Paplašinātā meklēšana

‡ àizsũrstêtiês, = ‡ àizsũkstêtiês: kāja tam aizsūrstējās Meselau.

Avots: EH I, 54

iẽsũrs, [iêsũrs ² Salis], etwas bitter Spr.

Avots: ME II, 75

ìesũrstêtiês, plötzlich anfangen zu schmerzen Karls., [Salis].

Avots: ME II, 75

nùosũr(k)stêt, s. nùosũkstêt.

Avots: ME II, 863

nùosūrstîtiês, = nùosũkstîtiês, nùosũruôtiês: Launadze vēl nuosūrstījās, ka agrāk e̦suot Uosi turējuse par labu ... zē̦nu ..., bet nu ... viņa gan uz tuo vairs neduomātu Janš. Mežv. ļ. I, 357.

Avots: EH II, 93

pasũrs, ‡

2) ziemlich (od. ein wenig) salzig
Dunika: pasūra gaļa.

Avots: EH XIII, 178

pasũrs, ziemlich bitter, herbe, sauer: pasūra brūklenīte Kleinb.

Avots: ME III, 110

[pasũrstêt, eine Weile ein wenig schmerzen: pasūrstēja acis nuo dūmiem.]

Avots: ME III, 110

sasũrstêt (unter sasũrkstêt), ‡

2) zu schmerzen beginnen, voll Gram werden:
acis sasūrstējušas Meselau. sasūrst sirds te svešumā I. Kalnāre Aktrise Ragārēs 87.

Avots: EH XVI, 452

I sũrs,

1): auch Grünwald (Zālīte), (mit ù ² ) Nerft, Warkl.;

2): s. kâ apšu miza Salis. s. (grūts) darbs AP. bē̦rnu maize ir sūra maize ebenda. pē̦rnājie milti ir sūri Orellen. mans mūžs ir s. kâ vērmeles ebenda. s. (mit ù ² ) ir sīpuols, rutks, brandeviņš Linden in Kurl. pirts nee̦suot sūra Austriņš Raksti VII, 62. Subst. sũrums: es izvilku ... apiņam sūrumiņu BW. 19800. panest visus sūrumus un grūtumus Orellen. ir gan viens s. (bē̦das), kad zirgi katru pavasari sprāgst Seyershof.

Avots: EH II, 609

I sũrs (li. súras "salzig", slav. syrъ "roh, feucht", an. súrr "sauer"),

1) salzig
U., Prl. n. FBR. VI, 96, Odensee, Rutzau, Kreuzb., Saikava, Herbergen, Nigr., Dunika: sūra gaļa. zupa šuodien pārāk sūra Nigr.;

2) bitter, herbe; sauer (= schwer, mühevoll):
sūri (herbe) ābuoli U. sūri, grūti sviedri U., saurer Schweiss und Mühe. sūra pirts, sūrs gars (pirtī) Kav. izlaiž sūrus dūmus Vēr. II, 713. jūŗas sūrajā ūdenī Kra. Vīt. 16. kam cīņa sūra R. Sk. II, 113. tu mana sūra dieniņa! (Ausruf, wenn's einem recht sauer, recht schwer wird) U. (ähnlich LP. III, 38, Biel. 1440). sūrā sinepīte Biel. 2152. sūru sūrā ienaidā Etn. I, 54. sūri raudāt LP. III, 8. sūri, gŗūti pelnīts RKr. VI, sak. v. 605. sūri, grūti nuostrādāties JlgRKr. III, 73. sũrais, der Branntwein A. XI, 110, Kronw., Ronneb.: pusstuopu sūrā Blaum. Skal. ug. 158. Als sūrais zu lesen ist wohl auch sūrajs U., etwas Scharfes, Beissendes, Brennendes; Sodbrennen; Branntwein. Subst. sūrums (li. sūrùmas "Salzigkeit"), ein salziges Stück Fleisch Rutzau, Dunika; etwas Bitteres, Herbes: sūrums piesien dūšu (Sprw.). saspiedās tāds kā sūrums rīklē MWM. VIII, 331. sūrums ārā, saldums iekšā BW. 34156; der Branntwein (scherzweise) U.; Bitterkeit, Mühseligkeit: sūdzejās par... diene̦sta sūrumu LP. VII, 1161. Zu apr. suris "Käse", slav. surov "roh" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 513, Trautmann Wrtb. 293 f., Osthoff MU. V, 77.

Avots: ME III, 1134

II sūrs "?": sūra vara BW. 1479; 1903. Falls etwa "stark, mächtig", zu ai. ūra-, av. š̍ūra-ḥ "stark" gr. ἄχῡρος "ungültig" u. a. (z. B. bei Walde Wrtb. ² 146).

Avots: ME III, 1134

‡ sūrsme,* die Bitterkeit: ziedu saldums jaukts ar skumju sūrsmi Rainis Dz. un d. II, 462.

Avots: EH II, 609

sūrst (?), sūrstu, sūru L., St., U., = sũrstêt, s. dazu Le. Gr. 587.

Avots: ME III, 1134

sũrste Siuxt, anhaltender, empfindlicher Schmerz: aptraipi de̦gumu māliem! tas nuoņe̦m sūrsti.

Avots: ME III, 1134

sũrstêt,

1): auch Luttr., Ruj., Schwitten, Tegasch, (mit ū`r ² ) Gr.-Buschh.

Avots: EH II, 609

sũrstêt Wolm., Lems., Iw., -u, -ẽju,

1) empfindlich und anhaltend schmerzen
Bers., (mit ũ) Karls., Salis: zuobi sūrst U. vilkam sūrsteja āda LP. IV, 170. man sirds sūrst. rīkle sāka sūrstēt Vēr. II, 225. ruokas kaita tulznās sūrstuošās I, 1095. sūrstēs tavi vaigu gali BW. 23344 var. bļāvis, ka sūrstuot LP. V, 131;

2) siepen (wie bei Quetschwunden)
U.;

3) schlecht brennend viel Rauch geben:
tā zaļā malka jau ne˙maz nede̦g, bet tik sūrst krāsnī Kronw. Wenigstens in der Bed. 1 zu sũrs, s. Le. Gr. 587; vgl. sūstêt.

Avots: ME III, 1134

‡ sũrstiens Lems., Seyershof, leichter Schmerz: s. rīklē.

Avots: EH II, 609

sũrstinât, ‡ Refl. -tiês "?": "... kaulā nekuož, bet ruokā", meitene atteic sūrstinādamās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 222.

Avots: EH II, 609

sūrstinât Salis, Ruj., schmerzen machen: sāls būs stipra, - jau tagad tik vare̦ni sūrstina LP. VI, 358.

Avots: ME III, 1134

sūrstîtiês, = sūkstîtiês 2: Andrejam bija daudz ieme̦sla kuo sūrstīties par māti AusekIis. sūrstījās, ka... šnabis e̦suot pārāk stiprs Janš. Dzimtene IV, 229. "kuo lai rakstu?" Jē̦kabs sūrstījās Bandavā I, 262.

Avots: ME III, 1134

uzsũrstêt, eine Weile schmerzen Bauske: vaina man drusku uzsūrstēja.

Avots: ME IV, 386

àizde̦gune, der Hinternasenrachenraum, gew. im Lok.: akūtas iesnas sākas ar šķavām, sūrstēšanu de̦gunā un aizde̦gunē Konv. ² 559.

Avots: ME I, 22

apšàust, tr., geisseln, stäupen: iegadās kādā vietā sarkanums, kuŗš niez, sūrst un plešas lielāks, tad ir apšautums. apšautums ceļas nuo tam, ka svē̦tās meitas apšautušas JK. VI, 49.

Avots: ME I, 129

II bliêzt, -žu, -zu,

1) schlagen
[mit iê C., PS., Lis., Salisb., Bers.], hauen (vgl. blaizît): zemnieks lai rauguot bliezt ar buozi sunim LP. VII, 483. viņš sev bliež ar pātagu, ka sūrst vien Druva II, 205;

Avots: ME I, 317

čulˆna ^2, eine Brandblase: sūrst kâ čulna A. Brigader Druva I, 151.

Avots: ME I, 419

‡ izlutêt, = izlutināt: izlutē̦tiem bē̦rniem kuo nuoradināt ir sūrs darbs; verwöhnte Kinder sind übel zurechtzubringen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verwöhnen").

Avots: EH I, 464

naĩza,

1): auch Lng.; sūrst un sūst kâ n. Stenders Pas. un st. (1789), S. 16; ‡

3) "Streit;
naids" (mit aî ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 3

nùopukstêt, Refl. -tiès, ‡

2) = nùopukuôtiês (?): gan māte par tādu ... nepacietību ... sevī nuosūrstījās, nuopukstējās, tuomē̦r ... ne˙kuo neiebilda Janš. Mežv. ļ. II, 167. dikti sevī nuoŗūca un nuopukstējās: nepatika vis, ka ... 64.

Avots: EH II, 78

nùospràukt, tr., abschürfen, abreiben, abstreifen: āda nav pat ne nuospraukta A. IV, 634. (mieži, kam piestā nuospraukta sē̦nala Ronneb.] nuosprauktas puodziņas MWM. III, 534. Refl. -tiês, sich (hin)durchdrängen Spr. Subst. nùospráukums, das Abgeschärfte, Abgeriebene: brīdi viņa atpūtās, sūrstuošuos nuospraukumus un punus braucīdama un glastīdama Seib.

Avots: ME II, 856

‡ pasũkstêt Dunika, = pasūrstêt: ievainuotais pirksts drusku pasūkstēja.

Avots: EH XIII, 178

‡ pḕrkšt ² , -šu Kaltenbr. "sūrstuoši sāpēt nuo kaut kā pārāk salda, arī rūgta un pikta": tavu briknu alu: net kaktā pērkša.

Avots: EH XIII, 228

I pikts,

1): auch Dunika, Iw., OB., Rutzau, "dusmīgs" Frauenb., Rothof;

3) "garšas ziņā stiprs" Auleja: p. rutks, sīpuols; "vidējs starp sūru un rūgtu" Kaltenbr.: pikti sīpuoli (kas liek asaruot); šuovakar pikta pirts (acis sāk sūrstēt). Subst. piktums: tautu dē̦la piktumiņu BW. 33125, 6 var.

Avots: EH XIII, 231

sasũrkstêt Dunika, C., Ermes, sasūrstêt PS., Wolm., = sasũkstêt.

Avots: ME III, 752

sasūruôt,

1) versalzen
Jürg. (mit ũ ), Laud., Für.; I (unter sūrs): ēdiens par daudz sasūruots

2) "apbēdinât" Saikava, (mit ũ ) Lemsal;

3) bitter machen:
sasūruots alus Smilten;

4) bitter werden:
saknes sasũruojušas Nötk.; sasūruojis sviests Geistershof. slimniekam mute sasūruojusi Aahof, Refl. -tiês, sich eine gewisse Zeit hindurch abhärmen Adiamünde.

Avots: ME III, 752

‡ sasūrt ² Lis., bitter werden: kāpuostu lapas, ilgi stāvē̦damas, sasūrst. lapas jau sasūrušas.

Avots: EH XVI, 452

smelgt,

1): auch (mit èl ) C., (mit elˆ ² ) Dobl., Schwitten, Zögenhof; pirksts sme̦lˆdz ² ("sūrstuoši sāp") un de̦g Frauenb. izsalkums sāka atkal s. ("?") Skalbe Zalktis 1908, No 3, S. 45; "vâts A." ME. III, 957 zu ersetzen durch "vâts A. XV, I, 265";

2): ja tev tâ sme̦ldz, - ej pati! Alm. sē̦rās sme̦lgdami ("?") Sudrabkalns V. b. 1. 98.

Avots: EH II, 535

sũkstêt C., Jürg., Arrasch, Bauske, Gramsden, Dond., Līn., Iw., (mit ù ² ) Mar. n. RKr. XVII, 133, Kr., KL, Lis., Golg., Schwanb., Lub., -u, -ẽju, = sũ(r)stêt, brennend schmerzen Stom., Kortenhof, Adl., Aahof: ai vai, kâ sūkst! Janš. Dzimtene V, 228. sasprē̦gājumi sūkstēja MWM. X, 13. mugura tâ knieš un sūkst VI, 812. sirds krūtīs sūkst Vēr. II, 1261. bē̦dās jums sirdis sūkst Zeif. III, 3, 17. tam sūkstēja ple̦cuos rē̦ta A. 1896, S. 139. sūkstuošām acīm J. R. VII, 152. tas... sāp un sūkst V, 76. sūkstēs (Var.: sūrstēs) tavi vaigu gali BW. 23344. Ursprünglich vielleicht: siepen (wie bei Quetschwunden); s. Le. Gr. 587.

Avots: ME III, 1131

‡ sùrât ² ,

1) "sūrstēt" Pilda;

2) "strutât 1" Lubn.;

3) "weinen"
Lubn.

Avots: EH II, 608

sūreles, das Sodbrennen Sunzel n. U.: sūreles dedzina Freiziņ; zu sūrs I.

Avots: ME III, 1134

sũrene(s) Wolm., Salisb., sūrene(s) N. - Schwanb., Kronw., sūriči L., U., Fiohkraut, Wasserpfeffer (polygonum hydropiper: (ravējuot) sūrenes nuo miežiem un liniem tīrumā Janš. Dzimtene ² II, 283. sakūlājušās sūrenes... pavirši izpļautas A. XX, 481; nach U. auch eine Gattung Pilze. Zu sūrs I.

Avots: ME III, 1134

sũrkstêt Dunika, Rothof, Popen, -u, -ẽju, anhaltend und stechend schmerzen: acīs sūrkstuošs miklums kāpa Veselis Saules kaps. 33. acis gan˙drīz sūrkst nuo raudāšanas Mērn. 1. 208. Wohl aus sūkstêt. sūrstêt.

Avots: ME III, 1134

‡ sūst, nässen, siepen (wie die Krätze) Stender Deutsch-lett. Wrtb.: naiza sūst (sūrst, sūt), die Krätze nässet ebenda.

Avots: EH II, 609

zẽvele,

1): stiprs (= sūrs, skābs) kâ z. Stom.

Avots: EH II, 805

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758