zeme (li.
žẽmė, apr. semmē),
1) zems, -s (r.
земь in
на-земь "auf die Erde" ) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin.
zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr.
zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s.
zemīša 4821,3 var., auch Plar.
zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt;
das Land; der Landbesitz: Sprw.
kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849.
tik me̦lns kâ zeme Br. 57.
kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504.
kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79.
ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473.
kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474,
tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117.
virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79.
bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66.
kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65.
mālu (Var.:
glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763.
man arama ce̦lmu zeme 5220,2.
kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218.
linu zeme 17470,1.
griķam de̦r smaga (Var.:
ve̦ca) zeme 3186 var.
meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157.
maizes zeme, ein fruchtbares Land U.
atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt.
piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408.
spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1,
76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25.
es aparu divi zemes BW. 27976.
zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15.
būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169.
zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11.
viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23.
guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978.
uz zemes pusi St.,
niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U.
pie zemes gulēt, krank sein U.
pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U.
Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80.
līdz zemīti ievas zied BW. 13388.
ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77.
tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var.
māmuliņu zem zemēm palikām 27755.
gulēt man zem zemēm 27554,1.
ragana... nuosit (sc.:
kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen).
viņš guļ dziļi zem zemēm Latv.
rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen).
tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179.
sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel.
2 37891.
pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1.
tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel.
2 3774,1,
labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St.
vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920.
nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276.
pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37.
uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U.
sveša zeme BW. 18912.
nuo svešām zemītēm 30866.
tālajās zemītēs 31726, 2 var.
radi pa visām zemītēm BW. piel.
2 3840,1.
aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77.
krievu (Var.:
prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7.
nuo tās tāļas sakšu zemes 31332.
sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034.
trīs kundziņu zeme rīb 18999.
uz zemēm Salis u. a.,
auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U.
zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen:
zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn) Salis, Wid.;
b) die Landstrasse Wid.;
z. juoma Wid.,
die Landenge; z. juosla od.
juosta (U.),
eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.;
z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.;
z. malka, Torf U.;
z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z.
rags, das Kap Wid.;
z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.;
z. strēķis, eine Erdzone U.;
z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus;
z. svars, 25 Pfund Karls.;
z. šaurums, die Landenge Wid.;
z. tiesa, das Landgericht U.;
z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.;
z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau;
z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.;
z. tārps, der Erdwurm Wid.;
z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.;
z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur.
z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145;
z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?"
; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73;
z. kuoks, der Senesbaum Brasche;
z. rāciņi U.,
Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29,
die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.;
z. sīpuols Etn. II, 10"?";
z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75;
zemes uogas St.,
Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.Avots: ME IV,
708,
709