: tie ir jau apprātuojušies.
Avots: EH I, 106
Avots: EH I, 106
appuņķāt
appuņķāties
appuņķot
appurināt
appuškot
appušķot
appust
apputāt
apputināt
apradināt
apradinât, ‡
2) zähmen (Tiere):
daudz apradinātu zaķu Pas. Vlll, 269. Refl. -tiês: krievu tautas apradinājās ar leišiem Pet. Av. I, 62.
Avots: EH I, 107
2) zähmen (Tiere):
daudz apradinātu zaķu Pas. Vlll, 269. Refl. -tiês: krievu tautas apradinājās ar leišiem Pet. Av. I, 62.
Avots: EH I, 107
apradināt
apradinât, tr., gewöhnen, durch Gewohnheit abstumpfen, annehmbar erscheinen lassen: gan viņa apradināja tautu ar daudz nepareizībām vārduos un teikumuos Pav. Refl. -tiês, sich an etw. gewöhnen, sich vertraut machen: Jurītis apradinājās ar jaunajiem apstākļiem Purap.
Avots: ME I, 113
Avots: ME I, 113
aprāpāt
aprãpât (li. apropóti) in Wolmar oder] aprãpêt, intr., um etw. kriechen: ap galdu, ap krē̦slu K.
Avots: ME I, 115
Avots: ME I, 115
aprāpot
aprasāt
‡ aprasât (li. aprasoti) Dunika, Kal., Rutzau, = aprasuôt. Refl. -tiês Kal., = aprasuôtiês: rūte aprasājusies.
Avots: EH I, 108
Avots: EH I, 108
aprasot
aprasuôt,
1) tr., betauen;
aprasuoti kuoka zari JR. IV, 132;
2) intr., mit Tau bedeckt werden:
aprasuojuse pļavas puķīte Lautb. visa zeme aprasuojusi Latv. Refl. -tiês, sich benetzen: tad dzirdē̦tājai acis aprasuojās A. XI, 127.
Avots: ME I, 113
1) tr., betauen;
aprasuoti kuoka zari JR. IV, 132;
2) intr., mit Tau bedeckt werden:
aprasuojuse pļavas puķīte Lautb. visa zeme aprasuojusi Latv. Refl. -tiês, sich benetzen: tad dzirdē̦tājai acis aprasuojās A. XI, 127.
Avots: ME I, 113
aprast
aprast, sich an etw. gewöhnen, mit Acc. und mit ar: jau es biju apradusi svešas mātes valuodiņu BW. 4276. ļaudis aprada ar viņu LP. VI, 43. Refl. -tiês, sich gewöhnen: bij ar jauniem dzīves likumiem jāapruonas Aps. IV, 46.
Avots: ME I, 113
Avots: ME I, 113
apraudāt
apraûdât (li. apraudóti), tr.,
1) beweinen:
ik gadu radi un draugi gāja uz kapiem apraudāt savus aizgājušuos LP. VII, 408;
2) mit Tränen benetzen:
tu jau man apraudāsi slapjas jaunās bikses MWM. VI, 724. Refl. -tiês, Mitleidstränen vergiessen: sievas gandrīz visas apraudājās Apsk. I, 296. fast allen Weibern wurden die Tränen los.
Avots: ME I, 113
1) beweinen:
ik gadu radi un draugi gāja uz kapiem apraudāt savus aizgājušuos LP. VII, 408;
2) mit Tränen benetzen:
tu jau man apraudāsi slapjas jaunās bikses MWM. VI, 724. Refl. -tiês, Mitleidstränen vergiessen: sievas gandrīz visas apraudājās Apsk. I, 296. fast allen Weibern wurden die Tränen los.
Avots: ME I, 113
apraudzīt
apraũdzît, tr.,
1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;
2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;
3) auf andere Sinne übertragen,
a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,
b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;
4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.
Avots: ME I, 113, 114
1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;
2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;
3) auf andere Sinne übertragen,
a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,
b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;
4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.
Avots: ME I, 113, 114
apraust
apràust: a. kartupeļus (wie a. kāpuostus). Refl. -tiês, ‡ 2): tais mājās jau var dzīvuot ap˙raûsies 2 (wohlbehalten, behaglicht, bequem, im Wohlstand) Ziepelhof.
Avots: EH I, 108
Avots: EH I, 108
apraust
apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.
Kļūdu labojums:
681 = 684
Avots: ME I, 114
Kļūdu labojums:
681 = 684
Avots: ME I, 114
apraut
apraût,
6): a. pienu Siuxt, Ceļi III, 65, = àizraût pienu, zu milchen aufhören (von Kühen). Refl. -tiês, ‡ 6): guovis apraujas Vank. oder guovīm piens apraujas Siuxt, die Kühe fangen an, weniger Milch zu geben.
Avots: EH I, 108
6): a. pienu Siuxt, Ceļi III, 65, = àizraût pienu, zu milchen aufhören (von Kühen). Refl. -tiês, ‡ 6): guovis apraujas Vank. oder guovīm piens apraujas Siuxt, die Kühe fangen an, weniger Milch zu geben.
Avots: EH I, 108
apraut
apraût, tr.,
1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;
2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;
3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;
4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;
5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;
6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,
1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;
2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;
3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;
4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;
5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.
Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln
Avots: ME I, 114
1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;
2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;
3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;
4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;
5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;
6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,
1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;
2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;
3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;
4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;
5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.
Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln
Avots: ME I, 114
apreibināt
aprèibinât, fact. zu aprèibt, schwindlig machen, betäuben: viesulis, griezdams laivu riņķī vien, apreibināja braucēju LP. V, 258. viņu bij apreibinājuse cerība Vēr. II, 159. viņas apreibinātie prāti MWM. II, 362. Refl. -tiês, schwindlig, betäubt werden: nuo truokšņa viņš apreibinājās.
Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben
Avots: ME I, 115
Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben
Avots: ME I, 115
apreiķināt
apremdināt
aprept
aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,
1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;
2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;
3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.
Avots: ME I, 115
1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;
2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;
3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.
Avots: ME I, 115
aprežģīt
‡ aprežģît verwickelnd umbinden Jürg., Lemburg: a. ve̦zmu ar gruožu (tâ apsiet, ka iznāk it kâ rēžģis). Refl. -tiês, sich unordentlich úmwickeln KatrE.: dzijas (tinuot) aprežģījušās ap tītavu kāju.
Avots: EH I, 108
Avots: EH I, 108
apridāt
‡ apridât, in Ordnung bringen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird Stenden, Wandsen: a. pagalmu. Refl. -tiês,
1) Ordnung schaffen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird
Stenden: puiši jau apridājušies;
2) alles Notwendige ausrichten (vollziehen)
Wolmarshof.
Avots: EH I, 109
1) Ordnung schaffen, indem jeder Gegenstand auf den gehörigen Platz weggeräumt wird
Stenden: puiši jau apridājušies;
2) alles Notwendige ausrichten (vollziehen)
Wolmarshof.
Avots: EH I, 109
apriks
apriks (unter aprika): auch PlKur.: jauns a. maizes Janš. Līgava I, 227. (kukuļus) griêza gan biezuos rikuos, gan garuos aprikuos II, 484.
Avots: EH I, 109
Avots: EH I, 109
aprikt
aprimt
aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.
Avots: ME I, 115
Avots: ME I, 115
apripināt
‡ apripinât, herumrollen (um, tr.) Jürg.: a. ripu ap māju. Refl. -tiês Salis, unter etwas rollen (intr., perfektiv): naudas gabals apripinājās zem skapja.
Avots: EH I, 109
Avots: EH I, 109
apripot
‡ apripuôt,
1) = ‡ apripât: vilciņš apripuoja ap galda kāju Bauske;
2) = ‡ apripinâtiês: nauda apripuoja zem skapja Jürg.
Avots: EH I, 109
1) = ‡ apripât: vilciņš apripuoja ap galda kāju Bauske;
2) = ‡ apripinâtiês: nauda apripuoja zem skapja Jürg.
Avots: EH I, 109
aprist
aprīt
aprĩt, tr.,
1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;
2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,
1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?
2) sich verschlucken
U.
Avots: ME I, 116
1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;
2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,
1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?
2) sich verschlucken
U.
Avots: ME I, 116
apritināt
apritinât, tr., umringeln, umwinden: suņu asti ap kaklu BW. 20641. Refl. -tiês, sich umwinden: čūska viņam apritinājās ap augumu.
Avots: ME I, 116
Avots: ME I, 116
aprotināt
‡ apruôtinât Salis., herumwinden um: a. virvi ap kuoku. Refl. -tiês Salis, sich herumwinden um: čūska apruotinājusies guovij ap kāju.
Avots: EH I, 111
Avots: EH I, 111
aprūdīt
‡ aprūdît, einigermassen abhärten: a. dzelzi, cirvi, miesu. Refl. -tiês, sich einigermassen abhärten.
Avots: EH I, 110
Avots: EH I, 110
aprūkāt
‡ aprūkât, begatten (von Tieren) Lubn.: ērzelis aprūkājis ķēvi. Refl. -tiês Lubn., sich begatten.
Avots: EH I, 110
Avots: EH I, 110
aprumalāt
aprumulāt
aprunāt
aprunāt
aprunât, tr.,
1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;
2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.
Avots: ME I, 116
1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;
2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.
Avots: ME I, 116
aprustot
apsalt
apsal̂t [li. apšálti],
1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;
2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.
Avots: ME I, 117
1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;
2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.
Avots: ME I, 117
apsargāt
apsar̂gât, tr., beschützen, bewachen: suns apsargā mājas. jaunuo sievu cieši apsargāja BW. III, 1, 51. Refl. -tiês, sich beschützen.
Avots: ME I, 117
Avots: ME I, 117
apsarmot
apšaudīt
apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,
1) beschiessen:
pilsē̦tu;
2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.
Avots: ME I, 129
1) beschiessen:
pilsē̦tu;
2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.
Avots: ME I, 129
apsaukt
apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.
Avots: ME I, 117
Avots: ME I, 117
apsauļot
‡ apsaũļuôt, besonnen, den Sonnenstrahlen aussetzen: a. miesu. Refl. -tiês, sich (be)sonuen.
Avots: EH I, 111
Avots: EH I, 111
apšaust
apšaut
apšaũt [li. apšáuti], tr., erschiessen (von einer prossen Masse): visus taču neapšauj Vēr. II, 201. Refl. -tiês,
1) sich erschiessen (von einer Vielheit);
2) recipr., einander erschiessen (von einer Vielheit);
3) sich beziehen:
viss bij apšāvies ar biezu miglu Vīt. 65;
4) sich schnell umwenden, den Kurs, die Meinung ändern:
vējš iegauduojās, apšaudamies ap mājas stūri Vēr. II, 662. viņš apšāvies pavisam uz uotru pusi, er redet jetzt ganz anders C.
Avots: ME I, 129
1) sich erschiessen (von einer Vielheit);
2) recipr., einander erschiessen (von einer Vielheit);
3) sich beziehen:
viss bij apšāvies ar biezu miglu Vīt. 65;
4) sich schnell umwenden, den Kurs, die Meinung ändern:
vējš iegauduojās, apšaudamies ap mājas stūri Vēr. II, 662. viņš apšāvies pavisam uz uotru pusi, er redet jetzt ganz anders C.
Avots: ME I, 129
apsegt
apsegt [li. apsègti], tr.,
1) jem. etw. umlegen, bedecken:
apsedzu māmiņai sagšu. nezāle apsedza kapu Purap. puika apsedzis putnus ar savu augumu LP. III, 81. ar nāvi apsegt, töten LP. IV, 119;
2) apsegt nuo, bedeckend behüten vor jem. od. etw.:
apsedz manu augumiņu nuo ļautiņu valuodām BW. 9080;
3) mit apsekt vermischt: jem. Spur entdecken, verfolgen, ein Wild stellen:
es apsedzu caunes pē̦das BW. 11113; Sessw., PS. Refl. -tiês, sich bedecken: apsedzuos baltu sagšu BW. 13388, 2. viņš apsedzās ar miruoņu kauliem LP. VII, 198.
Avots: ME I, 118
1) jem. etw. umlegen, bedecken:
apsedzu māmiņai sagšu. nezāle apsedza kapu Purap. puika apsedzis putnus ar savu augumu LP. III, 81. ar nāvi apsegt, töten LP. IV, 119;
2) apsegt nuo, bedeckend behüten vor jem. od. etw.:
apsedz manu augumiņu nuo ļautiņu valuodām BW. 9080;
3) mit apsekt vermischt: jem. Spur entdecken, verfolgen, ein Wild stellen:
es apsedzu caunes pē̦das BW. 11113; Sessw., PS. Refl. -tiês, sich bedecken: apsedzuos baltu sagšu BW. 13388, 2. viņš apsedzās ar miruoņu kauliem LP. VII, 198.
Avots: ME I, 118
apsērst
apsḕrst, tr., besuchen: māsu LP. IV, 186; apakšzemi LP. VII, 1; Dundagu VII, 1091. Refl. -tiês, als Gast wo verweilen: nāc pie manim apsērsties RKr. VIII, 4. apsḕrsiêns, der Besuch.
Kļūdu labojums:
manim = manis
Avots: ME I, 119
Kļūdu labojums:
manim = manis
Avots: ME I, 119
apsēt
apsēt
apsẽt [li. apsė̕ti], tr.
1) besäen:
ar divi zirņi visu laiku apsēj (Rätsel);
2) ringsum säen, s.
apsẽja 2;
3) das Säen beendigen:
baznīckungs apsējis zirņus. Refl. -tiês,
1) das Säen beendigen:
vai jūsu tē̦vs jau apsējies? Stari II, 350;
2) von sich selbst besäen:
zeme pate apsējas LP. III, 9.
Avots: ME I, 119
1) besäen:
ar divi zirņi visu laiku apsēj (Rätsel);
2) ringsum säen, s.
apsẽja 2;
3) das Säen beendigen:
baznīckungs apsējis zirņus. Refl. -tiês,
1) das Säen beendigen:
vai jūsu tē̦vs jau apsējies? Stari II, 350;
2) von sich selbst besäen:
zeme pate apsējas LP. III, 9.
Avots: ME I, 119
apsēta
apsiekalot
apsiẽkaluôt, -ât, tr., mit Speichel (siekalas) benetzen, begeifern: drēbes. mūsu" publicisti" apsiekaluoja savu valuodu un rakstniecību Druva II, 244. Refl. -tiês, sich besabbeln.
Avots: ME I, 120
Avots: ME I, 120
apsiet
apsìet, 1): apsienamie Frauenb., Strumpfbänder. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(acc.) von selbst (unversehens) ümbinden: Zofijai bij apsējusies Māras juosta A. Niedra Latvis № 1534.
Avots: EH I, 112
2) sich
(acc.) von selbst (unversehens) ümbinden: Zofijai bij apsējusies Māras juosta A. Niedra Latvis № 1534.
Avots: EH I, 112
apsiet
apsìet, tr.,
1) umbinden:
kaklautu. vedējam apsēja ap ple̦ciem dvieli BW. III, 1, 17;
2) umbindend verbinden:
kad... kungs savu ļaužu vainu apsies Jes. 30, 26. Refl. -tiês, sich umbinden: apsienies vaŗa ķēdes BW. 15217. brūte nuoraisīja brūtganam kakladrānu un apsējās tuo sev ap vidu BW. III, 77. apsìenamais, apsèjums, der Verband.
Kļūdu labojums:
15217 15227
III, 77 = III, 1, S. 77.
Avots: ME I, 120
1) umbinden:
kaklautu. vedējam apsēja ap ple̦ciem dvieli BW. III, 1, 17;
2) umbindend verbinden:
kad... kungs savu ļaužu vainu apsies Jes. 30, 26. Refl. -tiês, sich umbinden: apsienies vaŗa ķēdes BW. 15217. brūte nuoraisīja brūtganam kakladrānu un apsējās tuo sev ap vidu BW. III, 77. apsìenamais, apsèjums, der Verband.
Kļūdu labojums:
15217 15227
III, 77 = III, 1, S. 77.
Avots: ME I, 120
apsildīt
apsil̃dît [li. apšìldyti], tr., ein wenig erwärmen: kučieris ies ruokas apsildīt LP. VII, 975. Refl. -tiês, sich ein wenig erwärmen: lapsa lūdza, lai ļaujuot apsildīties LP. VI, 246.
Avots: ME I, 120
Avots: ME I, 120
apsirt
‡ apsirt "?": ciguoriņi ir apsīruši (malšanai dedzinuot nav vēl brūni sagruzduši, bet apšāvušies tādi bālgani) Festen. Refl. -tiês, ringsum emporwachsen (-spriessen), aufkeimen Heidenfeld: viņam bārda jau apsīrusies (labi apaugusi).
Avots: EH I, 112
Avots: EH I, 112
apsist
apsist, tr.,
1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;
2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;
3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;
4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,
1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;
2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;
3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;
4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;
5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.
Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190
Avots: ME I, 120
1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;
2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;
3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;
4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,
1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;
2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;
3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;
4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;
5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.
Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190
Avots: ME I, 120
apsitināt
‡ apsitinât,
1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;
2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,
1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;
2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.
Avots: EH I, 112
1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;
2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,
1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;
2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.
Avots: EH I, 112
apskabināt
apskabināties
apskatīt
apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.
Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94
Avots: ME I, 121
Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94
Avots: ME I, 121
apskaut
apskaût, Refl. -tiês, auch Laud. n. BielU.: bē̦rns apskâvies 2 ar abām ruokām mātei gar kaklu Dond.
Avots: EH I, 113
Avots: EH I, 113
apskaut
apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apskāvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apskāva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apskāvis mātei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apskāvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apskāvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apskāvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).
Avots: ME I, 121, 122
Avots: ME I, 121, 122
apšķebināt
apšķebinât [Lisohn u. a.], auch apšķibinât PS., Übligkeit, Ekel erregen: man rutki apšķebināja dūšu, sirdi MWM. III, 696. Refl. -tiês, übel werden: varēja dūša apšķebināties Vēr. I, 1162; A. X, 1, 528. Auch: widerwärtig werden, z. B. uzbāzīgā brūte brūtganam apšķebinājās Dr. - Für apšķebināties "übel werden" auch apšķebêt: dūša apšķebēja U. b. 41, 18.
Avots: ME I, 129
Avots: ME I, 129
apšķerbināt
apšķerbināties
apskraidīt
‡ apskraidît, = ‡ apskraidelêt (aber nicht pejorativ): apskraidīja visu ciemu Pas. IX, 503.
Avots: EH I, 113
Avots: EH I, 113
apskrambāt
apskram̃bât, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., unversehens ringsum oder leichthin abgeschrammt werden: jaunā kaste jau apskrambājusies.
Avots: EH I, 113
Avots: EH I, 113
apskramstīt
apskramstît, tr., mit den Zähnen ein wenig anfassen, beissen, benagen (gew. von Pferden): suns apskramstīja kaulu J. Kaln. Refl. -tiês, einander ein wenig mit den Zähnen anfassen, beissen: zirgi apskramstās C.
Avots: ME I, 122
Avots: ME I, 122
apskust
‡ I apskust (li. apskùsti), ringsum abrasieren Warkl.: a. bardu. Refl. -tiês Warkl.,
1) sich ringsum abrasieren;
2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);
3) sich beschaben Wessen.
Avots: EH I, 114
1) sich ringsum abrasieren;
2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);
3) sich beschaben Wessen.
Avots: EH I, 114
apskūt
‡ apskũt
1) = ‡ apskust Warkl.;
2) betrügen
Warkl. Refl. -tlês Warkl.,
1) = apslaustiės 1 ;
2) = apskusliês 2;
3) sich betrügen, sich täuschen.
Avots: EH I, 114
1) = ‡ apskust Warkl.;
2) betrügen
Warkl. Refl. -tlês Warkl.,
1) = apslaustiės 1 ;
2) = apskusliês 2;
3) sich betrügen, sich täuschen.
Avots: EH I, 114
apšļacināt
apslacīt
apslacît, ‡ Refl. -tiês,
1) sich oder einander bespritzen;
2) unversehens bespritzt werden:
istabu slakuot, apslacījās arī krē̦sli.
Avots: EH I, 114
1) sich oder einander bespritzen;
2) unversehens bespritzt werden:
istabu slakuot, apslacījās arī krē̦sli.
Avots: EH I, 114
apslēpt
apslèpt [li. apslė̃pti], tr., verheimlichen, verbergen, verstecken: ai, liepiņa, platlapīte, apslēp manu vainadziņu Ltd. 867. viņa tuo nuo visiem apslēpa Alm. uguni apslēpt U., das Feuer dämpfen, mit Asche bedecken. apslèpẽjs, der Hehler. Refl. -tiês, sich verbergen.
Avots: ME I, 123
Avots: ME I, 123
apsliekāt
‡ apsliekât Bauske, C. (mit iẽ), Wolmarshof, = apsliekuôt: bē̦rns mē̦dz a. priekšautu. Refl. -tiês, sich begeifern: bē̦rns apsliekājies Bauske u. a.
Avots: EH I, 114
Avots: EH I, 114
apsliekot
apslienāt
apslienāties
apslinkot
apšmaukt
apšmucināt
apšmulīt
apsmurgāt
apsmur̃gât, apsmur̃guļuôt (li. apsmurgliúoti), tr.,
1) beschmurgeln, durch Nasenschleim verunreinigen:
bē̦rns apsmurgājis ēdienu;
2) etw. oberflächlich tun:
ir tik apsmurgāts, nav vēl nekas padarīts PS. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmurgeln.
Avots: ME I, 124
1) beschmurgeln, durch Nasenschleim verunreinigen:
bē̦rns apsmurgājis ēdienu;
2) etw. oberflächlich tun:
ir tik apsmurgāts, nav vēl nekas padarīts PS. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmurgeln.
Avots: ME I, 124
apsmurināt
‡ apsmurinât, betrüben: nu mana dvēsel[e] apsmurināta Elger Evang. Joh. 12 27. Refl. -tiês, sich betrüben; ergrimmen Elger Evang. Joh. 11,33.
Avots: EH I, 115
Avots: EH I, 115
apšņaukt
‡ apšņàukt, schnaubend (schneuzend) bespritzen (besudeln): a. uotru cilvē̦ku. Refl. -tiês Bers., sich ab-, ausschneuzen.
Avots: EH I, 120
Avots: EH I, 120
apsolīt
apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
apspaidīt
apspaîdît, ‡ Refl. -tiês: ļauties a., sich betasten lassen: ne˙viena neļāvās uzraugam ... a. Janš. Dzimtene V, 200.
Avots: EH I, 115
Avots: EH I, 115
apspert
‡ apsper̂t,
1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;
2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.
Avots: EH I, 115, 116
1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;
2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.
Avots: EH I, 115, 116
apspļaudīt
‡ apspļaudât Warkl., = apspļaũdît. Refl. -tiês, sich oder einander (wiederholt) bespucken.
Avots: EH I, 116
Avots: EH I, 116
apspļaudīt
apšpļaudīt
‡ apšpļaũdît Dunika, Kal., = apspļaũdît. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich oder einander wiederholt bespucken.
Avots: EH I, 120
Avots: EH I, 120
apspļaut
apšpļaut
apspodrināt
‡ apspuôdrinât,
1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;
2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.
Avots: EH I, 116
1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;
2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.
Avots: EH I, 116
apspoguļot
‡ apspuoguļuôt, mit einem Spiegel bestrahlen. Refl. -tiês, sich bespiegeln: tā nevar a. vien.
Avots: EH I, 116
Avots: EH I, 116
apsprauslāt
apspriņģāt
apspurslāt
apstādīt
apstãdît, ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beendigen Dunika, Kal.: mūsu saimniece jau apstādījusies.
Avots: EH I, 116
Avots: EH I, 116
apstāt
apstât,
2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;
4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡
5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês, ‡
4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.
Avots: EH I, 117
2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;
4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡
5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês, ‡
4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.
Avots: EH I, 117
apstāt
apstât (li. apstóti), intr.,
1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;
2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;
3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;
4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,
1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;
2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;
3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.
Avots: ME I, 126
1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;
2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;
3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;
4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,
1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;
2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;
3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.
Avots: ME I, 126
apsteigt
‡ apsteigt, in aller Eile bewältigen Dunika: lielie darbi nu apsteigti. Refl. -tiês, herumeilen um: a. ap e̦ze̦ra galu.
Avots: EH I, 117
Avots: EH I, 117
apstēkāt
apstē̦kât, apstẽķêt Sissegal, apsteķêt L., apstērķêt Erlaa: baļķus, Balken bezimmern L.; apstēķêt für aptēst Hug., Kursiten.
Avots: ME I, 126
Avots: ME I, 126
apstiept
apstīpot
apstĩpuôt, -ât, -êt, bebänden, Reifen umlegen: mucu, dzirnavu puses Konv. 2, 709. visi pagalma stabi bij apstīpuoti. mēle kā apstīpuota (apstīpē̦ta), die Zunge bleibt mir im Munde stehen L.
Kļūdu labojums:
Konv. 2, 709 = Konv. 2 709
Avots: ME I, 126
Kļūdu labojums:
Konv. 2, 709 = Konv. 2 709
Avots: ME I, 126
apstiprināt
apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.
Avots: ME I, 126
Avots: ME I, 126
apstrādāt
apstràdât, tr.,
1) bearbeiten:
laukus, zemi; bearbeiten, verprügeln, mit dem Zusatz: zilu, me̦lnu. Refl. -tiês, seine Arbeiten beendigen: tu esi apstrādājies MWM. VII, 133. apstràdãjums, die Bearbeitung: zalkša līgavas vielas apstrādājums A. III, 569.
Avots: ME I, 127
1) bearbeiten:
laukus, zemi; bearbeiten, verprügeln, mit dem Zusatz: zilu, me̦lnu. Refl. -tiês, seine Arbeiten beendigen: tu esi apstrādājies MWM. VII, 133. apstràdãjums, die Bearbeitung: zalkša līgavas vielas apstrādājums A. III, 569.
Avots: ME I, 127
apstrīpāt
apstumt
‡ apstumt, herumschieben um: a. ratiņus ap stūri. Refl. -tiês: a. ar laivu ap salu, sich mit einer Stange gegen den Grund stemmend, in einem Boot um eine Insel herumgelangen.
Avots: EH I, 118
Avots: EH I, 118
apšūdināt
apsukāt
‡ apsukât,
1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;
2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;
3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.
Avots: EH I, 118
1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;
2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;
3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.
Avots: EH I, 118
apsukt
apsūlāt
apsūlât [= infl. apsèuluot 2 in Preili], refl. -tiês, eitern, beschwären: pirksts apsūlājis; sich mit einer faulenden Flüssigkeit bedecken: jauns bē̦rza ce̦lms pavasaŗuos apsūlājis A. X, 1, 528 [Lubahn].
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
apsumināt
apsuminât, tr., begrüssen, willkommen heissen: viesus. Refl. -tiês, sich begrüssen: un tie apsuminājās viens uotru II Mos. 18, 7.
Avots: ME I, 127
Avots: ME I, 127
apsūnāt
apsûnât PS., -uôt, -êt, auch apsûņuôt, refl. -tiês, mit Moos bewachsen: apsūnuojis uozuoliņš BW. 13041. LP. VI, 141.
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
apsuškāt
‡ apsuškât Wolmarshof, beschmutzen: a. drēbes. Refl. -tiês Wolmarshof, sich beschmutzen: bē̦rns apsuškājies, pa zemi rāpuodams.
Avots: EH I, 118
Avots: EH I, 118
apšūstīt
apšūt
apšũt,
2): jāapšuj gan˙drīz viss nuovads Janš. Līgava I, 55; ‡
3) (eine Wand) bekleiden:
a. māju ar dēļiem. ‡ Refl. -tiês,
1) für sich alle nötigen Kleider fertignähen:
e̦smu nu beidzuot apšuvusies. varēsim nu labi apšūties un aplāpīties Janš. Mežv. ļ. I, 144;
2) sich die Kleider benähen:
a. ar visādiem izruotājumiem.
Avots: EH I, 120
2): jāapšuj gan˙drīz viss nuovads Janš. Līgava I, 55; ‡
3) (eine Wand) bekleiden:
a. māju ar dēļiem. ‡ Refl. -tiês,
1) für sich alle nötigen Kleider fertignähen:
e̦smu nu beidzuot apšuvusies. varēsim nu labi apšūties un aplāpīties Janš. Mežv. ļ. I, 144;
2) sich die Kleider benähen:
a. ar visādiem izruotājumiem.
Avots: EH I, 120
apsvaidīt
apsvaidît: apsvaîdît 2 (= apmẽ̦tât
1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡
3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.
Avots: EH I, 118
1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡
3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.
Avots: EH I, 118
apsvaidīt
apsvaidît, tr., beschmieren, besprengen, salben: ar šuo mīklu bērniņš pirtī jāapsvaida BW. I, S. 185. tev būs dzīvuokli apsvaidīt II Mos. 40, 9. Refl. -tiês, sich beschmieren, sich salben.
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
apsveicināt
apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
apsviķot
apsviķuot, -êt, tr., mit Pech ringsum verpichen: tev būs tuo (šķirstu) apsviķēt I Mos. 6, 14.
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
apsvilināt
apsvilinât (li. apsvìlinti), caus., ansengen, besengen: kautām cūkām sarus; auklu. kuokam liesmu biezuo mizu apsvilinājuse Aps. Sprw.: iet kā apsvilināta lapsa, von dem gesagt, der nicht weiss, was er tut. apsv. nagus, sich die Finger verbrennen A. XIII, 389. Refl. -tiês, sich ansengen.
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
apsvīnīt
‡ apsvīnît, beschmutzen Wolmarshof (mit ì), Salis (mit î 2 ): a. jaunuo tē̦rpu. Refl. -tiês, ‡
2) schmutzig werden:
lakatiņš jau apsvìnījies Wolmarshof.
Avots: EH I, 119
2) schmutzig werden:
lakatiņš jau apsvìnījies Wolmarshof.
Avots: EH I, 119
aptaisīt
aptaĩsît [li. aptaisýti], tr.,
1) herummachen, umgeben:
sē̦tu ap dārzu;
2) besudeln, beschmutzen.
Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptaisījies.
Avots: ME I, 130
1) herummachen, umgeben:
sē̦tu ap dārzu;
2) besudeln, beschmutzen.
Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptaisījies.
Avots: ME I, 130
aptašķīt
aptašķît, auch aptašķêt (li. aptaškýti), tr., bespritzen, besudeln: asinīm, dubļiem. kāds bija viss ar tinti aptašķīts JR. V, 37. Refl. -tiês, sich beschmutzen: netīrumiem.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
aptaujāt
aptaukot
aptàukuôt [li. aptaukùoti], tr., mit Fett beschmieren, bestreichen Dr. Refl. -tiês, sich verfetten. sirds aptàukuôšanâs, Herzverfettung.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
aptaunāt
aptaũnât, tr., vermummen, stark einhüllen. Refl. -tiês, sich vermummen, sich warm ankleiden, einhüllen: tu esi aptaunājies kā ziemas laikā Wainoden.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
aptekāt
apte̦kât, auch aptē̦kât, freqn. von aptecêt, umherlaufen: kreisās ruokas pirksti sāka aptē̦kāt stīgas Stari II, 484. Refl. apte̦kâtiês, sich belaufen, begatten (vom Vieh, namentlich von Schafen).
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
apteksne
aptept
‡ aptept (li. aptèpti), bestreichen, beschmieren Preil (Kur. Nehrung), Rutzau: a. maizi ar sviestu, ruokas ar mālis. Refl. -tiês Rutzau,
1) sich beschmieren;
2) sich einlassen mit jem.
(pejorativ): aptepies ar brūtēm, viņš pa˙visam nuogājis nuo ceļa.
Avots: EH I, 121
1) sich beschmieren;
2) sich einlassen mit jem.
(pejorativ): aptepies ar brūtēm, viņš pa˙visam nuogājis nuo ceļa.
Avots: EH I, 121
aptērpt
I aptḕrpt, ‡
2) (Land) anbauen, kultivieren:
neaptē̦rpti tīrumi "arva requiescunt" Elger Dicliun. 314. Refl. -tiês: pats aptērpjas ar ādu Pas. IX. 482.
Avots: EH I, 121
2) (Land) anbauen, kultivieren:
neaptē̦rpti tīrumi "arva requiescunt" Elger Dicliun. 314. Refl. -tiês: pats aptērpjas ar ādu Pas. IX. 482.
Avots: EH I, 121
aptērpt
aptḕrpt, bekleiden, einkleiden, schmücken: drēbes; slimnieku siltās drēbēs, te atrada tuo cilvē̦ku... aptē̦rptu sēžam Luk. 8, 35. Refl. -tiês, sich an kleiden (drēbes), schmücken, ausrüsten: kungs, tu esi ar guodību aptērpies Psalm 104, 1; ar greznību Hiob 40, 5.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
aptikt
aptikt, ‡
2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi; ‡
3) = apcel̂t 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡
4) = apcel̂t 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".
Avots: EH I, 121
2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi; ‡
3) = apcel̂t 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡
4) = apcel̂t 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".
Avots: EH I, 121
aptīņāt
aptīpuļot
aptīrīt
aptīstīt
aptīt
‡ aptît, Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) umwinden, -wickeln: savu bārzdu apstinies gar vē̦de̦ru Pas. II, 178.
Avots: EH I, 122
2) sich
(dat.) umwinden, -wickeln: savu bārzdu apstinies gar vē̦de̦ru Pas. II, 178.
Avots: EH I, 122
aptīt
aptît, tr., umwickeln, umwinden: pirkstu ar lupatu LP. IV, 56. tuo es aptinu ap pirkstu kā cērmi (Alm.), habe gefügig gemacht. Refl. -tiês, sich umwickeln, umwinden: pātaga aptinusies ap asi.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
aptraipīt
aptràipît, ‡ Refl. -tiês, sich beflecken (beschmutzen): a. ar dubļiem Kal. (mit aĩ). viss galdauts aptraipījies ar tinti Jürg.
Avots: EH I, 122
Avots: EH I, 122
aptraišķīt
aptràišķît 2 [li. aptráiškyti], tr., beschmutzen, besudeln Erlaa: braukdams ar mucu, viņš aptraišķijis ar netīrumiem visu ceļu. Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptraišķījies Bers.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
aptrankāt
‡ aptrañkât,
1) = ‡ aptramdît 1: a. zirgu ap tīrumu Cibla;
2) = nùorul̃lêt: a. tīrumu Lubn.,
3) begatten
Lubn., Meiran, Saikava: ave̦ns aptrankājis visas aitas.
Avots: EH I, 122
1) = ‡ aptramdît 1: a. zirgu ap tīrumu Cibla;
2) = nùorul̃lêt: a. tīrumu Lubn.,
3) begatten
Lubn., Meiran, Saikava: ave̦ns aptrankājis visas aitas.
Avots: EH I, 122
aptraukt
aptraukt (li. aptráukti "beziehen"), ‡ Refl. -tiês, ungestüm herumeilen um Salis: nuo āža bē̦gdams, gans ap. traucas ap siena kaudzi.
Avots: EH I, 122
Avots: EH I, 122
aptriekt
aptrìekt, tr., herumjagen: aitas ap kalnu. Refl. -tiês, sich herumjagen, sich gründlich aussprechen: Čībai bija vaļa aptriekties ar Luzi Degl. Cf. triekt, viel sprechen.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
aptriept
aptrìept, tr., beschmieren, bestreichen: jūs asnīm aptriepti Rain. Refl. -tiês, sich beschmieren: viņš aptriepies kā miesnieks Rain.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
aptrūkt
aptrũkt,
1) intr., abbrechen, aufhören:
runas uz brīdi aptrūka A. XVII, 315. šīs zaķu dziesmas beidzuot līgsmā nesaskaņā aptrūka JR. V, 23;
2) aufhören vorhanden zu sein, fehlen, mangeln:
tam aptrūkuse maize LP. VII, 776; gew. unpersönl. c. gen.: kad visus tuos kārtu, tad mežā aptrūktu zaru Pur. Refl. -tiês, zu Ende gehen, fehlen, mangeln: gaļa aptrūkusies LP. III, 81; auch unpersönl. c. gen.: tam bij aptrūcies cigāru Alm.
Avots: ME I, 131
1) intr., abbrechen, aufhören:
runas uz brīdi aptrūka A. XVII, 315. šīs zaķu dziesmas beidzuot līgsmā nesaskaņā aptrūka JR. V, 23;
2) aufhören vorhanden zu sein, fehlen, mangeln:
tam aptrūkuse maize LP. VII, 776; gew. unpersönl. c. gen.: kad visus tuos kārtu, tad mežā aptrūktu zaru Pur. Refl. -tiês, zu Ende gehen, fehlen, mangeln: gaļa aptrūkusies LP. III, 81; auch unpersönl. c. gen.: tam bij aptrūcies cigāru Alm.
Avots: ME I, 131
aptucināt
aptukt
aptumšot
aptùmšuôt [in Texten des 17. Jahrh. auch aptumsuôt], tr., verfinstern: zeme tapa aptumšuota II Mos. 10, 15; übertr.: kaislība aptumšuo cilvē̦ka prātu Vēr. I, 1261, dvēseli Kundz. Refl. -tiês, sich verfinstern: mēness, saule aptumšuojās LP. VII, 598. mācītāja vaigs sāka aptumšuoties Kaudz. M.
Avots: ME I, 132
Avots: ME I, 132
aptupt
aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.
Avots: ME I, 132
Avots: ME I, 132
aptvert
aptver̂t, ‡
3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡
4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.
Avots: EH I, 123
3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡
4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.
Avots: EH I, 123
aptvert
aptver̂t (li. aptvérti), tr.,
1) umfassen, enthalten:
tuo aptve̦rtu ar vienu juostu nu lasītāji ruokās tur Rain. literatūra aptveŗ ražuojumus Pav. aptvert asinis, dem Blute Einhalt tun U.;
2) begreifen:
kas var viņa lielus brīnumus aptvert Manz. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen, umfassen: viņa tai aptvērās ap kāju Baltp.
Avots: ME I, 132
1) umfassen, enthalten:
tuo aptve̦rtu ar vienu juostu nu lasītāji ruokās tur Rain. literatūra aptveŗ ražuojumus Pav. aptvert asinis, dem Blute Einhalt tun U.;
2) begreifen:
kas var viņa lielus brīnumus aptvert Manz. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen, umfassen: viņa tai aptvērās ap kāju Baltp.
Avots: ME I, 132
apurdīt
apvadāt
apvadāt
apvadât, freqn., tr.,
1) herumführen:
svešinieku ap purvu;
2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.
Avots: ME I, 133
1) herumführen:
svešinieku ap purvu;
2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.
Avots: ME I, 133
apvaicāt
apvaĩcât, tr., fragen, nachfragen: pateicuos par apvaicāšanu, Dank für gütige Nachfrage. Refl. -tiês, sich erkundigen: viņš aizgājis apvaicāties kapteinim, kas darāms LP. VII, 200. vedējs apvaicājās pēc aitiņas Vēr. I, 84.
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
apvainot
apvaĩnuôt Refl. -tiês, ‡
2) einandel beschuldigen:
viens uotru apvainuojas sle̦pkavas darbu padarījuši Pet. Av. III, (pielik.) 111; ‡
3) sich beleidigt fühlen.
Avots: EH I, 124
2) einandel beschuldigen:
viens uotru apvainuojas sle̦pkavas darbu padarījuši Pet. Av. III, (pielik.) 111; ‡
3) sich beleidigt fühlen.
Avots: EH I, 124
apvainot
apvaĩnuôt, auch apvaĩņuôt, beschuldigen, beleidigen: vai es varu apvainuot citus JR. IV, 155. Refl. -tiês, sich etw. zu Schulden kommen lassen, sich versündigen: mūķenes, kas apvainuojušās, tapušas iesluodzītas Kaudz. M.; apvaĩnuôtãjs, der Beleidiger, apvainuojums, die Beschuldigung, Beleidigung.
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
apvaislot
apvàisluôt, tr., befruchten, schwängern (von Menschen, Tieren, Pflanzen). Refl. -tiês, sich begatten, belaufen, befruchtet werden: augs apvaisluojas Pūrs III, 94.
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
apvaišļot
apvaišļoties
apvākāt
apvaldīt
apvàldît [li. apvaldýti], tr., besänftigen, bändigen: apvaldītās raudas Druva I, 566; apvaldītā balsā in ruhigem Ton Vēr. II, 782. Refl. -tiês sich beherrschen.
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
apvālis
apvàlis 2, das zum Trocknen zusammengeharkte Heu C., Lubahn, Bers. (zu velt). Dazu ein Verbum apvālêt = izārdītuo sienu nuo visām malām visapkārt valnī uzkasīt P.
Avots: ME I, 134
Avots: ME I, 134
apvalkāt
apval̃kât, freqn. von apvilkt, abtragen: svārki bij stipri apvalkāti Sil. Refl. -tiês, abgetragen werden (von Kleidern).
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
apvārtīt
apvā̀rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.
Avots: ME I, 134
Avots: ME I, 134
apvazāt
apvazât, tr., durch Tragen abnützen (von Kleidungsstücken): apvazātās drēbēs Apsk. I, 484; ve̦cas, apvazātas sirdis, alte, nicht mehr empfängliche Herzen Vēr. I, 1308; apvazāts piemē̦rs, ein abgedroschenes Beispiel Vēr. II, 832. Refl. -tiês, sich durch Tragen abnutzen, beschmutzt werden: apvazājās manas baltās drēbes.
Avots: ME I, 134
Avots: ME I, 134
apveikt
apvelt
apvel̂t [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,
1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;
2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.
Avots: ME I, 135
1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;
2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.
Avots: ME I, 135
apvemt
apvem̃t (li. apvémti), tr., etw. durch Erbrechen bespeien: drēbes. Refl. -tiês, erbrechen: es apve̦mtuos aiz riebām MWM. VIII, 836.
Avots: ME I, 135
Avots: ME I, 135
apvērst
apvḕrst,
1): a. ābuoliņu (lai izžūst) Dunika. a. (= apgâzt) ve̦zumu Dunika, Kal. Refl. -tiês: ve̦zums apvērties (= apgâzies) Dunika, Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 126
1): a. ābuoliņu (lai izžūst) Dunika. a. (= apgâzt) ve̦zumu Dunika, Kal. Refl. -tiês: ve̦zums apvērties (= apgâzies) Dunika, Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 126
apvērst
apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,
1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;
2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.
Avots: ME I, 135
1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;
2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.
Avots: ME I, 135
apviļāt
apviļât, apviļinât, freqn. zu apvel̂t, tr.,
1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;
2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.
Avots: ME I, 136
1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;
2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.
Avots: ME I, 136
apvilkt
apvìlkt, 2): skaisti apvilktuo... meitini Pas. IX, 309. Refl. -tiês,
2) sich ankleiden:
māsas apsavilka Pas. V, 87 (ähnlich VII, 493; VIII, 318).
Avots: EH I, 126
2) sich ankleiden:
māsas apsavilka Pas. V, 87 (ähnlich VII, 493; VIII, 318).
Avots: EH I, 126
apvilkt
apvìlkt (li. apvil̃kti), tr.,
1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;
2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,
1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;
2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.
Avots: ME I, 136
1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;
2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,
1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;
2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.
Avots: ME I, 136
apvilt
apvīt
apvît (unter apvîstît): a. pušķus ap durīm Dunika, Kal. Marta apvija ruokas tai ap kaklu Saul. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;
2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.
Avots: EH I, 127
1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;
2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.
Avots: EH I, 127
apvītināt
apviznīt
apzagt
apzagt
apzagt, tr., bestehlen: savu kungu. Refl. -tiês [li. apsižàgti], sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen: čigāni bijuši apzagušies LP. VII, 258 Liene bij muižas klētī ņe̦muot apzagusies Latv.
Kļūdu labojums:
258 = 958
Avots: ME I, 137
Kļūdu labojums:
258 = 958
Avots: ME I, 137
apzelināt
apžēlot
apžẽ̦luôt, tr.,
1) begnadigen, Barmherzigkeit üben an jem.:
apžē̦luot viņš tuos nedrīkstēja JK.; apžē̦luots grēcinieks Kaudz. M. viņš apžē̦luots karaļa varā un stāvēs Dünsb.;
2) beklagen, bereuen:
grē̦kus U., gew. nuožē̦luot. Refl. -tiês par, sich erbarmen: tad ķēniņa meita apžē̦luojās par Muozu II Mos. 2, 6. Dazu ap˙žẽl als Verkürzung des Imper. ap˙žẽ̦luojies "erbarme dich!": bet - ap˙žēl! tas jau maksās tīru baltu naudu A. XX, 85.
Avots: ME I, 139
1) begnadigen, Barmherzigkeit üben an jem.:
apžē̦luot viņš tuos nedrīkstēja JK.; apžē̦luots grēcinieks Kaudz. M. viņš apžē̦luots karaļa varā un stāvēs Dünsb.;
2) beklagen, bereuen:
grē̦kus U., gew. nuožē̦luot. Refl. -tiês par, sich erbarmen: tad ķēniņa meita apžē̦luojās par Muozu II Mos. 2, 6. Dazu ap˙žẽl als Verkürzung des Imper. ap˙žẽ̦luojies "erbarme dich!": bet - ap˙žēl! tas jau maksās tīru baltu naudu A. XX, 85.
Avots: ME I, 139
apzibsnīt
apzibt
apziest
apziest, ‡ Refl. -tiês, sich beschmieren (beschmutzen) Pas. VII, 327, VIII, 353 (aus Lettg.).
Avots: EH I, 128
Avots: EH I, 128
apžilbināt
apžil̃binât, caus., blenden PS.: spuožums tev acis apžilbinājis. Refl. -tiês, geblendet werden, sich blenden, betäuben lassen: gribas gaismā apžilbināties, līdz akls paliek Stari I, 358.
Avots: ME I, 139
Avots: ME I, 139
apzīmot
apzināt
apzinât [li. apžinóti], tr., etw. mit seinem Wissen umfassen: tuo es labi apzinu; auch mit par: par šuo pusi es apzinu; apzināts pretstats, bewusster Gegensatz RKr. IX, 119. apzināma sirds, das Gewissen; apzināma vieta, ein bekannter Ort, ein Ort, den jeder kennen muss Mag. III. 1, 92. Refl. -tiês, sich bewusst sein,
1) mit Acc.: Jurītis apzinājās savu spē̦ku Purap.; bei der Negation auch mit dem Gen.: mātīte nuodievuojusies, ka nekā ļauna neapzinuoties LP. III, 101;
2) mit abhäng. Part. od. ka: viņa ne- apzinās nekādi grē̦ku darījuse Apsk. I, 243.
Avots: ME I, 137
1) mit Acc.: Jurītis apzinājās savu spē̦ku Purap.; bei der Negation auch mit dem Gen.: mātīte nuodievuojusies, ka nekā ļauna neapzinuoties LP. III, 101;
2) mit abhäng. Part. od. ka: viņa ne- apzinās nekādi grē̦ku darījuse Apsk. I, 243.
Avots: ME I, 137
apžļāgt
apžņaugt
apžņaûgt,
1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;
2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;
3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.
Avots: ME I, 139
1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;
2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;
3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.
Avots: ME I, 139
apžulīt
apžulnīt
apzvelt
apzviest
ardievoties
ārdināt
I ārdinât, tr., härten. Refl. -tiês, sich abhärten: iet ārdināties A. -Autz, aus der heissen Badstube in den Fluss baden gehen. Zu ãrdêt.
Avots: ME I, 241
Avots: ME I, 241
ārdīt
ā̀rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),
1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;
2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;
3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;
4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;
5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;
6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,
1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;
2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;
3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;
4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā̀rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.
Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374
Avots: ME I, 241
1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;
2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;
3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;
4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;
5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;
6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,
1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;
2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;
3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;
4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā̀rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.
Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374
Avots: ME I, 241
ārīgs
ârîgs,
1) geckenhaft, extravagant, ausser sich:
viņš tāds ārīgs, er ist extravagant. kad viņš tuo dzirdēja, tad viņš bija ārīgs, war er ausser sich (vor Wut);
2) ārīgs uz (von unersättlicher Grier), verpicht auf:
meita ārīga uz puišiem; zirgs ārīgs uz auzām;
3) ārīgs für ârẽjs, äusserlicht:
ārīgs st. ārējs spuožums, der äussere Glanz;
4) n. Etn. III, 145 ārīgs tīrums, mežs = ārējs od. āra t. m., ein Feld, ein Wald, wo guter Boden ist, wo schönes Gras, Laubbäume wachsen.
Dasselbe bedeutet ârîgsnêjs tīrums, mežs.
Avots: ME I, 242, 243
1) geckenhaft, extravagant, ausser sich:
viņš tāds ārīgs, er ist extravagant. kad viņš tuo dzirdēja, tad viņš bija ārīgs, war er ausser sich (vor Wut);
2) ārīgs uz (von unersättlicher Grier), verpicht auf:
meita ārīga uz puišiem; zirgs ārīgs uz auzām;
3) ārīgs für ârẽjs, äusserlicht:
ārīgs st. ārējs spuožums, der äussere Glanz;
4) n. Etn. III, 145 ārīgs tīrums, mežs = ārējs od. āra t. m., ein Feld, ein Wald, wo guter Boden ist, wo schönes Gras, Laubbäume wachsen.
Dasselbe bedeutet ârîgsnêjs tīrums, mežs.
Avots: ME I, 242, 243
arkls
ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;
1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;
2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;
3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).
Avots: ME I, 141
1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;
2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;
3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).
Avots: ME I, 141
art
ar̂t, -ŗu, -ru (li. árti), tr., pflügen. Sprw.: labāk aris, nekā kāris. zviedzin zviedza bāliņam aŗamie kumeliņi BW. 28150. art, art, ne lāču vadāt: ar aršanu labāk maizi pelnīs, nekā ar lāču vadāšanu. Refl. -tiês, um die Wette pflügen. Subst. ariêns, der einmalige Akt des Pflügens; ar̂šana, das Pflügen. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana, nekā plē̦sumā. nuo aršanas pārnākt, von der Pflugarbeit nach Hause kommen. arums,
1) die vollendete Handlung des Pflügens, die schon erfolgte Pflugarbeit:
es būtu badu nuomiruse nuo bāliņa arumiņa BW. 3593;
2) das Gepflügte, das aufgepflügte Feld:
iet pa arumiem. [Zu pr. artoys "Ackermann", aksl. orati, got. arjan, lat. arāre "pflügen", ir. airim, gr. ἀρόω "pflüge", arm. araur "Pflug" u. a.; s. auch aruõds.]
Avots: ME I, 141
1) die vollendete Handlung des Pflügens, die schon erfolgte Pflugarbeit:
es būtu badu nuomiruse nuo bāliņa arumiņa BW. 3593;
2) das Gepflügte, das aufgepflügte Feld:
iet pa arumiem. [Zu pr. artoys "Ackermann", aksl. orati, got. arjan, lat. arāre "pflügen", ir. airim, gr. ἀρόω "pflüge", arm. araur "Pflug" u. a.; s. auch aruõds.]
Avots: ME I, 141
arvienam
arvienu
asināt
asinât, tr., schärfen, spitzen: izkapti, nazi. asināt asināja bāliņš savu zuobentiņu BW. 13693, 5. suņi zuobus ase̦nāja BW. 756, Nitau. Refl. -tiês, sich schärfen, schärfer werden: viņas kritika asinājās ar katru dienu A. XVI, 784.
Avots: ME I, 143
Avots: ME I, 143
asins
asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.
Avots: EH I, 131
Avots: EH I, 131
ašņadzeres
ašņadzeres: auch ašņadzêre Oknist, ašņadzira (> ostle. -dzyra) Oknist, ašņadziras Wessen.
Avots: EH I, 132
Avots: EH I, 132
atadīt
atadît, tr.,
1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi kārtas atadīt atpakaļ;
2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;
[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.
Avots: ME I, 148
1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi kārtas atadīt atpakaļ;
2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;
[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.
Avots: ME I, 148
atalgot
atàlguôt, tr., besolden, belohnen, vergelten: kalpus atalguo ne naudā vai graudā, bet ar zemes gabalu. un tavu lēnsirdību atalguo MWM. V, 252. Refl. -tiês, sich bezahlt machen, Vergeltung, Lohn erhalten: pūliņi atalguojās Pūrs III, 49. atàlguõjums, die Belohnung.
Avots: ME I, 148
Avots: ME I, 148
atāls
atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. atòlas, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. 2 448. [So auch Fick Wrtb. I 4, 440 und III 4, 184, Walde Wrtb. 2 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 1 und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês 2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. 2 28 und Feist Wb. 2 25.]
Avots: ME I, 149
Avots: ME I, 149
atārdīt
atā̀rdît (li. atardýti), tr.,
1) auf-, lostrennen:
viņi atārda maisam galu LP. VII, 257;
2) wegscharren:
uguns pēc ūdens sasildīšanas nav atārdāma JK. VI, 25. Refl. -tiês Spr., sich auftrennen.
Avots: ME I, 149
1) auf-, lostrennen:
viņi atārda maisam galu LP. VII, 257;
2) wegscharren:
uguns pēc ūdens sasildīšanas nav atārdāma JK. VI, 25. Refl. -tiês Spr., sich auftrennen.
Avots: ME I, 149
atart
atar̂t: auch AP., Golg., lw., Kaltenbr., Pilda, Strasden, Warkl., Zvirgzdine: a. vagas (rudenī, kartupeļu rakšanas laikā) Warkl. kad izaûg zâle, ataŗ bacviņu, grieziņu vagas ai arklu Zvirgzdine. kad sūdi iearti, tad viņi kādu mēnesi tâ˙pat iearti trup; tad saecē un ataŗ apukuļ AP. ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss pflügen: vai neesi vēl ataries? ‡ Subst. atarumi Segew., das zum zweitenmal Gepflügte (vgl. atarums unter atara).
Avots: EH I, 133
Avots: EH I, 133
ataugu
ataust
ataûst, ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss weben: vai jau tik drīzi ataudies? Saikava.
Avots: EH I, 133
Avots: EH I, 133
ataut
atàut, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) loslösen, -wickeln (von der Fussbekleidung): ja kāja ataunas, kāds aprunā Ceļi III, 118, wenn die Fussbekleidung (eine pastala oder vîze, kurpe) sich loslöst, so wird man von jem. verklatscht.
Avots: EH I, 133
Avots: EH I, 133
atāvīt
atāvît, tr., abquälen: viņš baļķus ve̦duot zirgu atāvīja T. - Refl. -tiês, sich abquälen T.
Avots: ME I, 150
Avots: ME I, 150
atbadīt
atbadît, ‡
2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡
3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,
1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;
2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;
3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;
4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;
5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.
Avots: EH I, 134
2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡
3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,
1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;
2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;
3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;
4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;
5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.
Avots: EH I, 134
atbaidīt
atbaĩdît, ‡ Refl. -tiês: viņš neļaujas atbaidīties, er lässt sich nicht abschrecken.
Avots: EH I, 134
Avots: EH I, 134
atbakstīt
atbakstît (auch Stenden), ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ atbadîtiês 1;
2) bis zum eigenen Überdruss
bakstīt Lemsal: kurpnieks atbakstījies, visu dienu bakstīdams zuoles ar īle̦nu.
Avots: EH I, 134
1) = ‡ atbadîtiês 1;
2) bis zum eigenen Überdruss
bakstīt Lemsal: kurpnieks atbakstījies, visu dienu bakstīdams zuoles ar īle̦nu.
Avots: EH I, 134
atbalsot
atbàlsuôt, auch atbàlsêt, gew. refl. atbàlsuôties, wiederhallen: tautiņās māsa dzied, bāliņuos atbalsēja (Var.: atskanēja) BW. p. 228. kā skaņi atbalsuojas mežs Purap.
Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen
BW. p. 228 = BWp. 228 1
Avots: ME I, 150
Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen
BW. p. 228 = BWp. 228 1
Avots: ME I, 150
atbalstīt
atbal̂stît, r., stützen: pīlāri atbalstīja balkuonu Laps. galvu ruokā od. uz ruoku atbalstīt. Refl. -tiês, sich stützen: ar vienu ruoku uz galdu atbalstīdamās Vēr. II, 148.
Kļūdu labojums:
r. = tr.
Avots: ME I, 150
Kļūdu labojums:
r. = tr.
Avots: ME I, 150
atbārt
‡ atbārt Warkl., = nùorāt, scheltend zurechtweisen: baŗu, baŗu, bet nevaru viņu a.: kāds bijis, tāds paliek. Refl. -tiês (li. atsibárti),
1) bis zum Überdruss (zur Genüge) schelten, sich sattschelten
N.-Peb., Saikava, Warkl., Wessen;
2) gescholten, auch seinerseits resp. ihrerseits die scheltende Person schelten
Golg.: tu nevarēji rieties nei atbārties Salasīšana 94;
3) sehr schroff erwidern
Festen: viņš bargi atbārās, vai duomājuot viņu kurlu e̦sam.
Avots: EH I, 134
1) bis zum Überdruss (zur Genüge) schelten, sich sattschelten
N.-Peb., Saikava, Warkl., Wessen;
2) gescholten, auch seinerseits resp. ihrerseits die scheltende Person schelten
Golg.: tu nevarēji rieties nei atbārties Salasīšana 94;
3) sehr schroff erwidern
Festen: viņš bargi atbārās, vai duomājuot viņu kurlu e̦sam.
Avots: EH I, 134
atbāst
‡ atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.
Avots: EH I, 134
Avots: EH I, 134
atbelzt
‡ atbelzt,
1) viņš tam atbèlza pretī C., er versetzte ihm auch seinerseits einen Schlag;
2) hauend (schlagend) stumpf machen
Kalz. (mit el): neatbelz cirvi!
3) = atbal̂stît Warkh.: a. siênu.
Avots: EH I, 134
1) viņš tam atbèlza pretī C., er versetzte ihm auch seinerseits einen Schlag;
2) hauend (schlagend) stumpf machen
Kalz. (mit el): neatbelz cirvi!
3) = atbal̂stît Warkh.: a. siênu.
Avots: EH I, 134
atbērt
atbẽrt, tr., zurückschütten, wiedergeben, namentlich das aus dem Getreidemagazin genommene Getreide: labību atbērt; übertr., wiedergeben, herleiern, hersagen das Gelernte, Gehörte: kuo skuoluotājs uzdeva, tuo Jurītis kā bērtin atbēra Purap. [Refl. -tiês, durch Wiedergabe der Schulden sich entblössen U.]
Avots: ME I, 150
Avots: ME I, 150
atberzt
atber̂zt Spr., tr.,
1) abreiben, abscheuern:
netīrumus nuo trauka;
2) wundreiben:
kāju zābakā. Refl. -tiês, sich abreiben.
Avots: ME I, 150
1) abreiben, abscheuern:
netīrumus nuo trauka;
2) wundreiben:
kāju zābakā. Refl. -tiês, sich abreiben.
Avots: ME I, 150
atbīdīt
atbīdît, dial. auch atbīdêt, atbīdât (Spr.), zurückschlieben, abweisen: ar ruociņu atbīdīju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018.
Avots: ME I, 151
Avots: ME I, 151
atbilst
‡ atbilst,
1) = atbil̂dêt: dē̦ls jam atbilda Pas. IX, 416 (ähnlich: IV, 80);
2) atbil̂st* E., -stu, -du, entsprechen.
Avots: EH I, 135
1) = atbil̂dêt: dē̦ls jam atbilda Pas. IX, 416 (ähnlich: IV, 80);
2) atbil̂st* E., -stu, -du, entsprechen.
Avots: EH I, 135
atbirzīt
atbļaut
atbļaût, ‡
2) sich laut weinend, schreiend nähern, herkommen
Oknist. Refl. -tiês, ‡
2) sich (laut und unschön) sattweinen
Dunika, Kal.: lai bē̦rns bļauj, līdz atbļausies.
Avots: EH I, 135
2) sich laut weinend, schreiend nähern, herkommen
Oknist. Refl. -tiês, ‡
2) sich (laut und unschön) sattweinen
Dunika, Kal.: lai bē̦rns bļauj, līdz atbļausies.
Avots: EH I, 135
atbļaut
atbļaût, schreiend antworten: brāļi atbļāva:"kuo tu tāds muļķis tur darīsi" LP. VI, 685. Refl. -tiês, entgegenschreien: es bļāvu. mežā man kāds atbļāvās.
Avots: ME I, 151
Avots: ME I, 151
atblāzmot
‡ atblāzmuôt, widerscheinen: (dīķis) atblāzmuoja sarkans kâ asinis Ezeriņš Leijerk. II, 182. sejā, kas atblāzmuoja vakara dzieznā A. Brigadere Daugava I, 303. Refl. -tiês: auch Janš. Līgava II, 22.
Avots: EH I, 135
Avots: EH I, 135
atbods
atbùods 2 ,
4): "siena šķūnī par priekšas siênu tālāk uzkrautais siens" Wessen. ar atbuôdu ("?") Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 90.
Avots: EH I, 137
4): "siena šķūnī par priekšas siênu tālāk uzkrautais siens" Wessen. ar atbuôdu ("?") Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 90.
Avots: EH I, 137
atbradāt
‡ atbradât
1) her-, zurückwaten;
2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten
Salis;
3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,
1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;
2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.
Avots: EH I, 136
1) her-, zurückwaten;
2) guovs atbradājusi nagus, die Kuh hat sich die Hufe wundgetreten
Salis;
3) starķis atbradājis nuo purva uz dārzu vardes, der Storch hat, im Sumpf watend, die Frösche von da in den Garten hergescheucht
Bērzgale. Refl. -tiês,
1) bis zum eigenen Überdruss waten:
bē̦rni nevar a. vien;
2) längere Zeit waten
Saikava: uogu lasītājas pa pīsu atbradājās Warkl. kuo me̦s (= mēs) ar neatbradājāmies pa mežu, - lai nu šie bradā! Saikava.
Avots: EH I, 136
atbraucīt
atbraũcît, ‡ Refl. -tiês,
1) sich die Ärmel aufstreifen:
strādā atbraucījies. atbraucījušies da e̦lkuoņiem Kaltenbr.;
2) sich (von selbst) aufstreifen:
atbraukās kre̦kliem piedurknes Kaltenbr.
Avots: EH I, 136
1) sich die Ärmel aufstreifen:
strādā atbraucījies. atbraucījušies da e̦lkuoņiem Kaltenbr.;
2) sich (von selbst) aufstreifen:
atbraukās kre̦kliem piedurknes Kaltenbr.
Avots: EH I, 136
atbraukt
atbràukt, ‡ Refl. -tiês, "wiederholt fahren" Saikava: kuo gan Pēteris neatbraucēs uz šeni, līdz meiteni dabīja!
Avots: EH I, 136
Avots: EH I, 136
atbrēkt
atbrèkt: baruons atbrēca Deglavs Rīga II, 2, 1010. Refl. -tiês, ‡
2) sich sattschreien, bis zum eigenen Uberdruss schreien
Dunika, Kal., Rutzau: meitine vēl nav atbrē̦kusies.
Avots: EH I, 136
2) sich sattschreien, bis zum eigenen Uberdruss schreien
Dunika, Kal., Rutzau: meitine vēl nav atbrē̦kusies.
Avots: EH I, 136
atbrēkt
atbrist
atbrist, ‡ Refl. -tiês,
1) bis zum eigenen Überdruss waten
Dunika, Kal. u. a.: puika tikai tad gāja uz mājām, kad bija diezgan atbridies. es tur e̦su reizi reizēm bridusi un atbridusies Kaltenbr.;
2) "viel waten"
Warkl.: kai bija slapņis pavasaris, gani atbridās.
Avots: EH I, 136
1) bis zum eigenen Überdruss waten
Dunika, Kal. u. a.: puika tikai tad gāja uz mājām, kad bija diezgan atbridies. es tur e̦su reizi reizēm bridusi un atbridusies Kaltenbr.;
2) "viel waten"
Warkl.: kai bija slapņis pavasaris, gani atbridās.
Avots: EH I, 136
atbrīvot
‡ atbrĩvuôt befreien: atbrīvuodams sev svabadu eju uz durvīm Janš. Līgava I, 409. Refl. -tiês, sich befreien.
Avots: EH I, 136
Avots: EH I, 136
atbrucināt
‡ atbrucinât, auf-, zurückstreifen Kal., Rutzau: a. ruokas (=piedurknes). atbrucini bikses un tad bried! Saikava. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: vajaga a., lai piedurkues neapmirkst Saikava. atbrucinājies kâ maizes mīcītājs ebenda.
Avots: EH I, 136
Avots: EH I, 136
atbruņot
atbruņuôt, tr., entwaffnen, desarmieren. Refl. -tiês, sich entwaffnen, die Waffen niederlegen; atbruņuôšanâs, Desarmierung, das Niederlegen der Waffen.
Avots: ME I, 151
Avots: ME I, 151
atbučot
atbučuôt, ‡ Refl. -tiês,
1) einander zum Abschied küssen
Dunika u. a.: ar tiem atbučuojusēs Janš. Līgava I, 331;
2) sich sattküssen
Dunika, Kal.: vai tad jaunie nav vēl diezgan atbučuojušies? Kal. kad jau gana atbučuojušies ... Janš. Bandavā I, 80.
Avots: EH I, 136
1) einander zum Abschied küssen
Dunika u. a.: ar tiem atbučuojusēs Janš. Līgava I, 331;
2) sich sattküssen
Dunika, Kal.: vai tad jaunie nav vēl diezgan atbučuojušies? Kal. kad jau gana atbučuojušies ... Janš. Bandavā I, 80.
Avots: EH I, 136
atbuinīt
atburt
atburzīt
‡ atburzît vaļâ, knitternd (reibend) lösen (losmachen) Salis: a. saini vaļā. Refl. -tiês: sainis man atburzījies, unversehens habe ich knitternd (reibend) das Bündel gelöst.
Avots: EH I, 137
Avots: EH I, 137
atceļš
atceļš, der Rückweg: e̦smu atceļā nuo kāda slimnieka Kaln., Lautb.; der Lok. Pl. atcelês als Adv.: atcelēs nuo teātŗa A. XIV, 436.
Avots: ME I, 152
Avots: ME I, 152
atcelt
atcel̂t, Refl. -tiês, ‡
3) sich
(acc.) von selbst wegheben: akmins atcēlies Pas. IX, 115; ‡
4) sich
(acc.) von selbst zurückheben: akmens atcēlies agrākā vietā Pas. III, 156; ‡
5) (im Boot) herüberfahren:
tik vien ļaužu bija baznīcā, cik ar bluķenēm varēja atcelties Janš. Nīca 16.
Avots: EH I, 137
3) sich
(acc.) von selbst wegheben: akmins atcēlies Pas. IX, 115; ‡
4) sich
(acc.) von selbst zurückheben: akmens atcēlies agrākā vietā Pas. III, 156; ‡
5) (im Boot) herüberfahren:
tik vien ļaužu bija baznīcā, cik ar bluķenēm varēja atcelties Janš. Nīca 16.
Avots: EH I, 137
atcelt
atcel̂t (li. atkélti), tr.,
1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;
2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;
3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;
4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;
5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:
1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;
2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.
Avots: ME I, 152
1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;
2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;
3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;
4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;
5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:
1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;
2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.
Avots: ME I, 152
atcepināt
atcepinât maizi, das Brod zu lange backen lassen, sodass sich die Kruste von der Krume trennt. Refl. -tiês, gleichbed. mit atcept 1.
Kļūdu labojums:
sodass = so dass
Avots: ME I, 152
Kļūdu labojums:
sodass = so dass
Avots: ME I, 152
atcept
atcept (li. atkèpti), intr.,
1) abbacken:
maize atce̦pusi (auch atce̦pusies), das Brod ist abgebacken, abrindig;
2) seinerseits backen:
pagājušu reizi tu par mani cepi, tagad es atcepšu tavā vietā Festen. Refl. -tiês, bis zum Überdruss backen: cep nu tu! es diezgan e̦smu atce̦pusies Festen.
Avots: ME I, 152
1) abbacken:
maize atce̦pusi (auch atce̦pusies), das Brod ist abgebacken, abrindig;
2) seinerseits backen:
pagājušu reizi tu par mani cepi, tagad es atcepšu tavā vietā Festen. Refl. -tiês, bis zum Überdruss backen: cep nu tu! es diezgan e̦smu atce̦pusies Festen.
Avots: ME I, 152
atcilāt
‡ atcilât,
1) = ‡ atce̦lât 2 C.;
2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;
3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;
4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,
1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;
2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;
3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;
4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.
Avots: EH I, 137
1) = ‡ atce̦lât 2 C.;
2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;
3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;
4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,
1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;
2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;
3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;
4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.
Avots: EH I, 137
atcīnīt
atcìnît, ‡
2) (zurück)erobern:
kuo zari bija saulei atcīnījuši Veselis Saules kaps. 124. ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hergelangen: tikkuo varēju a. šurp.
Avots: EH I, 137
2) (zurück)erobern:
kuo zari bija saulei atcīnījuši Veselis Saules kaps. 124. ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hergelangen: tikkuo varēju a. šurp.
Avots: EH I, 137
atcīnīt
atcirst
atcirst
atcìrst (li. atkir̃sti), tr.,
1) ab-, weghauen:
nuo kuoka zarus, skaidas;
2) loshauen:
āliņģi, le̦du;
3) zurückwerfen:
galvu atpakaļ, de̦gunu;
4) schroff, derb antworten:
bagātais atcirtis:"ej uz elli!" LP. III, 92;
5) hauen, sodass sich die Schneide zurückbiegt, stumpf hauen:
cirvi, zuobinu. Refl. -tiês, stumpf werden: Sprw. ass cirvis drīz atcē̦rtas. bet neba cauru mūžu kauties; ir nagi atcē̦rtas Adam.
Kļūdu labojums:
sodas = so dass
Avots: ME I, 153
1) ab-, weghauen:
nuo kuoka zarus, skaidas;
2) loshauen:
āliņģi, le̦du;
3) zurückwerfen:
galvu atpakaļ, de̦gunu;
4) schroff, derb antworten:
bagātais atcirtis:"ej uz elli!" LP. III, 92;
5) hauen, sodass sich die Schneide zurückbiegt, stumpf hauen:
cirvi, zuobinu. Refl. -tiês, stumpf werden: Sprw. ass cirvis drīz atcē̦rtas. bet neba cauru mūžu kauties; ir nagi atcē̦rtas Adam.
Kļūdu labojums:
sodas = so dass
Avots: ME I, 153
atčurināt
‡ atčurinât "atcept, apdedzināt; anbrennen (tr., an heissem Eisen)": esi gan atčurinājis ādu Kalz. und Lubn. n. Fil, mat. 25. Refl. -tiês "anbrennen (intr.)" ebenda: saulē atčurinājies ruokai ve̦se̦ls gabals ādas.
Avots: EH I, 138
Avots: EH I, 138
atdabuit
‡ atdabuĩt Dunika, Kal., Rutzau, = atdabût. Refl. -tiês Dunika,
1) hin-, hergelangen:
putiņa deļ ve̦cā sieviete nevarēja a. līdz Kalē̦tiem;
2) zurückgelangen:
a. atkal pie samaņas, pie e̦lpas, pie turības, uz ceļa, pēc ugunsgrē̦ka saimnieks vēl nebija paspējis a. (sich wirtschafllich erholen, wirtschaftlich wiederum erstarken).
Avots: EH I, 138
1) hin-, hergelangen:
putiņa deļ ve̦cā sieviete nevarēja a. līdz Kalē̦tiem;
2) zurückgelangen:
a. atkal pie samaņas, pie e̦lpas, pie turības, uz ceļa, pēc ugunsgrē̦ka saimnieks vēl nebija paspējis a. (sich wirtschafllich erholen, wirtschaftlich wiederum erstarken).
Avots: EH I, 138
atdabūt
atdabût, ‡
3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡
1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡
2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡
3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.
Avots: EH I, 138
3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡
1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡
2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡
3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.
Avots: EH I, 138
atdairīt
atdaîrît, zurückstossen, fern halten: gan nuo sākuma gribēja kā atdairīt un atbīdīt A. XII, 500. Refl. -tiês, sich fern halten, sich zurückziehen: dzīvuo nuo visa atdairījušies A. XII, 569, 893; 103. Bers., Erlaa.
Avots: ME I, 153
Avots: ME I, 153
atdalīt
atdalît (li. atdalýti), tr., abteilen, absondern: graudus nuo pe̦lavām. Refl. -tiês, sich abtrennen, sich absondern, sich abheben: iz pulka atdalījās plecīgs bruņenieks Pump. sejas krāsa bija bāla, tā ka stipri atdalījās tumšās uzacis R. Sk. II, 127.
Avots: ME I, 153
Avots: ME I, 153
atdancot
atdañcuôt, her-, hintanzen: atdancuo šurp, atd. turp Refl. -tiês, sich satt tanzen: L. nevarēja ar viņu atdancuoties vien Apsk. I, 297.
Avots: ME I, 153
Avots: ME I, 153
atdarīt
atdarît (li. atdarýti), tr.,
1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;
2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;
3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,
1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;
2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.
Avots: ME I, 153
1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;
2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;
3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,
1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;
2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.
Avots: ME I, 153
atdauzīt
atdaũzît [li. atidaužýti], tr., freqn.,
1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;
2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.
Avots: ME I, 153, 154
1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;
2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.
Avots: ME I, 153, 154
atderināt
‡ atderinât saderību Dünsb., eine Verlobung annullieren. Refl. -tiês, s. unter atderêt; ‡ Subst. atderinašanâs, das Annullieren einer Verlobung seitens des Verlobten resp. der Verlobten: atderināšanās nuo līgavas puses bija visai viegli izdarāma Janš. Dzimtene II, 316.
Avots: EH I, 138
Avots: EH I, 138
atdīdīt
‡ atdĩdît,
1) gewaltsam herführen:
a. kumeļu nuo ganiem uz māju Jürg., Laud., Meiran;
2) tollend herschaffen
AP. u. a.: kas tuos krē̦slus šurp atdīdījis? Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss, zur Genüge tollen: bē̦rni jau atdīdījušies.
Avots: EH I, 139
1) gewaltsam herführen:
a. kumeļu nuo ganiem uz māju Jürg., Laud., Meiran;
2) tollend herschaffen
AP. u. a.: kas tuos krē̦slus šurp atdīdījis? Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss, zur Genüge tollen: bē̦rni jau atdīdījušies.
Avots: EH I, 139
atdiene
atdiene, atdienĩte, a [t] daîne RKr. XV, 104, atdienītēm, atdienītē slaucama guovs, eine Kuh, die schon im zweiten Jahre kalbt. Cf. ai. dhēnuh, "milchend", [dhēnā "Kuh", air. dīnu "Lamm" u. a. Zur Wurzel dhēi,- in le. dêju "sauge", vgl. atzīdīte "ein abgewöhntes Kalb" zu zîst "saugen"; dagegen li. dieni (fem.)"trächtig"nach Būga KSn. I, 227 zu dienà "Tag"].
Avots: ME I, 154
Avots: ME I, 154
atdieņi
atdieņi, atdiêviņi 2 Dond., adiņi, in Sackenhausen auch d. Sing. adienis n. U., der Sommerroggen RKr. II, 78. Zu at- und diena, der Tag. EOr. I, 55. [Eher hat man wohl von adiņi auszugehen und dies zu la. ador "eine Art Getreide" und got. acc. s. atisk "Saat (feld)"zu stellen; a (t) dieņi ist eine Umbildung wie z. B. dial. rudien (i) s für rudens "Herbst" oder pulkstienis für pulkstenis "Uhr".]
Avots: ME I, 154
Avots: ME I, 154
atdimdināt
atdomāt
atduõmât, sich erinnern, ins Gedächtnis zurückrufen: nevaru dziesmas atduomāt N. - Schwanb.; so auch refl. -tiês: es atduomājuos, ka man vajag iet ciemā Mar. RKr. XV, 105.
Avots: ME I, 155
Avots: ME I, 155
atdot
atduôt,
3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡
4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês, ‡
5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.
Avots: EH I, 140
3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡
4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês, ‡
5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.
Avots: EH I, 140
atdot
atduôt (li. atdúoti, r. отдать), tr.,
1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;
2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;
3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,
1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;
2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;
3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;
4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.
Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben
Avots: ME I, 155
1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;
2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;
3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,
1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;
2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;
3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;
4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.
Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben
Avots: ME I, 155
atdrāzt
atdrãzt,
1): puišelis drāzdams atdrāzis nagus (= sagriêzis pirkstus) Kal. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) abschneiden: a. sev nagus (= pirkstus) Dunika.
Avots: EH I, 139
1): puišelis drāzdams atdrāzis nagus (= sagriêzis pirkstus) Kal. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) abschneiden: a. sev nagus (= pirkstus) Dunika.
Avots: EH I, 139
atdrēģis
atdricināt
‡ atdricinât,
1) zerrend herziehen
Dunika, Kal., Rutzau: āzi tikai ar varu varēja a. šurp;
2) schüttelnd sich loslösen machen
Golg.: braucuot pa grambainuo ceļu, mucai spunde atdricināta. Refl. -tiês, geschüttelt, sich loslösen Golg.
Avots: EH I, 139
1) zerrend herziehen
Dunika, Kal., Rutzau: āzi tikai ar varu varēja a. šurp;
2) schüttelnd sich loslösen machen
Golg.: braucuot pa grambainuo ceļu, mucai spunde atdricināta. Refl. -tiês, geschüttelt, sich loslösen Golg.
Avots: EH I, 139
atdurt
atdurt
atdur̃t [li. atidùrti], tr.,
1) abstechen:
ve̦lē̦nu;
2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,
1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;
2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;
3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;
4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.
Avots: ME I, 154, 155
1) abstechen:
ve̦lē̦nu;
2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,
1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;
2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;
3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;
4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.
Avots: ME I, 154, 155
atdzert
atdzer̂t [li. atgérti], tr.,
1) etw. abtrinken;
2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;
3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,
1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;
2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;
3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.
Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi
Avots: ME I, 156
1) etw. abtrinken;
2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;
3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,
1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;
2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;
3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.
Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi
Avots: ME I, 156
atdzesināt
atdzimt
atdzìmt (li. atgim̃ti), intr.,
1) mit dem Lok., nach jem. geraten:
tē̦vā atdzimuse Purap.; dē̦ls, tu esi manī atdzimis Purap.;
2) wiedergeboren werden:
atdzimt uz jaunu dzīvi Vēr. I, 1411. dvēseles sāpes atdzima R. Sk. II, 110. tad mūžam gaisma vairs neatdzims Rain. Refl. -tiês, wiedergeboren werden: atdzimies ir manī Step.
Avots: ME I, 156
1) mit dem Lok., nach jem. geraten:
tē̦vā atdzimuse Purap.; dē̦ls, tu esi manī atdzimis Purap.;
2) wiedergeboren werden:
atdzimt uz jaunu dzīvi Vēr. I, 1411. dvēseles sāpes atdzima R. Sk. II, 110. tad mūžam gaisma vairs neatdzims Rain. Refl. -tiês, wiedergeboren werden: atdzimies ir manī Step.
Avots: ME I, 156
atdzisināt
atdzisīt
atdzist
atdzīt
atdzît, Refl. -tiês: sirds... daudz maz bija jau atdzijusēs Janš. Mežv. ļ. II, 33 (ähnlich 114).
Avots: EH I, 140
Avots: EH I, 140
atdzīt
atdzìt RefI. -tiês: atdze̦nas guovu gans Pas. IV, 122 (aus Līksna); ‡
2) einander wegtreiben
Auleja: cūkas atdze̦nas (nuo kuopējas siles).
Avots: EH I, 140
2) einander wegtreiben
Auleja: cūkas atdze̦nas (nuo kuopējas siles).
Avots: EH I, 140
atdzīt
atdzît (li. atgýti), inch., wieder heil werden. Refl. -tiês, aufleben, sich erholen: kad kāds vīrs nuomirst, vai tad tas atkal atdzīsies? Hiob. 14, 14. Līze pamazām atdzijās Neik. 8; LP. VI, 255, Kremon (hier nach Austr. X, 1, 629 mit dem neugebildeten Praes. atdze̦nuos), Naud.
Avots: ME I, 156
Avots: ME I, 156
atdzīt
atdzìt [li. atgiñti], tr.,
1) hertreiben:
kāds dievs tevi tādā laikā, tādā ceļā atdzinis?
2) wegtreiben, abwehren, zurücktreiben, heimtreiben:
citas meitas zē̦nu raud, es nevaru at (a) dzīt BW. 11003. brāļam māsa nemīlēja, atdze̦n guovis, ganījuse 11670. Refl. -tiês, ankommen (mühsam, mit Hab und Gut): pie mums atdzinās trīs ve̦zumi čigānu.
Avots: ME I, 156
1) hertreiben:
kāds dievs tevi tādā laikā, tādā ceļā atdzinis?
2) wegtreiben, abwehren, zurücktreiben, heimtreiben:
citas meitas zē̦nu raud, es nevaru at (a) dzīt BW. 11003. brāļam māsa nemīlēja, atdze̦n guovis, ganījuse 11670. Refl. -tiês, ankommen (mühsam, mit Hab und Gut): pie mums atdzinās trīs ve̦zumi čigānu.
Avots: ME I, 156
atdzīvāt
‡ atdzîvât,
1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;
2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.
Avots: EH I, 140
1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;
2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.
Avots: EH I, 140
atdzīvināt
atdzîvinât, tr., wiederbeleben, ins Leben zurückrufen: zāles, ar kuŗām var atkal atdzīvināt. Refl. -tiês, wieder belebt werden: tie atdzīvinājušies LP. VII, 151.
Avots: ME I, 156
Avots: ME I, 156
atelpot
ate̦l̃puôt, intr., aufatmen: ak kā nu ate̦lpuo krūts Stari II, 112. Refl. -tiês, auch atelpêtiês, wieder zu Atem kommen.
Avots: ME I, 157
Avots: ME I, 157
atelpt
atelst
atèlst, intr., Atem schöpfen: visur, kur es sē̦stuos atelst ceļmalā Rain. es atelst nācu Stari II, 339. Gew. refl. -tiês, Atem schöpfen, wieder zu Atem kommen: nevarēja labu brīdi atelsties Kaudz. M. pagasta vietnieki gaŗi atelsās.
Avots: ME I, 157
Avots: ME I, 157
atēnot
atẽ̦nuôt, tr., wiederspiegeln: portreja atē̦nuoja gle̦znuotāja īpašības Stari I, 368. Refl. -tiês, Schatten werfen, sich wiederspiegeln: ūdens līmenis, kur atē̦nuojās stāvie klinšu krasti JR. V, 7.
Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Avots: ME I, 157
Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Avots: ME I, 157
atērst
aterzt
aterzt, -žu, -zu, tr., fletschen: zuobus Spr., Plūd. LR. III, 94. Refl. -tiês Spr., Zähne fletschen; cf. li. érziu "knurre heftig".
Avots: ME I, 157
Avots: ME I, 157
atgādāt
atgãdât (Ii. atgodóti),
2) auch Pas. IX, 540, Seyershof. Refl. -tiês: atgādājās ķēniņa meitas (gen. s.) Pas. VIII, 138.
Avots: EH I, 142
2) auch Pas. IX, 540, Seyershof. Refl. -tiês: atgādājās ķēniņa meitas (gen. s.) Pas. VIII, 138.
Avots: EH I, 142
atgādāt
atgãdât,
1) herbeischaffen, besorgen:
M. tev atgādās visu Laps.;
2) (sich) erinnern:
iegādāju, atgādāju, aiz kuo mani māte kūla BW. 3039. atgādāju vakarēju dzē̦rumiņu 19558. [pagājušas lietas netuop atgādātas Glück.] Refl. -tiês, sich erinnern, mit dem Gen. u. Acc. od. mit ka: muļķis atgādājās kruodznieka meitas. [atgādādamies... darba Glück.] es atgādājuos, ka man jāiet cietumā.
Avots: ME I, 158
1) herbeischaffen, besorgen:
M. tev atgādās visu Laps.;
2) (sich) erinnern:
iegādāju, atgādāju, aiz kuo mani māte kūla BW. 3039. atgādāju vakarēju dzē̦rumiņu 19558. [pagājušas lietas netuop atgādātas Glück.] Refl. -tiês, sich erinnern, mit dem Gen. u. Acc. od. mit ka: muļķis atgādājās kruodznieka meitas. [atgādādamies... darba Glück.] es atgādājuos, ka man jāiet cietumā.
Avots: ME I, 158
atgādināt
atgãdinât kuo kam, jem. an etw. erinnern: tuo tad arī kāzenieki tiem taisni atgādināja BW. III, 1, 45. Refl. -tiês, sich erinnern, eingedenk sein, mit d. Akk. u. Gen.: bet atgādinies katru brīdi tuo mīklu Vēr. I, 1443. atgãdinājums, die Mahnung.
Avots: ME I, 158
Avots: ME I, 158
atgaiņāt
atgàiņât, auch atgainît, tr., vertreiben, zurückweisen, von sich abwehren, fern halten: ar ruociņu atgaiņāju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018. krita cirtiens pēc cirtiena; bet tika atgaiņāts (pariert) LP. VII, 469. Refl. -tiês,
1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;
2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruokā, māte atgaiņājās Alm.
Avots: ME I, 157
1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;
2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruokā, māte atgaiņājās Alm.
Avots: ME I, 157
atganīt
atganît,
1): abwehren
Segew.; ‡
5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,
3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.
Avots: EH I, 141
1): abwehren
Segew.; ‡
5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,
3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.
Avots: EH I, 141
atganīt
atganît [li. atganýti], tr.,
1) von sich abwehren:
suņus;
2) satt weiden:
luopus;
3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;
4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,
1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;
2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;
3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;
4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 158
1) von sich abwehren:
suņus;
2) satt weiden:
luopus;
3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;
4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,
1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;
2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;
3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;
4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 158
atgarot
atgaruôt, intr., verschalen: alus atgaruojis Jan.; gew. refl. atgaruotiês, atgarêtiês U., verschalen, abkühlen: krāsns atgarējusies (oder atgarinājusies Sassm.); maize nevar izcept; n. Bergm. u. Spr. auch: ausdünsten, verrauchen.
Avots: ME I, 158
Avots: ME I, 158
atgaudot
‡ atgauduôt, durch Geheul (andere) herzukommen veranlassen Trik.: suņi tamē̦r gauduos, kamē̦r atgauduos vilkus nuo meža. Refl. -tiês, entgegenheulen: mūsu suns iegauduojās, kaimiņu suņi atgàuduojās Jürg.
Avots: EH I, 141
Avots: EH I, 141
atgāzt
atgâzt, tr.,
1) zurückstossen:
viņš atgāza vīru augšpē̦du;
2) zurückstossen, ungestüm öffnen:
atg. luogus, durvis līdz galam vaļā;
3) zurückwerfen:
galvu Etn. IV, 154; aber auch krūtis, vē̦de̦ru; krūtis, vē̦de̦ru atgāzis staigāt, stolz einhergehen;
3) ungestüm, schnell zurückgiessen:
ūdeni kubulā. Refl. -tiês, sich zurücklehnen, zurückgeworfen, sich brüstend, seelenvergnügt sitzen: vai tu redzi, kā tā ir atgāzusies, siehst du, wie sie stolz da zurückgeworfen sitzt. ķēniņš sēž atgāzies krē̦slā sveiks un ve̦se̦ls LP. VI, 505. [atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772.]
Avots: ME I, 159
1) zurückstossen:
viņš atgāza vīru augšpē̦du;
2) zurückstossen, ungestüm öffnen:
atg. luogus, durvis līdz galam vaļā;
3) zurückwerfen:
galvu Etn. IV, 154; aber auch krūtis, vē̦de̦ru; krūtis, vē̦de̦ru atgāzis staigāt, stolz einhergehen;
3) ungestüm, schnell zurückgiessen:
ūdeni kubulā. Refl. -tiês, sich zurücklehnen, zurückgeworfen, sich brüstend, seelenvergnügt sitzen: vai tu redzi, kā tā ir atgāzusies, siehst du, wie sie stolz da zurückgeworfen sitzt. ķēniņš sēž atgāzies krē̦slā sveiks un ve̦se̦ls LP. VI, 505. [atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772.]
Avots: ME I, 159
atģeibt
atģērbt
atģḕrbt Spr., ausziehen: mēteli. Refl. -tiês, sich ausziehen: tad varēsi atģērbties Niedra.
Avots: ME I, 161
Avots: ME I, 161
atģist
atģist, inch.,
1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;
2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;
3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,
1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģidās, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;
2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;
3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.
Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen
Avots: ME I, 161
1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;
2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;
3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,
1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģidās, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;
2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;
3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.
Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen
Avots: ME I, 161
atglābt
‡ atglâbt, retten (perfektiv), auskurieren Siuxt: a. guovi ar zâlēm. Refl. -tiês (unter atglêbtiês),
1): saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 190. atglābies nuo slimības Kurmene; ‡
2) sich erwehren:
ar... pame̦luošanu varēs a. (= atvairīties) Salasīšana 101.
Avots: EH I, 142
1): saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 190. atglābies nuo slimības Kurmene; ‡
2) sich erwehren:
ar... pame̦luošanu varēs a. (= atvairīties) Salasīšana 101.
Avots: EH I, 142
atglaust
atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,
[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];
2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.
Avots: ME I, 159
[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];
2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.
Avots: ME I, 159
atgleijāt
‡ atgleijât
1) "ārdēt mīkstu" Sassm.: trauslu dzelzi vajag a. ugunī, tad tā tuop mīksta, valkana;
2) langsam abkühlen
(tr.) Stenden: nedzeršu vis, - kakls drusku jāatgleĩjā. Nefl. -tiês: sich abkühlen Stenden.
Avots: EH I, 142
1) "ārdēt mīkstu" Sassm.: trauslu dzelzi vajag a. ugunī, tad tā tuop mīksta, valkana;
2) langsam abkühlen
(tr.) Stenden: nedzeršu vis, - kakls drusku jāatgleĩjā. Nefl. -tiês: sich abkühlen Stenden.
Avots: EH I, 142
atgrābt
atgrâbt, ‡
2) wegraffen
Dunika, Kal., OB., Rutzau: n. sienu nuo krūmiem; ‡
3) (von etwas) ein wenig wegnehmen (mit der Hand oder Schaufel)
Segew.: nauda bijusi atgrābta tikdaudz, ka durvis tikušas vaļā Pas. IX, 507. a. labību sē̦klai Siuxt. a. graudus nuo tīnes sēšanai Dunika, Kal., Rutzau; ‡
4) a. nuo bezdibe̦na atpakaļ Segew., dem Abgrund entreissen.
‡ Refl. -tiês, (für) sich ein wenig wegnehmen Dunika, Kal., OB.: a. savu tiesu.
Avots: EH I, 142
2) wegraffen
Dunika, Kal., OB., Rutzau: n. sienu nuo krūmiem; ‡
3) (von etwas) ein wenig wegnehmen (mit der Hand oder Schaufel)
Segew.: nauda bijusi atgrābta tikdaudz, ka durvis tikušas vaļā Pas. IX, 507. a. labību sē̦klai Siuxt. a. graudus nuo tīnes sēšanai Dunika, Kal., Rutzau; ‡
4) a. nuo bezdibe̦na atpakaļ Segew., dem Abgrund entreissen.
‡ Refl. -tiês, (für) sich ein wenig wegnehmen Dunika, Kal., OB.: a. savu tiesu.
Avots: EH I, 142
atgraizīt
‡ atgraizît,
1) wiederholt oder mehrere Objekte abschneiden:
a. nagus Dunika u, a.;
2) durch wiederholtes Schneiden abstumpfen
(tr.) C.: a. nazi. Refl. -tiês, schneidend sich verletzen Dunika: liec nazi nuost! atgraizīsies vēl nagus (= pirkstus).
Avots: EH I, 142
1) wiederholt oder mehrere Objekte abschneiden:
a. nagus Dunika u, a.;
2) durch wiederholtes Schneiden abstumpfen
(tr.) C.: a. nazi. Refl. -tiês, schneidend sich verletzen Dunika: liec nazi nuost! atgraizīsies vēl nagus (= pirkstus).
Avots: EH I, 142
atgramstīt
‡ atgram̃stît Stenden, = ‡ atgrābstît: ar grābekli a. salmus nuo duru priekšas. Refl. -tiês Stenden, um sich tastend hergelangen: viņš pa tumsu gar siênu atgramstījās pie mums.
Avots: EH I, 142
Avots: EH I, 142
atgrandīt
atgriezt
atgrìezt [li. atgrę̃žti], tr.,
1) zurückwenden, umwenden:
ir tad vēl meitu māte ne galviņas neatgrieza BW. 14443;
2) zurückkehren, nach dem Ausgangspunkt hinkehren, treiben, zurücktreiben, auf den früheren Standpunkt zurückführen:
luopus atgr., das zu weit gegangene oder einem Kornfelde sich nähernde Vieh zurücktreiben LP. VI, 315; sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgriezīs;
3) abwenden:
atgriez, dieviņ, manu prātu nuo dzērāja arājiņa BW. 8004; atgr. nuo grē̦kiem, von Sünden abwenden, bekehren;
4) bekehren:
mēs atgriezām daudz ļaudis A. XX, 215. Refl. -tiês,
1) sich umwenden nach der entgegengesetzten Richtung, zurückkehren:
atgriezies uz meža pusi, drehe dich dem Walde zu, sagt man zu einem, der seine Hosen zuzuknöpfen vergessen hat. sirds atgriežas uz labuo pusi LP. V, 181, das Herz wird freundlich gestimmt. atgriežas auksts ziemeļu vējš, es tritt kalter Nordwind ein. jāja tautas, atgriezās;
2) sich bekehren:
nuo grē̦kiem, pie Dieva; atgriešanās nuo grē̦kiem, die Bekehrung, das sich Abkehren von den Sünden; atgriešana dagegen die zon einem andern bewirkte Bekehrung, das Abkehren, Abwenden; atgriezẽjs, der Bekehrer.
Avots: ME I, 159, 160
1) zurückwenden, umwenden:
ir tad vēl meitu māte ne galviņas neatgrieza BW. 14443;
2) zurückkehren, nach dem Ausgangspunkt hinkehren, treiben, zurücktreiben, auf den früheren Standpunkt zurückführen:
luopus atgr., das zu weit gegangene oder einem Kornfelde sich nähernde Vieh zurücktreiben LP. VI, 315; sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgriezīs;
3) abwenden:
atgriez, dieviņ, manu prātu nuo dzērāja arājiņa BW. 8004; atgr. nuo grē̦kiem, von Sünden abwenden, bekehren;
4) bekehren:
mēs atgriezām daudz ļaudis A. XX, 215. Refl. -tiês,
1) sich umwenden nach der entgegengesetzten Richtung, zurückkehren:
atgriezies uz meža pusi, drehe dich dem Walde zu, sagt man zu einem, der seine Hosen zuzuknöpfen vergessen hat. sirds atgriežas uz labuo pusi LP. V, 181, das Herz wird freundlich gestimmt. atgriežas auksts ziemeļu vējš, es tritt kalter Nordwind ein. jāja tautas, atgriezās;
2) sich bekehren:
nuo grē̦kiem, pie Dieva; atgriešanās nuo grē̦kiem, die Bekehrung, das sich Abkehren von den Sünden; atgriešana dagegen die zon einem andern bewirkte Bekehrung, das Abkehren, Abwenden; atgriezẽjs, der Bekehrer.
Avots: ME I, 159, 160
atgrožot
atgrùožuôt, ‡ Refl. -tiês Bauske, Bērzgale, sich vom Lenkseil loslösen (befreien): zirgs atgruožuojies.
Avots: EH I, 143
Avots: EH I, 143
atgrūst
atgrûst (li. atgrústi), tr.,
1) zurückstossen:
ce̦puri uz pakausi Dok. A. vējš atgrūž (aufreissen) pievē̦rtuon luogu Pur.;
[2) herstossen:
ve̦lns atgrūda sarkanbulli BW. 34458, 1]. Refl. -tiês, sich zurück-, abstossen: bumbas viena otru atgrūdīsies Pūrs III, 114.
Avots: ME I, 160
1) zurückstossen:
ce̦puri uz pakausi Dok. A. vējš atgrūž (aufreissen) pievē̦rtuon luogu Pur.;
[2) herstossen:
ve̦lns atgrūda sarkanbulli BW. 34458, 1]. Refl. -tiês, sich zurück-, abstossen: bumbas viena otru atgrūdīsies Pūrs III, 114.
Avots: ME I, 160
atgūdināt
atgũdināt, fact. von atgũt, sättigen, befriedigen: viņu (cilvē̦ku, kustuoni) nekad nevar atgūdināt A. X, 1, 629. Frauenburg. Refl. -tiês, sich erholen: rudzītis atgūdinās (U.), cf. atgũtiês.
Avots: ME I, 160
Avots: ME I, 160
atgult
atgùlt [li. atgul̃ti],
1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;
2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.
Avots: ME I, 160
1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;
2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.
Avots: ME I, 160
atgultne
atgumt
atgurt
‡ atgurt,
1) matt zurücksinken:
mērnieks, kuŗu spieda vēl ... skurbuma tvans, atgura pret siênu Ezeriņš Leijerk. l, 182;
2) erschlaffen:
(muskulis) atgura uz mirkli ebenda 7;
3) "sich nach einer Ermüdung erholen"
Wessen.
Avots: EH I, 143
1) matt zurücksinken:
mērnieks, kuŗu spieda vēl ... skurbuma tvans, atgura pret siênu Ezeriņš Leijerk. l, 182;
2) erschlaffen:
(muskulis) atgura uz mirkli ebenda 7;
3) "sich nach einer Ermüdung erholen"
Wessen.
Avots: EH I, 143
atgūt
atgũt,
1) zurückerhalten;
2) a. darbu, die Arbeit fortsetzen, eifriger daran gehen
(L.);
3) a. e̦lpu, [in Saussen: garu a.], n. L. dvēseli (veraltet), Luft bekommen:
še nespējam vairs ilgāk atgūt e̦lpas Rain. -tiês, sich erholen (cf. li. atsigàuti), zu sich kommen, Atem schöpfen: trīs gadiņi nevarēju maizītē atgūties BW. 6915. viņš atlaidās uz suoliņa, lai daudz maz atgūtuos, atņe̦mtu e̦lpu Vēr. II, 1294. suns rej atgūdamies Līb. Pūķ. 6. [Nach C. auch gleichbed. mit atjēgties].
Avots: ME I, 160, 161
1) zurückerhalten;
2) a. darbu, die Arbeit fortsetzen, eifriger daran gehen
(L.);
3) a. e̦lpu, [in Saussen: garu a.], n. L. dvēseli (veraltet), Luft bekommen:
še nespējam vairs ilgāk atgūt e̦lpas Rain. -tiês, sich erholen (cf. li. atsigàuti), zu sich kommen, Atem schöpfen: trīs gadiņi nevarēju maizītē atgūties BW. 6915. viņš atlaidās uz suoliņa, lai daudz maz atgūtuos, atņe̦mtu e̦lpu Vēr. II, 1294. suns rej atgūdamies Līb. Pūķ. 6. [Nach C. auch gleichbed. mit atjēgties].
Avots: ME I, 160, 161
atiet
atiet,
1) herkommen
PIKur. (atiẽti): atgāja pusnaktis Pas. IX, 542 (aus dem Ostle.). kā (weswegen) tu atgāji? VIII, 50 (aus Lettg.). redzēs cilvē̦ka dē̦lu atejuoti Evang. 1753, S. 74; 2): labību vētījuot, visi pīšļi atgāja nuost Siuxt; ‡
5) a. vaļā, losgehen, sich loslösen
Siuxt u, a.: aizsien maisu labi, ka neatiet vaļa! Refl. -tiês, ‡
2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gehen
Bers. u. a.: viņi jau atgajušies teatrī. nedēļām varuot iet un neatieties jaukuo vietu A. Brigadere Daugava I, 1218.
Avots: EH I, 144
1) herkommen
PIKur. (atiẽti): atgāja pusnaktis Pas. IX, 542 (aus dem Ostle.). kā (weswegen) tu atgāji? VIII, 50 (aus Lettg.). redzēs cilvē̦ka dē̦lu atejuoti Evang. 1753, S. 74; 2): labību vētījuot, visi pīšļi atgāja nuost Siuxt; ‡
5) a. vaļā, losgehen, sich loslösen
Siuxt u, a.: aizsien maisu labi, ka neatiet vaļa! Refl. -tiês, ‡
2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gehen
Bers. u. a.: viņi jau atgajušies teatrī. nedēļām varuot iet un neatieties jaukuo vietu A. Brigadere Daugava I, 1218.
Avots: EH I, 144
atiet
atiet (li. ateĩti), intr.,
1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;
2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);
3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;
4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.
Avots: ME I, 161, 162
1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;
2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);
3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;
4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.
Avots: ME I, 161, 162
atirt
I atir̃t (li. atìrti), tr.,
1) hinrudern:
laivu BW. p. 716., 3;
2) herrudern:
laivu šurp. atjīrēm nuo Valmiera... malējiņu BW. 22506, Refl. -tiês, zum Überdruss rudern.
Kļūdu labojums:
BW. p. 716, 3 = BWp. 516, 3var.
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 161
1) hinrudern:
laivu BW. p. 716., 3;
2) herrudern:
laivu šurp. atjīrēm nuo Valmiera... malējiņu BW. 22506, Refl. -tiês, zum Überdruss rudern.
Kļūdu labojums:
BW. p. 716, 3 = BWp. 516, 3var.
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 161
atjāt
atjât, ‡
2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡
3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês, ‡
2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.
Avots: EH I, 144
2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡
3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês, ‡
2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.
Avots: EH I, 144
atjāt
atjât (li. atjóti), intr., herreiten: atjāj divi dieva dē̦li BW. 13250. In Baltinov auch: herfahren. Refl. -tiês, zum Überdruss reiten.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 162
Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 162
atjaunot
atjaûnuôt, bei Glück u. a. atjaunāt, atjauninât (li. atjáuninti), tr., wieder jung machen, erneuern: atjaunāsim tur ķēniņa valstību I Sam. 11, 14. kā viņš manu sirdi atjaunuoja A. XVII, 211. Refl. -tiês, verjüngt, erneuert werden, von neuen entstehen, entflammen: tu atjaunuojies kā ērglis Psalm 103, 5.; mīlestība atjaunuojas Etn. II, 168; ticības atjaunuošana Kundz.
Avots: ME I, 162
Avots: ME I, 162
atjaust
II atjàust (li. atjaũsti): tad tik atjautu, ka e̦smu nuogājis neceļā Festen. Refl. -tiês: auch Baltinov: nu es arī atjausuos, uz kuo zīmējas priekšnieces vārdi Janš. Mežv. ļ. I, 306 (ähnlich Dzimtene V, 99 und 486, Bandavā I, 349).
Avots: EH I, 144
Avots: EH I, 144
atjaust
atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.
Avots: ME I, 162
Avots: ME I, 162
atjaust
atjàust, tr., begreifen: labu brīdi viņa neatjauda, kas nuotiek Up. 71, AP. Refl. -tiês, zur Einsicht kommen: viņi atjaudās, ka nu nav labi Laud., Bers.
Avots: ME I, 162
Avots: ME I, 162
atjēgt
atjẽgt [li. atjė̃gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.
Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis
Avots: ME I, 162, 163
Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis
Avots: ME I, 162, 163
atjemt
atjemt, ‡
4) öffnen, losmachen:
atjem (oder zum Infinitiv atjimt?) tuo bruodeņu! luopiem karsts Auleja. Refl. -tiês,
2): brīdi klusējusi, it kâ atje̦mdamās Janš. Līgava II, 138. dabūju tādu belzienu, ka ilgi nevarēju a. Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃); ‡
5) (für) sich wegnehmen:
a. savu tiesu biezputras Dunika, Kal., OB.
Avots: EH I, 144
4) öffnen, losmachen:
atjem (oder zum Infinitiv atjimt?) tuo bruodeņu! luopiem karsts Auleja. Refl. -tiês,
2): brīdi klusējusi, it kâ atje̦mdamās Janš. Līgava II, 138. dabūju tādu belzienu, ka ilgi nevarēju a. Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃); ‡
5) (für) sich wegnehmen:
a. savu tiesu biezputras Dunika, Kal., OB.
Avots: EH I, 144
atjokot
atjokot
atjuõkuôt, intr., scherzend antworten: viņi smaidīja, dažreiz pat atjuokuoja Stari II, 500. Refl. -tiês, scherzend antworten, ausweichen: viņš lūkuoja atjuokuoties. viņa bezbēdīgi atjuokuojas Up.
Avots: ME I, 163
Avots: ME I, 163
atjostīt
‡ atjuôstît, losgürten, -windeln Trik.: a. bē̦rnu. Refl. -tiês, sich losgürten Bauske: tā nevar a. vien.
Avots: EH I, 145
Avots: EH I, 145
Šķirkļa labojumos (5)
apģērbt
apģḕrbt, tr., anziehen: svārkus; gew. refl. apģērbties: brūtes brālis apģērbās savās guoda drēbēs BW. III, 1, 40. pilnīgi apgē̦rbusēs brūte nuosēdās uz bluķa BW. III, 1, 47.
Kļūdu labojums:
gew. refl. apģērbties = ankleiden, mit Kleidung versehen. Refl. -tiês, sich anciehen, ankleiden
Avots: ME I, 89
Kļūdu labojums:
gew. refl. apģērbties = ankleiden, mit Kleidung versehen. Refl. -tiês, sich anciehen, ankleiden
Avots: ME I, 89
attēgties
attēgties", -dzuos, sei gleichbed. mit atjēgties, atminēties "sich erinnenrn, sich besinnen": es nevaru"attēgties", kuŗā dienā tas nuotika dr. [Eigentlich wohl * atēgties, aus atjēgties.]
Kļūdu labojums:
"attēgties"= attēgtiês [?]
Avots: ME I, 204
Kļūdu labojums:
"attēgties"= attēgtiês [?]
Avots: ME I, 204
bringāt
bringât, mit Gewalt wegführen, wegschleppen [Etn. III, 130]: vilks bē̦rnus bringāja avuota lejā BW. 21128. [Der Bedeutung und Form wegen scheint dies Wort nicht aus bringen (woher brinģēt "tragen bringen" BW. 2686) aus bringen entlehnt, sondern (als ein Kuronismus) damit verwandt zu sein.]
Kļūdu labojums:
etimoloģijai jāskan (die Etymologie muss lauten): Gleich briņģêt BW. 2686 aus d. bringen
Avots: ME I, 332
Kļūdu labojums:
etimoloģijai jāskan (die Etymologie muss lauten): Gleich briņģêt BW. 2686 aus d. bringen
Avots: ME I, 332
izšļokāt
izšļuôkât, tr.,
1) durchgehen, durchstreifen, durchstöbern:
sveša māte cē̦lusēs, kaktu kaktus izšļuokāja BW. 23401; 1687;
2) = izvazāt C.
Kļūdu labojums:
1) durchgehen = 1) = izsliedêt;
Avots: ME I, 813
1) durchgehen, durchstreifen, durchstöbern:
sveša māte cē̦lusēs, kaktu kaktus izšļuokāja BW. 23401; 1687;
2) = izvazāt C.
Kļūdu labojums:
1) durchgehen = 1) = izsliedêt;
Avots: ME I, 813
uzbarināt
uzbarinât, freqn. zu uzbaruôt, auffüttern, aufmästen: cūku Wolmarshof.
Kļūdu labojums:
freqn. zu uzbaruôt = Kausativum zu uzbaŗuôtiês
Avots: ME IV, 316
Kļūdu labojums:
freqn. zu uzbaruôt = Kausativum zu uzbaŗuôtiês
Avots: ME IV, 316