‡ izvicinât, zur Genüge schwenken:abus puišus viņš (= vērsis) kâ salmu kūļus izvazā un izvicina pa sē̦tu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 192. sagatavuojies labi i. kājas(bereite dich für einen weiten Gang vor)! Dunika. i. karuogu Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausschwingen"). Refl. -tiês: = izdañcuôtiês Dunika; izdancuoties un labi i. Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 32.
savicinât, savīcinât, tr., (nicht lange) heftig schwenken:viņš savicina savu ce̦puri Janš. Bandavā I, 59. vecenīte trīs reizes ātri, ātri savīcina ruoku Pas. II, 123. mākuonīši savīcina savus miglas spārnus Valdis Stabur. b. 389.
1)schwenken (z. B. die Rute, die Fahne) L., U., Mar. n. RKr. XVII, 123, Salis: saimnieki vicināja ce̦pures gaisā Vēr. II, 838. vicināt vairuogu Lāčplēsis 13. vicināt asti,schweifen V. es tavus garus matus gar ruociņu vicināšu (Var.: sitināšu) BW. 10857 var. zirgu vicināt St., ein Pferd tummeln;
2)an den Haaren raufen U.;
3)"schuhrigeln" Bergm. n. U. Refl. -tiês,
1)flattern;
2)sich schwenken : kâ nesuntule grìežas un vicinās Janš. Bandavā I, 80. cauru . . . dienu vicinuoties ar izkapti pa lauku un nuoru II, 53. ar tuo (dancuojuot) . . . sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Mežv. ļ. II, 15. Wenigstens in der Bed. 1 zu vīcinât, vīkt"sich biegen",vīksts"geschmeidig", li. vykis"Bandwurm", lat. vicia"Wicke", mhd. weigen"schwanken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 233 ff., Persson Beitr. 85, 343 und 519.
1):lispeln Gramsden, Sessw.; (večuks) sāka š. īsti paskaļi: "vai tā ir kārtība ...?" A. Upītis Laikmetu griežos II, 31; mit den Lippen gewisse Laute erzeugen Gold., Zirsten; pfeifend prahlen Nötk., Widdrisch;
vē̦zâtiês Karls., Wolmarshof, -ãjuôs"ar vē̦zu vicināt" Wolmarshof: lācis vē̦zājas ar buomi pret vilkiem cīnīdamies LP. VI, 290; = vēzêtiês 1 Nötk. (mit ē̦);schwenkend (eine Rute u. a.) sich wehren PS. (mit ē, ): v. ar rīksti nuo nikna suņa Lemburg.