Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'rīdā' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'rīdā' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
rīdāt
rīdāt
‡ II rīdât "bē̦dāties" (?): trīs dienas panāksnieces r. rīdāja. sudraba mēlenes me̦klē̦damas Suitu k., № 312 (ähnlich Tdz. 58551).
Avots: EH II, 375
Avots: EH II, 375
rīdāties
Šķirkļa skaidrojumā (19)
iemest
ìemest, tr.,
1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;
2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;
3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;
4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,
1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;
2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;
3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;
4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;
5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.
Avots: ME II, 44
1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;
2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;
3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;
4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,
1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;
2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;
3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;
4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;
5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.
Avots: ME II, 44
izslaucīt
izslàucît, ‡ Refl. -tiês, (hin)ausgefegt werden: ar mē̦sliem laikam izslaucījies arī gre̦dze̦ns Jürg. u. a. ar laiku... kluons bija izslaucījies un grīdā radušās... šķirbas Jauns. B. gr.3 I, 17.
Avots: EH I, 480
Avots: EH I, 480
mālēt
neizskaitāms
ne-izskàitãms, unzählig, -bar: viens pats uozuols, neizskaitāmi zari (Rätsel). bet pils grīdās bijuši neizskaitāmi daudz tapiņu LP. III, 85.
Avots: ME II, 716
Avots: ME II, 716
nošņirkstēt
nùošņirkstêt, intr., einen knarrenden, klirrenden Schall von sich geben: atslē̦ga griezīgi nuošņirkst Druva I, 349. nuošņirkstēja, nuoskanēja sīkām stikla adatiņām grīdā sabirstuot AU. [Refl. -tiês Oppek., Bers., = nùožņirkstêtiês.]
Avots: ME II, 870
Avots: ME II, 870
pagrauzt
pagraûzt,
1): ik uz cini apsēdās, ik pagrauza kuņu kāju Tdz. 50916; ‡
2) durchnagen
(li. pragráužti) Dunika, Rutzau: peles pagrauzušas grīdā caurumu. ‡ Refl. -tiês Dunika, nagend sich einen Durchgang bahnen: p. sienai cauri.
Avots: EH II, 134
1): ik uz cini apsēdās, ik pagrauza kuņu kāju Tdz. 50916; ‡
2) durchnagen
(li. pragráužti) Dunika, Rutzau: peles pagrauzušas grīdā caurumu. ‡ Refl. -tiês Dunika, nagend sich einen Durchgang bahnen: p. sienai cauri.
Avots: EH II, 134
pagrīda
parīdīt
patapt
patapt,
1): nepatapu atmukt nuo ve̦zuma, kad gāzās Frauenb. nepatapu tikt mājā Lubn. pie vīra, pie vīra, cik patapdama! Tdz. 46522; ‡
4) sich (unversehens) bilden (perfektiv):
kuģa grīdā patapis caurums Pas. X, 309. ‡ Refl. -tiês, = patapt 1: iekam Linkens patuopas kuo atbildēt Janš. Mežv. ļ. II, 208 (ähnlich Līgava II, 36).
Avots: EH XIII, 181
1): nepatapu atmukt nuo ve̦zuma, kad gāzās Frauenb. nepatapu tikt mājā Lubn. pie vīra, pie vīra, cik patapdama! Tdz. 46522; ‡
4) sich (unversehens) bilden (perfektiv):
kuģa grīdā patapis caurums Pas. X, 309. ‡ Refl. -tiês, = patapt 1: iekam Linkens patuopas kuo atbildēt Janš. Mežv. ļ. II, 208 (ähnlich Līgava II, 36).
Avots: EH XIII, 181
paviedēt
paviedêt,
1): citi ... bē̦rni paviedēja Pas. VII, 106 (aus Lettg.);
2): viņš izdzirda tikai brīkši ... un paviedēja kaut kuo raibu nuozūdam grīdā Jauns. Raksti V, 230. ‡ Refl. -tiês, ein wenig sichtbar werden (?):
redzēt zvē̦ru ... dabūja tikai ..., kad lācis drusku paviedējās starp kuokiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 169.
Avots: EH XIII, 191
1): citi ... bē̦rni paviedēja Pas. VII, 106 (aus Lettg.);
2): viņš izdzirda tikai brīkši ... un paviedēja kaut kuo raibu nuozūdam grīdā Jauns. Raksti V, 230. ‡ Refl. -tiês, ein wenig sichtbar werden (?):
redzēt zvē̦ru ... dabūja tikai ..., kad lācis drusku paviedējās starp kuokiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 169.
Avots: EH XIII, 191
pušvid
‡ pušvid, pušvideņ, Adv. und Präp., in der Mitte ("tâ, ka, atrazdamies kam vidū, sadala tuo divās līdzīgās daļās"): veldines taišņi p. (scil.: galdautā). vienu dẽli p. ustabas (scil.: grīdā) bij salauzis (wo?). dvēselīte pušvid gaisā lidinē Tdz. 59253, 13.
Avots: EH II, 337
Avots: EH II, 337
reide
‡ reide (mit ostie . ei < ī? ) "?": tiš pa ceļu, ... melni gaiļi! lai paliek ... miežu reides nelasītas Tdz. 59785. Vgl. rīdā.
Avots: EH II, 363
Avots: EH II, 363
rīdīt
rîdît: r. (mit î 2 od. ĩ) kam suņus virsū Dunika. vīrietis ... rupjā balsī mūs rīdīja Jauns. Raksti III, 10. sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo (Var.: rīdumā) BW. 14461, 4; "laist naidā" (mit î 2 ) Frauenb.; r. ārā , hinausjagen Salis: viņš rīdīja visus ārā nuo mājas.
Avots: EH II, 375
Avots: EH II, 375
rieči
riedīt
riedît, -u, -ĩju, tr., = rìkuôt, anordnen, verfügen: sāk viņus riedīt aiz galda RKr. VI, 124; riẽdît, (zu)bereiten, anfertigen: r. pusdienu, ceļa kuli Dunika. Refl. -tiês, sich zurechtmachen, sich anschicken: visi jau sāk riêdīties 2 (aus N.-Bartau) pie vakariņām Janš. Dzimtene IV, 170. nu riedīsies pruojām: jūdz tautietis, jūdz brālītis RKr. XVI, 94. lai taisuos, lai rieduos ebenda S. 96. lai viņš ceļas, lai viņš riedās BW. 33568. Eher wohl aus žem. riedytírêdyti (Slavismus), als zu le. rīdā, (kur.?) rendīt.
Avots: ME III, 544
Avots: ME III, 544
riet
riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,
1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;
2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene 2 I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?
Avots: ME III, 548, 549
1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;
2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene 2 I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?
Avots: ME III, 548, 549
stūdīt
stuidīt
I stuĩdît Siux, Dond., Wandsen, Neuhausen, Bl., stuîdît Saikava, -u od. -ĩju, -ĩju,
1) stossen
Neik. N. U., Libau, Hasepont, Anneburg, (mit -uĩ 2 ) Stenden (selten): mani jau kâ bīstakli visur stuida Alksnis-Zundulis;
2) stuĩdît Bauske, Dond., Grünwald, MSil., stùidît Walk, stuîdît 2 Nigr., Schibbenbof, stuidīt U., Annenburg, Lubn., zur Arbeit treiben
U., artreiben Hasenpot (mit uî 2 ), (auf)hetzen Lettg.: suni stùidīt 2 Lubn., Warkl., Saikava. sunīt[i]s rēja rejamuo, es pastuidu stuidāmuo (Var.: parīdu rīdāmuo) BW. 14461, 4 var. tas vienmē̦r jāstuidī Nigr., Walk. es viņu gan stuidu un mācu Janš. Bandavā II, 232. stuĩdāmais, ein Mensch, der van andern angetrieben wird Dond.;
3) steuern, wahren
L.;
4) trügen, irreführen
(?): kuo nu stuidi (hetzest auf?) bē̦rnu ar tādiem niekiem! Refl. -tiês, "?": puisīti, stuidies! BW. 34682. wenn mit ui aus ōi̯, zu stîdît.
Avots: ME III, 1101, 1102
1) stossen
Neik. N. U., Libau, Hasepont, Anneburg, (mit -uĩ 2 ) Stenden (selten): mani jau kâ bīstakli visur stuida Alksnis-Zundulis;
2) stuĩdît Bauske, Dond., Grünwald, MSil., stùidît Walk, stuîdît 2 Nigr., Schibbenbof, stuidīt U., Annenburg, Lubn., zur Arbeit treiben
U., artreiben Hasenpot (mit uî 2 ), (auf)hetzen Lettg.: suni stùidīt 2 Lubn., Warkl., Saikava. sunīt[i]s rēja rejamuo, es pastuidu stuidāmuo (Var.: parīdu rīdāmuo) BW. 14461, 4 var. tas vienmē̦r jāstuidī Nigr., Walk. es viņu gan stuidu un mācu Janš. Bandavā II, 232. stuĩdāmais, ein Mensch, der van andern angetrieben wird Dond.;
3) steuern, wahren
L.;
4) trügen, irreführen
(?): kuo nu stuidi (hetzest auf?) bē̦rnu ar tādiem niekiem! Refl. -tiês, "?": puisīti, stuidies! BW. 34682. wenn mit ui aus ōi̯, zu stîdît.
Avots: ME III, 1101, 1102
zemgrīda
zemgrîda 2 Nigr., eine mit Hilfe von Reisig und Hölzern ausgebesserte Stelle auf Wald- und Wiesenwegen: pa zemgrīdām Janš. Mežv. ļaudis II, 252.
Avots: ME IV, 710
Avots: ME IV, 710