Paplašinātā meklēšana

‡ àizvem̃t,

1) vomierend besudeln
Dun., Kal. u. a.: a. duris;

2) hinter etwas vomieren:
bē̦rns aizvēmis sev aiz kakla.

Avots: EH I, 62

apvem̃t: ve̦lns ... apvēma visu tuo kalnu ar uguni un dūmiem Pas. II, 442.

Avots: EH I, 125

apvem̃t (li. apvémti), tr., etw. durch Erbrechen bespeien: drēbes. Refl. -tiês, erbrechen: es apve̦mtuos aiz riebām MWM. VIII, 836.

Avots: ME I, 135

atvem̃t, tr., erbrechend ausspeien, von sich geben: pelikāni atspiež knābi pret krūtīm, lai vieglāki varē̦tu atvemt zivis Konv. ² 3133.

Avots: ME I, 208

[ìevem̃t, hineinvomieren: duod viņam trauk, kur ieviemt!]

Avots: ME II, 87

izvem̃t, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge vomieren.

Avots: EH I, 494

izvem̃t (li. išvėmti), tr., ausspeien, auswerfen: liela zivs izvē̦muse saimnieku ārā LP. IV, 171. ģeķu mutes izvemj ģeķību Spr. Sal. 15, 2. vulkāns sāk izvemt lāvu MWM. X, 17. Subst. izvē̦mums, der Auswurf.

Avots: ME I, 827

[nùovem̃t, vomierend besudeln: ejas biezuoknī kâ zaļām... gļuotām nuove̦mtas Veselis Saules kapsē̦ta 107. Refl. -tiês,

1) vomierend sich besudeln:
bē̦rns nuovēmies; (übertragen) bē̦rzs nuovēmies Lis., die (angebohrte) Birke hat sich (im Frühjahr) mit ihrem letzten Saft beschmutzt;

2) vomierend sich erleichtern:
kad tik dabūtu nuovemties! KL]

Avots: ME II, 885

pìevem̃t, vollvomieren.

Avots: ME III, 309

‡ savem̃t Dunika, vomierend besudeln: s. grīdu. Refl. -tiês Dunika, Kand., erbrechen (intr.): viņš savēmās te˙pat.

Avots: EH XVI, 465

‡ svem̂tiês ² (für svempties?) Frauenb. "nach oben kriechen".

Avots: EH II, 615

uzvemt, vomieren (perfektiv) auf: uzvemt citam virsū.

Avots: ME IV, 397

vem̃t: prs. vem̂ju ² (neben inf. vem̃t) Dobl., Dunika, Siuxt.

Avots: EH II, 771

vem̃t (li. vémti), vemju, vẽmu, sich erbrechen, vomieren U.: Sprw. kur tuo ņems, ka žīds vems! Br. sak. v. 1513. bē̦rzs sāk vemt, der Birkensaft fängt an zu gerinnen Fest., Lub. vemjamā sakne Preip. 21 oder vemjamās zâles, ipecacuanha, tatarus stibiatus u. a. Ārstn. kal. II, 99. - Subst. vem̃šana, das Vomieren; vẽmẽjs, wer vomiert; uguns vēmējs MWM. VI, 543 od. uguns vēmēja kalns, der Vulkan. Nebst vimbas "Geifer", vē̦mas und li. vimdyti "erbrechen machen" zu ai. vamiti "erbricht", gr. ἐμέω (wozu Specht KZ. LIX, 118 f.), lat. vomō "erbreche", an. váma "Übelkeit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 262 f., Trautmann Wrtb. 350, Boisacq Dict. 247 und Wood AJPh. XXVII, 62.

Avots: ME IV, 536

‡ atbēršas duot Dond., = vemt">vemt, vomieren.

Avots: EH I, 135

guldzinêt (unter gulˆdzinât ),

1) rülpsen
Bērzgale: gùldzinē ² vien; ka tik nesāk vemt! Warkl. jam apškebinājās dūša, un jis sāka g.; gurgeln (mit ulˆ ) Lettg.

Avots: EH I, 416

‡ izrīstît;

1) ausfressen
Kegeln: viens pats visu izrĩstījis;

2) "?": izrīstījis un izkrācis Lange Latv. ārste 42. Refl. -tiês, eine Zeitlang sich würgen
Jürg. u. a.: izrīstījās, bet nevarēja izvemties.

Avots: EH I, 477

‡ kremis, eine Pferdekrankheit KatrE.: k. jeb kremja (jeb rūcamā) vaina ir zirgam, kad tas rūc, uzkuožas ar zuobiem un it kâ taisās vemt.

Avots: EH I, 648

krũkle, krũklis,

1) der Zwerghollunder (sambucus ebulus)
Mag. IV, 2, 78; RKr. II, 77: skaņi (skan) krūkles stabulīte Konv. ² 475. kad ē̦d krūkļu uogas, tad jāsāk vemt Etn. II, 148;

2) [krũklis Bixten, Walgalen, Salis, Ruj., Kand., Stuhrhof, krùklis ² Neugut, krũkle Bauske], glatter Wegdorn; Pulverholz (rhamnus frangula) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 77: krūkļa daru lemesnīci BW. 27937. sausa krūkle nuoziedēja 24480. lai kŗe̦mt krauklis sausas krūkles BVJ. 15144, 7. tumši zaļu vēl krāsuoja krūkļu uogās Etn. III, 59. [Doch wohl zu kur. krunkle ("up de heide to krunkle" Bielenstein Csrenzen 452).]

Avots: ME II, 291

parĩkle, [der untere Teil der Kehle N.-Peb., Sessw.]: šī sāk vemt un izvemj nuo parīkles tuo kauliņu LP. VI, 602; ["= pažuode" Schlehk, Luttr., Plm., Serbigal, Golg., Tirsen, N.-Peb., Stomersee, Drobbusch, Marzen; "= pakakle (von Tieren)" Altenburg, Selg., Wesselshof].

Avots: ME III, 91

sagraût ² Dunika, Wid., sagraut, tr.,

1) niederstürzen,zertrümmern, zerstoren:
zvē̦ri sagŗāva viegluos aizžuoguojumus Vēr. II, 351. baļķi sagrāva . . . kuģa mastus MWM. VI, 455. ģiltenis, kuo sagrauj čupā pirmais vēja grūdiens Sudr. E. ciemus . . . mēs . . . sagrāvām pe̦lnuos A. XXI, 595. krievi, kaŗuodami ar puoļiem, bija vairāk piļu Vidzemē sagrāvuši LP. VI, 212. masa saspiedīs, sagŗaus, iznīcinās visu Vēr. II, 971. tie sagrauj apspiedēju varu ebenda 359. mazpilsuonība sagŗāvusi mūsu sapņus ebenda 1121;

2) = vemt">savemt: piedzē̦rušais sagŗâvis ² pilnu istabu Ahs.

Avots: ME II, 631

ve̦mas, das Vomieren Infl. n. U., Spr., Saikava; das Ausvomierte: ve̦mas nāk Etn. II, 163; Līn. FBR. II, 57, Bers., Golg., Hasenpot, Kl., Kreuzb., Lubn., Ruj., Sessw. ve̦mas sak spiest pakrūti Upītis Sieviete 171. izvemt ve̦mas Dz. V.

Avots: ME IV, 536

I žākstîtiês, -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuôs,

1) (mit weit offenem Munde) gähnen
Assiten, Gramsden, U., (mit â ) Kr., Vīt., (mit â ² ) Frauenb., Grobin, Hasenpot, Ob. - Bartau, Schnehpeln, Stenden, (žâkstêtiês ² ) Dond.: kad žākstās, tad jāaizliek ruoka mutei priekšā, lai nelabais neieskrien iekšā Dond. (ähnlich JlgRKr. VI, 20);

2) sich (nach dem Schlaf) recken
Neander n. U., Grünh., (mit â ) Golg., Vīt., (mit â ) Bauske;

3) aufstossen (hauptsächlich vor dem oder beim Vomieren)
Libau, Semgallen, (mit â ) Golg., Lis., N. - Peb., Vīt., (mit â ² ) Autz, Frauenb., Grenzhof (Kr. Tuckum), Jürg., Libau: kuo nu žāksties, it kâ vemt gribē̦tu! Autz. žākstās, kad nevar izvemt N. - Peb. kaķis vai suns, kad taisās uz vemšanu, tad žākstās ebenda; (beim Verschlucken) hüsteln (mit â ² ) Autz;

4) "ķē̦muoties ar mutes daļām; izrunāt nesapruotamus vārdus nuo sažņaugtā kakla" Rentzen;

5) "?": vāverīte (d. h., das weibliche Schamglied)
žākstījās, sarkanzuti gaidīdama BW. 35098. Nebst li. žiokščioti zur Wurzel von žākle I.

Avots: ME IV, 796

žļuôdzît Gotthardsberg, Kl., Prl., Saikava, Sessw., (mit uô ² ) Grünw., Siuxt, -gu od. -dzu, -dzĩju, = ļuôdzît, hin und her bewegen, zum Wackeln, Wanken bringen Bers., Fehteln, Kalz., Kreuzb., Memelshof: kad mietu iedze̦n slapjā vietā, tad, lai caurumu padarītu platāku, mietu žļuodza Kreuzb. Refl. -tiês,

1) = ļuôdzîtiês 1, šļuodzîtiês Wid., Bers., Fehteln, Kalz., Memelshof, Serben, (mit uô ) Adl., A. - Laitzen, A. - Ottenhof, AP., Arrasch, C., Gotthardsberg, Kl., Ogershof, Prl., Saikava, Sessw., Warkh., (mit uô ² ) Salis, Schibbenhof, Schnehpeln, Siuxt; taumeln N. - Peb., (mit uô ) Drosth.; "nesakarīgi iet" Saikava: nenuostiprināts stabs mitrā zemē žļuogās Kalz., N. - Peb. rati sāk žļuodzīties Sessw. kuģus varēja uz jūŗas aiz vē̦tras grūdieniem redzēt svaidāmies un žļuogāmies Atbalss kal. piel. 21. piedzēris cilvē̦ks žļuogās Bers., Kalz.;

2) = ļuôdzîtiês 2, sich recken, strecken, rekeln N. - Peb., (mit uô ) Jürg., (mit uô ² ) Ahs., Grünw.: bē̦rns sāk žļuodzīties: nāk miegs, jāliek gulēt Ahs. n. RKr. XVII, 66. kuo nu žļuogies tik ilgi gultā? Jürg.;

3) faulenzen
(mit uô ² ) Bauske;

4) "vemt">taisīties vemt" Serben.

Avots: ME IV, 820