Paplašinātā meklēšana

I tem̃me Bauenhof, Bauske, Frauenb., Gr.-Sessau, MSil., Neuermühlen, Salis, Schibbenhof, teme Allend., Lems. und Spiess n. U., die (taute, kräftige Naud., Schibbenhof) Stimme Spr., Wid., Grünh., Pampeln: ķesterim vare̦na temme Grünh, vilciņam laba temme, tas būs dūdu pūtējiņš BW. 2686, 11. temme kâ vērsim Alksnis-Zundulis. tam tāda temme, ka bailes; kad laiž vaļā, tad jau bāž vai ausis ciet Naud. laidīsi temmi vaļā B. Vēstn. Aus mnd. stemme "Stimme" in livischem Munde entstanden?

Avots: ME IV, 162

II tem̃me Smilten, teme Smilten n. U., = temša 1.

Avots: ME IV, 162

‡ àizspil˜lêt duris Dunika, Kal., Rutzau, gegen die Tür eine Stütze anstemmen, damit man sie nicht öffnen kann.

Avots: EH I, 50

‡ apslàistît, ringsum (etwas dagegen anstemmend) stützen (perfektiv): a. māju ar mietiem Bers., C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 114

‡ apstumt, herumschieben um: a. ratiņus ap stūri. Refl. -tiês: a. ar laivu ap salu, sich mit einer Stange gegen den Grund stemmend, in einem Boot um eine Insel herumgelangen.

Avots: EH I, 118

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atspere, die Feder: savāž un atvāž nazi, it kā gribē̦dams izmēģināt atsperi Por.; atspeŗu rati, Federwagen Vēr. I, 49. viņas pārliecības ir tā atspere, kas viņu dze̦n uz priekšu A. XIII, 950. atsperu zâle, asplenium trichomanes Peņģ., Vēr. II, 910 (n. Mag. IV, 2, 68 atspēru zāle, gemeines Haarmoos, polytrichum commune). atspeŗu vieta, wogegen man die Beine stemmen kann Mag. III, 1, 100.

Avots: ME I, 194

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195

atsper̂tene, atsper̂tne,

1) die Feder,Springfeder;

2) ein Ort, wogegen man die Beine stemmen kann
Sessw.;

3) dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203. uz atspertnēm stādīt, auf die Hinterbeine stellen
Grünh.

Kļūdu labojums:
piemērs ''dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. = Das Beispiel '' dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 195

atspe̦r̂tuve, wogegen man die Beine stemmen kann, = atspeŗu vieta; übertr. Stütz, Anhaltspunkt. Lös. n. Etn. III, 146; Bers.

Avots: ME I, 195

atspiêst, tr.,

1) zurückdrücken, zurückdrängen, drückend ermüden:
ienaidniekus atpakaļ; nagus, pē̦das;

2) drücken, stemmen, stützen auf etw.:
e̦lkuoņus uz gultas maliņu atspiedis. Refl. -tiês, sich stützen auf etwa., mit d. Lok. od. uz: ķeģī Aps., uz nūjiņu.

Avots: ME I, 195, 196

‡ atspîlêtiês ² Stenden, (sich auf etwas stützend) sich entgegenstemmen: puisis ruokām un kājām atspīlejās mazajās durvīs un neļāvās grūst ārā.

Avots: EH I, 169

atspĩrinâtiês Ans., sich mit den Füssen entgegenstemmen: kad suni ve̦d saitē, tas dažreiz stāv atspīrinājies.

Avots: ME I, 195

atspraûdît, freqn., atspraûst, auf- kpämpen, zurückbiegen: svārkus Niedra, Purap. gans atsprauda zirgam lūpas LP. VI, 383; atsprauzdama kuplus matus A. XX, 615. Auch reflexiv:

1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;

2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].

Avots: ME I, 196

atstĩrinâtiês Sassm., sich entgegenstemmen: puišelis stāv atstīrinājies.

Avots: ME I, 198

I dùre, dûris ² Kand.,

1) die Faust:
akmens tik liels kâ dūre. saņemt ruoku dūrē, die Faust ballen. ruokas negribuot save̦lkas dūrēs. dūri pacelt tik˙pat kâ iesist. sist ar dūri vēju. vergeblich sich abmühen. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies! sagt man scherzend, wenn es an einem Platz zum Sitzen fehlt;

2) eine Eisaxt.
rīks ar dzelzs asmeni un kuoka kātu zvejniekiem ziemas laikā āliņģu taisīšanai Pernigel; [dũre Daiben], die Brechstange Krem.;

3) ein grosser Hohlmeissel, um einen Bienenstock auszuhöhlen;

4) ein flaches Stemmeisen
U. [Zu durt "stossen, stechen ", dūriens St. "Fauststoss, Faustschlag ", osorb. dyric` "einen Schlag versetzen" (vgl. auch la. pugnus "Faust" neben pungere "stechen" und dazu Walde Wrtb. ² 622), s. Leskien Nom. 279; vielleicht auch nach Stokes KZ. XXXIII, 70 und Wrtb. 148 zu kymr. dwrn und ir. dorn "Faust ".]

Avots: ME I, 529

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

ìespīrêtiês, zappelnd sich wo festsetzen, sich stemmen: pamuļķais iespīrējās lācim vilnā LP. VI, 520.

Avots: ME II, 70

ìespriêst,

1) hineindrücken
Spr.;

2) stemmen, stützen:
galvu ruokās iespriest St. paē̦duse, iesprieduse ruokas sānuos JK. V, 57;

3) zusprechen, zumessen:
duod kalpuonēm iespriestu tiesu Spr. Sal. 31, 15. Refl. - tiês,

1) sich hineindrängen, einklemmen, irgendwo stecken bleiben:
vērsis bļauj, sētiņas starpā iepsriedies RKr. VII, 1267. palīgam nuo dusmām vārds iepsriedās kaklā Vēr. II, 27;

2) die Hand in die Seite stemmen, eine trotzige, herausforderne Stellung einnehmen:
viņš stāv ie˙spriedies.

Avots: ME II, 71

I kal˜ts (li. káltas, pl. káltai),

1) [in Salis nur das Demin. kal˜tiņš], das Stemmeisen, der Meissel;

2) ein kleiner Hammer
Lettg. Zu kalt.

Avots: ME II, 146

kantavàle, der Bleuel Serb. n. A. XVI, 378, der Schlegel, mit dem man auf das Stemmeisen schlägt Wid., der Waschbleuel.

Avots: ME II, 156

milla, = milna,

1) die Stange bei einer Handmühle
Mag. XIII, 2, 51;

2) das Demin. milliņa (miliņa Wid.), ein Stock;
milliņās iet Stelp., ein Spiel; milliņām (miliņām U.) vilkties, wenn zwei sitzend die Füsse gegeneinander stemmen und an einem Stocke ziehen Mag. XIII, 2, 58.

Avots: ME II, 626

pìekļaût, anstemmen, anstützen, anlegen: pievilkšanas spē̦ks piekļauj citu pie cita Pūrs III, 61. platās krūtis piekļaudams akme̦nam klāt Latv. Refl. -tiês , sich anstemmen, anlegen, sich an etwas stützen: stāv cieši, cieši pie sienas piekļāvusies vecīte, it kâ me̦klē̦dama patvē̦rumu, aizsargu pie mājas sienas B. Vēstn. tautai . . . jāpiekļaunas vare̦nākām kaimiņu tautām Pūrs I, 5. labība pēc lietus piekļāvusies pie zemes N.-Peb.

Avots: ME III, 258

sadam̃bêtiês, sich aufstauen; sich (gegen etwas) stemmen.

Avots: ME II, 607

sarem̃t, aufstützen: s. galvu uz ruokas. Refl. -tiês, sich anstemmen: vīrs sarēmās un saturēja krītuošuo ve̦zumu N - Bartau.

Avots: ME II, 715

sasper̂t, tr.,

1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;

2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,

1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;

2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;

3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.

Avots: ME III, 740

saspĩrinâtiês Schibbenhof, sich ausspreizen, sich stemmen, sich aufraffen Vank.: guovs saspīrinājās un negāja N.-Peb. aita tâ saspīrinājusies (stingri, spītīgi nuostājusies), ka ne˙kā nevar nuoguldīt (cirpšanai) Schibbenhof.

Avots: ME III, 741

saspraîslâtiês ² , bersten, Ritzen bilden (z. B. vom Eis) N.-Bartau. saspraisluôt,

1) sperren:
s. ceļu Vank.;

2) "unordentlich aufschichten (Holz)"
Sonnaxt;

3) saspraîsluot ² rijas krāsni, den Ofen der
rija mit einem Gewölbe versehen Arrasch. Refl. -tiês,

1) "saspriesties 1" Lennew.: kuoki upē saspraisluojās Arrasch. adatas saspraisluojušās gar purnu Druva I, 831. braucēji tirgū saspraisluojušies Vank.; "sich gegen einander stemmen" (mit aĩ ) MSiI.;

2) "sabrukt (von einem Holzstapel)" Sonnaxt.

Avots: ME III, 742

saspraûst, tr.,

1) freqn. saspraudît, zu(sammen)stecken; einstecken, vollstecken:
villaine, kuru sasprauž uz viena ple̦ca vairākām saktām BW. III, 1, 72. rūtis sasprauž ar skaliņiem Aps. III, 4. saspraužamais, eine Art Spiralnadel zum Zustecken der Umlegetücher Salisb.;

2) (ein)stemmen
(perfektiv): es gulēšu... sienā kājas sasprauduse BW. 9876, 3 var. ruokas saspraudusi sānuos B. Vēstn. - Refl. -tiês, = sasprūst 2, saspriesties 1: cilvē̦ki saspraudušies durīs Golg. ve̦lni saspraudušies Pas. IV, 89.

Avots: ME III, 742

‡ sasprenstiês, sich (dat.) stemmen: saspre̦ndusēs ruokas sānuos Janš. Līgava I, 388. Vgl. saspriêst.

Avots: EH XVI, 450

saspriêst, tr., auf-, anstemmen: saspriest ruokas sānuos Lubn., A. v. J. 1899, S. 253; V. Eglītis Zilā cietumā 12; Krišs Laksts 77, die Hände in die Seiten stemmen. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrücken
U., Kalz., Bers., Lis., Kreuzb., Madl., Ubbenorm, sich zusammendrängen; sich ansammeln; sich anspannen: le̦di saspriedušies Kokn., Erlaa n. U. ļaudis baznīcā saspriedušies W.-Livl. n. U. dūmi saspriedušies, tīri stīvs Festen. asaras saspriedās kaklā MWM. X, 354. mājā... varēju izskaitīt baušlus, skuolā vien... ik˙reizes saspriedās kaklā Kaudz. M. 380. viņš nevarēja parunāt: laikam bij saspriedies Duomas I, 571. man šuogad tâ pamaz cilvē̦ku, darbi saspriežas JR. VII, 102. tu saspriedies un sāki diet MWM. VIII, 889;

2) zusammentreten, sich verbinden, in ein Verständnis treten
L., U.: saspriesties uz dumpi, sich zusammenrottieren St.

Avots: ME III, 743

sastriêtiês, sich (gegen jem. od. etw.) entgegenstemmen, sich empören Aps.: vietniekpulks sastrējās pret ve̦cākuo. tuo lietu var izdarīt mierīgi, bez kādas sastriešanās.

Avots: ME III, 749

skarpîtiês, sich entgegenstemmen Saikava.

Avots: ME III, 874

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990

stīrêt Peb. n. U., = sierêt, auf und nieder gehen, spazieren. stĩrêtiês Schrunden, (beim Heben od. Schleppen von etwas Schwerem) sich entgegenstemmend abmühen (= stīvēties). Zu stīmêt?

Avots: ME IV, 1076

stīrinâtiês Wid., = stirinâtiês: sich widersetzen, sich entgegenstemmen (mit ĩ) Nigr., Wandsen, Dond., Bauske. Zu stīrêtiês.

Avots: ME IV, 1076

stĩvêt, -ẽju,

1) steifen
L., U.;

2) scharf anziehen, spannen
U., (mit Mühe, schwer) ziehen: stīvējuši tikai tukšu tesmeni Etn. II, 88; LP. VII, 558. zeķi... kājā stīvē̦dams A. v. J. 1897, S. 456. Refl. -tiês,

1) (beim Heben od. Schleppen von etw. Schwerem) sich stemmend abmühen, abquälen, an etw. Schwerem herumzerren:
abi stīvējušies, kuo māk, bet tuomē̦r nevarējuši spieķa nuo ceļa nuovākt Etn. III, 47. Mačs stīvējās svārkus izgriezdams Libek Pūķis 10;

2) sich sträuben, entgegenstemmen
(namentl. pretī stīvēties) U., hartnäckig (auf etwas) beharren, bestehn U., Mag. XIII, 2, 56; sich zu etwas drängen Mag. XIII, 2, 56; streiten, sich zanken: žīdiņš stīvejās un tiepās Dīcm. pas. v. 1, 35. ve̦cais... ilgi stīvējās, beigās tuomē̦r padevās Pasaules lāp. 206. māte gan stīvējusies pretim, lai dē̦ls tâ nedaruot LP. VI, 350. uotrs stīvējies:"man piede̦r meži, man arī vērsis..." V, 86. vedēji ar panāksniekiem stīvējas RKr. XVI, 135. tē̦vs ar māti, trešs tautietis klētiņā stīvējās (Var.: strīdējās): tē̦vs deva, māte liedza, tautiet[i]s lūdza raudādams BW. 15067, 6 var. Aus mnd. stiven "steifmachen".

Avots: ME IV, 1076, 1077

strèimuļuôt Smilten, U., = streĩpuļuôt, straucheln. Etwa zu engl. dial. to strime "to stride", li. pasistraĩnyti "sich mit den Füssen feststemmen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633).

Avots: ME IV, 1085

I temmêt, -ẽju, (einen Choral) singen (mit em̃) Frauenb., Nigr.; "feierlich sagen, sprechen Nigr., Pampeln: temmē kâ ve̦cais tē̦vs. Zu temme.

Avots: ME IV, 162

uzspiêst,

2): "aufdringen" ME. IV, 382 durch "aufdrängen" zu ersetzen, desgleichen ebenda unter uzspiêstiês 1; ‡

3) aufdrükkend einschalten (elektrisches Licht):
uzspiedis uguni Pas. XIV, 423; ‡

4) hinaufdrücken:
uz augšu uzspiests ūdens Pēt. Av. III, 421. Refl. -tiês,

1): un es tâ uzspieduos, lai tie vēl spē̦tu Rainis Dz. un d. II, 258; ‡

3) sich aufstemmen:
rudzi klājienē jāsalauž: paje̦m kūli un uzspiežas tam virsā Linden in Kurl.; ‡

4) sich beeifern, sich zu einer Arbeit zwingen
Orellen.

Avots: EH II, 734

ve̦daks (?), ein langes Stemmeisen, womit man Bienenstöcke aushöhlt: ar ve̦daku duŗ dravas Dond. n. RKr. XVII, 62. Zu ve̦dga.

Avots: ME IV, 519

ve̦dga Schujen, Trik.,

1) die Brechstange
St., U., Karls., Mar.; eine Brechstange mit hölzernem Stiel AP., C., Golg., Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb.; eine eiserne Brechstange zum Durchhauen des Eises Bielenstein Holzb. 665 (mit Abbild.), Peb., Vīt.; die Eisaxt L., U., Aahof, Angern, Fehteln, Festen, Kreuzb., Lettg., Nötk., Odensee, Ramdam, Seltingshof, Sessw., Stockm., Stomersee, Wohlfahrt; Plur. ve̦dgas "dzelzs stangas, ar kuo le̦du škērē" (unbek. in Dond., Jürg., Salis, Stenden, Wolm. u. a.): iztaisi ar ve̦dgu le̦dū caurumu, ka var makšerēt! Vīt. ne ar ve̦dgu neiedūra BW. 35628;

2) ein Stemmeisen, womit die Bienenbäume gehöhlt worden sind
Bielenstein Holzb. 193; ein Hohlmeissel auf langem Stiel zum Anfertigen von Bienenstöcken Karls. Zu li. vedega, apr. wedigo "Zimmeraxt", air. fodb "Axt", ai. vadhati "schlägt", av. vadar- "Waffe (zum Schtagen)", gr. hom. ἔϑων "stossend" u. a., s. Waide Vrgl. Wrtb. I, 254 f.; vgl. auch uode̦ga.

Avots: ME IV, 520

ve̦nga,

1) eine eiserne Brechstange mit hölzernem Stiel
U.; ein flaches Stemmeisen U.;

2) "eine hölzerne Stange oder ein Seil zum Herausziehen des Eimers aus dem Brunnen"
Seltingshof.

Avots: ME IV, 537

žâkliski, Adv.,

1) so, dass beim Gegeneinanderstemmen von 2 zweizinkigen Gabeln (Holzstangen, Ästen) die eine Zinke einer Gabelung zwischen die Zinken der andern Gabelung great
Kalz.: salika ruokas... kuopā, pirkstus starp pirkstiem žākliski samaukdams Kaudz. Izjurieši 114;

2) rittlings
Druw., (mit â ) Ramelshof, Sessw., (mit â ² ) Luttr., Stenden: viņš sēd krē̦slā žâkliski Sermus, Sessw.

Avots: ME IV, 796