Paplašinātā meklēšana

brañdavĩns (unter brañdvĩns): auch BW. 20036; (brandavins) 19495.

Avots: EH I, 237

brañdevĩns (unter brañdvĩns): auch 19937 var., (brandevins) 10200, 2.

Avots: EH I, 237

‡ brandivīns BW. 19937 var., = brañdvĩns.

Avots: EH I, 237

‡ bràndvins ² Sonnaxt, = brañdvĩns.

Avots: EH I, 237

brañdvĩns: auch BW. 19937, 2.

Avots: EH I, 237

brañdvīns, brañdavīns, brañd(a)viņš, brañdevīns, brañdeviņš, brandaviens, brandeviens, brandesniņš, brañdīns, branavs N. - Bartau BW. 11247, 11559, 14673; Etn. I, 26, brandens um Tuckum n. Lautb. und Mar. RKr. XV, 108, der Branntwein: brandvīnu tecināt od. dedzināt od. laist, Branntwein brennen. kad brūte bij nācēja un uz tam deva savu vārdu, tad tūlīt nuodzēra mazuo (od. pirmuo) brandvīnu, (d. h. man feierte Verlobung) un nuorunāja, kad dzers īste̦nās precības jeb lieluo (od. uotruo) brandavīnu BW. III, 1, 57. Sprw.: kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā. [Aus nd. brandewīn.]

Kļūdu labojums:
brandavīnu = brandvīnu

Avots: ME I, 323

‡ brañvĩns PlKur., = brañdvĩns.

Avots: EH I, 237

bre̦ndavīns, bre̦nadvīna piedzē̦rušu 19799, 1 var. sūrais bre̦ndavins 26278.

Avots: EH I, 240

bre̦ñd(a)vĩns, bre̦n`duviņš, bre̦n`dīns Etn. IV, 172, LP. VII, 383, BW. III, 1,15, = brandvīns.

Kļūdu labojums:
383 = 388

Avots: ME I, 330

‡ bre̦ñduvĩns Wolmarshof, = brañdvĩns.

Avots: EH I, 240

bre̦ñd(a)vĩns, bre̦n`duviņš, bre̦n`dīns Etn. IV, 172, LP. VII, 383, BW. III, 1,15, = brandvīns.

Kļūdu labojums:
383 = 388

Avots: ME I, 330

de̦gvĩns, der Branntwein.

Avots: ME I, 453

mežvīns, wilder Wein Alm.

Avots: ME II, 612

stàvīns ² : labība nuo lietus ir piezvilus; izvējuojusi paliks atkal stāvīna PV. stāviem (stellēm) citi kuoki stāvīni, citi - gulīni Oknist.

Avots: EH II, 574

stàvīns ² Prl., Tirs., stàvins ² Druw., stāvīns Meselau, Nerft, Fest., aufrecht stehend (von Pflanzen); stāvini lini, rudzi (auch Prl. n. FBR. Vl, 94), mieži Druw. n. RKr. XVII, 79, Tirs. kartupeļiem stāvini laksti B. Vēstn. stāvīna labība Fest. stāvīns bišu kuoks ebenda.

Avots: ME III, 1054

svīns, beschmutzt, besudelt: svīnas aitas beschmutzte Schafe VL. n. U. Gleich slav. svinv "vom Schwein" (zu suvē̦ns "Ferkel")?

Avots: ME III, 1163

tivīns: = tuvīns Erlaa, Fest, Gr.-Buschh., Oknist; tivīni radi AP., Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH II, 684

tivīns, s. tuvīns.

Avots: ME IV, 199

tuvīns: auch (mit î) Fehteln, Marzen, Meselau, Nerft, Weissensee; tuvīni radi Dunika, Saikava. kāzās lūgsim tikai tuvīnuos radus un vienu, uotru nuo tuviem kaimiņiem Saussen n. FBR. XIII, 162. tuvīnām pļavām saimniecībā liela nuozīme ebenda t. mežs Dunika.

Avots: EH II, 707

tuvīns Kalz., Vīt., (mit în) Prl. n. FBR. V, 76, tuvins Stockm. n. FBR. VIII, 83, tivīns Spr., (mit ĩn) AP., nah: salūdza viesībās tuvinus radus un nāburgus BW. I, S. 187. tuvinuos (Var.: tuvējuos) kaimiņuos BW. 22 423. tuvini paziņas A. v. J. 1896, S. 579. devās uz tuvinuo māju Etn. III, 32. atskrē jis vilks nuo tuvina mežiņa LP. VII, 1I01. izdzirdējuši tuvinie saimnieki 956.

Avots: ME IV, 276

vĩns,

1): vīni, me̦di vien smirdēja BW. 32814. vienā (biķerī) v., uotrā me̦dus 4869.

Avots: EH II, 793

vĩns,

1) auch vīnus Diez, (mit ĩ ) Ronneb., der Wein: vīniņu dzēru BW. 19568. vienā (se.: biķerī) vīnus, uotrā me̦dus 21657. dzer, tautieti, vīn[u] ar me̦du! 21657, 7;

2) in genitivischen Verbindungen: vīna kuoks, der Weinstock
U.; vīna ķe̦kars, die Weintraube U.; vīna puķītes, Feldnelken Frauenb.; vīna spaids, die Kelter St., U.; vīna zâles, gentiana centaurea U. Nebst estn. wīn und li. vỹnas entlehnt entweder aus mnd. wîn oder aus r. винó.

Avots: ME IV, 639, 640

‡ vĩnstīgājs Stērste A. z. 116, = vĩnuôgãjs.

Avots: EH II, 793

‡ vĩnsula Fausts (1936) 117, der (ausgepresste) Rebensaft.

Avots: EH II, 793

‡ zvĩns Dunika (gew. im Plural), zvī`ns ² Kaltenbr., = zvĩna 1.

Avots: EH II, 816

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184

aûglis [vgl. li. auglis Miež. "урожай", auglius "Gewächs" AfslPh. XIII, 570 und bei Bezzenberger BGLS. 274],

1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;

2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;

3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.

Avots: ME I, 216

‡ brandieveņš BW. 20004, = brañdvīns.

Avots: EH I, 237

‡ brandiviņš BW. 19496, 1, bràndiveņš ² Auleja = brañdvīns.

Avots: EH I, 237

‡ brendeviņš, = brañdvīns: sīrupuota brendeviņa BW. 15543.

Avots: EH I, 240

divde̦gu brandvīns, der sogenannte 2/3 Brand U.

Avots: ME I, 471

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît ² [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

dzirkstît: auch (mit ir̂) Ramkau, (mit ìr ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Wessen (hier = birkstît): blīgznas malka dzirkstī tâ, ka baile Ramkau. Refl. -tiês (s. unter dzirkstêt): putuojuošais vīns dzirkstījās malām pāri Janš. Dzimtene III ² , 335.

Avots: EH I, 360

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

gùldãms, Part. Praes. von gùldît, schlafen legen: guldāms brandvīns, siers, guldāma maize, der Branntwein, Käse, das Brot, der resp. das für das Betten der Braut ausgeteilt wird: man arī guldāmā brandvīna od. guldāmās maizes BW. 25088, Ltd. 515. gruozs ar guldāmām grānām BW. III, 1, 30; guldāmā se̦ga Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 676

gùldinât [li. guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li. guldýti), tr.,

1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;

1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;

3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.

4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]

Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja

Avots: ME I, 676

ìeļor̂kstêtiês, einen platschenden Laut von sich geben: brandavīns zābakuos ieļorkstējies LP. VI, 437.

Avots: ME II, 42

ìevecêtiês, [ìeve̦cuôtiês Wid.], selten ìevecêt, ein gewisses Alter erreichen: kad vīns ievecējas, tad var tuo ar līksmību dzert Sir. 9, 10. ievecējis tē̦va dē̦ls BW. 13041.

Avots: ME II, 87

[I izpukstêt,

1) eine längere Zeit hindurch pochen:
sirds izpukst minūtē tik un tik reižu Fest.;

2) "zu pochen aufhören":
viņam sirds izpukstējusi n. - Peb.;

3) "izjukt, izčibēt, izgaist (?)" Odensee;

4) "izbeigties": cilvē̦ka sajūsma var izpukstēt Weinsch.;

5) Blasen werfend allmählich ausströmen:
kad vīns rūgts, tad gāzes caur trūbiņu izpukst Selg.]

Avots: ME I, 786

‡ izspaudît (li. išspáudyti ), auspressen: vīns ... izspaudīts tuop Manzel Post. I, 374.

Avots: EH I, 482

iztrãpît, gerade abpassen, treffen; jem. zu Gefallen tun Spr. Refl. - tiês, sich treffen, genau zusammenfallen: kâ tas iztrāpās: taisni kad man ir brandvīns, tad tev ir irbe MWM. X, 487.

Avots: ME I, 820

‡ izvadêtiês, verschalen (von Getränken): alus izvadējies Kaltenbr., Warkl. izvadējies un maitājies vīns Pēt. Av. III, pielik., S. 109.

Avots: EH I, 492

klugatât: klugatājuot brandvīns satecēja Kaudz. Izjurieši 257.

Avots: EH I, 621

I kûsât [(auch Trik., kùsât Jürg., kûsât ² Dunika, Bauske), serb. kisati "wallen, sieden"], -ãju, [kùsêt N. - Peb.], kûsêt [auch Kr., PS., Lis., Drosth.], -ẽju und -u [Erlaa], -ẽju, kûsuôt, intr., sprudeln, wallen, überwallen, sich erheben [Stelp.]: katls, putra, ūdens kūsā, kūsē, kūs, kūsuo. grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī JK. VI, 32. ūdens kūsājis pār malām LP. VI, 546. nuo vakara puses kūs uz augšu me̦lni mākuoņi Saul. ja piens kūsuo, tad lai steidzuoties viņam palīgā, bet ja asinis kūsuo, tad ne LP. VI, 513. mucā kūsuo vīns ar varu Rainis. nuo Uogres līča migla augšup kūs Blaum. sirds nuo laimes kūsā pāri Vēr. II, 606. [kûsuôt ² aiz pārspē̦ka Bauske]. kūsuoša sirds, dzīvība, überströmendes Herz, Leben Jauns. JR. II, 23. jūtas un kaislības mutuļuo un kūsē JR. IV, 110. mana dvēsele kūsuo cerībās Rainis. [Vgl. dazu Berneker Wrtb. I, 678, v. d. Osten - Sacken AfslPh. XXXII, 330, Zubatý Sborn. fil. I, 124.]

Avots: ME II, 337, 338

kvêpt, -pstu, -pu, intr.,

1) qualmen, rauchen
[Fest.] ; sich beräuchern lassen, unter dem Qualm, Rauch schmachten: pa bē̦rnu galvām kvē̦pst lampas sarkanā liesma Vēr. II, 516. nuo fabriku gar,ajiem skursteņiem kvēpa maziem mākuonīšiem me̦lnie dūmi Latv. skursteņi slaukāmi ve̦cā mēnesī, tad ne- kvē̦pst. kāpēc es lai kvē̦pstu fabrikā? U. b. 126, 22. ve̦se̦lu gada laiku bij jākvē̦pst nama dūmuos LP. VI, 151 ;

2) duften:
debess malas kvē̦pst nuo smaršas MWM. X, 902. luogi tikai atmirzēja vasaras saulē un vīnstīgu vītnes kvēpa ap ve̦cuo verandu Akur. virsū kvē̦pst dažs zieds nuo pīlādža ;

3) verkommen:
viņš dzīvuoja un kvēpa, kamēr izkvēpa Druw. ;

[4) sich mit Russ bedecken. -
Zu kûpêt (s. dies.), li. kvė˜pti "hauchen", kvepė´ti "duften", kvãpas "Hauch, Duft" u. a., s. Boisacq Dict. 408, Berneker Wrtb. I, 565].

Avots: ME II, 354, 355

lāsmuôt, intr., schillern, funkeln Druw.: glāzēs vīns lāsmuo Stari II, 639. Refl. - tiês, funkeln, glänzen: viņa valgās acīs lāsmuojas kâ brūni me̦lni pilieni Stari I, 368. [Subst. lāsmuõjums, der Schimmer, Glanz; das einmalige Aufleuchten: ugunskura liesmu lāsmuojumi Veselis Saules kapsēta 100].

Avots: ME II, 442

‡ me̦dūnītis, ein Honiggetränk (?): vīns, m. Tdz. 35991.

Avots: EH I, 795

mẽ̦tra: auch C., Lemb., Roop, Wenden, Windau, (mit è̦ ) Serbig., (mit ê̦ ² ) Selg., acc. s. mētri Nötk.,

1): auch (mit ẽ̦ ) Zögenhof, (mit ê̦ ²⁾ N.-Peb., Ramkau, Selg.; aukstā m., = saltā m.: brandvīns, sataisīts ar aukstajām mē̦trām Janš. Bandavā I, 78; īstā m., callistephus chinensis Oknist; kaķa m., mentha arvensis Auleja; saltā m.,

a) mentha piperita Meiran, Oknist;

b) mentha arvensis Auleja; sievu m., ‡

b) elsholzia patrini Oknist; suņa m., mentha arvensis Oknist, Saikava;

2): zemeņu mētriņai BW. 7843, 3.

Avots: EH I, 810

mičuôt, der jungen Ehefrau auf der Hochzeit die Haube aufsetzen: pēc pirmās maltītes ve̦d brūti uz klēti, kur mičuotāju māte viņu mičuo BW. III, 1, 12. mičuojamais galds, ein mit Speisen und Getränken besetzter Tisch, an dem das junge Paar vor der Aufsetzung der Haube sitzt. mičuojamā maltīte, das Mahl, welches nach der Aufsetzung der Haube abgehalten wird: pēc mičuošanas vedējmāte (mičuotāja) izdalīja mičuojamuo maltīti. pa+priekš deva jaunajam pārim, tad citiem ēdienus un dzērienus nuo mičuojamā galda BW. III, 1, 11. Die bei diesem Mahle genossenen Speisen und Getränke heissen mičuojamā (RKr. XVI, 186). od. mičuota (BW. 24832) maize, mičuojamais (RKr. XVI, 186) od. mičuots (BW. 24831) brandvīns, mičuota karaša BW. III, 1, 62, mičuots siers BW. 24832 var. u. s. w. - Subst. mičuôtãjs, f. mičuôtãja, diejenige Person, welche der jungen Frau die Haube aufsetzt; mičuôšana, das Aufsetzen der Haube; mičuošanas deja, ein Tanz, welcher nach dem Aufzsetzen der Haube getanzt wird.

Avots: ME II, 623

‡ nemaņîgs, besinnungslos: (vīns) var padarīt cilvē̦ku ... nemaņīgu un galvu apdullināt Janš. Līgava I, 414.

Avots: EH II, 15

nùoblunkšķêt (unter nùoblunkšêt): auch Kalz., (mit un̂ ) Saikava: akmens nuoblunkšķēja vien, kad iekrita ūdenī Saikava. vēl pa ilgam vīns stikliņā nuoblunkšķ; vēl vis nav galīgi nuorūdzis ebenda.

Avots: EH II, 33

nùosā`rtuôt,

1): vīnstīgām, kas agruo salnu nuosārtuotas Daugava 1936, S. 105; ‡

2) intr., rötlich (rot) werden:
kuoku lapas bija nuosārtuojušas Vanagu ligzda 182. ‡ Refl. -tiês, sich rötlich (rot) färben : nuosārtuojusies un nuobalsinājusies kâ lelle Jauns. Augšz. 211. jau rīta puse nuosārtuojusies; lēks drīzi saule Vank.

Avots: EH II, 84

nùostàipît, tr., freqn.,

1) wiederholt hinstrecken, ausstrecken, hinziehen:
luocekļus;

2) streckend überziehen:
ar vīnstīgājiem nuostaipīta veranda Duomas II, 1253. Refl. -tiês, sich recken, sich hinstrecken: viņš nuostaipījās vien.

Avots: ME II, 858

nùostâjumi, der Bodensatz: labs alus, vīns, ūdens ir bez nuostājumiem Sassm. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 858

nùovadâtiês, nùovadêtiês [Lös., Druw., Prl., Golg., Schwanb., Selsau, Lis.], nùovadîtiês Oppek. n. U.;

1) [auch: nùovadêt C., PS., Bers., Dickeln, N.-Peb.] schal werden, verschalen:
vietvietām smirdēja nuovadājušās alus smaka RA. lai alus nenuovadējas MWM. VII, 805, [nenuovadās Kalz.]. tad vīns jau nenuovadīsies St.;

2) verkommen:
viņas vLrs rupjš, nuoskrandājies, nuovadājies MWM. VIII, 332.

Avots: ME II, 880

nùovadîtiês (unter nùovadâtiês),

1): viņu ziņas stāv ... kâ aizkorķē̦ts vīns un nevar n., bet jūsu ziņas ir kâ zelteris, kas ieliets jau glāzē un tūliņ nuovadās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 94. kamu miltus vajadzēja nicviņā saplikšināt; lai jie mitri nepaliek, lai nenuovadās Liepna.

Avots: EH II, 104

pìegarša, piẽgar̂ša PS., piegarža, der Beigeschmack: vīns ir ar stipru spirta piegaršu Konv. ² 3264. me̦dus tam duod saldumu un me̦dus piegaršu 2669. "Latviešu Avīzes" piešķīra visām zināšanām garīdzniecisku... piegaršu Izglītība IV, 11. pielikt kuo piẽgar̂žām N.-Peb.

Avots: ME III, 249

rèibt,

1): acis rèibst ² - auch Auleja; ‡

2) rauschbringend sein, berauschen:
ka[d] tik alus rèibtu ² ! Kaltenbr . seņāk skaistāks bija alus, biezāks, a (= aber) r. nereiba Auleja. vīns viņā nuorūdzis, reibstuošs Skalbe Raksti I (1938), S. 323.

Avots: EH II, 363

rûgts (häufig, wie auch sämmtliche Ableitungen, mit -kt- geschrieben), ruksts Elger Diction. 93 (wohl mit ū, vgl. li. rúgštas "sauer"), bitter, herb: sveša maize rūgta. pieē̦dušai pelei milti rūgti. rūgts kâ žults. rūgts kâ apšu miza Etn. I, 83. rūgtas asaras, bittere Tränen. nuobirdināt rūgtas asaras LP. II, 36. vīns ar me̦du saldi dzert, asariņas rūgti dzert BW. 16682. rūgta nāve, der bittere, schwer zu ertragende Tod: ķēniņš kâ rūgta nāve man uzmācas LP. V, 336. ķēniņiene plijās ķēniņam virsû ką rūgta nāve VI, 832, žīdi plijušies kâ rūgta nāve III, 104. nu ve̦lns kâ rūgta nāve stāja Jurim virsū VI, 380. rūgta dzīve, bitteres, schweres Leben: ai, bāliņ, rūgta dzīve: rītā rutki, vakarā BW.13730, 7. bieži jācieš rūgta netaisnība Vēr. 1,1164. rūgti smaidīt Kaudz. M. 12, herbe, bitter lächeln. - rūgtā sakne Karls., laserpitium. - Subst. rûgtums, die Bitterkeit, Herbheit: dienas pagāja vienās dusmas un rūgtumā Alm. gan atrasi (für atradīsi) dzīvuodams manu lielu lē̦numiņu, apinīša rūgtumiņu BW. 10705. Zu rûgt: vgl. apr. ructan-dadan "Sauermilch".

Avots: ME III, 568

rūmnīca Oppek. n. U., rùmenîca ² Golg., N.-Schwanb., ein grosses Lagergefäss (für Branntwein): iztecinātais brandvīns pagrabā lielās rūmenīcās N.-Schwanb.

Avots: ME III, 570

sakāmêt: vīns, alus sakāmējis Diet. (cilvē̦ks) ve̦cs un sakāmējis Pas. XIV, 121.

Avots: EH XVI, 416

sakar̂sêt, freqn. sakar̂sinât, tr., heiss machen, erhitzen: uz sakarsē̦tiem akmeņiem Jaun. Dr. 1901, S. 364. sakarsē̦ti, pe̦lniem līdzīgi putekli Vēr. I, 1387. brandvīns tuos stipri sakarsējis BW. III, 1, 9.

Avots: ME II, 645

salˆde̦ns C., U., Wid., Ve̦cmuiža, salˆdans Mar. n. RKr. XVII, 135, Preiļi, Pas. IV, 383, Nerft, salˆdins Kl., Saikava, saldains U., süss (salˆdans Golg., Lis., Warkl., Adleenen, Schwanb.) U., Mag. XIII, 41 (saldans), Marzen (salˆde̦ns); süsslich U., Ronneb. (salde̦ns): saldana zemenīte BW. 5411, 7. saldanāka zemeņuoga par visām uodziņām 11421, 3. griķu mistra salde̦ns (Var.: saldans) alus 11186. saldans miežu alutiņš 27990. saldans (Var.: gauži salds) bija vīns ar me̦du 21657, 2. saldanu vīna glāzi 15525. saldanu brandavienu 28459. salde̦nu krējumu Etn. IV, 1. tu esi re̦mde̦ns un salde̦ns JR. V, 12. - Subst. salde̦nums U., Ronneb., saldanums Mag. XIII, 41, die Süssigkeit U., Mag. XIII, 41, Süsslichkpit Ronneb.

Avots: ME II, 668

salˆds (li. saldùs, acc. sáldų), süss (auch als Gegensatz von salzig od. sauer; eig. und fig.): salds kâ sukurs, kâ me̦dus. salds piens, süsse (frische) Milch. salds miegs, süsser (fester u. ruhiger) Schlaf. salds vīns, süsser Wein; Sekt Brasche. Sprw.: me̦dus salds, miegs vēl saldāks. juo rūgta zâle, juo salda veselība. lišķim salda mēle. lulināt saldā miegā Kra. Vīt. 79, in süssen Schlaf einlullen, einschläfern. galvas izsitumi jāiesvaida ar salda sviesta (ungesalzene Butter) maisījumu Etn. II, 10. vārdi tik saldi kâ me̦dus Br. 547. dzirdu dažu saldu vārdu čukstam Aus. I, 100. tik salda mutīte kâ me̦dutiņš BW. 11172, 1. vīrs ar saldām acīm Turg. Muižn. per. 14. salˆdie âbuoli, Äpfel Mar. n. RKr. XV, 134. - Subst. salˆdums (li. saldùmas), die Süssigkeit, Süsse. Nebst iesals "Malz"und li. sálti "süss werden" zu aksl. sladъkъ "süss", r. солоди́ть "süss machen", сóлодъ "Malz" und wohl auch zu got. salt "Salz" usw., s. J. Schmidt Neutra 182, Bloomfield AJPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 453.

Avots: ME II, 669

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

saskâbt, intr.,

1) ganz sauer werden
U., in Gärung übergehen: augļi ātri saskābst un sarūgst Konv. ² 752. vīns saskābst ebenda S. 873. kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Mazvērsītis Luopkuopība III, 76. kam vakar neatbrauci? man saskāba rata rumba, circenīšu piesālīta BW. 25163, 1. man saskāba krupja gaļa 19l86, 4;

2) (gew. das Part. saskābis U.), verdriesslich, sauertöpfisch, ärgerlich werden:
bez pārsteigumiem mēs vai saskābtu! Zalktis II, 98. Jancis pa˙visam saskāba un nuorēcās nuo dusmām R. Sk. II, 144. vagare nesmējās vis, tas bij saskābis kâ gurķis Alm. Kaislību varā 128. Sprw.: saskābis kâ Žagares žīdiete.

Avots: ME III, 732

šķẽ̦rms Bauske, C., Gr. - Sess., Ruj., Salis, Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Golg., Lis., sehr sauer U., Golg., Mar., Saikava, bitter - sauer Kav., Smilt., Wallhof, Wolmarshof, bitter U., herb Gr. - Sess., im Gären, in der Säuerung verdorben L., Bergm. n. U., A. - Ottenhof, Ruj.: skābums baļļiņā pa˙visam šķē̦rms palicis A. - Ottenhof. šķē̦rms ābuols Gr. - Sess. šķē̦rma skābā putra ebenda. šķē̦rma maize ebenda. šķē̦rms alus MWM. v. J. 1896, S. 418. jāņuogu vīns vienmē̦r ir drusku šķē̦rms Salis. dzēriens tīri šķē̦rms palicis U. šķē̦rmas sulas Saikava. (fig.) ierauguot ē̦rmu ar ģīmi šķē̦rmu Lautb. - Subst. šķē̦rmums, das Uhersäuerte U. Wenn urspr. "schneidend vom Geschmack", zu šķir̃t; vgl. šķe̦r̂bs.

Avots: ME IV, 35

šķērsisks, widerspenstig: meitas bija šķērsiskas. ļauniem skatieniem tās neuzticīguos uzlūkuoja De̦glavs Rīga II, 1, 63. alus... dara šķērsisku..., vīns turpretim mīlīgu 202.

Avots: ME IV, 36

skurbinât, tr.,

1) skùrbinât Ermes, (mit ur̂ ²⁾ Bauenhof, berauschen
(skur̃bināt) Dond., Sassm., schwindlig machen, in die Runde drehen bis zum Schwindligwerden Spiess n. U.: paštaisīts vīns skurbina Sassm. narcisas bālās, kas skurbina jūtas A. XX, 661. akmins grìežas riņķī, skurbina šuo bez jē̦gas LP. V, 124;

2) (den Kopf) schütteln
Ahs., Wandsen (skurbināt): zirgs iet galvu skurbinādams Br. 343. ve̦cie rāmi skurbināja savas sirmās galviņas Plūd. Rakstn. II, 282. uz vaicāšanām, vai cerības, ārsts skurbināja galvu Lautb. Luomi 85;

3) "kratzen":
skur̂binât ² galvu Bauske. Refl. -tiês, sich in die Runde drehen: meitenes, ruokās sakē̦rušās, skur̃binājās Ahs. Zu skurbt; aber in der Bed. 2 und 3 anscheinend durch skurinât beeinflusst.

Avots: ME III, 905

spriguôt, = spridzêt: glāzē spriguo ze̦lta vīns Apsk. v. J. 1905, S. 56.

Avots: ME III, 1019

‡ stàvīms ² Kaltenbr., = stàvīns ² : stāvīmu dābuolu atstāj sē̦klai.

Avots: EH II, 574

‡ stàvinis ² Auleja, = stāvīns: apkaklītes taidas stāvines.

Avots: EH II, 574

svīnît, -u od. -ĩju, -īju,

1) scheuern, reiben
(mit î ² ) MSil.;

2) svìnît Wolmarshof, svînît ² Salis, Salisb., svīnît U., svīnêt U., (mit î ² ) Ruj., beschmutzen; mit Schweiss besudeln (svînīt ² ) Widdrisch: svīnī aita baltu vilnu, svīnī meita vainadziņu BW. 6579;

3) verleumden
W. - Livl. n. U.; "kaunināt" Freiziņ: kruodzinieks svīna mani par zagli K.Kalniņš Alga pēc nuope̦lnas 83. guodu svînīt ² Salisb. pa visām mājām... Jāni svīnīja, lādēja Druva II, 723. Refl. -tiês,

1) sich reiben, scheuern
(mit î ² ) MSil.;

2) sich schmutzig machen
W. - Livl. n. U., schmutzig werden, sich beschmutzen (mit î ² ) Ruj.; anlaufen (von Messing usw.) Ruj. n. U.: svīnās aitām balta vilna (ähnlich: 8931), svīnās meitu augumiņš BW. 6579, 1. lai svīnās... svārki 17950. izpurini nuospirātuo paklāju, lai nesvīnās vilna! Janš. Bandavā II, 406. In den Bedd. 2 - 3 jedenfalls zu svīns (vgl. poln. s "beschmutzen"); anders Froehde BB. XVII, 310.

Avots: ME III, 1163

tuve̦ns, = tuvīns: pa kādam tuve̦nākam... stādam nuomaitā tdz Duomas III, 882. sarunājies ar tuve̦nākajiem Vilibalds Kas uzvarēs 57. Adv. tuve̦ni "ungefähr".

Avots: ME IV, 276

tuvīgns Saussen n. BB. XII, 232, = tuvīns.

Avots: ME IV, 276

tuvins, s. tuvīns.

Avots: ME IV, 276

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

vĩnīši PS., süsssaure (kleine und süsse PS.), rote Sommeräpfel Smilt. n. U. Zu vīns?

Avots: ME IV, 639

zustrenes Mag. IV, 2, 32, U., Wandsen, zustriņi St., Mag. IV, 2, 32, zustaras LKVv., zusteres Mag. IV, 2, 32, LKVv., zusters St., zusteri U., Ruhental, Johannisbeeren (ribes rubrum); zustrenes Adiamünde, Salis, Segewold, Sessau, Kr. - Würzau, zusterenes Pernigel, zusteres Für I, Pernigel, zustares Wid., me̦lnas zustaras Siuxt, me̦lnais zusters Mag. IV, 2, 32, zusteri Lieven-Bersen, Odsen, Popen, Ruhental, me̦lni zustriņi St., zustriķi Für I, gen. pl. zusturu Plūd. Mazā And. b. atm. 25, = upenes, Bocksbeeren (ribes nigrum); zustrene Dr., die Aalbeere: zustaru un ērkšķu krūmi D. Kleinb. J. 68. zusteru vīns, Johannisbeerwein Annenburg. Mit z- aus s-, vgl. sustarenes.

Avots: ME IV, 752