Paplašinātā meklēšana

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34

àizmur̂kš(ķ)êtiês, etwas murmeln. Tirs., AP., JK., Spr.

Avots: ME I, 42

àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.

Avots: ME I, 58

‡ atmur̂kšķêt ² Siuxt, murrend (unfreundlich) antworten: atmurkšķēja Evarts, sē̦dus piece̦ldamies Janš. Dzimtene 1, 151.

Avots: EH I, 157

‡ atspurkšķêt herschwirren: atspurkšķēja kāds zvirbulis.

Avots: EH I, 170

aturkšķêt, -šêt, atur̃kstêt, intr., entgegengrunzen: kā cūciņa atur(k)šķēja JK. I, 95.

Avots: ME I, 206

‡ bļurkšķêt Ar.,= ‡ bļurkšêt 3.

Avots: EH I, 234

bur̃kšķêt,

1): pē̦rkuonis bur̃kšķ Dond.

Avots: EH I, 254

bur̃kšķêt, bur̃kšêt, burSkstêt, intr.,

1) rasseln, poltern, rollen, knirschen (vom Schnee) Ronneb., undeutlich sprechen, schwatzen Salis:
akmentiņi burkšķēja nuo kalna lejā. burkš trejriteņu ķerras Duomas II, 483. zemnieks kâ satrūcies sāka runāt burkstuošā balsī A. XX, 781;

2) burkšķēt flattern
Wid. [Zu li. burkšnóti "rasseln", poln. barczeć "rauschen, knirschen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 108.]

Avots: ME I, 353

gurkšķêt (unter gur̂kstêt),

1): sniegs gurkšķ Sauken. teļš ir tik mīksts, ka gur̂kšķ ² vien Siuxt;

3): guovs ir tâ pārē̦dusies, ka viņai sāk g. iek˙čā Siuxt.

Avots: EH I, 421

ìegur̂kš(ķ)êtiês Bers. u. a., = iegurkstêties.]

Avots: ME II, 20, 21

ìemurkšķêtiês, [ìemurkšêtiês Wid.], einen murmelnden Laut ausstossen.

Avots: ME II, 47

izmur̃kšķêt ² Bauske, izmur̂kšêt PS., undeutlich aussprechen.]

Avots: ME I, 774

‡ izspurkš(ķ)êt, heraus-, hinausschwirren: nuo čaumalas izspurkš ... taurenis Ezeriņš Leijerk. I, 264. (atbraucēji) izspurkšķējā pa visiem vējiem Brigadere Daugava 1928, S. 16.

Avots: EH I, 482

‡ izturkšķêt "?": ve̦cā pletne bija sadiluse, izžuvuse, izžurkšķējuse un palikuse pa˙visam viegla Janš. Līgava I, 131.

Avots: EH I, 491

ļur̂kšķêt (unter ļur̂kstêt), 1) und 2): auch Prl., Saikava, Schwanb., Wenden, (mit ur̂ ² ) Hasenp., Selg., (mit ur ) Sessw.; "savādi, neskaidri skanēt" (mit ur̃ ) Siuxt; auch vom Grunzen der Schweine: cūka iet ļurkšķē̦dama, kad attuop zirņus Siuxt.

Avots: EH I, 775

murkšķêt (unter mur̂kstêt): auch Wesselshof, (mit ur̂ ² ) Schlehk, (mit ur̂ ) Erlaa n. FBR. XI, 11; Unsinn schwatzen Grenzhof (Mežamuiža), Mitau; viel plappern (mit ur̂ ² ) Siuxt; undeutlich sprechen (mit ur̂ ² ) Sermus.

Avots: EH I, 834

‡ nùoburkšķêt, Perfektivform zu bur̃kšķêt 1: (naudas puods) nuogājis lejā, ka nuoburkšķējis vien Pas. XIV, 518.

Avots: EH II, 35

nùomur̂kšķêt, ‡ Refl. -tiês (mit ur ) Nötk., = nùomurkšîtiês.

Avots: EH II, 71

nùomur̂kšķêt Spr., nùomur̂kšêt, intr., in den Bart brummen: "tiešām tas tâ", es stipri sajucis nuomurkšķēju Stari II, 26. aita nuomurkšķ un aprimst.

Avots: ME II, 823

nùopur̂kšķêt, ‡

2) eine kurze Weile schwirren:
irbes cēlās, - nuopurkšķēja vien Vank.

Avots: EH II, 78

nùopur̂kšķêt, nùopur̂kšêt, intr., hermurmeln, prusten: "trīs graši", viņš nuopurkš Dok. A. Refl. -tiês, stark prusten, hermurmeln: zirgs bailīgi nuopurkšas Saul.

Avots: ME II, 834

‡ nurkšķêt, -u, -ēju "?": sprāguoni, kuo nurkšķi! Pas. XI, 409.

Avots: EH II, 29

‡ pamurkšķêt, ein wenig brummen M. 486; "пробрюзжать" M. 485.

Avots: EH II, 158

pìemurkšķêt: auch A.-Schwanb., Stom., (mit ur̂) Golg.: nuo tā, kuo viņš piemurkšķēja, es ne˙kā nesapratu Weissensee.

Avots: EH II, 262

pìemurkšķêt Ronneb., = piemuldēt: p. pilnu galvu uotram Hofzumberge, Golg., Sessw.

Avots: ME III, 275

plurkš(ķ)êt, s. pļurkšêt.

Avots: ME III, 358

pļurkš(ķ)êt, s. pļurkstêt.

Avots: ME III, 374

sasnurkšķêt, zusammenschrumpfen: čūska mirdama sasnurkšķ Pas. IV, 323. sasnur̂kšķējis ² (erkrankt und zusammengeschrumpft) sivē̦ns Siuxt.

Avots: ME III, 740

šļurkšķêt Lennew., = šļurkstêt.

Avots: ME IV, 76

smurkšķêt,

1) "?": tīšuos palaguos kâ skruoderis, ka smurkšķēs vien LP. VI, 247;

2) = smurkšêt, schnarren St.; smur̃kšķêt Launekaln, Serben, Lemsal, Roop, = smurkšêt 2;

3) unverständlich sprechen
(mit ur̃) Walk.

Avots: ME III, 970

‡ snurkšķêt, zu erschliessen aus sasnarkšķêt.

Avots: EH II, 543

spurkšķêt (unter spur̃kšêt),

1): dzirdu, ka iet un spur̃kšķ vien gar luogu, - paskatuos: strazdiņi Siuxt.

Avots: EH II, 565

spurkšķêt, spurkšķis, s. spurkšêt, spurkšis.

Avots: ME III, 1033

‡ II turkšķêt, zu erschliessen aus ‡ izturkšķêt.

Avots: EH II, 705

‡ turkšķêt (unter turkšêt): schwatzen; prahlen (mit "ur̂") Üxküll.

Avots: EH II, 705

I ur̃kšķêt, -u, -ẽju Bauske, Siuxt, Bielenstein LSpr. I, 441, (mit ùr ² ) Gr.-Buschhof, Meiran, Saikava, (mit ur̂ ² ) Selg., = ur̃kšêt: gan sivē̦ns kviecis, gan urkšķējis LP. VI, 247, Grünw. Fricis sai iekšķīgi urkškē̦dams Liev. Brez. un Hav. 143.

Avots: ME IV, 306

II urkšķêt "?": linus grieza kuopū, ka spurkšķēja un urkšķēja Avots II, 264.

Avots: ME IV, 306

uzspurkš(ķ)êt, aufflattern, emporschwirren: putni uzspurkš(ķ)ēja gaisā.

Avots: ME IV, 383

vurkšķêt, -u, -ẽju,

1) vur̃kšķêt Frauenb., vur̂kšķêt Drosth., Lennew., vur̂šķêt Mar., brummen
(in Frauenb, von einem unzufriedenen Menschen gesagt); vur̂kstêt Warkl., vurkš(ķ)êt N.-Peb., vùršķêt ² Adl., (unzufrieden) grunzen; vurkšķêt Sessw., vurkšêt ebenda, vuršķêt ebenda, vurkstêt ebenda und (mit ùr ) Nötk., Bezeichnung eines leisen, undeutlichen Lärms (z. B, des Quarrens der Frösche): cūkas vuršķ Adl. pavasarī visi mārki vurkšķ vien Sessw.;

2) vùršķêt ² Adl., unnützes Zeug sprechen:
kuo nu vuršķi tādus niekus! Adl.;

3) vurkstêt Mērdzine, undeutlich sprechen;

4) = ļur̂kstêt 1: kad zābakā piegājis ūdens, tad ejuot kājas vur̂kšķ Nötk.;

5) vuršķêt Schwanb., Sessw., (mit ùr ² ) Golg., bei sich (unverständlich) sprechen.
Vgl. urkš(ķ)êt, urkstêt.

Avots: ME IV, 676

žļurkšķêt, s. žļurkstêt 1.

Avots: ME IV, 820

blur̂kstêt, blur̂kšêt, blurkšķēt, -u, -ēju, intr., plappern, lärmen, wiederhallen: kuo tas pa kruogu blurkšķēja MWM. VII, 43. tas skaita pa igauniski, ka visa istaba blurkš MWM. II, 417.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 318

ņe̦rgâtiês,

1) (erschlossen aus hochle.
ņargâtiês) albern; [sich necken]: kuo te kâ ņer̂ga ņe̦rgājies? Druw. n. RKr. XVII, 69. [kuo tu ar mani ņe̦r̃gājies? AP.];

[2) sich spielend beissen
Lis.: suņi ņe̦rgājas Alswig, Druw., Ve̦cāķi, ņe̦r̃gājas MSil., Serben, Segew., AP., Grünh., Mesoten;

3) belfern (von feindlichem Gerede):
sākuši ap viņu ņè̦rgāties ² kâ suņi Lis.;

4) sich balgend schrille Laute von sich geben (z. B. von Hunden und Katzen gesagt)
N.-Peb.;

5) ņe̦r̃gâtiês "spļaudīties, spurkšķēt caur zuobiem" Serben, AP.;

6) "essend sich die besten Bissen aussuchen"
Ellei;

7) grieflachen
Ipiķi].

Avots: ME II, 900

ņur̂kstêt, ņur̂kstêt ² Sassm., ņur̃kstêt Katzd., [Karls., Salis], ņurkšķêt. ņur̂kšêt [Serbigal, ņur̂šķêt Prl.], -u, -ẽju, intr.,

1) schnurren, brummen, murren, knurren
[Sauken (ņurkstêt)], weinerlich, undeutlich sprechen, schwatzen: kaķis žuorējās un ņurkstēja Latv. "pagaidi vēl!"vecis ņurkšķēja Dok. A. ģimeņu luocekļi, dūmus iee̦lpuojuši, sāka ņurkšķēt, šķaudēt un raudāt Purap. vīnūzis bij pilns, ka ņurkšķēja vien Degl. citreiz tā neizlikās kâ valuodā, bet tik savāda, neizpruotama ņurkstēšana Vēr. I, 1457;

[2) ņurkstêt Nötk., = ņurdzêt 2;

3) ņurkstêt Dond., wimmeln:
šinī vietā tik daudz zivju, ka ņurkst vien. - In der Bed. 1 nach Persson IF. XXXV, 209 f. zu li. niurksóti "düster dasitzen", niederl. nurken "brummen" u. a.].

Avots: ME II, 906, 907

pìemuršķêt,

1) "?": Sprw. pats bļuodu piemuršķējis, pašam jāizstrebj JK. fI, 97;

2) = piemurkšķēt Bers. (mit ur̂ ),AP.

Avots: ME III, 275

pur̂kšêt: ve̦lk pa granti tuoveri, ka pur̃kš vien Seyershof; "= spurkšķēt" Wessen.

Avots: EH II, 328

sapļukstêt, sapļukš(ķ)êt, sapļurkstêt, sapļurkš(ķ)êt,

1) zusammenschwatzen, -faseln, -klatschen:
sapļurkšķēt bez gala daudz Dr.;

2) längere Zeit schwatzen, klatschen.

Avots: ME III, 705