Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'tule' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'tule' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (16)
laipstules
laipstules, der Webstuhl: kas tā tāda ciema meita, kas tur auda laipstulēs VL., Durben n. Janš. Dzimtene 2 I, 145. Wohl zu li. laiptas "Gerüst", le. laipa.]
Avots: ME II, 410
Avots: ME II, 410
metule
me̦tule [?], der Kamm des Hahnes; Demin. me̦tulītes gaiļu piesīši, die Kresse Apšciems.
Avots: ME II, 608
Avots: ME II, 608
neaizmirstule
nestules
nestules
ne̦stules, Autz, Grünh., Hofzumberge, [ne̦stuļas, ne̦stuļi U.]. das Schulterjoch: abām bija ne̦stules uz ple̦ciem JK. V, 142.
Avots: ME II, 734
Avots: ME II, 734
pastule
šķīstule
šķīstule, eine Keusche: ak tu, mana stingrā, blēdīgā šķīstule! Veselis Netic. Toma mīlestība 150.
Avots: ME IV, 50
Avots: ME IV, 50
sliktule
sliktule, ein schlechtes Weib: Mārtiņš, labs vīrs, gaili kāva vakarā, Katriņa, sliktule, vistu cēla pe̦lnuos BW. 30225 var.
Avots: ME III, 932
Avots: ME III, 932
tule
tule
tule, die Tülle (an der Schaufel): šķipelei kātu iestiprina tulē Gr.- Sessau. Zu tulle II.
Avots: ME IV, 258
Avots: ME IV, 258
tulenieks
tuleniẽks (mit ll?), ein Zollner Riga n. U.; tulenieka vieta, die Schösserei Brasche, - Vgl. tulleniẽks.
Avots: ME IV, 258
Avots: ME IV, 258
tuleris
‡ tuleris Seyershof, eine runde, hohe Kopfbedeckung (aus einem Tuch angefertigt); ein hoher Hut.
Avots: EH II, 701
Avots: EH II, 701
vārstule
vērstule
vēstule
Šķirkļa skaidrojumā (48)
attiecināt
attiecinât, tr., beziehen: ja šuos vārdus gribē̦tu attiecināt uz Heines dzeju Vēr. II, 863. Refl. -tiês, auch attiekties, sich beziehen: attiecības vietniekvārdi attiecas uz kaut kādu minē̦tu priekšme̦tu. vē̦stules, kas uz šuo sakaru attiecas Vēr. I, 1420. [Bei L. attiekt "auf etwas zutreffen, reichen" und attiekams "anbetreffend".]
Avots: ME I, 205
Avots: ME I, 205
braukts
braukts Mag. III, 1, 119, brauktule [Ronneb., Smilt., Trik.] bràuktuve [PS., C., Lis., Mar. RKr. XV, 108; vgl. Bielenstein Holzb. 523], [bràktave C.], braũktava [Salis] li. brauktuvė), Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses: vārdi tam bira kâ zem brauktuves spaļi.
Avots: ME I, 326
Avots: ME I, 326
brūksnēt
butele
dzeltenmatains
dze̦lte̦nmataîns, blond: dze̦lte̦nmataina od. dze̦lte̦nmatu skaistule. eine blonde Schönheit.
Avots: ME I, 542
Avots: ME I, 542
grāmata
grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,
1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;
2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;
3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [
4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].
Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis
Avots: ME I, 644
1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;
2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;
3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [
4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].
Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis
Avots: ME I, 644
ieaijināt
ìeaĩjinât, einschläfern, in den Schlaf wiegen: tuo debesīs skaistules ieaijinās ar burvīgām aizsaules dziesmām.
Avots: ME II, 1
Avots: ME II, 1
iecerēt
ìecerêt, sich denken, erhoffen: kâ gan varēju iecerêt šuo bezgalīguo laimi Puriņ Nauda 30. trīs meitiņas iecerējušas vienu pašu tē̦va dē̦lu BW. 12421. apprecējis savu iece̦rē̦tuo līgaviņu Etn. II, 22. Refl. - tiês, sich erinnern: viņa iece̦ras, ka viņa nav gluži vientule Janš. [iece̦ruoties... bērnības laikus Janš. Dzimt. II, 7.]
Avots: ME II, 6
Avots: ME II, 6
izdaudzināt
izdaudzinât, tr., ausposaunen, verschreien: Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur kâ izdaudzināts Kaudz. M. izdaudzinātas valuodas, ausgesprengte Gerüchte. izdaudzinâts, berühmt, vielgenannt: izdaudzināts labdaris LP. VI, 21; izdaudzināti rakstnieki, mākslinieki. viņa bija izdaudzināta un le̦pna skaistule Purap.
Avots: ME I, 725, 726
Avots: ME I, 725, 726
izdot
izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,
1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;
2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. 2 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;
3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;
4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;
5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;
6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,
1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;
2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;
3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;
4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;
5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.
Kļūdu labojums:
augļi = augi
Avots: ME I, 730, 731
1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;
2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. 2 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;
3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;
4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;
5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;
6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,
1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;
2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;
3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;
4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;
5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.
Kļūdu labojums:
augļi = augi
Avots: ME I, 730, 731
izdzeltēt
izdzeltêt, intr., ganz, vollständig gelb werden: ve̦cas, izdzeltējušas vē̦stules Latv.
Avots: ME I, 731
Avots: ME I, 731
iznēsāt
iznē̦sât, izne̦sât,
1) austragen, verschleppen:
vē̦stules. asins dze̦namie organi izne̦sā asinis pa visu miesu A. XX, 368. pē̦rkuonis tevi saspārdīs, ve̦lns kaulus iznē̦sās Purap. viņa trīs bē̦rnus bija izne̦sājuse un izzīdījuse Jan.;
2) austragen, ausplaudern, anschwärzen:
mēlēm būtu izne̦sājuši BW. 8899;
3) abtragen:
iznē̦sātas drē̦bes. sacīs (vilnainītes) ve̦cas, iznē̦sātas BW. 16541. vainadziņu bez valuodu iznē̦sāt.
Kļūdu labojums:
8899 = 8399
iznē̦sātas BW. 16541 = izne̦sātas BW. 16541, 1
bez valuodu iznē̦sāt = bez valuodu iznē̦sāt (die ganze Zeit tragen?)
Avots: ME I, 776
1) austragen, verschleppen:
vē̦stules. asins dze̦namie organi izne̦sā asinis pa visu miesu A. XX, 368. pē̦rkuonis tevi saspārdīs, ve̦lns kaulus iznē̦sās Purap. viņa trīs bē̦rnus bija izne̦sājuse un izzīdījuse Jan.;
2) austragen, ausplaudern, anschwärzen:
mēlēm būtu izne̦sājuši BW. 8899;
3) abtragen:
iznē̦sātas drē̦bes. sacīs (vilnainītes) ve̦cas, iznē̦sātas BW. 16541. vainadziņu bez valuodu iznē̦sāt.
Kļūdu labojums:
8899 = 8399
iznē̦sātas BW. 16541 = izne̦sātas BW. 16541, 1
bez valuodu iznē̦sāt = bez valuodu iznē̦sāt (die ganze Zeit tragen?)
Avots: ME I, 776
izputēt
izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.
Avots: ME I, 786, 787
Avots: ME I, 786, 787
izšķirot
izšķiruôt [Nigr.], tr., aussondern, aussortieren: vē̦stules. maisuos tie izšķiruoja kaulus MWM. X, 952.
Avots: ME I, 812
Avots: ME I, 812
iztutelēt
‡ l iztutelêt, stammelnd hervorbringen Warkl.: viņam strupa mēle: tulelē, tutelē - ne˙kā neiztutelēja.
Avots: EH I, 491
Avots: EH I, 491
kaitula
kaitulis
kaitulis [li. kaitulỹs "вспыльчивый человѣк"], f. kaitule, der (die) Boshafte, Böse, wer leicht zum Ärger erregt wird: še, kaitule (Var.: skaistule, dusmīte), kumeliņš BW. 26459.
Avots: ME II, 136
Avots: ME II, 136
klaistulis
klaîstulis 2 (fem. klaistule), ein zerfahrener, unsteter Mensch: cik saldi smej šī klaistule Lautb., Vidvuts II, 65.
Avots: ME II, 209
Avots: ME II, 209
klaust
klàust [N. - Peb., AP., klàust 2 Lubn., Kl., Modohn, Warkl., Warkh.], Bers., Lub., Mar., Stom., - šu, - su (li. kláusti), fragen: viņa sāka viņam klaust par vē̦stules nuodevēju A. XIII, 841. viņš sāka klaust, kâ stāv ar ārstiem. [Wohl zu klausît; vgl. W. Schulze Berl. Situngsber. 1904, S. 1434.]
Avots: ME II, 217
Avots: ME II, 217
lakstīgs
lakstîgs,
1) kokett, gefallsüchtig
Smilt.: lakstīgala skaistule RSk. II, 19;
2) frech, geil
Manz., L.
Avots: ME II, 416
1) kokett, gefallsüchtig
Smilt.: lakstīgala skaistule RSk. II, 19;
2) frech, geil
Manz., L.
Avots: ME II, 416
lāmis
I lāmis,
1) [lãmis Ruj.], zum Trocknen ausgebreitetes Heu
A. X, 1, 308;
2) [lãmis, eine breite und dicke Masse
Ruj.]: pa gaisu skriedams, viņš (pūķis) izskatās kâ uguns lāmis ar gaŗu dzirksteļu asti LP. VI, 94; VII, 715; [lietus līst lām[j]iem Ruj., es ergiesst sich ein Pfütze Bauske, Wandsen;
3) ein grosser und unregelmässiger Fleck auf Kleidern (infolge von Befleckung) oder im Saatfeld (eine vom Wasser ausgelegene Stelle)
Seher. - Wohl aus estn. lām "Verbreitetes, grosses, breites Stück", tule - lām "entwickelte Flamme"]
Avots: ME II, 438
1) [lãmis Ruj.], zum Trocknen ausgebreitetes Heu
A. X, 1, 308;
2) [lãmis, eine breite und dicke Masse
Ruj.]: pa gaisu skriedams, viņš (pūķis) izskatās kâ uguns lāmis ar gaŗu dzirksteļu asti LP. VI, 94; VII, 715; [lietus līst lām[j]iem Ruj., es ergiesst sich ein Pfütze Bauske, Wandsen;
3) ein grosser und unregelmässiger Fleck auf Kleidern (infolge von Befleckung) oder im Saatfeld (eine vom Wasser ausgelegene Stelle)
Seher. - Wohl aus estn. lām "Verbreitetes, grosses, breites Stück", tule - lām "entwickelte Flamme"]
Avots: ME II, 438
metulis
neapdrošināts
nepratulis
nepratulis, f. - le, der (der) Unkundige, Unwissende, Hilfslose: es nelaimīga nepratule Lautb.
Avots: ME II, 728
Avots: ME II, 728
nestūklas
nestūkles
nirt
nìrt 2 [Bers., Saussen, Kalnemois, Kreuzb., nir̂t C.], niru [li. nìrti "sich schlengen", apnìrti "untertauchen"], intr., tauchen [Warkh., Warkl.]: ūdens putni nirst viļņuos Rainis. maz bē̦das man, kas viņā saulē gaida, ja reiz šī zeme pīšļuos birst, vai cita vairs iz drupām nirst Rainis. tie dvēselē kâ atvarā tik klusiņām kâ māņi nirst Apsk. tad jānir apakš ūdeņa MWM. X, 48. dzīvā dzīve nuo zemes nirs Stari III, 243. vientule un skumja eju, meža takā nirusi Kārst. Refl. - tiês, tauchen, sich versenken: arvienu tālāk nirties bezgalībā Asp. [Nebst nērt (s. dies), nirdāt, nira zu li. nãras "Taucherente", klr. r. нерти "untertauchen", r. норá "Höhle", ksl. вънрѣти "παρεισδύεσϑαι", as. naro "eng", nnrw. dial. norve "Querriegel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 196 f., Persson Beitr. 222, Fick KZ. XLIII, 149.]
Avots: ME II, 745
Avots: ME II, 745
nolipināt
[nùolipinât,
1) bekleben:
n. sē̦tu ar afišām; n. pirkstus ar me̦du;
2) (Angeklebtes) ablösen:
n. marku nuo vē̦stules Kl. - Refl. - tiês, sich klebrig machen: n. ar me̦du.]
Avots: ME II, 811
1) bekleben:
n. sē̦tu ar afišām; n. pirkstus ar me̦du;
2) (Angeklebtes) ablösen:
n. marku nuo vē̦stules Kl. - Refl. - tiês, sich klebrig machen: n. ar me̦du.]
Avots: ME II, 811
palaistuvis
palaîstuvis (li. palaistuvis) Naud., häufiger das Femin. palaîstuve (li. palaistuvė), palaistava, palaistule, ein Nichtsnutz, eine liederliche, nachlässige Person: kuŗa kāda palaistuve (Var.: palaistule, palaistava), ne ap dārzu neapgāja BW. 32550.
Avots: ME III, 56
Avots: ME III, 56
paņemt
paņemt, tr.,
1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];
2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;
3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,
1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;
2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;
3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;
4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;
5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.
Avots: ME III, 79
1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];
2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;
3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,
1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;
2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;
3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;
4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;
5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.
Avots: ME III, 79
pārnākt
pā`rnãkt, ‡
2) ankommen:
vē̦stule ... pārnāca taisni mēnesi pēc viņu aiziešanas Apsk. 1903, S. 112; ‡
3) geboren werden:
meitai pārnāca dvīņi Janš. Bandavā I, 8. visi siventiņi pārnākuši Siuxt.
Avots: EH XIII, 207
2) ankommen:
vē̦stule ... pārnāca taisni mēnesi pēc viņu aiziešanas Apsk. 1903, S. 112; ‡
3) geboren werden:
meitai pārnāca dvīņi Janš. Bandavā I, 8. visi siventiņi pārnākuši Siuxt.
Avots: EH XIII, 207
piederība
pìederĩba,
1) die Zugehörigkeit:
piederība pie Līvu pagasta Konv. 2 7I0. vē̦stules aizlipinās un nuosūtīs pēc piederības Seibolt;
2) die Schicklichkeit
U.
Avots: ME III, 244
1) die Zugehörigkeit:
piederība pie Līvu pagasta Konv. 2 7I0. vē̦stules aizlipinās un nuosūtīs pēc piederības Seibolt;
2) die Schicklichkeit
U.
Avots: ME III, 244
pīkt
pīkt C., Lis., Gr.-Buschhof, pīkt 2 Bl., Lautb., Behnen, Ruj., pikt 2 Kr., KL, Golg., -kstu, -ku (li. pỹkti), zornig, böse werden: negribēja pīkt pēc miera nuoslēgšanas MWM. XI,170. sākusi tik pīkt un kunkstēt Duomas II, 31. Refl. -tiês (mit ĩ Līn.), zürnen Ahswikken, Wain., Gramsden: pīkstuos gan uz ... sieviņu Kundziņš Kronv. 229. (sievas) pīkās un pukuojās par tādu nekaunīgu izturēšanuos Janš. Dzimtene 2 I, 300. citas pīkdamās un īgdamās sēdēja kaktā vientules, puišu neievē̦ruotas V, 427. Zu pikts.
Avots: ME III, 231
Avots: ME III, 231
piktulis
piktulis, f. -le, der, die Böse, Heftige: viņa ātteica pikti.., piktulei nepateicu patiesību Zalktis v. J. 1908, № 4, 112. LP. I, 129: Piktulis, ein Hundename.
Avots: ME III, 213
Avots: ME III, 213
pirmraksts
pirmraksts,* das Original: (vē̦stule) līdz ar .. . atbilžu pirmrakstiem A. v. J. 1900, S. 483.
Avots: ME III, 227
Avots: ME III, 227
sāpīgs
sâpîgs, schmerzend U., schmerzhaft; schmerzlich: sāpīgais zuobs Br. sāpīga vieta LP. VII, 1256. nuo tam palikušas acis sāpīgas un tumšas JK. VI, 32. sāpīgi auksta vē̦stule Turg. Muižn. per. 33. - tā plinte nav sāpīga, die Elinte tötet nicht U.
Avots: ME III, 806
Avots: ME III, 806
skaistulis
I skaistulis (f. -le), der (die) Schöne Wid.: jāj ar zirgiem pēc izdaudzinātās skaistules Apsk. v. J. 1903, S. 186.
Avots: ME III, 866
Avots: ME III, 866
skaistulis
II skaistulis, f. skaistule Bw. 26459 var. (Var.: skaitule, dusmīte), der (die) Zornige.
Avots: ME III, 866
Avots: ME III, 866
skaitulis
skreitals
skrèitals 2 Erlaa, skreĩtãls Jürg., skreitẽļi Trik., skreĩtulis C., Frauenmantel; skreitules Mag. IV, 2, 76, L., U., Sinau (alchemilla vulgaris); skreĩtūlis PS., Rainfarrn (tanacetum vulgare): saulīt[e] lasa rasas lāses skreitelīšu lapiņās BW. 4386. Der radförmigen Blätter resp. Blüten wegen zu skritulis? Vgl. skreteliņš.
Avots: ME II, 890
Avots: ME II, 890
šmurkstulis
šmurkstulis,
1) šmurkstu1is Wid., šmurkstuls Druw. n. Etn. II, 161 und RKr. XVII, 82, šmurkstule N.-Peb. n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, = šļirce 1, der Saugheber;
2) šmurkstuls, ein schlank gewachsener Mensch oder Baum od. ein solches Tier:
dē̦ls izaudzis kâ šmurkstuls Druw. n. RKr. XVII, 82. sivē̦ni kâ šmurkstuli ebenda.
Avots: ME IV, 87
1) šmurkstu1is Wid., šmurkstuls Druw. n. Etn. II, 161 und RKr. XVII, 82, šmurkstule N.-Peb. n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, = šļirce 1, der Saugheber;
2) šmurkstuls, ein schlank gewachsener Mensch oder Baum od. ein solches Tier:
dē̦ls izaudzis kâ šmurkstuls Druw. n. RKr. XVII, 82. sivē̦ni kâ šmurkstuli ebenda.
Avots: ME IV, 87
tulle
I tulle,
1) tulle Spr., Wid., (mit ul˜ ) AP., Arrasch, Dond., Drosth., Grünh., Jiirg., PS., Schibbenhof, Selg., Stenden, (mit ùl 2 ) Bers., tule U., tullis Wid., tulla V., der Zoll (Abgabe);
2) tulle V., (mit ul˜) AP., (mit ùl 2 ) Golg., tule U., tulis U., der Zoll (Mass).
Nebst estn. toľľ aus mnd. tol(le) "Zoll".
Avots: ME IV, 259
1) tulle Spr., Wid., (mit ul˜ ) AP., Arrasch, Dond., Drosth., Grünh., Jiirg., PS., Schibbenhof, Selg., Stenden, (mit ùl 2 ) Bers., tule U., tullis Wid., tulla V., der Zoll (Abgabe);
2) tulle V., (mit ul˜) AP., (mit ùl 2 ) Golg., tule U., tulis U., der Zoll (Mass).
Nebst estn. toľľ aus mnd. tol(le) "Zoll".
Avots: ME IV, 259
uzlīmāt
uzstājīgs
uzstājîgs "selbstbewusst, rechthaherisch, unbeugsam, seinen Willen durchsetzend" Vīt.: nīcenieki ir pašapzinīgi, uzstājīgi, brammanīgi Janš. Nīca 17. uotra vē̦stule, daudz uzstājīgāka par pirmuo Jauns. Daugava v. J. 1928, S. 294. uzstājīgi nuoprasījusi meita Anekd. IV, 67.
Avots: ME IV, 384
Avots: ME IV, 384
vaļsirdīgs
vaļsir̂dîgs, offenherzig, offen: vaļsirdīgas, uzticības pilnas vē̦stules Vēr. I, 1209. iesilu un kļuvu vaļsirdīgs 1036. ja vaļsirdīgi atklātu visu saturu Stari II, 463.
Avots: ME IV, 466
Avots: ME IV, 466
vārstala
vārstala,
1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene 2 II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;
2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;
3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā`rstaļas 2 Schwanb., die Türhängen;
4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;
5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.
Avots: ME IV, 509
1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene 2 II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;
2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;
3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā`rstaļas 2 Schwanb., die Türhängen;
4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;
5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.
Avots: ME IV, 509
vicināt
vicinât,
1) schwenken (z. B. die Rute, die Fahne)
L., U., Mar. n. RKr. XVII, 123, Salis: saimnieki vicināja ce̦pures gaisā Vēr. II, 838. vicināt vairuogu Lāčplēsis 13. vicināt asti, schweifen V. es tavus garus matus gar ruociņu vicināšu (Var.: sitināšu) BW. 10857 var. zirgu vicināt St., ein Pferd tummeln;
2) an den Haaren raufen
U.;
3) "schuhrigeln"
Bergm. n. U. Refl. -tiês,
1) flattern;
2) sich schwenken :
kâ nesuntule grìežas un vicinās Janš. Bandavā I, 80. cauru . . . dienu vicinuoties ar izkapti pa lauku un nuoru II, 53. ar tuo (dancuojuot) . . . sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Mežv. ļ. II, 15. Wenigstens in der Bed. 1 zu vīcinât, vīkt "sich biegen", vīksts "geschmeidig", li. vykis "Bandwurm", lat. vicia "Wicke", mhd. weigen "schwanken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 233 ff., Persson Beitr. 85, 343 und 519.
Avots: ME IV, 577
1) schwenken (z. B. die Rute, die Fahne)
L., U., Mar. n. RKr. XVII, 123, Salis: saimnieki vicināja ce̦pures gaisā Vēr. II, 838. vicināt vairuogu Lāčplēsis 13. vicināt asti, schweifen V. es tavus garus matus gar ruociņu vicināšu (Var.: sitināšu) BW. 10857 var. zirgu vicināt St., ein Pferd tummeln;
2) an den Haaren raufen
U.;
3) "schuhrigeln"
Bergm. n. U. Refl. -tiês,
1) flattern;
2) sich schwenken :
kâ nesuntule grìežas un vicinās Janš. Bandavā I, 80. cauru . . . dienu vicinuoties ar izkapti pa lauku un nuoru II, 53. ar tuo (dancuojuot) . . . sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Mežv. ļ. II, 15. Wenigstens in der Bed. 1 zu vīcinât, vīkt "sich biegen", vīksts "geschmeidig", li. vykis "Bandwurm", lat. vicia "Wicke", mhd. weigen "schwanken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 233 ff., Persson Beitr. 85, 343 und 519.
Avots: ME IV, 577