ravēja
‡ *ravēja, = ravê̦tãja: glūn ... tautiet[i]s manas ravējiņas BW. 13573 (aus Sinolen).
Avots: EH II, 360
Avots: EH II, 360
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ravēja' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ravēja' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (10)
dūlājs
dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis 2 ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. 2 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]
Avots: ME I, 526
Avots: ME I, 526
ieviest
ìeviest, tr.,
1) einbürgern
(selten): nuo senprūšu valuodas Krōnvalds aizņēmis un ieviesis rakstu valuodā vārdu "ķermens";
2) einführen, Eingang verschaffen:
dārza zemē taukā daudz stādi ieviesti MWM. VIII, 550. Refl. - tiês, sich einschleichen, sich verbreiten: einreissen, Eingang, Wohnung finden: viņa neravēja sev pieduot, ka viņa ļāvusi slimībai ieviesties A. Up. pie mums šī ruotaļa nav ieviesusies. pasaku krājumā ieviesušās dažas nepareizības; labība nezāles. pirtī ve̦lns ieviesies LP. IV, 160. (mednieks) ieviesties [habe sich angesiedelt; veilleicht mit dem - t - von vieta "Stelle"] labā medības līkumā Upīte Medn. laiki. Das aktive ieviest wohl ein Neologismus.
Avots: ME II, 90
1) einbürgern
(selten): nuo senprūšu valuodas Krōnvalds aizņēmis un ieviesis rakstu valuodā vārdu "ķermens";
2) einführen, Eingang verschaffen:
dārza zemē taukā daudz stādi ieviesti MWM. VIII, 550. Refl. - tiês, sich einschleichen, sich verbreiten: einreissen, Eingang, Wohnung finden: viņa neravēja sev pieduot, ka viņa ļāvusi slimībai ieviesties A. Up. pie mums šī ruotaļa nav ieviesusies. pasaku krājumā ieviesušās dažas nepareizības; labība nezāles. pirtī ve̦lns ieviesies LP. IV, 160. (mednieks) ieviesties [habe sich angesiedelt; veilleicht mit dem - t - von vieta "Stelle"] labā medības līkumā Upīte Medn. laiki. Das aktive ieviest wohl ein Neologismus.
Avots: ME II, 90
loks
III luõks: kaza luokus izravēja BW. 32583, 2 var.; luokt "Zwiebeln" N.-Autz n. BielU.
Avots: EH I, 767
Avots: EH I, 767
noravēt
nùoravêt [li. nuravė´ti], tr., abkrauten, abjäten: vakar ruozes nuoravē̦tas BW. 14422. vista luokus nuoravēja BW. 32583, 6.
Avots: ME II, 838
Avots: ME II, 838
paravēt
paravêt [li. paravė´ti], tr., ein wenig, hin und wieder jäten: lai vasaru paravē duobes Vēr. II, 189. Refl. -tiês, sich ein wenig mit Jäten beschäftigen: lai gans paravējas dārzā Dz. Vēstn.
Avots: ME III, 88
Avots: ME III, 88
ravēt
ravêt (li. ravė´ti), -ẽju, tr., jäten: es atradu mīļu Laimi, pirt(e)s te̦ku ravējam VL. dē̦ls ravējis uozuolus kâ burkānus laukā LP. VI, 493. - Subst. ravêšana, das Jäten; ravẽjums, die vollendete Tätigkeit des Jätens: linu, linu, bāleliņ, par plūkumu, ravējumu! RKr. VIII, 55; ravê̦tãjs, wer jätet: tautas... gaida ruožu ravē̦tāju BW. 14421. Zu raût.
Avots: ME III, 492
Avots: ME III, 492
ravēties
‡ II ravêtiês Ramkau, = raûtiês 3 (weniger werden): mūsas jau ravējas. kad kādu zagli saķe̦rtu, tad ravē̦tuos (= zagšana mazinātuos).
Avots: EH II, 360
Avots: EH II, 360
savītināt
savītinât, tr., fakt, zu savĩst, verwelken machen, lassen: savītinātas ravējamās zâles cūkas neē̦d Dond.
Avots: ME III, 790
Avots: ME III, 790
svikls
svikls, die Beete, die rote Rübe (beta vulgaris) U., RKr. II, 67, Dunika, Rutzau, (sviklis) Üxküll, (sviklis) Peņģ. Sakņu dārzs 39; die Runkelrühe U., V.: sviklu lauks ravējams Janš. Dzimtene 2 II, 276. rāva sviklus un burkānus Veselis Netic. Toma mīlest. 23. Nebst oder durch li. sviklas aus poln. čwikła dass.
Avots: ME III, 1157
Avots: ME III, 1157
virza
vir̂za AP., Kl., Prl., vir̂ze Schwanb., Sessw., vir̂ze 2 Kabillen, O.-Bartau, Rutzau, vir̃ze Serben, virze Ihlen, Mar., gemeine Sternmiere, Vogelmiere (stellaria media Will.) Etn. I, 30; RKr. II, 78, (mit ir̃ ) Ramkau; "stellularia" (mit ir̂ 2 ) Karls.; Vogelgras (alsine media) U. (auch virze, virzes), (mit îr̂ ) C., Nötk., PS., Wolm.; ein Unkraut im Getreide (mit ir̂ 2 ) Frauenb., MSil.; ein Unkraut, das im Garten wächst Mērdzine, Zvirgzdine, (virze) Setzen; Unkraut im Gemüsegarten überhaupt (mit ir̃ ) Ramkau (unbek. in Dond. und Dunika): nuomin virzas, nuomin gušņas, lai aug skaidri kāpuostiņi! BW. 32523 var. apaugt ar virzu un mauru Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 159. saravēja kāpuostdārzā virzu A. XVI, 297. kaudze... saplūktas mīkstas virzas MWM. VIII, 595. Die virza ist sehr ästig und bildet dicht wachsend eine schwer zu entwirrende Masse; daher wohl nebst vir̂zis zur Wurzel von varza 1-4 und ve̦rza.
Avots: ME IV, 619
Avots: ME IV, 619