Paplašinātā meklēšana

rûgs Warkl., rūgs Bewern, = raûgs.

Avots: ME III, 567

rūgsme "Nebel im Winter".

Avots: ME III, 567

rûgsnis Tirs. n. RKr. XVII, 75,

1 ) ein aufgeweichter, nasser Morast:
mums ir purvs kâ rūgsnis izrūdzis. laidarā tīrais rûgsnis (= staiga, izbradāta vieta) Wolmarshof;

2) regnerisches Wetter, wenn es stark bewölkt ist und ununterbrochen fein regnet:
nu jau ir uotrā diena, ka laiks ir tik˙pat kâ rūgsnis.

Avots: ME III, 567

rûgstuoņa ² : s. unten unter rûgt 3.

Avots: EH II, 387

rûgstuoņa ^2, Rauch: tur ir tâda rūgstuoņa, ka nevar ieiet Nigr. Zu rûgt 3.

Avots: ME III, 567

‡ rûgsts, -s (li. rūgštìs) Auleja "skābums, īpatnēja garža un smarža, kas ruodas nuo rūgšanas": laba r. jūsu maizei, ķīsēlim.

Avots: EH II, 387

àizdzisinât, (aus Nachlässigkeit) erkalten lassen: alus bija aizdzisināts un tāpēc labi nerūgst Golg.

Avots: EH I, 22

‡ àizsprũgt Schibbenhof, sperrend in den Weg treten: tapai, te̦kuošam ūdenim kas aizsprūgst priekšā.

Avots: EH I, 51

‡ bļurbêt (li. bliurbėti "burbulēt"), -u, -ẽju,

1) (ein entsprechendes Geräusch hervorbringend) Blasen werfen
Dunika (mit ur̂ ² ), OB., Rutzau: dīķī bļurbēja vien, kad iemeta akmeni Dunika. ūdens grapī jau bļurb ebenda, Rutzau. alus rūgstuot, kāpuosti skābstuot bļurb OB.;

2) schwatzen, faseln
Rutzau: kuo tu bļurbi! - Zur Bed. vgl. auch ‡ atbļur̂bêt ² .

Avots: EH I, 234

ìelikt,

1) einlegen, einsetzen, hineinstellen:
kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas. rudzus ieliek rijā, zirgus stallī, bē̦rnu šūpulī, zagli cietumā, grīdu istabā; luogiem rūtis; dīglī ielikt, die Keimprobe machen N. - Schwanb. ielikt par saimnieku Upīte Medn. laiki;

2) ielikt kuo cienā, vē̦rā, stiefmütterlich behandeln:
mani paši īstenieki ieliek mani nuovārtā BW. 8483. ielikt kuo avīzēs, in die Zeitung rücken. ielikt kā vārdā, jemands Namen geben BW. 1883. tā ielika viņam pļauku sejā, die versetze ihm eine Ohrfeige ins Gesicht Saul.;

3) anlegen, anfangen zu legen, zu häufen:
Pēteris nesa lielu klēpi uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. Refl. - tiês, sich hineinlegen: viņš iedzēries ielikās gultā.

Avots: ME II, 38

iñdeve [Tr., Līn., Weinsch., Selg.], inde̦va, indive LP. III, 40, indieva Lennew. n. U.,

1) die Anlage, Disposition, (schlechte) Neigung [?]:
Sprw. smukam smuka indeve [wohl: Unglück]. puisītim viena mēle, trejdeviņa indevīte BW. 12415, 9 [aus Hasenp.];

2) eine (recht böse) Krankheit, Unglück:
kāda indeve, tādas zāles. [Grietiņai... trīs... indevītes: stāvi pupi, sarkans kūsis, nerūgst maize abriņā BW. 35104 aus Kabillen und Alschw.] viņš izteica māsas indevi LP. V, 62. Bei Elv. indive, die fallende Sucht. vēl piemetīsies kāda indeve Wain. [In Dond. (iñdeve) und Kreuzb. (indava) eine schwer zu heilende Krankheit;]

3) Gift
Elv.; [

4) vai tevi pats indeve atnesis? hat dich der Henker hergeführt
U. - Als Kuronismus od. Lituanismus zu li. indėvė "Gift" bei Būga KSn. I, 263, das wohl zu į̃ "in" und dė´ti "legen" gehört; im Le. mag der zweite Teil an devu "ich gab" angeglichen sein].

Avots: ME I, 707, 708

[izčūruotiês, Dond., anschwellen, aufgehen (vom Teig): lai mīkla vēl parūgst, tad labāki izčūruosies.]

Avots: ME I, 724

‡ izpaũsîtiês Ramkau, anschwellen: maize (mīkla) rūgdama izpausās, pierūgst pilna mulda; izpausās arī svaiga gaļa virdama un kluči virdami ebenda. izpausījies "labi izrūdzis, izcēlies" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 618. Nebst paustiês "sich schmücken; lielīties" und izpaustiês zur Wurzel von pusks.

Avots: EH I, 470

izrûgt (li. išrúgti), intr. , aus -, durchgären: alus vēl nav diezgan izrūdzis; auch von nassem BOden, aufgeweichtem Wege: tiklīdz zeme nuosē̦dusies, izrūgusi Konv. ² 3062. ceļi izrūguši, dubļaini Aps. garīgie sakari ar˙vien vairāk izrūgst un izirst Vēr. I, 1067.

Avots: ME I, 793

‡ izsprūgt "?": tâ ... graudiņi arīdzan izsprūgst Klēfelda Padoms 1789, S. 128.

Avots: EH I, 482

kobêt, - ẽju,

1) schäumen:
alus rūgs kobē̦dams Dond.;

2) [wogend sich ausbreiten:
mākuoņi kobē uz augšu: būs lietus Dond. (auch zusammengesetzt mit sa - und die Reflexivform mit iz -)].

Avots: ME II, 254

I kupučuôt: auch Erlaa; maizes ieraudziņi rūgstuot kupučuo Ramkau. biezpiens kupučuo ebenda.

Avots: EH I, 677

‡ nuomãlêt Siuxt "nuotraipīt": kad vairs nerūgst, tad spunni aizsit un nuomālē ar māliem vai mīklu ciet lai nedvašuo.

Avots: EH II, 67

pacilu [Mar. n. RKr. XV, 128], pacilus, Adv., etwas emporgehoben, nicht fest anliegend: vāks bija pacilu Etn. IV, 163, Grünh. viens gals pie ce̦lma, uotrs zemē, bet vidus nuo zemes pacilus LP. VII, 853. vē̦lu kārtuotās zemes rūgst vē̦lu un līdz ziemai nevar nuosēsties, kamdēļ paliek, kâ saka, pacilus Latv. sienu un malku ar˙vien sakraun pacilu (od.: pacilus), lai gaiss un vējš var piekļūt Plm. n. RKr. XVII, 70. [Vgl. li. pakilùs, Adj., erhaben.]

Avots: ME III, 12

pulˆkšķêt, -u, -ẽju, kolkern: alus mucas rūgdamas pulkšķ (nuo mucas pa spundes caurumu nāk ārā gāzes burgzdules un ar truoksni pārsprāgst). linu mārks pulkšķ (iemē̦rktie lini rūgst, ūdens virsū ceļas gāzes pūslīši un sprāgst pušu ar truoksni) Druw.

Avots: ME III, 408

I raudzeklis,

1) raûdzeklis Smilten. Laud., Serben, = ieraûgs; ein Teigrest Lettin, Mojahn, Zögenhof, Bewem, Bornsmünde: muldā vēl palicis raudzeklis;

2) "?": caur knupīti bē̦rna muti pilda ar rūgstuokām vielām un mutes iekšieni pārvērš skābā raudzeklī MWM. v. J. 1896, S. 252. Zu raûdzêt.

Avots: ME III, 485

I raûgs (li. râugas "Sauerteig"),

1) auch rauga (!), die Hefe, Oberhefe, der Sauerteig:
Sprw. kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas, wo einmal Stoff zum Hader ist, da gibt es alle Tage Zank. pie kaimiņa rauga (Var.: raugas) te̦ku, pie kaimiņa uguntiņa BW. 31152, 6. - siera raugs das Lab;

2) die Beize der Gerber
U., die Gerberlohe: rauguos likt, in die Gärung legen (beim Gerben) Bielenstein Holzb. 684. de̦gunraga kukainis uzturas ādmiņu raugā Konv. ² 560;

3) der Hefepilz (cryptococcus fermentum
Ktz.) RKr. II, 70. Nebst raûdzêt, rûgt, atrûgas, raugties, li. rúgiu "rülpse, habe saures Aufstossen", apr. raugus "Lab" zu slav. rygajǫ sę, arm. orcam "rülpse", gr. ἐρεύγομαι "erbreche mich", ἐρυγή "Aufstossen", lat. ērūgere "ausrülpsen", npers. ārōγ "Rülpsen", ae. rocettan "rülpsen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 357, Trautmann Wrtb. 244.

Avots: ME III, 487

r̂ugt,

1): zeme rūgst Janš. Dzimtene V, 264. ūdens plūda pāri un pļavas rūga laukā Heidenfeld;

3): auch Auleja, Kaltenbr.; pīpes vietā rūgst aizde̦gta sakārne Pas. V, 229 (aus Lettg.). rūgst un kūpst vien kâ rūgstuoņa, bet degt nede̦g Janš. Mežv. ļ. II, 458 (ähnlich 88; geschrieben rnit -ks-). vakar jūrā rūga Nidden; ‡

4) murren, verdriesslich (erbittert) sein
Diet. Subst. rûgums,

2): ein Sauertopf
A.-Ottenhof, (auch rûguma puôds) Gr.-Buschh.; ‡

3) = rûgsnis I A.-Schwanb.

Avots: EH II, 387

rûgt (li. rúgti "gären"), -gstu, -gu, intr.,

1) säuern, aufgehen, gären
(auch fig.): piens, alus, maize rūgst. viņā rūga... liberālisma nemiers Vēr. I, 965. Nauģam sāka sirds juo vairāk rūgt Libek Pūķis 48;

2) aufstossen
U.;

3) aufsteigen (vom Rauch), rauchen:
līdumā rūgst dūmi Wessen. uguns rûgst ² vien, ne˙maz nede̦g Nigr. dūmi rūga BW. 111031, 1. - Subst. rûgšana, das Gären, Aufgehen; rûgums,

1) das Gärsel
L., U.; die Gärung U.;

2) die Erbitterung, der Zwist;
rūguma maiss U. od. puods Wid. od. de̦sa Wid., ein sauersehender Mensch, ein Sauertopf. viņš vienumē̦r kâ rūgums Austrĩš Naidnieki 12. zu raûgs: zu trennen ist vielleicht rūgt 3 (vgl. Būga LM. IV, 427; zu d. Rauch usw. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 357?).

Avots: ME III, 567, 568

II sakupêt N. -Schwanb., Lennew., = sakupt: kupinuot pienu siltumā, piens ātrāk snkup od. (in Nötk.) sakupē. krējums sakup (rūgstuot saceļas) Mar., Bauske.

Avots: ME II, 659

sarûgt, 1): buļbas sarūga (= sapuva) nuo slapņuma Zvirgzdine. kad tu sa˙rūgtu ("?") laukā! Janš. Dzimtene II, 276. slinkumā sarūdzis (sehr faul geworden) Jürg.; ‡

3) = pìekvêpt Nidden. tādā ustubā smagi sarūgst drēbes Kaltenbr. sarūga ustaba nuo dūmu Zvirgzdine. visi sarūguši ar dūmiem Auleja.

Avots: EH XVI, 444

sarûgt, intr.,

1) vollständig in Gärung übergehen
U.: augļi ātri saskābst un sarūgst Konv. ² 752. vietvietām gulēja sarūguse brūni-zaļgana virca A. XX, 48. sarūdzis piens, geronnene Milch U.;

2) fig., in üble Stimmung geraten
U.; Part. sarūdzis, ärgerlich, sauertöpfisch U.: kas tevim ir? tāds kâ sarūdzis! Saul. III, 139. viņš izskatījās brīnum sarūdzis Apsk. v. J. 1903, S. 694. sarūdzis nelabi pavadītās nakts dēļ Blaum. tu tur guli tik sarūguse un sadusmuota Latv.

Avots: ME III, 724

saskâbt, intr.,

1) ganz sauer werden
U., in Gärung übergehen: augļi ātri saskābst un sarūgst Konv. ² 752. vīns saskābst ebenda S. 873. kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Mazvērsītis Luopkuopība III, 76. kam vakar neatbrauci? man saskāba rata rumba, circenīšu piesālīta BW. 25163, 1. man saskāba krupja gaļa 19l86, 4;

2) (gew. das Part. saskābis U.), verdriesslich, sauertöpfisch, ärgerlich werden:
bez pārsteigumiem mēs vai saskābtu! Zalktis II, 98. Jancis pa˙visam saskāba un nuorēcās nuo dusmām R. Sk. II, 144. vagare nesmējās vis, tas bij saskābis kâ gurķis Alm. Kaislību varā 128. Sprw.: saskābis kâ Žagares žīdiete.

Avots: ME III, 732

II savalgt: savalkt rūgstuošu maizi abrā Diet., den über den Rand des Troges hinaus gärenden Brotteig durch erneuertes Kneten wieder hineindrücken.

Avots: EH XVI, 462

II sazīļuôt,

1) mit zīles benähen:
sazīļuoju vaiņadziņu zaļajām zīlītēm BW. 6110 var.;

2) sich mit kleinen Bläschen füllen od. bedecken Adsel:
dzēriens rūgstuot sazīļuojis Lennew. ūdens jau sazīļuojis; drīz sāks vārīties Roop;

3) zu glimmen anfangen:
krāsns durtiņas attaisuot apdzisušās uogles atkal sazīļuo Schihbenhof. Refl. -tiês, sich das Kleid mit zīles benähen: tā meita ir pa˙visam sazīļuojusies Smilten.

Avots: ME III, 796

špũkstêt Sassm., -u, -ẽju, zischen: alus rūgst, ka špūkst Sassm. n. RKr. XVII, 57.

Avots: ME IV, 102

uzjàut, aufmischen, aufrühren: ja iejavs labi nerūgst, vēl tas jāuzjauj Bauske.

Avots: ME IV, 337

uzrûgt: miestiņš mučelē ir uzrūdzis (= rūgstuot pacēlies) Iw. riteņi manāmi iegriezās mīksti uzrūgušā ataugas zemē A. Upītis Pirmā nakts 245.

Avots: EH II, 732

uzrûgt, aufgähren, aufgehen, sich aufblähen U.: alus, mîkla uzrūgst. maize uzrūgusi U., das Brot ist aufgegangen. vē̦de̦rs uzrūgst U., der Baüch bläht sich auf.

Avots: ME IV, 374

velgme,

1) die Feuchtigkeit
(mit elˆ ) Bers., Kalzenau, Meiran, Warkl., die Erfrischung: kūp miglas velgme Juris Brasa 75. pavasara velgmē rūgstuošs tīrums Ezeriņš Leijerk. Il, 39. tu manām cerībām lai velgmi ruod[i] Latv.;

2) "?": piekļaujuos ar... lūpām... pie tavu ruoku velgmēm baltām Akurāters Astras 69.

Avots: ME IV, 530

‡ vir̂sraûgs ² Siuxt "raugs, kas alum rūgstuot sakrājas pa virsu un nāk mucai pa spunni ārā".

Avots: EH II, 788