Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'varēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'varēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (19)

apdžavarēt

apdžavarêt, = apàut (?): kamē̦r kājiņas apdžavarēšu BW. 29141, 1 var.

Avots: EH I, 80


apvarēt

apvarêt Spr., tr., bewältigen.

Avots: ME I, 134


čivarēt

čivarêt, -ēju, [auch čiverêt], zwitschern: bezdelīga čivarē Rīg. Av.

Avots: ME I, 415


džavarēt

‡ *džavarêt, erschlossen ausapdžavarêt.

Avots: EH I, 365


ievarēt

ìevarêt, tr., bewältigen: darbus. [Hierher (als die ursprüngliche Reflexivform) iesvarēt "wieder zu Kräften kommen; genessen" Für. I.]

Avots: ME II, 86


kāvarēt

‡ *kāvarêt, zu erschliessen aus nùokāvarêtiês.

Avots: EH I, 606



novarēt

nùovarêt, nùovārêt L., tr.,

1) überwältigen, bezwingen:
te nu bij stipriniece; puiši tik˙pat nuovarējuši MWM. XI, 265;

2) mit Gewalt ab-, wegnehmen:
gribu manu vainadziņu ar varīti nuovarēt BW. 13329.

Avots: ME II, 883


pārvarēt

pãrvarêt, ‡

2) betören
(apmānīt, pievilt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 215


pārvarēt

pãrvarêt, pārvārêt [Manz. Lettus, pãrvãrêt Salis], tr., über-, bewältigen, überwinden, bezwingen: ienaidniekus, šķēršļus. beidzuot miegs pārvarējis LP. IV, 120. [uguns viņu miesas nebij pārvarējis Glück Daniel 3, 27]. Refl. -tiês, sich bezwingen, sich überwinden: es nevarēju pārvarēties, man vajadzēja pruojām pie viņas Rainis. Subst. pãrvarẽjums, die Überwindung; pãrvarêšana, das Überwältigen, Uberwinden; pãrvarê̦tãjs, der Uberwinder.

Avots: ME III, 185, 186




savarēt

savarêt: sirdē̦sti mani tâ savarēja (drückten nieder?) BielU.

Avots: EH XVI, 463


savarēt

savarêt, bewältigen U., mit Gewalt zusammenhalten, zusammenzwängen Bielenstein Holzb. 489.

Avots: ME III, 781



uzvarēt

uzvarêt: ka mēs pēc galīgi uzvaram LLD. II, 1531.

Avots: EH II, 738


uzvarēt

uzvarêt U., AP., Bers., Dond., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Stenden, Wandsen, uzvārêt L., U., Arrasch, Bauske, Drosth., Frauenb., Pankelhof, PS., Ruj., Salis, Segewold, Selg., Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Wolmarshof, siegen, besiegen: uzvarēt ienaidniekus. ruomieši tuos galīgi uzvārēja Antrop. II, 50.

Avots: ME IV, 396


varēt

varêt,

1): varams, möglich
Bērzgale, C., Dond., Erwalen, Lubn., Saikava, Sessw., Smilt., Windau; jāglābjas katram, kur varams Pas. XI, 355 (aus Lettg.). viss varams XIV, 250 (aus Domopol). parādi, kuo varama ... darīt XI, 296 (aus Welonen). jam nav varama atiet Līvāni. ar muguru nevarēju BW., ich litt an Rückenschmerzen. Refl. -tiês,

1): varies par vari! Rainis Dz. un d. III 2 , 479; ‡

2) sich anstrengen:
kuo, puisīti, varējies nuomaukt manu gradzeniņu? Celi III, 123 (aus Turlau); ‡

3) einander bekämpfen
Mag. V 1-2, 166.

Avots: EH II, 757


varēt

varêt, -u (bei Glück auch -ẽju, falsch?), -ẽju,

1) können, vermögen:
Sprw. kuo viens nevar, tuo var uotrs Br. sak. v. 659, vēju ar dūri sagrābt nevar 1368. zâle tik gaŗa, ka izmēruot nevar RKr. VII, 122. kâ nevar, tâ nevar dabūt ārā Dīcm. pas, v. I, 38. tuo es ... nevaru ... paciest 39. mēs nevaram . . . izturēt 41. kâ varē̦dams, nach Kräften U. laipuo . . . kâ varē̦dams uz priekšu JK. III, 75. pūlējās cik varē̦dams 73. kur un kâ varams (wo und wie es möglich ist) Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 186. kas cilvē̦kam nevarējams, tas dievam varējams (was bei den Menschen unmöglich ist, ist bei Gott möglich) Glück Lukas 18, 27. kas tai bauslībai nevarējams bija Römer 8, 3. viņš sacīja man, tu gan varus dzīvuot II Kön. 8, 14. miegam nākuot i[r] nevaru nesnauduse vakarā (... kann ich nicht ohne zu schlummern auskommen) BW. 13735; 14275. iet bij man gājējai, es nevaru negājuse 17774. neē̦duse nevarēji 18948. valuodām vairs nevaru Biel. 1202; unpersönlich: vai varēs mūsiem ... tie ielīst Pas. IV, 21 (aus Lettg.), wird es uns möglich sein, da hineinzukriechen;

2) = vārêt U. (mit "?"): viņa līdzēja tumsu varēt Rainis Uguns un nakts 78. Refl. -tiês, = varêt I: tad tu pats varies (kannst dir) sienu un auzas meklēties, so magst du selber Heu und Hafer verschaffen Manz. 10 Gespr. tu varēsies uzturēties (du wirst dich erhalten können) U. Vgl. vara; ein dem le. varêt entsprechendes apr. Verbum wird dnrch apr. acc. s. epwarīsnan "Sieg" vorausgesetzt.

Avots: ME IV, 477, 478

Šķirkļa skaidrojumā (44)

aizdomāt

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21


aizklausīt

àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.

Avots: ME I, 32


aizost

àizuôst, tr., intr.,

1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;

2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;

Avots: ME I, 58


aizspriedums

àizspriêdums, vorgefasste Meinung, Vorurteil: vai viņa jaudātu ve̦cuos aizspriedumus pārvarēt un izdeldēt Lautb.

Avots: ME I, 52


apklausīties

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95


atbuktēt

atbuktêt, (Eingebogenes) zurechtmachen: guovs iespērusi (skārda slaucenei) gumbu; būtu labi, ja varētu atbuktēt atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 136


atkapìt

atkapît,

1) losgraben
(in Sawensee);

2) losmachen:
iekām Jancis varēja atkapīt ruokas, lai varētu pabeigt lādēšanu, Krancis ātri viņam nuogrūda ce̦puri nuo galvas. Refl. -tiês, sich loshauen, loswerden, sich erwehren, sich befreien: viņš uzmācās; nevarēja atkapīties Etn. II, 161, IV, 146. atkapīties nuo duomām A. XII, 882. tikkuo atkapījuos no viņa: līda kā miegs virsū Druw., Bers. A. XVI, 475. tē̦vs negribēja dē̦lu laist, bet kad nevarēja atkapīties, tad sacīja LP. VI, 391. [Wohl auch zu kapât.]

Avots: ME I, 164, 165


bēst

bēst [Lng.], Adolphi, L., ST., U., vielleicht: bēst viņš tuo nav runājis Manz. [var gan bēst būt Manz. Post. I, 279. tad bēst varētu kas būt I, 324.] citureiz viena pils bēst bijusi Manz. Vgl. die li. Fragenpartikel bė˜s [und dazu E. Fraenkel Baltoslavica 68.]

Avots: ME I, 292


bīstarags

bīstarags MWM. IX, 451, ein Stock zum Hauen, die Keule: še tev mans bīstarags, - raugi viņu pārvarēt LP. V, 346. Druvienā par bīstaragu saucuot zarainu sitamuo LP. V, 95. [Scheint auf einem * bīsts "bīstaklis"+ rags zu berufen; vgl. Biel. Holzb.

Avots: ME I, 304


gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691


grauds

grauds: angeblich auch Alswig, A.-Schwanb., Bers., Fehteln, Garssen, Kalz., Kokn., Kreuzb., Laitzen, Liepna, Lös., Lubn., Mahlup, Meselau, Neugut, Odsen, Saikava, Selb., Selsau, Sessw., Setzen, Sonnaxt, Stelp., Wallhof,

1): pupu graudiņš BW. 21447 var. kâ baltaju zirņu graudu 21177. kaņepju graudiņi 2426, 4. smilšu graudus 29059, 2; f

3) "?": viņš izskatījās, vai kur nebūtu kāds kuociņš, kuo te šinī pusē iedurt, lai nuo tā uotrā pusē varētu nuoņemt graudu, kā iet tālāk Pas. IV, 90 (aus Selg.). nuoņemt purvā kādu kuoku par graudu Zögenhof, sich im Sumpf einen Baum als Ziel (Orientierungsmittel) zum Gehen auserwählen.

Avots: EH I, 399


gūstīt

gũstît,

1): zvejnieki ... gūstīja zivis Pas. IV, 291. kad guovis ē̦d atvālu, tās gūsta i[r] gūsta (haschen eilig nach dem Grase)
Auleja. Refl. -tiês: viņš ne˙kā kārtīgi nepadaŗa, tik gūstās Sessw. nezin, kaî g. ap darbu (kad darba daudz) Auleja: neprazdams peldēt, ieticis dziļā ūdenī, nevarē̦dams ūdens kustības pārvarēt, gūstās vien Wessen. viņš vai katrā vārdā gūstās (aizķeras, stottert) Stenden; "aplam runāt" Saikava ("kad izrunātuo grib labuot, bet nevar"), Heidenfeld: kuo nu gūsties kâ aplamis! sapruotu, ka jūs nu˙pat mani aprunājāt Saikava.

Avots: EH I, 422


iekopt

ìekùopt,

1) die ERnte beenden, einheimsen:
dabūjis iekuopt visas atmatas LP. IV, 165;

2) gut bestellen (ein Feld): saimnieki bija savus laukus labi iekuopuši Konv. 2 1366. Refl. - tiês,

1) sich wirtschaftlich einrichten, Fortgang in der Wirtschaft haben
U., zu etwas kommen: nevarēt iekuopties mantā Etn. I, 99;

2) sich merken:
tuo tu iekuopies Alm., nimm dir das zu Herzen. jādzīvuo, kâ var: tuo tu iekuopies un tad skaiti pātarus Alm. Subst. iekuopums, die (wirtschaftliche) Einrichtung: vienu nastu taču par iekuopumu, apsējumu lai neliedzuot LP. VII, 775. Auch übertragen: uzrādīja labu iekuopumu tautas druvā.

Avots: ME II, 33


izdedzināt

izdedzinât, ‡ Refl. -tiês, (vergeblich) wiederholt anzuzünden versuchen Jürg. u. a.: i., i., bet nevarēt aizdedzināt.

Avots: EH I, 441


izsist

izsist, ‡

2) aus-, aufklopfen, klopfend auflockern:
salmu ieliņa jāizsit ("jāizpurtnä) ar ruokām Seyershof. i. siena vāleņas Auleja; ‡

3) im Schlagen übertreffen
("uzvarēt sišanā") Kaltenbr.: gailis izsit kurķinu;

4) pēc raksta bij jāizsit, kad mazgāja kre̦klus Frauenb., beim Wäschewaschen musste man (mit. dem Bleuel) im Takt schlagen können;


5) šī drēbe izsit vairāk pēc sarkanas ... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85, die Farbe dieses Stoffes hat eher einen Stich ins Rote.
Refl. -tiês,

4) izsitās par zemi; stürzte
(intr.) nieder Pas. IV, 507 (aus Viļāni); ‡

5) i. nuo spē̦ka, (bei sehwerer Arbeit) die Kraft verlieren, kraftlos werden
Auleja.

Avots: EH I, 479


krūka

krũka, kŗũka [Līn.], Kand., die Kruke: viņa aizsūtīja pēc divi krūkām, lai varētu piepildīt ar raugu Kaudz. M. arī izdze̦rtuo brandvīna krūku apveltīja cimdiem BW. III, 1, 17. Sprw.: katrai krūciņai sava uosiņa. [Nebst estn. krūk aus mnd. kruke "Krug".]

Avots: ME II, 291


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


mīlība

mĩlĩba, die Liebe U., die Glückseligkeit: tu, Jēzus, mīlības avuots esi Plūd. Llv. II, 73. cik ziediņu nuokritīs, tik mīlības (Var.: laimības) pazudīs BW. 14738. - mīlību nevarēt, sich nicht genug (an etwas o. jemand) freuen, ergötzen können: priedes, egles tautiņās, raudas nāca veŗuoties; bāliņam bē̦rzu birzis, mīlībiņu (Var.: mīlabiņu, mīļumiņa) nevarēju! BW. 25933.

Avots: ME II, 645


mīļums

mĩļums,

1) die Lieblichkeit, Liebenswürdigkeit:
saulīt[e], mana māmuliņa abas vienu mīlumiņu BW. 4387 var.;

2) mīļuma nevarēt, sich nicht genug freuen, ergötzen können:
bāliņuos uozuoliņi, mīlumiņa (Var.: mīlībiņu, mīlabiņu) nevarēju BW. 25933. kuŗu pusi saule lēca, tur aug mans arājiņš; es nevaru tās pusītes mīļumam nuolūkuot 11193, 2, ich kann nicht genug liebevoll dorthin sehen;

3) (Kosewort) Liebstes:
ak, mīļumiņ, tu atkal tuopi sveša dzīvei Rainis Ze̦lta zirgs 87.

Avots: ME II, 646


negudrība

negudrība, die Dummheit, Torheit: tā bijusi ... parskatīšanās jeb n. Janš. Dzimtene III 2, 144. pārvarēt negudrību Spīduolas sirdī Vindedze 95.

Avots: EH II, 12


novilkt

nùovìlkt [li. nuvil˜kti], tr.,

1) ab-, ausziehen:
ādu, kre̦klu, gre̦dze̦nu. es tev ādu pār acīm nuovilkšu! [šī āda neduodas nuove̦lkama U., dies Fell lässt sich nicht abziehen.] nuomirušam nuovilka drēbes. puspuvis ābuols karstumu nuove̦lk Etn. IV, 114. ārējās ruobežas iespējams nuovilkt Stari II, 958;

2) beziehen:
visas malas nuovilktas ar zirnekļiem;

3) herabziehen:
man šķiet, ka es varētu mēnesi nuovilkt zeme Rainis. kažuoks zē̦nam nuovilka ple̦cus MWM. VI, 120;

4) langsam reden, lange ziehen:
"ļaus, lai citi pa galvu dancuo?"sieva nuovilka Baltp. Refl. -tiês,

1) sich ab-, ausziehen:
tad nuove̦lkas bikses LP. VI, 22. puisis nuovilcies un gājis dārza dīķī mazgāties VI, 67;

2) sich beziehen, bewölken:
visas malas nuovilkušās ar zirnekliem. gaiss nuove̦lkas ar mākuoņiem Etn. II, 73, Ahs.;

3) sich langsam wohin begeben:
diezin, kur puika atkal nuovilcies;

[4) sich aufhalten, sich verzögern
U.;

5) das Haar wechseln:
guovs jau nuovilkusies Infl. n. U.] Subst. nùovìlkums, der Abzug, Abdruck.

Avots: ME II, 886, 887


pagniezt

pagniêzt 2 Wandsen,

1) eine Weile gniêzt 2 1;

2) = gniêzt 2 1 neben varēt: nevar p. maisu.

Avots: EH II, 133


pakalt

pakal˜t [li. pakálti], tr.,

1) beschlagen:
ar pakaltu (zirgu) druvā gāju BW. 29956. kumelinš pakaltām kājinām (vgl. BW. 9084);

2) ein wenig, eine Zeitlang schmieden:
kalējs pakaļ, pakaļ, atpūšas;

3) pakalt varēt, spēt, schmieden können:
pakalt vairs ne˙kuo nespēju LP. V, 227. Refl. -tiês,

1) vergnügt eine Zeitlang schmieden:
nāc, pakalies manā vietā!

2) die Eierschale brechen, hervorkriechen:
cālis pakalies nuo uolas.

Avots: ME III, 38


pakāpt

pakâpt, intr.,

1) ein wenig auf-, emporsteigen:
ceļat krē̦slu, veļat baļļu, lai pakāpa (Var.: pakāpās) mičuotāja! BW. 24699;

2) sich mühsam vorwärtsschleppen - nach
varēt, können: zirģelis knapi tikai varēja pakāpt LA. Refl. -tiês, auf-, emporsteigen, in die Höhe steigen: viņa pakāpusēs pie luoga Rainis. viņš pakāpjas tādā uzkalnītī Saul. nuoārdīja riju, lai muļķītim nebūtu, kur pakāpties LP. IV, 56. saulīte jau pa tam pakāpusies augstu Kaudz. Sprw.: uz ze̦miem pakāpjuos, uz augstiem paskatuos Sassm., Punien.

Avots: ME III, 43, 44


pakost

pakuôst [li. pakąsti], tr., ein wenig beissen, essen; nevarēt pakuost, nicht beissen können; [man bij jau dūša pakuosta, ich war schon der Sache müde, überdrüssig Celm.]. Refl. -tiês, einen Imbiss machen: lai viņa ar dabū pakuosties LP. IV, 181.

Avots: ME III, 52


pakustēt

pakustêt und refl. -tiês, intr., sich ein wenig bewegen, rühren; nevarēt, nedrīkstēt pakustēt, sich nicht rühren können, nicht wagen sich zu rühren: tai tik bail, ka nedrīkst ne pakustēt LP. IV, 120.

Avots: ME III, 51


pakustināt

pakustinât, tr., ein wenig bewegen: pirkstu, akmeni; nevarēt pakustināt, nicht bewegen können: zirģelis ve̦zumu ne nuo vietas pakustināt LP. VII, 258.

Avots: ME III, 51


panest

panest [li. panèšti, slav. ponesti], tr.,

1) eine Strecke, eine Zeitlang tragen:
viņš panesa bē̦rnu labu gabalu;

2) ertragen, aushalten:
grūti ir panest truoksni Kaudz.;

3) tragen, ertragen, aushalten können - sehr hāufig nach
varēt: vai tu vīru panesīsi? BW. 30977. upīte nesa, nepanesa 13373. es nevaru panest ļaužu valuodiņas 8289. [Refl. -tiês,

1) eine Weile (zu seinem Vergnügen) tragen:
duod man ar panesties!

2) sich fortschleppen:
pārēdies luops nevar panesties aiz smaguma Warkl.]

Avots: ME III, 77


paost

pauôst, tr., intr.,

1) etwas riechen:
zâles;

2) nach varēt - riechen:
de̦guns aizkrītuot cieti, tâ ka vairs it ne˙kā nevaruot pauost LP. VII, 84.

Avots: ME III, 130


parīt

parĩt, tr., verschlucken, verschlingen: nevarēt vairs parīt, nicht mehrschlucken können.

Avots: ME III, 91


pārliekt

pãrliekt, ‡

2) = salìekt (?): p. dzelzi ar ruokām Oknist; ‡

3) "pārvarēt" Sonnaxt: viņš raudādams lūdzās, lai aizduodu naudu; sirdi pārliekuse, iedevu. Hierher gehört wohl auch die 2. Phrase unter p. ME. III, 165. Refl. -tiês: bailīgs zirgs gar akmeni iet pārliecies ("?") Auleja.

Avots: EH XIII, 205


pievārēt

pìevãrēt Salis, Wolm., pìevarêt, bewältigen, bemeistern, mit jem. od. etwas fertig werden; Gewalt antun: šie nevar vērsi pievārēt LP. IV, 2. vai varēsi tuo lieluo zivi pievarēt? V, 338. tikkuo trakuo pievarējām Fest., Stelp. tu duomā viens pats visu triju māju zemi pievārēt Purap. Kkt. 54. tu manus darbus pievarēji LP. IV, 225. ar varīti nevarēja paduomiņu pievaret BW. 31276. ai nāvīte, kam man[i]s mazas nenuokavi? nu tu būtu gan kavusi, nu nevari pievarēt 27320. alus vīru pievārēja 19520, 2. viņas glītā parādība bija viņu pievarējusi Poruk. (sievieti) pievārēt, schwächen, notzüchtigen U.

Avots: ME III, 308, 309



pirtsslota

pirtssluôta, der Badequast: izslauka ar pirtssluotu istabu Balss. sieviņa sasēja sev pirtssluotas, ka varētu svē̦tvakarā izpērties Lautb. Luomi 196.

Avots: ME III, 228


rejīgs

rejîgs, = rējîgs, beissig, zänkisch U.: nav ne˙kāds nieks pievarēt rejīguo, trīsreiz smagākuo kāmi Wid.

Avots: ME III, 508


salanckāt

salànckât 2 Erlaa "bārdamies uzvarēt": gan es viņu salanckāšu.

Avots: EH XVI, 423


siekstains

siekstaîns, ‡

2) "?": izdevās uzvarēt siekstainuos celmus Anna Dzilna 39.

Avots: EH II, 494


sūnīties

sûnîtiês, -ījuôs Warkl. "gribēt kur iet, skriet, lēkt vai sniegties, bet šķēršļu dēļ nevarēt".

Avots: EH II, 608


sūra

II sūra,

1) "sūrene, rūgta zâle" (mit ù 2 ) Lubn., N.-Schwanb.;

2) = sũrums (etwas Bitteres, Herbes); das Leiden, die Sorgen Diet.: visas sūras uzvarēt Latv. Av. 1855, № 1.

Avots: EH II, 608


tiepa

tiepa,

1) tiẽpa AP., Arrasch, Matkuln, Mitau, Neuhausen, Nötk., Ramkau, Salgaln, Schujen, Walk, Zirsten, (mit ìe 2 ) Adsel, Bers., Fehgen, Kalzenau, Kl.-Salwen, Lds., tiepa Daudsewas, Meselau, Neugut, Widdrisch, comm., = tiepša;

2) der Eigensinn
Celm., Dr.; das Hartnäckigsein, das Widerstreben Vīt.; die Nücke N.-Peb., (mit iẽ) Arrasch, Jürg., Notk.: bē̦rnam tiepa jāizdze̦n Jürg. tavas tiepas nevar pārvarēt Notk. lai jau bē̦rns raud! tā jau tāda tiepa vien ir N.-Peb. viņš atkal iesācis savu tiepu Vīt. tu vari palikt pie savas tiepas Blaum. viņš bij nepierunājams savā varuonīgā tiepā Stari II, 737. Zu tiept(ies).

Avots: ME IV, 211


vara

vara, auch vare U., Mar, n. RKr. XVII, 139, auch im Plur. gebraucht, die Macht, die Gewalt: Sprw. kam (kur U.) spē̦ks, tam (tur U.) vara Br. sak. v. 1152. lai variņa, kam variņa, mūs[u] kungam liela vara BW. 31337. tev, brālīti, liela vara 13759. kas tuo (sc.: muižu) baltu balināja? darbinieku sūra vara 31409. maksā, dievs, zirga varu, bāleniņa arumiņu! 27899. kam, puisīti, varas raugi, kam mauc manu gredzeniņu? 6292. tev, dieviņ, spē̦ks, varīte 6933. bij (sc.: māmiņa) varīti iede̦vusi: es varēju druoši malt pretī trim malējiem 7955. gāju kultu, gāju maltu, es varītes nežē̦luoju 6866 (ähnlich: 16406). svešai mātei maizes žē̦l, man bij sāvas varas žē̦l 4447 var. māršas grib manas varas bāliņuos paliekuot 17392. man[a] varīte tâ nuobira kâ . . . sudrabiņš 22078. varītes vilcējiņš Ar. (wohl aus dem VL.), der die Kraft (einas andern) aussaugt. viņam nav varītes AP., C., Erlaa, er hat keine Kraft. ar varu, ar vari, ar varīti, varām, varēm, ar varām, ar varēm Ogershof, PS., Salis, ar varītēm Orellen, Serbigal, Siuxt, Vīt., par vares Saikava, mit Gewalt, mit Anstrengung: ar varu pretuoties nelīdz LP. IV, 100. ar varu izspiest asaras III, 70. vaiņadziņu ar varīti (Var.: variņu) nuovarēt BW. 13331. ar varīti nevediet! 13504. varām ve̦sta nedzīvuošu 13584 var. varēm, tautas, nevediet! 13503, 1. tas raujas visām varēm pruojām tikt Juris Brasa 107. žņaudz juo ar varām! Pas. V, 150 (aus Marienhausen). ar varēm (Var.: ne ar varu) nedabūja BW. 10087 var. cilvē̦ks, kas nuo uotra visu ar varēm grib izdabūt Etn. II, 1. pats līdzi nācis ar varēm A. XXI, 405. spieda ar varēm . . . nagus saujā A. v. J. 1896, S. 885. ar piespiešanuos un varēm viņš varēja ieduomāties 734. ar lielām varēm, mit grosser Anstrengung U. ar varītēm nuoņēma Serbigal n. FBR. IV, 62. teļš . . . ar varītēm uz māju Urellen n. FBR. XI, 46. ar lielām varītēm piedabūju Vīt. - par varu, par vari Mar. n. RKr. XVII, 111, (neben vara) C., Erlaa, Mahlup, Peb., Segewold, Selsau, Wolmarshof, pa vari Biel. n. U., par varas (mit hochle. a gesprochen!) Oknist, par varēm, par varītēm, mit Gewalt; unbedingt; sehr Biel. n. U.: pircējs ... par varu kaulējies pēc saitiņas LP. III, 26. viņš par varu gribējis, lai ... VII, 176. dievam bij par varu skaisti rāceņi 1176. pušām raušu . . . ķēdes, ieš[u] par vari (Var.: varu) tautiņās BW. 18189, 4 var. viņš ... par varēm gribēja būt bezrūpīgi viegls Domas I, 625. vīrelis grib .,. par varītēm līdzi braukt LP. VI, 1, 344. - iet uz varītēm, wetteifern, wettkämpfen. - varas darbs, die Gewalttat U.: varas darbus nedariet! BW. 13503, 1. varas darbu (pie sievietes) darīt St., notzüchtigen. varas (vares Golg.) vīrs, einer, der Macht, Gewalt hat, "vare̦ns vīrs" Golg. vares kungs,

a) ein Tyrann
L.;

b) "= vare̦ns k." Mar. n. RKr. XVII, 111. varas dē̦ls, ein Mensch, der viel verrichtet, ausrichtet Matkuln. varas valdīšana, die Schreckensherrschaft Brasche. Zu varêt und apr, acc. s. warrin oder warrien "Gewalt, Macht". Li. (instr. s.) varu "mit Gewalt" bei Daukantas Lit. Mitt. III, 286 und 300 ist wahrscheinlich ein Lettizismus. Vielleicht weiterhin - wenn der Begriff "Macht, Gewalt" auf eine Bed. "Herrschaft, Eigentum, Besitz" zurückgeht (zur Bed. vgl. ksl. vlastь "Macht": sloven. vlâst "Grundeigentum, Besitz")- zu mhd. wer "Besitzrecht, Gewalt", afries. ware "Verwahrung, Besitz" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 393 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 284), wozu le. vērties "schauen". Wie verhält sich dazu estn. wara "Vorrat, Vermögen, Kraft" ?

Avots: ME IV, 474, 475


vazaklis

vazaklis,

1): šādi tādi vazaklīši BW. 12644, 1 var.;

2) ein gewisses Gerät:
šuo rīku, ar kuo salmus tâ aizvazā, varētu par vazakli (волокъ) nuosaukt ... pe̦lavu v. Pēt. Av. III, pielik., 96.

Avots: EH II, 760


veļas

veļas Vīt., = veļi: bāliņš jauns nuomira, veļās (Var.: veļuos) ņēma līgaviņu BW. 27798. sauc mani veļās (Var.: veļuos) 34151. grūti māmiņai... veliņās (Var.: smiltienā) 27703, 1 var. līķim zārkā palaga stūŗus nesien kuopā, lai tas pa veļām varētu svabadi iet uz strautu mazgāties BW. III, 3, S. 872.

Avots: ME IV, 535, 536


vienlaidu

viênlaidu, viênlaidus, Adv., unterbrochen, in einem Stück: priekšpilsē̦ta ar ve̦cpilsē̦tu stāv gan˙drīz vienlaidu Kaudz. viss iet vienlaidu kuopā Kaudz. Vecpiebalga 8. K.... plātīja muti, kâ varētu grūst vidū savu... vārdu, bet nevarēja, juo priekšnieks runāja tik vienlaidus.. Izjurieši 118. e̦ze̦ri atradās... visi vienlaidu Janš. Nīca 11. pļavas... izskatās kâ plašs vienlaidu e̦ze̦rs 60. mākuoņas savilkās vienlaidu blāķuos Mežv. ļ. I, 60.

Avots: ME IV, 660