Paplašinātā meklēšana

‡ abrukasas, der zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabte Teig U.

Avots: EH I, 1

abrukasis U.,

1) das aus Geschabtem gebackene Brötchen;

2) das Werkzeug, mit dem der Backtrog ausgeschabt wird;

3) (im Scherze) das letzte Kind.

Avots: EH I, 1

‡ abrukaslis Üxküll, = abr(a)kasis.

Avots: EH I, 1

atbruka, ‡

2) "?": pieļipaini diegi, dzija šūnuot vai aužuot atspurdzējas, savelkas, saveļas, ka nevar ne pavediena adatā pavilkt. ne aust, un šuo sametekļa vietu sauc par atbruku Stelpenhof. dzija aužuot vai diegi šūnuot sāk pakuluoties un savelkas atbrukās jeb iet atbrukām Festen (ähnlich in Erlaa).

Avots: EH I, 136

atbruka, das über den Rand der Spule gefallene Garn: kad spuole vērpjuot apbrūk, tad nuobrukušuo daļu sauc par atbruku. kad sapuvušus linus kuļ, tad šķiesnu sakuļ, sasit un teic: iet atbrukām, atbruku brukām Etn. III, 146. nelīdze̦na dzijs iet aužuot atbruku brukām Stelpenhof, Festen u. a.

Avots: ME I, 151

berukaza: be̦rukaza Neuenb., berukaza Siuxt.

Avots: EH I, 213

berukaza, die Pfuhlschneppe (Siuxt n. LP. V, 99). [Eine Umbildung von r. бекасъ "Schnepfe"? Vgl. le. merkaza dass.]

Avots: ME I, 280

I bruka (zu brukt), comm., der, die Schloterige, Nachlāssige: šļuka, bruka mana sieva BW. 6999.

Avots: ME I, 339

II bruka, die Natur: viņam laba bruka, er hat eine starke Natur, einen starken Magen Seew. n. U.

Avots: ME I, 339

‡ bŗuka NB. "= ŗukatä.

Avots: EH I, 248

‡ brukaža PV., comm.,

1) = brukũzis;

2) "kas brauņā[ja]s".

Avots: EH I, 245

I druka (entlehnt), der Druck (= Buchdruck); uotra druka, die zweite Ausgabe.

Avots: ME I, 503

II druka "?": šļukas, drukas, griežaties BW. 1514. [In Nötkensh. gebe es ein druka od. drukums"dzijas, kas vērpjuot pāriet par spuoles malu"; vgl. bruka I,]

Avots: ME I, 503

III druka (?) "dũša, gute Stimmung" Bauenhof (vgl. das entlehnte duka bei U.).]

Avots: ME I, 503

drukas Mar. "alles, was fein zerstossen od. zerrieben ist (z. B. Stroh, Spreu, Gras, Schutt)".]

Avots: ME I, 503

kruka Dond., = krũka.

Avots: ME II, 286

piespruka, Möglichkeit, Zuflucht zu finden : tur viņam ar˙vienu piespruka Annenburg, Bergfried.

Avots: ME III, 295

ruka, s. ruks.

Avots: ME III, 556

ruka sakne PS. "eine Baumwurzel, die sich gerade in die Erde hineinbohrt" N.- Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411. Für rutka sakne.

Avots: ME III, 556

rukainĩte, rukaciņa, rukselĩte, rukulĩte, ruķelĩte, rukažiņa, rukainĩte Nigr., Beiname des Schweins im VL.: cūciņ mana, rukainīte (Var.: rukaciņa, rukulīte, ruķelīte, rukselĩte, rukažiņa, rakutte, rakainĩte, rušuliņa etc.), neej tautu druviņā! BW. 29156 var. Vgl. rucis II.

Avots: ME III, 556

ŗukainĩte, s. rukainĩte.

Avots: ME III, 588

‡ rukašiņa BW. 34285, = rukažiņa.

Avots: EH II, 382

ŗukata: auch NB.

Avots: EH II, 394

ŗukata Nigr., rukata Lasd., = rukums 2 (s. unter rukt): parasts . . . sūtīt bē̦rnus kaimiņuos pēc rukatas: lai vadmala ātri rūk un labi veļas Janš. Dzimtene ^{2 III, 189.}

Avots: ME III, 588

‡ rukats Iw., = ŗukata: rukatu, kas var būt viss kas, ieme̦t baļļā, kur veļ vadmalu.

Avots: EH II, 383

rukažiņa, s. rukainite.

Avots: ME III, 556

sprukas, bei Wid. der Sing. spruka, die Klemme, Verlegenheit: nu dē̦ls pa˙visam sprukās JK. III, 71. ļaunās dvēseles ir sprukās LP. VII, 497. Zu sprukt.

Avots: ME III, 1023

‡ tpruka, Kosename für Kühe Auleja.

Avots: EH II, 689

‡ truka "siena smalkumi" Liepna; "atliekas, saslaukas" A.-Schwanb. Aus r. mpyxá.

Avots: EH II, 698

abr (a) kasis, rukasis">abrukasis, rukasas">abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

abr (a) kasis, rukasis">abrukasis, rukasas">abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flüchtigen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

‡ alumis, in der Verbind. ilu alumis"?": (suņi) riedami un ķiukdami ilu alumis kâ traki bruka mums virsū Janš. Mežv. ļ. I, 392.

Avots: EH I, 68

apbrukt: apbrūk ("dažās vietās izirst") riestuvis (kad aude̦kla me̦ti nuoslīd tam pārgaliem nuost) Kaltenbr.; ‡

2) unversehens verschüttet werden
Oknist: kad stallis gāzēs, cilvē̦ki apbruka.

Avots: EH I, 74, 75

atbrukt,

1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;

2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.

Avots: ME I, 151

‡ atšmuka Stelp., = ruka">atbruka.

Avots: EH I, 174

‡ bļur̂šķis Saikava "ein nicht recht bestimmbares Geräusch": spruka vaļā tāds b., ka visiem bij smiekli.

Avots: EH I, 234

brukām, s. atbruka.

Avots: ME I, 339

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu ² Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245

čabelêt, ein wenig rascheln, schwatzen: lūk, čabelē Poruka bērni MWM. VII, 532.

Avots: ME I, 399

‡ čākšt "?": izbailēs čākšdami un sparīgi grūzdamies bruka ... atpakaļ istabā Kaudz. Atmiņas I, 15.

Avots: EH I, 287

drucka, ein kurzer, gedrungener Klepper; ein kleiner, stämmiger Kerl Mag. II, 3. 117. [Vielleicht kontaminiert aus * drucis od. * druca und * druka dass.; oder gleich drušķis aus li. drùčkis "толстый коротыш"?]

Avots: ME I, 502

I ģīga,

1): raut ģĩgas vaļā Rutzau. rijā kuokles, namā ģīgas BW. 23972, 11;

3): "ein schlechter
(sliktas dabas) Mensch, der viel jammert (čīkst) Kalz., Lubn. n. Fil. mat. 27;

4) das Flennen
AP., Bers., Fest., Lerus., Sessw., (plur. ģīgas) Lub., Meselau, Zögenhof: galā tuomēr spruka ģ. vaļā, un galvu nuolicis uz piemūriņa, raudāju Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 867. laid nu ģĩgas vaļā! Zögenhof.

Avots: EH I, 428

ìebrukt,

1) glttschend herein-, hineinfallen:
kamanas šūpuojās, iebrukdamas dziļākā bedrē Vēr. II, 420;

2) einstürzen:
zeme iebrūk Aps. Jē̦kabs Pie pag. tiesas 16;

3) herein-, hineinstürzen; einen Überfall unternehmen:
iebruka Tenis pa durvīm Kaudz. M. 60. jūs atkal iebrukāt pie manis MWM. VIII, 890. iebrukt ar lielu kaŗaspē̦ku LP. IV, 71.

Avots: ME II, 5

ìekaût,

1) ein wenig durchprügeln:
viens puisis outru iekava C.;

2) zu schlachten anfangen:
iekauta cūka paspruka Arrasch. Refl. -tiês, hineingelangen: iekavies parāduos Ruj.]

Avots: ME II, 26

ìesprukt, intr., herein-, hineinschlüpfen, herein-, hineinneilen, - rennen: kad tu ellē iespruktu! lapsa iespruka alā. Pēterītim jau pirksts iesprucis mutē.

Avots: ME II, 71

izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.

Avots: ME I, 719

izkasas, der Rest des Teiges, der ausgeschabte (izkast) Teig: abrukasis ce̦pts nuo abras izkasām Etn. I, 43; IV, 34.

Avots: ME I, 748

izsprukt (li. išsprùkti), intr., entgehen, entwischen, entfliehen, entgleiten: kādas elles tas izspruka BW. 15627, 9. lai tur man neizspruka gūstāmā cielaviņa 13389, 6. Sprw.: nelaimes brīdī ir nuo cirvja kāta uguns izsprūk. viņš kava visus stiprus, ka ne˙viens neizspruka Richt. 3, 29. šis vārds man tik tâ izspruka. cirvis man izspruka nuo ruokām.

Kļūdu labojums:
tas izspruka = tas izsprucis

Avots: ME I, 804

kaklalaûzẽjs, der Halsbrecher, der Waghalsige: vēl daudz citu kaklalauzēju uzbruka jūŗmalniekiem A. XV, 306.

Avots: ME II, 138

krāpšu, krāpšus, trügend, betrügerisch: krāpšus mani tautas krāpa BW. 10761. krāpšus tautas tiltu taisa nuo apiņu spruodziņām BW. 13640. Aus dem Adverb krāpšu ist, ähnlich wie bei rikši, ein Gen. Pl. eines Substantivs hervorgegangen: krāpšu tilts, ein Trugbrücke: tautas taisa krāpšu tiltu 13640. vedēji lika panāksniekiem ceļā visādus kavēkļus, izārdīja tiltus vai taisīja krāpšu tiltu, kas sabruka, kad par tuo brauca vai jāja pāri BW. III, 1, 2.

Avots: ME II, 267

kraũkât [poln. krukać "krächzen"], kŗaũkât Kand., - ãju, freqn., fortsetzt Schleim., Spiechel auswerfen, husten, sich räuspern: man bij dzirdams, kâ viņš kraukāja Stari II, 109. Refl. -tiês, stark husten, fortgesetzt mit dem Speichel - und Schleimauswerfen beschäftigt sein: kad Püpēdim uznāca kle̦pus, viņš ilgi kŗaukājās un spļāva, Latv. viņš kraukājās mutautiņā Purap. [Nebst kraûklis (s. dies) zu li. kriáukščioti "харкать, откашливаться", isl. hrygw "enreiner Halslaut" (s. Falk - Torp 918) und (?) an. hrogn "Rogen" (vgl. li. kriaukalaĩ unter kraukaļas).]

Avots: ME II, 262, 263

I kulcenis "?": visi sabruka kulceņiem kruogā Wid.

Avots: ME II, 305

liñdraki RKr. XVII, 28, [Salis], lindre̦ki BW. 14353, liñdruôki Kand. [liñdruks Dunika, Rutzau], lindruki, ein Weiberrock, Linnenrock (hieraus entlehnt; [vgl. übrigens auch d. dial. lintrock "Rock mit Linten (leinenen Bändern) besetzt" bei Frischbier II, 29]); selten auch der Sing. lindraks, [lintraks Bielenstein Holzb. 427] u˙s.w.: daudz gabalu lindrukam BW. 5687. Sprw.: linu lindraks, pakulu kre̦kls. [lindraki, Unterrock von Frauen Wessen.]

Avots: ME II, 471

manît (li. manýti "verstehen, denken"), -u, -ĩju, tr., merken, bemerken, e̦suot vairs manīti ve̦lni LP. VI, 1, 515. nemanīt laiku aizte̦kam II, 40. Refl. -tiês, versuchen, sich beeilen etw. zu tun, sich beeilen (heimlich) fortzukommen, wohin zu gelangen: rudeņa arumus vajaga manīties art ve̦cā mēnesī Etn. II, 72. Tapiņš manījās aiz+vien uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri R. Sk. II, 141. puika manījies vecenei pakaļ LP. VI, 1, 528. dē̦li... manās pruom VI, 1, 323. [Nebst ahd. manōn, la. monēre "mahnen" u. a. zu minêt (s. dies).]

Avots: ME II, 561

mûdzis, gew. Plur. mûdži Smilt. (= mudži U.),

1) etwas Wimmelndes, das Ungeziefer, Insekt, das Amphinbium, Reptil:
kad gavēnī ne̦s mē̦tras mājā, tad mūdži nākuot mājās Etn. I, 73. tai pašā acumirklī uodi, knišļi, mūdži izsruka laukā LP. V, 180. dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus Etn. IV, 143; [mûdzis Schujen "eine Schlange"];

2) das Kleinvieh
Naud.;

3) ein Knirps, eine ungeschickte, unsaubere Person
Naud.: nāc tu, mūdzi! Alm. [mũdzis C., ein Schimpfwort.]

Avots: ME II, 677

nakts, -s (li. naktìs, [apr. acc. s. naktin, aksl. ношть, got. nahts, la. nox, ai. nákti-ḥ]), Demin. naksniņa, naktiņa Sessw. BW. 9501, nakstiņa 2354, naktaliņa BW. 34081, die Nacht: tumša, gaiša, miglaina, gaŗa, īsa nakts. nakts me̦tas, nāk, tuvuojas. viņam uz- bruka oder uznāca nakts. nuolaidās mīlīga, jauka nakts Pav. labu nakti kādam sacīt, duot, gute Nacht sagen, geben. Als adverbiale Zeitbestimmung im Akk. - Instr. zur Bezeichnung der Zeitdauer: kur šuo nakti pārgulēšu? BW. 25110, 3. cauru nakti gudruo LP. IV, 15. viņš strādā nakti un dienu, er arbeitet Tag und Nacht. viņš caurām naktīm daudzās apkārt; im Lok. zur Bezeichnung des Zeitpunktes, zuweilen so auch im Akk.: pagājušā naktī (auch pagājušu nakti) iemiguos tikai pulksten divuos. tur naksniņu naksniņā pele bē̦rnus midzināja BW. 20236, 2. Nach Präp.: neiešu pruojām bez triju nakšu BW. 26258. vazaņķi vazājas pa naktīm apkārt, in der Nacht. par nakti nabaga, par dienu bagāta, währendfd der Nacht (Rätsel). Nacht als Repräsentantin des Schwarzen, Finsteren: viņam mati me̦lni kâ nakts. [Zu air. in-nocht "nac nocte", alb. natε "Nacht", s. J. Schmidt KZ. XXVI, 18 und Walde Wrtb. ² 526.]

Avots: ME II, 690, 691

pašuomulîgs, selbstzufrieden: viss mierīgais un pašapmierinātais, pašuomulīgais sabruka Veselis Saules kapsē̦ta 145.]

Avots: ME III, 118

pasprukt, intr., losgehen, entfallen, ent-, ausgleiten, entwischen, unwillkürlich zum Vorschein kommen: utu kules pasprukušas BW. 20880. nuo bailēm pasprukušas ruokas vaļām LP. III, 81. kuģiniekam pasprukusi kāja IV, 209. iznesa pasprukušuo zivi atpakaļ IV, 201. cik reiz nepāsprūk dusmās kāds vārds! V, 152. pasprucis īstais vārds Vēr. I, 1163. mums kâ kutinātam smiekli paspruka MWM. VIII, 41. vajadzēja ļuoti turēties, lai asaras nepaspruktu A. XVII, 578. mēle pasprukusi R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 106

pìebrukt,

1) vollbröckeln :
pa pusei piebrucis gaņģis Etn. II, 158;

2) von Hereinstürzenden voll werden:
piebrūk pilna rija ar ve̦lniem JK. V, 1, 36. baznīca piebruka ar zaidātiem.

Avots: ME III, 240

pìesprukt,

1) "?": "jums jāpaliek gan", piespruka ir S. MWM. VII, 505;

2) eilig (und ohne Erlaubnis) gelangen
zu : šad un tad dabūja piesprukt pie zemenēm. uguns piespruka pie pakulām;

3) fliehend hinzueilen
Ronneb.; sich flüchten: viņš nezināja vairs, kur piesprukt Annenburg, Bergfried.

Avots: ME III, 295

puõčas Autz, puôčas ² MSil., die Ruine; "zerfallene Hütten" Tals.; Stelle, wo früher ein Gesinde stand Autz n. U., Neu-Bergfried: es darīšu jūsu pilsātas par puočām III Mos. 26, 31. pretim Kuokneses pils puočām Konv. ² 453. izrakumi puočās izdarīti ebenda 1390. bezdelīga nuolaidās zemē, palika par peli, iespruka puočās Pas. III, 397. Dissimilatorisch aus *puoščas (< aruss. пуща, woher auch li. pūščià "Wüste")?

Avots: ME III, 454

pulcîgi, Adv., in grosser Anzahl, reichlich viel: uz apsveicināšanu bij ieradušies it sevišķi pulcīgi Insbrukas studenti A. XI, 692. huzāru te juo pulcīgi Kaudz. pulcīgi daudz, sehr viel Bers.

Avots: ME III, 406

II rucis, ein (junges) Schwein C.: rucis tagad vare̦n baŗuojas MWM. v. J. 1898, S. 822. Zur Wurzel von rukstêt? Vgl. rukainīte.

Avots: ME III, 553

ruķelĩte, s. rukainĩte.

Avots: ME III, 557

ruks,

1): auch A.-Ottenhof, AP., Ermes, N.-Peb., Ramkau, Ruj., Salis, Seyershof, Smilt., Trik., Wainsel, Walk; ‡

2) der Schwanz einer Katze
Seyershof: suns pie ruka kaķam klāt.

Avots: EH II, 383

ruks, auch ruka">ruka U., = rutks, der Rettig U., Karls., Salisb., Serbigai, PS., Wolm., C., Jürg., Arrasch, Sinohlen, Wesselshof: ganuos gāju, ruku ēdu BW. 9915 var. (aus Annenhof, Kr. Riga). sūra ruka māmiņai par dēliņa auklējumu 14569. ruku rakt dārziņā 26102 (aus Drosth.). ruciņus rakt, ein Spiel Lis.

Avots: ME III, 556

rukselĩte, s. rukainĩte.

Avots: ME III, 556

rukulĩte, s. rukainĩte.

Avots: ME III, 557

I rum̃ba,

1): auch Für., AP., (mit ùm ² ) Sonnaxt;

3): "die Knospe nach abgefallener Blüte"
Für.: kad ievas rumbā (od. III p. prs.?), tad neva laba miežu sēšana "Wenn der Faulbaum Knospen hat, ...";

4): auch Assiten, Kal.; aiz lindruka rumbas Janš. Mežv. ļ. II, 385;

5): rumbiņa im Zitat aus BW. 29356, 8 dürfte zu r. l gehören;

6): Schimpfname für einen dicken Menschen
AP.; ein gefrässiges Tier od. ein solcher Mensch.

Avots: EH II, 383

sabrukt, intr.,

1) zusammenfallen, -stürzen, zerfallen, verfallen:
pamats sabrūk. kalns sabrūk LP. I, 21. pils sabrukuse LP. VII, 1199. stabs sabrucis VI, 291. Sprw.: spannītis sabrucis, pasainis dzīvs. kur sabrukuse sē̦ta, tur pārkrišana lē̦ta. viņa... sāka uzspraust savus drusku sabrukušuos matus JR. V, 92. debess taisās pār mani sabrukt Puriņš Nauda 67. civilizācijas, sasniegušas zināmu attīstības pakāpienu, atkal sabruka Pūrs I, 11. ticība sabruka A. XX, 288. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi BW. 14222;

2) (sich) stürzen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): līguotāji sabruka istabā iekšā Poruk.

Avots: ME III, 598

sakā̀rtuôt, sakā̀rtât,

1) sakārtāt, tr., zum zweitenmal pflügen, zwiebrachen:
vai jūs jau sakārtājāt zemi rudziem? Frauenb.;

2) tr., ordnen, zu rechtlegen, zurechtmachen:
tie iebruka leišu nesakārtuotuos pulkuos LP. VII, 472. lapas sakārtuotas rozetēs Konv.2 447. tev kruonis šķībi, - ļauj tuo sakārtuot! Rainis. sakārtā nu visu uz ceļu! Serben;

3) "jem. nach dem Sinn tun"
Spr. Refl. -tiês, sich ordnen, sich zurechtmachen.

Avots: ME III, 648

sakašņas, sakašas Alksnis-Zundulis, Zusammengekratztes, Zusammengeschabtes, Zusammengeharktes: kāļa vai burkāna sakašņas Kabillen. putns kaš kājām un sviež sakašas.., tāļu pruom D. nuo maizes sakašņām ce̦p abrukasi Ahs. Andrs pieņe̦m pilnu klēpi sakašņu Duomas IV, 18. - sakašņa Naud. n. Etn. I, 43, = karaša.

Avots: ME III, 646

samusinât, tr., aufhetzen U., Nigr.: leišu bars samusināts uzbruka kluosterim MWM. VIII, 116.

Avots: ME III, 691

saŗukt Dunika, sarukt, intr., zusammenschrumpfen U., einschrumpfen (eig. und fig.): sīkais augums it kâ saruka Purap. ve̦cs, izkaltis, sarucis vīriņš Latv. viņa saruka arvien mazāka MWM. X, 40. kustuonīši sausumā pilnīgi saŗūk Vēr. II, 1056. sarukuse viņa āda Latv. nuo skumības sarucis mans vaigs Psalm 31, 10. visu rītu nee̦smu ēdis, man vē̦de̦rs ir tâ sarucis Dond. vadmala veļuot saŗūk Nigr. smadzenes arvien vairāk saŗūk Vēr. II, 925. naudas maks sarucis Erlaa. tālums it kâ saŗuka: mēs atkal bijām viens uotram tik tuvu Latv. vācieši pārnāca sarukušā skaitā MWM. VIII, 385. - kad tu saŗuktu! dass du verschrumpfest! Mag. XX, 3, 38.

Avots: ME III, 726

sasprukt, eilig hineinflüchten (von mehrern Subjekten): peles saspruka caurumā.

Avots: ME III, 744

sastrukt (III prs. -strùk) Dond., = sapilêt: viss ūdens nuo slapjajām drēbēm sastruka uz grīdas Dond.

Avots: ME III, 749

satrukt,

1): "sich erschrecken" ME, III, 766 zu verbessern in "erschrecken (intr.)"; ‡

2) sich auf etwas besinnen
Wessen: tik nu satruka, ka tas jādara.

Avots: EH II, 457

satrukt Brasche, refl. satruktiês U., sich erschrecken, aus der Fassung kommen, die Fassung verlieren: gans satruka, mani tâ uz reiz ieraudzīdams Janš, Dzimtene IV, 161. Anss satrūk Janš. Bandavā I, 9. - Subst. satrukums, der Schreck: satrukumā un bailēs Janš. Dzimtene IV, 190.

Avots: ME III, 766

šķaũdas Arrasch, C., Ermes, Nigr., Salis, Selg., Siuxt, (mit àu ² ) Bers., Kl., Sessw., Schwanb., das Niesen U.: šķaudas nāce BW. 30761, 1. Andrejam... šķaudas izspruka Aps. VII, 33.

Avots: ME IV, 21

I šļuka, gew. in der Verbind. šļuka, bruka, verächtliche Bezeichnung für eine Frauensperson im VL.: šļuka, bruka mana sieva, bubuļainu dziju vērpa BW. 6999. šļuka, bruka mana sieva nuošļukušu pamāvīti 27221. šļukas, brukas, griežaties vienu pusi istabā! 29171 (ähulich: 1514, 7).

Avots: ME IV, 74

slups, Interjektion zur Bezeichnung einer jähen und hörbaren Bewegung: nuoslupstēja vien, ka izspruka āra slups putniņš nuo ruokas Bers.

Avots: ME III, 942

šņukstuoņa, das Schnucken, Schluchzen: šad un tad paspruka viņai pa šņukstuoņai Duomas I, 421.

Avots: ME IV, 97

spā̀rnuôts (li. sparnúotas), geflügelt: uzbruka nespārnuoti divkāji LP. VII, 73. spārnuotās stundas J. R. V, 163. spārnuota valuoda Vēr. I, 137. spārnuotus vārdus Stari II, 501.

Avots: ME III, 988

sprukstis,

1): auch Frauenb.; beŗ sprukstis (acc.) virsū Tdz. 57633, 2; ‡

2) = rukas">sprukas: kas tāpēc nu ir lielās sprukstīs Veselis Cilv. sac. 134.

Avots: EH II, 561

spruksts,

2): "viegla rakstura cilvē̦ks" AP.; kurpnieks pret viņu ir tīrais s. Austriņš Raksti VII, 333; ‡

3) = rukas">sprukas: nu reiz ir ticis sprukstā Pas. XII, 330; ‡

4) "?": sasālījusi ēdienu kâ sprukstu Talsen.

Avots: EH II, 561

spruksts,

1) ein Knebel, Hölzchen zum Vorlegen
C., Bers.;

2) spruksts U., Etn. IV, I66, C., Lub., Bers., sprukstiņš U., Salis, wer (was) sich schnell bewegt; ein Leichtfüssiger, ein Springer
L., U.; ein beweglicher, kurzweiliger Mensch U., ein Irrwisch, Sausewind Salis; ein munteres Pferd U.: viņš kâ sprukstiņš aizspruka pruojām LP. VI, 827. viņa kâ sprukstiņš mukuse atpakaļ VII, 181. Pēteris nebij vairs nebēdnieka spruksts" bet guodīgs puisis Stāsti Kraukļu kr. 87. In der Bed. 1 (wenn mit ks aus gs ) wohl zu sprudzenis usw.; in der Bed. 2 eher zu sprukt, vgl. Persson Beitr. 871.

Avots: ME III, 1024

sprukt (li. sprùkti Tiž. I, 323, 330, Lit. Mitt. III, 107, Bezzenberger Lit. Forsch. 175), praes. sprùku Serbig., Wolm., Neuenb., sprùku ² Laitzen n. FBR. V1II, 25, Nerft, Lös., Preili, sprûku N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, sprûku ² Ruj., Karls., Salis, Lin., AP., praet. spruku" intr., sich lösen, losgehen (von Festem, Gebundenem) U.; entwischen, entgleiten U., fortlaufen: žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. nāve, sprukuse nuo rieksta čaumulas" . . . grieza ļaudis Pas. IV, 52 (aus Rositten). sprūk laiviņa nuo ņiedrītes" nuo auziņas kumeliņš BW. 13280. nezin kur bēgt, kur sprukt LP. VII, 488. vaļā sprukt" losgehen (von einem Knoten, Strick, Band U.). nagi spruks vaļā Aps. III, 25. "blēņas!" tam beidzuot spruka vaļa Vēr. II,1201. Nebst spruksts 2 zu spraukt(ies) I (und II?) und vielleicht mhd. sprugel "Schnellbogen"; dies spru-k- neben spru-g- (in spruga u. a.), s. Walde Vrgl. Wrtb. II" 671.

Avots: ME III, 1024

strunks,

1) der Strunk
Wid.: skābeņu struñks Iw.;

2) "?": atjāja tautu dē̦ls strupu, strunku kumeliņu BW. 17174, 1. In der Bed. 1 wohl nebst struņķis und estn. truṅk "Strunk"
aus mnd. strunk "Stengel eines grössern Krautes". In der Bed. 2 aus *struks (= li. strukas "kurz, gestutzt") und (kuron.) *strungs (= li. strungas "gestutzt")?

Avots: ME III, 1095

šũt (li. siúti, serb. šȉti "nähen"), Praes. šuju (Autz, Bauske, Bershof, C., Dond., Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen), šūnu (Gr.-Buschh.,Kl.,Meiran,Schwanb.) od. šuvu Kand., Salis, Wolmarshof, Praet. šuvu,

1) nähen:
viena (zeltenīte) šūn, uotra ada BW. 13250, 13. kārtām šuvu vainadziņu 5931. šuj, māmiņa, man kreklīšus! 7347. kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli Etn. II, 191. savam . . . lellim šuj bruncīšus Blaum. Ska1. ug. 230. māte meitai pūru šuva (Var.: dara) BW. 7596 var. vakar šuva lielu pūru, kad tuo pilnu piedārīs? 7575, 1 var. krija šūtā šūpuolī 1722. šuj, kurpnieks, man kurpītes! 5707 var. Sprw.: suns suņam kurpes šuj, kas šuj nabaga kaķīšam! Br. sak. v. 1231. - šujama (šūnama Seew.) adata, die Nähnadel;

2) (eine Wand) bekleiden:
izslavēja... dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2;

3) Zellen machen (von Bienen)
U.: bites šuj savas šūnas Konv. ² 3800. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) laufen, eilen
Gr.-Buschhof, Alksnis-Zundulis: kad ganam pirms Jurģa audekli vai šuvekli duoduot līdz, tad tai vasarā vilks ap luopiem kâ šūt šūnuot N.-Laitzen n. Etn. II, 99. ar kausiņiem ruoka strēlnieki šuva kâ bites A. Brigader Daugava I, 832. Refl. -tiês,

1) für sich nähen;

2) sich (von selbst) nähen:
zaļš pavediens, kas lē̦niem dūrieniem gar zaru šujas Stari I, 26. - Subst. šũšana, das Nähen, die Schneiderei Brasche: Rīgā šūšanā gājusi (hat in R. das Nähen gelernt) Stari I, 288. šuvums, das einmalige, vollendete Nähen; das Resultat des Nähens; das Resultat des Zellenmachens, die Waben, der Wachs: man pacēla mīļa Māre savas meitas šuvumiņu BW. 5020. bitīt, tavu šuvumiņu baznīcā dedzināja BWp. 1991, 3; šuvẽjs (li. siuvė̃jas, aruss. швѣй), auch šuvājs, wer näht; f. šuvēja, die Schneiderin: šūte̦n šuva šuvājiņa (Var.: šuvējiņi), . . . šuvājai diegu truka BW. 7191 (aus Stockm.). bitīt[e] vaska šuvējiņa 7166. Zu apr. schumeno "Schusterdraht", schutuan "Zwirn", schuwikis "Schuhmacher", ai. syūtá-ḥ "genäht", syūman- "Naht", ahd. siula "Ahle" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 514 f., Trautmann Wrtb. 261 f., sowie Osthoff MU. IV,177, Kretschmer KZ. XXXI, 386 und Reichelt KZ. XXXIX, 51.

Avots: ME IV, 111

‡ truks Pilda, Nachbleibsel vom vorjährigen Heu in der Scheune. S. ‡ truka.

Avots: EH II, 698

uzbrukt,

1) abbrockelnd auf jem. od. etwas fallen, rutschen
(perfektiv) Spr,: viņam uzbruka grants virsū;

2) herfallen über jem., über den Hals kommen
U., überfallen, angreifen (eig. und fig.): karaspē̦ks uzbruka ienaidniekam. savā runā viņš man uzbruka. Subst. uzbrukums, der Überfall, die Attacke: atsist uzbrukumu; uzbrucẽjs, der Angreifer.

Avots: ME IV, 319

I vā̀rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā̀rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā̀rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502

versme (li. versmė̃ "die Quelle"),

1) ver̂sme Bers., C., Erlaa, Golg., KL, Kr., Laitzen, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Ogershof, Peb., Ronneb., Saikava, Sessw., Smilt., Warkl., Wolmarshof, Zvirgzdine, ver̂sme ² Arrasch, Jürg., Orellen, Ramkau, versme U., Spr., die Glut, Lohe, Hitze, der heisse Luftstrom aus dem Ofen
(unbek. in Dond., Dunika, Mahlup, Oknist, Selg., Stenden, Wandsen): uguns versme LP. III, 65. krāsnī briesmīga versme Mar. n. RKr. XV, 143. kad uzme̦t pirtī uz akmeņiem ūdeni, tad nāk tāda versme, ka ne˙maz pretī nevar stāvēt Ramkau. tur nāk karsta versme pretī Pas. II, 240 (aus Nogallen). zābaki uzkārti uz pašas ver̂smes Warkl. krūts ir pilna versmes Austriņš Naidnieki 21. dvaša ... kâ valga versme Vēr. I, 928. neizturama saules versme Daugava I, 1060. katrai versmei ir tieksme atdzist 695. (fig.) bē̦du versmēs sūtu Diez. sadeva viņam krietnu versmi (mit Worten) Lubn. vārdi.., izskanēja patiesi un kâ nuo dziļās versmes A. Brigader Daugava I, 563. tās (= duomas) sabruka izmisuma versmē 694;

2) "Zugwind":
tu jau sēdi pašā versmē Linden-Birsgaln;

3) heftige Kälte:
saulei le̦cuot ir pati ver̂sme Warkl.;

4) "?": katram bija savs prieks, sava versme un savs saucējs Veselis Saules kapsēta 40. Wenigstens in det Bed. 1 zur Wurzel von vir̂t, s. Leskien Abl. 356, Trautmann Wttb. 361 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 269.

Kļūdu labojums:
versme U., = versme U. (auch ve̦rsma und ve̦rsms unter vē̦rsma),

Avots: ME IV, 541, 542

vīruks (li. vyrukas), Männchen, Männlein: tevi saukšu par savu vīruku Janš. Līgava II, 139.

Avots: ME IV, 642

zvê̦ruks (li. žvėrukas, r. звѣрокъ Gr. - Buschh., (mit ê, ² ) Bauske, Demin. zu zvê̦rs, wildes Tier.

Avots: ME IV, 773