Paplašinātā meklēšana

‡ *àizvāks (oder *àizvāka?), ein Deckel (?): aizvāku uzlikt Für. I (unter stilpuot).

Avots: EH I, 61

‡ apvãksnis ² Preekuln "ledus apsalums".

Avots: EH I, 125

‡ brazdavãks Dunika, = ‡ brazdaĩķis: grūti tādu brazdavāku savaldīt.

Avots: EH I, 238

‡ cìlvàks ² (>hochle. cilvo`ks) Sonnaxt, = cilvẽ̦ks.

Avots: EH I, 271

darvākslis (unter dar̂vakslis),

2): auch (mit â ² ) Gramsden.

Avots: EH I, 308

dar̂vāksnis (s. auch unter dar̂vakslis),

2): auch Kegeln und Waldau n. Latv. Saule 1927, S. 616. Vgl. li. darvokšnė dass.

Avots: EH I, 309

dar̂vāksnis [Erlaa, Weinsch.], das Teerholz St.; vgl. li. dervókšnis "Holzscheit zum Kienspan".

Avots: ME I, 442

de̦rvākslis Rutzau, = dar̂vanslis 2.

Avots: EH I, 316

kavâkslis: uzskaitît ... kavakslim Janš. Mežv. ļ. II, 238.

Avots: EH I, 596

kavâkslis Wain., Ahs., [Lautb.], kavuôkslis Kand., kavuôksnis Wirben, der Raufbold, Haudegen, Kampfhahn: tas ir tāds nebēdnis, var˙būt pa kavākslis Nigr., Frauenb. [Zu kavāt II.]

Avots: ME II, 181

kvãkstêt, kvãkš (ķ) êt, s. kvakstêt. [Vgl. r. квáкать "quakken, schnattern".]

Avots: ME II, 351

‡ švākstêt "?": sākuši nākt ārā miruoņi švīkstēdami un švakstē̦dami Pas. XIII, 335.

Avots: EH II, 660

uzvâks, der Umschlag eines Buches Bauske: grāmatu uzvāki izraibināti apaļiem rimbuļiem Duomas IV, 450.

Avots: ME IV, 397

vâks,

1): pūra vāki (Var.: v.) BW. 7901. (tīnei) vāciņš virsū 33412, 1. akas v. (mit â ² ) Siuxt. acu vākus Janš. Dzimtene II, 246. acu vāciņš Sonnaxt, Lttic. 138; dabāsi par vākiem (Lippen)
Nautrēni;

3): circeņu vāciņš (Var.: vācele) BW. 19280, 3.

Avots: EH II, 761

vâks (li. vókas "Augenlid"),

1) der Deckel, die Stürze:
trauka vāks. acu vāki, die Augenlider U. gliemeža vāks, die Muschelschale. grāmatas vāki, der Einband eines Buches;

2) die obere Hälfte (der Schlägel) einer Flachsbreche
Bielenstein Holzb. 521 ;

3) ein Getreidemass
("1 ¹ / ₂ sieka liels labības mē̦rs, taisīts nuo saluocīta kuoka plānas kārtas") Dond. Zur Bed. 3 s. vācele. Wohl mit Leskien Abl. 378 und Nom. 179 zu vākt zu stellen; zur Bed, vgl. das von Leskien l. c. zitierte li. apvokti "verwahren". Neben diesem u̯āk- ein u̯ēk- in slav. věko "Deckel, Augenlid".

Avots: ME IV, 494

vàkska ² (mit hochle. ā aus ē, ?) Saikava, comm., ein schreiendes Kind.

Avots: ME IV, 494

vàkst ² Saikava "riet"; vom Schreien (Meckern?) eines Ziegenbocks: āzis vākst Saikava. āzis aizlēca vāksdams ebenda.

Avots: ME IV, 494

vàkstêt ² Saikava, -u, -ẽju, schreien, weinen (von Kindern gesagt). Refl. -tiês "smieties, klaigāt, ālēties": kuo tu vāksties, runā prātīgi! Saikava. Vgl. vācelis II 1.

Avots: ME IV, 494

vākstîtiês L., U., (mit â) Nötk., = âkstîtiês 1. Aus vaikstît(iês) 1 . âkstîtiês?

Avots: ME IV, 494

I vāksts,

1) "kas vākst" (mit à ² ) Saikava;

2) ein Possenreisser; seltsame Gebärde, nngestaltetes Wesen, Maske, Schreckbild
U. (auch vāgsts geschrieben). Zur Bed. 2 vgl. vaiksts 2 und 3 und âksts.

Avots: ME IV, 494

II vàksts ² Alswig "kubls, muca vaļēju, nuogriêztu virsdaļu". Etwa zu vâks 3?

Avots: ME IV, 494

žvãks Stenden, Interj. zur Bezeichnung eines dumpfen Schalls beim Fallen Frauenb. (mit ã): gāzīsies - žvāks - šis pa trepēm zemē LP. VII, 125. žvāks - iegāzās pa durvīm nauda pirtī VI, 238.

Avots: ME IV, 843

zvākstêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (in Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem und Puikeln bezeichnend den anhaltenden dumpfen Lärm, der entsteht, wenn man Korn durch eine lange Röhre schüttet): zvākstē̦dama un gaisus gāzdama nāca... granāta A. Brigader Dauagava I, 1228.

Avots: ME IV, 767

žvãkstêt,

1): ūdens žvākst, kad tuo lej traukā Dond. rudzu laukā sāka ž. izkaptis Sārts Druvas san 139. žvīkstē̦dama, žvākstē̦dama tautu meita gaŗām iet Tdz. 59990. "drāzās" ME. IV, 843 in "drāžas" zu verbessern;

2): mit à ² Kokn.

Avots: EH II, 824

žvãkstêt Nötk.,

1) dumpf rauschen (von Wasser und Bäumen gesagt)
U.: ūdens te̦k pa slūžām, ka žvãkst vien Arrasch, Fockenhof, Ruj.; = zvākstêt, dumpf schallen, tosen: žvākstē̦dams drāzās caur mežu Plūd. LR. IV, 155. (nauda) ievē̦lusies žvākstē̦dama avuotā LP. VI, 236. žvãkstē̦dams nāca lietus ar krusu Lemsal. ķieģeļi gāžas žvãkstē̦dami Bauske, (mit à ² ) Schwanb. siena pants nuogāzās žvãkstē̦dams Selg., Stenden, Wandsen. žvãkst arī sakaltuši zvaguļi C.;

2) (viel) schwatzen:
kuo nu žvãksti? Ipiķi, (mit à ² ) Bers.;

3) "?": ausis žvākstēja Skalbe Pazem. dv. 14. Subst. žvākstêšana, dumpfes Schallen:
naudas žvākstēšanu dzirdējis (wo?).

Avots: ME IV, 843

žvākstiêns, ein dumpfer Schall: izdzird tādu žvākstienu LP. VII, 545, Etn. II, 89.

Avots: ME IV, 843

žvākstinât, = žvakstinât: lai kumeļi žvākstināja (iemauktus) BW. 29792 var.

Avots: ME IV, 843

žvākstît, = žvākstêt 1 U. (prs. žvākstu); (viel) schwatzen: kuo tu žvākstī? Ruhental.

Avots: ME IV, 843

zvākstuoņa, ein gewisser (andauernder) Lärm: izdzirda... tuo brutāluo zvākstuoņu, kâ kad tē̦raudkatlā bē̦rtu uoļus A. Brigader Dauagava I, 1509.

Avots: ME IV, 767

žvākstuoņa, = zvākstuoņa: (zvana sauciens) ar chaotisku žvākstuoņu sita pāri dzirdei A. Brig. Daugava I, 1087.

Avots: ME IV, 843

‡ àizbũbêt, anfangen zu schimmeln: traukam vāks aizbūbējis Bauske.

Avots: EH I, 13

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

àizvâkt, tr., hin-, wegschaffen: rati jāaizvāc uz vāgūzi. Refl. -tiês, sich entfernen: jaunekļi reiz aizvāksies pruojām Jans.

Avots: ME I, 59

àizvâzt: a. nazi Sessw. u. a. ‡ Refl. -tiês, sich von selbst zumachen (von einem Deckel) Rutzau: šķirsta vāks aizvāzies cieti.

Avots: EH I, 62

‡ attricinât, schüttelnd losbekommen Vīt.: nelīdze̦nais ceļš var a. piena kannai vāku Golg. ratiem asis nuo plāču attricināja Nautrēni. bucai aizbāžamie ceļā attricināti ebenda. Refl. -tiês,

1) viel geschüttelt werdend herfahren
Vīt.;

2) viel geschüttelt wer dend losgehen (sich loslösen):
piena kannai nelīdze̦najā ceļā var a. vāks Golg., Meselau, Peb., Tirsen u. a.

Avots: EH I, 176

atvâzt (li. atvóžti), tr.,

1) zurückstülpen, den Deckel abnehmen, aufklappen:
cibu A. XX, 327, maku Etn., nazi Etn II, 98, pulksteni A. XX, 372, suomu A. XII, 490, vāku BW. 30;

2) (mit atvēzt vermischt) die Hand zum Schlagen ausholen:
ve̦ctē̦vs, atvāzis ruoku, deva ar līku dzelzsgabaliņu pa kramu Kleinberg; so auch cirst ar pilnu atvāzienu für atvēzienu, mit vollem Schwung hauen Vēr. II, 1130. Refl. -tiês, sich öffnen: pūra vāks atvāzās BW. 16828.

Avots: ME I, 208

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313

braĩks! Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Brechen, Fallen eines Gegenstandes entsteht: braiks! sprāgs zārkam vāks augšām LP. VII,

Avots: ME I, 322

braikt! Interj., = braiks: te braikt! zārka vāks aizsprādzis šim pāri LP. IV, 235.

Avots: ME I, 322

ce̦lât: auch Orellen, Salis, Seyershof: vējš sāk jūŗu c. Salis. Refl. -tiês: sich wiederholt (er)heben: vāks nav stingrs, ce̦lājas Orellen. ja zābaks par lielu, tad tas ce̦lājas ebenda. vējš sāk c. Seyershof. kad guovs ce̦lājas (bespringt eine andere Kuh), tad viņu ve̦d pie buļļa ebenda.

Avots: EH I, 263

dâraukslis ² Gold. n. Etn. I, 105, Katzd., Pergelholz; [für dāruokslis aus dârvuokslis, vgl. darvākslis dass. und dârbuokslis ^2; dāraukolis Etn. III, 1622 (aus Edwahlen) dürfte fehlerhaft statt dāraukslis sein].

Avots: ME I, 447

dar̂vakslis, darvākslis Plūd. LR. III, 15, [darvāksnis Erlaa], dar̂vekslis [LP. IV, 6], dar̂veksnis, [darvīksis Alt- Ottenhof],

1) das Kienholz zum Teerbrande;

2) [darvākslis Erlaa, um Libau, dārvaksis Popen], Pergelholz, Pergelscheit,
[darvēksnis Burtn., darveksnis Salisb.]: skalu plēšuot, nevar darveksli nuo abiem galiem plēst LP. VII, 801;

3) darvakslis L., darvaklis, die Teergrube.
[Vgl. li. darvokšnė "Fackel".]

Kļūdu labojums:
skalu plēšuot... 801 = skalus plēšuot... 601

Avots: ME I, 442

gliemenis, die Muschelschale [?]: jūŗās uzturas neliels, skaists gliemenis (gliemju vāks) D. [In Serben, Freudenberg u. a. sei gliẽmenis eine Muschel od. Schnecke nebst ihrer Schale.]

Avots: ME I, 628

guõļa [Bl., Pl., Līn.],

1) Nest, Lager Kurl., Oppek. n. U.;

2) ein langer Brutkasten mit Abteilungen, in die man Gänse, n. U. auch anderes Fasel zum Brüten setzt
Kand., Nigr., [Dond.], Biel.: zuosu guoļa;

3) die Muschel, Schneckenhaus;
gliemeža guõļa, = gl. vāks Nigr.;

4) die Raufe;
kaste, kur ieliek guovīm ē̦damuo Dond.;

5) die Hecke
V. - Zu li. guõlis "Lagerstätte", [le. gult (s. dies)].

Avots: ME I, 691, 692

II grundulis ‡

5) eine Kartoffelart
(mit uñ ) Ramkau: grunduļi gareni ruobaini; viens gals re̦snāks, uotrs tievāks.

Avots: EH I, 411

kâva (li. kovà), der Kampf, die Schlacht: tas nu˙dien vēl nepazīst vē̦sturi, kas viņā citu ne˙kuo nav atradis, kâ briesmīgus kaŗus un asiņainas kāvas Kronw.; kāvas vīrs Gold., = kavākslis. Zu kaût.

Avots: ME II, 205

I krakšķis, krakšis,

1) der Krach:
ar savu krakšķi vāks tiek aizdarīts Latv.;

2) der Husten, das Räuspern
Ar.;

3) der Schnaps:
kučieris iemetis savu krakšīti Etn. IV, 126.

Avots: ME II, 256

kre̦kls, kreklis Kand., Demin. hierzu kreklītis BW. 7377, das Hemd. linu, pakulu, vilnas kre̦kls; besonders gerühmt werden im VL. slēžu kre̦kli, feine (schlesische) Hemden; laulājamais kr., Trauhemd LP. III, 33; mirstamais kr., Sterbehemd: rnirstamuo kre̦klu vilku BW. 30893. laimes kre̦kls, das Glückshemd: dažam e̦suot piedzimstuot vis˙caur tāda nuoņe̦mama plēve, kā ģē̦rbs - laimes svārki od. laimes kre̦kls. laimes krekliņš jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs JK. VI, 30. es nebiju apvilkusi laimes kre̦klu mugurā BW. 31201. mūža kre̦kls, das Sterbehemd, das für immer bestimmte H.: vēl tev nav, bajāriņ, mūža kre̦kls mugurā BW. 31172, 2. kre̦klas mazgāt, velēt, Wäsche (nicht nur Hemden) waschen. kre̦kluos od. kre̦klā staigāt, im blossen Hemde umhergehen. ja kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli, tad tas, kam kre̦klu šūn, būs drīzi brūtgāns vai brūte LP. II, 191. Sprw.: kre̦kls tuvāks nekâ svārki. tik vajadzīgs kâ kre̦kls uz muguras. dzīvuo kâ kre̦kls mugurā. nesaki ne savam kre̦klam od. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt. Verwünschung: kad tev ne kre̦kla mugurā nepaliktu! - [kre̦kls auch ein Teil des Teerofens Bielenstein Holzb. 546. Wohl zu ae. hŗgl "Gewand", ahd. hragil "indumentum", s. Zupitza Germ. Gntt. 123, Bezzenberger BB. XXIII, 315 und XXVII, 170, Wiedemann BB. XXVII, 250; doch vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 28].

Avots: ME II, 271, 272

nùoblākšêt, ‡ Refl. -tiês, erknallen: vāks nuoblākšējās Pas. III, 31.

Avots: EH II, 32

‡ nuotel˜derêt Schrunden; herabrutschen, -gleiten: ja braucuot ratuos ir trauks ar vāku un ja vāks nuoiet nuost, tad saka, ka tas ir nuotelderējis.

Avots: EH II, 100

nùožvakstêt, nuožvakšķêt, nùožvākstêt, auch refl. -tiês, ein Geräusch von sich geben, wie beim Schlagen, Fallen, Rauschen des Wassers, des Waldes: tâ licis, ka nuožvakstējis vien JU. viņš mani nuosvieda gar zemi, ka tikai nuožvakstējās vien A. XVI, 886. zivs aizpe̦ld garām, ka nuožvākst vien LP. IV, 45. ūdens nuožvākst V, 387. ievēlusies upē, ka nuožvākstējis vien VII, 1074. te uz vienu reizi mežs tâ kâ nuožvākstē̦tu LP. IV, 188. nuožvakšķ zeme atjājuot BW. 32970, 2.

Avots: ME II, 895

‡ nũlāks "tuvāks laika ziņā tagadnei" Behnen n. FBR. XVI, 147.

Avots: EH II, 29

pacilu [Mar. n. RKr. XV, 128], pacilus, Adv., etwas emporgehoben, nicht fest anliegend: vāks bija pacilu Etn. IV, 163, Grünh. viens gals pie ce̦lma, uotrs zemē, bet vidus nuo zemes pacilus LP. VII, 853. vē̦lu kārtuotās zemes rūgst vē̦lu un līdz ziemai nevar nuosēsties, kamdēļ paliek, kâ saka, pacilus Latv. sienu un malku ar˙vien sakraun pacilu (od.: pacilus), lai gaiss un vējš var piekļūt Plm. n. RKr. XVII, 70. [Vgl. li. pakilùs, Adj., erhaben.]

Avots: ME III, 12

palaĩki [Nigr.] (li. palaikai), die Uberbleibsel, der Rest, das Nichtnutzige, Untaugliche: es tavus palaikus vis neēdīšu Nigr. n. Janš. [nuopurinādamas nuo sevis rasas pilienus, šuos pēdējuos miglas palaikus Janš. Dzimtene IV, 44.] visi viņu kaunināja, vai viņš cita palaikus vāks; kas citam vairs nede̦ruot, tas šim derēšuot, auf ein Mädchen bezogen LA. kuģa palaiki, die Schiffstrümmer LA. [man cita palaĩki (nuovalkātas drēbes) jāvalkā Ellei.] Zu palikt.

Avots: ME III, 55

I pìevākt,

1) herbeischaffen
Mittel-Kurl. n. U.: pūķis pievāc labību LP. VII, 708. lai saviem tīkliem pievāktu laimi VII, 689;

2) pievākt pie malas, wegschaffen, zur Seite schaffen:
sievas pievāca atlikušuos egļu zarus pie malas Alm. Kaislību varā 61;

3) annehmen, zu sich nehmen, sich jemandes annehmen:
uogles gaŗāmgā]ējs pievāc LP. VII, 1045. pievāķ visu, kas nav piesiets; pievāķ visādus vazaņķus Nigr. pievāķa kuņu biedruos LP. VI, 729 (aus Schrunden). bērniņi! kas jūs pievāks? kas nuoslaucīs bāreņiem asaras? Latv. ļaužu nepievākta vientulīte Janš. Bārenīte 25. pievākt bē̦rnu, lai akā nekrīt, das (wegspazierte) Kind zurückbringen (dahin, wo es gesehen wird), dass es nicht in den Brunnen falle U.

Avots: ME III, 308

I pipars: vēl sīvāks pipariņš BW. V, S. 622, № 200611. aitu pipari Seyershof, = spiras I 1; "ņiprs zē̦ns" Dunika: tāds p. visu kuo var padarīt.

Avots: EH XIII, 235

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493

ruõguôts , mit Ähren versehen: savāks ruoguotuos rudzus Balss.

Avots: ME III, 578

saraût, tr.,

1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;

2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;

3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;

4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;

5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;

6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. ² 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. ² 191;

2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;

3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;

4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;

5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;

6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.

Avots: ME II, 713, 714

uzmàukt,

1) aufstreifen
U.; anziehen; aufstülpen; aufzäumen U.: uzmaukt ratiem riteni JK. III, 78. uzmaukuši riteni uz... ruokas Etn. II, 103. uzmauci gre̦dze̦nu pirkstā! LP. IV, 88. M. uzmauca ce̦puri Apsk. v. J. 1905, S. 175. uzmaucu... kurpes kājiņās BW. 16970 var. villānes uzsedza... brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, l, S. 27. uzmauc zirgam iemauktu U. Krauklis uzmauca bērim sakas Saul. JR. IV, 48. turpat... laukā, kur viņš tuo (= zirgu) bija uzmaucis (aufgezäumt), viņš tuo tagad gribēja nuoduot ganam atpakaļ Janš. Bandavä I, 390. uzmaucams vāks, ein aufzustülpender Deckel Bielenstein Holzb. 785;

2) hinauflaufen
C.; "взмахнуть на верх" Spr.: zē̦ns uzmauca kalnā C. Refl. -tiês,

1) sich aufstreifen, anziehen:
cimdus sev uzmaukties. uzmaucies garus zābakus kājās Janš. Bandavä I, 96. kā jās uzmaukusēs pastalas II, 104. vecene... mauca viņam iemauktus galvā, bet puisis šuoreiz neļāvās vis uzmaukties Pas. III, 52 (aus Leegen);

2) man netīšām sveši cimdi uzmaukušies, ich habe versehentlich fremde Handschuhe angezogen.

Avots: ME IV, 356

uzvâzt,

1): ir kas uzvāžams vārīgajiem dē̦stiem Tēvija 1942, № 140, S. 2;

2): ne vāciņa neuzvāzu (Var.: nepacēlu) BW. 30, 6 var. istaba bij ... līdzīga uzvāztai kastei A. Upītis Kailā dzīvība 9. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) aufdecken:
spainim uzvāzās alus putu vāks ar kaudzi Delle Neg. nieks 132. jauniešu skaļumam ... bij uzvāzies kâ samtains vāks Jauns. Raksti VI, 393.

Avots: EH II, 738

II vācelis,

1) einer, der laut spricht, schreit:
nuo šitā vāceļa ausis jātur cieti; cits jau lai neduomā tikt pie vārda Vīt.;

2) verächtliche Bezeichnung für einen, der kein Geheimnis für sich behalten kann, einen Schwätzer:
tas jau tikai tāds vācelis! Sessw. In der Bed. 2 vielleicht zu vācele I 4. Zur Bed. 1 vgl. vākšêt, vākša und vākstêt. Neben diesem u̯āk- ein u̯āg- in li. vógrauti "krahlen" und lat. vāgīre "wimmern", ein u̯āgh- in gr. ἠχή "Lärm" u. a., ein vāk̑ in ai. vāš̍ati "schreit, brüllt", ein u̯ek- in le. vēkš(ē)t.

Avots: ME IV, 491

III vākšuot (?) Nitau "savācuot" (part. prs.); zu einem Infinitiv *vākšt (vākst)?

Avots: ME IV, 495

vâzt, ‡ Refl. -tiês "?": baznīcas velves vāzās kâ ... vāks pāri baznīcē̦niem Līg. medn. 125.

Avots: EH II, 766

‡ viênre̦sns ² Seyershof, von gleicher Dicke (von einem Ende bis zum andern): skruodeļu adatas bija vienre̦snas, un gals tievāks. Subst. viênre̦snums ² Seyershof, gleiche Dicke: tad bij vienre̦snuma menteļi.

Avots: EH II, 797

žaûtuve Burtn., Dickeln, Drosth., Erlaa, Gotthardsberg, Kegeln, Lub., Marzenhof, Ramelshof, Schujen, Serben, Sermus, Smilt., Trik., Uogre, Wesselshof, Wolmarshof, (mit aû ² ) Frauenb., Gr. - Roop, Luttr., Pampeln, der Ort (Raum), wo etwas (z. B. Wäsche) zum Trocknen ausgehängt wird Stockm.: veļas žautuve Drosth., Erlaa, Lub. uz istabas augšas ir laba žautuve kre̦kliem Frauenb. vāksim mantas (= die zu trocknende Wäsche u. s. w.) nuo žautuvēm zemē Janš. Bandavā II, 407. E,ze̦rgailis nuoņēma nuo žautuves tīklus Mācītāja meita 75. gaļas mums i[r], bet žaûtuves ² niv Grenzhof n. FBR. XII, 20.

Avots: ME IV, 794

žvãkšêt Nötk., = žvākstêt 1 U. (žvākš jūŗa Stari III, 245. ūdens pie sudmalu dambja gāžas lejā žvākšē̦dams Pernigel), Lemsal (mit ã ); dumpf schallen: visa pamale žvākš(ķ)ēja nuo lielgabalu šāvieniem Lennew. viss mežs žvākš(ķ)ēja kuokiem vē̦trā gāžuoties Lennew. augšā žvākšēja cilvē̦ku lūgšanas Vēr. II, 58. Vgl. zvākšêt.

Avots: ME IV, 843