Paplašinātā meklēšana

‡ atriẽdît Dunika, mit Lug und Trug weglocken, atmānît: a. uotram saimniekam ganu. Refl. -tiês Dunika, sich zurechtmachen: saimniece nevar a. vien.

Avots: EH I, 162

‡ izriẽdît Dunika, = izraidît: i. čigānus nuo mājām. i. puišus pie darba.

Avots: EH I, 477

‡ pariẽdît Dunika,

1) zubereiten:
p. guļu, ēdienu;

2) "nuorīkuot": p. ļaudis pie darba; Refl. -tiês Dunika, sich bereit machen:
p. gulēt. p. Liepājā braukt.

Avots: EH XIII, 168

‡ pãrriẽdît Dunika, nach Hause schicken: saimniece pārriedīja meitu mājās. Aus dem Žemaitischen?

Avots: EH XIII, 209

riedît,

1): "raidīt, dzìt" Dunika: r. (mit iẽ) nuo mājām laukā; ‡

2) "(darbu uotram) parādīt, iemācīt" (mit iẽ) NB. Refl. -tiês: auch (mit iẽ ) Dunika.

Avots: EH II, 378

riêdît, -du, -dĩju, hetzen: r. ar suni Zaļmuiža.

Avots: ME III, 544

riedît, -u, -ĩju, tr., = rìkuôt, anordnen, verfügen: sāk viņus riedīt aiz galda RKr. VI, 124; riẽdît, (zu)bereiten, anfertigen: r. pusdienu, ceļa kuli Dunika. Refl. -tiês, sich zurechtmachen, sich anschicken: visi jau sāk riêdīties ² (aus N.-Bartau) pie vakariņām Janš. Dzimtene IV, 170. nu riedīsies pruojām: jūdz tautietis, jūdz brālītis RKr. XVI, 94. lai taisuos, lai rieduos ebenda S. 96. lai viņš ceļas, lai viņš riedās BW. 33568. Eher wohl aus žem. riedytírêdyti (Slavismus), als zu le. rīdā, (kur.?) rendīt.

Avots: ME III, 544

‡ sariẽdît Dunika, Rutzau, zurechtmachen, vorbereiten: s. ceļa kuli. Refl. -tiês (s. ME. III, 719): saimnieks vēl nav sarīdījies Dunika.

Avots: EH XVI, 442

sariedîtiês (gebr.: sasariedīties) Rutzau, sich zurechtmachen, sich vorbereiten.

Avots: ME II, 719

uzriẽdît uz īstuo ceļu Dunika, auf den rechten Weg hinführen.

Avots: ME IV, 374

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

àizzelˆt, ‡

2) bewachsen:
taki aizzē̦luši ar jaunām priedītēm Janš. Dzimtene I ² , 158.

Avots: EH I, 64

apčurêt, intr., verkümmern: apčurējušas priedītes Jauns. Druva III, 802.

Avots: ME I, 80

apderinât, ‡

2) = apdarinât, ringsum abhauen, bekappen: a. kuokiem zarus Warkl. apderināja divas priedītes RKr. XIX, 138 (aus Palzmar).

Avots: EH I, 77

‡ apperpêt,

1) Borke (auf Wunden) ansetzen
U. (unter perpêt);

2) schlecht gedeiheu (von Pflanzen)
Mesoten: apperpējušas priedītes.

Avots: EH I, 104

‡ *atvass, = atvasa: priedīte, kam nav jauni atvasiņi BW. 3353.

Avots: EH I, 178

briêdis (li (bríedis, apr. braydis), das Elen, auch alnis (cervus alces);

2) briedis od. Vāczemes br., der Rothirsch (cervus elaphus);

3) fig., von einem sicher auftretenden, stolz einhergehenden Menschen:
iet kâ briedis, krūtis ihgāzis; ceļas kâ briedis augšā, er steht wie ein len auf, d. h. leicht, sicher. Von Frauen, so briežu māte, Elenkuh, gebr.: sēž kâ briežu māte, sie spielt die Herrin, tut nichts. Sprw.: brieža medīt ejuot, vieta jātaisa, lāča medīt ejuot, kaps jāruok;

4) ein elenhaariges Pferd:
kâ briedīši man zirdziņi BW.28003. briedītis, ein schwarzer Käfer (lucanus cervus L.). - [Zur Etymologie vgl. allenfalls Loewenthal Indog. Jahrb. V, 193 (zu an. brīmi "Flamme")].

Kļūdu labojums:
4.nozīmes nodalījumā jāizmet (unter 4) ist zu streichen): ein elenhaariges Pferd: kâ briedīši man zirdziņi BW.28003.

Avots: ME I, 337

cainis, ceinis U., die Tritze, der Kletterstrick der Imker: uz priedīti caini vilku BW. 30419. Vgl. dzeinis [und li. káinioti "plątać" káinioties "связиваться"?].

Avots: ME I, 363

cedriens, [ein mit Heidenkraut bewachsener Platz]: redzēja cedrienā arī pa priedītei Janš.

Avots: ME I, 367

II dẽjẽjs [Serbigal], duoŗu, bišu dējējs, der Bienenbaumaushöhler, der Imker: šās priedītes dējējiņš nuoņems manu vaiņadziņu BW. 10633. duoŗu dējējiņa 10061.

Avots: ME I, 461

dèstît [PS., C., dẽstît Bl., Wolmar, Walk, Jürg.], -stu, -ĩju [li. dėstyti "складывать" -],

1) pflanzen:
kas nu cūkai duos kartupeļus dēstīt!

2) einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum höhlend zum Bienenstock herrichten:
tuo priedīti es dēstīju, kam sarkani skuju gali BW. 2036, 11479. Gew. gebraucht man hier das einfache dēt: priedi, uozuolu dēt.

Avots: ME I, 464

dze̦nât, -āju, iter. zu dzìt, tr.,

1) wiederholt treiben, jagen:
luopus, zuosis, nu bUs jādze̦nā, sagt man zu einem, der viel isst Etn. IV, 78. viņa mani dze̦nāja un tre̦nkāja R. Sk. II, 109;

2) suchen:
policija zagli dze̦nā;

3) die Äste abhauen, abhacken, abkappen
Smilt., Drsth., Laud., [Lis.]: tuo priedīti dze̦nāt gāju, tuo atradu nuodze̦nātu BW. 15875. tāļu, tāļu nuoskanēja sauseglīte dze̦nājuot 18121;

4) wonach jagen
Spr., mit dem Gen. od. mit pēc: aizdarina dze̦nājuot BW. 2081. Refl. -tiês. einander jagen: putniņš putnu dze̦nājas BW. 9850.

Kļūdu labojums:
BW. 2081 = BWp. 2181, 1 var.

Avots: ME I, 545

galuokne Ahs., galuoksne, galuoksnis Mag. II, 3, 120, galuone RKr. XVI, 123, Rutzau, galūne (li. galùnė) Lis. n. RKr. XVII, 88, galuotne (die gebräuchlichste Form), galuotnis, galuokniņa BW. 9588, 10105, wie von einem * galuokņa, galuoksniņa 10105,

1) der äusserste Teil, das dünne Ende des Baumes, der Wipfel, Gpifel:
galuoksnis ir tas, kas nuo kuoka tievgala atliek, kad vienu vai divi baļķus nuo ve̦se̦la ce̦lma izdabū Mag. II, 3, 120. pats priedīti nuodze̦nāju, pats nuocirtu galuoknīti BW. 8790. vēl ve̦damas kamaniņas līguo bē̦rzu galuoksnē 14464. vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galuonē (Var.: galiņā) 13796, 2; 7516; LP. VI, 26. lē̦ni liecu tuo lazdiņu, kam riekstiņi galuotnī BW. 14748;

2) galuotne, die Spitze eines Berges, der Gipfel:
viņš uzkāpis kalna galuotnē B. Vēstn.;

3) galuotne (Gramm.), die Endung:
tāmnieki atme̦t vārdu galuotnes.

Kļūdu labojums:
14464 = 10464, 4

Avots: ME I, 595

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601

gruôbaîns ² [Salis, Ruj.], gŗuobains, grubig, uneben, ausgefahren: gŗuobains ceļš Selg. n. Etn. IV, 33. priedīte gruobainu mizu Janš. [gruobains nazis Ruj., ein schartiges Messer].

Avots: ME I, 670

II izdze̦nât, izdzenêt (li. išgenė´ti), izdzenît, die Äste abhauen, abkappen: pats priedīti izdze̦nāju BW. 8790. izdzenīju sila priedi 15507, 3; 3385. izdzenīta egle Mag. XX, 3, 208.

Avots: ME I, 731

izmàukt (li. išmaũkti "herausziehen"),

1): nuo šļīcenes, kas bija izmaukta nuo jaunas priedītes galuotnes Virza Straumēni ³ 20; ‡

3) "prellen; jem. etwas aufheften"
Segew.

Avots: EH I, 465

kļaustîtiês,

1): wackeln
- auch Auleja: iet i[r] kļaustās uz vienu malu da uz uotru. beņķam kāja kļaustās, drīž izkri[tī]s ārā. ‡

2) "?": apčūrējušas priedītes, kuru galuotries kļaustījās kâ putnu spārni Jauns. B. gr.3 II, 163; ‡

3) "= kaûtrētiês 2; zögern" (mit aû ) Bērzgale: kā tu kļausties, ka neej ar citiem pie galda? zirgs ar ve̦zumu neiet uz priekšu, tik kļaustās vien.

Avots: EH I, 625

‡ làdzgrūde ² (mit dz aus c ?) Bērzgale "ein Strauch mit nicht dickem, ein wenig buntem Stamm": eglīte, priedīte aug kalniņa galiņā; lādzgrūdīte, paeglīte, tās - kalniņa maliņā.

Avots: EH I, 726

lìkumaîne, die Krumme, Beiname der Kiefer: audz, priedīte, līkumaine! BW. 11631.

Avots: ME II, 487

I lùoks (li. lañkas "Bügel", [slav. lǫkъ "Bogen"]),

1) etwas Gebogenes, die Biegung, Krümmung:
vienreiz meža biezumā izte̦k visi ceļa luoki Latv. jau palaidu rinduciņu trešajā luociņā BWp. 10621, 2;

2) das Krummholz:
Sprw. luoks, pārāk liekts, lūst;

3) die Radfelge
Manz., A. XI, 171: grimst riteņi pāri luokiem iekša pa izmaisītuo smilti Sil.;

4) der Reif zum Winden der Kränze:
kur vaiņaga luoku liki? tur pakāru priedītē, lai vij citas mātes meitas RKr. XVI, 224;

5) der Kreis:
saistīts viņas burvju luokā Rainis. viņš vienīgs draugs man šinī šaurā luokā Vēr. II, 806. ap mani luokā stājat MWM. V, 92;

6) die Höhe des Gebäudes (der Riege) von der Erde bis zur Oberlage nennt man
luoks Mag. XIX, 2, 57;

7) das Demin. lùociņš, = līkste 3 Grünh., [ein Bügel für die
dũda I Bielenstein Holzb. 728];

8) der Plur. luoki, die Haspel
[N.-Sessau n. U.], Siuxt, Schmarden;

[9) vẽja luoks, Windfahne
L. - Zu lìekt].

Avots: ME II, 525

pamats, [li. pamatas], auch pamata (li. pamatà) BW. 9407, 3715, [Manz.],

1) der Grund, das Fundament:
skalam ģeld tā priedīte, ne istabas pamatam BW. 3141; pamatus od. pamatu likt, den Grund legen. māja nuode̦guse līdz pašiem pamatiem od. līdz pamatam, das Haus ist bis auf den Grund niedergebrannt Etn. I, 98; 103. pili līdz pamatam nuoārdīt, pilsē̦tu līdz pamatam izpuostīt. kalns nuodre̦b līdz pamatam LP. IV, 141. visa zeme nuodārdējuse un nuodimdējuse līdz pašiem pamatiem Etn. II, 180, auch pamatuos. [pirms vēl pasaules pamāta likta kļuva Manz. Post. II, 31;

2) pamats U., der Grundbalken.]
Zu pamest.

Avots: ME III, 67

pasêst [li. pasė´sti, slav. posěsti], intr., eine Zeitlang sitzen, sich unter etwas setzen: šī priedīte ze̦mu dē̦ta, tur pasēdu raudādama BW. 10633. Refl. -tiês, eine Zeitlang gemütlich sitzen, sich unter etwas setzen; [sich hinsetzen Kur. Nehrung: pavaduones... pasē̦dušās zâlē un gaidījušas Pas. II, 120].

Avots: ME III, 97

patupt, sich niederkauern: pie priedītes patupuse BW. 15687, 6. Refl. -tiês, sich ein wenig hinhocken, knixen: atvadījās, mazliet patupdamās Vēr. II, 650.

Avots: ME III, 125

pe̦lê̦kmizaîns, graurindig: priedītes...pe̦lē̦kmizainuo stumbru Veselis Saules kaps. 122.

Avots: ME III, 196

perpt, pe̦rpstu, perpu, quienen Oberl., St.; verrecken L.; "nicht gut wachsen": par tīreļu priedītēm saka, ka tās pe̦rpst Ekau, Annenburg, Grünw.; nach Leskien Abl. 364 zu li. par̃pti "aufdunsen".

Avots: ME III, 202

II pìepeņķêt, schlecht anbinden: es meitiņu piepeņ,ķē̦ju pie priedītes, pie eglītes; kamē̦r jūdzu kumeliņu, jau meitiņa gabalā BW. 13397.

Avots: ME III, 278

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349

pupurs,

1) pupuris U., die Knospe
Erlaa (lapu pupurs), Cibla: priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu BW. 24407, 5. es mežiņa vīriņš biju, man pupuru ce̦purīte 30557. eita, meitas, madarās, nu zied elkšņa pupuriņi! BW. 7126;

2) ein Knirps:
vīriņ, manu pupuriņ, es tev[i] lielu izaudzēju BW. 9397, 7 var.;

3) Demin. pupurtiņš "maza drusciņa" Bers, n. Etn. IV, 167. Wohl zu paupt; zum Suffix vgl. pumpurs.

Avots: ME III, 415

purinât,

1) schütteln, rütteln:
galvu. čangalieši, galvas purinādami, atteica Kaudz. M. 46. viņš uzlīdis ābelē un sācis ābuoļus aitām virsū purināt LP. IV, 96. ķevīt[e] mana ecējama ausis vien purināja BW. 14118, 1. kam, priedīte, tieva augi, kam zariņus purināji? BW. piel. ² 11898 var.;

2) im Sande baden (vom Fasel gesagt)
U.;

3) matuos purinât, im Haare wühlen
U. Refl. -tiês, sich schütteln; (vom Fasel) sich auswettern U. - Subst. purinâtãjs, der Schüttelfrost: drudzis sākas ar aukstiem dre̦buļiem vai purinātājiem Konv. ² 661. ruoze sākas... ar purinātājiem un drudzi ebenda 3489. Zu purêt, li. purenti "irdinât".

Avots: ME III, 417

‡ pusaûga (gen. s.), = pusaûgu: līdze̦nums ar krūmiem un p. birzīm A. Upītis Sm. lapa 120. ve̦cās ... p. priedītes Pirmā nakts 6. Ein durchdekliniertes pusaugi (von Schweinen) wird Dz. Vēstn. 1912, № 260 aus Gr.-Essern mitgeteilt.

Avots: EH II, 330

I riêbt (li. riebt "zuwider sein" Miežinis), riêbju, riêbu,

1) intr., ekeln, zuwider sein:
Sprw. pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. kuņas dē̦lam nesmukie vārdi . . . rieba LP. VI, 572. tas man riebj, das ist mir zuwider U.;

2) intr., im Wege sein, hindern
U., Spr.: šis akmens riebj, der Stein ist im Wege, hindert U. tas man neriebj, das hindert mich nicht, das steht mir nicht im Wege, das tut mir nichts, daraus mache ich mir nichts U.;

3) intr., tr., Böses tun, ärgern, reizen, sich rächen
Spr. (cum dat.): Sprw. uotram riebdams tik pats sev sariebsi. riebu, riebu ļautiņiem, kâ neriebu dzīvuodama: citam riebu dziedādama, citam bargi runādama BW. 1027. riebu, riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu, maza riebu raudādama, lieladaiļi dziedādama 1028. es savam bāliņam daudz(i) riebu ganīdama: visas viņa pļavmaliņas telītēm ēdināju 29332. viegli durvis virināju, iztikdama, neriebdama bargai dē̦lu māmiņai 23146. vai, priedīte, vai eglīte, kuo es tev ļauna riebu? vienu mizu vien nuorāvu 30252. nav viņš ne˙kā riebis Saul. III, 197. Refl. -tiês,

1) ekeln, eklig, widerwärtig sein:
vērpt viņai riebās LP. VI, 992. ķēniņam tas ļuoti riebās, ka... VII, 198. saki, vai labprāt nesi tuo jūgu jeb vai tas tev riebjas? Dünsb.; schmerzen Stelp.; man riêbjas, ich fühle mich unwohl Golg.;

2) einander im Wege sein, hindern, in Feindschaft leben:
ai, kaimiņ, nu mēs divi riebsimies: tev dēliņš, man meitiņa ik vakaru vietu taisa BW. 12482. tâ dzīvuot meitiņām, kâ baltām aitiņām: ne riebties, ne bārties, ne turēt ienaidiņu 6524 var.;

3) = atriêbtiês, sich rächen Spr.: kungs it līksms un varē̦tu pie druošas meitenes riebties Elbervelt Līksmības grāmata 215. - Subst. riêbšana, das Hindern; das Ärgern, Reizen; die Rache; der Verdruss: e̦lka bilde bij nuolikta par riebšanu... nama kungam (zum Verdruss dem Hausherrn) Hesekiel 8, 3; riêbums,

1) der Ekel, Widerwille:
piedzē̦rušais saceļ riebumu pret sevi Sassm. nuo ļauna cilvē̦ka ik˙katrs ar riebumu nuovēršas Ahs.;

2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ärgerns, Reizens, Schadens; die Rache;
riêbẽjs, wer hindert, ärgert, reizt, schadet, Böses tut : tē̦vuzemes riebējs Altr. asins zieds 60. Nebst raîba II, suoraibs, suoriba wohl (nach Leskien Abl. 280) zu li. riebris "fett" (urspr.: "widerwärtig"), und weiterhinwenn von der Bed. "reissen" auszugehen ist (vgl. russ. рвать "reissen" : его рвет "er erbricht sich") - zu norw. ripa "abreissen", rīpa "ritzen", mnd. repe "Flachsraufe", and. rīpi "reif", resp. an. rífa "zerreissen" u˙a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345.

Avots: ME III, 542, 543

šmidrs, = smidrs, šmīdrs: vai, priedīte, vai, eglīte, tavu šmidru augumiņu!... es tik šmidra (Var.: smīdra, snīdra) neizaugu BW. 2809, 2 var. šmidra, gaŗa cepurīte 33507 var.

Avots: ME IV, 84

star̂p, Präpos., mit dem Acc. - Instr., n. Bielenstein u. U. - auch mit dem Gen., zwischen, unter; starp visām meitiņām bārenīti es pazinu BW. 4530, 3. meitas starp citām lietām stāsta, ka... LP. IV, 99. lai... dievs... jums vienādu prātu duod starp vien˙uotru (untereinander) Glück Römer 15, 5. vāverīte... bē̦rnus audzināja starp priedītes, starp eglītes BW. 2337. viņš sēdēja starp tē̦va un mātes U. (ähnlich Bielenstein LSpr. II, 322; gew.; starp tē̦vu un māti). starp divi gadiem L., innerhalb 2 Jahren, vgl. Le. Gr. § 572.

Avots: ME III, 1046

I stum̃brs Līn., iw., stùmbrs Schujen, Smilten, Wenden, der Baumstamm Lennew., Dr., (von unten bis zu den Ästen) Grünwald (mit um̃ ), Sessw. (mit ùm ² ), Baldohn, Turlau, Hasenpot; der Baumstumpf (mit -um̃- ) gr.-Buschh.: stumbrs sadalās zaruos Konv. ² 513. priedīte... māzzarainu stum̃bru Janš. Vgl. stumbe̦ns.

Avots: ME III, 1105

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. ² 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314

I vãvere (li. voverė´ "Eichhömchen"),

1) auch vāveris Manz. Lettus, L., U., RKr. VIII, 86, (mit ã ) Bl., vāvaris. Fischer 61, vāveriņš RKr. VIII, 86, L. Aw. 1855, No 5, Demin. verächtl. vãve̦rē̦ns, das Eichhörnchen (sciurus vulgaris
L.): Sprw. manīgs kâ vāvere RKr. VI, 951 ak tu skaistais vāveriņš, duod man tavu kažuociņ[u]! BW. 31919, 3 var. (aus Ruj.). vāverīte kuplastīte 2347. dze̦nāja pa priedītēm vāve̦rē̦nu Janš. vāveres pa vē̦de̦ru lē̦kā (PS.) od. dancuo (LP. VI, 248), vom Gefühl heftigen Hungers gesagt;

2) vāverīte, eine Eichhornpelzmütze
Bielenstein Holzb. 594: man bij četras ce̦purītes: bij caunīte, bij banīte, sescenīte, vāverīte BW. 5645, 1. Zu li. dial. voveris (plur. vóveres), vėverìs oder vaiverė˜, apr. weware, aruss. вѣверица, kymr. gwywer, npers. varvarah, ae. ácweorna "Eichhörnchen", lat. viverra "Frettchen" u. a., s. Pictet KZ. VI, 189, Leskien Nom. 267, Büga PФB. LXXV, 153, Trautmann Wrtb. 856, Ehrlich gdech. Beton. 128 f., Boisacq Dict. 1089, Persson Beitr. 5002 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 287 f. - Vielleicht zur Wurzel u̯er- "biegen, drehen", s. Donum natal. Schrijnen 4021 resp. Persson 1. c.

Avots: ME IV, 512

vìrsus (li. viršùs, r. верхъ, serb. vr̂h "Oberstes") U., Wenden u. a., vìrss ² Kussen, N.-Laitzen u. a., vìrsa U., AP., Serbigal, Wolm., (mit ir ² ) Kl., Lös., N.-Rosen, (mit ir̂ ² ) Ruj.,

1) das Obere, der obere Teil, die Oberfläche
U.: iedams līdz . . . iekaļņa virsum Vēr. II, 1102. pa virsu, obenhin, auf der Oberfläche U. nuo virsas, von oben U. nuo virsas salst RKr. VII, 806. bučiņas uz . . . ruokas virsas Krišs Laksts 1. apvērta tuo (= ādu) . . . uotrādi, izklājuot jē̦lpusi uz virsu Janš. Mežv. ļ. I, 85. kuģa virsa Kaudz. vanadziņi vārtu virsu (Var.: virsū) lidināja BW. 14202. vanadziņi tilta virsā lidinās 2591. zemes virsū, auf Erden. virsus kārta, die Oberschicht Frauenb.;

2) Plur. virsi, die Gipfel, Wipfel:
kur, priedīte, virsi tavi? ce̦lmi vien siliņā BW. 18360. lai trīc visi mežu virsi 483 var. sē̦ta dzelžiem kalta, sudrabiņa virsiņiem 30401 var.;

3) virsa Salisb., virsiņa ebenda, der Rahm, die Sahne;
virsus Frauenb., Rahm auf gegorener Milch: ne˙kā nav nuo tās virsas; liess pieniņš Salisb. man jau pienam maz tās virsas Plüd. LR. III, 59;

4) der Deckel
Zvirgzdine (vìrss ² ): aizliec skrīnes virsu! Zvirgzdine;

5) der Bezug:
ve̦se̦lus klēpjus ar sniegbaltiem virsiem pārvilktu spilve̦nu Janš. Bandavā II, 267;

6) vìrsa ² C., Plur. vìrsi ² Saikava, der Wagenkorb:
vāģi pastāv nuo virsus... A. XI, 171;

7) = aûgša, der Raum über einem Gebäude, der Bodenraum: dzīvuojis uz rijas virsus LP. VI, 102;

8) der über dem Fussblatt befindliche Teil eines Stiefels oder Schuhes:
zābaku virsas. labas tupeles, tik tie virsi nuoplīsuši Frauenb.;

9) vìrss ² Kussen, Saikava, virsiņš Laud.; ein aus Käsemilch, Eiern, Fett, Hanf usw. bereiteter Aufstrich auf Fladen:
plāceņam ir virss Saikava. karašu ... ce̦p ar virsu, virsiņu, t. i. izplatītās mīklas malas uzliec uz augšu un ieduobumu pieplida ar sabe̦rzē̦tiem burkāniem u. t. t. Konv. ¹ 822. Zu lat. verrūca, ae. euearr "Warze", ai. várṣ̌iṣ̌ṭha-ḥ "der höchste, oberste", várṣ̌ma "Anhöhe, Oberštes", air. ferr "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 267, Trautmann Wrtb. 362, Fick Wrtb. 19, 132 und III ⁴ , 399, Stokes Wrtb. 274f., Strachan IF. II, 370, Bugge BB. IfI, 112 f., Weyhe PBrB. XXX, 62 f., Hübschmann Atm. Gramm. 495, Torbiörnsson Slav. Bidrag 14 f.

Avots: ME IV, 615

viss (li. vìsas, apr. wissa-, aksl. vьsь "all"),

1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;

2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;

3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.

Avots: ME IV, 625