Paplašinātā meklēšana

sabrukt, intr.,

1) zusammenfallen, -stürzen, zerfallen, verfallen:
pamats sabrūk. kalns sabrūk LP. I, 21. pils sabrukuse LP. VII, 1199. stabs sabrucis VI, 291. Sprw.: spannītis sabrucis, pasainis dzīvs. kur sabrukuse sē̦ta, tur pārkrišana lē̦ta. viņa... sāka uzspraust savus drusku sabrukušuos matus JR. V, 92. debess taisās pār mani sabrukt Puriņš Nauda 67. civilizācijas, sasniegušas zināmu attīstības pakāpienu, atkal sabruka Pūrs I, 11. ticība sabruka A. XX, 288. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi BW. 14222;

2) (sich) stürzen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): līguotāji sabruka istabā iekšā Poruk.

Avots: ME III, 598

izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),

1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;

2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.

Avots: ME I, 756

‡ *III piza "?": sabrukt vienā pizā Pernigel.

Avots: EH XIII, 240

sadupt, -dupstu, -dupu Weinsch., = sakumpt, sakrupt, sabrukt">sabrukt: egles stāv kâ sadupušas K. Jē̦kabsons. sadupis (verfallen) kruogs Ar.

Avots: ME III, 616, 617

I saguõztiês Ramelshof, Wainset "=sagāzties, sabrukt">sabrukt" (von Menschen in Ohnmachtsanfällen und Gebäuden); (mit uô ^{2) "} sich nach vorn beugen" Hofzumberge, Dond, iet saguozies, nach vorn gekrümmt C., Lautb., Siuxt, Widdrisch; iet saguôziês ("iesāņus") N.-Peb.; "sarāvies" Arrasch, Golg., Schwanb.; galds nuo siltuma saguôzies, hat sich geworfen Kl. saguôztiês = Ruj., Wandsen, sich schlaffgekrümmt hinsetzen.

Avots: ME II, 634

saspraîslâtiês ² , bersten, Ritzen bilden (z. B. vom Eis) N.-Bartau. saspraisluôt,

1) sperren:
s. ceļu Vank.;

2) "unordentlich aufschichten (Holz)"
Sonnaxt;

3) saspraîsluot ² rijas krāsni, den Ofen der
rija mit einem Gewölbe versehen Arrasch. Refl. -tiês,

1) "saspriesties 1" Lennew.: kuoki upē saspraisluojās Arrasch. adatas saspraisluojušās gar purnu Druva I, 831. braucēji tirgū saspraisluojušies Vank.; "sich gegen einander stemmen" (mit aĩ ) MSiI.;

2) "sabrukt">sabrukt (von einem Holzstapel)" Sonnaxt.

Avots: ME III, 742

slasts,

1): auch Pilda, Skaista, (slasti) Kaltenbr.; sieviņ[a] ... slastiņā nuosasita Tdz. 49239; ‡

2) "nedruoša vieta, kas var ātri sabrukt vai apgāzties, piem., ve̦cs jumts, tilts u. c." Warkl.

Avots: EH II, 521