Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'truma' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'truma' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
truma
truma
truma od. *trums "?": saka brāļi vadīdami: kad, māseņ, vēl atiesi? saka māršas stāvē̦damas: kuru trumu vēl vajag[a] BW. 26541, 18. laimes trumā guozēties Seifert Chrest. III, 3, 52.
Avots: ME IV, 246
Avots: ME IV, 246
trumains
‡ trumains "ar trumiem apaudzis": trumaiņas aknas Siuxt. ve̦cs suns paliek t. Sonnaxt.
Avots: EH II, 698
Avots: EH II, 698
Šķirkļa skaidrojumā (16)
atvilgt
atvil̂gt C., feucht, weich werden: grāmatām atvilga lapas MWM. VIII, 866. cietā seja atvilga VIII, 498. izkaltušās vārpas nuo mitruma atvilgušas RA. [kaudze tā kā atvilgst A. Up.
Avots: ME I, 210
Avots: ME I, 210
austrums
bārstīt
bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā̀rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.
Avots: ME I, 274, 275
Avots: ME I, 274, 275
izkurcēt
izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),
1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;
2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.
Avots: ME I, 756
1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;
2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.
Avots: ME I, 756
izlepums
izle̦pums, die Verweichlichung, der Übermut: cilvē̦ks tuomē̦r nepaduosies kūtrumam un izle̦pumam A. XI, 622.
Avots: ME I, 763
Avots: ME I, 763
jautrums
jàutrums [li. jautrumas "Empfindlichkeit"], der Frohsinn, die Heiterkeit: ve̦cais jautrums viņam vairs neatnāca Kaudz. M.
Avots: ME II, 104
Avots: ME II, 104
lēkša
lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe 2 Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,
1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]
2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];
3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;
4) der Springinsfeld
Kronw.;
5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;
[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";
7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];
8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė̃kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg
Avots: ME II, 457, 458
1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]
2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];
3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;
4) der Springinsfeld
Kronw.;
5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;
[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";
7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];
8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė̃kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg
Avots: ME II, 457, 458
mistrums
mistrums, das Gemengsel, das Durcheinander, der Wirrwarr: gan tad nuošķirsies tagadēja mistruma elementi Kronw.
Avots: ME II, 637
Avots: ME II, 637
mitrums
paguzu
pareizējs
‡ pareizējs, gleichzeitig (?): (meži) e̦suot aukstuma un siltuma, mitruma un sausuma pareizējie kārtuotāji un regulē̦tāji Janš. Līgava I, 452; pareizēji (etwa gleichzeltig geborene) bē̦rni Schwitten.
Avots: EH II, 167
Avots: EH II, 167
saubru
sutums
sutums,
1) erstickende, dumpfe, von Gerüchen geschwängerte Luft
Amboten, Neuhausen: siltums izplata smagu sutuma smaku Upītis St. 60;
2) grosse, schwüle Hitze
Zerrauxt, Grünwald, Ekau, Sawensee; feuchte Hitze Adsel; heisser Dampf Laud.; "nuoplaucējums, iekaisums nuo karstuma un mitruma Laud., N. - Peb., Roop, Schujen, Sermus, Mor., Sessau, Salgaln ("sutumi ruodas kājās");
3) "ein schlecht geschmortes Essen"
Kalz.;
4) "ein Faulpelz"
Neuenb.;
5) Spreu oder Heuabfälle, in heissem Wasser zum Viehfutter gebäht
Festen, Fehsen, Lub. Zu sust 1.
Avots: ME III, 1129
1) erstickende, dumpfe, von Gerüchen geschwängerte Luft
Amboten, Neuhausen: siltums izplata smagu sutuma smaku Upītis St. 60;
2) grosse, schwüle Hitze
Zerrauxt, Grünwald, Ekau, Sawensee; feuchte Hitze Adsel; heisser Dampf Laud.; "nuoplaucējums, iekaisums nuo karstuma un mitruma Laud., N. - Peb., Roop, Schujen, Sermus, Mor., Sessau, Salgaln ("sutumi ruodas kājās");
3) "ein schlecht geschmortes Essen"
Kalz.;
4) "ein Faulpelz"
Neuenb.;
5) Spreu oder Heuabfälle, in heissem Wasser zum Viehfutter gebäht
Festen, Fehsen, Lub. Zu sust 1.
Avots: ME III, 1129
trums
I trums,
1) eine Beule
U., ein Geschwür U., Aahof, AP., Dunika, Lis., Wessen, ein Drüsengeschwür U.; eine jede Anschwellung Biel. n. U:: Sprw. špiežas virsū kâ trums bez vietas (an einer sehr ungelegenen, unbequemen Stelle Arrasch, Festen) Br. sak. v. 1276. lika tuo uz .:. trumu, un viņš kļuva ve̦se̦ls Glück II Kön. 20, 7. trums nuogurst BW. 188, izte̦k 189. (fig.) tam jausmas nav par paša dvēseles trumiem MWM. VII, 18. - zīžams trums, die Saugwarze (des Blutegels) Kawall n. U.;
2) der harte Auswuchs an beschädigten Stellen der Baumrinde
Alt.-Rahden;
3) der Bruch
U., JK. VI, 52;
4) ein noch ganz kleiner, unreifer Apfel
(budzis 2) C.;
5) "?" truma, truma tev, Māreņa, ne pieneņa bļuodeņā! BW. 29259;
6) trumu lapas, Huflattich (tussilago farfara)
U. Wenn mit m aus dm, nach Persson Beitr. 445 zu an. ƥroti "Anschwellung", ƥrútna "schwellen"
Avots: ME IV, 246
1) eine Beule
U., ein Geschwür U., Aahof, AP., Dunika, Lis., Wessen, ein Drüsengeschwür U.; eine jede Anschwellung Biel. n. U:: Sprw. špiežas virsū kâ trums bez vietas (an einer sehr ungelegenen, unbequemen Stelle Arrasch, Festen) Br. sak. v. 1276. lika tuo uz .:. trumu, un viņš kļuva ve̦se̦ls Glück II Kön. 20, 7. trums nuogurst BW. 188, izte̦k 189. (fig.) tam jausmas nav par paša dvēseles trumiem MWM. VII, 18. - zīžams trums, die Saugwarze (des Blutegels) Kawall n. U.;
2) der harte Auswuchs an beschädigten Stellen der Baumrinde
Alt.-Rahden;
3) der Bruch
U., JK. VI, 52;
4) ein noch ganz kleiner, unreifer Apfel
(budzis 2) C.;
5) "?" truma, truma tev, Māreņa, ne pieneņa bļuodeņā! BW. 29259;
6) trumu lapas, Huflattich (tussilago farfara)
U. Wenn mit m aus dm, nach Persson Beitr. 445 zu an. ƥroti "Anschwellung", ƥrútna "schwellen"
Avots: ME IV, 246
uzšaut
uzšaũt,
1) (auf etw.) (hin)aufschnellen
(tr.): uzšāvis asti tik stāvu gaisā kâ vangali Etn. II, 77. saules vaigs kad nua austruma stariņus uzšauj pār... zemi Dünsb. Par. 75;
2) einen Schlag versetzen
Sassm. u. a.: uzšāvis ar pātagu meļļiem Pas. IV, 162 (ähnlich: LP. IV, 207; Blaum. Pie skala uguns 3). uzšaut zirgam pāra krietnas pātagas par mācību Aps. III, 19. uzšauj (uzsit) viņam kādu, lai paliek mierīgāks! Tals.;
3) aufgiessen:
uzšāva Nauģim kâ vāruošu ūdeni virsū Libek Pūķis 48. tad ta lietus uzšāva (strauji uzlija)! Ar.;
4) = uzdzert: še, uzšauj un tad uzdzied[i] vēl! Jaun. mežk. 190;
5) hinauflaufen:
uzšauj un nuones man grāmatu! Tals. Refl. -tiês, (hin)aufschnellen (intr.): uzšāvusies uguns liesma Pas. V, 443. liesmas uzšāvās augsti. viņš uzšaujas augšā LP. VI, 796. puiši uzšāvās stāvus Alm. Kaislību varā 70 (ähnlich: Janš. Bandavā I, 66). ubags uzšāvās kājās A. XXI, 31 (ähnlich: Vēr. II, 1301). pusnaktī meita uzšāvusēs un atvē̦ruse luogu LP. III, 91. uzšaujas, pieskrien tam klāt Janš. Precību viesulis 60. nuo krē̦sla uzšaudamies Alm. Meitene no sv. 76.
Avots: ME IV, 388
1) (auf etw.) (hin)aufschnellen
(tr.): uzšāvis asti tik stāvu gaisā kâ vangali Etn. II, 77. saules vaigs kad nua austruma stariņus uzšauj pār... zemi Dünsb. Par. 75;
2) einen Schlag versetzen
Sassm. u. a.: uzšāvis ar pātagu meļļiem Pas. IV, 162 (ähnlich: LP. IV, 207; Blaum. Pie skala uguns 3). uzšaut zirgam pāra krietnas pātagas par mācību Aps. III, 19. uzšauj (uzsit) viņam kādu, lai paliek mierīgāks! Tals.;
3) aufgiessen:
uzšāva Nauģim kâ vāruošu ūdeni virsū Libek Pūķis 48. tad ta lietus uzšāva (strauji uzlija)! Ar.;
4) = uzdzert: še, uzšauj un tad uzdzied[i] vēl! Jaun. mežk. 190;
5) hinauflaufen:
uzšauj un nuones man grāmatu! Tals. Refl. -tiês, (hin)aufschnellen (intr.): uzšāvusies uguns liesma Pas. V, 443. liesmas uzšāvās augsti. viņš uzšaujas augšā LP. VI, 796. puiši uzšāvās stāvus Alm. Kaislību varā 70 (ähnlich: Janš. Bandavā I, 66). ubags uzšāvās kājās A. XXI, 31 (ähnlich: Vēr. II, 1301). pusnaktī meita uzšāvusēs un atvē̦ruse luogu LP. III, 91. uzšaujas, pieskrien tam klāt Janš. Precību viesulis 60. nuo krē̦sla uzšaudamies Alm. Meitene no sv. 76.
Avots: ME IV, 388
vaināt
vainât (li. vainóti "schmähen"), -ãju,
1) vainât Spr., Latv. Saule 1927, S. 619 (aus Ob.-Bartau), (mit aĩ ) Dunika, vàinêt 2 Golg., -ẽju, vaĩnuôt C., St., U., vaiņât Celm., vaiņuôt U., beschuldigen, eine Schuld zuschreiben
U., Dunika; tadeln U., Spr., Celm., schmähen; "smādēt" Golg.: gribēja čigānu vaināt zirga zagšanā Dunika. pašu viņu vaiņuot nevarēja Stari II, 758. kungam nebij ne˙vienā vietā kuo vainuot Alm. lai saimnieks nevainuojuot, ka nevarējis pavēli izpildīt Pas. II, 172 (aus AP.). tas visus vainuo LP. VII, 39. tu . . . vaināji sievietes un daudzināji tik vīriešus vien Janš. Līgava I, 493. iemu puišus vainādama (Var.: vainē̦dama, vainuodama), kâ auziņas brāķē̦dama BW. 473 var. puišus gāju vaiņādama (Var.: brāķē̦dama) 9895 var. ruoku dēļ, kāju dēļ vainuo (Var.: nicin[a]) visu augumiņu 6904 var. biju tâ vaināta (Var.: vaiņāta), ka vairs nieka nederēju 8292. duj meitiņas ciemā auga, viena uotru vaiņādamas 8373 var. es meitiņu nevainuoju (Var.: nevaināju) . . . ; lai tā diža, lai tā maza - nāc man diža, nāc man maza! 8405, 1. neteic tautas, nevainuo (Var.: nevainē [aus Rothof]) bāleliņus! 20702;
2) schädigen, verletzen, verwunden
(vainuôt, vaiņuôt) U. (gew. in der Zstz. mit ìe-): es vainuošu, tu dziedināsi LP. VI, 16. tai sirds ir vainuota MWM. VI, 603. Refl. vainuôtiês,
1) (mit aĩ) Nötk., (mit ài 2 ) Fest., verderben
(intr.): aiz iespieduma, puvuma. mitruma ābuoļi vainuojas Serben, Vīt. gaļa sāk jau vainuoties Nötk., Ramkau; schadhaft, verletzt werden: kuoks gar kuoku vējā beržuoties vainuojas Ramkau;
2) "einander Vorwürfe machen, einander beschuldigen"
Schwanb.
Avots: ME IV, 439, 440
1) vainât Spr., Latv. Saule 1927, S. 619 (aus Ob.-Bartau), (mit aĩ ) Dunika, vàinêt 2 Golg., -ẽju, vaĩnuôt C., St., U., vaiņât Celm., vaiņuôt U., beschuldigen, eine Schuld zuschreiben
U., Dunika; tadeln U., Spr., Celm., schmähen; "smādēt" Golg.: gribēja čigānu vaināt zirga zagšanā Dunika. pašu viņu vaiņuot nevarēja Stari II, 758. kungam nebij ne˙vienā vietā kuo vainuot Alm. lai saimnieks nevainuojuot, ka nevarējis pavēli izpildīt Pas. II, 172 (aus AP.). tas visus vainuo LP. VII, 39. tu . . . vaināji sievietes un daudzināji tik vīriešus vien Janš. Līgava I, 493. iemu puišus vainādama (Var.: vainē̦dama, vainuodama), kâ auziņas brāķē̦dama BW. 473 var. puišus gāju vaiņādama (Var.: brāķē̦dama) 9895 var. ruoku dēļ, kāju dēļ vainuo (Var.: nicin[a]) visu augumiņu 6904 var. biju tâ vaināta (Var.: vaiņāta), ka vairs nieka nederēju 8292. duj meitiņas ciemā auga, viena uotru vaiņādamas 8373 var. es meitiņu nevainuoju (Var.: nevaināju) . . . ; lai tā diža, lai tā maza - nāc man diža, nāc man maza! 8405, 1. neteic tautas, nevainuo (Var.: nevainē [aus Rothof]) bāleliņus! 20702;
2) schädigen, verletzen, verwunden
(vainuôt, vaiņuôt) U. (gew. in der Zstz. mit ìe-): es vainuošu, tu dziedināsi LP. VI, 16. tai sirds ir vainuota MWM. VI, 603. Refl. vainuôtiês,
1) (mit aĩ) Nötk., (mit ài 2 ) Fest., verderben
(intr.): aiz iespieduma, puvuma. mitruma ābuoļi vainuojas Serben, Vīt. gaļa sāk jau vainuoties Nötk., Ramkau; schadhaft, verletzt werden: kuoks gar kuoku vējā beržuoties vainuojas Ramkau;
2) "einander Vorwürfe machen, einander beschuldigen"
Schwanb.
Avots: ME IV, 439, 440