Paplašinātā meklēšana

skudra: auch Linden in Kurl. - Zu li. skudrùs (über dessen Etymologie Wood Past-consonantal w in Indo-Europ. 43) stellt es auch Fraenkel Studi balt. VI, 105 f., während Specht KZ LXV, 212 le. skudra auf *skrudra (zu li. skrudėlė˜) zurückführt.

Avots: EH II, 514

skudra Lis., Adleenen, Golg., Ermes, Bers., Schwanb., Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, Adiamünde, Dunika, Kurs., Memelshof, Wolm., U., Karls., skudre Kl., Dond. n. FBR. V, 130; Schlehk n. FBR. VII, 45; Preili n. FBR, VIII, 13, Spr., PS., Gr.-Buschh., Pas. II, 521 (aus Serbig.), Dond., Deg., Gramsden, Wandsen, Grünh., Gr.-Buschhof, Saikava, Warkl., Jürg., C., skudrs Manz. Post. II, 106, St., skudrene Birsman, die Ameise (formica rufa L.): paskaties skudrītē, kâ skudrīte pūznī vilka visas uogu māteriņas! VL. skudrīte bijuse mūs[u] māsiņa, kâ skudre (Var.: skudra) pievilka sav[u] pūriņu BW. 25234. me̦dus skudra, myrmecocystus hortus deorum Wesm. Konv. ² 2674. - skudru lācis, Zieselbär St. wohl zu li. skudrùs "flink, scharf" und weiterhin zu skaudrs.

Avots: ME III, 901, 902

skudractiņa, ein Mädchen mit rotbraunen Augen [?] : tautas meita, skudractiņa, vainuo manu bāleliņu; pate dieva izvainuota rudajām actiņām BW. 21367.

Avots: ME III, 902

apmìzt (li. apmį̃žti), bepissen: [kur meitiņas apmīzušas, aug mauriņš žuburiem BW. 34462, 4; stabu apmīzuši 35225]; auch von der Absonderung der ätzenden Flüssigkeit der Ameisen: skudras man apmīzušas kājas. [Refl. - tiês, sich bepissen: apmiezies, tautu meita! BW. 35199, 1; pissen: cūka... apsamīza griķājā 35277, 2].

Avots: ME I, 108

‡ apviestiês Salis, sich unter etwas einfinden: skudras apviesušās apakš grīdas.

Avots: EH I, 127

iesilis, = iesilums, die Wärme: dienas iesilī skudras atdzīvuojas Fest., Stelp.

Avots: ME II, 63

izčuminât, ausbolstern: pupas Grob.; wimmelnd auslesen: skudras izčuminājušas graudus nuo salmiem LP. VII, 646.

Avots: ME I, 724

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

‡ kniẽbene Stenden "lielā skudra": tu esi tievs kâ k.

Avots: EH I, 632

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515

mĩzene,

1) eine Art kleiner Ameisen
C., Kand., Sassm., [Wolm.]: ja spārnainās skudras un mīzenes lieliem bariem laižas apkārt, tad drīzumā gaidāms lietus Etn. II, 71;

2) kleine Heidelbeere
L., St., Rauschbeere (empetrum nigrum) U.; guovju mīzene, Stinkkamille (anthemis cotula) Wagner n. U. - Zu mìzt. [Zur Bed. 1 vgl. li. sar̃tamyžės "eine Art kleiner Ameisen": KZ. LI, 130, Wrbt. 51, nd. mîger "Ameise": mîgen "harnen", Lewy FUF. XIII, 306 und Kluge Etym. Wrtb. unter Ameise.]

Avots: ME II, 650

mĩzinât, ‡

3) mit einer ätzenden Flüssigkeit bespritzend sehmerzen maehen (von Ameisen)
Stenden: kad skudras tev mĩzinās kājas, gan tad redzēsi.

Avots: EH I, 823

mudrs: auch Adleenen, Wesselshof, (ātrs) Kaltenbr., Warkl.: m. zē̦ns Oknist. skriet kam mudri pakaļ Auleja, Gr.Buschh., Skaista. mudra kai skudra Zvirgzdine. mudri (bald) nuomirs Pas. XI, 343 (ähnlich in Kaltenbr.). tad šam mudrāk būšuot trešais zirgs X, 29 (aus Atašiene); "spirgts" Allendorf. Zur Bed. von li. mudrus vgl. Būga Arch. Phil. I, 45.

Avots: EH I, 828

nùokuôdaļât, tr., totbeissen: meita aizne̦s bē̦rnu uz mežu, lai skudras nuokuodaļātu LP. IV, 73.

Avots: ME II, 804

nùorubinât, tr., abnagen: skudras nuorubinuot lēļam visu gaļu LP. VI, 15.

Avots: ME II, 841

ņudêt: franči ņudēja kâ skudras pa pūli Pas. XV, 403.

Avots: EH II, 115

I uõksts AP., ùoksts ² Bers., Festen, Golg., Infl., Kaltenbrunn, Kalzenau, KL, Kreuzb., Laud., Lubn., Meiran, Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Selb., Vīt., uoksts U., Alswig, Erlaa, Ogershof, Heidenfeldt, Mar., Memelshof, N.-Peb., Selsau, Stockm., Wessen, uoksta Manz. Lettus, U., Wesselshof, ùoksts ^2, -s Selb., uokste, der Hintere Lind. und Oberl. n. U.; "die Vertiefung zwischen den Hüften" (uoksts) Erlaa, die Scham Depkin n. U.: ja darīsi palaidnības, dabūsi pa uokstu! Selb. duos žagariņu pa uokstiņu BW. 2187. meitiņām skudras uokstu izkasīja 34761. vējš pūš uokstē BW. VI, S. 155. uoksts vaļā 160. lapa uokstes platumā BW. 35513, 2. viņām uoksta raunas cieti, er ist frostig, kriecht an den Ofen (ironisch) Seew. n. U. tev (zu einem Unbemittelten gesagt) uokstā kambaris, uz muguras klēts Wessen. pūt nu uokstā! (= kuo tu man padarīsi?) N.-Peb. Etwa nebst uoksts IV als "Öffnung, Loch" zu uosta "Hafen" ?? Vgl. žem. uoksas "Öffnung" bei Geitier Lit. Stud. 99.

Avots: ME IV, 415

pãrtecêt, tr., intr.,

1) hinüberlaufen, über etwas laufen - mit
pār, pa und dem Akk. der Raumerstreckung: apzeltīta vāverīte pār celiņu pārtecēja BW. I3328. me̦lna uodze pārtecēja pa bāliņa pagalmiņu 12080. pate savu pagalmiņu dziedādama pārtecēju 6882. skudra ceļu pārtecēja 1326;

2) überfliessen:
piens pārtecējis pār trauka malām;

3) ["einen Riss bekommen":
glāze pārtecējusi Celm.];

4) besser laufen als ein anderer
(mit dem acc.). Refl. -tiês, sich müde laufen, laufend sich überanstrengen.

Avots: ME III, 182

pãržmaûga Peb., Sessw. n. U., [Vank., Golg., Schnickern], pãržņaûga Oppek, n. U., pāržņaugs Serben n. U., eine dünnere, engere Stelle eines Körpers, Feldes, Waldes u. a.: kalnu pāržmauga, der Gebirgspass Konv. ² 1555; sauszemes pāržmauga 982. pāržņauga ir šaurums starp divām vietām, p. p. skudrai vidū pāržņauga; arī tīrumam var būt pāržņauga C., Smilt. pāržmauga var būt upei, laukam, dzijai, skudrai Nerft. [sievietēm, kas valkā īsuos prievietus, zem ceļa ir pāržmauga N.-Peb.]

Avots: ME III, 189

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

saber̂zt, saber̂zêt, tr., zerreiben, zerschlagen U.: viņš tevi smalkās druskas saberzīs Etn. III, 14. es tevi pīšļuos būtu saberzis LP. VII, 175. ragana sabe̦rzusi čūsku putekšļuos VII, 672. barība, kuŗu tās (= skudras) iepriekš saberž žuokļuos A. XX, 365. dzīve draudē tuo bez žē̦lastības saberzt un izšķaidīt MWM. X, 71. miesa kâ sabe̦rzta un sadauzīta A. XXI, 2. kaulus saberzēt, windelweich schlagen U. Refl. -tiês, sich zerreiben.

Avots: ME III, 592

sakuodît: mit uô Nerft; skudras gurnus sakuodīja Tdz. 57321; an mehreren Stellen (ein wenig) anbeissen: s. (mit uõ) bē̦rnam maizi; s. zīmuli (wo?).

Avots: EH XVI, 421

sasàutêt, tr., (im Rauchloch des Ofens tüchtig) bähen, brühen: speltē sasaûtē̦tu ² kadiķa, kārkļa vici var sagriezt riņķī, kâ patīk Ahs. n. RKr. XVII, 51. lieldienā vajaga skudras sasautēt LP. V, 12.

Avots: ME III, 727

savìlkt, tr.,

1) zusammenziehen:
braucēji savilka gruožus stingrāki A. v. J. 1893, S. 346. viņa savilka lūpas MWM. VIII, 567. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 75. ģīmi uz smiekliem savilkt DL.;

2) zusammenschleppen:
skudras pūli savilkušas Cnp. 87;

3) (eine grössere Menge) ziehen, aufzeichnen:
savilcis pa... istabas sienām krustus LP. VII, 763;

4) savilkt gar ausi, eine Ohrfeige geben
Hug. Zemn. un liģ. 23. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich krampfhaft zusammenziehen
U.: pikā savilkties SDP. I, 29. uzacis save̦lkas Vēr. I, 1394. mākuoņi savilkās JK. ne˙kur nesave̦lkas negaiss Bešina pļava 1;

2) sich verzögern:
ne˙viena darba nevar padarīt savā laikā, viss savilksies rudenī Vīt. 9;

3) viele Kleider anziehen
U., Mag. XIII, 3, 53; etwas anziehen; sich anziehen: kur ta[d] nu tu iesi tâ savilcies? wohin wirst du nun so dick und schwer angekleidet gehen? Mag. XIII, 3, 53. biezas drēbes savilcies N. - Peb., PS. savilkušies mēteļus un paņē̦mušies ce̦pures Janš. Dzimtene IV, 98. kažuokā savilcies Kaudz. M. 20. reizēm pat vēl zābakuos savilcies Vēr. II, 902. savelcies un nāc! Valdis Stabur. b. 36;

4) sich vollsaugen; sich volltrinken
N. - Peb.: savilcies kâ uods Blaum., ganz besoffen;

5) gerinnen:
piens savilcies Saikava;

6) sich verzanken; einander (spottend) aufziehen
Saikava.

Avots: ME III, 787

skâbe,* die Säure U.: ģīmi tik tuvu pielikt, ka skudras tuo var ar savu skābi apslacīt Etn. II, 134.

Avots: ME III, 878

skruzda Grob., Hasenp. n. Etn. III, 65, skruzde (li. skruzdė˜) Rutzau n. FBR. VIII, 141 ; N.-Bartau n. Mag. XX, 3, 180; BW. 25480, 6 var. (aus Usingenl, (gen. plur. skružģu) Sessau, skruzdēle Sessau (li. skruzdėlė˜), skruzdele Hasenp. n. Etn. III, 65, Wid., Swehthof, die Ameise: skruzdeļu pūznis Swehthof. pie lielā skruzdu pūžņa BW 28403. skruzde ceļu pārtecēja Ld, 10884. Im Li. daneben skrudė˜ dass. (bei Būga PФB. LXV, 322); skru(z)d- mit Metathese aus sku(z)dr- (in skudra)?

Avots: ME III, 899

skudinât Suhrs n. FBR. VII, 54, Dond., Sassm., (den Kopf) schütteln: neskudini galvu, - apreibsi! Dond. Refl. -tiês, sich schnell in die Runde drehen Dond.; schnell aufwärtsschiessen (von einem Feuerstrahl) Baltijas senatne. Zur Wurzel von skudra?

Avots: ME III, 901

skudre, skudrene, s. skudra.

Avots: ME III, 902

skudrene (unter skudra): "liela skudra" Seyershof. Wohl mit dem Suffix von mĩzene.

Avots: EH II, 514

skutele: auch (plur. skuteles "?") Degalen,

1): auch AP., C., Dobl., Frauenb., Gr.-Buschh., Iw., Lemb., N.-Peb., Oknist, Sessw., Seyershof, Sonnaxt; "skudra">skudra" Liepna, Lubn.; "dzē̦ltānā mazā skudra" Lubn.

Avots: EH II, 517

‡ slinkt, faul sein (?): Maušis jutās vēl tik ... slinks ... un labu brīdi slinka Janš. Līgava I, 407. skudras pa karstuo ... laiku arī slinkst un dingst uz vietas Mežv. ļ. I, 252.

Avots: EH II, 526

spārnuojs, spārnains, spārnuôts: spārnuojas skudras Erlaa.

Avots: ME III, 988

sprâguonis Prl.,

1) sprâguonis ² Ahs., sprāguonis Wid., sprāguons Dr., Segew., acc. s. sprāguonu LP. VI, 951, sprâguoņa ² Ahs., Nigr., sprāguoņa Wid., Grünh., comm., ein Krepierling
Wid., Ahs., Nigr. (nur von grösseren Tieren), Grünh.; ein krepiertes, gefallenes Tier Wid.: sprāguonis suns, kaķis, luops Ahs. n. RKr. XVII, 54. sprāguoņa cilvęks (Schimpfwon) ebenda. gul kâ sprāguoņa Alksnis-Zundulis. skudras iz sava pūļa izne̦s sprāguoņus U. b. 109, 8. uz uguns salika sprāguoņu kaulus RKr. XII, 22, smirduošas sprāguoņas-maitas Latv.;

2) sprāguoņa, comm., ein fauler, ungeschickter Mensch:
ak tu sprāguoņa! strādā kâ iziris, kâ sapuvis! Stuhrhof n. Etn. II, 17.

Avots: ME III, 1015

stràdîgs, arbeitsam: Sprw. strādīgs kâ bite, kâ skudra. strādīga sieva R. Sk. II, 126. strādīg[a] bija tā meitiņa, kam nebija māmuliņas BW. 4766. Subst. stràdîgums, die Arbeitsamkeit: meitas strādīgums Plūd. Llv. 147.

Avots: ME IV, 1084

sveķi U., Mag. XIII, 2, 48, Spr., Nautrē̦ni, Višķi, Gaigalava, Stirniene, Widsmuiža, Baltinov, Kraslaw, Lixna, Kolup, Pilda, Warkh., Warkl., Welonen, Borchow, Schujen, Stackeln, Gr. - Buschhof, Dubena, Kaltenbrunn, Memelshof, Kreuzb., Bauske, Doblen, Bers., Kl., Selsau, Sessw., Golg., Schwanb., Arrasch, Jürg., Bershof, sveķis U., L., = sve̦ki, das Harz; sveķi, harziges Holz (neben sve̦ki, Harz ) Wolmarshof, C., PS., Marzenhof, Freudenberg (ursprünglich wahrscheinlich überall - sve̦ki "Harz" neben sveķi "harziges Holz", indem sveķi wohl von sve̦ki abgeleitet ist). - skudru sveķis, Weihrauch Kokn. und Oppek. n. U. (unter skudra).

Avots: ME III, 1148

tausteklis, ein Tastorgan, Fühlhorn Kronv., A. v. J. 1896, S. 315, Kaln. Uozuolk. m. 80, Vārpas 31: skudrai ir taustekļi A. XI, 60. vardulē̦nam e̦lpuojamie taustekļi pārklājas ar žaunām Vēr. I, 800.

Avots: ME IV, 140

te̦ka,

1) te̦ka U., Spr., te̦ks U., Gļiebava, Siuxt, der Pfad, der Fusssteig
U.: visas te̦kas man zināmas (es zināju visus te̦kus 30535) bāleliņa birztalā BW. 13575, 1. sāskrēja vedēji pa cūku te̦kām 16238, 4 var. kuopā viņi bija izte̦kājuši ganu te̦kas Janš. tikvien gan nuo . . . cilvē̦ka mūža ir, kâ nuote̦kāt visas savas te̦kas Siliņš 31. viņš ierauga teciņu un gāja, gāja pa šuo teciņu JK. V, 1, 58. kur viņas te̦ka uzgāja uz braucamuo ceļu Kaudz. M. 109. tu staigātu . . . Golgatas te̦ku 57. ērkšķu te̦ks Stari II, 871. brīžam taisna mūža te̦ka, brīžam gāja līkumā BW. 325. rāmuo te̦ha ir labi iestaigāta Glück Spr. Sal. 15, 19. skudras te̦ka Etn. II, 134. saules te̦ka Br. 227;

2) galvas te̦ks N.-Autz n. U., der Scheitel;
peļu te̦ka, ein dunkler Streifen dem Rücken entlang: salnis zirgs ir... skaistāks nekâ briedis, un šim vēl tāda kuoša peļu te̦ka pa muguru Janš. Dzimtene ² I, 339;

3) upes te̦ka, ein Flussbett:
nuogulu daudzums upes te̦kā augs MWM. VIII, 853;

4) der Wechsel (vom Wilde)
Dr.;

5) ceļa te̦kas, plantago Ranken n. Birsman. Für taka, taks mit dem e von tecêt.

Avots: ME IV, 158

te̦kât, -ãju, (viel) laufen, trippeln U.: kad skudras . . . ierauga pūlī te̦kājam Etn. II, 134. es garām te̦kādama piedzirkstīšu uguntiņu BW. 23221, 1 var. čīkst tam kauli te̦kājuot 13167, 19. tu te̦kāsi dažu dienu 34599, 1. Refl. -tiês, sich begatten (von Schafen): aitas meklē te̦kāties, un nav ne˙viena te̦kuļa Naud. Subst. te̦kâtãjs, wer läuft, trippelt; die Maus (emphatisch) LP. VII, 380: sasauca visus luožņātājus, visus zemes te̦kātājus V, 335.

Avots: ME IV, 158

I tē̦kât Ruj., Salis, Widdrisch (čech. těkati "laufen"), -ãju, hin und her laufen U.; "langsam gehen" (mit ẽ̦) Salisb., Segew.: cilvē̦ki kā skudras tē̦kā šurpu, turpu A. XI, 470. kazlē̦ni lustīgi tē̦kā Dünsb. n. Seifert Chrest. II, 245. kukainis tẽ̦kā Salisb. (fig.) duomas tē̦kāja apkārt A. v. J. 1896, S. 567. - Subst. tē̦kâtãjs, eine Maus, eine Ratze Neik. n. U. Zu tecêt.

Avots: ME IV, 170

uzuôst (li. užúosti "durch den Geruch aufspüren"), auf-, ausschnüffeln Lind. n. U.; schnüffelnd, beriechend auffinden: uzuost pē̦das. uzuoduši stirniņu Pas. VI, 152. aiztapuoja (caurumu), ka ne skudra vairs neuzuostu LP. V, 230. kas... tumšā naktī tur uzuodīs! 22. uzuost uotra nuoslē̦pumus. lielskungs nezin kâ e̦suot uzuodis par viņa parādu JR. V, 67. vai ellē tas jau uzuodis? zum Kuckuck, woher hat er das erfahren? Mag. XIII, 3, 69.

Avots: ME IV, 395, 396

važa,

1) die Kette
L., Dickeln, (Plur. važas) Arrasch, Kl., Memelshof, Saikava, Zaļmuiža, Zvirgzdine; die Halskette L., Golg., Nigr., Sehren, Sessw., (Plur. važiņas) Zvirgzdine; Plur. važas Infl. n. U. (z. B. in Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168), Adsel, Bers., Fest., Lasd., važi Laud., Ketten (z. B. zum Befestigen der Kühe im Stall Bers., Fest., Lasd.): ap kaklu valkājama ruota, vis˙biežāk važiņas Konv. ¹ 784. skudras sarāpās uz kuoka... nuo tejienes tās važiņās nuokārās... visa važiņa sastāvēja nuo skudrām: viena turēja pie uotras D.;

2) važa U., Plur. važas, važi, der Zügel:
zirgu ar visiem zvārguļiem un važiem Kaudz. M. 86. zirgi zviedz, važi (važas 29176,

1) skan BW. 14482. tev, brālīti, smalki važi, tev diže̦ns kumeliņš 21375. aiz važiņu (Var.: gruožiem) nuoturē̦tu . . , kumeliņu 26676 var.;

3) "smalkāka vicīte, kuras viens gals pie vāles, uotrs pie treiliņa" Uozuolnieki;

4) "eine grosse Tracht oder ein grosses Fuder"
Līvāni;

5) "ein Band
(saite), z. B. an einer Schürze" Nötk.: ja kādam priekšme̦tam karājas jeb vazājas saites, tad saka: "kas tās tur par važām karājas?" Le. važas "Zügel" (worauf die Bed. "Kette" beruhen könnte) ist anscheinend mit li. vãdžios "Fahrleine" identisch und in diesem Fall zu vadît gehörig. Doch wäre auch Beeinflussung durch r. вожжá "Zügel" nicht undenkbar.

Avots: ME IV, 489

vīkņât, -ãju "schleppen, sammeln": vīkņā visu kâ skudra pūznī Alksnis-Zundulis. Zu vīkât.

Avots: ME IV, 636