Paplašinātā meklēšana

kvē̦lums,

1) der Glanz, die Glut:
savāds kvē̦lums iemirdzēja viņas acīs Ķeniņ ; [vaigu kvê̦lums ² (Röte) Bauske ;

2) "das Verbrühtsein"
Salis.]

Avots: ME II, 354

nuozvē̦lu, Adv., schräge, schief Salis nach U.

Avots: ME II, 892

vê̦lu: auch AP., Kaltenbr., (mit ê̦ ² ) Iw., Orellen.

Avots: EH II, 776

vê̦lu (li. vėlu) Wolm. u. a., U., Seew. Mag. XIII, 2, 52, vê̦li U., (mit ê̦ ² ) Salis, Kompar. vê̦lâks ² Ugalen n. FBR. VII, 29, Zabeln n. FBR. IV, 67, Adv., spät: Sprw. labāk agrāk nekâ vē̦lāk RKr. VI, 13.

Avots: ME IV, 559

vẽlukturis, = vējlukturis: sakaltis kâ vēlukturis (von einem schwächlichen Menschen) Rothof n. FBR. VIII, 130.

Avots: ME IV, 559

vê̦lulis, ein Spätling Dr.

Avots: ME IV, 559

II vēluogs, = vāluogs, vē̦rluogs, das Schiebfenster in der Riege U.: jāatgrūž vẽ̦luogs vaļām, lai dūmi iet ārā Janš. Dzimtene ² III, 94.

Avots: ME IV, 559

vēluoks: Windfahne Lng.

Avots: EH II, 776

vēluoks, s. vē̦luogs I.

Avots: ME IV, 559

buliņģis, der Knüttel: zvēlu ar buliņģi pa galvu Stomersee, Mar. n. RKr. XV, 109.

Avots: ME I, 348

[ceblis Alt - Autz "etwas Verfilztes": vilna savēlusies kâ ceblis.]

Avots: ME I, 367

lab˙rît! Demin. lab..rîtiņ! guten Morgen, als Begrüssungsformel: lab..rītiņ, znuota šķelmi! BW. 13730, 20. Scherzhaft: lab˙rīt nuo rīta! kā cēluos, tâ vēluos. labrītu duot, am Morgen grüssen; labrītu saņemt, den Morgengruss erwidern.

Avots: ME II, 396

labvẽlis (f. labvẽle), der Wohlwollende Elv., der Gönner: viņam nebij ne mantas, ne bagātu radu, ne labvēlu JR. IV, 11. grieza, mana labvēlīte, tā dziedāja rudzīšuos BW. 27998.

Avots: ME II, 399

nùovelˆt, tr.,

1) abrollen, abwälzen:
akmeni nuo kapa;

2) niederwerfen, niederstürzen:
es viņu nuovēlu uz grīdas Stari III, 240. baļķi pēc baļķa tas nuovēla Vēr. II, 1372. Refl. -tiês,

1) sich abwälzen, abrollen, herunterkollern, herabfallen:
man nuovēlās it kâ akmens nuo sirds. tad velšus nuovēlies nuo krāsns LP. VI, 158. mati nuoveļas pār ple̦ciem Rainis;

2) niederfallen, auf den Boden fallen:
viņš nuoveļas gar zemi.

Avots: ME II, 885

nùožvakstêt, nuožvakšķêt, nùožvākstêt, auch refl. -tiês, ein Geräusch von sich geben, wie beim Schlagen, Fallen, Rauschen des Wassers, des Waldes: tâ licis, ka nuožvakstējis vien JU. viņš mani nuosvieda gar zemi, ka tikai nuožvakstējās vien A. XVI, 886. zivs aizpe̦ld garām, ka nuožvākst vien LP. IV, 45. ūdens nuožvākst V, 387. ievēlusies upē, ka nuožvākstējis vien VII, 1074. te uz vienu reizi mežs tâ kâ nuožvākstē̦tu LP. IV, 188. nuožvakšķ zeme atjājuot BW. 32970, 2.

Avots: ME II, 895

nùozvelˆt, tr., niederwerfen: es viņu nuozvēlu gar zemi kâ pe̦lu maisu. Refl. -tiês, niederfallen, herabstürzen: viņš nuozvēlās gar zemi.

Avots: ME II, 892

rudêt (slav. rъděti "rot werden") Wid., rötlich, braun (ruds) werden, rosten: lai rudēja (Var.: rūsēja), lai pelēja... ve̦cas meitas BW. 12727 var. es ievēlu rudakmeni rendenieku nuovadā, lai nuorud Re̦ndu puiši kâ rudējis akmentiņš 12727, 14. lapas jau sāk rudēt Jürg. - Vgl. auch ahd. rotēn "erröten" und la. rubēre "rot sein".

Avots: ME III, 554

II sãrts Dond., Wandsen, Lautb., Jürg., Arrasch, Karls., C., WoIm., PS., sā`rts <sup>2</sup> Kl., Domopol, sā`rts Ermes, ein Scheiterhaufen, ein Holzhaufen zum Verbrennen U.; ein Haufen überhaupt: ce̦lma atliekas, kas gruzda vēl sārtā JR. IV, 158. žagaru sārti sakŗauti LP. V, 340. gunskurā kvēluo sarkans uogļu sārts Vēr. 1, 1157. vērši gulēja sārtā, - gaļa sevim, āda sevim Pas. IV, 164. cilvē̦ki sakrita sārtā Domopol. labības sārts (= pants

3) Meiran. tur stāvēja sārti burtnīcu un grāmatu kaudzes Vēr. I, 1304. ādas muciņa uz kaula sārta (Rätsel) RKr. VII, 1301. - sārtiem, im Haufen
U.: lieli kungi tâ nedzēra, kâ dzeŗ mani bāleliņi: sārtiem skrēja biķerītes pa galdiņa galiņam BW. 19709. Wohl zu sērt (s. dies), gr. έ'ρμα "Ohrgehänge", la. serere "fügen, reihen, knüpfen", air. sreth "Reihe, strues", an. sørvi "Halsband aus aufgereihten Perlen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 f.), s. Leskien Nom. 532 und Būga Aist. St. 165.

Avots: ME III, 807, 808

sile,

1): lejā vēlu cūku sili BW. 10287, 2. Dazu ein Demin. silele Frauenb.; ‡

4) der Sarg:
aiztaisīja sili cieti Lttic. 2164.

Avots: EH II, 486

svē̦luôt Blaum. MWM. v. J. 1898, S. 651, glühen (von Augen gesagt); "karsēt": šuodien saule stipri svēluo Schujen, Lennew. (mit "è̦"). uogles svè̦luo (glimmen) Arrasch, (mit è̦ ² ) Kokn. Reimwort zu kvē̦luôt.

Avots: ME III, 1153

I svelˆt ² Bl. (li. svelti "schwelen"), sveļu, svēlu, tr., intr., sengen St., U.; glühen: svelme sveļ Asp. R. IV, 79. līksme de̦g un sveļ Rainis Tie kas neaizmirst 69. ar... guntiņām sveļ Skalbe. Nebst svilt, svals, svelme, svēle zu gr. έ'λη "Sonnenwärme", ae. swelan "langsam verbrennen", mnd. swalm "Qualm, Dunst", ae. swol "Hitze", nd. swōl "chwül" u. a., s. Persson Beitr. 579, Walde Vrgl. Wrtb. II, 531 f., Solmsen Untersuch. 196.

Avots: ME III, 1149

uzvẽlêt,

2): bijis skuops un nav sev ne˙kā uzvēlējis (gegönnt)
FBR. XVI, 93. lai viņam maksas vietā uzvēluot tuo, kuo ... Pas. X, 125; ‡

3) anwünschen:
citam visu ļaunu u., einem alles Böse auf den Hals wünschen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "wünschen").

Avots: EH II, 739

vẽ̦lags Dond., die Windfahne. Wohl mit a aus uo, vgl. vēluogs I.

Avots: ME IV, 556

vēlaks "?": tautiet[i]s manu vaiņedziņu vēlak[a] galā vēcināja. ņem, bāliņ, asu cirvi, nuocērt tautu vēlakiņu! BW. 2d633 (aus Sassmacken). Wohl synonym mit vẽ̦lags; vgl. vēluoks.

Avots: ME IV, 556

I vẽ̦luogs Schnehpeln, vēluogs St., U., vēluoks V., Windau, = vāluogs, vē̦rluogs, die Wind-, Wetterfahne; vēluogs Celm., das Segel: laiva nāca deviņiem vēluogiem (Var.: vēluokiem) BW. 14278. nepūšat, sīvi vēji, sudrabiņa vēluogā! 5169, 2. gruozās kâ vēluoks Alksnis-Zundulis. laime viržas tam kâ vēluoks jumtā Lautb. Indulis un Arija 26. Nach Būga LtT. II, 13 gehört veluogs (aus *vējalangas) zu li. vė´langė "Wetterfahne" und lingúoti, dagegen vēluoks zu lùoks, li. lankas.

Avots: ME IV, 559

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I ⁴ , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533

II verluoks, die Windfahne N.-Autz n. U., (mit e̦r̂ ² ) Markgrafen. Zum -luoks vgl. vēluoks; -er- vielleicht semgallisch gekürzt aus ēr, vgl. vērluogs.

Avots: ME IV, 541

I zvelˆt A. - Laitzen, AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Mahlup, Nötk., Oknist, PS., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm., Zvirgzdine, (mit el ² ) Dond., Dunika, Frauenb., N. - Salis, Ruj., Salis, Schnehpeln, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, (mit erhobenem Arm, stark U., mit einem schweren Knüppel Dunika) schlagen, einen Hieb versetzen Spr., Memelshof: zvelt pa(r) muguru U., Mag. XIII, 2, 49. puisis zvēlis tam pa sāniem LP. VII, 733. zvel viņam pa ribām! Wessen. zvel nuo visas dūšas! Frauenb. kâ zvēla pa galvu, tâ gar zemi Nötk. - Part. praes. pass. zveļamais, ein Stock zum Schlagen U., Janš. Līgava I, 352. Wohl identisch mit zvelt II; zur Bed. vgl. gâzt "umstürzen; schlagen".

Avots: ME IV, 770

II zvelˆt ² Salis, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 ^1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.

Avots: ME IV, 770