Paplašinātā meklēšana

dverkstêt. intr.,

1) knarren:
rati par tuo nedēļu bijuši izkaltuši un dverkstējuši LP. V, 100;

[2) dver̂kstêt, -u, -ēju, kläglich weinen
Jürg., Kreuzb.],

Avots: ME I, 537

gverkstêt: cūka gver̂kst ² (schreit) Frauenb.

Avots: EH I, 425

gverkstêt, gver̂gzdêt Kalleten, gverzdēt, - u, -ēju, knarren, schwatzen, klatschen Bers. n. A. XIII, 493: kuo gverzdi tik daudz JK. V, 127. cūka gvergzd. [gvêrgzdêt ² Nigr., mit unreiner Stimme etwas Unangenehmes reden.]

Avots: ME I, 694

ìežverkstêtiês, erknarren, anfangen zu knarren, zu plärren: skapja durvis iežverkstējās Blaum. harmonikas iežve̦rkstas Blaum.

Avots: ME II, 94

kver̂kstêt ² [auch Bauske, Dunika], kver̃kstêt Ahs., kver̂kšķêt ² Ahs., [Dunika], kverkšêt [Stelp.], Smilt., intr., quieken, bellen, plärren: sivē̦ns kverkš Dind. mazi šuneļi kaukdami un kverkšķē̦dami uzbrūk lielajiem B. Vēstn. jūs tur varat kverkšķēt, cik jums gribas MWM. VII, 132. [vecine kverkšķ (plärrt), ka pati nezin kuo Dunika. - Zu kvērkt, kvarkstêt, serb. cvr̀knuti "schwirren."]

Avots: ME II, 353

‡ nùokver̂kstêt "nuočīkstēt, nuopļāpāt" Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 28: nuokverkstēja visu dienu.

Avots: EH II, 58

saver̂kstêt "runzeln, in Falten ziehen" Nötk.

Avots: ME III, 784

saverkstît ² ,

1) "saraustît": s. zvejuojuot tīklu Lemsal;

2) "Unsinn zusammenreden"
Kalwen.

Avots: ME III, 784

verkst Ar."?".

Avots: ME IV, 540

verkstêt Wessen, still weinen; "= čīkstêt, rūkt pretī" Nötk. Zu li. verkti "weinen", pravirkti "zu weinen beginnen".

Avots: ME IV, 540

‡ *ver̂kstît, zu erschliessen aus saver̂kstît.

Avots: EH II, 772

žvẽrkstêt: atskanēja nepatīkama žverkstēšana (vom Wagengerassel) Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 48.

Avots: EH II, 824

žverkstêt,

1) = čīkstêt 1, knarren, knirren: durvis žver̂kst Bers., Kalz. nesmē̦rē̦ti vāģi žverkst Vīt. aizlūzusi vāģu ass žverkst Vīt. kamanas žverkst aukstā laikā braucuot pasniegu Bers.;

2) = čīkstêt 2: (harmonikas plēšiņas spēcīgi raustītas) kauc un žverkst kâ kuļami kuce̦ni Baltp. sivē̦ni žverkst Vīt.;

3) "aplam runāt" Vīt., für andere unangenehm oder zur Unzeit, unpassend redden Bers.: nežverksti! Blaum. Paz. dē̦ls 16. Vgl. zverkšêt.

Avots: ME IV, 844

žve̦rkstuoņa Vīt. "kas žverkst 2".

Avots: ME IV, 844

gvergzdêt (unter verkst%C3%AAt">gverkstêt): "duobji kāsēt" Gramsden.

Avots: EH I, 425

kvarkstêt, kvārkstêt, kvar̂kš (ķ) êt [Kr.], kvārkš(ķ)êt, -u, -ẽju, [kvā`rkt N. - Peb.], kvārkt, -cu N. - Schwanb., intr., quarren, quaken, schnattern, schreien: vardes kvarkst Etn. II, 51. vārna kvārkšk ib. vārna kvārc [N. - Peb.], N. - Schwanb. Vgl. li. kvarksė´4ti "quarren" und le. kvērkt, kverkstêt.

Avots: ME II, 351

nùožvarkstêt, nùožvar(k)š(ķ)êt, nùožvārkstêt, verkst%C3%AAt">nuožverkstêt, nùožverkš(ķ)êt, intr., einen knarrenden, knatternden, klappernden, pol-ternden Schall von sich geben: viņš svieda āmaru kaktā ar tādu sparu, ka nuožvarkstēja vien Dok. A. durvis nuožvarkšēja MWM. VIII, 923. sieviete ielē̦kuse, ka nuožvaršķējis vien LP. V, 397. durvis nuožverkstēja Blaum.

Avots: ME II, 895

ver̂kšêt ² Karls., -u, ẽju,

1) ver̂kšêt Bers., C., Erlaa, Kreuzb., Nötk., Ronneb., Sehren, Serben, Sessw., Wolmarshof, ver̂kšêt ² AP., Pernigel, verkšêt Wid., Vīt., ver̂kšķêt A. - Ottenhof, Bers., Erlaa, Fehteln, Grawend., Kalz., Kl., Meiran, Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., Sonnaxt, ver̂kšķêt ² Arrasch, Jürg., Pankelhof, Segewold, Selg., Sürxt, Widdrisch, ver̃kš(ķ)êt Schibbenhof, verkšķêt Lis., Memelshof, Warkl., veršķêt U., weinen (hauptsächl. von Kindern gesagt);
verkšêt oder veršķêt Wessen, still weinen; ver̃kšķêt Grünw., schreien (von Kindern und Ferkeln gesagt); ver̂kš(ķ)êt Nötk., bellen, ver̃kš(ķ)êt Schibbenhof, verkšķêt Lemburg, Lennew., Lis., veršķêt Bers., knurren (von Ferkeln gesagt);

2) ver̂kšêt Vīt., Nötk., kreischend (in Nötk. auch: undeutlich, wirr) sprechen;
ver̂šķêt "das Gesicht verziehend unverständlich sprechen" Borchow, Meiran; unschön sprechen Saikava, ver̂kšêt Blumenhof, C., Erlaa, Rentzen, Salisb., Serben, Sessw., veikšêt ² AP., Plātere, Rosenbeck, ver̂kšķêt Bers., Kalzenau, Saikava, veršķêt Bers., Kalzenau, (mit er̂ ) Nerft, leeres Zeug sprechen; ver̂kšêt Vīt., ohne Unterlass sprechen: kuo tu vienmē̦r verkši ? met mieru! Vīt., Nötk. Refl. -tiês (?), kapriziös weinen: kuo nu verkšies (zu einem Infin. *verkšties ?) N. - Peb. Zu verkstêt.

Avots: ME IV, 540

žve̦rga Vīt. "kas mē̦dz žverkstēt": sivē̦ns kâ žve̦rga, tīri vai sprāgs.

Avots: ME IV, 844