Paplašinātā meklēšana

atsukas, was abgekämmt, abgehechelt ist, der Abfall M.

Avots: ME I, 199

izsukas, Ausgekämmtes, Hede; smalkumi, ka paliek linu puoļus sukājuot Bers., Lub., C.

Avots: ME I, 807

nùosukas, ‡

2) "zirga vilna, kuŗu arsukām nuokasa pavasarī" (mit nuõ-) Frauenb.

Avots: EH II, 92

nùosukas [Arrasch, Bauske, nuõsukas Jürg., Schujen], das Abgehechelte vom Flachs, die Hede: nuosuku aude̦klu lietuo kâ maisu drānu Apšciems.

Avots: ME II, 861

I suka,

1): die Bürste
AP., A.-Schwanb.; ar linu suku nuocē̦rt liniem puogaļas Linden in Kurl., Salis. Plur. sukas,

1): linu s. (puogaļu nuociršanai) AP., Kaltenbr., Sonnaxt; ar sukām ruokā strādājam pie zirgu tīrīšanas Janš. Dzimtene V, 282. kumeļš zviedza ... mīkstas sukas (od. gen. s. ?) kāruodams Tdz. 59410; sukas "vilnas vē̦rptuve" (?) Saikava: sukās vilnu sukā, sprēž un šķeterē un veļ ar.

Avots: EH II, 600

I suka,

1) Bürste, Pferdestriegel
U., Hechel Dond., Memelshof: drēbju suka tam staigājuse pāri MWM. VI, 565. grib Krišu Lakstu reiz dabūt pie sukas Krišs Laksts 33. lietuvē̦nu... aizdze̦n ar linu suku LP. VII, 132, zirgu sukas;

2) das Kämmen; das Prügeln
Spr.;

3) = suķe 1 U. Plur. sukas (li. šùkos "der Kamm"),

1) die Hechel
Dunika, U., Bielenstein Holzb. 373; eine Vorrichtung zum Abhauen der Samenköpfchen des Flachses Stelph., Memelshof, Bielenstein Holzb. 518 (mit Abbila.); Bürsten, mit denen man leinenes Garn auf dem Webstuhl vor dem Weben anfeuchtend glättete Ronneb.; Kopfbürste H. Bl. Stud. 12: linu sukas (= suseklis) RKr. VI, 76, Mar. n. RKr. XV, 138; vilnas sukas Mar. n. RKr. XV, 138; Pferdestriegel Dunika;

2) Prügel
Rudbahren u. a.: sukas saduot bē̦rniem Dunika. sukas apsuolīt LP. I, 155. dabūt sukas Memelshof, Wain., LP. VI, 549;

3) suku lini Etn. III, 72, 74 und 134, Flachs zum Spinnen
Lis., Ruj. Nebst sukât, sukums zu slav. *sъčetь in polab. sacė´t "Hechel, Bürste, Borste", r. щеть "Borste" (s. Mikkola RSl. I, 18 und Trautmann Wrtb. 309 f.) und vielleicht (s. Charpentier MO. II, 29 f. und Bezzenberger BB. XXVII, 170 f.) zu ai. š̍ūka- "Granne, Stachel", av. sūkā "Nadel", vgl. auch Persson Beitr. 190 f. und Thomsen Beröringer 226, sowie sūce 1.

Avots: ME III, 1116, 1117

II suka, das Füllen (in der Kindersprache) Wessen.

Avots: ME III, 1117

sukantiņš "ein Ferkelchen" Neuenb.; uneigentliche Benennung von Kindern Bershof.

Avots: ME III, 1117

*sukata "?": sukatu izdevies tikai pašā vakarā veikt L. A.

Avots: ME III, 1117

‡ II sukata, zehrende Krankheit (de̦lama vaina) Stender Deutsch-lett. Wrtb., die Schwindsucht Bērzgale, Pilda, Rutzau, Zvirgzdine, (pl. t. sukatas ) Auleja. Aus slav. suxota.

Avots: EH II, 600

sukatas "?": sukatas bē̦rnam vajaga izsukāt tūliņ, kâ piedzimst Vēr. Il, 656, Dric`e̦ni (gemeint seien damit vermeintliche Borsten auf dem Rücken).

Avots: ME III, 1117

‡ apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118

atkupinât pienu, Milch gerinnen lassen = "sarūgušu nuokrejuotu pienu turēt siltā krāsnī, pie kam atdalās sukalas, un piens dabū tumīgu, patīkamu garšu" Dobl., Spr. u. a.

Avots: ME I, 169

cukari, Zwiebacke, namentlich die des Militärs U. [Für sukari nach dem Nebeneinander von sukurs und cukurs "Zucker".]

Avots: ME I, 397

dìeviņš, Demin. von dievs,

1) der Götze;
dieviņi, die verstorbenen Geister: Jurģuos baruoja pie ve̦ciem kuokiem un akmeņiem dieviņus. liek dieviņus pieminēt BW. 13646, 14; fem. dieviņa U., die Göttin (aus dem VL.);

2) in Ausrufen:
dieviņ augstais! dieviņ, tētiņ! dieviņ, tu tētiņ! dieviņ augstais, tētiņ žēlīgais! Ach Gott! - bet kur tu dieviņ! Ausruf beim Eintritt des Gegenteils von dem Erwarteten: kalnagāzējs palika mājās; bet kur tu dieviņ! vīrs dabūja sukas;

3) tas nu viņam bij dieviņ od. juo dieviņ, das war ihm nach dem Sinn
Grünh. dē̦liem juo dieviņ LP. VI, 739.

Kļūdu labojums:
die verstorbener Geister = die Geister der Verstorbenen

Avots: ME I, 484, 485

diñgt, -stu, -gu Nigr., ruhig sein, sich beherrschen: ja tūliņ nedingsit, dabūsit sukas. [Aus dem Kur. od. Lit.]

Avots: ME I, 469

dzèlzs,

1): dzelzs, -s (masc.) Perkunen, dzèlzis AP., (mit èl ² ) Oknist n. FBR. XV, 193, Kaltenbr., Sonnaxt, (mit elˆ ² ) Dunika, Kal., OB., dze̦lzs AP., Grob., (mit e̦lˆ ² ) Dond. n. FBR. V, 192, PlKur.: vindes tapa ir nuo dzelža AP. iesit dze̦lza tapu ebenda. dzelža cepli Pas. VIII, 389. dze̦lza sē̦ta, vara varti BW. 3714. dzelža pūru kaldināju 16824, 5. suka... ar dzelzīša suseklīti! 14130 var.;

2): dze̦lzi nuoskanēja BW. 16824, 5 var. - dzè̦lzu zâle PS., Riedgras;
dzelža lapa Dunika, eine Pflanze.

Avots: EH I, 354

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

izraût (li. išráti), tr.,

1) aus -, herausreissen, ausrupfen, heraus -, ausziehen:
kuokus nuo zemes, bārdu, zuobus, naudas maku, nazi nuo kabatas, zuobe̦nu, nuo tautas dziesmām teikumus. izraun ve̦lns dzīvam sirdi pirmajam brūtgānam BW. 8467. ieskries žagata, izraus kumuosu 19229. Sprw.: tik vājš, kâ caur sienu izrauts, wie durch die Wand gezogen;

2) vergreifen:
šīs grāmatas izde̦vumi rautin izrauti;

3) bekommen, erhalten:
kad tik viņš neizrauj sukas, er mag nur zusehen, dass er nicht Prügel bekommt. kur lai nu paduomu izrauj? Dünsb. kur gan šie desmit tūkstuošus izrāvuši? Purap.;

4) ausreissend etw. hervorbringen, bilden:
ruobu, bedri, grāvi, upi. ūdeņi draudēja izraut un izgraust te̦ku R. Sk. II, 140. ceļu izrāvuši Druva I, 1348. Refl. - tiês,

1) sich herausreissen, sich befreien:
viņa gribēja izrauties nuo puiša ruokām;

2) eifrig beschäftigt sein, angestrengt, fleissig arbeiten:
visu dienu izrāvāmies pa pļavu.

Avots: ME I, 790

kañčuka, kañčuks, kančaka, kañčuklis, die dicke, lederne Kosakenpeitsche: kļūs mugura uode̦rē̦ta deviņām kančakām (Var.: kančukām) BW. 19248. labāk tevi blusas kuoda, ne brāliņu kančukliņš 13697, 3 var. gul manā pūriņā stīgām šūta kančuciņa (Var.: kančukliņa, kančukiņa) 23332. [Nebst kančiùkas (woraus kañčius als vermeintliche Grundform entnommen) und kantsukas] aus r. канчукъ.

Avots: ME II, 154

lìetuvē̦ns [C., Serbigal, PS., Arrasch, Trik., N.-Peb., Wolm., liêtuvē̦ns Wohlf., Lis., liêtuvē̦ns ² Bauske, Ruj., Selg., liêtuve̦ns ² Lautb., lìetuvē̦ns ² Kl.], lietvainis LP. VII, 438, der Alp, Mahr: lietuvē̦ns jāj, māc, spiež cilvē̦kus un luopus, der Alp drückt. lietuvē̦ns pēc latviešu māņticības ir ļauns gars, kas gulē̦tāju miegā spiež. kad luopus lietuvē̦ns jādelē, tad luopiem jāuzsien uz muguras izkapts vai linu suka, kur lietuvē̦ns sē̦zdamies sagriezīsies vai sadursies. pret lietuvē̦nu lietuoja lietuvē̦nu krustu, das Pentagramm . tas man kâ lietuvē̦ns gul uz krūtīm Blaum. tuo lietuvē̦ns apsēdis.

Avots: ME II, 508

‡ nùošukas ² Auleja, = nùosukas.

Avots: EH II, 98

sasukt,

1): s. (rühren)
biezputru, lai nepiede̦g NB.; ‡

3) einkehren:
kāzinieki nuo dižceļa sasuka Re̦me̦suos Rutzau.

Avots: EH XVI, 452

sasukt,

1) in die Runde drehen:
puisis dejuojuot meitu sasuka Nigr., Rutzau;

2) sich in die Runde drehen:
kāzinieki sasuka istabas vidū Nigr. - Refl. -tiês, sich zusammendrehen: virve sasukās Rutzau.

Avots: ME III, 751

skrãpis Karls., C., skrāpis U., Salgaln, Memelshof, Spr., Naud., skrāpe U., skràpes ² Kl., Striegel, Schrape: kuoku skrāpji un sukas Konv. II, 515. abras skrāpis Purap. Kkt. 32, das Instrument, womit der Teig im Backtrog zusammengeschabt wird. -- Demin. skrāpītis, das Hölzchen am Zahnrade des Webstuhls Bielenstein Holzb. 402. Aus mnd. schrape "Werkzeug zum Kratzen und Schaben, ein Rosskamm", woher auch estn. (k)rāp "Striegel".

Avots: ME II, 889

šļaubs,

1): "slīps" (mit aû ² ) Iw.;

2): viņš palaida gruožus šļaubāk Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 90; hinter "sukas" ME. IV, 65 zu ergänzen "Blaum. Raksti VII ⁵ (1935), 210".

Avots: EH II, 644

šļaubs,

1) šļàubs ² Gr. - Buschh., Erlaa, Fehsen, Grawendahl, Warkl., šļaubs Golg., Katzd., Wessen, šlaubs U., schräg; abschüssig;
(in Laud.) steil (mit àu ² ): šļaubs baļķa gals Gr. - Buschh. šļaubs (an einem Ende zugespitzt) kuociņš Fehsen. jumts ir stipri šļaubs, tâ ka par nuokrišanu nav daudz kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 11. šļauba kaudze Katzd. (fig.) kāds neguods..., kad sieviete nuokļūst uz šļaũba ceļa Janš. Bandavā II, 245;

2) (fig.) leicht, nachsichtig:
tā (māte) tuo lietu var˙būt pārlaidīs šļaubāk. nuo papa dabūsi sukas;

3) = sājš, pliekans: šļauba dūša, kad gribas kā sāļa Fehsen, Geistershof;

4) als Subst., ein (an beiden Enden) schräg abgehauener Giebelbalken
(mit àu ² ) Warkl.; šļaubi "griesti uz āru ārpus sienas" Erlaa. - Subst. šļaubums Bers., (mit àu ² ) Kr., Lubn., Sessw., der Fall, die Senkung, Schrägheit, Neigung Erlaa n. U.; die Böschung V. Nebst slaubeniski und li. slubnas "schwach, matt" wohl zur Wurzel sleub(h) "schlaff herabhangen(d)" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710; šļaubans 2 dagegen gehört anscheinend zar Wurzel sleub- "gleiten" (in ae. slúpan "gleiten", got. sliupan "schleichen" u. a.) bei Walde 1. c. 710 f.

Avots: ME IV, 64, 65

sûce ² Karls.,

1) eine Scharte
L.;

2) eine Lücke im Boote
U., ein Leck (mit ù ) Ermes, Nötk., Drosth.: lai "Palladas" sūci padarītu nekaitīgu MWM. X, 237. pie sudmalnieka bij dambis sūci dabūjis A. v. J. 1898, II, 150;

3) was zum Saugen dient, ein Saugrüssel:
dēle piestiprinās cieši ar vē̦de̦ra sūci Konv. ² 562. ar glāžu sūci A. XI, 515; der Schwamm MWM. VIII, 93: ar sūci... spaidīja tam uz pieres... brūci Apskats 1903, S. 374; = knupis 2 (Zulp) MWM. 1896, S. 232 (a. s. sūci); eine Pfeife Korwenh. In der Bed. I wohl nebst li. šùkė "Scharte" zu suka; in der Bed. 3 und wohl auch in der Bed. 2 zu sùkt.

Avots: ME III, 1129

I šuka MSil., ein Pferdestriegel; vgl. suka I 1.

Avots: ME IV, 105

suķe,

1) auch suķis U., Bramberge n. Etn. II, 82, eine Scherbe Mag. IV, 2, 149, XIII, 2, 48, Selb., Gulben, Wessen, Tals., Spr. (in Stenden und Spahren unbek.): sasita... krūzi..., salasīja suķes Jauns. pie bļuodas suķēm Alm. Meitene nuo sv. 102, vedēji liek virsū vara naudu, pat kādus,... suķus RKr. XVI, 154; hierher wohl auch: ar šuo suķi (von einem Boot) jūrā? R. Sk. II, 255;

2) die Lücke
V.; suķu vieta Warkl., eine schmale Lücke zwischen 2 Wäldern;

3) "ein Zahnloser"
Warkl.;

4) auch suķis U., Bramberge n. Etn. II, 82, eine schlechte Pfeife (zum Rauchen) Kokn. und Oppek. n. U. - In den Bedd. 1-3 (zu sukums, suka) etwa kontaminiert aus le. suka (od. sukums) und li. šùkė? In der Bed. 4 zu suķêt.

Avots: ME III, 1119

I sukît, -u oder -ĩju, - ĩju, wittern U., schnüffelnd suchen: suns sukī pē̦das U., Vīt., Kalz., Odensee. suns sukī ("uostīdams salasa") nuokritušas ēdiena drumslas Vīt. suns peli suka Oppek. n. U., der Hund gräbt nach einer Maus. Abgeleitet von suk?

Avots: ME III, 1117

I sukt (li. sùkti "drehen"), drehen, kehren N.-Bartau Ruhental: suc riteni! Ruhental. stabulīti sukt (izgriezt nuo kārkla) Rutzau n. Etn. I, 138. straume suka (pūru) lejiņā RKr. XVI, 157 aus Rutzau. viņš man suķ nuo ceļa Kur. Nerung, er kehrt mir den Weg. Refl. -tiês, sich wenden, sich drehen Autz n. U., Rutzau; "sich wegpacken, sich entfernen" Bauske. Zu li.. sūkurỹs "Wirbel(wind)" slav. *sъkati > r. скать "zwirnen, aufwickeln, (Teig) ausrollen", ksl. sukati "torquere", r. сучи́ть od. сыкать "zwirnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 29f, Walde Vrgl. Wrtb. II, 470, Būga KSn. 1, 288 und LM. IV, 442, Persson Beitr. 935, Reichelt KZ. XXXIX, 78.

Avots: ME III, 1118

sukums, Lücke, Scharte Kronw. n. U., Ahswikken, V., "vaina" Dr.: izgriež vēl lielākus sukumus Latv. Av. v. J. 1901, № 29. izraut ve̦se̦lu sukumu; maizi griêzt sukumiem Libau. cirvim izsists sukums zuobuos Katzd. kaļķi atkrituši sukumiem Valter Florence 48. Nebst li. šùkė "Scharte, Scherbe" zu suka (s. dies).

Avots: ME III, 1118, 1119

suseklis: auch Skaista,

1): galvas s. AP., Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl., BW. 26287; linu s. AP., Saikava, Salis, Sonnaxt, Warkl., (kulstītu linu sukāšanai) Kaltenbr.; uz linu susekļa liniem nuosukā puogaļas, un ar citu susekli izpaisītuos linus iztīra nuo spaļiem un pakulām Ramkau; linu susekļi (pl. t.) un vilnas susekļi (pl. t.) Mahlup; vilnas suseklītis AP.; linu aude̦klu gludina ar susekli - drēbju sukai līdzīgu daikta Siuxt;

2): auch Frauenb.; pa susekļam "sanīdušies" Druw.

Avots: EH II, 604

tantarât MWM. v. J. 1897, S. 330, ungelenk hüpfen; tantaruôt "ve̦ldamies iet" Alksnis-Zundulis: dabūsi tâ (sukas), ka aizskriesi tantaruodams pruojām!

Avots: ME IV, 129