Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'tupa' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'tupa' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)

stupa

I stupa, =stupe 3: sluotas stupa LP. VII, 830.

Avots: ME III, 1107


stupa

II stupa Schibbenhof, die Stufe; zu staupe? Oder auf r. ступéнь "Stufe" beruhend?

Avots: ME III, 1107


stupas

stupas,

1) Blutfedern
St.;

2) kleine Ruten
Oppek. (hier kann -as aus -es entstanden sein) n. U. Zu stupe.

Avots: ME III, 1107


tupa

tupa Manz. Lettus, U., Siuxt, ein Heuschober, Heuhaufen (nach U. in Livl. unbekannt); Demin. tupiņa, ein kleiner Heu- oder Getreidehaufen Sassm.: pamiklu sienu krauj tupiņās Sassm. n. RKr. XVII, 59. tu kā tupa, es kâ kaudze BW. 892. Nach Leskien Nom. 227 zu tupêt; zur Bed. vgl. etwa guba.

Avots: ME IV, 266


tupaļot

tupaļuôt, = tupuļuôt: jau sāka ceļuos mesties un tupaļuot Jauns. Baltā gr. I, 226.

Avots: ME IV, 266

Šķirkļa skaidrojumā (6)

aptapt

aptapt: bē̦rni aptupa ap ugunskuru Dunika, Kal.

Avots: EH I, 123


stupe

stupe,

1) eine schlanke, geschmeidige Gerte, Rute
Mar. n. RKr. XV, 138: viņu pēra ar šmaugām bē̦rza stupēm Mar. šautiet... ve̦cus vīrus ar ērškāju stupītēm (Var.: ābeļu rīkstītēm)! BW. 22118, 2 var.;

2) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U.; eine Rute, deren Spitze nebst den Zweigen abgebrochen ist Wessen, Adsel, Aahof, Selsau, Stomersee; eine dicke Rute, von der die Zweige durch Prügeln abgebrochen sind Mag. XIII, 3, 58; die Stoppel: sīļi miežus apē̦duši, stupes vien palikušas BW. 28062, 3 var.;

3) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618, AP., PS., Mor., Drosth., Nötk., Serben, Wenden, Lennew., Wohlfahrt, Sermus, Schujen, Schwanb., Adl., Golg., Lis., Selsau, Festen, Meselau, Lös., Prl., Druw., Sessw., Bers., Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, Bolwen, Mar., Laud., Lasd., Odsen, Daudsevas, Baldohn, Kokn.: Sprw. kur branga sluota, tur branga stupe. ar stupi berž kulu Lubn. ve̦cas sluotas stupē Etn. II, 9. pa luodziņu mēslus bēra, stupes meta pabeņķē BW. 12870. Nebst stupas, stupērklis, stupis, stups I, stupurs zu aruss. стъпица "Speiche", gr. στύπος "Stock, Stiel", lat. stupēre "starr stehen" und - wenn mit ide. p - ahd. stobarōn "obstupere", an. stūfr oder stubbr "Stumpf" u. a., s. Persson Beitr. 714, Walde Vrgl. Wttb. II, 618 f., Iľjinskij РФВ. P B. LXVI, 274 ff. Būga KSn. I, 288, Boisacq Dict, 922; vgl. auch staũpe und stuburs.

Avots: ME III, 1107


stups

II stups, =īss, strups (nur vom Besen) Memelshof: sluota nuoslaucīta gluži stupa; stumpf Wessen, Zaļmuiža. Zu stuprs? Oder auf d. dial. stuf (bei Frischbier Il, 384) resp. r. тупъ "stumpf" beruhend?

Avots: ME III, 1108


tupesis

tupesis U., Mag: IV, 2, 151, Ugalen n. FBR. VII, 18, Dond., Frauenb., Gramsden, Gr.-Essern, Kurs., Nigr., Selg., Stenden, tupezis U., Kand., Wandsen, ein (runder Dond., Wandsen) Heuhaufen; Heuschober; tupesis Dr., Dunika, Durben, Gold., Grobin, Kalleten, Kurs., Nigr., Demin. tupestiņš, tupezis Windau, ein kleiner Getreidehaufen (auf dem Felde): siena tupesis A. v. J. 1892, S. 203. trums sēž kâ siena tupesis Br. 197. sausu sienu krauj tupešuos un vilcina pie šķūņa Dond. kā siena tupesis nuosēdis priekšā Lautb. Niedr. Vidvuds S. 25. tupešuos sakŗautu sienu Janš. Mežv. ļ. II, 323. miežu tupesis Dunika, Kurs., Nigr. auzu tupesis Nigr., Grobin. auzu un miežu tupestiņi izmē̦tāti šur tur pa laukiem Birznieks-Upītis. salmu tupesītis BW. piel. 2 2470, 3. tupesis atlika laidaru kaisīt BW. 20364. - Scherzhaft auf ein Mädchen bezogen: Līzīte tupesis aizgaldā sēd BW. 20959. Zu tupa.

Avots: ME IV, 266, 267


tupēt

tupêt (li. tupẽti "hocken"), -u, -ẽju,

1) hocken:
Sprw. kur putns ligzdu taisa, tur tam jātup Br. sak. v. 986. tup savā vietiņā kā ruds akmentiņš Br. 27, tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kā atnākusi! Br. 43. krauklīt[i]s tup kalniņā BW. 13616. netupēšu vis zemē LP. VI, 44. tupēt cietumā II, 40. tupi nu uz ežu un gaidi pūra vietas! sagt man zu einem, der lange abwartend zu verspäten pflegt Etn. IV, 120;

2) seine Notdurft verrichten
Dond. u. a. Part. tupamais U., das Gesäss, der Hintere. - Subst. tupêšana, das Hocken; tupẽjums, das einmalige, beendete Hocken : pazīst lāča tupējumu; gājumu nepazīst RKr. VII, 503; tupê̦tājs, wer hockt, der Hocker: kruogā tupē̦tājs A. XX, 84. Nebst tūptiês u. a. wohl zu gr. ἐντυπάς (Adv.), wenn es "kauernd, hockend" bedeutet (s. Ul'janov IFA. VIII, 129 und Kurschat bei Prellwitz Wrtb.2 sub voce), r. потупить (wenn mit y aus ou) "senken" (s. Jagić AfslPh. XX, 370 und Rozwadowski RSI. II, I10), sowie (7) an. ƥopta "Ruderbank", got. ƥiubjō "heimlich" u. a. s. Walde Vrgl., Wrtb. I, 714 und Būga LM. IV, 444.

Avots: ME IV, 267