Paplašinātā meklēšana

pusalus,* Halbbier.

Avots: ME III, 422

‡ salus, die Kälte: tad nebūs nei ganuos dze̦nams, nei .. salū laukā dingstams Janš. Dzimtene III, 397.

Avots: EH XVI, 428

‡ salustêtiês Dunika, von einem Verlangen ergriffen werden: puisis salustējies aiziet uz sapulci.

Avots: EH XVI, 428

salustinât Heniņ, tr., erfreuen, erheitern: salustinu svešus ļaudis BW. 17884. lai labi tīk dancuot un lai arī citas varat salustināt Janš. Dzimtene ² III, 340.

Avots: ME II, 677

zùosalus, das Wasser (in der Rätselsprache) BW. III, 1, S. 41.

Avots: ME IV, 759

àizsalˆt, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48

atsalˆt [li. atšáli], intr., inch.,

1) wieder kalt werden, frieren:
kad atsals, būs labs ceļš;

2) abfrieren:
šuorīt mūs māsi atsala ausis BW. 24803, 4;

3) kuhl, gleichgiltig werden:
viņi pamazām nuo viņas atsala Blaum. Ruozītis visu nedēļu bija pret Paulīni kā atsalis A. XVIII, 301. Emmiņa man skuolā iedama tīri atsaluse nuo darba Etn. I, 45. Subst. atsalums, die Abkühlung, Gleichgiltigkeit: viņa nevarēja saprast savu atsalumu pret Jāni A. XVII, 492.

Kļūdu labojums:
mūs māsi = mūs[u] māsi

Avots: ME I, 188

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

‡ čeñčerē (loc. s.) sasalt Frauenb., in starkem Frost ganz erstarren: zeme sasalusi č.

Avots: EH I, 288

ìesalˆt, intr.,

1) einfrieren:
iesaluse tautu meita... puriņā BW. 16181;

2) etwas Frost bekommen:
kartupeļi iesaluši, die Kartoffeln haben etwas vom Frost gelitten.

Avots: ME II, 61

kaîlsala Smilt., kaîlsals Mar., kailsalis, kaîsala AP., Bers.: rudenī zeme sasalusi kailsalā JU. tagad salst kailsalām, es ist jetzt Kahlfrost. zeme sprē̦gāja kailsatī Laiviņš.

Avots: ME II, 133

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

II kũla,

1): auch AP., Salisb., (mit ù ² ) Bērzgale, Oknist; Wark1.; "nuosalusi, balta zâle" Seyershof; nardus stricta AP., Ramkau, (mit ù ² ) KartrE.; briežu (AP.), brieža (Saikava) oder vilka (Ramkau) k., nardus stricta; čigānu k. Diet., saures Moorgras;

2): auch AP., Siuxt, (mit ù ² ) KatrE., Oknist, (mit ū) Wessen; das zwischen den Borsten befindliche weichere Haar der Schweine
(mit ù ² ) Liepna;

3): auch Roseneck;

4): kūlas bē̦rni - auch Segew.; ‡

5) Abgang beim Weben
BielU.; ‡

6) kāpuostu kūlas Tals. "kāpuostu serdes". Wie verhält sich dazu estn. kulu (mit der Bed. von le. kũla II 1; und zu le. kũlas bē̦rns stimmt in der Bed. estn. kulu-poeg)?

Avots: EH I, 682

làpsals ² (unter làpsalis): lâpsalā ² auž bikses, palagus AP. lāpsalā iznāk ciets aude̦kls ebenda: maisus ar làpsalus ² (Adj.?) aude Erlaa.

Avots: EH I, 728

nùosalˆt [li. nušálti], intr.,

1) ab-, verfrieren:
nuosalis luoceklis vis˙pirms jāberž ar sniegu LP. IV, 118. Jāņa bē̦rni nuosaluši BW. 32627. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217;

2) tot-, erfrieren:
divi, divi, kas tie divi, kas aukstumā nenuosala? BW. 27957, 8;

3) befrieren:
nuosaluse tā laipiņa BW. 8760.

Avots: ME II, 843

pãrsalˆt, intr.,

1) über-, befrieren:
pļava, upe pārsāluse ar le̦du. [drīz Juodupe pārsāls, tad varēs ar slidām skriet Veselis Saules kapsē̦ta 164.] pirmais sniegs vēl pārsalā Stari. Fig.: viņa dvēsele pārsaluse ar saltu spītību Vēr. II, 523;

2) vom Frost ganz und gar durchdrungen werden:
pārsala jūriņa līdz dibe̦nam, vgl. BW. 13282, l;

3) übermässig frieren, ganz erfrieren:
bē̦rni pārnāca pārsaluši mājā.

Avots: ME III, 173

pastipt: zeme jau pastipusi (sasalusi) Makašēni.

Avots: EH XIII, 177

pìesalˆt,

1) anfrieren;

2) sich mit Reif füllen:
bārda balta piesaluse BW. 20050. viņā piesalušās ūsas JR. V, 52.

Avots: ME III, 287

pùļuôt (li. púliuoti "eitern") C., N.-Peb., pûļât ² Bauske, -ãju, eitern, nicht heilen wollen Neik. n. U., Salisb.: brūču pūļuošana A. XX, 113. izsaluse acs vienmē̦r pūļāja un tecēja Latv.

Avots: ME III, 447

I sala (li. salá "Insel"),

1) eine Insel, ein Holm;

2) eine Höhe im Morast
U.: ne tev bija ielīguot tādā purva saliņā! BW. 24212, 1;

3) "meža zeme, nuo mājām tālu atstāvuošs zemes gabals" Freiziņ;

4) saliņa "ein Fichtenoder Kiefernwäldchen"
Mar.; apšu sala, eine Espenwaldung Lubn.; bē̦rzu sala, ein abgesondertes Birkenwäldchen im grossen Walde U. Rozwadowski bezieht es Mater. i prace II, 348 f. (s. auch Walde Wrtb. ² 388 unter insula) auf eine Verbalwurzel mit der Bed. "schütten, werfen" und verweist auf li. ãtsala (so Jušk.; nach Šlapelis atsalá) "Sandbank". Aber für eine Wurzel sel- mit der Bed. "schütten, werfen" fehlt es an sichern Belegen, und statt des einfachen sala wäre eine präfigierte Form zu erwarten. Li. ãtsala aber bedeutet auch (oder eigentlich?) "sinulus aquae stantis, incisus in fluminis ripam" (so nach Būga KSn. I, 279) und gehört nach Būga zu li. sálti "fliessen" und selė´ti "citissime accurrere", sowie apr. salus "Regenbach" (wozu wohl auch gr. ἄλλομαι und la. saliō "springe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 505); zur Bed. des li. atsala vgl. le. attaka 4 und 5. Auf dasselbe li. sálti "fliessen" bezieht nun Būga l. c. auch li. salà "lnsel", aber das nicht präfigiette salá kann in diesem Fall unmöglich von Anfang an diese Bed. gehabt haben. Man erwartet dafür vielmehr ein *ap(i)sala, indem salá (wie slav. ostrovъ, s. Meillet Rev. d. ét. slaves VII, 8) ursprünglich wohl eine Flussinsel war und etwas "Umflossenes" war. Sollte salá für ein *ap(i)sala eingetreten sein (vgl. etwa le. viņā saulē, in jener Welt, für viņā pasaulē), als das zugrunde liegende Verbum nicht mehr allgemein bekannt war und die Bed. des ap- daher hier missverstanden werden konnte? - Vgt. auch Thomsen Beröringer 214.

Avots: ME II, 664

sarakt, ‡

2) aufwühlen:
kaŗaspē̦ks jiem smagi saraka laukus Kaltenbr. cūkas klē̦vu sarakušas Warkl. kurm[i]s saraka tev dārziņu, Jānīt[i]s saraks vainadziņu Tdz. 39130; ‡

3) (viele) vergraben:
izraktuos puôdus saruok citā vietā Pas. XV, 56; ‡

4) s. ciêt, grabend zuschütten (verschütten):
puika ar palaidnību saracis grāvi ciet Salis. tik aukstā ziemā nedabūja miruoni s. ciet, juo zeme bij sasalusi Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) grabend sich überanstrengen
Saikava: ve̦cais smagi saracies; ‡

2) "?": mazi sivēntiņi kādreiz saruokas (wühlen sich hinein in die Streu?),
bet lielās cūkas neruok savu midzeni Siuxt. cūkas jau reizēm saruokas, lai tu vai cik sausu pakaisi AP.

Avots: EH XVI, 440

sasalˆt, intr., zufrieren, festfrieren, gerinnen, erfrieren, steif werden U.: sasalst kâ le̦dus kalns Br. P. 22, kâ naža asmins ebenda. sasala (Var.: aizsala) jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. sasaluši dūņu purvi, sasaluši ezeriņi; sasalušu sirdi gāju tautiešam ruoku duot 15458, 2. sasalt kaulā, steif frieren Grünh.: sasalst vai kaulā Baltpurviņš I, 23. sasalu, sadrebu gaidīdama BW. 18509. lai stāvē̦tu kâ sasaluse (d. h., ganz ruhig) un ne vārdiņa neiepīkstē̦tuos LP. III, 70.

Avots: ME III, 726

savizêt Wid., saviznît A., savizuôt, savizt, intr., sich mit Treibeis bedecken Wid.: sasalusi upe te̦k, savizusi (Var.: savizuoj[u]se) Daugaviņa BW. 15458. savizēj[u]šu Daugaviņu 15458, 4.

Avots: ME III, 789

sìmts (li. šim̃tas),

1) substantivisch gebraucht, das Hundert:
viens simts, kāds simts Lis. n. RKr. XVII, 102. trīs raudiņas vien pietrūka, simtiņā rēķinuot BW. 30818. simtā tādu nedabūja, kâ mēs divi jau(n)brālīši 33641. simtiņš manu bāleliņu Ld. 7535. šie simti pasaku A. v. J. 1899, S. 126. lūgties simtiem lietu MWM. v. J. 1896, S. 868. simtiem bē̦r[u]s kumeliņ[u]s Etn. IV, 125. sanāca cilvē̦ki simtiem un tūkstuošiem Dīcm. pas. v. I, 24;

2) auch simt U., simtu, hundert:
simtu gadu še gulēju LP. VI, 234. simtu bē̦ru kumeliņu pie vienas silītes Br. m. 191. svārki simtu stiķiem 394. viņš bij aizdevis ve̦salus simtu rubļus Aps. VII, 33. Auch adjektivisch: nes manēju māmiņai simtus labus vakariņus (Var.: simtu labu vakariņu, simtiem lab[u]s vakariņ[u]s)! BW. 4384, 9 var. tie mani apbēra ar simtām laipnībām Asp. Zu ai. š̍atá-m, av. satǝm, gr. ε'-χατόν, lat. centum, ir. cét, got. hund u. a., s. Le. Gr. § 335 und Walde Wrtb. ² 152.

Avots: ME III, 841

tuĩms: "stulbs" Seyershof; "steif" Allendorf: man kāja nuosalusi tuîma ² ; geistig stumpf, tölpelhaft (mit uî ² ) Lems.

Avots: EH II, 700

‡ I ulêt "?": kad viss zem sniega se̦gas gul, tik vietām upe me̦lna ul, kur nav tā aizsalusi Austriņš Aizsaulē 33.

Avots: EH II, 712

uzkā`rta, die harte Schneekruste: pa nakti sniegam apsaluse uzkārta Sassm. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 341

ûzkârta ² Sassm., = uzkā`rta: par nakti sniegam apsaluse ūzkārta Sassm. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 411

I uzpĩlis Arrasch, Dond., Drosth., Jfirg., Wandsen, uzpìlis ² Erlaa, Kl., Linden, Sessw., uzpilis Saikava, uzpilis ² Gr. - Sessau, uzpīlis L., U., uzpīle Schrunden, Wessen, Plur. uzpĩļi Drosth., uzpīles U., Grünh., das bei Tauwetter auf dem Eise sich sammelnde Wasser, Aufwasser Allunan und Seew. n. U.; uzpĩlis C., Nieder - Kurland, uzpīlis AP., Ronneb., uzpīls Altenwoga, das gefrörene Aufwasser; uzpìlis ² Druw. n. RKr. XVII, 85, Aps., die Eisbeule: upe, kuras vienā pusē bij sakrājusies uzpīle R. Sk. II, 141. ūdens sasalis ar uzpīļiem Lis. zeme sasalusi ar uzpīļiem ebenda. tas ir uz laišanuos, kad uzpīļi nāk Linden. - uzpĩlis le̦dus, schichtenweise aufgefrorenes, unebenes Eis Kurs.: nebaidies, ka brīkš! tas jau ir uzpīlis le̦dus, bet apakšā ir biezs Kurs. - uzpīlis dīķis, ein Teich mit gefrorenem Aufwasser Dunika. Vgl. atpĩle; uzpīlis in der Verbindung uzpīlis le̦dus dürfte ein part. praet. act. sein, vgl. uzpĩlums.

Avots: ME IV, 365

uzsalˆt, an der Oberfläche gefrieren: zeme jau bijusi drusku uzsalusi Upīte Medn. laiki 8, zeme vēl uzsaluse MWM. IX, 347. dubļi uzsalst Druw. dīķis uzsalis (= dīķim uzsalusi plāna kārta le̦dus, über dem Teich hat sich eine dünne Schicht Eis gebildet). šuorīt drusku uzsalis. bija skaidrs, drusku uzsalis rīts Vēr. I, 347, es war ein klarer Morgen mit gelindem Frost. Subst. uzsalums Etn. I, 49, = uzsala; an der Oberfläche Gefrorenes: izte̦kā var rīta uzsalumā tikt pāri Aps. V, 43.

Avots: ME IV, 375

I viñgrs (li. vingrùs "sich schlängelnd") IW. Lin. (unbek. in Arrasch, Golg., Jürg., Kaltenbrunn, Kl., Oknist, Ruj., Schwanb., woim.),

1) elastisch; fest:
vingra miesa Dond. vingra gaita Bers. vingri suoļi Lubn. vingrs (fest anliegend) zābaks Stenden, zeme jau brangi vingra (uzsalusi) Wandsen;

2) frisch, hurtig, geschickt
L., U.: pazīdami manu vingruo un veikluo ruoku Janš. Mežv. ļ. II, 272. vingras ruokas (geschickte Hände) C. vingra mēle Dunika. vingrs vīrs Kaudz. M. 81. - Subst. vingrums,

1) die Festigkeit, Elastizität
Frauenb.;

2) die Hurtigkeit, Geschicklichkeit
U.;

3) = augums Hasenpot n. U. Wohl ats ein Kuronismus nebst vinguruoties, ve̦ngrs und vengre (s. dies) zu apr. acc. s. wīngriskan "List" und le. Uogre (ein Flussname); s. auch Leskien Abl. 355, Būga KS. I, 73 und Rozwadowski RSI. VI, 55.

Avots: ME IV, 599, 600

zìemãja,

1) die Wintersaat;
zìemãji, zìemājs ² Gr. - Buschh., das Winterkorn: ziemājas druvu stāvuoklis Celm. ziemāja būšuot izsalusi B. Vēstn. zemi sagatavuot... ziemājiem Konv. ² 2069. ziemāju (rudzu) salmus luopiem ēdināt Mazvērsītis Lopkopība III, 57;

2) ziemāji, Grünwerk, Immergrün
U.

Avots: ME IV, 742

zils (li. žìlas "grau [von Haaren]"),

1) auch ziļš L., St., blau
U.: zilu aci sist U., ein blaues Auge schlagen. ka nedabūjam zilu muguru Poruks Dzīve un s. 40. zilais ūdens U., Scheidewasser. zilā vārna, die Mandelkrähe. zila žagata Br. 75. zila gaisma ausa BW. 816, 1 und 8810. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578, lecekts de̦guse zilās ugunīs LP. VI, 108. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. zili dūmi 209. zilais trums 198. zila ruoze 146. zils kâ ve̦lns 536. zila, me̦lna vabuolīte Br. p. 20. zila, me̦lna tautu meita Biel. 1438. nuobāli kâ zila drāna! Br. p. 31. zili brīnumi LP. IV, 21 und 145. zila (wässerig) putra Lubn. zils un me̦lns sakults U. "braun und blau zerprügelt". tīri zils, me̦lns nuo dusmām Dienas Lapas piel. v. J. 1891,N 191, S. 89. zils nuo (aiz LP. II, 60) dusmām LP. I, 129 und IV, 220. nuo piktuma zils LapsaKūm. 121. zils un me̦lns nuodusmuoties Blaum. Pie skala ug. 276. pēc tā vārda ķēniņš zils un me̦lns LP. V, 323. zili me̦lns saslimis Etn. III, 131. lietus nāk me̦lnum me̦lns, zilum zils augšā. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217. gluži zils sademējis Etn. III, 162. zilie (Fünfrubelscheine) un sarkanie (Zehnrubelscheine) Siliņš 1. 4. lai zils gar acīm me̦tas LP. III, 90;

2) = sirms, grau (von Haaren): zili mati U., Nigr., kurische Nerung. Subst. zilums (li. žilùmas "das Graü),

1) das Blau(e), die Bläue:
tumšajā zilumā spīguļuo zvaigznes E. Veidenbaums. kâ zvaigznes debess zilumā LP. IV, 176. nuozuzdami gaisa zilumuos 134; der gekürzte instr. s. zilum(u) auch als verstärkendes Adverb vor zils: zilum zili meži LP. I, 140;

2) ein blaues Mal, ein blauer Fleck
(vom Hieb) St., LP. III, 23: tu esi dabūjis zilumus Salisb. Nebst li. nom. pl. žalì (= žilì) bei Bezzenberger BGLS. 341 und (nach Zubatý AfslPh. XVI, 420) slav. zola "Asche" entweder zur Wurzel von zelt (s. dies), oder aber zu gr. γελεῖν· λάμπειν Hes. u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 623.

Avots: ME IV, 720