Paplašinātā meklēšana

‡ atspars (li. ãtsparas),

1) der Rück stoss:
nuo lēcienu atspara laiviņa bij atbīdīta Pump. R. II, 142; Gegenstoss, Gegendruck: duod atsparu ve̦zmam (kas taisās gāzties)! Ermes;

2) "die Widerstandskraft"
Vīt.

Avots: EH I, 168

[kaspars, die Kastanie Wid.]

Avots: ME II, 169

pretspars, energischer Gegendruck: juo lielāks pretspars stāsies ceļā, juo sāpīgāks būs pārmitējums MWM. v. J. 1908, S. 2.

Avots: ME III, 389

saspars, der Schwung, die Wucht: jaunākuos dzejuoļuos ir māksluots saspars Duomas III, 295.

Avots: ME III, 740

spars: aizrunāt divus, trīs spara vīrus Austriņš Raksti VII, 275.

Avots: EH II, 547

spars (li. spãras "подпорка" bei Būga PФB. LXXIII, 338), Energie, Schwung, Wucht: ar sparu uz priekšu dzīties U., mit Schwung vorwärts streben. čūska ar visu sparu spiedās virsū LP. VI, 783. es bij[u] meita, man bij spars BW. 13186 var. krāsns de̦g pilnā sparā, ka sprakš vien Vīt. 30. aizgrābīgu sparu Pūrs I, 46. jaunekļa krūtīs dēstīja sirdības sparu Od. I, S. 20. Zu sper̂t.

Avots: ME III, 986

‡ àizlàicît ² gaļu līdz vasarai Oknist, mit dem Fleischvorrat, sparsam davon Gebrauch machend, bis zum Sommer auskommen.

Avots: EH I, 35

baduôt [li. badúoti "andauernd Hungersnot leiden" ], gew. refl. baduoties, geizen, sparsam sein, von dem vorhandenem Vorrat aus Geiz keinen vollen Gebrauch machen: kur man senāk ar pienu bij jābaduo, tur man tagad atliek nebaduojies vis ar drēbi.

Avots: ME I, 248, 249

brāzma, auch brāsma, das Ungestüm, der Anprall, Drang, Stoss, der Windstoss [bràzma ² Stelp., brâzma ² Salis], Menschengewühl [brãzma Libau], das Gedränge: šis spars tuo apņēma kâ nece̦rē̦ta brāzma MWM. VIII, 8. brāzma milzīgs ļaužu bars, kuŗā liela spiešanās. [šajās dzirnavās mazāk malēju, nav tik liela brāzma Stelp.]. vēja, aukas brāzma, der Windstoss: lūšana lielā brāzmā (von starkem Winde) Füreker n. Plūd. Llv. II, 64; skaļu vārdu brāzma, der Wortschwall MWM. X, 551: [tu nu gan dabūji veselu brazmu (Libau), Tüchtige Schelte].

Kļūdu labojums:
Füreker = Fürecker

Avots: ME I, 329

‡ drīzna Segew., = drīze̦na (?) : re̦dz augstākās kārtās vēl citas tumšas drīznas (die strahlenartigen, leichtflockigen Wolkenbildungen in den obersten Regionen) Kasparsons Starp zvaigznēm. gaiss iet drīznām (vom Flackern des Nordlichts) Segew.

Avots: EH I, 335

‡ ê̦dūņa Warkl., ein sehr fleissiger; arbeitsamer, auch sparsamer Mensch.

Avots: EH I, 371

gadîgs,

1) tüchtig, ehrbar, nüchtern
[Manz. Lettus], verträglich, ["sorgsam, sparsam" Nigr.; mässig]: tam būs gadīgi gudram būt Röm. 12,3. vīriņš dzīvuojis ar sieviņu tik˙pat laimīgi un gadīgi kâ Filēmons ar Bauci Lautb. [nuomuodā ē̦sam gadīgi, nüchtern Glück I Thess. V, 6. guodīgi un gadīgi dzīvuot Manz. Post. 25. kungs, duod, ka mēs gadīgi gavējam (Dziesmu gr. L., M.), Herr, gib, dass wir mässig fasten;

2) "zuällig"
L. Zu gadîtiês (vgl. Froehde BB. VIII, 165), r. гóдный "tauglich", годи́ться "taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen, gefallen" u. a.]

Avots: ME I, 581

gàita: mit aĩ auch Siuxt, mit aî ² AP., Gr.-Roop, Ruj., Salis, Salisb.,

2): "ātrums, spars">spars" Linden in Kurl.: viņam pa˙visam cita g.;

3): iet savā gaitā Siuxt. katrai gaitai savs ieruocis ebenda;

4): gaitās od. uz gaitam iet AP. tavu gaitu dienē̦dama BW. 16459;

6): liela dūmu gaîta ² Gr.-Roop. es nevaru tuo be̦ku gaîtu ² pauostīt (ich kann den Barawickengeschmack nicht vertragen)
Seyershof. kad uzlej ūdeni virsū be̦kai, tad nuoietuot tā meža g. nuo[st] ebenda.

Avots: EH I, 378, 379

‡ gārbîgs, seine Sachen zu schonen pflegend, sparsam Warkl.: g. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 390

guôrît [C., PS., Kr.], -u, -ĩju, tr., recken, strecken: puisis ceļu gāja, gūžas guorīdams BW. 12997. kas bij kāda staltde̦gune, aiziet gūžas guorīdama 30963, 2. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen, sich rekeln:
viņš guorās drusku šurp un turp uz sava krē̦sla Vēr. II, 777;

2) sich strecken, recken:
guorīties sulguozī LP. I, 171;

3) taumeln, wackeln:
Kaspars uzcēlās guorīdamies un ļuodzīdamiens Kaudz. M.; guorīdamies iet, wackelnd gehen;

4) trödeln, sämen, zögern:
nu ej nu! kuo vēl guories? LP. III, 90. kas nu tas par strādnieku, tikai guorās tīrumā Laud.

Avots: ME I, 692

ìeaûgt, hineinwachsen, sich einwurzeln: bij ieauguse apziņa Vēr. I, 1439. Kaspars bij ieaudzis Annužas sirdī Kaudz. M. 171. [brālītim pieci pauti ieauguši BW. 35064.] Refl. - tiês, Wurzeln fassen, sich einwurzeln: nuo sākuma stādi aug lē̦nām; ieaugušies, tur˙pretim, ļuoti ātri Konv. ² 1128.

Avots: ME II, 2

‡ izkarinâtiês, geizend, sparsam lebend durchkommen: es šuopavasar kaut kâ izkarināšuos (werde, mit dem Futter sparsam umgehend, das Vieh kümmerlich durchbringen) Dond.

Avots: EH I, 453

‡ iztrikšinâtiês, geitend, sparsam mit etw. umgehend auskommen: trikšinājuos cik varēdama...; duomāju, iztrikšināšuos... līdz ziemassvē̦tkiem, bet (sc.: sāls) izgāja ātrāk Janš. Mežv. ļ. I, 266.

Avots: EH I, 491

kañcinât (kánkinti "peinigen"), tr.,

1) = kancināt, ausforschen Nord - Westkurl., Bie.; [verfängliche Fragen vorlegen L.];

2) reizen, ärgern:
suni [Wandsen, SAlis], Bers. lielākais zē̦ns pa durvīm kancināja iekšā mazuo LA.; kancināt bē̦˜rnu, ein Kind schreien lassen Wolm. Refl. - tiês,

1) einander ausfragen, reizen;

2) sich abquälen, sparsam umgehen:
saimniece kancinājās visu ziemu ar ēdienu Dond. [Als ein Kuronismus mit einer Grundbedeutung "foltern" zu keñkia "es tut wehe", χέγχει· πεινᾷ, got. hūhrus, an. hungr "Hunger", an. hā "plagen, quälen" u. a., s. Feist Wrtb. ² 204, Boisacq Dict. 389, von der Osten - Sacken KZ. XLIV, 44.]

Avots: ME II, 153, 154

kùopẽjs, f. -ẽja,

1) der Pfleger, die -in, wer etw. pflegt, beschickt, bestellt:
bišu, luopu, zirgu, slimnieku kuopējs. gudru ņemšu līgaviņu, savas dzīves kuopējiņu BW. 11188. tad būs tava līgaviņa tavas mājas kuopējiņa 13655, 2 ;

[2) ein Sparsamer, zu Rate Haltender
U.] Zu kùopt.

Avots: ME II, 345

krâjẽjs,

1) der Sammler:
vārdu, tautas gara mantu krājējs;

2) der Sparende, Sparsame:
kur tē̦vs krājējs, tur dē̦ls izšķērdējs.

Avots: ME II, 265

krâjîgs, sparsam: krājīgs cilvē̦ks Kaul., [Janš. Dzimtene ² II, 375].

Avots: ME II, 265

krâjulĩba ,* kleinliche Sparsamkeit, Knickerei, Knauserei: maziska krājulība Latv.

Avots: ME II, 265

krâjulis ,* ein Sparsamer (im tadelnden Sinne), Knicker, Knauser.

Avots: ME II, 265

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

[netaupĩba, verschenderische, nicht sparsame Art: viņa pastāvīgi nuobažījusies par... cilvē̦ku izšķērdību un netaupību Janš. Dzimtene V, 290.]

Avots: ME II, 736

I nùobadinât, tr., verhungern lassen: zirgu Tr., [Dond., Salis.] Refl. - tiês, sich zu Tode hungern, sich die nötige Nahrung nicht gönnen, allzu sparsam sein Kand.; sich arm amstellen Spr.; [sich kümmerlich behelfen LKVv.].

Avots: ME II, 758

nùoduņît, Refl. -tiês.

1): Kaspars ... papurināja gulē̦tāju pie ple̦ca. tas nuoduņījās, kaut kuo nuorūca, bet neatmuodās Saul. Raksti II (1914), 145.

Avots: EH II, 42

‡ nuoturîgs,

1) enthaltsam (?):
ļaudis dzīvuo sāti, gausi un nuoturīgi Pēt. Av. III, pielik., 62;

2) stabil:
n. kuģis Latv. konv. vārdn. 29374; standhaft Sessw.: n. cilvē̦ks; sparsam, geizig Bērzgale.

Avots: EH II, 103

pakrât: jis māk p. (er versteht zu sparen, ist sparsam) Oknist.

Avots: EH II, 144

papẽtît, tr., etwas nachforschen, untersuchen: Kaspars papētīja arī gaisu A. XX, 642.

Avots: ME III, 81

paurêtiês, -ẽjuôs,

1) sich im Nacken, Hinterhaupte kratzen, krauen
L., U.;

2) "schwer arbeitend und sparsam lebend zu Vermögen kommen":
dienām, naktīm paũrē̦damies, viņš jau labi iepaurējies Nigr.

Avots: ME III, 129

pìekuopĩba,* die Ordnungsliebe; Sparsamkeit Ar.

Avots: ME III, 262

pìekuopîgs, ordentlich, ordnungsliebend: tik vienas rūpes bij Anniņai, šij piekuopīgai Silnieku saimniecei Lautb. Luomi 179; wirtschaftlich, sparsam Ar.

Avots: ME III, 262

raũsis PS., Serbigal, AP., Salis, Ruj., Līn., Iw., Bl., Dunika, ràusis ² Kl., Prl., auch rauša U., Glück IV Mos. 6,15, ein Kuchen, Fladen aus gegorenem Teig U., der Pfannkuchen N.-Bartau: Sprw. ēd raušus, lai maize taupās, iss Kuchen, damit Brot gespartwird (von verkehrter Sparsamkeit)! māte ik˙dienas raušus nece̦p, alle Tage ist nicht Sonntag, - wenn etwas nicht gelingt. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. eļļas rauši, Oelkuchen (Viehfutter). Nach Mag. XX, 3, 162 zu ràust (weil der rausîs in der heissen Herdasche oder an den glimmenden, in die Herdgrube gefegten Ofenkohlen gebacken werde). Dagegen dürfte li. riaušis "Blutpfannkuchen" Lit. Mitt. III, 262 (aus Schoden) zu li. raušės "Farbe, Blut des Wildes" (bei Mielcke) gehören.

Avots: ME III, 488

I rũķis Karls., Salis, Serbigal, AP., C., Līn., Iw., rūķis ² Kl., Prl., Nerft, rûķis ² Ruj.,

1) ein arbeitsamer, sparsamer Mensch
U., Nigr.: mans ciemiņš liels rūķis, - viņš labi izticis Nigr. atminu..., kāds rūķa vīrs (was für ein arbeitsamer Nlann) bij Siliņš 11. mājas rūķis, ein Hauskater, der füt alles im Hause sorgsam bedacht ist U. nakts rūķis U., der auch in der Nacht sich keine Ruhe gibt; einer, der auch den Schmutz nicht scheut. zemes rūķis, einer, der sein Land selbst bearbeitet: mums jāiztē̦luo latvietis par īstuo zemes rūķi Vēr. I, 1437;

2) rũķītis, ein Zwerg, ein guter Geist, der in der Nacht die Arbeit der Menschen besorgt:
atdevis tuo darbu rūķīšiem LP. VI, 186;

3) ein Brummkater, Sauertopf, der sich von andern zurückzieht
St., Bergm. n. U.;

4) rũķis Bl., der Kater
(aus mājas rūķis "Hauskater" abstrahiert?). In den Bedd. 1 u. 2 zu rũķêt "geschäftig sein"; in der Bed. 3 zu rùkt.

Avots: ME III, 570

‡ rũzele Seyershof "ein arbeitsamer, sorgfältiger und sparsamer Mensch": ve̦cais iet tâ kâ r.

Avots: EH II, 390

skuonîgs,

1) skuõnîgs Bauske, sparsam : tas pruot ļuoti skuõnīgi dzīvāt Wain.;

2) fig., schonend:
skuonīgiem vārdiem viņš vēstīja, ka jaunskungs . .. kritis un sasities Sadz. vilņi 236.

Avots: ME III, 910

slaîks,

1): auch Kaltenbr.; s. (=gaŗš) cilvē̦ks AP. s. kuoks Salis. citām cūkām slaikāka (= gaŗāka) spalviņa Orellen;

2): reichlich gebend, nicht sparsam
AP.: viņam slaika ruoka. Subst. slaîkums: meitiņas ... visas vienu slaikumiņu BW. 13250, 52.

Avots: EH II, 519

spara Zaravič, Karls., = spars">spars, Energie: es bij[u] puika, man bij spara (Var.: spars, vara) BW. 13186 var.

Avots: ME III, 985

špara U., Spr., špars U., = spara, spars">spars: pilnā šparā, voller Mut, Eifer; betrunken Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 52.

Avots: ME IV, 100

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990

‡ spulgauts* "?": apakšmala ziemeļblāzmas spulgautiem karājas gaisā K. Kasparsons.

Avots: EH II, 563

‡ spulguôtava,* die Photosphäre der Sonne K. Kasparsons.

Avots: EH II, 563

stiñgrs,

1): stìngri ² (beinahe unbeweglich)
sēdēt Kaltenbr. stingri (knapp, äusserst sparsam) dzīvuot ebenda. kad stingrāki ("stiprāk") paplēsu, tâ pušu bija Siuxt.

Avots: EH II, 580

taũpĩba, die Sparsamkeit: taupība labāka par bagātību Birkert Sakāmv. S. 58, No 905.

Avots: ME IV, 138

taũpîgs, sparsam : es . . . taupīgāks BW. 3813. dzīvuo taupīgi, lai arī priekšdienām kas būtu! Birkert Sakāmv. S. 58, No 893. Subst. taũpîgums, = taupība: ar visu taupīgumu taču nevarēja bagāts tapt LP. VI, 62.

Avots: ME IV, 138

tàupulis ² : ein Sparsamer Meiran.

Avots: EH II, 669

tàupulis ^2, ein sehr Sparsamer Stockm.; ein Geizhals Sessw.

Avots: ME IV, 139

I ticinât, fakt. zu tikt,

1) gew. in der Zstz. mit àiz-, zufrieden stellen, befriedigen
(imperfektiv): ticini cik gribi, caurgaļa neaizticināsi Fest.;

2) besser werden
(attikties

4) machen:
ticini kā gribē̦dams! ir tad tu viņa neatticināsi Vīt. Refl. -tiês,

1) = tiektiês, (nach etwas) streben Wid.;

2) sich einschränken, sparsam sein
Dond.: saimniece ticinās ar pavalgu Ahs. n. RKr. XVII, 58. skuopulis ar tiem taukiem ticinājies, knapinājies ve̦se̦lu gadu Stenden, ticinies, kâ gribi! pārtikas šai ziemai neiznāks Dond.

Avots: ME IV, 180

tikām Arrasch, Bauske, Bers., Drosth., Jürg., KL, Ogershof, PS., Saikava, Selsau, Wolmar, tikām Adsel, Gr.Buschh., Nigr., Schwanb., Warkl., ^tikam U.,

1) derweile
U., unterdessen: es pārduomāju tuo tikām St. n. Plūd. Llv. II, 170. es tikam palikšu šeit apakš kuoka Lapsa-Kūm. 257. tirguotāja dē̦ls tikam zārk,ā iekšā JK. III, 72;

2) während:
tikam citi zirgus sēja, es par sē̦tu sẽ̦tsvidū BW. 16237;

3) tikām - kamē̦r, tikām - līdz, tikām - cikām, so lange - bis:
vilks tikam klaasās apakš mūzikantu galda, kamē̦r uz reiz pūš līdzi LP. VI, 257. brūte tikam ne˙kā neē̦d, kamē̦r nav atve̦sts ... brūtgāns BW. III, 1, S. 23. kamē̦r Tenis brauca, tikam Kaspars gāja ... pretim Kaudz. M. 173. tikām situ tautu galdu, līdz atlēca škēpelīte RKr. XVI, 255. tikam (Var.: tikmē̦r) liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī; tikam rāju tautu dē̦lu, līdz es viņu uzvarēju BW. 21827. tikām vilku (sc.: dē̦lu māti) šļūceniskis, līdz dēliņu apsuolīja 23621, 4 var. tikām dzēru rūgtu alu, cikkm bite me̦du nesa 12661;

4) bis:
cērt, cērt, tikam nuocērt! BW. I, S. 183. guli, līdeciņa, ezeriņa maliņā, tikām (Var.: kamē̦r) mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709 var. dzēris, tikam pārsprādzis LP. VI, 621. Vgl. tiekams.

Avots: ME IV, 182

I tirinât,

1): auch Seyershof, ("Schnell bewegen, schütteln")
Salis; tevi ... aiz kajām tirinās Tdz. 58847;

2): vâti t. ar pirkstu Rainis Atpūta № 467; ‡

3) langsam, sparsam etwas einschütten od. jemandem reichen
Seyershof.

Avots: EH II, 684

trikšinâtiês, sparsam (mit etwas) umgehen, geizen: nebija vairs maizes. trikšinājās un spiedās cauri kā kurš varēja Janš. Dzimtene ² II, 16. es gan trikšinājuos . . . ņe̦mdama

Avots: ME IV, 235

tvaikãjs, der Dampf, Dunst: padzisuši kalcija un citu vielu tvaikāji K. Kasparson.

Avots: ME IV, 288

ur̃ķis,

1): ein Stock zum Scharren
AP.; "kāds ne visai re̦sns kuoks" Salis; ein Gerät zum Flechten von Bastschuhen (mit ùr ² ) Saikava, ("nuo aitas stulpes"; mit ur̂) Sonnaxt; gaļu sabāza lielaos, gaŗuos ur̂ķuos Mālup. ja rīklē metīsies, gan mēs urķi (Var.: skruķi) dabūsim BW. 19243, 7 var. ve̦cajam tētiņam trīs znuotiņi, trīs urķīši ("?"); ik˙katram znuotiņam pa urķam atvēlēja 21132;

2): eine rührige, sorgsame, auch sparsame Person
P. Alunāns: viņš labs naudas u., er hält das Seinige zusammen.

Avots: EH II, 715

vḕrpt (li. vẽrpti), -pju, -pu (unbek. in Golg., Laud., Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (s)prēst),

1) spinnen:
linus, pakulas, vilnu. vērptin vērpju... linu kuodeliņu BW. 7907 var. vērpjamas meičas L., Spinnmägde; vērpjamas ziņges L., Liederchen beim Spinnen. vērpjamais ratiņš, Spinnrad. vērpjamais, Spinnstoff;

2) hin und her drehen:
zirgs vērpj asti Nigr. Refl. -tiês,

1) für sich spinnen;

2) sich (von selbst) spinnen:
vērpies, villī! Pas. VI, 215. tādu ratiņu, kas pats vērpjas IV, 441;

3) sich winden, sich drehen um:
(cīruļi) vērpās augšup . . . gaisā Janš. Mežv. ļ. I, 16. (dzērves) griezās un vērpās gaisā Bandavā I, 94. griezas tarkškis ... iet vē̦rpdamies, vīdamies pār . . . lauku Baltpurviņš. vērpties ap skrūvi Frauenb. saules pavaduones ap sevi vē̦rpdamās griežas ap sauli K. Kasparson. - Subst. vḕrpšana, das Spinnen: pie vērpšanas, pie aušanas BW. 6874; vḕ̦rpums,

1) das einmalige, vollendete Spinnen;

2) das Gespinst, das Gesponnene:
jūrmale, kurā iznākam . . . bez tē̦rpuma un vē̦rpuma Vēr. I, 1361. trūka mans vē̦rpumiņš BW. 7058. gada vē̦rpumiņš .., vienās biksītēs 9464; vḕr-pẽjs (li. verpė˜jas), vḕ̦rpãjs,

1) wer spinnt:
es bij[u] laba vērpējiņa BW. 10448. ciemu auga vē̦rpājiņa (Var.: sprē̦dājiņa) 28292. es būt[u] smalku vē̦rpājiņa 28302. vērpēju ziņģes, Spinnrockenlieder U.;

2) vē̦rpājs, ein Tümmler (eine Taube)
U.;

3) vêrpējs ² Stenden, eine Raupe;

4) ein Holzwurm (Totenschmied, Totenuhr):
vērpējs vērpj miruoņa kre̦klu Rodenpois. Nebst vē̦rpata 1, vārpsta, virpeles u. a. zu li. virpėti "beben", apr. powiērpt "verlassen", powīrps "frei", r. вóропъ "вóротъ" ai. várpaḥ "List", gr. ρ'άπτω "nähe zusammen" u. a., s. Potebnja PФВ. IV, 161 ff., O. Schrader KZ. XXX, 481, Meringer IF. XVII, 157, Walde Vrgl. Wrtb. I, 276 f., Persson Beitr. 498 f.

Avots: ME IV, 564, 565

vḕ̦rst (li. ver̃sti (prs. verčiù) "wenden, kehren" ), Praes. -šu, Praet. -su (L., Bers., Dond., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Saikava, Sehren, Selg., Stenden) od. -tu (A.-Ottenhof, Dunika, Oknist),

1) wenden, kehren, lenken, drehen
U.: vērst labību, das Getreide umwenden Dond., Lubn., Stenden. sienu vērst Oknist. ar bukarklu var labi zemi vērst Dond. akmeni vērta apkārt (uz sāniem) Dunika. vērsa ieruočus pret saviem virsniekiem Jürg. (fig.) kuo par labu vērst (wieder gut machen) A.-Ottenhof, Bers., Dond,, Jürg., Kl. u, a.;

2) stürzen
(tr.): vērtīšu tevi gareniski sienu iekšā Janš. Dzimtene V, 431;

3) schlagen:
viņš vērta zirgam ar buomu pa muguru Dunika. Refl. -tiês,

1) sich wenden, drehen
L., U.; lenksam sein Bergm. n. U.;

2) stürzen
(intr.), fallen: lacis vērtās man virsū Dunika. nebīstaties! vērsties nevērtīsimies Janš. Dzimtene ² III, 223.Subst. vḕ̦rsums Nötk., Gewende L.; saules vē̦rsums, Sonnenwende Manz. Lettus; vē̦rsuma diena, der Tag der Sonnenwende Kasparson. vērsu für älteres vērtu vielleicht unter dem Einfluss von vērzu (vērzt), Nebst vārtît, virst u. a. zu apr. wartint "kehren", wīrst "wird", r. вертѣть, aksl, vratiti "drehen", aksl. vtěteno "Spindel", ai. vartatē "dreht sich", vṛtti-ḥ "das Rollen", gr. ρ'ατάνη, "Rührlöffel", lat. vertere "kehren", air. frith- "gegen", cymr. gwerthyd "Spindel". ahd. werdan "werden" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I,274 f., Boisacq Dict. 837, Trautmann Wrtb. 354 f., W. Schulze KZ. LVI, 36.

Avots: ME IV, 566

I vīža Karls., das Vermögen, die Kraft Vīt., "spars">veikls spars" Salis: man nav vaîrs tās vīžas kâ agrāki Erlaa. tam tik ir vīža uzņēmumu izvest galā Vīt. nuo tā ne˙kāda pļāvēja nav, viņam jau nav vīžas Salis. Abgeleitet von vīžât

I, oder aus liv. vītš "Lustigkeit"?

Avots: ME IV, 651

zildzinât ² Ruj., = knapinât: saimniece zildzina maizi. Refl. -tiês Mezküll (mit ilˆ2 ), Salisb. (mit ilˆ ), = knapināties, sich einschränken, sehr sparsam wirtschaften. Vgl. zilinât I 3.

Avots: ME IV, 719

žirme Nötk. "= spirgtums, spars">spars, dūša".

Avots: ME IV, 812

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780