Paplašinātā meklēšana

ataka, der Abgrund, grundlose Tiefe: purvs ar atakām jeb bezdibeņiem Bers., LP. VII, 1307. Cf. aka, akate. [Wohl identisch mit attaka, s. dieses.]

Avots: ME I, 148

attaka: meklē . . . attaciņu ar deviņi avuotiem BW. 34043, 7.

Avots: EH I, 175

attaka, atte̦ka (li. attakas), ein Flussarm, der in den Fluss wieder zurückfliesst: starp Lielupi un viņas atte̦ku Driksi Tēv.;

2) altes Flussbett, welches bei hohem Wasserstande mit Wasser erfüllt wird
Mag. III, 1, 101; Konv. ¹ 61; Konv. ² ; A. X, 2, 66;

3) ein Teich, ein See, namentlich ein solcher, der sich im früheren Flussbett gebildet hat:
vadātājs savu vadāmuo iemaldina attakā, e̦ze̦rā LP. 942. aize̦k upīte nuo attakas. attaka četri verstes gaŗa LP. VII, 945;

4) die Flusskrümmung, wo eine Aufstauung des Wassers stattfindet:
attaku priekšā, kuŗās ūdens vārās jeb te̦k atpakaļ Etn. II, 129; [bei L. attaka und attaks "ein Wasserbusen"];

5) der Holm, eine kleine übers Wasser hervorragende Insel, an welcher sich die Wellen brechen
(atte̦k): kas man duotu tuo puķīti, kas aug jūŗas attakā BW. 11220, 10 (Var.: saliņā); Mag. IV, 2, 108;

6) der Flussarm, ein kleiner Fluss, der sich von einem andern Fluss abteilt:
tā upīte iztecēj deviņām atte̦kām Etn. IV, 125, A. X, 2, 66.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. 147
upīte iztecēj = upīte iztecēj[a]

Avots: ME I, 203

iztaka, der Ab -, Ausfluss: e̦ze̦ra iztaciņa.

Avots: ME I, 814

jâtaka: lāča j. Janš. Mežv. ļ. II, 482, Schimpfname für eine weibliche Person, die (in diesem Roman) von einem Baren begleitet wird; j. Kegeln, Trik., ein Schimpfname.

Avots: EH I, 561

jâtaka, ein Hurenjäger U. Zu jât.

Avots: ME II, 107

kājtaka, der Fusspfad Kārstenis.

Avots: ME II, 189

krustakaŗš,* auch krusta kaŗš, der Kreuzzug LA. 1823.

Avots: ME II, 288

lakstakas Golg., = lāste̦kas.

Avots: ME II, 416

lãstakas, s. lastagas.

Avots: ME II, 442

lataka: auch Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169;

2): auch Lubn.

Avots: EH I, 722

lataka Lis., A. - Scwanb., Aahof, Golg., lataga,

1) [lataka Ledmannshof], der Eiszapfen;

2) die Traufe
Aps., Oknist: ūdens nāk latagām zemē Mat. Vgl. lastagas und le̦dte̦ka; [in der Bed. 2 nebst li. latãkas "zusammengelaufenes Wasser" trotz Būga РФВ. LXXI, 466 f. wohl aus wruss. латóк "Dachrinne"; in der Bed. 1 entweder mit hochle. a aus e, (aus le̦dtaka od. le̦dte̦ka) oder mit dem a von lastagas].

Avots: ME II, 424

‡ le̦taka, = lataka: de̦guna galā l. J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienās 112.

Avots: EH I, 735

pastakas "?": tas aizlaidās, ka pastakas [zu korrigieren in pastalas?] vien nuočabēja Sil.

Avots: ME III, 106

patakas: auch Lems., Ramkau, Wessen, Demin. pataciņas BW. 19816.

Avots: EH XIII, 181

patakas (li. patãkos "Bierspülicht"), [pataks Grawendahl], das Dünnbier, ["das kleine Bier" Bielenstein Holzb. 298 ¹ ]: patakas ir vis+plānākais alus, kam gan+drīz nav reibuma Bers., Lasd. [lietus kâ patakas St., lang anhaltender Regen.] Zu tecêt.

Avots: ME III, 118

piêtaka ² Behnen,

1) pietaks L., der Zufluss, das Zufliessen;

2) der Flussarm, ein kleiner Nebenfluss:
upes pietaciņa burbuļuoja MWM. X.

Avots: ME III, 302

satakas Alswig, Saikava, der Kreuzweg, die Stelle, wo zwei (od. mehr) Wege sich kreuzen; mit hochle, a aus e̦? alus satakas AP., aus mehrern Gefässen zusammengegossenes (nachgebliebenes) Bier.

Avots: ME III, 760

staka, eine Speise - Erbsenbrei mit Fett und Grieben Ringmundshof. Zu staks I.

Avots: ME III, 1040

štakainis, der Bettler Siuxt: štakaiņuos iet, betteln gehn Siuxt.

Avots: ME IV, 102

stakaļuogas N.- Schwanb., Stachelbeeren.

Avots: ME III, 1040

‡ stakanis Kaltenbr., = stakans I.

Avots: EH II, 569

I stakans Nerft, = staks I.

Avots: ME III, 1040

II stakans, ein untersätziger, wohlgepflegter Mann Lind. n. U.; ein starker Mann Ruj. n. U.; in Wolmarshof, Arrasch, C.: stakans. Wohl zu ai. stákati (Dhātup.) "stemmt sich", av. staxra- "stark, fest", ahd. stahal "Stahl", norw. staga "steif gehen" u. a., vgl. Uhlenbeck PBrB. XXII, 191, Walde Vrgl. Wrtb. II, 611, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 18.

Avots: ME III, 1040

III stakans Bershof, ein ausgegrabenes Wurzetstück; zum Vorigen?

Avots: ME III, 1040

‡ štakans Nerft, eine Speise aus zerstossenem Hanf.

Avots: EH II, 656

I taka: "taka dicitur de bratis animalibus" Mancelis Zalamana sakāmi vārdi II 20; taciņas malā BW. 33586 var.

Avots: EH II, 665

I taka, s. taks.

Avots: ME IV, 126

II taka RKr. VIII, 85, = âpsis, der Dachs. Wohl nur erschlossen aus takas âda, ein Dachsfell, das nach L. nur in der Bibel vorkommt (Belege gibt P. Schmidt RKr. XIV, 91 ; zur Bed. s. auch Depkin Vortrab 13). Nach L. aus hebr. tahaš, ein dem Marder ähnliches Tier.

Avots: ME IV, 126

takale,

1) ein viel umherrennendes Weib
Meiran;

2) eine Art Pflanzen
Warkl.; Demin. takalītes, melissa officinalis Zbior XV, 275; vielleicht mit hochle, a aus e, in der Wurzelsilbe.

Avots: ME IV, 126

takalis, wer viel läuft: suns tāds takalis Warkl.

Avots: ME IV, 126

takam (geschr.: takkam), doch wohl Mag. IV, 2, 150.

Avots: ME IV, 126

takarât, -ãju U. (unter te̦kalât), hin und her laufen, trippeln; mit hochle. a aus e, in der Wurzelsilbe?

Avots: ME IV, 126

‡ vipatkas, vipatnes od. viputnes Sonnaxt, eine Fusskrankheit der Pferde. Vgl. vīpatkas 1.

Avots: EH II, 786

žaûstaka Vīt., comm., wer (hin und her) klettert.

Avots: ME IV, 791

‡ celtaka NB., = ceļte̦ka 1.

Avots: EH I, 264

‡ takaînis Seyershof, ein Kind, das soeben zu gehen angefangen hat.

Avots: EH II, 665

‡ àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20

‡ àizstaĩpaļât, wiederholt oder mehrere Objekte hinziehen (tr.), -dehnen Dunika: a. diegus takam priekšā.

Avots: EH I, 52

‡ àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60

‡ atleja (mit ostle. ej aus ij?) Bērzgale "= (upes) taka">attaka".

Avots: EH I, 153

atte̦ka (unter attaka),

1): upe te̦k deviņām atte̦kām BW. 33844,4;

3): im Wald od. auf einer Wiese angestautes Wasser, das sich von einem grösseren Wasserbassin angesammelt hat
Siuxt.

Avots: EH I, 175, 176

atte̦ka, s. attaka.

Avots: ME I, 204

‡ gar̃lĩns NB. "tāda vieta upē, taka%C5%86u%20saknes">kur saaugušas biezi ptakaņu saknes". Zu li. garlys "Wasseraloe" ?

Avots: EH I, 384

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I ⁴ 409, Walde Wrtb. ² 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670

ìegũt, bekommen, erreichen, erwerben: naudas summas, kuŗas zemnieki ieguva A. XI, 474. ieguva mantu un slavu Nigr. [iegūn jaunas atziņas Latgalietis 1922, IV, 2 ₁ .] iegūt sirdi Austr. kal. v. J. 1893. stādu uošus, uozuoliņus rijas taka maliņā, lai vējiņš neieguva, lai salmiņus neputina BW. 28788. Refl. - tiês, für sich erreichen, erwerben, bekommen: zemnieki ieguvās pastāvību Pūrs III, 52. drīzi mantu ieguvuos, pie atraitņa aiziedama BW. 22175. Subst. ieguvums, das Erreichte: kultūras ieguvums MWM. X, 627.

Avots: ME II, 21

jeb,

1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;

2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;

3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.

4)

a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,

b) wenn doch, dass doch,

c) wenn auch:

a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;

b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;

c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]

Avots: ME II, 108

lastagas C., Lös., Kalzenau, Erlaa, Burtn., Mar., Serb., Kokn., Setzen, takas">lãstakas (lãse + taka">taka), laste̦gas, lãste̦kas Perk.,

1) das Strömen, Träufeln:
[pēc lietus nuo jumta te̦k laste̦gas Drosth.] svecei radās tauku lāste̦kas Niedra. pa pe̦lē̦kām eglēm sveķi uz leju lāste̦kām plūst AU.;

2) die Eiszapfen am Dache [lastagas Kl., Bers., Arrasch, laste̦gas N. - Peb.]: ja pie jumtiem gaŗas lastagas salst, gaidāmi labi lini RKr. Vi, 70. lāstakas sniegāa vai vasarā lietus, nuo jumta te̦cē̦dams, iztaisa mazu gŗuopīti ap māju DL. gaļas gabaliņš ieruokams istabas priekšā lāstakās Etn. II, 133. Jē̦kabs skatījās ārā, kur laste̦gas nuo istabas jumta tecēja zemē Blaum. Vgl. lataka.

Avots: ME II, 424

late̦ka, ‡

2) die Rinne, Röhre
(?): kâ l. tika iedzīta izurbtajā [bē̦rza] caurumā Jauns. B. gr. ³ 1, 132. Vgl. li. latãkas "Röhre zum Anzapfen des Birkensaftes" und die Bem. zu lataka.

Avots: EH I, 722

[late̦ka, der Eiszapfen: visu dienu skrēja nuo jumtiem late̦kas Austriņš M. Z. 40. Vgl. lataka.]

Avots: ME II, 425

malene, ‡

2) der abgeschnittene Rand einer Kuhhaut:
malenes taisa bē̦rniem pastalās Frauenb: nuopirkās ve̦se̦lu maleni palē̦takas ādas Janš. Bandavā I, 57; ‡

3) der Rand, die Einfassung:
es nuoaud[u] villainīt[i] pelēkām malenēm Tdz. 39814; ‡

4) "die Gegend der Grenze"
Diet.; ‡

5) em Hut rnit breiten Rändern
Frauenb.

Avots: EH I, 780

nùote̦kaļât, nùote̦kât, [nùote̦kanât BW. 1155, 1 var:], nùote̦kaņât, nùote̦kalêt, tr., ab-, nieder-, eintreten, wiederholt laufend abtrampeln: kas tuos takus nuotakaja? sniegs bērniņu nuote̦kalē̦ts Vēr. I, 1300. daudz mazu pēdiņu upītes malā, tās mazu bērniņu nuote̦kaļātas (Var.: nuotekaņātas) BW. 1155. [ceļu ceļiem nuote̦kāts... Grietiņas priekšautiņš BW. 35776.] Refl. -tiês, sich ablaufen: māsas brāļa dēļ nuote̦kājas un nuoskrienas Aps.

Avots: ME II, 873

pate̦kas,

1) das Dünnbier
[Wessen]: kad alus izbrūvē̦ts, tad uz palikušām drabiņām uzlej ūdeni un laiž tuo cauri kâ alu Kand., Kursiten, Luttr., Nigr., Mar. māsiņa brāļam pate̦kas nesa, tautām taupīja alutiņa BW. 19718;

2) der Regen:
nakti jau atkal būs pate̦kas Kav. Vgl. patakas.

Avots: ME III, 120

I pêctecis, das zuletzt gewonnene Bier, das Ende der patakas U.: ietaisījis vienā spainī tuo pēcteci (patakas) Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 205

I petecis (?), = pêctecis I N.-Schwanb.; (wenn zuverlässig) zu patakas; vgl. Le. Gr. § 93, aber auch pētecis und pedelis.

Avots: ME III, 204

I pietaks, s. pietaka 1.

Avots: ME III, 302

rudpe̦lē̦ks od. rudi pe̦lē̦ks, braungrau: rudpe̦lē̦ks akmentiņš pirt(e)s taka maliņā Ld. 10. 873. es ievelšu Dzirciemā rudpe̦lē̦ku akmentiņu BW. 9591.

Avots: ME III, 554

I sala (li. salá "Insel"),

1) eine Insel, ein Holm;

2) eine Höhe im Morast
U.: ne tev bija ielīguot tādā purva saliņā! BW. 24212, 1;

3) "meža zeme, nuo mājām tālu atstāvuošs zemes gabals" Freiziņ;

4) saliņa "ein Fichtenoder Kiefernwäldchen"
Mar.; apšu sala, eine Espenwaldung Lubn.; bē̦rzu sala, ein abgesondertes Birkenwäldchen im grossen Walde U. Rozwadowski bezieht es Mater. i prace II, 348 f. (s. auch Walde Wrtb. ² 388 unter insula) auf eine Verbalwurzel mit der Bed. "schütten, werfen" und verweist auf li. ãtsala (so Jušk.; nach Šlapelis atsalá) "Sandbank". Aber für eine Wurzel sel- mit der Bed. "schütten, werfen" fehlt es an sichern Belegen, und statt des einfachen sala wäre eine präfigierte Form zu erwarten. Li. ãtsala aber bedeutet auch (oder eigentlich?) "sinulus aquae stantis, incisus in fluminis ripam" (so nach Būga KSn. I, 279) und gehört nach Būga zu li. sálti "fliessen" und selė´ti "citissime accurrere", sowie apr. salus "Regenbach" (wozu wohl auch gr. ἄλλομαι und la. saliō "springe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 505); zur Bed. des li. atsala vgl. le. attaka 4 und 5. Auf dasselbe li. sálti "fliessen" bezieht nun Būga l. c. auch li. salà "lnsel", aber das nicht präfigiette salá kann in diesem Fall unmöglich von Anfang an diese Bed. gehabt haben. Man erwartet dafür vielmehr ein *ap(i)sala, indem salá (wie slav. ostrovъ, s. Meillet Rev. d. ét. slaves VII, 8) ursprünglich wohl eine Flussinsel war und etwas "Umflossenes" war. Sollte salá für ein *ap(i)sala eingetreten sein (vgl. etwa le. viņā saulē, in jener Welt, für viņā pasaulē), als das zugrunde liegende Verbum nicht mehr allgemein bekannt war und die Bed. des ap- daher hier missverstanden werden konnte? - Vgt. auch Thomsen Beröringer 214.

Avots: ME II, 664

savākt,

1) fächsen, einheimsen, zusammennehmen, einfahren
(tr.), zusammenbekommen, versammeln, einsammeln: s. labību, pļāvumu. sienu savāķām sausu Nigr. savāķ izkaisītās mantas Nigr. savāķis visu (pienu) apaušuos LP. VI, 4. meitene savāķa dziju Dīcm. pas. v. I, 62. savāķa paunas MWM. X, 435. savāķa maizi LP. VI, 633. Krancis savāka visu gūrumu apakš galda 254. savācis galvas 699. savāca tukšās buteles Alm. Kaislību varā 43. Helga savāc šķīvjus Vēr. II, 777. savācis lielu čupu akmeņu LP. VII. 476. savāca dārzā bluķus... cirvi, valgus VI, 265. savākuše deviņas vecenes,... deviņus puõdus ziepju 832. savākt derīgus paduomus I, 157. savāķis nuopelnītuo algu JK. V, 137;

2) unters Dach bringen od. führen, zu sich nehmen:
savākt pusdienā luopus Janš. Bandavā II, 27. sniedziņš sniga, putenēja; laukā mans kumeliņš. ej.., savāķ manu kumelinu! BW. 1285. jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene ² II, 296. tūliņ savākšu (werde aufheben, zu mir nehmen) dalderi Janš. Bandavā II, 318. smuks puisītis... gulēj[a] taka maliņā; eit, meitiņas savāķat (Var.: paceliet)! būs maizītes arājiņš BW. 1167. ja... kāds pratējs šautru savāķa... BW. III, l, 75; sieva netiek ve̦se̦la, un dievs gaude̦nuo dē̦lu arī nesavāķ (nimmt nicht zu sich, d. h. lässt nicht sterben) Janš. Dzimtene IV, 26;

3) veranstalten, ausrichten:
ķēniņš... savāķis lielas balles LP. VI, 319;

4) = sazinât, in Erfahrung bringen, die Zuverlässigkeit einer Nachricht erproben: savāķ (gew.: sazini) tu tādas guodīgumu! Janš. Bandavā I, 34. ej nu savāķ, kāda kuŗai griba...! Dzimtene IV, 176. ļaudis gan dzirdēju tâ pļukstam. bet kas var savākt visu, kuo ļaudis te̦nkā? 214;

5) abhäuten, abschinden:
s. kritušu luopu Frauenb. - Refl. -tiês, sich ansammeln, sich versammeln: upmalā savāķies bars Apsk. v. J. 1903, S. 439. savāķāmies vienā būrī Nigr. ļaudis savāķas pulkiem uz skuolas valdes sapulci Bjerns. raksti I, 21. puiši bija jau savākušies iekšā pie miera. Janš. Dzimtene IV, 170. kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā BW. III, 1. Nomen agentis dazu: savācējs oder savāķējs.

Avots: ME III, 782

smilguots, = smilgains I: pa smilguotu atmatiņu BW. 13614, 1; 15695, 4. smilguotas takas Leijerk. II, 219.

Avots: ME III, 962

stakāns (unter stakans II): "drukns, plecīgs, ļuoti stiprs, bet neveikls vīrietis" Saikava.

Avots: EH II, 569

staknît, -ĩju,

1) stossen; stopfen
Nerft;

2) "stehen bleiben":
zirdziņš var tikkuo demīt pa līdze̦numu, bet pretkaļņš braucuot vie˙nādi bij jāstaknī Vīt. 77;

3) schwerfällig, aber eilig gehen
C. Refl. -tiês,

1) ringen, kämpfen
C.;

2) sich auf die Beine stellen, sich erheben, aufstehen (von Rekonvaleszenten)
Nitau;

3) stehen bleiben
Bers. In der Bed. 2 zu li. stokà "Mangel" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 611)? In der Bed. 1 (wenn eigentlich: fest machen) nebst staks I zu stakans II?

Avots: ME III, 1041

I staks: auch Lauternsee n. FBR. XVII, 97 (mit einer Beschreibung), Auleja, Erlaa, Gr.-Buschh., Linden in Kurl., Līvāni, Lubn., Memelshof, Morizberg, Saikava, Warkl. (das Rezept dazu aus Warkl. Ceļi VIII, 224); staka ciba Tdz. 47440.

Avots: EH II, 569

I staks, gestossener Hanf U., Ogershof n. Etn. I, 20, Nerft, Bielenstein Holzb. 267 (hochle.), Stelph., Vīt. 52; vāli, ar kuŗu mē̦dz piestā staku grūst A. Grīns Septiņi un viens 118. kur būs ņemt staka piestu BW. 20213. ar tiem staka (Var.; kaņepju) pīrāgiem 33259, 1 var. jāsmērējuot ar staka sīvu, t. i. ar tuo sulu, kas izceļas staku grūžuot Etn. III, 174. viņš uz staka, kâ lācis uz me̦dus, er liebt so den Hanf, wie der Bär den Honig Saussen. vgl. staknît 1.

Avots: ME III, 1041, 1042

I sviêst: sievietes ... svieda (= ģērba) tuos (scil.: brunčus) nuost Janš. Nīca 33. svied acis (schau schnell hin), i[r] redzēsi! Auleja. divi stakanus (alkohola) sviede (trank), i[r] piedzēries ebenda. Refl. -tiês,

2): cik viegli dzīvuot sviežas (wie leicht sich's leben lässt)
Fausts (1936), 144;

3): tâ šūpājuot laiva sviežas (= gāžas) aplīk Saikava; ‡

4) um die Wette werfen
Saikava u. a.: uzaicinājis puisi s. Pas. XI, 77; ‡

5) = šūpatiês Warkl.: nevaru augsti s.: galva reibst; ‡

6) anziehen, umnehmen (ein Kleidungsstück)
Auleja: sviežuos kaidu skareņu i[r] nuoiemu da baznīcai; ‡

7) plötzlich (in einer andern Richtung) zu laufen od. schnell zu gehen anfangen:
zirgs tīri labi gāja pa vagu, bet sabaidījies sviedēs uz uotru pusi Kaltenbr., Saikava; ‡

8) s. (kam) klāt, sich anzufreunden versuchen:
s. klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56. sviežuoties viņam par draugu Dzimtene V, 215. Miķelis nu ir atkal sviedies pie Aijas Jauns. Raksti III, 91. Subst. sviêdums: pa tam šautru sviedumam BW. 13250, 6. par šautriņa sviedumiņu 33844. Subst. sviêdējs: svieżat mani, sviedējiņi! BW. 32285 var.

Avots: EH II, 620, 621

taks: auch Behnen, Iw., Puhren, Pussen, Plvv. I, 88, 100, 148, 165, 178, 221, 229. 242, 260, 263, 266, 272, 280, 285, 289, 296, 297, 300. tec[i], upīte, citu taku (od. zu taka?)! BW. 8959 und 14579. taciņa malā 33586. treji taki Tdz. 58537.

Avots: EH II, 665

taks (li. tãkas "Fusssteig", slav. tokъ "Fliessen, Strömung", av. taka- "Lauf" ) Autz, Bauske, Dunika, Gr.-Essern, Frauenb., Kandau, Katzd., Kurs., N.Bartau; Nigr.,Rutzau, Stenden, Wandsen, taka Spr., der Pfad, Fusssteig: taka (Var.: takas, te̦ka, te̦kas) maliņā BW. 33827. visi taki man zināmi 30535, 1. saules ze̦lta taks R. Sk II, 33. iekuopti taciņi Austr. kal. v. J. 1893, S. 43. mežuos ve̦d zāļaina taka A. XX, 137. žē̦l... ir iemītuo taku Vēr. I, 1154; Lauf und Gang des Wassers; Wasserbett L.; zaķi iet takā Aahof, die Hasen sind läufisch. Zu tecêt.

Avots: ME IV, 126

I tèce ² : "ūdens pelce; izbradāta vieta" Warkl.; "slapja vieta mežā, kur tādas kâ iztakas" (mit ê ² ) Ramkau; das alte Flussbett der Aa Zemzare Lejasc. 114; aiz kalniņa tēcītē BW. V, S. 240.

Avots: EH II, 677

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. ² 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153

te̦ka,

1) te̦ka U., Spr., te̦ks U., Gļiebava, Siuxt, der Pfad, der Fusssteig
U.: visas te̦kas man zināmas (es zināju visus te̦kus 30535) bāleliņa birztalā BW. 13575, 1. sāskrēja vedēji pa cūku te̦kām 16238, 4 var. kuopā viņi bija izte̦kājuši ganu te̦kas Janš. tikvien gan nuo . . . cilvē̦ka mūža ir, kâ nuote̦kāt visas savas te̦kas Siliņš 31. viņš ierauga teciņu un gāja, gāja pa šuo teciņu JK. V, 1, 58. kur viņas te̦ka uzgāja uz braucamuo ceļu Kaudz. M. 109. tu staigātu . . . Golgatas te̦ku 57. ērkšķu te̦ks Stari II, 871. brīžam taisna mūža te̦ka, brīžam gāja līkumā BW. 325. rāmuo te̦ha ir labi iestaigāta Glück Spr. Sal. 15, 19. skudras te̦ka Etn. II, 134. saules te̦ka Br. 227;

2) galvas te̦ks N.-Autz n. U., der Scheitel;
peļu te̦ka, ein dunkler Streifen dem Rücken entlang: salnis zirgs ir... skaistāks nekâ briedis, un šim vēl tāda kuoša peļu te̦ka pa muguru Janš. Dzimtene ² I, 339;

3) upes te̦ka, ein Flussbett:
nuogulu daudzums upes te̦kā augs MWM. VIII, 853;

4) der Wechsel (vom Wilde)
Dr.;

5) ceļa te̦kas, plantago Ranken n. Birsman. Für taka, taks mit dem e von tecêt.

Avots: ME IV, 158

tḕrce: auch (mit ḕr ² ) Sessw., Plvv. II, 218 (aus Baldohn); eine mit Gras bewachsene Niederung, wo sich beim Regenwetter und im Frühling Wasser ansammelt (mit êr ² ) Orellen; "slapja vieta mežā, kur tādas kâ iztakas" (mit ẽr; neben têce ² dass.) Ramkau; "birztala pļavā" (mit êr ² ) AP.; zaķīt[i]s lēca nuo tērcītes tērcītē Tdz. 46797.

Avots: EH II, 677

tre̦sa, ein Springinsfeld, Hurlebusch Kronw. n. U. Zu tresêt III, trēst und li. tresiù "laufe, bin ausgelassen, läufisch", trasyti "umherlaufen" bei Bezzenberger BGLS. 332, vilktrasa "vilktakas" (bei Būga KSn. I, 300 und LtT. II, 14)?

Avots: ME IV, 231

vilkacis (li. vil˜kakis "der Werwolf"),

1) vilkacis AP., C., Jürg., Wolm., (mit ilˆ ² ) Salis, (mit il˜ ) Dond., Segew., Siuxt, Pankelhof, Tr., Frauenb., U., Linden n. Mag. XIII, 3, 60, vilkatis, vilkats (li. vilkãtas ) St., U., vilkata (li. vilkatà ) Tr., vilkate Kaudz. Atmiņas I, 27, comm., der Werwolf:
Sprw. kad vilkaci pie vārda sauc, tad suņi plēš Br. s. v. p. 111. vilkaci tik var ar sudraba luodi nuošaut Mag. XIII, 3, 60. mežsargs nuopratis, ka tas vilkatis - ielādējis dzīvsudrabu un tad nuošāvis LP. VI, 146. vai viņš nav pārvērties par vilkaci vai lāci? Janš. Bandavā I, 274. tie gādājuši par visiem vilkatām LP. VII, 930, pazinu Jurīti vilkača (Var.: vilkaša) rada BW. 19392. vilkatas bērniņus 19392, 2. vilkačuos skriet, sich in Werwölfe verwandeln und davonlaufen Frauenb. pazinuši . . . vīru un sievu, par kuriem visi runājuši, ka tie Jāņu naktī skre juot vilkatās Janš. Bandavā I, 274;

2) ein heisshungriger Mensch
Linden n. Mag. XIII, 3, 60. vilkacis dürfte nach acs "Auge" aus vilkat- umgebildet sein. vilkat aber erinnert an ai. ved. vṛkáti-ḥ "gefährlicher, bösartiger Mensch" ; und W. Schulze Jagič Festschr. 3435 findet dasselbe Suffix in gr. αἰετός "Adler". Būga dagegen meint PФB. LXXI, 466 und KSn. I, 300, dass li: le. vilkata- durch *viltaka- (vgl. le. vilte̦ka) aus einem urbalt. *vilkatakas (vgl. le. vilkataks) "žmogus, kuris vilku teka" entstanden sei.

Avots: ME IV, 587

vilte̦ka LP. VII, 916, = vilkacis (s. Notiz dazu). Durch *viltaka aus *vilkta oder (??) umgestellt aus vilkata.

Avots: ME IV, 596

zâļaîns, = zâlaîns, reich an Gras Wid., A.-Ottenhof, AP., Bauske, C., Dond., Erlaa, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Mahlup, Pankelhof, Saikava, Schwanh., Selsau, Sessw.: zāļaina taka A.XX, 137. zāļainiem līčiem Upīte Medn. laiki 57.

Avots: ME IV, 699

žaûstaļa,

1) comm., = taka">žaûstaka (mit aû ) Schwanb., Vīt.;

2) ein Schimpfwort Lubn. (mit aû ).

Avots: ME IV, 791

žaûstalnieks Vīt., = taka">žaûstaka.

Avots: ME IV, 791

žaûstava Lubn., Vīt., comm., = taka">žaûstaka; žaustuve Bers., ein Mädchen, das in Nachbarschaft umherzugehen und mit jungen Leuten zu toben pflegt.

Avots: ME IV, 791

žaûstavnieks Meiran, Lubn., Sessw., Selsau, Vīt., = taka">žaûstaka.

Avots: ME IV, 791