Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ujo' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ujo' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (15)
gaujot
‡ *gaujuôt "?": dziedāšana, gaujuošana un trakuošuņa Lenz Spred. grām. v. J. 1764, S. 1483.
Avots: EH I, 387
Avots: EH I, 387
iemaujot
ìemãjuôt, seinen Wohnsitz haben: ķēniņam ir nuolādēta pils, kur ve̦lns iemājuo LP. VI, 441. tur dzīves pe̦lē̦kums un trūkums iemājuoja MWM. VII, 575. Refl. - tiês, seinen Wohnsitz nehmen, sich ansiedeln: ve̦lns iemājuojies rijā LP. VI, 170.
Avots: ME II, 43
Avots: ME II, 43
izstraujot
neliekujot
nelũkuõjuõt uz, ungeachtet, trotz: nelūkujuot uz lielajām grūtīām, viņš tuomē̦r sasniedzis savu mērķi.
Avots: ME II, 722
Avots: ME II, 722
noskujot
skujot
skujuôt: mit zerhackten Fichtenreisern bestreuen Frauenb. (z. B. ein Zimmer, einen Weg); skujuôts, mit skujas 1 versehen: pa skujuotuo galuotņu spraugām A. Upītis Laikmetu griežos I, 79. skujuotu (mit einem Fichtennadelmuster versehen?) uozuola kannu Skalbe Raksti II, 134.
Avots: EH II, 515
Avots: EH II, 515
skujot
skujuôt ceļu, den Wegrand (im Winter) mit Tannenreisern bestecken (um ihn von vollgestümten Gräben zu unterscheiden) Salisb.
Avots: ME III, 902
Avots: ME III, 902
straujot
straujot
straujuôt, intr.,
1) strömen
Celm., rasch fliessen: upe stràujuo 2 Saikava, Lubn.;
2) ungestüm vorwärts streben:
muožas gars un straujuo prāts Zvanpūtis.
Avots: ME IV, 1082
1) strömen
Celm., rasch fliessen: upe stràujuo 2 Saikava, Lubn.;
2) ungestüm vorwärts streben:
muožas gars un straujuo prāts Zvanpūtis.
Avots: ME IV, 1082
straujots
taujot
tujot
ujo
ujot
Šķirkļa skaidrojumā (6)
apduits
apdùits 2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. 2 unter fūmus u. a.].
Avots: ME I, 82
Avots: ME I, 82
aut
àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,
1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;
2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;
3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 2 Walde Wrtb. 2 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]
Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2
Avots: ME I, 230, 231
1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;
2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;
3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 2 Walde Wrtb. 2 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]
Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2
Avots: ME I, 230, 231
bļaut
bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 1 bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]
Avots: ME I, 320
Avots: ME I, 320
sagavilēt
sagavilêt, ‡ Refl. -tiês, einander vernehmbar zurufen, zujodeln (von Hirten auf der Hütung gesagt): purvā var sadzīt ... kādu destnit ganību luopu, un tad vēl nesagavilēsies tur citi citu Kaudz. Izjurieši 239.
Avots: EH XVI, 408
Avots: EH XVI, 408
saraut
saraût, tr.,
1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;
2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;
3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;
4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;
5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;
6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,
1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. 2 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. 2 191;
2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;
3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;
4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;
5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;
6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.
Avots: ME II, 713, 714
1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;
2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;
3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;
4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;
5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;
6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,
1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. 2 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. 2 191;
2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;
3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;
4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;
5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;
6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.
Avots: ME II, 713, 714
žaunas
žaũnas (li. žiáunos "Backenknocken, Kiefer"),
1) Fischkiefern
St., die Fischkieme U.: zivis... sarkanām žauniņām BW. 35257. siļķu žaunas mē̦tājas pa visām pagaldēm Frauenb.;
2) der Kiefer
U.; die Kinnlade St., U., Stenden; die Backenknocken U.; "vieta starp žuokliem" Siuxt; der Mund, das Maul (pejorativ): man te tās žaunas sāp Stenden. vilks atplēšžaunas līdz ausīm JK. V, 1, 16. citam (vilkam) iegrūž... pagali atple̦stās žaunās Janš. Mežv. ļ. II, 502. man dziesmiņa iedziedāta, tu vēl žaunas (Var.: lūpas) kustināji BW. 877 var. dabuosi par žaunām, wirst auf den Mund bekommen Mag. XIII, 2, 45. pielūkuo, ka nedabū pa žaunām! MWM. VII, 884. saturi tu savas žaunas (halte deinen Mund)! Alm. kad tu labāk turē̦tu savas žaunas! A. Brigader Ausmā 17. dabūsi zipsnas, ja neturēsi žaunas! Alksnis-Zundulis. turi savas žaunas cieti labāk, ka nedabuoni Frauenb. lai pievalda... žaunas A. XXI, 757. palaist žaunas Celm. Zu bulg. žùna "Lippe, Lefze", aksl. žujo, "kaune", ae. cèowan, ahd. kiuuan "kauen", mnl. coon "Kiefeŗ Kinnbacken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 642, Trautmann Wrtb. 372, Zubatý IFA. III, 162, Bezzenberger GGA. v. J. 1896, S. 966, Mladenov Idg. Jahrb. IX, 213, Būga KZ. LI, 117 und Tiž. I, 406.
Avots: ME IV, 791
1) Fischkiefern
St., die Fischkieme U.: zivis... sarkanām žauniņām BW. 35257. siļķu žaunas mē̦tājas pa visām pagaldēm Frauenb.;
2) der Kiefer
U.; die Kinnlade St., U., Stenden; die Backenknocken U.; "vieta starp žuokliem" Siuxt; der Mund, das Maul (pejorativ): man te tās žaunas sāp Stenden. vilks atplēšžaunas līdz ausīm JK. V, 1, 16. citam (vilkam) iegrūž... pagali atple̦stās žaunās Janš. Mežv. ļ. II, 502. man dziesmiņa iedziedāta, tu vēl žaunas (Var.: lūpas) kustināji BW. 877 var. dabuosi par žaunām, wirst auf den Mund bekommen Mag. XIII, 2, 45. pielūkuo, ka nedabū pa žaunām! MWM. VII, 884. saturi tu savas žaunas (halte deinen Mund)! Alm. kad tu labāk turē̦tu savas žaunas! A. Brigader Ausmā 17. dabūsi zipsnas, ja neturēsi žaunas! Alksnis-Zundulis. turi savas žaunas cieti labāk, ka nedabuoni Frauenb. lai pievalda... žaunas A. XXI, 757. palaist žaunas Celm. Zu bulg. žùna "Lippe, Lefze", aksl. žujo, "kaune", ae. cèowan, ahd. kiuuan "kauen", mnl. coon "Kiefeŗ Kinnbacken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 642, Trautmann Wrtb. 372, Zubatý IFA. III, 162, Bezzenberger GGA. v. J. 1896, S. 966, Mladenov Idg. Jahrb. IX, 213, Būga KZ. LI, 117 und Tiž. I, 406.
Avots: ME IV, 791