Paplašinātā meklēšana

dvīleksnis, dvilekšņa, ein halbes Külmit Naud. [Vgl. dvālekts und li. dvylìkis Jušk. "ein Zwölftel".]

Avots: ME I, 538

rasvīle (wohl ans *rasp-vĩle), rašvīle, rašvĩlis PS., die Raspel U.

Avots: ME III, 480

uzvīle, eine Doppelnaht L., U., ein Doppelsaum LKVv.

Avots: ME IV, 400

I vìle,

1): (apģē̦rbu) izmeklēja vīli vīlē. brunči vīļu vīlēm mē̦tājās Vanagu ligzda 187;

3): kad sausa pļava, savīlē ("sakasa") vìlē ² , ar grābekļa siekstu sastumj, - un klēpis gatavs Heidenfeld; ‡

4) "?": pārpludināt pluostu vīlei ("se̦klai vietai Bārtas upē") pāri Dunika.

Avots: EH II, 792

I vìle (li. vylė̃ "Strieme" bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 942; "Schwiele"),

1) der Saum, die Naht:
bikšu vīles BW. 18922, 3 var. kre̦kla vīlītē 5628. svārkiem vīle nuoplīsuse 20642. šūn . . lindraciņas tē̦raudiņa vīlītēm! 7476. dižam šuvu rakstīdama, mazam vīli vīlē̦dama 10513, 3. drēbju vīles A. XX, 558. aukstums ve̦lkas caur visām vīlēm 1944;

2) eine Schramme
L., Strieme, Narbe U.;

3) "?": labības vīle Stari III, 24. Wohl zu vît, s. Leskien Abl. 288 und Nom. 462, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 270, Walde Vrgl. Wrtb. I, 230.

Avots: ME IV, 639

II vĩle, die Feile. Nebst estn. wīľ aus mnd. vile.

Avots: ME IV, 639

zvīle,

1) = vāla 1 Nötk.;

2) "?": negaisu zvīles H. Eldgasts Vižņi 39.

Avots: ME IV, 780

II atir̃t (li. atìrti), nach Spr. auch atirties, intr., inch., sich auftrennen: vīle atirusi, mati atiruši.

Avots: ME I, 161

‡ atvîlêt ² , (einen Saum zurückbiegend) besäumen: drēbe jāatvīle, lai neirst Siuxt.

Avots: EH I, 181

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537

II ir̃t (li. ìrti) [Ruj., Salis, Gr. -Essern, Trik., PS., N. -Peb., Arrasch, Wolm.], Kand., ir̂t C., [Jürg., ir̂t ² Dond.], ir̃stu, iru, intr., inch., sich auf-, lostrennen, sich brökeln: vīle irst. viss, kuo viņš ņēma ruokās, ir a un plīsa Blaum. zeme ira uz visām pusēm Vēr. I, 828. saimniekam dzīve ar˙vienu vairāk iruse LP. VI, 192. viss svē̦tums gaisis un iris Vēr. II, 208. [Zu èrst, s. dies). zuobus irt L., die Zähne weisen.]

Avots: ME I, 710, 711

nuôrîdzêt ^2, mit einer Steppnaht versehen: laiž mašīnu vaļām, un... svārki gatavi: visas vīles sašūtas un tâ nuorīdzē̦ts, ka ar ruokām būtu ve̦se̦lu dienu kuo strādāt Janš. Dzimtene ² I, 69.]

Avots: ME II, 840

pìevil̂t,

1): pieveļ skaistu līgaviņu Tdz. 54225; ‡

2) verraten:
kas tuo pievīle Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 131).

Avots: EH II, 279

pìevil̂t, betrügen: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs. vienreiz suni pieviļ ar kaulu, uotrreiz ne ar gaļu nepievils. es pievīlu meitu māti...: viņa man krē̦slu cēla, es pasteidzu ruoku duot BW. 14594. suolīj[a] man tautu dē̦ls sieku sīka sudrabiņa; kad pievīle, neiedeve ne vērdiņa lielumiņu 15520. māsa juo (= viņu) pievila (sic!) Pas. III, 315. Refl. -tiês, sich versehen, betrogen werden, sich betrogen fühlen: pievilsies tu, meitiņa, puiša vārda klausīdama BW. 12415, 6. ja viņš ir dažreiz maldījies un pievīlies, tad tuomē̦r viņš vienumē̦r ir pūlējies Vēr. I, 1190.

Avots: ME III, 311

rîdze ² Līn., Ahs., Nigr., Schrunden, Bauske, Luttr.,

1) eine mit Steppstichen genähte
Naht, Steppnaht, Ahs., Nigr., der Hohlsaum, Höhler (s. die Abbild. bei rìdze) Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378: rīdzes (rîdzi 2 RKr. XVI, 140, BW. 7384) dzīt, höhlern Luttr. atlieca (sc.: piedurknēm) galu un izdzina cauruo rīdzi RKr. XVII, 27, meitas izšuj kre̦klam rīdzes gar apkakli Ahs. nedz vīles irst, nēdz rīdzes un apšuvumi skarst Janš. Dzimtene ² I, 69. apruoči . . . aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Dzimtene V, 116;

2) rîdze ² Līn.; das obere, in Streifen gestrickte Ende bei Handschuhen u. Strümpfen Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378, Nigr., Amboten; der Zwickel am Strumpf
Nigr.: es rîdzi ² jau e̦smu nuoadījuse Wain. (viņa) nuoluocīja zeķes rīdzi virspus ceļa drusku uz leju Janš. Dzimtene ² II, 167;

3) "(vīriešu) rupja linu kre̦kla šaurs, vaļīgs, ruokām šūts apšuvums apkaklītē un apruocēs" Schrunden, Kabillen;

4) "ein grosser Saum eines unordentlich genähten Kleides"
Funkenhof;

5) "ein altes, sich auflösendes Netz od. Kleid"
Pilten;

6) "das noch unbedachte Skelett eines Neubaus"
Pilten;

7) "?": asiņainas rīdzes uz muguras. Nebst ridze von einer Wurzelform reig- (neben reik- in rika. s. dies), wozu auch apr. rīgewings "haderhaftig"?

Avots: ME III, 536

šķautra,

1) "?": baskājam uz muguras karājas tikai vēl kādas šķautras un vīles:

2) ein ftacher und dünner Steinsplitter
Bers.;

3) eine scharfe Kante
(mit àu ² ) Sessw., N. - Schwanb., Tirsen;

4) ein Holzstück zum Schleudern
(mit àu ² ) Bewershof.

Avots: ME IV, 23

I skuote,

1) eine grobe Naht
L., "ar lieliem pavedieniem šūta vīle" Kronw. n. U.;

2) eine Fuge zwischen Planken Peterskapelle
n. Bielenstein Holzb. 609; skuotes (auch šuotes), die mit Werg verstopften Zwischenräume der Schiffswände Peterskapelle n. U.

Avots: ME III, 911

I slêpenes Lis., die Weichen Bewershof, Hirschenhof, (beim Pferd) Spr.: Kačiņa tam vīles gar slēpenēm šuva Lapsa-Kūm. 39. asins nuo vaigiem un slēpenēm lija 264; slẽpenes "Fleischabfälle Kalleten. Zu paslêpene(s); zur Bed. vgl. auch slēpsna I.

Avots: ME III, 928, 929

‡ II ster̃ve Lems. "gaŗa, nuoplīsusi brunču vīle; sterbele".

Avots: EH II, 577

sviêstene ² Ugalen n. FBR. VII, 17,

1) das Butterfass Zerrauxt:
es ieliku krējumu sviestenē;

2) ein Pilz
(mit iê) C., Golg., Saikava, Sessw., (mit iê ² ) Ruj., Salis, Sussikas, der Butterpilz (mit iê ² ) Karls., der Champignon (agaricus campestris L.) Lems., Roop und Salis n. U., RKr. II, 65;

3) eine Blume
(mit iê) Arrasch, Jürg., trollius europaeus (mit iê) PS., Lis., Ramkau, (mit iê ² ) Kand.: Maija sataisīja... nuo sviestenēm... un citām agrām puķītem pušķīti Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 42. nuolaide̦numa malu bija... apvīlejušas... sviestenes... un citas pavasara balvas MWM. X, 3.

Avots: ME III, 1166

sviķele Karls., Vīt., der obere Teil und erhabene Rand am Strumpf (W: - Livl. n. U., Latv. Saule 1927, S. 617) od. am Handschuh (Mar.); der Zwickei (am Strumpf) Mar., V. (sviķelis), "zeķē ieadīta vīle" Wolmarshof, Schibbenhof: strīpainas zeķes četriem sviķeļiem Jauns. III, 127. Nebst estn. wikel aus nd. swichel.

Avots: ME III, 1157

truls,

1) stumpf
Arrasch, Bers., Dond., Gold., Gramsden, Kand., Ligat, Mitau, N.-Peb., Nötk., Pe̦nkule, Saikava, Selg., Sessw., Stenden, Wandsen, Mag. IV, 2, 164: truls nazis, cirvis, īle̦ns. nuovīlē̦ta trula vīle, ein abgelebter stumpfer Kerl U.;

2) fig., stumpf, stumpfsinnig
Adsel, Jürg., Nötk. u. a.: sirdī sme̦ldz trula sāpe Vēr. II, 770. cilvē̦ks ar trulām jūtām Konv. 1800. ļaudis . . . truli, vienaldzīgi Vēr. I, 1308. Subst. trulums, die Stumpfheit (eig. und fig.), der Stumpfsinn: prāta (gara A. v. J. 1897, S. 936; Vēr. II, 667) trulums Konv. ² 1703. dzīves jautrība necieš skābuo trulumu Vēr. II, 119. sabiedrības muļkību un trulumu I, 1278. Zur Wurzel von trunêt, aksl. tryti "reiben", gr. τρῡ́ω "reibe auf, erschöpfe" u. a. (bei Watde Vrgl. Wrtb. I, 730 f.) ?

Avots: ME IV, 245

uzlaîst,

1) auf etw. lassen
(perfektiv), hinauflassen: uzlaist luopus uz tīruma. es tevi uzlaidīšu augšā;

2) einräumen, gestatten, lassen (perfektiv): saimnieces vaļu es tai neuzlaidīšu Janš. Mežv. ļ. l, 206 (ähnlich II, 129 und 229);

3) auf jem. od. etw. fallen lassen
(perfektiv): uzlaiduši strādniekam kuoku (beim Fällen);

4) zusetzen, zulegen:
uzlaid uzvalkam vēl vīles tiesu virsū (beim Nähen resp. Zuschneiden)! stūŗi būs vai nu uzlaisti vai atkal ierauti Antrop. III, 12;

5) aufhetzen
LKVv.; über jem. kommen lassen: uzlaiž tādus pagānus man virsū Ar. uzlaist nelaimi. precniekiem uzlaida... miegu Odiseja II, 37. mākuot zirņiem slimības uzlaist LP. VI, 103. nespēja ar vārdiem uzlaist... slimību Etn. II, 98;

6) (schnell) hinauffahren:
ar jaunu zirgu uzlaist kalnā Salis;

7) Schläge versetzen:
uzlaist kam pa muguru Adiamūnde; 8) kâ uzlaists, wie versessen, verpicht: kuo tu tâ kâ uzlaists: zeme, zeme, zeme! vai tu ēdīsi tuo zemi? Deglavs Rīga II, 1, 14. mācas man virsū kâ tāds uzlaists MWM. X, 488. Refl. -tiês,

1) in die Höhe fahren, fliegen
U., hinauffliegen: putns uzlaidies kuokā;

2) sich (auf jem. od. etw.) verlassen:
viņš par daudz uzlaižas uz citiem.

Avots: ME IV, 350, 351