Paplašinātā meklēšana

iẽslìpe̦ns, iẽslìps, [iêslîps ² Salis], etwas schräg, etwas geneigt: krasti ir ieslīpe̦ni A. XI, 592. paliecis putras tuoveri ieslīpi LP. V, 339.

Avots: ME II, 67

slīpe,

1) der Drehschleifstein
Sassm.: uz slīpes trin nažus;

2) (?) "eine schaufelartige Vorrichtung, mit der man - davor ein Pferd vorspannend - den Boden
slīpē (ebnet)" Lasd. (= slūpe 1);

3) slìpe Jürg., = slìpums.

Avots: ME III, 936

slīpeniski,

1): auch (mit î ² ) Dunika, Frauenb., (mit ì ² ) Aahof, Golg., Sessw.; raķete uzšāvās stavus gaisā un tad s. saka slīdēt lejup Druw.

Avots: EH II, 527

slīpeniski, Adv.,

1) = (ie)slìpi (mit ì ) C., Jürg., Nötk., Serben, Smilten, Ronneb., (mit ĩ ) Libau, (mit ì ² ) Lis., Selsau, Saikava, Adl., Bers., Warkl., Odensee, Stockm., Taump, Fehsen, Kalz., (mit î ² ) Ruj., Siuxt u. a.: Juris drāž ar savu ganenīcu ūdenī slīpeniski Vīt. 79. ragavas gāja slīpeniski, kamē̦r iegāzās grāvī Raiskum. kuoks nuogriezts slīpeniski Taurup. nuolaist skapi pa trepēm slīpeniski Lennew. grāvi ruok slīpeniski. N.-Peb. viņš gāja gar kalnu slīpeniski vien (nicht gerade, sondern im Zickzack) Fehsen, Kalz.;

2) der Länge nach (= gaŗšļaukus): laidies, guli slīpeniski! Alt-Ottenhof; "pazvilus, pusgulu": slĩpeniski nuogulties Nötk.;

3) am Boden schleppend (die Füsse beim Gehen)
Alt-Ottenhof. Zur Bed. 3 vgl. slĩpêt 3.

Avots: ME III, 936

slīpe̦ns PV., ein wenig schräg: slīpe̦nā vietā paslīdēja kāja.

Avots: EH II, 527

slĩperis: viņs var kâ s. (mit ì ² ; "?") vazāties Saikava. Vgl. ‡ slìeperis ² .

Avots: EH II, 527

slĩperis Wolm., Salis, U., slìperis ² Prl., Slieper, Unterlage der Eisenbahnschienen U.; Švauksts bij re̦dzē̦ts silā pie slīpeŗu tēšanas Kaudz. M. 334. brusas, slīpeŗus vest Stari II, 283; in Meiran auch "ein ungewandter Mensch".

Avots: ME III, 936

slĩpernieks Wid., wer die Slieper behaut.

Avots: ME III, 936

II brãķêt, - ēju, [brākât U.] tr., braken, für schlechte, untaugliche Ware erklären, tadeln: siļķes, slīpeŗus brāķēt. preču brāķēšana ieve̦sta Krievijā nuo Pēteŗa Lielā laikiem. re̦ti, re̦ti tie puisīši, kas meitiņas nebrāķē. Aus mnd. wraken.

Avots: ME I, 327

mīņa [li. mynia "Gedränge; Haufe"],

1) [mìņa ² Kl., mîņa ² Wandsen], eine Stelle, wo das aufgefressen ist
Stockm. n. Etn. I, 153;

2) mîņa ^2, Späne und Reisig an einer ausgehauenen Stelle im Walde:
kur malku un slīpeŗus cē̦rt, tur paliek liela mīna Sassm.;

3) (kāju) mīņa, wer od. was (auch übertragen) mit Füssen getreten wird:
vai es kāda kāju mīņa? Alksnis - Zund. ir gan tā mīņa! ļaujas katram uz de̦guna dirst! Alksnis - Zund.;

4) mīņas, an der Schwelle von Füssen nachgebliebene Erde (die man erhitzt gegen Seitenstiche anwendet)
Alksnis - Zund.;

[5) "daudzums" Wessen;

6) mìņa ² "staigna vieta" Sinolen, Stomersee;

7) mĩņa, ein Pferd, das nur langsam vorwärts kommt
Ober-Bartau;

8) ein Lebewesen, das nicht lange auf einer Stelle stehen bleibt
Sessw.;

9) mìņa ² Lis., = mīna 1;

10) mîņa ² Nigr., = labības metiens rijā;

11) mĩņa, jem., der mit der Arbeit nicht gut vorwärts kommt
Bauske; eine die mit der Arbeit nicht gut vorwärts kommt Ruj.].

Avots: ME II, 646, 647

ploģis "liela, bieza slīpeŗa skaida": nuo katra slīpeŗa iznāk četri ploģi Dond.

Avots: ME III, 352

sablĩvêt, tr., fest, dicht zusammenstopfen, zusammenpacken Seew. n. U., zusammenfleihen Biel. n. U.: viļņu sablīvē̦tais smilšu kuls Latv. uzbeŗ kārtu grantes un tuo labi sablīvē Būvmācība 12. tu tuo malku esi tâ sablīvējis, ka uguns ne˙maz nede̦g Wain. sēnes krietni jāsablīvē; tad tās labāk stāvēs Dond. izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā LP. IV, 181. braucēji sablīvē̦ti kâ siļķes (im Wagen) R. Sk. I, 141. viņi dzīvuo sablīvē̦ti cits pie cita kâ uostas pāļi Zalktis II, 62. sanesi visus krē̦slus ģē̦rbkambarī, sablīvē līdz griestiem čupā! LP. VI, 505. Refl. -tiês, sich zusammentun, sich dicht aneinanderstellen, sich sacken (von Gebäuden Biel. n. U.): cilvē̦ki sablīvējās lielpilsē̦tās MWM. IX, 938. sniegs piekrastēs sablīvējas; le̦di sablīvējas lieluos blāķuos Fest. vīriešu pulciņš, kuŗš bij cieši sablīvējies ap šņukstuošuo slīpernieku Latv. grē̦da sablīvējusēs Konv. ² 1414.

Avots: ME III, 595

I slẽģis Sassm., Labraggen, ein zum Aushauen bestimmtes (Wid.) od. ausgehauenes (N.-Peb., Dönd.) Stück Wald, "Waldeinteilung in Schlägen" Sassm., ein eingezäuntes Waldgehege Schrunden, Labraggen: nuocirstais meža slēģis Vēr. II, 927. mežu, malku, slīpeŗus cē̦rt tikai slēģiem vien Sassm.; slẽģis Iw. "puosums". Aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 928

slìept ² Lös., Fest., Bers., Laud., Nerft, sliepju, sliepu "ohne Ziel od. ohne Erfolg gehen" Laud.; die Füsse schleppend gehen Schwanb.; ungewandt gehen (mit ìe ² ) Golg.; eilig gehen (mit ìe ² ) Selsau, Gr.-Buschhof; etwas hinken (von einem Tier): puisis sliepj uz meitām, sivē̦ns uz ķirpu Lös., Fest., Bers., Laud., Nerft. suoms slēpēm sliepj uz e̦zaru Stari II, 416. mērnieciņš ... sliep[j] pa purviem kâ meža vepris Ezeriņš Leijerk. I, 172. šis ... bieži sliepa uz muižu RA. ja ir kāds grasis kabatā, sliep[j] tik tūliņ pruom uz kruogu Laud. tā sliepa, sliepa visu vasaru un beigās par pateicību algas nevar izmaksāt ebenda. viņas vīrs tiešām sliepj (schleicht?) man pakaļ vairāk nekâ vajadzīgs Latvija 1907, № 124. Wohl zu ndl. slibberen "gleiten", woneben ide. sleib- in mnd. slīpen "schleichen", ahd. slīfan "gleiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).

Avots: ME III, 939

‡ slìpàniski ² Saikava, = slīpeniski 1.

Avots: EH II, 527

‡ slīpiski, = slīpeniski: klibiķis ve̦lk vienu kāju s. PV. sķilas lika s. (mit î ² ) mietuos iekšā, kad taisīja šķilu sē̦tu Seyershof.

Avots: EH II, 527

‡ šļucava AP. "slīpeŗu cirvis". Vgl. šļute.

Avots: EH II, 646

šļutêt Adsel, Bolwen, Lasd., Laud., Lemburg, MSil., Saikava, Schujen, Wessen, -ẽju, mit dem Plattbeil (šļute) behauen: slīperus šļutē ar šļuti Druw., Lennew., N. - Peb., Odsen, Roop, Selsau, Sessw., Wenden; (Bäume mit einer kleinen Schaufel) abrinden Papendorf.

Avots: ME IV, 77

I tēst,

1) têst Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, (mit è ² ) Adl., Bers., Golg., Kl., Ogershof, Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit ê ² ) Dond., Dunika, Iw., tēst U., Meselau, Nötk., Praes. tešu (Golg., Schwanb.) od. tèšu (Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, [mit ê ² ] Adl., Kl., Ogershof, Selsau, Sessw., (mit ê ² ) Dond., Dunika), Praet. tèsu, Balken behauen, bekanten
U.; behauen, glatt machen, schaben U.; gerade machen Bielenstein Holzb. 12: tē̦vs ...vadžus tēš (Var.: teš) BW. 2175. cirsti, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi 20320;

2) "nemākulīgi kulstît 2" Warkl.: linus tēst Stari II, 283. - Subst. têšana, tešana, das Behauen:
Švauksts bij re̦dzē̦ts silā pie slīpeŗu tēšanas Kaudz. M. 334; tèsẽjs, wer behaut, ein Balkenbehauer Spr., Nötk., Sassm. Zu li. tašýti, aksl. tesati (prs. tešǫ) "behauen", čech. tesla "Zimmeraxt", ai. takš̍ati oder tāš̍ti "behaut, vertertigt", av. tašaiti "schafft", gr. τέχτων "Zimmermann", lat. texere "weben, flechten, bauen", ahd. dehsala "Queraxt", mhd. dehsen "Flachs schwingen", ir. tál "Zimmeraxt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Walde Wrtb.2 778, Boisacq Dict. 950 f., Stokes Wrtb. 121 u. a.

Avots: ME IV, 175, 176

uzsmẽrêt,

1): u. kam maizi ar biezpienu Salis; ‡

3) eine für jem. unangenehme Anspielung machen (?):
šis sāka mani ņemt uz grauda, bet, kad es uzsmērēju par tuo slīpeŗu zušanu, šis palika gluži rāms Saikava. ‡ Refl. -tiês, unversehens aufgeschmiert werden: man tâ biezāki uzsmērējās Orellen. gribēju taukus smērēt, bet uzsmērējās me̦dus Saikava.

Avots: EH II, 734