Paplašinātā meklēšana

‡ àizsutinât, zu bähen (brühen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aizsutināts spieķis, gaļas gabals Kl.

Avots: EH I, 54

apsutinât [li. apšùtinti], tr., ringsum bähen, ein wenig bähen: dē̦ls apriņķa skuolā apsutināts, von der Kreisschulbilduug beleckt Purap. P.

Avots: ME I, 127

atsutinât (li. aišùtinti), ‡

3) durch Bähen öffnen:
ierēdņi vē̦stuli "atsutinājušï Anekd. IV, 622; durch Bähen erweichen (?): puņus a. Lange Latv. ārste 22.

Avots: EH I, 172

atsutinât, fact.,

1) abbähen:
mizu; [sviedri ādu atsutina U., der viele Schweiss macht die Haut schmerzhaft]; übertr., abbläuen: es priecājuos redzēt, ka viņi viens uotram atsutinās ādu Purap.;

2) auffüttern:
cik labības gan nepāriet, kamē̦r tādu cuku atsutina Grünh.

Avots: ME I, 199

ìesutinât, ein wenig abbrühen Spr.

Avots: ME II, 74

izsutinât, (li. iššùtinti), tr., fakt. zu izsust I, durchbähen: mīksta izsutināta sluota. kuoku mē̦dz pirms liekšanas sakarsēt vai izsutināt Konv. ² 2398. [Refl. - tiês, sich recht ausschlafen U.]

Avots: ME I, 807

nùosutinât (unter nùosutêt),

1): ganiem kājas nuosutinātas nuo slapjuma karstā laikā Frauenb.; ‡

2) verprügeln:
zē̦ns paliek juo dienas stūrgalvīgāks. būs jānuosutina kādu reizi Veselis Netic. Toma mīlest. 145; ‡

3) "laufen"
Frauenb.

Avots: EH II, 93

[pasutinât (li. pašùtinti), ein wenig, eine Zeitlang bähen: pasutināt veļu; brühen: pasutināt salmus ar karstu ūdeni; dämpfen: pasutināt katlā gaļu Jürg. Refl. -tiês, eine Zeitlang sich quästen (in der heissen Badstube), ein Schwitzbad nehmen: jākāpj uz lâvas pasutināties; slimniekam de̦rē̦tu vannā pasutināties Jürg.]

Avots: ME III, 109

‡ II pasutinât Dunika, rasen machen: p. zirgus.

Avots: EH XIII, 177

pìesutinât, zur Genüge, ein genūgendes Quantum schmoren, kochen Spr.; mit Gekochtem, Geschmortem anfüllen : piesutinājis sēņu pušmucu JR. IV, 72.

Avots: ME III, 298, 299

sasutinât: s. kumelītes Ceļi VIII, 236.

Avots: EH XVI, 452

sasutinât, tr., fakt. zu sasust, ausbrühen Spr.: luoku liecamuo kuoku vajaga labi sasutināt, lai liecuot neiegumst Fest., Golg.

Avots: ME III, 751

suti (unter suta): Dampf, Qualm Lauternsee n. FBR. XVII, 97.

Avots: EH II, 605

sutiņa, jem., der viel zu liegen oder schlafen pflegt Mar.: viņš ir liels sutiņa.

Avots: ME III, 1128

I sutinât (unter sutêt): s. graudus Siuxt. s. kāpuostus Warkl. nebūtu sutinājis (= bijis tik karsts laiks), lini būtu atdzīvājušies Linden in Kurl. saimnieks pa gaŗiem ziemas vakariem neduomāja vis kaulus s. aizkrāsnē Neikens; prügeln Warkl. Refl. -tiês: auch Salis; sich durch Bähungen kurieren Ramkau: ar reumatismu sirgstuoši ņe̦m skudres nuo pūļa, savāra un tad sutinājas.

Avots: EH II, 605

‡ *II sutinât, zu erschliessen aus pasutinât ‡ II.

Avots: EH II, 605

sutiņi, Küttis Oppek. n. U., Bielenstein Holzb. 451 (aus Laud. und Oppek.): sutiņus celt, die Küttishaufen schüren. Wohl zu sust I.

Avots: ME III, 1128

sutinis, ‡

2) wer bei warmem Wetter sich allzu dicht kleidet
Bērzgale.

Avots: EH II, 605

sutinis Le. Gr. § 151, = sutnis 2: šuodien tāds sutinis, sviedri vāliem te̦k Mar. n. RKr. XV, 139.

Avots: ME III, 1128

‡ sutins,

1) heisses Wetter
Warkl.;

2) "vieta, kur suta un tvaiki" Seyershof: istaba tâ kâ s., - ne˙kur elpu nedabū. tad nu gan ir s. (= sutme?), - būs laba pēršanās.

Avots: EH II, 605

‡ sutis "?": kur tu jāsi, speltes suti? BW. 14432. Vgl. unten sutnis 3.

Avots: EH II, 605

uzsutinât, aufbähen, aufbrühen: u. kāpuostus.

Avots: ME IV, 386

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54

aptûkt (unter aptukt): izskatās pēc apsutināta, aptukuša veča Kaudz. Izjurieši 238.

Avots: EH I, 123

apveitêt (unter apviẽdêt), = sutin%C3%A2t">apsutinât Lös.: luokus apveitē saulē vai krāsnī, lai tie liecuot nelūst;

2) apveitē̦ts (von der Schulbildung ein wenig beleckt)
cilvē̦ks.

Avots: EH I, 125

‡ atsusinât Wandsen "= sutin%C3%A2t">atsutinât, abbahen": a. kuoku.

Avots: EH I, 172

atsust, intr., inch.,

1) abgebäht werden, sich loslösen, abgehen:
miza atsutuse, spalva vtenuos sānuos pavisam atsutuse LP. V, 9;

2) sich körperlich erholen:
viņs jau ir atsutis Mag. XIII, 3, 50.

Avots: ME I, 199

bàlziêns,

1): auch AP., (mit àl ² ) KatrE., Sonnaxt (hier daneben ein Demin. bàlzienītis ² ), (mit alˆ ² ) Grob., Siuxt, (bàlzìenis ² ) Warkl. n. FBR. Xl, 120, Kaltenbr.: tur balzienus sutināju BW. 34630. balzieniņu samaitāju 35552; ‡

3) ein Teil des Wagens
(mit alˆ ² ) Siuxt; ‡

4) das untere Querholz (das Trittbrett) an der Schaukel
(bàlzìenis ² ) Warkl.: airēm vēl balzieņa nav Warkl. šūpuļa kārtis... saķēris nuostājas... pašā balziena vidū Janš. Paipala 25; ‡

5) ein nur an beiden Enden (horizontal) angenähtes dickes Band auf dem Rücken eines Mantels
Frauenb., Schnehpeln (mit alˆ ² ), Blieden, Luttringen: stipri ne̦sātā pusmētelītī ar balzienu uz muguras Janš. Dzimtene V, 283,

Avots: EH I, 203

gaŗgûra ² " izguris, izsutis, gauss cilvē̦ks" Dond.

Avots: ME I, 606

ìegumt, [sich unregelmässig einbiegen: kuoku sasutināt, lai liecuot neiegumst Warkh., Fest.].

Avots: ME II, 20

iziet,

1): izgāja iz meitas, heiratete sich (als Schwiegersohn) in den Besitz eines Bauernhofes ein
Kaltenbr. jī izgājuse, sie hat geheiratet Auleja. slimība izgāja, die Krankheit verging, war zu Ende ebenda;

2): izgājis pagastskuolu, hat die Gemeindeschule absolviert
Ar.; ‡

9) = izkal˜puôt 2: mācēju saimniekam i. uz mata Seyershof; ‡

10) zum Vorschein kommen:
izgāja nuo skrīņas ... pilsē̦ta Pas. V, 291; ‡

11) = iznākt 2: iziet trīs kubikas (Kubikfaden) malkas Pas. IX, 321. kad ar ak viņiem (= akmeņiem) sutina (sc.: iesalu), stiprāks al[u]s iziet Auleja; ‡

12) i. di˛ajuos oder i. skaluos Dunika, prahlend in arge (absurde) Übertreibungen geraten.
Refl. -tiês,

2): gan iziešuoties sapuvušais siens ar Ramkau; ‡

3) reis werden
AP.: labība izietas. - Subst. iziêšana: kāda ir i.? wie ist der Stuhlgang? Ar.

Avots: EH I, 451

izmežģêt, izmežģīt, izmežģinât, tr.,

1) entwirren, lösen:
diegus izmežģinat;

2) aus-, verrenken:
kāju, ruoku. bij jābaidās, ka viņš sev neizmežģī muguru Vēr. II, 34. viņa luocekļi bija kâ izmežģīti II, 226. Refl. - tiês, verrenkt werden: kad kāds luoceklis izmežģījies, tad tas jāsutina lubstāju ūdenī Etn. IV, 117.

Avots: ME I, 771

I izsust, ‡

3) part. praet. act. izsutis, apathisch,
"nuolaidies" Ahswikken, Dunika, Gramsden: tas jau i., nevīžā dzievuot (arbeiten). Refl. -tiês, ‡

2) sich ausschlafen
(verächtl.) Gr.-Würzau: nevar i.

Avots: EH I, 484

I izsust (li. iššùsti),

1) vor Hitze weich und biegsam werden, durchgebäht werden:
lùoks labi izsutis. dzijas pakāra pirtī, lai labi izsūt Etn. III, 58. izsutusi bē̦rzu sluota Skalbe;

2) vor nasser Wärme wund werden:
izsutuši kāju pirksti. balandes de̦r ielikt izsutušās vietās Etn. I, 65. ak tu izsutis ārā! wenn dich der Kuckuck holte! Refl. - tiês, zur Genüge gebrüht, getrocknet werden, schmoren: cik ilgi labība neizsutās pa riju Aps. Hierher wohl auch das Part prt. izsutis, verwöhnt (gesagt von jem., der beim Essen wählerich ist).

Avots: ME I, 807

izveitêt [Bers.], tr., ausbähen: reizām pēc Jāņu dienas gan uzmirdzināja, kas, zināms, bija tik jauns līdzeklis labības izveitēšanai un izsutināšanai DL. Refl. - tiês, sich wiederholt lagern: labība izveldrējās un beidzuot tuomē̦r sacēlās kājās C.]

Avots: ME I, 826

izžņaûdzît (freqn.), izžņaûgt, ausdrücken, auspressen, ausringen: Lata izžņaudzīja mitruos matus A. XXI, 267. nātres jāsasutina, jāizžņauga ūdenī un tad jāmazgā galva Etn. I, 66. kad pēdējs piliens spē̦ka izžņaudzīts Duomas II, 485.

Avots: ME I, 833

II kluga: auch Kr. Illuxt, Lubn., Pilda: sutināta vīksnas k. (Var.: kūja, nūja) BW. 23333, 3 var. līka ķēve, klugu ("?") rati 23639, 1.

Avots: EH I, 621

ķũza: auch (mit ù ² ) Oknist; sutināta ievas ķ. BW. 32462 var. ķ. (Var.: kūza, kūja) klaudz 13151 var.

Avots: EH I, 709

lubstaga Mag. IV, 2, 36, lubstāji Aps., Lub., lubste̦nāji C., lustuki Smilt., der Liebstock (ligusticum levisticum): kad kāds luoceklis izmežģījies, tad tas jāsutina ar lubstāju ūdeni Etn. IV, 117. čũsku kuodumu un vispārim uzpampumu nuoslābina, kad uz tuo uzliek lubste̦nājus Etn. IV, 1. [Aus mnd. lubbestock.]

Avots: ME II, 509

[mel[n]mizi U., melmiži, Schwarzellern: ar melmižu lapām tie piena spaņņus sutina, tad ir labs piens un neve̦lkas Für. I.]

Avots: ME II, 596

[mel[n]mizi U., melmiži, Schwarzellern: ar melmižu lapām tie piena spaņņus sutina, tad ir labs piens un neve̦lkas Für. I.]

Avots: ME II, 596

[nùoplaudêt,

1) "напурить" Wid. (vgl. nuoplaust);

2) (mit aû ² ) überschwemmen:
kaimiņš nuoplaudējis manus tīrumus Salis;

3) "sutin%C4%81t">nuosutināt": n. ruoku karstā ūdenī Bers., Vank. ("abbrühen"), Kursiten, (mit aû ² ") Mitau (= nuoplaucêt), Segew., Sermus, Serben, ("mit aũ") Grünh., Autz, Mesoten.]

Avots: ME II, 830

I nùosust,

1): es var[u] ... n. Pas. III, 369; = izsust I 1: mieži pēc lietus nuosutuši karstā laikā Fest.; ‡

3) herunterkommen, verkommen
Hasenp.: nuo nuosutušā žīdu kruodzinieka nepare̦dzē̦dami ne˙kādus ienākumus Janš. Bandavā I, 264. nuosutis luops Hasenp. nuosutis saimnieks Stenden. nuosutusi (dumm) meitene Popen.

Avots: EH II, 93

I nùosust [li. nušústi],

1) vor Hitze und Nässe wund werden:
slapjās vasarās kājas nuosutušas Etn. 11, 57. abas ausis nuosutušas vainadziņu valkājuot BW. 24452. [tāda nuosutusi vācu cūka De̦glavs Rīga II, 1, 221;

2) nùosutis kažuoks Linden n. U., ein fuchsig gewordener
Pelz.] Subst. nùosutums, eine durch Hitze und Nässe erzeugte Stelle am Körper: ar brūkleņu mē̦trām var īsā brīdī izārstēt nuosutumus Etn. II, 57.

Avots: ME II, 862

nùosutêt, sutin%C3%A2t">nùosutinât [li. nušùtinti], tr., abbähen.

Avots: ME II, 862

[I pasust (li. pasùsti), toll werden: viņš jau skaidri pasutis N.-Bartau n. U. zirgi pasufa un apgāza ve̦zumu Dunika. iet kâ pasutis Bauske.]

Avots: ME III, 109

II pìesust,

1) berauscht werden (vom Trinken):
viņš jau tāds piesutis N.-Peb.;

2) in der Hitze und Feuchtigkeit ankleben
(intr.): zeķe piesutusi pie kājas. kad cūku ilgi tur karstā ūdenī, tad tai pluta piesūt (neatle̦c);

3) mit Schmutz vollkleben
(intr.): galva piesutusi;

4) "nicht gut ausbacken
(intr.)": maize piesutusi N.-Peb. garuoza maizei piesutusi ("?") Bauske.

Avots: ME III, 298

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

I sasust, intr.,

1) ausbähen, durch langes Liegen in der Nässe verderben, sich in der Wärme, Feuchtigkeit zersetzen
Dr.: sasutušus kāpuostu lapu griezumus Jaunie mērn. laiki IV, 120; siens susutis; kājas pirksti sasutuši;

2) kartupeļi sasutuši, (die Kartoffeln) sind halbgar
U.;

3) eine gewisse Zeit hindurch schlafen:
s. visu nakti.

Avots: ME III, 751

‡ III sasust Frauenb., traurig werden: ve̦cais tāds sasutis. Zu sasust I ?

Avots: EH XVI, 452

‡ šaudêt Panemune "sutin%C4%81t">sutināt": š. kāpuostus.

Avots: EH II, 622

šautêt,

1) = taukšķêt: šàutē̦ti ² zirņi Geistershof, Golg.; "am Ofen aushängenddörren, trocknen;

2) "?": raganas tādā pašā makā šautēt (= sutinát, bähen?) LP. VI, 147);

3) schlagen,
kult (Butter, Sahne, Eier) Sawensee (mit àu ² ), vgl. izšautêt.

Avots: ME IV, 10

smecere Mar., Saikava, PS., Stomersee, A.-Schwaub., Ober-Kurl. (z. B. Wessen), Lettg. (z. B. Zb. XV, 192), smeceris Manz. Lettus, Glück Spr. Sal. 11, 22, L., U., Karls., der Saurüssel: kur tu, cūka, bāz smeceri! Mar. n. RKr. XV, 136. deve cūkas smecerīti BW. 33322. cūka uzslien smeceri uz augšu Zeif. III, 2, 134. gaiļam dũre pakaklī, sivē̦nam smecerī BW. 33276; Rüssel von Insekten und Elephanten: savu smeceri līdz gre̦bzdiem iebāz-damas, asinsutis izsūc kuoka barības Konv. ² 199. zuobi līdzīgi smeceriem MWM. IX, 557; (übertragen) die Fresse: vajadzēs kraut tev par smeceri Krišs Laksts 42. Zu smecele 2.

Avots: ME III, 955, 956

spel˜te Wolm., Karls., Salisb., C., PS. u. a., spelts, -s U., Dond., der Spalt U., (prov.) die Spelte, das zuschliessbare Rauchloch des Ofens U., Bielenstein Holzb. 71, Feuerloch Dr., "ruša" Siuxt, eine viereckiglängliche Vertiefung in einer Mauer Schwanb., (zum Trocknen von Holz u. a.) Naud., der Teil des Ofens, wo das Holz brennt (spel˜te) Dunika, "krāsns azuote" (am Backofen) Gr.-Sessau, der vordere Teil vom Gewölbe des Riegenofens Salisb., Selb., Saikava, Selsau, N.-Schwanb., "šķirba" Wessen; (übertragen) der Venusberg (am weiblichen Körper) Laud., die weibliche Scham Salisb.: kur tu jāsi, speltes suti? BW. 14432. paņemsim speltes akmeni! LP. IV, 157. kaut arī vē̦de̦rs vai divreiz caur spelti rauts Zeif. III, 2, 289. balts kâ speltes iekšpuse RKr. VI, sak. v. 768. ieskrēju kâ speltē (von einem jähen Unglücksfall) Naud. Nebst li. spel˜tė (bei Jušk. unter gárlinda) aus dem Germanischen.

Avots: ME III, 988, 989

‡ spundinât, mit Essbarem (fütternd) stopfen (?): rīta auzas sutināšu, - tad es jūsus spundināšu Tdz. 57045.

Avots: EH II, 564

stiba: auch Edwalen; "eine Rute" Lesten, Siuxt; "eine dicke Rute ohne Zweige" Mahlup; "nūjä Dunika, "pare̦sna nūja sišanai" Seyershof; s. ganam, rīkste - bē̦rnu pēršanai Behnen. vai tad bē̦rnam ar tādu stibu jāsit! Frauenb. sutināta ievas s. (Var.: kūja, nūja, vica) BW. 23333 var.

Avots: EH II, 578

supata,

1) = nuôbara 2 (minderwertige Frühlingswolle) Gr. - Behrsen n. Etn. I, 90: auda sveša māte man supatas villānīti VL. n. Alksn. - Zundulis; Wolleabfälle nach dem Tocken Erwalen;

2) "?": ve̦cā supata (= lupata?), ved labi ceļu! Frauenb. n. RKr. XVI, 204; ein Schimpfwort Bershof;

3) allerlei unnützer Kram
Spiess n. U.; Lumpen, Fetzen (Nigr., N. - Bartau, Siuxt), zerfetzte, alte Kleider Erwalen, Neuenb., Satingen: sviežati supatas pa luogu laukā! BW. 20729. Eher wohl nach Gerullis AfslPh. XLI, 155 als "Ausgeschüttetes" zu apr. suppis "Damm", aksl. suti (prs. sъpǫ) "schütten, streuen", sypati "schütten", sъpъ "Haufe", svepiti se, "agitari", lat. supāre "werfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524), als nach Charpentier MO. II, 29 zu li. š(i)ùpti "faulen", ai. ōpha- "Geschwür".

Avots: ME III, 1124

I sust: prs. sùtu ² od. sustu Auleja, sūstu Strods Par. vōrdn. 167,

1): "bähen, gebähnt"
ME. III, 1126 zu ersetzen durch "gebäht"; ja uoša kuoks saulē dabū s., tad tas paliek sīksts Linden in Kurl. kuoks ilgi sutis ūdenī OB.; "auguot pūt (par lakstiem)" Saikava: tupeņi sūt;

2): auch Heidenfeld, N.-Peb., Saikava, Salis. ‡ Subst. sušana, das Sichbefinden in heisser Luft:
izgājušvasar tik lielas sušanas ("tik karsta laika") nebij Linden in Kurl.

Avots: EH II, 604

suta Bielenstein Holzb. 99, suts Bielenstein Holzb. 89; 99, Spr., suti">suti U., die Bähung, das Dampfbad; Nässe von einem siependen Schaden; sutas, (heisser) Dampf, Qualm; sviêdru suta, Schwitzbad, Angstschweiss; bē̦du sutas, quälende Sorgen, Leiden U.; suts, Getreidedampf in der Riege Mag. XIII, 2, 48, Dampf: jāvāra tâ, ka suts neiziet Etn. II, 136. vari kurināt, cik tik tīk, suti vien griežas Vīt. 21. suta jūra sabiezēja Plūd. Llv. 2, 266. suts vien kāvās viņam pa muti Kaudz. Izjurieši 92. suta spēks (A. XI, 392), katls (A. XX, 31), kumeļš (Apskats 1905, S. 169). suta luogi, Dampfluken in der Riege Bielenstein Holzb. 89, 99. dabūt krietnu sutu (pērienu, bārienu) Ar. Zu sust I.

Avots: ME III, 1127

sutêt, -ẽju, sutin%C3%A2t">sutinât (li. šùtinti "schmoren, brühen"), bähen, brühen Bielenstein Holzb. 451, 491; in heisser Asche wärmen (sutināt) Bielenstein Holzb. 721: ausīs sutē, es schmerzt, das zu hören U. padures sutināt, Stiche durch Bähungen heilen U.; gebrüht, gebäht werden (sutēt) Spr.; prügeln Mag. IV, 2, 149: vīšu pīcku trim starām, ar tuo... vīra bungu... sutināšu BW. 21721; saufen U. Refl. sutinâtiês, sich wärmen Sassm. n. RKr. XVII, 54: bē̦rni sutinās pie uguns. Zu sust I.

Avots: ME III, 1127, 1128

taukšêt: in Butter od. Fett braten (mit aû ² ) OB.; zirņus t. N.-Peb., (mit aû ² ) Orellen, Ramkau, Seyershof. senāk arī skābus kāpuostus taukšēja (sutināja puôdā taukuos). Zur Etymologie s. jetzt FBR. XX, 129.

Avots: EH II, 668

tupuļât Bers., Kalzenau, Warkl., Vīt., -ãju, tupuļuôt Wid., Adsel, Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Odsen, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, häufig hokken, sich häufig niedersetzen, sich bald setzen, bald aufstehen: Uķis. . . tupuļuo pa ķēķa priekšiņu un sutina ievas Krišs Laksts 32. kuo tu tupuļuo kā puika, kā cilvē̦kus biedē̦dams! (zu einem Beerensammler gesagt) Kaudz. Izjurieši 180. mazs bē̦rns tupuļuo Pilda, geht mit kleinen Schritten.

Avots: ME IV, 268

tvaikuôt Konv. ² 1680,

1) intr., einen Dunst geben
Für. I; verdunsten Wid.;

2) tr., = sutin%C3%A2t">sutinât, (im Kessel) dämpfen.

Avots: ME IV, 288

I uzsust,

1) gebähnt aufgehen (von Geschwüren):
auguons uzsutis Bauske;

2) noch länger müssig liegen oder schlafen:
u. vēl kādu stundu Bauske.

Avots: ME IV, 386

vè̦zda ² (li. *vėzda "Keule" Arch. Philol. I, 136) Auleja, Ekengraf (z. B. LP. VI, 539), Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kreuzb., Kr., Lassen, Lixna, Nerft, Oknist, Schwanh., Skaista, Warkh., Wessen, vē̦zds (li. vė˜zdas LChr. 333, _21, Būga KSn. I, 167) Alksnis-Zundulis, = vē̦za I, ein Stock, Prügel Oberl. n. St. und U., Memelshof, Setzen, Sonnaxt: gāja . . . uz . . . vē̦zdas atspiezdamies Jauns. III, 266. saskrēja kāzinieki . . . ar mietu un vē̦zdām Pas. I, 157 (aus Preili; ähnlich I, 158, aus Kolup). zemnieks pacēle vē̦zdu IV, 19 (aus Ružina), satiku vīru ar vē̦zdu LP. V, 328. vē̦zds ruokas re̦snumā Alksnis-Zundulis. ar lielu dzelzs vē̦zdu duot pa pakausi Druva II, 441. deva... vē̦zdu par muguru BW. 33318. sutinātas mīkstas vē̦zdas 32462 var. saliektām lazdas vēzdiņām Veselis Trīs laimes. Wenn (s. Slblt. Et. 111 und Būga PФB. LXV, 324) li. zd aus žd entstanden sein kann, wohl zu vē̦za I mit dem Suffix von li. lazdà. Sonst entweder zur Wurzelform u̯ē-s- (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 222), oder (nach Scheftelowitz KZ. LVI, 182) zur Wurzel von ve̦dga. Weniger empfiehlt sich die Zusammenstellung mit ai. vájra-ḥ "Donnerkeil" und av. vazra- "Keule", weil man es dann von vēzēt trennen müsste.

Avots: ME IV, 573

vice: auch Grob.; ein Wurzelschössling (zum Binden od. Schlagen) Frauenb.; speltē suta ievas v., ar tuo tevi sutināšu BW. 24678. staigāja kā greizna v. Tdz. 56785.

Avots: EH II, 780

I vietêt: mit ìe ² Fehteln; gaļu v. Bērzpils. Refl. -tiês,

1): pirtī v. "sutināties, sviedrēties" Fehteln (mit ìe ² ), Kaugershof. ‡ Subst. vietêtājs, wer welken macht:
ābuoliņa vietē̦tāja (von der Sonne) BW. 28591.

Avots: EH II, 798

I vietêt, -ẽju, welken lassen, (langsam) trocknen (tr.) U., (mit iẽ ) Bauske, C., PS., Sermus, Trik., Wolmarshof, (mit ìe ² ) Erlaa, Golg., Kr., Pilda, Warkl., Zvirgzdine; (im Feuer, in heissem Wasser od. heisser Asche) erhitzen (um biegsam zu machen) Frauenb., Nikrazen (mit iẽ): saule... spīdēja. nuopļautās spailes vietē̦dama un žāvē̦dama Janš. Bandavā II, 71, vietējat ābuliņu! BW. 28630. gar zemīti saule te̦k baltābuolu vietē̦dama 28687. pin, bitīte, smilgu krē̦slu saulītzs vietē̦dama! 30385, 3 var. cērtiet, brāļi, uoša kārtis, vietējiet (Var.: vītējiet) saulītē! 32305 var. trīs pagales apses malkas uz ārdiem vietējamas (Var.: sutināmas) 25961 var. zari nuolīkuši dzīpariņus vietējuot (Var.: kaltējuot, žāvējuot) 7121 var. gaļu vasarai ceplī vietē Mērdzine, Zvirgzdine. iesalu liku ceplī vietēt ebenda. nav kur drēbju vietēt ebenda. dūmuos žāvē̦tas (vietē̦tas) de̦sas Kat. kalend. 1901, S. 120. vietē pirtes sluotiņu Plūd. Llv. lI, 364. slieces, lùokus vietē, kad liec Nikrazen. Refl.-tiês,

1) sich wärmen, sich erhitzen (z. B. am warmen Ofen, in der Badstube, in der Sonne)
Frauenb.;

2) "baduoties" Zvirgzdine. Zu vīst.

Avots: ME IV, 673, 674

I vìrsis ² Saikava, gew. Plur. virši RKr. II, 68; Nitau n. Etn. 1, 84, (mit ìr) PS., Wolm., (mit ìr ² ) KL, Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., Riga, Salisb., das Heidekraut (calluna vulgaris Salisb.): mežā ir virsis Saikava. čūska gāja pa virsi man pakaļ ebenda. sila virši kājas grauž BW. 25934, 4. sila viršu ziediņiem 18271 var. sila viršus kapādams 15994. viršu (Var.: viršņa) ziedu alutiņu 10590. jāsutinājas vannā, kur skujas, nātres un virši aplieti Etn. IV, 115. Zu serb. vrȉjes, r. вéрескъ "Heidekraut", woneben ein gleichbed. virži (s. dies). Deswegen aber braucht man nicht mit Persson Beitr. 505 f., Trautmann Wrtb. 362 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 273 das le. und slav. -s- hier auf -g̑(h)s- zurückzuführen da es auch auf ein k̑ (vgl. gr. ἐρείχη und air. froech dass.) zurückgehen kann.

Avots: ME IV, 612

vītêt, -ẽju,

1) vĩtêt AP., Arrasch, BL, C., Dond., Jürg., Nötk., Ramkau, (mit ì ² ) Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Ogershof, Oknist, Selsau, welken lassen, langsam trocknen lassen
U., Spr., Bers., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mar., Meiran, Ronneb., Serben, Sessw., Wessen; trocknen, dörren (z. B. Äpfel, Fleisch) Marienhausen, Šķilbē̦ni (mit ì ² ); "sutin%C4%81t">sutināt" Grünwald (mit ĩ ), Sessw., Vīt.; "tveicēt" Borchow: vītēt... vainadziņu BW. 5823; 6127. brāleliņi vītē zaļu dābuliņu 28612. saul[e] ābuolu vītē̦dama 28657, 1. cē̦rtat... uoša kārtis, vītējiet saulītē! 32304; 32305, 1. tie vītē puķes Poruk V, 99. stādus vītēja Konv. ² 2682; vītē̦ti mežābuoli A. XXI, 598: nuopļautuo zâli vītē Austriņš, Festen. uznešu uz klētsaugšu vītēt kumelītes Ramkau. egļu vai kārklu klūga labi jāvītē, tad var sagrìezt gre̦dze̦nā Vīt.;

2) prügeln:
vītēt muguru Rundel;

3) welken (ganz ungewöhnlich!):
zāle vītēja (in einem Vers!) MWM. VIII, 549. Refl. -tiês, trocknen (intr.) Spr.; "tveicēties" (mit ĩ ) AP.; in starkem Dampf tüchtig schwitzen (mit ì ² ) Ogershof: pirtī vītēties Grünwald (mit ĩ ), Ogershof. vītē̦damies viņu... flōrā Austriņš Pušeln. un suseln. 27. Zu vĩst,

Avots: ME IV, 647

vĩtinât (li. výtinti ) A.-Ottenhof, AP., C., Dond., Dunika,Karls.,Nötk.,N.-Salis, Salis, Siuxt, Stenden, Wandsen, Wol-marshof, (mit ì ² ) Gr.-Buschh., Lubn., Schwanb., Selsau, Vīt., fact. zu vĩst, = vĩtêt, welken machen, lassen, langsam trocknen lassen U., Wessen; "sutin%C4%81t">sutināt" Vīt.: tu laikam gribi puķes vītināt, ka ne˙maz nelaisti Vīt. saule zarus vītina BW. 2798.

Avots: ME IV, 647