atvarša
‡ atvarša (wohl mit -ār-) "tukšā te̦lpa jaunpiedzimušam bē̦rnam galvas kausa augšā, kas vē̦lāk aizaug cietï Frauenb. Wohl zu atvẽrt.
Avots: EH I, 178
Avots: EH I, 178
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'varš' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'varš' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (16)
kvaršināt
pavarška
pavarška,
1) die zu beiden Seiten der
pastala laufende Schnur Mar.;
2) der Pl. pavar̂škas, die Löcher zu beiden Seiten der
pastala, durch welche die Schnur gezogen wird Mar. n. RKr. XV, 130: kājas mirkst jam līdz pavaršku vietām Zbiór XVIII, 485. Wohl (mit hochle. šk aus šķ) zu vērt; vgl. pavārkšķi.
Avots: ME III, 133
1) die zu beiden Seiten der
pastala laufende Schnur Mar.;
2) der Pl. pavar̂škas, die Löcher zu beiden Seiten der
pastala, durch welche die Schnur gezogen wird Mar. n. RKr. XV, 130: kājas mirkst jam līdz pavaršku vietām Zbiór XVIII, 485. Wohl (mit hochle. šk aus šķ) zu vērt; vgl. pavārkšķi.
Avots: ME III, 133
varš
vaŗš: zaļu vaŗu me̦klē̦dama; tik vien bija zaļš variņš BW. 6224; 6 var. vaŗi (Metalle) Latv. Av. 1834, № 9.
Avots: EH II, 759
Avots: EH II, 759
varš
vaŗš (li. vãrias, apr. wargien "Kupfer"), Kupfer U., Bers., Dond., Dunika, Frauenb., Kaltenbrunn (hier kapars "Kupfer" unbekannt), KL, Lubn., Memelshof, Oknist, Sonnaxt, Stenden, Wandsen; Erz U.; Metall U.: ze̦lts un sudrabs un vaŗš Glück II Mos. 25, 3. seši galdiņi vaŗa, septītais sudraba RKr. VII, 749. vaŗa ce̦pure" ein Helm U. vaŗa kalējs, ein Rotgiesser Elv. vaŗa katliņā BW. 8758. Erinnert an čerem. vörģene, s. Feist Kultur 202.
Avots: ME IV, 484
Avots: ME IV, 484
varša
I varša, ein Wurzelschössling Kawall n. U. Scheftetowitz stellt es IF. XXXIII, 142 und KZ. LIII, 261 zu ai. vṛkṣ̌a- und av. varǝša- "Baum" (worüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 289).
Avots: ME IV, 481
Avots: ME IV, 481
varša
varša
III varša, ein Chaos L.; viršu varšu L. "alles durcheinander". Etwa zu ahd. werra "Verwirrung" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 292) ??
Avots: ME IV, 481
Avots: ME IV, 481
varša
‡ *IV varša (od. *varšs?) "?": (māte tevi) puriņā audzējusi, pa varšiņu baruojusi BW. 5435 var.
Avots: EH II, 758
Avots: EH II, 758
varšava
var̂šava 2 Nigr., ein kupfernes Gefäss Br. m. 1527. Erinnert an li. varčius "Kupferschmied ".
Avots: ME IV, 481
Avots: ME IV, 481
varška
varšķēt
varšķis
varšķīt
varšķît, Refl. -tiês,
2): tautu meita varšķījas, kāpuostiņus stadīdama; nevaršķies, tautu meita! būs rudeni barībiņa BW. 28567.
Avots: EH II, 758
2): tautu meita varšķījas, kāpuostiņus stadīdama; nevaršķies, tautu meita! būs rudeni barībiņa BW. 28567.
Avots: EH II, 758
varšķīt
varškulis
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)
žvarkšķināt
žvaršķinât, klappern (klirren, rasseln) machen: ž. ķēdes Sadz. viļņi 123. ž. ar zuobe̦nu pa bruņu ce̦purēm Stāsts Kriev. 10.
Avots: ME IV, 843
Avots: ME IV, 843
Šķirkļa skaidrojumā (11)
atvāršas
atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]
Avots: ME I, 208
Avots: ME I, 208
atvasa
atvasa [um Libau], atvase [um Neuenburg, Sauken, Üxkül, Wolmar, Peterskapelle], atvasis, auch (Plur.) atvaršas Kawall n. U. (li. atvašà, [atvašė LtT. II, 9], Wurzelschössling, Sprössling: kuplas auga atvasītes Ar. 342. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. Sprw.: kāda sakne, tāda atvasa. ve̦cas cilts atvase, der Sprössling eines alten Geschlechts A. XX, 210. tas teica savām atvasītēm (Töchtern) Alm. [Weiterhin zu li. nakvaša "Brunelle", vešlùs "üppig, fett" nach Būga LtT. II, 9, und vielleicht auch zu le. vasa (urspr. "fett"?) zeme U. "Land mit Untergrund von blauem Lehm". Balt. veš- vielleicht aus ide. u̯eg̑-s- (wozu man auch ahd. wahsan "wachsen" u. a. stellen könnte), das neben ide. u̯eg-s- (wozu av. vaxšaiti "lässt wachsen") vorgekommen sein kann.]
Avots: ME I, 207
Avots: ME I, 207
nožvarkstēt
nùožvarkstêt, nùožvar(k)š(ķ)êt, nùožvārkstêt, nuožverkstêt, nùožverkš(ķ)êt, intr., einen knarrenden, knatternden, klappernden, pol-ternden Schall von sich geben: viņš svieda āmaru kaktā ar tādu sparu, ka nuožvarkstēja vien Dok. A. durvis nuožvarkšēja MWM. VIII, 923. sieviete ielē̦kuse, ka nuožvaršķējis vien LP. V, 397. durvis nuožverkstēja Blaum.
Avots: ME II, 895
Avots: ME II, 895
varkšēt
varkšêt, -u, -ẽju,
1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt 2 Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);
2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt 2 Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ 2 ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt 2 Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt 2 Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt 2 Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;
3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);
4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;
5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;
6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.
Avots: ME IV, 479
1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt 2 Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);
2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt 2 Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ 2 ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt 2 Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt 2 Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt 2 Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;
3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);
4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;
5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;
6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.
Avots: ME IV, 479
varkšis
varkšis,
1) var̃kšis Wolmarshof, ein Schwätzer;
var̃kšis AP., var̂kšis C., vàrkšķis 2 Golg., ein Fasler;
2) var̂kšis 2 AP., wer beständig ohne Grund weint;
varšķis Schwanb., wer eigensinnig und leise weint; var̂šķis Golg., ein weinendes Kind;
3) var̃kšķis Bauske "wer brummt";
varkšķis Erlaa, ein zänkisches Kind;
4) var̂kšis Wolmarshof, der Kläffer (ein Hund);
5) varkšķis Vīt., wer Grimassen schneidet.
In der Bed. 5 zu varkšîtiês 2.
Avots: ME IV, 479
1) var̃kšis Wolmarshof, ein Schwätzer;
var̃kšis AP., var̂kšis C., vàrkšķis 2 Golg., ein Fasler;
2) var̂kšis 2 AP., wer beständig ohne Grund weint;
varšķis Schwanb., wer eigensinnig und leise weint; var̂šķis Golg., ein weinendes Kind;
3) var̃kšķis Bauske "wer brummt";
varkšķis Erlaa, ein zänkisches Kind;
4) var̂kšis Wolmarshof, der Kläffer (ein Hund);
5) varkšķis Vīt., wer Grimassen schneidet.
In der Bed. 5 zu varkšîtiês 2.
Avots: ME IV, 479
varkšīties
varkšîtiês, -uôs, -ijuôs,
1) var̂kšîtiês 2 AP., varkšîtiês N.-Peb., Ramkau, weinen (verächtlich gesagt);
varkšîtiês Zaravič, varkšķîtiês Bers., Kalzenau, varšķîtiês AP., Lubn., Meiran, Serben, eigensinnig weinen (von Kindern gesagt); var̂kšķîtiês Bers., varkšķîtiês Meiran, var̂šķîtiês Saikava, Sessw. "čīkstēt, pikstēt" (von Kindern gesagt, die sich zum Weinen anschicken): kādu brīdi tâ klusām varkšķījies un ar piedurkni acis slaucīdams... Kaudz. Izjurieši 114;
2) var̂šķîtiês Mar. n. RKr. XV, 142, das Gesicht zum Weinen verziehn;
varkšķîiês Vīt., (mit ar̂ ) Stockm., var̂šķîtiês Borchow, Golg., Prl., Saikava, varkšîtiês Vīt., das Gesicht, die Lippen verziehn, Grimassen schneiden: kuo nu varkšķies (varšķies Bers.)? runā un izturies kâ guodīgs cilvē̦ks! Vīt.;
3) varkšķîtiês Bers., Kalzenau, mit langer Miene, ohne Appetit essen;
4) varkšķîtiês Bers., Kalzenau "ķē̦muoties, māžuoties";
5) varkš(ķ)īties Kosenhof "tūļuotiês, neveikli strādāt". In der Bed. 1 zu varkšêt; in den Bedd. 2-4 (und 52) zu varkstīties und varšķît; und weiterhin (nebst li. varškė˜ "geronnene Milch"
und virkšti "więdnąć" ? Anders darüber Būga KSn. I, 298.) etwa zu sloven. svrêti se (part. prt. svrl se) "sich zusammenziehen"?
Avots: ME IV, 479, 480
1) var̂kšîtiês 2 AP., varkšîtiês N.-Peb., Ramkau, weinen (verächtlich gesagt);
varkšîtiês Zaravič, varkšķîtiês Bers., Kalzenau, varšķîtiês AP., Lubn., Meiran, Serben, eigensinnig weinen (von Kindern gesagt); var̂kšķîtiês Bers., varkšķîtiês Meiran, var̂šķîtiês Saikava, Sessw. "čīkstēt, pikstēt" (von Kindern gesagt, die sich zum Weinen anschicken): kādu brīdi tâ klusām varkšķījies un ar piedurkni acis slaucīdams... Kaudz. Izjurieši 114;
2) var̂šķîtiês Mar. n. RKr. XV, 142, das Gesicht zum Weinen verziehn;
varkšķîiês Vīt., (mit ar̂ ) Stockm., var̂šķîtiês Borchow, Golg., Prl., Saikava, varkšîtiês Vīt., das Gesicht, die Lippen verziehn, Grimassen schneiden: kuo nu varkšķies (varšķies Bers.)? runā un izturies kâ guodīgs cilvē̦ks! Vīt.;
3) varkšķîtiês Bers., Kalzenau, mit langer Miene, ohne Appetit essen;
4) varkšķîtiês Bers., Kalzenau "ķē̦muoties, māžuoties";
5) varkš(ķ)īties Kosenhof "tūļuotiês, neveikli strādāt". In der Bed. 1 zu varkšêt; in den Bedd. 2-4 (und 52) zu varkstīties und varšķît; und weiterhin (nebst li. varškė˜ "geronnene Milch"
und virkšti "więdnąć" ? Anders darüber Būga KSn. I, 298.) etwa zu sloven. svrêti se (part. prt. svrl se) "sich zusammenziehen"?
Avots: ME IV, 479, 480
varkslis
varkslis Bers., Kalzenau "kas varkškās, guorās, stuomās, mē̦dās" (Schimpfname): tāds kâ varkslis! Nach Vīt. "kas varkšļājas". Vgl. varškīties.
Avots: ME IV, 479
Avots: ME IV, 479
veršava
vērsis
vḕrsis (li. ver̃šis "Ochs (bei Szyrwid unter byk, Būga Aist. Stud. 147 u. a.]; Kalb"),
1) Demin. verächtl. vẽršelis Pas. VI, 332, Frauenb., Stenden, vēr selis (li. veršelis Miežinis) Pas. VI, 333, der Ochs, der Stier:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas dīrāt RKr. VI, 981. neba vērši vienā dienā nuobadās! 982. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. vērsis gāja baurē̦dams BW. 29052. vēršuos iet (skriet Spr.), vom Rindern der Kuh gesagt U.;
2) dieva vērsis, der Bock-, Holzkäfer (cerambix)
Wid.; ūdens vērsis, die Rohrdommel (ardea stellaris) U. (unter ūdens);
3) verächtl. Bezeichnung für einen eigensinnigen Menschen
Frauenb.; pliena vērsis, Schimpfwort: maz ticams, ka šis pliena vērsis būs nuoturams uz kājām Kaudz. Izjurieši 113;
4) in genitivischen Verbindungen:
vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) L., U.; vēršu piens,
a) vērša p. Fehgen, Lös., N.-Peb., Wessen, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch (Molken) bildet
U.;
b) die Milch, welche die Kuh gleich nach dem Kalben gibt
Infl, n. U., Bers., Golg., Saikava, Sessw. Zu apr. werstian "Kalb", ai. vṛṣ̌a-ḥ "Stier", vṛṣ̌an-, av. varǝšna- "männlich", lat. verrēs "Eber", ai. varšati "regnet", gr. ἔρση; "Tau" u. a. s., Legerlotz KZ. VIII, 50 ff., Boisacq Dict. 284, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269.
Avots: ME IV, 565
1) Demin. verächtl. vẽršelis Pas. VI, 332, Frauenb., Stenden, vēr selis (li. veršelis Miežinis) Pas. VI, 333, der Ochs, der Stier:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas dīrāt RKr. VI, 981. neba vērši vienā dienā nuobadās! 982. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. vērsis gāja baurē̦dams BW. 29052. vēršuos iet (skriet Spr.), vom Rindern der Kuh gesagt U.;
2) dieva vērsis, der Bock-, Holzkäfer (cerambix)
Wid.; ūdens vērsis, die Rohrdommel (ardea stellaris) U. (unter ūdens);
3) verächtl. Bezeichnung für einen eigensinnigen Menschen
Frauenb.; pliena vērsis, Schimpfwort: maz ticams, ka šis pliena vērsis būs nuoturams uz kājām Kaudz. Izjurieši 113;
4) in genitivischen Verbindungen:
vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) L., U.; vēršu piens,
a) vērša p. Fehgen, Lös., N.-Peb., Wessen, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch (Molken) bildet
U.;
b) die Milch, welche die Kuh gleich nach dem Kalben gibt
Infl, n. U., Bers., Golg., Saikava, Sessw. Zu apr. werstian "Kalb", ai. vṛṣ̌a-ḥ "Stier", vṛṣ̌an-, av. varǝšna- "männlich", lat. verrēs "Eber", ai. varšati "regnet", gr. ἔρση; "Tau" u. a. s., Legerlotz KZ. VIII, 50 ff., Boisacq Dict. 284, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269.
Avots: ME IV, 565
virināt
II virinât (li. vìrinti "kochen machen"),
1) kochen machen, kochen
L., U.; apvārît, ein wenig, eine kurze Zeit kochen: virināt sēnes Erlaa, Frauenb., Grawendahl, Pampeln, Sessw. zarnas virināt Golg., Lieven-Behrsen. ja zarnas grib vārīt spēķēs, tad tās vis˙pirms vire̦na - ieme̦t puodā karstā ūdenī un pavāra Ramkau. putraimu de̦sas vis˙pirms vire̦na, tad tikai ce̦p ebenda;
2) brodeln, sprudeln
(?): dzelme burbulē, virina Klaust. 101. varš sāk virināt Plūd. Rakstn. I, 69. kuo strautiņš virināja . . . te̦cē̦dams? BW. 11227. Refl. -tiês, aufwallen, brodeln: ūdens, kad sāk vārīties, mē̦dz virināties Adiamünde, Ruj., Salis, Sehren. Zu vir̂t.
Avots: ME IV, 605
1) kochen machen, kochen
L., U.; apvārît, ein wenig, eine kurze Zeit kochen: virināt sēnes Erlaa, Frauenb., Grawendahl, Pampeln, Sessw. zarnas virināt Golg., Lieven-Behrsen. ja zarnas grib vārīt spēķēs, tad tās vis˙pirms vire̦na - ieme̦t puodā karstā ūdenī un pavāra Ramkau. putraimu de̦sas vis˙pirms vire̦na, tad tikai ce̦p ebenda;
2) brodeln, sprudeln
(?): dzelme burbulē, virina Klaust. 101. varš sāk virināt Plūd. Rakstn. I, 69. kuo strautiņš virināja . . . te̦cē̦dams? BW. 11227. Refl. -tiês, aufwallen, brodeln: ūdens, kad sāk vārīties, mē̦dz virināties Adiamünde, Ruj., Salis, Sehren. Zu vir̂t.
Avots: ME IV, 605