Paplašinātā meklēšana

dupes L., Krebsnester (an Bachufern. [Vielleicht zu dupis.]

Avots: ME I, 518

[kraupes U., Runzeln. - Wohl zu kŗaũpa.]

Avots: ME II, 264

‡ II kraupes Sessw., = kraũkas.

Avots: EH I, 644

padupes: "das Bachufer" ME. III, 19 zu ersetzen durch "Behausungen der Krebse unter dem Bachufer".

Avots: EH II, 129

padupes,

1) Krebsnester, Löcher an den Bachufern, [das Bachufer
Bielenstein Holzb. 681]: iznesis varžu gaļas smaku pa visām alām un pādupēm Duomas IV, 460;

2) in Kurland ("tahmisch"n. St.) die Bierneige
L. [In der Bed. 1 zu dupes; desgleichen (vgl. padubenis) in der Bed. 2, wenn padupes 2 nicht aus einem tahm. padups < *padubes entnommen ist.]

Avots: ME III, 19

raudupes, Scorzonere, Schwarzwurz (scorzonera humilis L.) RKr. II, 78.

Avots: ME III, 484

‡ *še̦ltupes, ein Kraut ("zāles") Strods Par. vōrdn. 168.

Avots: EH II, 625

‡ šņupes Bald., Rutzau u. a., der Schnupfen.

Avots: EH II, 654

tupesis: auzu, miežu t. Iw. siena t. Iw., Pussen; lē̦cu tupeši BielU., Wickenhäufchen.

Avots: EH II, 703

tupesis U., Mag: IV, 2, 151, Ugalen n. FBR. VII, 18, Dond., Frauenb., Gramsden, Gr.-Essern, Kurs., Nigr., Selg., Stenden, tupezis U., Kand., Wandsen, ein (runder Dond., Wandsen) Heuhaufen; Heuschober; tupesis Dr., Dunika, Durben, Gold., Grobin, Kalleten, Kurs., Nigr., Demin. tupestiņš, tupezis Windau, ein kleiner Getreidehaufen (auf dem Felde): siena tupesis A. v. J. 1892, S. 203. trums sēž kâ siena tupesis Br. 197. sausu sienu krauj tupešuos un vilcina pie šķūņa Dond. kā siena tupesis nuosēdis priekšā Lautb. Niedr. Vidvuds S. 25. tupešuos sakŗautu sienu Janš. Mežv. ļ. II, 323. miežu tupesis Dunika, Kurs., Nigr. auzu tupesis Nigr., Grobin. auzu un miežu tupestiņi izmē̦tāti šur tur pa laukiem Birznieks-Upītis. salmu tupesītis BW. piel. ² 2470, 3. tupesis atlika laidaru kaisīt BW. 20364. - Scherzhaft auf ein Mädchen bezogen: Līzīte tupesis aizgaldā sēd BW. 20959. Zu tupa.

Avots: ME IV, 266, 267

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ àizdĩžât,

1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;

2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar kājām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.

Avots: EH I, 19

‡ àizdukurêt,

1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;

2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.

Avots: EH I, 20

àizgr,aût, tr., hinstürzen, niederstürzend versperren: ceļu. Refl. - sich schwerfälling hinter etwas hinsetzen (aizkrāsnē), hinbrausen, tönen: dziesma aizgrāvās pāri uz upes pusi MWM. X, 242.

Avots: ME I, 28

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48

àizsalˆt, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48

àizsērst (Bersohn), = àizsẽrst: ve̦lns piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. ve̦lns, Salaci aizsē̦rsdams, nesis sagšā akmeņus LP. VII, 479. milzis aizsērsis se̦nākuo e̦ze̦ru LP. VII, 1304. ve̦lns aizsērš upes LP. VII, 1104. Subst. aizsērsējs LP. VII, V, der Teufel, der Riese, der die Flüsse, Seen verschüttet; aizsē̦rsums, der Erd-, Steinaufwurf LP. VII, 1304.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640

Avots: ME I, 49

àizvil˜cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

àlkšņaîns, erlenreich, mit Erlen bewachsen: upes alkšņainā gultne Stari I, 323.

Avots: ME I, 68

apgluoduôt, apgluotêt, -uôt, intr., vom Schlamm überzogen werden: ūdensveči tik apgluoduojuši, zvīnaiņi Vēr. I, 242. upes kuoki un akmeņi apgluoduojuši JK.

Avots: ME I, 87

‡ apķņàbât ² Oknist = apknābât: vistas visas kaņupes apkņābājušas.

Avots: EH I, 93

‡ apmanguôt,

1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;

2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.

Avots: EH I, 100

ãpuš: auch (mit à ² ) FBR. IX, 157, Erlaa n. FBR. XI, 15, Heidenfeld, KalrE., Saikava: ā. caurumam Saikava n. Fil. mat. 177. kãrkli saauguši ā. upes Heidenfeld. te ir ā.: vienā pusē un uotrā pusē KatrE. grãvis ir ā. ebenda. šitie grāvji ir ā. rakti ebenda.

Avots: EH I, 194

‡ ardavât (> hochle. ordovāt), lant rufen, schreien: ardavāja pluostnieki ap kruogu un pie upes Fil. mat. 183.

Avots: EH I, 129

atlabinât, tr.,

1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;

2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.

Avots: ME I, 170

‡ atleja (mit ostle. ej aus ij?) Bērzgale "= (upes">upes) attaka".

Avots: EH I, 153

‡ atsklidinât Dunika, Rutzau, = ‡ atslidinât: ragutiņas atsklidināja uz šuo upes krastu. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ atslidinâtiês.

Avots: EH I, 166

attir̃kšķêt C., intr., sich knarrend herbewegen, herknarren: rati attirkšķēja nuo viņpus upes A. XII, 733.

Avots: ME I, 205

I atvars: dziļā upes atvarā BW. 32886, 1 var. (fig.) kādas dziesmes bij tai Mildai nu vai viss pasaules a˙! AP.

Avots: EH I, 178

‡ atviņ̂ģuôt ² Dunika, Rutzau, in Windungen, Krümmungen herannahen: pa zâli atviņģuoja ķirmins. līdeka atviņģuoja nuo upes dziļuma.

Avots: EH I, 181

‡ aũda Salis "upes%20atvars">upes atvars": audas (gespr.: oũdi) ir nuo tāda iznesuma, kur ūdens viņas izgriež, tik dziļa a., ka ne˙maz dibenu nedabū. līdakas dzīvuo audās. Aus liv. *ouda> ōda "Grab"; vgl. estn. haud "Grubë, merehauad "tiefe Stellen im Meerë.

Avots: EH I, 183

aûgšgals, das obere Ende: spāru augšgali LP. VII, 463; upes augšgals, der Oberlauf des Flusses LP. VII, 709. Kurzemes augšgals, Oberkurland.

Avots: ME I, 219

avuõts: gen. s. avutiņa BW. 17550, 4 var.; BWp. 2572, 1 var. (aus Lennew.); dial. gesprochen aũuôts Salisb., auvuots Arrasch n. BielU., AP., Lös.: ūdens avuotiņš BW. 15166, 12 var. bezdibe̦na avuotiņš 24504. nuo upes avuotiņa 4806. te̦kuoša avuota 21261, 2 var. strieguošā avuotā 23247. iz ve̦rduoša avuotiņa 29678, 2.

Avots: EH I, 190

II balsts Bers. dial. f. balss, die Stimme: dziediet skaņi, upes meitas, upē balsta nelaidiet Pūrs I, 110; BW. 220. vienā bàlstā ² Bers. Soonaxt; vgl. vienā balsī], auch vienā balstā AP.], fortwährend: ienaidnieki vienā balstā apšaudījuši pili LP. VII, 1082. balsts und balss werden dial. promiscue gebraucht.

Avots: ME I, 256

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

I bliẽķis [nebst li. bliekis aus mnd. blēk(e)],

1) die Bleiche, der Ort, wo die Leinwandbleiche stattfindet:
es blieķu dārzā biju St. blieķa meitas velējas aiz upes Lautb. L. 33. aude̦kli tagad blieķī; stip liec aude̦klus uz blieķi, blieķī (= uz bala) Serb., AP., Sessw. A. XI, 81.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):1)

Avots: ME I, 317

‡ blìžgas ² Saikava, platschernder Larm: upes salā aruot iet b. vien pa vagu: pilna ūdens. b. vien aizgāja ar sīva mucu.

Avots: EH I, 231

brist, brìedu od. - ìenu, bridu (li. bredù od. brendù, brìsti), waten: pa purvu; seltener: purvu brist. saules meita jūŗu brida. pati bridu dubļu dubļus. gauži raud sila priede, kumeliņš saknes brida BW. 5116. saule brida mākuoņus, od. saule brida dubļuos, bewölkte sich BW. 8958; 17283, 3. visas upes (auch visām upēm) pāri bridu. bried ar galvu, ja nav kāju BW. 23223. tam jābrien rīta rasa BW. 29276, 1. Subst. bridums, das Waten: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta bridumiņu! Der Lok. bridumā dienst ebenso, wie bridin, bristin und Verstärkung von brist: brienu purvu brienamuo od. purvus brienamuos od. briedamuos od. bridumā BW. 18761. Weiterhin zu ksl. брести "waten" [непрѣбрьдомъ "nicht zu durchwaten" und wohl aus alb. breϑ "hüpfe"; vgl. G. Meyer IF. V, 181, van Wijk IF. XXVIII, 128 ff., Berneker Wrtb. I, 83 und Trautmann Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 332, 333

I čala,

1) das Geschwätz
[Bers., Nigr.], Gemurmel, Geflüster: uz reizi čala gāja pa zãli Apsk. I, 328. tur bija nemitīga, nejauka čala. So auch lakstīgalu, meža, viļņu čala. krāšņie ziedi nuozuda upes jautrās čalās A. XXI, 619;

2) die Schwätzerin:
viņa ir tik tāda čaliņa; [die Elster Nigr.].

Avots: ME I, 402

če̦gamā "?": meklē tāda ezeriņa, kur deviņas upes te̦k! devītā če̦gamā būs tev svārkus izmazgāt BW. 31982 (aus Lös.)

Avots: ME I, 409

dalbis (unter dal˜ba),

5): auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, (mit al˜ ) Orellen;

7): auch (mit al˜ ) Upesgrīva; "kuoks kūļu celšanai" ebenda; ‡

11) der Pflanzensteogel
Grob. (mit al˜); "spēcīgs puķes asns, jaunaugums" (mit al˜ ) Wirginalen.

Avots: EH I, 304

‡ daũdzvā`rdaîns, vielnamig: daudzvārdainas upes Janš. Nīca 8.

Avots: EH I, 310

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465

I dižuôtiês (li. didžiúotis), dižîtiês RKr. XVI, 228, sich gross tun, sich rühmen, prahlen, prunken: tu ne˙maz tâ man te nedižuojies! nuo šīs vai tās upes dzimuši dižuojās [Rutzau] grieķu varuoņi Pūrs I, 99.

Avots: ME I, 476

duôbums: auch Wolmarshof, mit ùo ² auch Aahof;

1): kuoka duobumā BW. 27957, 6 var.;

3): die Höhlung in einem angefressenen Zahn
BielU.; upes d. Salis, = atvars I; ‡

4) ein hölzernes Gefäss, dessen Wandung aus éinem Holzstück angefertigt ist:
nuo apaļa kuoka iztaisīts d. Iw. duobumā dibins nuo virsus dzīts iekšā Siuxt.

Avots: EH I, 349, 350

duoņa, 1): tā (kundzene) bija gaŗa, slaika kâ upes: duoņa Janš. Mežv. ļ. II, 78;

2): (das Brotende)
auch. Selg., (mit uõ ) Glūda.

Avots: EH I, 350

[dubes L., = upes">dupes; zu dubt.]

Avots: ME I, 509

dum̃bla [Nigr., Līn.], der Schlamm: Ēģiptes ielejās zemes kārtas radušās nuo Nīlupes saskaluojumiem un dumblas (dūņu) slāņiem Antrop. III, 29. [dùmbla ² (gen. s. od. nom. s.?) zeme Lauri "purvaina zeme". krievs iegāja dumblā un uzcēla māju.] Zu li. dum̃blas, [dumlas (Szyrwid unter kał "Schlamm": vgl. le. dumbrs].

Kļūdu labojums:
29 = 28

Avots: ME I, 514

duplis ein Gefäss, in dem man Salz hält od. Fatt zerstösst Edwahlen n. U. [Nebst dupes und dupis wohl zu ksl. dupļģ "hohl ", r. дуплó "Höhlung im Baumstamm ", čech. duopa "Höhlung ", ahd. tobal "enges Tal " u. a. bei Berneker Wrtb. I, 237 f.]

Avots: ME I, 518

dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.

Kļūdu labojums:
3254 = 13254

Avots: ME I, 552, 553

dzir̃navas, dzir̃nus, dzir̃nas (li. gìrnos). Pl. t., Demin. dzir̃naviņas. auch dzir̃nuviņas. dzir̃nutiņas BW. 7924. 7954. dzir̃niņas, dzir̃nītes 7938. dzirnatiņas. dzirnavtiņas BW. 30270, 3.

1) die Quirne
Kand., Saikau. St.: ūdens tāļu lejiņā, smagas dzirnus maltuvē BW. 6941;

2) in vielen Gegenden Mühle überhaupt,
so z. B. in Oppek., wo man daher ruoku dz., die Quirne, von ūdens und vēja dz. unterscheidet. vẽja dzirnas rudzus mala, ūdens dzirnas iesaliņu Ltd. 2997. dzirnavas pacelt, die Mühle zum Grobmahlen stellen U. Sprw.: pirmais dzirnavās, pirmais maļ;

3) vēža dzirna [li. vė´žio gìrna], dzirniņa, dzirnava, dzirnaviņa LP. VII, 1251. dzirnutiņa Etn. III, 8. der Krebsstein:
dzirnaviņas upes vēzim atruodas zem mutes krūtīs, un tās izskatās kâ balts zirnis Etn. II, 134. [Zu apr. girnoywis "Quirne", aksl. žrъпъvi, got. qairnus, "μύλος", ahd. kuerna od. curn "Mühlstein" u. a.; vgl. auch le. dze̦ruoklis,]

Avots: ME I, 554, 555

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît ² AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

dzelˆmenis, die Tiefe, dzelme: upes dzelmenī viņa lūkuojās JR. V, 167. jūŗas dzelmenī Asp. dzelmeņi apkārt veŗas Rainis Gals un sākums 191.

Avots: ME I, 541

‡ gaideniski, Adv., in Erwartungstellung: ja venteri plūdu laikā, kad ūdens nāk pa upi augšā, iespiež ar muti pret upes iete̦ku, tad saka, ka venteris iespiests g. NB.

Avots: EH I, 376

grimt C., [Schujen, Jürg., N. -Peb., Neuenb.], grim̂t ² Kand., [Bl., Ruj., Pl., Dond., Selg., Līn.], grim̃t PS., [Salis, Wolm., Serbigal], -stu, -mu, intr., sinken, untergehen, zu Grunde gehen : laiva sāka jau grimt. sniegs grima zem kājām Vēr. II, 171. aiz upes saule grima MWM. VIII, 325. ve̦zumi pa˙visam grima nuost Kaudz. M. vai tādēļ zemē grimt, kad nuoņēma vainadziņu BW. 13709, 12. kuģnieks raugās, rūpēs grimis Vēr. I, 1324. [uz mani vien grimst U., man fällt über mich allein her. - Nebst gremdêt zu li. grimstù (prt. grimzdaũ) "sinke", gramzdinti "versenken", aksl. pogre̦zno,ti "untersinken", pogro,ziti "einsenken", vgl. Le. Gr. 582 ¹ , Trautmann Wrtb. 97 f., Berneker Wrtb. I, 350, Agrell Zwei Beitr. 72.]

Kļūdu labojums:
grimt C. = grìmt C.

Avots: ME I, 655

griñdulis, ‡

2) "kuoka rīks, ar kuo aizspruostuo duris" Upesgrīva (Uguņciems).

Avots: EH I, 406

‡ gŗuôbe ² Stenden, eine ausgefahrene; ausgegrabene, ausgespülte usw. längliche Gruft: ceļā bedres, gŗuobes. pie upes ceļš iet pa gŗuobi (Schlucht).

Avots: EH I, 415

grùzis,

2): auch AP., (mit ù ² ) Oknist, Nautrēni, Warkl.;

3): sabēra kaņupes sietā un izsijāja grùžus ² Mahlup;

4): ielas pilnas kâ grūžu A. Brigadere Daugava 1928, S, 1321; ‡

5) "?": kuo sauc grùzi ² , tāda sìena luopi neē̦d Heidenfeld; vgl. unten grūžs.

Avots: EH I, 413

[ìedrupt,

1) sich abzubröckeln anfangen:
upes krasts iedrupis; siena iedrupusi;

2) einstürzen
(intr.): kartupeļu bedre iedrupusi Salis.]

Avots: ME II, 11

[iẽjuõms,

1) eine Flusskrüssung:
upes iẽjuomā Morizberg.] smilšainem iejuomiem izruotātu krastu MWM. IX, 455;

[2) = ieruoza Fest.].

Avots: ME II, 23

ielìkums, Eingebogenes, die Biegung, Bucht: upes ielīkums Kaudz. M.

Avots: ME II, 39

ielùocis (unter iẽlùoks ),

2): klusā birzes ieluocī Janš. Mežv. ļ. I, 145. pilskalns upes ieluoča krantā 333.

Avots: EH I, 528

I ìemilˆzt ^2: sieksta iemilzusi upes sane̦sumuos Stenden. grāvis iemilzis Laidsen; mit der Zeit (hin)einsinken Dond., Frauenb.: miets mē̦sluos iemilzis, ka ne izkustināt vairs nevar.

Avots: EH I, 530

ìerâvums,

1) das nomen acti zu ìeraût 7: priekš šī ceļa ierāvuma upes ūdeņi uzplūda par e̦ze̦ru Konv. ² 2193;

2) das nomen acti zu ìeraût 1: kāda mūŗa laukumu, kuŗam nav nedz izlaidumu, nedz ierāvumu Būv.

Avots: ME II, 57

‡ izblùžģinât ² Saikava, plätschernden Lärm verursachend, aus dem Wasser hinausbefördern: izblūžģināja ķēvi nuo upes.

Avots: EH I, 435

izkâpt [li. iškópti],

1) aus -, heraussteigen:
nuo upes izkāpa septiņas guovis I Mos. 41, 2. meita izkāpj nuo ratiem LP. IV, 138. izkāpt malā, ans Land steigen, landen;

2) bites izkāpt, zeideln:
bites gan arī bij izkāptas Latv. Refl. - tiês, zur Genüge, viel steigen: arājs izkāpies, nevarējis izkāpt, ve̦zums par augstu LP. VI, 162.

Avots: ME I, 750

izķeñcêt, tr., herausnehmen, aus dem Wasser entweden, stibitzen: ķeseles nuo upes Kand.

Avots: ME I, 759

izplûst (li. išplústi),

1) intr., aus -, überströmen, aus -, überfliessen, sich ergiessen:
viņš klintis sitis, ka upes izplūdušas Psalm 78, 20. pa muti izplūda asinis Vēr. II, 443. saldas smaršas izplūda JR. IV, 66. gaisma izplūda pa visām te̦lpām A. XXI, 492. re̦snumā izplūdušais skuoluotājs Saul. bet vienīgā skaidrība nuo manas sirds izplūda karstā dieva lūgšanā Latv.;

[2) ruchbar werden
U.;

3) abortieren
U.].

Avots: ME I, 784

izskaluôt [li. išskaláuti], tr., ausspülen: izvārītuos aude̦klus izvēlē un izskaluo Etn. III, 71. tur upes malā kūtij bij izskaluots pamats LP. IV, 102. jāizskaluo rīkle nuo nedēļas putekļiem.

Avots: ME I, 797

izšķelˆt [li. išskélti], tr., ausspalten, quellen, entspringen lassen: tu esi izšķēlis avuotus un upes Psalm 74, 15. Muozus zizlis, kuŗš nuo klints dzīvību izšķeļ Egl. Refl. - tiês, sich ausspalten, sich zerspalten, sich teilen: šķidrā bārzdiņa pa˙visam izšķē̦lusēs un izjukuse AU.

Avots: ME I, 810

izsusêt, izsust, intr., austrocken, trocken werden, versiegen: lai e̦ze̦ri izsusē̦tu BW. 13467, 1. vai zeme nav pārāk izsusējusi? JU. upes izsus Etn. I, 78. izsusušas rīkles Apsk.

Avots: ME I, 807

‡ III kàlts ^2, -s, "upes krasta daļa, kas ieliecas upē" Saikava, "eine höher gelegene Stelle am Seeufer" Lubn.; kalts "das durch Besehwemmung wachsende Ufer eines Flusses" Kalz. n. BieIU. Zu kalte 1? Oder zu li. atsikal˜ti "sich anlehnen", ai. kaṭaka-ḥ "Bergabhang" und ahd. halda "Bergabhang" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 599)?

Avots: EH I, 579

II kal˜va [Bl.] (li. kalvà, acc. s. kal˜vą "eine kleine Anhöhe"),

1) eine Anhöhe, ein Hügel
Grob.: šis bij ieduomājies kalnus, kalvas ievelt gŗavās un visu apgabalu nuolīdzināt LP. VI, 517. par kalvām Ruojas jūŗmalē sauc kalnu rindas aiz kāpām - zemē iekšā. pie kalna uz vakariem pieslienas kāda pus˙uotra versti gaŗa kalva LP. VII, 94; ["eine Weide (ganība), wo nur Heidekraut wächst" Turlau];

2) eine kleine Insel
[Umaiten], Elv.: tai vietā, kur sieva gulējuse, viļņi atkāpušies, - izcē̦lusies kalva (saliņa) LP. V, 391. tur upes līkumā bijuse kalva (sala) un uz tās kalvas le̦pnas pils V, 264. me̦lni dze̦lzu vīri jūŗas kalvā sienu pļāva Tr. IV, 480; eine Halbinsel Preekuln;

3) Bai, Meerbusen [?]
L.; die Sandbank Perk. Zu kalns, celt.

Avots: ME II, 146

kaņupe (unter kaņepe): auch Gr.-Buschh. n. FB Xll, 64, Sussei n. FBR. VII, 132, Dunika, Grob., Kal., Mahlup, OB., Oknist: kâ k. dārziņā BW. 21506. par gaŗām kaņupēm 12662 var.; vēja kaņupes "debestiņas" Alswig.

Avots: EH I, 585

karelis, karenis [li. karinỹs "то, что провѣшивается"], etwas, was hängt, baumelt, das Gehänge: tup, tup, tupesi, kar, kar, kareli; grib tupesis kareli baudīt (Var.: tupeņam grib(as) tikt pie kareņa) RKr. VII, 451, 1, 2. Zu kārt.

Avots: ME II, 161

II ķauķis,

1) die Kröte
E., Lautb., Aps., Wend., [Serbigal], RKr. VIII, 101 ;

2) der Mönch, Schwarzkopf (sylvia atricapilla) ;
dārza ķaûķis ² [Sessau], Gartengrasmücke (sylvia hortensis) Nat. XXXVII, 135 ; ce̦ru od. dūņu ķ., Schilfsänger (sylvia phragmitis) 118 ; iedze̦lte̦nais ķ., Gartenlaubsänger, Spottvogel (ficedula hypolais) 128 ; kārklu ķ., der Buschrohrsänger (sylvia locustella) Ar. ; krūmu ķ., die Zaungrasmücke (sylvia curruca) Nat. XXXVII, 132 ; meža od. pe̦lē̦kais k., Dorngrasmücke (sylvia cinerea) 134 ; niedr,u ķ., Sumpfrohrsänger (sylvia palustris) Ar. ; sīkraibais ķ., Sperbergrasmücke (sylvia nisoria) Nat. XXXVII, 136 ; upes ķ., Flussrohrsänger (salicaria fluviatilis) ; ziedu ķ., Waldlaubvogel, Weidenzeisig (ficedula sibilatrix) ;

3) ein wohlgenährtes Kind:
tas ir tâ nuozīdies, nuoēdies kâ viens ķauķis Frauenb. ;

4) "jem., der wenig gesehen hat und wenig weiss":
kuo nu prasi tam ķauķim paduomu Wenden ; der Pfuscher ;

5) verächtliche Bezeichnung eines Gegenstandes:
tā kar,uote tāda kâ ķauķis Bers., verächtliche Bezeichnung für den Kopf.

Avots: ME II, 357

ķeksis, Demin. verächtl. ķekselis,

1) der Haken:
ķeksis - dzelzs kāsis ar kuoka kātu ; lietuo dažādām vajadzībām dzīvē Konv. ^{1 ;} der Feuerhaken, der Bootshaken: ar ķeksi nuorauj baļķus de̦guošām mājām, izve̦lk baļķus nuo upes, pludina tuos pa upēm, izķeksē mēslus nuo ratiem, ve̦lk linus nuo mārks Serb., Lös., Nerft, Kand. rakstīšana ir jau izcīnījusies laukā iz kāšu un ķekšu laikme̦ta A. XIII. 474 ;

2) Krücke, Stelze
L.:

3) der Hakenlachs
L. ;

4) der Kinderzahn
Samiten, Kand. ;

5) ein Klügling:
tas tik vare̦ns ķeksis Wolm. Zuweilen hat das Wort einen verächtlichen Beigeschmack: man tuo pašu vīra kranci (Var.: ķeksi) meža putni nuoknābuši BW. 27116. [Le. ķeksis (woraus wohl li. kẽkšis "Feuerhaken" in Jūžintai) wohl durch liv. kekš "Bootsshaken" wahrscheinlich aus dem Nordgermanischen ; vgl. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 361

‡ ķereksis Dahlen, eine nicht abgedämmte Stelle im Fluss: visā upes platumā paliktu caurbraukšanai 3 neaizdambē̦tas vietas ķerekši J. Siliņš Latvijas zivis 35. Vgl. ķērksis 1.

Avots: EH I, 696

klàusît: auch N.- Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit aû ² ) AP., Frauenb., Ramkau, (mit aũ ) Blieden, Gramsden, Lesten, Orellen, Roop, Siuxt, Wairisel, Zabeln,

1): klaus[i], kuo pateikšu! Oknist. es jau klausīju, klausīju upes dziļumā Pas. XII, 497 (aus Lettg.);

2): nevar katram k. pakaļā (= ticêt) Salis. saimnieks jāklausa BielU.;

3): bij jābrauc kungam k. Mahlup, Siuxt. cik ilgi šis vēl tev klausīs (= kalpuos)? Saikava. Refl. -tiês, ‡

3) gehorchen
Auleja, Kaltenbr. Subst. klausītãjs, ‡

2) ein Knecht:
divi vīri bija klausītāji, trešais - vaļenieks Siuxt

Avots: EH I, 611

klija, klīja, roter Milan, Gabelweihe (milvus regalis) Natur XXXVII, 16; RKr. VIII, 87; gemeine Raubmöwe (lestris parasita) RKr. VIII, 99. me̦lnā klīja, schwarzen Milan (milvus niger) Natur. XXXVII, 17; eine grosse Möwe L.; ein junger Habicht Bergm.; der Goldregenpfeifer: putni nuosprieduši, ka vāluodzei un klijai nav brīv dzert nuo upes LP. VI, 194. Reimwort zu lija. [Nach Petersson Etymol. Miszellen 34 f. klija "Möwe" zu klienis "Regenvogel". Die Nebenform klīja ist wohl nur dialektisch aus klija entstanden (s. Le. Gr. § 63); oder umgekehrt klija aus klīja (vgl. klijas "Kleie")?]

Avots: ME II, 226

‡ III klĩns (?) Talsen, Upesgrīva, glatt: k. le̦dus.

Avots: EH I, 619

klusãm, Instr. Pl., still, leise, sachte, heimlich: visas upes klusām te̦k BW. 31033, 1. Zur Verstärkung mit vorangehendem Gen. Plur.: māte klusu klusām steidzās mājās A. XVI, 299.

Avots: ME II, 237

‡ II knaši, nach einer Überschwemmung übriggebliebener Schutt AP.: kad upes pļavas pārplūst vasarā priekš nuopļaušanas, tad visu zâli apne̦s netīru ar knašiem. k. ir visādi netīrumi nuo upes.

Avots: EH I, 628

krãbiņš: auch Strasden, Upesgrīva.

Avots: EH I, 644

krācaîns, kŗācaîns, reich ar Stromschnellen, WAsserfällen: krācainas upes Konv. 1576.

Avots: ME II, 265

‡ *kraujmalis, = kraujmala (?): upes dziesmu klausījuos: ūdens sauca, akmens vilka, kraujmalītis vizināja Tdz. 52237.

Avots: EH I, 643

kràulis C.,

1) kraûlis Mar., kraûlis ² Zabeln, Līn., krauls, Absturz, steiles Ufer, Bergwand:
pilni krauļi piesē̦duši ventinieku zeltenīšu BW. 30023. pilni krauļi ievu ziedu 14579. kruogs atruodas uz upes krauļa Lautb. pa dienu ķeŗ vēžus kraulu alās Etn. III, 96;

2) ein verfaultes Holzstück, ein Baumstumpf, Wurzelstück
[kraûlis Jürg., Arasch]: ve̦lni samukuši nuoras malā krauļu (čakārņu) gubiņā LP. VII, 489. upīte, kas pa siekstām un krauļiem tecēja caur purvāju Saul. var ņemt kaut kādu zariņu vai apgraulējušu kraulīti Vīt. 70;

3) krauli, Schmierbrand (tilletia caries)
RKr. II, 79. [In der Bed. 1 zu krauja III.]

Avots: ME II, 263

kŗaũpe [auch Nigr., Dunika],

1) [Schorf Gr.-Essern, Luttr., Wandsen]; auch: kraupe, die Krätze [am Vieh Wirginalen]:
lai tā kraupe nepielipa pie tavām ruociņām BW. 24136 [aus Kabillen];

2) grobe, unebene Rinde:
velc, sērdiene, bē̦rza kraupi! BW., Band V, No 4601 1 [aus Kabillen]. bē̦rza kŗaupes ce̦purīte 30562 [aus Kabillen;

3) kŗaũpes zâle Dunika], kŗaupa [wohl zu kŗaũpis] zâle Mag. IV, 2, 52, der Hahnenfuss (eine Pflanze);

[4) kŗaũpe, ein Schimpfwort
Gr.-Essern.] Zu kŗaũpa.

Avots: ME II, 296

‡ II kraupe, in der Verbindung kalna k. "ein kahler, felsiger Bergrücken": gulēt zâlē uz kalna kraupes Veselis Daugava 1934, S. 315.

Avots: EH I, 644

krauta, das Ufer: stāvēja upes krautā. [Zu krauja III.]

Avots: ME II, 264

[krička "eine schaufelformige Holzgabet zum Windigen" Upesgrīva. - Vgl. kridžuks.]

Avots: ME II, 277

‡ kriteniski "?": ja venteri plūdu laika, kad ūdens sāk krist, iespiež ar muti pret upes izte̦ku, tad saka, ka venteris iespiests k. NB.

Avots: EH I, 656

krupt, kŗupt Perk., -ùpu, -upu, [grindig od. räudig werden Dond., Dunika]; verkümmern, zusammenschrumpfen, bersten, hocken, faulen: krūpītis pabāzis mežu cirtēju apakš pils stūŗa, lai krūp LP. VI, 491. lai nu kŗūp upes dibinā LP. V, 230. negribam šinī peklē kŗupt V, 253. muižas gaitās vien bijis jākrūp IV, 165. lai tāds labāk nerāduoties, lai kŗūpuot mājā IV, 56. bijis, kur bijis, savā istabā vien tikai grib kŗupt V, 332. tūliņ uz māju aizkrāsnī krupt VI, 315. (Vgl. li. krùpti "паршивѣть"; zu krupis (s. dies).]

Avots: ME II, 287, 288

ķuģītis Kurs., ein kleiner Haufen von Heu od. Sommergetreide, tupesītis: lielās čupās tagad nevar kŗaut, bet tikai ķuģīšuos. [Vgl. li. kiúgis "небольшой стог сѣна, ячменя".]

Avots: ME II, 391

kuģuôt, intr., schiffen: pa jūŗu; kuģuojamas upes, schiffbare Flüsse. Subst. kuģuôtãjs, der Seefahrer.

Avots: ME II, 300

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420

Late, der alte Name eines Baches nach der "litauischen" Grenze." Daher heisst der Lette latvietis, einer, der von diesem Fluss her ist" L. [Mit der "litauischen" Grenze ist hier wohl die Grenze zwischen Livland und Lettgallen (polnischLivland) gemeint; vgl. den Flussnamen Latupe und den Gesindenamen Latupes in Duhren bei Aahof, sowie den Flussnamen (in polnischer Lautform) Lota (mit ł) bei Wilno u. a. bei Būga PФB. LXXI, 467) "die Letten" sein.]

Avots: ME II, 425

lē̦kna [li. le˙kna "niedrige Wiese" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 135], feuchtes, fruchtbares Land, eine solche Wiese: aiz upes līča starp tre̦knajām lē̦knām un tīrumiem Egl. tā jau lē̦knā augusi, sagt man von einem schlank gewachsenen Mädchen Naud. [Vgl. lē̦kužas und le̦kns.]

Avots: ME II, 457

‡ lepika (??) "luokā apje̦mts le̦kns pļavas gabats pie upes" Bauske.

Avots: EH I, 734

lìcis: Demin. loc. s. līciņā BW. 2490;

2): upes līcīšuos BW: 30614, 9; das Gesträuch an einem Bache
Für.;

3): līčuos laba ganīšana: guovis ēda līča zâli BW. 7553;

4): jūŗas līcīšuos BW. 30700, 4 var.

Avots: EH I, 745

lìcis (li. liñkis "die Biegung"),

1) der Krumme:
līci, luoci, kur tu teci? Biel. R. 743;

2) Beugung, Krümmung: līču līčiem upe te̦k BW. 14359. meža līcis, eine Krümmung am Waldrande, namentlich Uferkrümmung an Bächen:
ilkses tas gāja cirst upes līcī JR. V, 45;

3) die Wiese an der Uferkrümmung eines Baches, auch
līča pļava, gew. Plur.: braukt uz līčiem Aps.;

4) jūŗas līcis, der Meerbusen;

[5) = lìcenis 1 U.] Zu lìkt.

Avots: ME II, 476, 477

Lìetava C., Litauen: lietavnieki, ve̦lla bē̦rni, ieve̦d mani Lietavā BW. 22466, 2, 3; 29429. [Aiviekstes upe... daždien kâ bāztin piebāzta (ar"puolīšüpluostiem) un nuo rīta līdz vakaram tu dzirdi tuo (puolīšu) rīkuošanu:"Lietavā!"(= uz upes kreisuo krastu; das linke Ufer gehorte ehemals züPolnisch-Livland") Ceļa biedrs 1863, No 11.]

Avots: ME II, 506

lìkucis, die Krümmung, Biegung: upes līkucī Zalkt.

Avots: ME II, 487

lìkums,

1) die Krümmung, Biegung:
līkumu, līkumu sētiņu daru BW. 1558. līkumu līkumiem (līkumu līkumis RKr. VII, 612) apluoku taisu 1558, 2. upe te̦k līkumu līkumiem. līkumu mest, apmest, auch ņemt A. XII, 204,

a) Kreise, Schlangenwindungen machen, einen Abstecher machen:
nu ap mani jauni puiši līkumu meta BW. 13051;

b) einen Umweg machen:
es būtu metis vai desmit verstīm līkumu LP. VII, 623. tec [i ], upīte, gana strauja, nemet lielu līkumiņu! BW. 3998. apkārt liels līkumiņš, herum ist ein grosser Umweg. apkārt jāja ar līkumu BW. 8324. ar līkumu mārša te̦k 15585. zaķis me̦t līkumu, macht einen Haken. [līkumi U., Umschweife, Ränke ]; ar līkumu runāt, mit Umschweif reden;

2) konkret - das Krummholz zur Erweiterung des Schlittens, = līkāns 3 Etn. IV, 98: kad ziemā malku ve̦d, tad liek līkumus (divus) uz ragavām Ahs. līkums - kuoks, kuo klučus ve̦duot liek krustim pār ragūm Gold.;

3) ein 10 - 11 Ellen langes Stück Leinwand
Mar. n. RKr. XV, 124;

4) de̦sas līkums, eine an bieden Enden zusammengebundene, krumme Wurst, auch ein Stück von einer solchen Wurst: es biju piena kambarī pie piena kunguliem un de̦sas līkumiem BWp. 2958;

5) upes līkums,

a) die Flusskrümmung,

b) die Wiese an der Flusskrümmung:
kas jel tavus (upes) līkumiņus svē̦tu rītu trīcinās BW. 381, 10; jūŗas līkums, der Meerbusen;

6) līkumiņi, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33;

[7) Windung, Kreis eines Strickes
Mag. XVII, 1, 85 ].

Avots: ME II, 488

lĩmenis,

1) die Wasserfläche, der Wasserspiegel:
e̦ze̦ra līmenis laistījās kâ ze̦lta gabals A. XII, 151. ilgi skatījās uz upes gluduo līmeni Janš. kalnu virsuotnēs gaiss spiež mazāk nekâ virs jūŗas līmeņa A. XII, 72;

2) die Menge:
tur ve̦se̦ls lĩmenis [Ruj. ] uogu, sēņu Burtn. [Aus * lĩgmenis in der Bed. 1? Vgl. li. saikas be kaupos yra lygminas Viltis v. J. 1908, № 144 und lygmuo "Ebenbild", sowie (lautlich) le. līmeš. ]

Avots: ME II, 488, 489

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

me̦l˜nuôt,

1) tr., schwärzen, schwarz färben:
zabākus Kaudz. M. tâ viņi me̦lnuo dzīparu me̦lnuoja RKr. XII, 34. piķenes jeb me̦lnuojamās zâles Etn. IV, 93;

2) intr., schwarz schimmern, scheinen:
lāci, kam me̦lluoji vakarā? VL. uotrā pusē me̦lnuoja kalpu māju ē̦kas MWM. X, 82. Refl. -tiês,

1) sich mit Schwärzen beschäftigen, einander anschwärzen;

2) schwarz schimmern:
nuo visām pusēm sarkanā krāsā me̦lnuojas tavas dzimtenes meži Stari II, 577. aiz upes me̦lnuojās priedulājs Vārds 1913, 13.

Avots: ME II, 599

mẽ̦tara,

1): auch Frauenb., Perkunen: nevaid uogu mē̦tariņu BW. 12189 var.;

2): nuo tām upes mē̦tarām BW. 8397 ¹ .

Avots: EH I, 810

mīlabas, in der Verbind. mīlabu nevar, man kann sich nicht genug freuen, ergötzen: mìlabu ² nevar, cik skaists ir šis upes līcis Druw. n. RKr. XVII, 68. priedes, egles tautiņās, raudas nāca staigājuot; bāliņam bē̦rzu birzis, mīlabiņu (Var.: mīlīņu, mīļumiņa) nevarēju BW. 25933 var. Zu mĩļš.

Avots: ME II, 644

mirgi [?] Upesgrīva, die Pfähle an der Vorrichtung zum Neunaugenfangen. [Verschrieben für vir̃gi (so in Salis)?]

Avots: ME II, 632

murduļuôt,

1) mur̂duļuôt C., sprudeln, brodeln:
irties vajaga, kamē̦r ūdens murduļuo Upesgrīva;

2) "sprudeln machen; aufrühren"
Warkl.;

3) "unartikulierte Laute von sich geben:
Bilskenshof.]

Avots: ME II, 668

mute: ein Demin. mutiņa BW. 19597 (aus Gold.),

1): rāmam zirgam mutē neliek (scil.: dzelzis) Siuxt. muti dzisināt, zwecklos sprechen
Wessen u. a. pa mutei runāt (ein Germanismus?) Diet., nach dem Munde sprechen. apgriezt vîzes uz muti (ar zuolēm uz augšu);

2): iejemt kādu muti Frauenb., Kaltenbr. guovis ieplūksies kādu muti Orellen, Siuxt;

3): "mutes;" ME. II, 675 (unter 3) durch "mutes," zu ersetzen;

5): upes m. auch Salis; der Eingang in eine Kartoffelgrube
Orellen.

Avots: EH I, 836

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nejaûks,

1) hässlich, schlecht, [unlieblich, unartig
Manz. Lettus]: uznāca nejauks laiks. septiņas citas guovis izkāpa pēc šām nuo upes nejauku muguru un liesām miesām I Mos. 41, 3;

2) abscheulich, niederträchtig, böse:
viņš nejauks tēviņš, cilvē̦ks. muižas kungs paliek nejauks LP. IV, 22;

3) das Adv. nejauki, fürchterlich, schrecklich, sehr:
nejauki dusmuoties, nuokust, skaust, lūgties, plīties, pārbīties. vidējais brālis par tuo nejauki sadusmuojies LP. IV, 136. ve̦lns nejauki lūdzies V, 151. [Vgl. aruss. неукыи "невѣжественный" bei Срезневскiй II, 437.]

Avots: ME II, 716, 717

nîca ² [Bl.], der Ort Stromabwärts St.: kam kritīs ielejas un nīcas Duomas IV, 465. [gan augšurp zvejuo tas un gan pa nīci Mahlberg Dzejas skaņas 94.] nîcām ^2, stromabwärts: nīčam devu sav[u] māsiņ[u], augšām ņēmu līgaviņ[u]; brauc[u] augšām, brauc[u] nīcām, visur man znuotu rad[i] Ltd. 4608. tec[i] nīcām, Daugaviņa, nes augšām sudrabiņu! BW. 30830, 4. [es ar tevi nīcām nelaižuos Janš. Dzimtene IV, 170. Zu nīc verkürzt als Präposition: nīc Gārsniekiem uz upes krasta Mahlberg l. c. 109. Dazu die Ortsnamen Nîca ² "Nieder - Bartau", Nîcas Lvv. I, 28, Nīces II, 171. - Zu aksl. ниць vornüber gebeugt", r. пони́кнуть головой "den Kopf hängen lassen", ai. nīca-ḥ "niederig", aksl. низъ "hinab", apr. acc. s. etnīstin "Gnade", еtnīwings "gnädig", le. Nĩgale FBR. II, 13.]

Avots: ME II, 745, 746

nùocelˆt [li. nukélti], tr.,

1) ab -, herab -, herunterheben:
katlu nuo kāša. tuo nuocēla nuo ratiem II Chron. 35, 24. nuocēla vainadziņu BW. piel. ² 5207;

2) wegnehmen, stehlen:
tam nuoce̦lts sviesta spainītis MWM. II, 497, [man nuocēle svārkus U.] nuocels ar vēl gaŗais adatnieks Jāņam meitu nuo de̦guna A. XXI, 346;

3) erwerben, erlangen:
viņš krietnu meitu nuocēlis; ["abkaufen" Lubn.];

4) aufheben, abschaffen, absetzen:
Sprw. dieva nuo debesīm nenuocelsi. nuocelt nuo amata, des Amtes entsetzen, verabschieden. Refl. - tiês,

1) sich ab -. sich erheben:
paša upes vidū nuocē̦lušies rati Jauns. kad visi bij paē̦duši un padzē̦ruši, viņi nuocēlās nuo galdiem Kaudz. M.;

2) absteigen:
nuo mūsu pluosta nuocēlās pie krasta divi cilvē̦ki MWM. IX, 893;

[3) sich versehen:
pats vēl tagad neizpruotu, kâ tâ biju varējis nuocelties. vai bija acis man apmānījuši, vai kādas burvības zâles iede̦vuši, ka nebiju ne˙maz redzējis... Janš. Dzimtene IV, 193].

Avots: ME II, 767

nùogrãvuôt Spr., nùogremdinât LKVv.], tr., versenken: laivu, kuģi akmeņus. šķirsts nuogre̦mdē̦ts upes dzelmē LP. VII, 549. Refl. - tiês, sich versenken, sich vertiefen: es nuogremdējuos dziļi grieķu prātniecībā Latv. es nuogremdējuos pats sevī Rainis.

Avots: ME II, 786

nuoguls, nuogula, nuogulda, die Schicht, Ablagerung: viņā pusē upei me̦lnuoja padebešu nuoguls MWM. X, 12. beidzuot viss nuoguls bija pārvilcies debess uotrā malā X, 13. smalks lietus sijāja caur dūmu nuogulu Duomas III, 830. nuogulu daudzums upes te̦kā augs MWM. VIII, 853. le̦dus laikme̦tu slāņuos (nuoguldās) A. XVI, 707. sastuopamas arī... citu sugu nuogulas MWM. VIII, 503.

Avots: ME II, 788

‡ nuõkals Salis "dēļu vai žagaru aizspruostuojums tača vienā vai abuos galuos līdz upes krastam": n. nāk malā, lai zutiņi un zivis neiet gaŗām.

Avots: EH II, 51

nuõkrauja, der Abhang: upes malā, nuokraujā, bija avuotiņš A. XII, 764. šā kalna nuokraujā redzama milzīga akmeņu kaudze LP. VII, 1320.

Avots: ME II, 801

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab -, weg -, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dieviņ, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. - tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daidz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab-, weg-, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dievin, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. -tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometies rāpus Etn. 77. vēl ceļuos nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daudz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

‡ nùosala ² "le̦dus uz ūdens gar upes malām" Linden in Kurl.: kur ir parāmes, kur nav straumes, tur ir nuosalas. le̦dus gabali gar nuosalām drīvējas. dažreiz nuosalas tiktāl iet, ka pa vidu paliek šaura strīpa.

Avots: EH II, 83

‡ nuosēdienis Heidenfeld, = ‡ nùosê̦dums: pēc palu laika upes līčuos ir nuosēdieņi, kuo ūdens sanesis.

Avots: EH II, 84

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859

nuõstūris: pa meža vientuļuo nuostūri Blaum. MWM. 1895, S. 26: katrs pļavas n. upes līkumā Veselis Daugava 1936, S. 931; = kudurs ‡ 2 Saikava: tādā mājā, kur daudzi kuduru, tādu nuostūŗu vai kambaŗu, cilvē̦ks kâ zudien pazūd.

Avots: EH II, 92

‡ uõlat Salis "sabērt uoļus gar taci upes dibe̦nā".

Avots: EH II, 743

I uoļât (r. валять "wälzen"), -ãju,

1) "upes%20dibe%CC%A6nu">ar uoļiem nuolīdzināt upes dibe̦nu" (mit uõ ) Salis: jāiet virgu uoļāt Salis;

2) "viļât" Ogershof; kneten, rollen: mīklu Etn. I, 6;

3) = uolât I 2 Wid.

Avots: ME IV, 418

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

padê̦ls,

1): auch C., Ermes, Lems., Lubn., Saikava, Selg., Sessw., Trik., Upesgrīva, Zögenhof; padēliņu me̦klē̦dama BW. 3983.

Avots: EH II, 127

pagâza N.-Schwanb., pagâze,

1) die Neigung, der Abhang
Schwanb.; [ die Anhöhe (pagāza) Zaravič]: nāca stāva pagāze Latv. Tirzas upes tuvumā, zaļas pļavas pagāzā, atruon avaotiņu LP. V, 394. redz kur salds alutiņš nuo pagāzas ūdentiņa! BW. 5199: baltie laukumi pagāzēs ir šļūduoņi, le̦dāji un sniegāji Vēr. I, 1161;

2) die Bierneige
Elv., L., St.: muca od. alus iet uz pagāzām, pagāznēm, uz pagāzu, das Fass, das Bier geht zur Neige. kas pie pagāzas nāk, tam mieles jādzeŗ, den letzten beissen die Hunde.

Avots: ME III, 29

‡ paģirinât, tränken (perfektiv): padzen guovis pie upes un paģirini, lai padzeŗas! Janš. Mežv. ļ. II, 350.

Avots: EH II, 136

[pakrave, = pakrauja: tas gan nuovirzās nuo lielceļa un iet labāk pa upes pakravi, kuŗa apaugusi ar krūmiem De̦glavs Rīga II, 1, 52.]

Avots: ME III, 48

[pamēde "Krümmung, Bucht": upes krasta pamēde Lubn.]

Avots: ME III, 70

pãrcelˆt, tr.,

1) übersetzen, hinübersetzen :
pār upi. laivinieki viņus pārcēla LP. VII, 613; pārceļama vieta, der Ort, wo über den Fluss gesetzt wird;

2) übersetzen (in eine andere Sprache):
viņš pārcēlis daudz rakstu nuo krievu valuodas latviešu valuodā;

3) versetzen:
mūsu mežkungs pārce̦lts citā vietā, šī sirmā vedību ieraša... nuo ļaužu dzīves pārce̦lta dievību dzīvē RKr. X, 18. Refl. -tiês,

1) über-, hinübersetzen
(intr.), hinüberfahren: tad atkal pārcēlās pār e̦ze̦ru LP.;

2) sich versetzen, übersiedeln:
nāc, pārcelies garā un aizmirsties tur! A. IV, 609. viņš pāŗcēlies uz jaunu vietu;

3) sich ver-, überheben:
pārceļamā zāle (veronica beccabunga); kad pārcēlies jeb pārstaipījies, tad viņas sula laba Etn. I, 29. Subst. pãrcêlẽjs, [pãrcê̦lãjs Salis],

a) der Fährmann:
upes malā sēdējis pārcēlējs LP. V, 246;

b) der Übersetzer, der Translateur;
pãrceļšana, das übersetzen, Versetzen; pãrcelˆšanâs, das Hinübersetzen, das Sichversetzen, Übersiedeln: pārcelšanās pār upi, pārcelšanās uz jaunu vietu Kaudz.; das Sichüberheben; pãrcê̦lums, die Uber-, Versetzung.

Avots: ME III, 151

[pãrģẽrêt zirgu, ein Pferd abjagen Lubn.] pãri, pãr, [pàrî ² Mar. n. RKr. XVII, 146], Adv.,

1) hinüber, über,

a) dem Dativ nachgestellt: braukuši upei krustim pāri LP. III, 85. meža gali gana augsti, pāri stāv ce̦purīte BW; 32904. kad sunim pāri, tad astei it viegli pāri tikt;

b) im VL. pāri zu weiten auch aIs Präp, mit dem Akk.-Instr. vor dem Nomen:
pāri purvu tiitu grīdu, ich baute über den Sumpf eine Brücke Spr. 83. pāri rnežu vai nadziņš BW. 30662, 1. jau tautiņas naudu skaita pāri (= par) manu augumiņu 13676;

2) pāri, hinüber, entspricht dem Präfix


pãr- zur Bezeichnung der Imperfektivität der Handlung: vēl tu mani pāri nesi BWp. ² 8310. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuoliņu Spr. 9; pāri duot, bezahlen (eig.: hinübergeben): mana nauda pāri duota BW. 15517;

3) pãri darît, Unrecht tun:
nedar[i] pāri luopiņiem! pirmie dieva sūdzē̦tāji, es tev pāri nedarīšu BW. 29625;

4) oft die Verbindung pāri par, über:
pāri sviedu ze̦lta zīli par sudraba uozuoliņu. lec par grāvi pāri! So auch temporal und sonst in der Bedeutung "über, mehr als": viņam pāri par septiņpadsmič gadu, er īst über 17 Jahie alt. pulkstenis jau pāri par diviem, die Uhr ist über 2. tur pāri par desmits ve̦zmu siena, da sind mehr als 10 Fuder Heu;

5) vorüber, um (temporal):
gaiļu laiks, pusnakts jau pāri. tagad mans laiks pāri LP. IV, 66;

6) pāri (pār) pārim, pāri pārēm, pārum pāri, über und über, vollauf:
lietus pāri pārēm pllda strautus, e̦ze̦rus un upes Blaum. angļu zaldātus apgādājuot ar pārtikas ar dzekļiem pārum pāri B. Vēstn. [Dies pãri dürfte auf dem Präfix

pãr- (als eine Ableitung davon) beruhen; und zwar dürfte pãr- auf *par- (mit akutiertem ar- ) zurückgehen, vgl. li. pér- ( in péreiti u. a.) aus *per- (mit akutiertem er-.]

Avots: ME III, 157

pãrklât, tr., über-, bedecken: sāk raudāt, acis ar ruokām pārklādams LP. IV, 89. pūrs bij pārklāts baltu palagu BW. III, l, 16. Refl. -tiês, sich über-, bedecken: upes pārklājušās ar biezu le̦du.

Avots: ME III, 161

pãrupe, der Ort jenseit des Flusses: ļaudis pļāva pārupes purvā sienu Plūd.

Avots: ME III, 184

‡ pasērksnis, = pasek(s)nis 1 (?): stāviem krastiem, kuŗu malās atruodas daudz pasērkšņu, krauju un alu Janš. Nīca 8. var ... paslēpties tik˙pat labi kâ vēzis upes sērkšņuos un pasērkšņuos Mežv. ļ. II, 404. pakrastēs un pasērkš,nuos 389.

Avots: EH XIII, 171

pìedumbrâties, verschlammen Ekau: piedumbrājusēs upes gultne Vēr.II, 60. viss pļavas gals piedumbrājies (versumpft?): jāruok grāvis Vank.

Avots: ME III, 246

piepil˜dît,

1) anfüllen:
... kâ piepildi (dievs) dziļas upes, kâ dziļuos ezeriņus BW. 32848. tā (pipele) tuo pīzdu piepildīja 34862 var.;

2) ersättigen, zufriedenstellen:
tas nuošāva simtiem zaķu, nevar kunga piepildīt BW. 30481, 1. cilvē̦ks, kas ne˙kad nav piepildāms, atruod bez laika galu Dicm. pas. v. I, 58; nepiepildāms, unersättlich;

3) erfüllen, vollbringen.
Refl. -tiês,

1) sich anfüllen:
katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162;

2) sich vollsaufen
U.;

3) sich erfüllen, in Erfüllung gehen:
siržu vēlēšanās piepildīsies Kaudz. M. vai pa˙visam reiz piepildīsies viņa jaukais sapnis? A. XX. 504.

Avots: ME III, 279

II pìesērt, mit Sand oder Schlamm überführen, verschlämmen (vom Wasser) U.: e̦ze̦rs piesē̦rts un pieaudzis Konv. ² 706. Refl. -tiês, überführt werden. Subst. piesē̦rums, Versandung: upes piesē̦rumi Apsk. v. J. 1905, S. 202. piesē̦rumu nevar redzēt, lai gan ve̦cmāte apgalvuo, ka smiltis sane̦stas šķē̦rsu pa pļavu MWM. X, 245.

Avots: ME III, 288

piêtaka ² Behnen,

1) pietaks L., der Zufluss, das Zufliessen;

2) der Flussarm, ein kleiner Nebenfluss:
upes pietaciņa burbuļuoja MWM. X.

Avots: ME III, 302

plētiski, Adv., mit der flachen Seite: e̦zara vai upes malā laiž plakanus akmintiņus plētiski pa ūdens virsu pruojām.

Avots: ME III, 342

plùnčkâtiês ² Saikava, -ãjuôs, = plunčuôtiês: putni peŗas un plunčkājas gar upes krastu D.

Avots: ME III, 357

pûņa ² , ein feuchter, sumpfiger Wald Upesgrīva, ein mit kleinen Kiefern bewachsener Sumpf Wandsen: viņš purvuos un pūņās slapstījies A. XI, 572. Ve̦calksnis devās uz atte̦ku, gan brizdams pūņas, gan līzdams krūmus Jaun. mežk. 47. - pūņu zeme, modriger Boden, "kur sūnas aug uz sūnām" Kronw. n. U. Zu pũt?

Avots: ME III, 447

purne: auch (mit ur̃) Pussen; dze̦gužu pur̃ne Markgrafen, Nogallen, Upesgrīva, Wandsen, trollius europaeus.

Avots: EH II, 328

puse,

1): padalīja (scil.: rudzus) uz divēju pušu Pas. IX, 460. ve̦lns ... pārplīsa pa pusei V, 292. lauza maizes kukuli pa pusei Liepna. līdz pusēm Salis n. FBR. XV, 72. pusītēm ... luocītu (scil.: kre̦klus) BW. 7390;

2): ielīdīsim tupesī katrs tev pusē (zur Seite)
Janš. Mežv. ļ. I, 49. gaļas p. Frauenb., die innere Seite eines Fells (nuodīrātai ādai ir divas puses: gaļas p. un spalvas p.). uotra p. (Nachgeburt, Mutterkuchen) - auch AP., Iw., Orellen, Sonnaxt. dienas p. AP., der Süden. ziemas p. AP., der Norden; es gan grìežu uz savu pusi, ich gebe mir die Schuld Kalz. n. BielU.;

3): nu, kas ir pa pusēm? AP., nun, was gibt es Neues?

Avots: EH II, 331

I rãmis, der Prahm, die Fähre U., Zaravič: rāmis ir piestiprināts pie garas driepes upes vidū MWM. v. J. 1897, S. 278. Zunächst aus estn. (p)rām dass.

Avots: ME III, 496

rasaîns, tauig: rasainā zāle Stari I, 316. upes rasainuos krastuos Vēr. II, 945.

Avots: ME III, 478

rauduve,

1) raũduve Tr., raûduve ² Bauske, ràuduve Smilt., rauduva U., raûdava ² Wandsen, raudava U., Ar., ràudava ² Saikava, Kl., raũdava Bl., raudave Manz., Karls., ràudeve N.-Peb., ràudevea Gr.-Buschhof, raudeve Lubn., råũdev Schlehk n. FBR. VII, 44, raudive Infl. (z. B. Warkl. [mit àu ² ], Ludsen, Cibla, Mērdzine), raudiva Infi. n. U., raudule Salis, Demin. auch rauduliņa, rauduļina, raudaliņa, raudaļiņa, raudalĩte, raudelĩte, raudatiņa, raudainīte, wilde Ente
U., Manz. Lettus, Tafelente (fuligula ferma L.) RKr. VIII, 99, U., Karls., Pfeifente U., Spiessente (anas acuta), auch Hausente Cibla; maza, maza, mūs[u] māsiņa, kâ e̦ze̦ra rauduvīte*) (Var.: raudulīte, raudaviņa, raudavīte, raudelīte, raudaliņa, raudaļiņa 15352, 3, raudatiņa, raudeviņa) BW. 7336. divi vien mēs māsiņas, kâ e̦ze̦ra raudavītes (Var.: raudevītes) 17519, 2. maza, maza raudaļiņa dūņas jauca e̦ze̦rā 23326. laižuos pate upītē, raudavīšu pulciņā, labāk upes raudavīte (Var.: raudavina, raudulīte, raudainīte), ne brālīša līgaviņa 13234. laidīšuos rāvājā, raudainīšu (Var.: raudalīšu) pulciņā 41171, 3. kas kait irbei netecēt, raudaliņa (Var.: rauduvīte) rasu vilka 23776 var, pili, pili, rauduvīte (Var.: raudevīte, raudavīte), nuo ūdeņa ūdenī! 8834, 4. raudivīte rasu krata 26551, 9. pārpeldēja pār Daugavu pe̦le̦kā raudaviņa 2514. raudaviņa grūtspārnīte Biel. 2109;

2) raũduve Tr., ràudave ² Lis., rauduvīte, der Weissfisch Büttner
n. U.;

3) rauduvīte, eine Art Gras, das in Pfützen wächst
U. Vg1. rauda I.

Kļūdu labojums:
*) Möglicherweise gehören einige von den angeführten Belegen zu rauduve 2.

Avots: ME III, 484, 485

I rāva, ‡

3) "upes dūņu, smilts un mālu maisījums, kas upei pārplūstuot izne̦sts uz krastiem" (mit ã ) Pussen.

Avots: EH II, 362

reibuoklis,

1) auch reibuoknis, ein Ohn machtsanfall Vank.;

2) "?": kūst zupes garaiņi ar reibuokli nuo ãra Sudr. E. MWM. VllI, 83;

3) reibuôklis "das Berauschtsein"
Ziepelhof: viņš tagad reibuoklī.

Avots: ME III, 505

I ruôza Druw., Adsel, Arrasch, Aahof, ruoze U., ruôze ² Matk., Bl., ruozis U., ruozins U., ein Hügelrücken in Wald (Adsel) und Morast (Schwanb.) U., Druw., Nerft; der Bergrücken; eine Erhöhung in einer Ebene Wolm. (ruoza); ein Hügel Grünh., Matk., MSil.; (mit uõ) Kr., Nerft; ruoza, eine trockene Stelle im Morast Burtn.; ruoza, ein Hügel od. eine trockene Stelle im Kieferwald Daudsewas; eine Halbinsel auf einer Wiese (?) Ruj. n. U.; "eine kleine Wiese od. ein Bächlein zwischen Feldern" Ronneb. (ruoza); ruôza, eine kleine Wiese zwischen Feldern od. im Wald Trik., Notk.; ein Streifen Laubholz im Fichtenwalde Walk n. U.; ruoza, ein schmaler Streifen Land N.-Peb.; ruôza, ein schmaler und erhabener Streifen Land, der eine Grenze bildet Bers.; Reihe, Schicht, Stapel: salikt burkānus, žagarus, saknes ruôzā Planhof, Wrangelshof; ein offener Ort im Walde Saucken n. U.; ein Nadelwald Aahof; eine Niederung Arrasch, (ruôza) Nötk.; eine Schlucht Eichendorff, Schlampen (ruôza ^2); ruôza, eine Vertiefung Heidenfe1d; eine schmale Vertiefung zwischen zwei Anhohen Druw.; kalnu ruoza Konv˙l 794. smilšu ruoziņa K. Müller 46, ein Sandhügel. uz ruoziņas audzis milzīgs uozuols LP. V1I, 340. ruozas klajā paugurā Juris Brasa 172. lai veicinātu dzīvību birzē un ruozā Vēr. II, 408. pļavas vidū ruoza I, 257. šmauguo ruozu, kuŗa kâ gŗāvis skrēja uz Juodupes straujuo piete̦ku Veselis Saules kapsē̦ta 83. In der Bed. "Erhöhung, Hügel" zu ruozît (s. dies)? Dagegen in der Bed. "Streifen, Wiese, Reihe, Niederung, Schlucht" wohl zu li. rúožas "Strich, Streifen, Schramme", rė´žti "schneiden, furchen`, rė˜žis "Ackerstreifen", čech. ráz "Hieb", gr. ρ˚ήγῡμι "reisse, durchbreche", ρ˚ώξ "Riss, Spalt" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 245 f.). Die beiden Wurzetn lassen sich im Le. nicht mehr reinlich sondern. Genau mit ruôza "Schlucht" deckt sich gr. ρ˚ωγή "Spalt".

Avots: ME III, 585

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597

saduļ˜ķêt, saduļ˜ķuôt, tr., trüben (auch fig.): upes ūdeni saduļķuo Konv. 1577. gaiss, kas bijis mūsu plaušās, arvien saduļkuos kaļķūdeni. tev katra duoma galvā jūk kâ ūdens saduļķē̦ts Krūza. vis˙skaidrākās atziņas tūlīt steidz saduļķuot Jans. Refl. -tiês, sich trüben, getrübt werden (auch fig.): upes te̦k saduļķuojušās. strautiņš, kas vēl nav saduļķuojies kalnājuos. saduļķējušās asinis D. 118, 59. saduļķuojas ideju skaidrība Vēr. II, 1433.

Avots: ME III, 616

sagrimt: zirgam staigumā kājas sagrima Warkl. tâ atlaidēs ceļš, ka nevarēja patikt uz priekšu: zirgam da luocītavām sagrima AP. milti sagrima upes dibinā Pas. XI, 307. viņš ... sagrima atkal sevī A. Upītis Pirmā nakts 53. ve̦zums sagrimis uz vienu pusi Saikava.

Avots: EH XVI, 410

šaimal: auch (mit aî ) Oknist n. FBR. XV, 182; š. upes Festen (mit ài ² ), Saikava (mit aî ).

Avots: EH II, 621

sajūsminât, tr., entzücken, begeistern. sajūsmināts ticības kaŗuotājs Ar. viņš tik sajūsmināts par Cicerōnu Vēr: I, 1289. Refl. -tiês, entzückt sein, sich freuen: viņš dziļi par šādiem vīriem sajūsminājās Ar. pie upes saldi un sērīgi sajūsminājas Jansona Duomas 7. - Subst, sajūsminâšana, das Entzücken, Erfreuen, Begeistern: raksti par Valdemāru nav ne˙kāda tukša sajūsmināšana Ar.; sajūsminâšanâs, das Entzücken, das Sichfreuen, die Begeisterung: piemiņas diena tapa svinē̦ta ar lielu sajūsmināšanuos A. v. J. 1896, S. 143. sajūsminãjums, das Entzücken, die Begeisterung: tas savā sajūsminājumā... atstāja kultūras dzīvi MWM. v. J. 1896, S. 420; sajūsminâtãjs, wer entzückt, erfreut.

Avots: ME II, 642

I sakums,

1): krustcelēs ir s. Meselau. upes s. Heidenfeld. bikses sakumā saplīsušas Prl.;

2): auch Ledmannshof, Linden in Kurl.; sakumi - auch Aahof, Auleja, Beļava, Golg., Heidenfeld, Kaltenbr., Lettihn, Linden in Livl., Līvāni, Meselau, Oknist, Pilda, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Warkl., Wessen; jam sūdu nav ni sakuma (er hat gar keinen Mist)
Kaltenbr.; ‡

3) eine zweizinkige Gabel an einem langen Stiel, womit man Kochtöpfe in den Ofen schiebt (wo?).

Avots: EH XVI, 421

salaks (unter salaka I): auch Upesgrīva.

Avots: EH XVI, 423

‡ saliẽtêt Salis, = pìesẽrêt: upes dibe̦ns tik ātri nesalietē.

Avots: EH XVI, 426

I šàlkuonis ² Saikava, šàlkuôņa, = šalka I: iekšā tam (gliemezim) skan vēl šalkuonis Asp. Ziedu kl. 153. dzird kuoks baigu šalkuoni Zvārg. Ed. nuoklausījies tādā rudens vēja šalkuoņā Aps. R. IV, 60. upes (A. Up. J. 1. 36), vēja (Zemn. dē̦ls 8) šàlkuôņa ² Saikava. apnīkst mums klausīties šalkuoņas cietās Līguotnis 27.

Kļūdu labojums:
šalka I = šalka I 1

Avots: ME IV, 3

samilzt, intr.,

1) samil˜zt Peb., Fehsen, Nötk., Kokn., Saussen, Smilten, Palzm., Erlaa, Allasch, Römershof, Holmhof, samilzît Peb., anschwellen, sich entzünden, schwären (perfektiv) Spr.: skabarga iedūrās pirkstā, un pirksts samilza Lennew., Lemburg, N. -Peb. de̦lna samilzusi, - nevaru ņemt ne˙kā ruokā Druw. zirgam... krūtis atspaidītas, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119;

2) anschwellen:
kuokiem samilza zari un sabrieda pumpuri MWM. VIII, 885;

3) durch und durch nass werden:
rudeņuos smaga aršana, tad zeme ir samilzuse Dond.;

4) üppig wachsen, eingrasen:
labība samilzusi Spahren;

5) = piesērtiês: dzelmei vienā puse daudz smilšu samilzis; upes galā samilzuši dubļi Stenden. Subst. samilzums, die Geschwulst, das Geschwür: samilzums papēdī iztrūka Lemburg. saceļ stipru naizu un samilzumu Konv. ² 393.

Avots: ME II, 685, 686

sasērt,

1) "?": sasē̦rtajām organiskajām vielām plūstuot Konv. ² 712;

2) sasẽrt Salis, = sasèrêt ² . Refl. -tiês, stecken bleibend sich aufhäufen: kustīga viela,... ziemeļa bīdīta, veļas... tāļāk, līdz aizsniedz sē̦tmali, kur saseras kupenī Kaln. Uozuolk. m. 69. Subst. sasē̦rums, das Zusammengetragene, Zusammengeschlämmte, die Versandung, Verschlämmung: uz kādas upes deltas sasē̦ruma Vēr. II, 1363.

Avots: ME III, 728

saskaluôt, zusammenspülen Wid.: samazgas. plūdi saskaluojuši pa˙pilnam mālu Antrōp. II, 91. Subst. saskaluõjums, das Zusammenspülen; das Spülicht: Ēģiptes ielejas zemes kārtas radušās nuo Nīl[a] upes saskaluojumiem un dumblas (dūņu) slāņiem Antrōpol. III, 29. Refl. -tiês, zuviel geschüttelt werden und dadurch seinen Zustand ändern und sich mit Schaum bedecken: piens ve̦duot saskaluojies; alus mucā saskaluojies.

Avots: ME III, 731

sašķel˜derêt,

1) fein zerspalten
MSiI.: sašķe̦lde̦rẽ̦ta malka ātri izde̦g un duod maz siltuma Talsen, Dond., Roop; zibens sašķelderē ² (= sašķeļ pagalēs. kas vēl turas kuopā) kuoku Upesgrīva; "zesschneidend od. zerreissend vernichten" Nötk.;

2) trüben:
s. ūdeni (mit èl ² ) A.-Schwanb.;

3) = saskalinât (mit èl ² ) Bers., Druw., Lös., Selsau, Sessw., Stomersee, Golg., Lub. u. a.

Avots: ME III, 754

sašļaukât (mit aû ² ), = saburzît: s. drēbes Schwitten. Refl. -tiês,

1) in Bewegung geraten
(mit aũ ) Arrasch: ūdens upes grīvā stipri sašļaukājās Ze̦ltmatis Sark. lilijas 123;

2) "sakauties, saplēsties" (mit aũ ) Roop, Lemsal;

3) "liegend sich zur Genüge rekeln"
(mit aû ) Vank.;

4) (unruhig) liegend sich die Kleider zerknittern (mit
aû ² ) Schwitten.

Avots: ME III, 757

saspîlêt, tr., zusammendrücken, -zwängen, anspannen: saspīlēt pakrūtis dzelzs stīpām Puriņa stāsts 40. blūze bij saspīlē̦ta līdz iziršanai Stari II, 263. Refl. -tiês,

1) sich zusammenschnüren:
dāmas saspīlējušās korsetēs;

2) = sasprūst 2: baļķi saspīlējušies upes šaurajā vietā Warkl., Dond.;

3) fig., gespannt werden:
attiecības saspīlējušās C.;

4) sich überanstrengen:
darbā par daudz saspīlēties Bauske.

Avots: ME III, 741

sastiñdzinât, tr., fakt., erstarren machen, steif werden lassen: sals bij sastindzinājis visas dūņupes un purvus Jauns. lai gan es aukstuma un le̦dus sastindzināts MWM. tava aukstā dvaša sastindzināja katru stādiņu Vēr. II, 453. viņai likās, ka tuo sastindzinātu tāds smags vē̦sums Saul. III, 17. nedrīkst ne˙kas dzīvs tuvuoties, kuo tūdaļ nesastindzinātu nāves dvaša Stari III, 201. acis tādas, kuras sastindzina kādu, uz kuŗu viņas skatās Etn. I, 91. straujuo dabu sastindzināt B. Vēstn. spē̦ks, kuŗš sastindzināja liesmu Stari II, 681.

Avots: ME III, 747

I sãta Upesgrīva "ugunskurs nuo prauliem un ve̦ciem kuokiem"; wohl aus *sārta (zu sãrts II), vgl. auch *sāts V.

Avots: ME III, 808

šejpus Bers., C., AP., Präpos., Adv., diesseits: viņpus upes kupla liepa, šejpus smuidrs uozuoliņš BW. 12460 var.

Avots: ME IV, 14

II sē̦ras, Schwefel Manz. Lett.: lika dievs uguni un sē̦ras nuo de̦be̦su līt Manz. Post. I, 19. upes pārvērtīsies par darvu un . . . pīšļi par sē̦rām Glück Jes. 34,9. - Vgl. sẽ̦rs II.

Avots: ME III, 827

‡ II sẽ̦tuve Rutzart "dziļāka vieta upes līcī".

Avots: EH II, 484

šimpus Stelp., Präpos., = šīpus: šimpus upes jē̦ri brēca BW. 13017, 8 var.; als Adverb (auf dieser Seite) Lis. n. RKr. XVII, 101.

Avots: ME IV, 18

sinepe, siņepe Wid., sinape, sinupe, siņupe, sine̦ps U., Demin. auch sinapiņa, sinepiņa, Plur. sinepes U., siņepes Lis. n. RKr. XVII, 95, siņupes Mar. n. RKr. XVII, 129, der Senf: sinapīte (Var.: sinepīte, sinupītes, sinepiņas) sīva sē̦kla BW. 12318 var. kumeliņš ... iele̦c ruožu dārziņā, samin dilles, sinupītes 6445 var. bij man viena māsiciņ[a] kâ sūrā sinepīt[e] Biel. 2152. sauca mani sinepīti (Var.: sinupīti, siņupīti) BW. 6647. - baltā(s) sinepe(s), sinapis alba L. Mag. IV, 2, 56; me̦lnā sinepe, sinapis nigra L. Mag. IV, 2, 57; lauka siņepe (lauku siņepes), Ackersenf (sinapis arvensis L.) RKr. II, 78; Dotterkraut V.

Avots: ME III, 842

šĩpus, šìpus AP., Drosth., (mit ì ² ) Bers., Golg., Saikava, Präpos., diesseit: viņpus upes jē̦ri brēca, šīpus puiši gavilēja BW.13017, 16 var. tas parādījās šīpus mācītājmuižas mežam Vēr. II, 195. šīpus... kruodziņa LP. V, 68.

Avots: ME IV, 19, 20

skâbene, skâbine Prl. n. FBR. VIII, 11, (mit â ² ) Dunika, skâbiene Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Ampfe (rumex L.) RKr. II, 77; Sauerampfer (rumex acutus) U.; avuota skābenes, Sauerampfer (rumex acutus) Mag. IV, 2, 41, U.; dižā skābene, rumex acetosa Mag. IV, 2, 41; lielā sk., rheum rhaponticum Birsman; mazā sk., rumex acetosella Mag. IV, 2, 41; mīkstā sk., rumex feutatus Mag. IV, 2, 41; upes skābenes, Fluss-Ampfer: iz sarīvē̦tām upes skābenēm ar krējumu izgatavuo smēri pret kašķi Etn. III, 160; ūdens sk., rumex hydrolapathum Hds. Erwalen; zaķu skābenes Mag. IV, 2, 46; U., Hasenpot n. RKr. III, 71; Konv. ² 3539, Sauerklee (oxalis acetosella L.); zirgu skābenes, Pferde-Sauerampfer (rumex crispus) U., Etn. I, 84; III, 160; rumex obtusifolius Mag. IV, 2, 42 (zirga skābene); RKr: XII, 8; Grindwurz (rumex acutus) Mag. III, 1, 131; IV, 2, 81; rumex domesticus Hartm. Latv.

Avots: ME III, 878

I skaluôt (li. skalúoti "spülen" Lit. Mitt. I,135), tr., intr., spülen: vara trauku tev būs ar ūdeni skaluot III Mos. 6, 28. kur ūdens vairāk skaluo A. XX, 138. rīkli skaluot, gurgeln, saufen U. Refl. -tiês,

1) (für sich) spülen
(tr.): skaluojuos, velējuos straujas upes maliņā BW. 13595;

2) spülen
(intr.): ūdens tikkuo dzirdami skaluojas ap laivas priekšgalu D. 118, 14. Zu an. skola "bespülen", norw. skvala "plätschern, spülen" und (?) ai. pra-kṣ̌āláyati "spült ab", s. Zupitza Germ. Gutt. 47 und Walde Vrgl. Wrtb. lI, 599 f.

Avots: ME III, 869

šķirtne,

1) der Scheitel
U., (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., Erlaa, Golg. Kl., Lubn., Saikava: pār pašu galvas vidu balta šķirtne re̦dzama Dok. A. matiņi gludi sukāti, šķirtni vidū MWM. VIII, 242. māte skatās spuogulī, nuopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu Blaum. Skal. ug. 230;

2) eine Fuge
Döbner n. U., "sprauga" (mit ìr ² ) Gr. - Buschh.: saules seja... pa mākuoņu šķirtnēm... atklājās Janš. Dzimtene ² III, 81. kuociņi auga... saknītēm klints šķirtnēs turē̦damies Valdis Stabur. b. 17. dakstiņiem, kam šķirtnes piesvaidītas... kaļķiem Vēr. I, 898. lietus iespriezdamies pa mazākām šķirtnītēm Duomas III, 827. caur vārtu šķirtni MWM. VI, 328;

3) ūdens sķirtne, die Wasserscheide:
draudzes... daļu, kas atruodas Salacas un Pē̦rnavas upes ūdens šķirtnē A. Melnalksnis Mazsalaca 10. ūdeņu šķirtne starp Ziemeļu Le̦dusjūŗu un Bēringa līci MWM. VII, 394;

4) das Diaphragma
Dr.;

5) die Zäsur
Plūd. Llv. 176;

6) šķirtnīte ² , die Strähne
Saikava: kad ieskā galvu, tad pašķiŗ matus mazām šķirtnītēm.

Avots: ME IV, 46

sklidaîns, sklidans Dond. n. FBR. V, 126, Rothof n. FBR. VIII, 120, sklide̦ns Iw. n. FBR. VI, 52, Frauenb,, Kursiten, Nigr., Dunika, Nogallen, Amboten, Assiten, Alschw., N.- und O.-Bartau, Degunen, Dsehrwenhof, Durben, Funkenhof, Gaweesen, Gold., Gaiken, Grenči, Kaleten, Krohten, Luttr., Libau, Laidsen, Matkuln, Medsen, Naukschen, Neuenb., Neuhausen, Nikrazen, Nurmhusen, Pampeln, Preekuln, Pop-Erwalen, Pilten, Popen, Rutzau, Rönnen, Rudbaren, Schwarden, Sassm., Schrunden, Santen, Tadaiken, Ugalen, Wirginalen, Upesgrīva, Valgale, Erwalen, Ahs., sklīde̦ns Mar., sklidējs Biel. 1331, = slide̦ns, glatt, schlüpfrig: kalns bija ļuoti stāvs un sklidains Pas. IV, 498 (aus Leegen). par sklidanu (Var.: slidainu, slide̦nu) le̦dutiņu BW. 13605, 4. uz sklide̦nu (Var.: sklidainu, skliduošu) le̦dutiņu 23621, 1. tagad briesmīgi sklide̦ns nuosalis lieknā Kursiten. viņu ceļš lai paliek tumšs un sklide̦ns Glück Psalm 35,6. sklidęns Bornsmünde, Sessau, zum Überfliessen voll; vgl. li. sklìdinas "zum Überfliessen voll".

Avots: ME II, 882

‡ skrul˜lītis Salis "jūrmalas putns, kas te̦k gar ūdens malu"; upes s. Salis, ein gewisser Vogel.

Avots: EH II, 513

slejš, abschüssig Wid., "abträgig, nicht steil" L.: puķe ziedēja pašā upes slejā krastā, grūti pieejamā vietā LP. VII, 42. Zu slìet.

Avots: ME III, 925

šļûde, ‡

2) "zemes nuobrukums (piem., upes krastā)" Lennew.

Avots: EH II, 647

I smeķêt, ‡ Refl. -tiês Seyershof, schmekken (intr.): kas katram smeķējas, tuo ē̦d. ‡ Subst. smeķê̦tājs (f. -ja), der (die) Schmekkende (tr.): zupes smeķē̦tāja BW. 2686, 14.

Avots: EH II, 535

I smelkne Schlehk n. FBR. VII, 46,

1) "smalks mežs" Treiden, (mit elˆ ) Festen, Warkl. (vgl. smalce);

2) smelkne Kandau, meist im plur. (smelknes Iw. n. FBR. VI, 54), das feine Mehl, das beim Grützemachen abfällt
U., (smelkne) Wolmarshof, Ronneb., Drobbusch, Raiskum, (mit èl ² ) Warkl., Festen, Meiran, (smel˜knes) Bornsmünde, Grünwald, Deg.: viņš jau ne smelknes ("smalkas sē̦nalas") nevīdē nuo putraimiem atškirt Alksn.-Zund.; smelknes "visādi smalkumi (pe̦lus u. c.) " Stenden, Erwalen, "smalkas pe̦lavas" Dond., "siena (Dond., Wandsen, Matthiä), ābuoliņa, salmu, pe̦lu u. c. smalkumi" Kurs., Nachbleibsel, gemengt mit Staub und Sand; "smalki (siena, pe̦lu) izbirumi, mazas sēkliņas u. c." Nigr., (smel˜kne) Schrunden, Upesgrīva, "Malm" Karls.: uz kūtsaugšas nav vairs ne pe̦lu saujiņas; smelknītes vien vēl pa škirbiņām atlikušās. kūts priekšā, kur sìenu bāza, sakrājies liels pulks smel˜kņu Janš. saslaucījis smelknes nuo apcirkņiem un izcepis maizi LP. III, 92. pie miltiem jauca klāt smalkās pe̦lus, sìena smelknes Janš. Dzimtene ² II, 16. sagrābi smelknes un saber maisuos! Dond. skaidas, smelkni (Schutt?) LP. I, 149. matu smelknes VII, 674. smelknes Feilstaub L., Sägespäne U., Pulverstaub LD. n. U., Malm, (dzelzs smelksnes Dr.) Eisenfeilicht V. dzelzs smelkne, kaltuves atkritumi Konv. ^l 173. visu sieku dzelzs smelkņu iebēra vecītim acīs Pas. II, 116 (aus Siggund). smelkne "smalka smilts" Dienas Lapa 1891;

3) winzige kleine Exemplare:
zaķu smelkne (mit el˜ Bauske, mit elˆ Gr.-Buschhof) jūs! Bārda Zem. d. 100. kuo tu, bagātnieks, ar tādām smelknēm (kleinen, unbedeutenden Leuten) ielaidies? Stenden. Zu smalknes, smalks.

Avots: ME III, 957, 958

spaluot,

1) schlagen
Dunika, Nigr., LP. II, 86, (mit Hartem) Upesgrīva, prügeln Pampeln; schnell hauen Schrunden;

2) Risse bekommend sich abschälen
Bers.: kad daktiņi sāk spaluot, tad tie drīz vien pilnīgi sabuojājas Weissenstein. dzelzs spaluo, kad tuo kaļ ebenda;

3) "sprühen (von Funken)"
Wenden; uogles spaluo ("kvē̦luo") Hirschenhof;

4) energisch gehen:
visu gabalu spaluot kajām Jürg.; Energie anwenden: nu tik spaluo iet Nigr. Refl. -tiês, sich prügeln: sākuši sīvi spaluoties LP. VI, 546. sāka gar zirgu plêsties un spaluoties De̦glavs Ve̦c. pilsk. 63. Zu spalêt in der Bed. 1; in der Bed. 2 zu spala I.

Avots: ME III, 983

I spraukt, spraucu, tr., stülpen auf (mit aû ² ) Bauske; drängen, stecken: saule ze̦lta pīķus caur zaru zariem sprauc U. b. 85, 77. Refl. -tiês (mit àu C., Wolm., aû ² Salis, Ruj., Zögenhof, àu ² KL, Selsau, Warkl.),

1) = spriesties U., sich drängen, sich (mit Gewalt) durchdrängen, -zwängen Wessen, durchkriechen: viņš pa durvim iekšā spraucās MWM. VI, 410. biezam pūlim spē̦tu cauri spraukties Blaum. vecītis spraucās cauri klausītāju suoliem Latv. vīrelis žigli vien spraucas gaŗām A. v. J. 1896, S. 91. gabaliņu spraukušies (pa krūmāju), viņi nuonāca . . . klajumiņā Valdis Stabur. b. 100. pa lielceļu spraucas liels celnieku bars Seifert Chrest. III, 3, 20. asni spraucās nuo zemes R. Sk. II, 248. it kâ saules stari sprauktuos caur miglu Rainis. viņš ņēma mēteli un... piedurknēs spraukdamies izgāja Jauns. III, 360. . . . pēc katra kumuosa, kâ kad tas krūtīs sprauktuos Apsk. v. J. 1903, S. 224. upes spraucas lejā, der Bach eilt hinab U.;

2) entwischen, entfliehen
Kronw. n. U.; vgl. auch nùospràukt. Zu sprukt.

Avots: ME III, 1011, 1012

stàigns C.,

1) stàigns Jürg., (mit ài ² ) Lis., Schwanb., staigns PS., Adleenen, staĩgns Bershof, auch staigņš, morastig, quebbig, einschiessend
U.: dziļas upes, staigni purvi līdz tautieša nuovadam VL. staigņa purva galiņā BW. 8877 var. (änlich: 15916). kur dūksts vis˙staignaka Aps.;

2) "?": zirga staignie suoļi iztraucēja Jē̦kabu nuo darba A. v. J. 1899, S. 123. Subst. stàignums C., eine quebbige, einschiessende Stelle
U.: (fig.) dzīves staignums Stari III, 266. In der Bed. 1 zu staigs.

Avots: ME III, 1039

staũpe: iemīta s. (mit àu ² ) Fest. tur gan nebūs ne zâles, ne kà: tâ ir sadangāts, - stàupes vien Erlaa.

Avots: EH II, 572

staũpe C., AP., Arrasch, Jürg., Schujen, (mit àu ² ) Lis., Fussstapfen, tiefe Fussspur von Pferden (U.) od. anderen Tieren im Morast, in weichen Heuschlägen, im Schnee usw. Tirs., Sessw., Bers.; luopi pār pļavu iedami tuo ir lielām staupēm izstaupējuši Tirs. zirgi skrējuši pār tīrumu, staupes vien re̦dzamas ebenda. upītē vien pazinu bargu tautu jājumiņu; trīs dieniņas staupes te̦k... upītē BW. 13630 var. kur kāju sper, tur staũpe (Pferdefussstapfen) žļurgst Austriņš Necilvē̦ks 7. bē̦rns ganuos nuo staupes padzērās Zaravič. Zu gr. στυπάζει· ω˚ϑεῖ Hes., an. staup "Vertiefung im Wege" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 618 f.

Avots: ME III, 1049

strauja (li. sraujà, slav. struja "Strom, Strömung"), die Strömung" Wid., der Stromstrich LKVv., der Strom: tik spēcīga kâ liela ūdens strauja Lautb. Ind. un Arija 100. mūzikas skaņas ir kāšu strauja, kas viļņuojuot sē̦ras un bē̦das pruojām aizrauj Luomi 77. vītuoliņam upes strauja saknes plikas pludināja Ve̦nsku Ed. Jaunas dzejas 26. tecēja pa(r) baznīcu sudraba un ze̦lta straujas Pas. IV, 376 (aus Lixna). Ein loc. s. straujī (= strautā) BW. 8433, 4.

Avots: ME IV, 1081

stràujš (li. sraũjas) Serbigal, AP., Neuenb., straûjš ² Ruj., Salis, Lin. Iw., stràujš ² Kl., Lös., Nerft,

1) rasch fliessend
Bielenstein Holzb. 630, 636, reissend, wirbelnd Bergm. n. U.: strauja Daugaviņa BW. 6702. straujš ūdentiņš 6702, 1 var.;

2) hitzig, hastig
U., streng L., schnell; heftig; temperamentvoll: straujš zirgs, ein hitziges Pferd U, čigānam strauji zirgi BW. 31425. strauji... kumeliņi 18319 (ähnlich: 13797, 1; 17972; 20017). straujš raksturs Dr. tev, tautieti, strauja (Var.: ātra, barga, sīva) daba 21706 var. kur es iešu, tikai strauja uzauguse? 6630 var. straujas pārmaiņas Apsk. v. J. 1903, S. 434. straujš darba laiks - pats mē̦slu vešanas laiks Janš. Bandavā II, 360. Ve̦rnulis tikšuot strauji (schnell, eilig) nuotiesāts uz nāvi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 15. straujas asaras Kaudz. M. 127. straujuo dziesmu R. Sk. lI, 43. strauji prieki Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 37. augumi straujāk griežas kruogā Aps. III, 4. - straujš vējš, ein schneidender Wind U.;

3) steil
U.: straujš kalns, ein steiler Berg U. - Subst. stràujums,

1) rasches Fliessen; der Strom, die Strömung:
viļņu straujuma Asp. avuotiņš rit straujumā Asp. upes straujums Kaudz. straujums nuorāva ķēvi tāļu lejup LP. VI, 503. kuģīt[i]s straujumuos Rainis;

2) die Hastigkeit, Hitzigkeit, Heftigkeit:
aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu iemauktiņus BW. 11615. ne uz viena neraudāju, kâ uz sava straujumiņa: ne+viens mani neieduotu, kad es pate negājuse BW. 21996. atmest jaunekļa straujumu Krišs Laksts 28. ieduomu straujums dziest JR. IV, 57. jūsmas plūst un burbuļuo vārdu straujumā Kaudz. M. 62;

3) ein heftiger, hitziger Mensch
Bandr.;

4) die Steilheit
Brasche. Nebst strauls, straume, strauts, strava, stravêt, strāva, struvêt, strutas, strūkla zu li. srúti "fliessen" RSI. VI, 19, slav. ostrovъ "Insel", poln. strumień "Bach", ai. srávati, gr. ρ'έει "fliesst", ρ'όος "Strömung", air. srúaim, an. straumr "Strom" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 702 f., Trautmann Wrtb. 279 f., Būga PФB. LXXV, 147.

Avots: ME IV, 1082