Paplašinātā meklēšana

‡ zelne Kalupe n. FBR. XVIII, 37, = zelle.

Avots: EH II, 803

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85

applêst: applēse visu miesu Pas. VIII, 352; ‡

2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.). ‡ Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 105

‡ atsevišks,

1) = atsevišķs: atseviška (des einzelnen) cilvē̦ka ... labklājība Janš. Dzimtene II, 399.

Avots: EH I, 164

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

I bruģis, bruģe, [nebst li. brùgis] aus mnd. brugge "Brücke",

1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;

2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. ² 153;

3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;

4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;

5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.

Avots: ME I, 338, 339

ce̦rbuks, ‡

3) "zebiekste" Nerft; ‡

4) Plur. ce̦rbuki "die einzelnen Stengel, die zu éinem Wurzelstock gehören"
Druw.: zē̦nam apcirptie mati aug kâ ce̦rbuki.

Avots: EH I, 266

cil˜pa: mit il˜ auch Doblen, Jürg., Kegeln, Lemb., Lieven-Bersen, Pankelhof, Peb., Salis, Schnehpeln, Smilt., Trik., mit ìl ² Erlaa, Lubn., Schwanb., Selsau, mit ilˆ auch Kaltenbr.,

4): auch (mit il˜) AP.; ‡

7) = cem̃me (mit il˜ ) Orellen, Ramkau; ‡

8) die einzelne Strähne eines aus mehrern Strähnen zusammengedrehten Seils
Frauenb.; ‡

9) "das zwischen den einzelnen Sensenhieben ungemäht gebliebene Gras"
Frauenb. Anscheinend verwandt mit kàlpenis ² .

Avots: EH I, 270

[cirpslis Jauns., beim Mähen zwischen den einzelnen Sensenschnitten nachgebliebenes, unvollständig abgemähtes Gras.]

Avots: ME I, 386

driķi: auch Alswig, AP.; Auleja, Baltinow, Bērzgale, Gr.-Buschh., Goldbeck, Kaltenbr., Kalz., Laud., N: Rosen, Oknist, Pilda, Pilskalne, Prl., Saikava, Sonnaxt, Sussei, Weissensee, Wessen, Zvirgzdine. Der sing. driķis bezeichnet die einzelne Buchweizenpflanze.

Avots: EH I, 334

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

II grìests,

1): der einzelne Deckenbalken
Heidenfeld, Peb., Ramkau: izkāpe uz pirts, izjēme vienu griestiņu Pas. VIII, 297;

2) (vgl. unter grìesti): die Decke
Kaltenbr. (selten gebraucht): rijas griesta (Var.: grieštu, kuoras) galiņā BW. 31587, 4 var.

Avots: EH I, 408

gruõdi (li. grandai "Latten" ), lokal auch gruodas (li. granda "Stockwerk"), gruodes, gruõdis [Karls],

1) Bohlenlage auf Brücken > auch die Balken, die die Bohlenlage halten Kastran:
tiltā man gruodi (Var.: gruodas, gruodes, gruodis) lūza BW. 18169. ratiem dārduot pār kuoka tilta gruodiem A. XII, 105;

2) die Belken unter der Diele:
istabā gruodi sapuvuši,

3) die Bohlen zur Einfassung des Brunnens
Kastran, (zuweilen auch der Sing., die einzelne Bohle): aptaisīt gruodus ap aku A. XX, 946. lai akas pieslē̦dzuot pie gruodiem LP. VI, 3;

4) ein horizontale Stütze unter der Oberlage
Spr. [Zu grìda, grìst I (s. diese); vgl. Lidén Stud. 195.]

Avots: ME I, 671

kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls ² Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],

1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;

2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,

a) kahle Menschen;

b) arme;

c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. ² 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]

Avots: ME II, 133

knatas: nicht ausgewachsene, vertrocknete Hanf- od. Flachspflanzen (sing. knata, die einzelne Pflanze) AP.: k. ir maziņās kaņepītes, kas nav izaugušas un ir palikušas pa apušku. k. nuodze̦ltā priekš raušanas. nuo knatām ne˙kad nav sē̦klu. kaņepju knatas lika gultā ķīpas vietā. liniem ar ir mazi liniņi pa apušku, tuos ar sauc par knatām.

Avots: EH I, 628

kriķi: auch AP., Ramkau, Seyershof; auch der Sing. kriķis zur Bezeichnung der einzelnen Buchweizenpflanze gebräuchlich; kriķu karašiņa BW. 2922. kriķu sē̦naliņu 11954, 3 var.; kazu kriķis, polygonum convolvulus Ramkau; kuñ[nu] kriķis, ein Unkraut in Gemüsegärten Seyershof; suņu kriķis "eine dem Buchweizen ähnelnde, in Gärten und auf Feldern wachsende Schlingpflanze" Iw.; vēja kriķis; eine gewisse Schlingpflanze Salisb., ein gewisses Unkraut in Gemüsegärten Seyershof. Vgl. d. Kricken Bulmerincq Vier B. I, 375.

Avots: EH I, 653

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

[II lakači, die einzelnen Schlucke (dzīvniekam luokuot) Sessw., Golg., N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 415

lini (li. linaĩ), Demin. verächtl. lineļi BW. 32231, 1, der Flachs, Lein: [linu drēbes, leinene Kleider]. Der Sing. lins bezeichnet die einzelne Flachspflanze: augat, liniņi, lins lina galā! BW. 28279. nuo viena liniņa deviņi šķiedri 6897; zuweilen jedoch kollektiv gebraucht st. des Pl.: lina (st. linu) kre̦kls, Linnenhemd LP. III, 36, BW. 4715. liniņam (Var.: linīšam, st. liniņiem) vainu devu 6996. Arten des bearbeiteten Flachses: baltgalvju lini, Zinskron, zaļgalvju lini, Risting. dze̦guzes lini, Haarmoos (polytrichum) RKr. II, 76; pļavu od. caurejas lini (linum catharticum) Latv.; zaķu lini: izdegā aug tikai stiebri un zaķu lini AU.; liniņi Trik., linaria vulgaris RKr. III, 71. linus sēj, ravē, plūc od. rauj, save̦d slitā, sukā (nuosukā puogaļas), mērcē, izklāj, tilina od. balina, mīsta, kulsta, sukā. lini nāk ārā, der Flachs ist zu raufen Etn. III, 158. linu muokas LP. VI, 36. [Zu apr. lynno, slav. lьпъ, gr. λίνον, la. līnum, alb. (geg.) ľįni, ir. līn, ahd. līn "Flachs" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 754, Walde Wrtb.2 434, Boisacq Dict. 582 f.]

Avots: ME II, 472

luõkavi, [lùokavi ² Fehgen, Linden in Kurl.], luõki, der Lauch; ē̦damie luoki, luociņi, Schnittlauch (allium schoenoprasum) RKr. II, 66, III, 62; āža od. buku luoki, Ackerlauch (allium vineale) II, 66; Konv.2 2321; jūŗas luoki, scilla maritima Latv. Der Sing. luõks, luõkavs, die einzelne Pflanze. [luõks entweder aus mnd. lôk (woher auch estn. lōk dass.), oder aber aus der urslavischen Form von r. лук; luokavs beruht wohl auf dem für Letten deminutivisch aussehenden r. лýковина "Zwiebel".)

Avots: ME II, 525

[malkuot, in einzelnen Zügen trinken: lē̦ni malkuodams Ezeriņš Leijerkaste I, 101.]

Avots: ME II, 558

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567

me̦te̦kls (unter meteklis 6),

1): "kas tiek same̦sts aušanai" Lettg.; eine Docke
(?) Frauenb.: linu m.; ‡

2) jede einzelne Strähne beim Flechten od. Winden (Seilen)
Frauenb.: pāte̦ga ar vairāk me̦te̦kliem jāvij.

Avots: EH I, 803

‡ pals, jedes einzelne Stück eines (daraus zusammengenähten) Frauenrockes Oknist: cik jums palu (Var.: gabalu, stāviem) lindrakiem? BW. 5687, 2. triju palu vilnānīte Tdz. 44308.

Avots: EH II, 152

pantuôtas vārpas U., unterbrochene Ahren (wo die Körner nur an einzelnen Stellen ausgebildet sind).

Avots: ME III, 78

pazĩt, ‡

2) erkennen, verstehen:
es jau paša pazinu, ka vajaga maizi pelnīt Pas. X, 303 (aus Welonen). visi pazina, ka ituo juoku padarīja vecis par tuo, ka ... XII, 901 (aus Makašēni). Refl. -tiês, ‡

3) (nach gewissen Merkzeichen) erkennen:
pasazinu vaiņukā, nebūs gudra arājeņa: Rīgā pirkti vizulīši ... BW. 6035; ‡

4) "tikt zināmā mē̦rā pazīts, re̦dzē̦ts": te neseņ šņuorītes pasazina (man konnte noch die einzelnen Feldstreifen erkennen)
Auleja.

Avots: EH XIII, 193

pīne (li. pynė˜ "Flechte") C., KL, Kr., Lis., pīna PS.,

1) pīne ² , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;

2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;

3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. ² 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;

4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. ² 1562;

5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;

6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;

7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.

Avots: ME III, 232

puduraîns,

1): p. (aus einzelnen Baumgruppen bestehend)
mežs Saikava. - "uozuols:" ME. III, 402 zu verbessern in "uozuols"; ‡

2) als Bezeichnung gewisser Strick- und Webmuster
Frauenb.: puduraiņais cimdu raksts. puduraiņi rinduki ("kad ir tādas piestrīpas, tad ir puduraiņš").

Avots: EH II, 321

pũrs (li. púras "ein Hohlmass" Jaunis Perev. 40, Klaip. 90),

1) ein Aussteuerkasten aus Lindenborke od. Holz
(vgl. Bielenstein Holzb. 237 ff. mit Abbild. S. 243); die Aussteuer: pūru darīt, darināt, luocīt, die Aussteuer anfertigen; p. piedarīt, pieluocīt, den Aussteuerkasten mit angefertigten Aussteuerstücken anfüllen; p. ritināt, den Aussteuerpaudel hineinrollen; p. šūt, šūdināt,

a) die Aussteuer nähen,

b) den Aussteuerpaudel zunähen;
p. vizināt, den Aussteuerpaudel führen. audz, meitiņa, luoki pūru, nāc pēc sava gredzentiņa! BW. 6325, māt[e] ar meitu pūru dara (Var.: meitu māte p. šuva) 7596. ve̦cajam ve̦ca naudā, ve̦ca pūrā dibinā; kas jaunam naudu deva? nav vēl pūrs šūdināts 7909, 2. jā pūrs bija lāde, tad nesa divi cilvē̦ki, jā tīne - viens pats BW. III, 1, 29. ve̦cais zaldāts dabūja pus+valsti pūrā līdz (bekam als Aussteuer). lai bē̦rna ziņkārību apmierinātu, mātei pa labai dalai izlīdzējā tautās dziesmu pūrs (der Volksliedervorrat) D. 330. -pūra gabali, die einzelnen Stücke der Aussteuer: devā arī dvieļus un citus pūra gabālus BW. III, 1, 11. - pūra maize, das Hochzeitsbrot Karls.;

2) das Lofmass, deckelloser od. bedeckelter Kasten, ursprünglich aus Lindenborke, später aus Holz
Bielenstein Holzb. 514; das Lof (Kornmass). - jaunais pūrs, das neue Lof - Kornmass (= 10 Garnez) Bielenstein Holzb. 513;

3) Demin. pūriņš,

a) ein Kober, ein sogenannter Paudel oder Pudel von Lindenborke
U.,

b) ein kleines Mass, kleine Schachtel zur Aufbewahrung von Geld
Bielenstein Holzb. 237,

c) ein geflochtenes Körbchen
Stürzenhof, Wolm. Wohl wurzelverwandt mit pūlis I und pauna, s. Persson Beitr. 242.

Avots: ME III, 449

riba: cūkas r. BW. 29348, 1; kāpastiem ir ribas Saikava; der einzelne Stab im Gitter Iw.; ribiņas Sališ "kuoki (kamanu sānuos), pie kuŗiem piestiprināti kamanu sānu dēļi".

Avots: EH II, 370

rùobaîns, rùobuôts, gekerbt, mit Kerben, Einschnitten versehen U., zackig Bergm. n. U., schartig Brasche: ruobainas virsaunes Vēr. II, 1094. ruobuotas lapas. ruobuotie vīgrieži Vēr. II, 53. ruobainas vārpas Lis., unterbrochene Ähren (wo die Körner nur an einzelnen Stellen ausgebildet sind). uz ruobuota sliekšņa Vēr. II, 135. šī zināšana mē̦dz būt ļuoti ruobaina (lückenhaft) L. Bērziņš.

Avots: ME III, 574, 575

rudzis (li. rugỹs "ein Roggenkorn", apr. rugis), gen. s. rudza BW. 11917 var., dat. s. rudzam 11918, 5 var.,

1) das Roggenkorn od. das einzelne Roggenpflänzchen;
der Plur. rudzi, der Roggen (secale cereale L.): Sprw. balti rudzi, balta maize. rudzi kūp, der Roggen dampft (blüht) U. rudzi kâ kārkli, von gut gediehenem Roggen gesagt. bagātajam rudzi kâ kārkli LP. V, 307. - vasaras rudzi, Sommerroggen (secale var. vernum) RKr. II, 78; ziemas rudzi, Winterroggen (secale var. hibernum) ebenda. Ādama rudzi N.-Sessau n. U. od. me̦lnie rudzi Konv. ¹ 133, schwarzes Korn im Roggen, Mutterkorn (secale cornutum);

2) zur Bezeichnung anderer Pflanzen:
rudzīši, der Ackerlolch (lolium arvense With.) RKr. II, 73, Karls., Spr.; dze̦guzes rudzi, eine Moosart, deren Blüten den Roggenkörnern ähnlich sind PS., U. (unter dze̦guze);

3) genitivische Verbindungen:
rudzu bise, der Hintere U.: ar rudzu bisi šaut RKr. VI, 690, furzen; rudzu irbe, das Rebhuhn Diez n. U.; rudzu mēnesis, der August L., U.; rudzu puķe, die Kornblume (centaurea cyanus L.) RKr. II, 69; Etn. IV, 1; rudzu smilga, grosse Ackerschmiele (agrostis spica venti L.) RKr. II, 65; rudzu tē̦vs, das Mutterkorn; rudzu vilks Pūrs II, 65, der Roggenwolf, Getreidebock;

4) rudzītis, der Branntwein
(scherzhaft): iemest rudzīti, einen Schnaps trinken Celm. tad plūda alus un rudzltis Balss. jaunekļi iebaudīja miestiņu vai rudzīti Vilibalds Kas uzvarēs 43. ņem "miezīti" (Bier) un "rudzīti", cik gribi! MWM. X, 887. Zu slav, rъžь, an. rugr, and., ahd. roggo "Roggen", vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 375.

Avots: ME III, 555

saiba,

1) "?": gāju tautu klētiņā, laižu saibu dibinā: ja bij rudzi, švirkstēja VL. aus Linden in Livl. A. V, 1, 620. Dürfte auf estn. saiwas, gen. saiba "Stange"
beruhen;

2) saĩa (?) "ein einzelner Zahn vom holzernen Zahnrad"
N.-Peb.

Avots: ME II, 634

sastiķêt, zusammensticken, aus einzelnen Stücken, Flicken zusammenstellen.

Avots: ME III, 747

šķiedrât, -ãju "(šķiedrai) atlēkt nuo tilināmuo linu kaula" Nötk. (mit iê): lini gatavi saņemšanai, juo sāk jau šķiedrāt Fest., Smilten; faserig, fadenscheinig werden (mit iê ² ) Schibbenhof: palagi jau sāk šķiedrāt; (beim Spinnen) aus einzelnen Fasern den Faden machen Salis; sich wie Fasern und parallel in die Länge strecken: mākuoņi šķiêdrā uz lietu; tādā laikā jāsēj lini, juo tad tie labi šķiedrā Sessw. padebeši šķiêdrā uz labu laiku; tad jāsējuot lini Nötk. Refl. -tiês, faserig, fadenscheinig werden: pusvadmala ātri sāk šķiêdrāties Jürg.

Avots: ME IV, 52

‡ šķieznuôt, aus einzelnen Fasern einen Faden machen (?): linu kuodeļu šķieznuodams, ve̦ctē̦vs mēdzis vīt auklas Sārts Str. 84. Refl. -tiês, sich in Fasem zerteilen: dūmi šķieznuojās Sārts Jaun. Ziņas 1938, № 62.

Avots: EH II, 641

I slita: ein aus hegenden gespaltenen Hölzern gemachter Zaun und jedes einzelne dieser Hölzer Kaltenbr.; "laidara dēļu siena" Lixna; eine Art Geländer zum Anbinden der Pferde Saikava, Salis; nava vietas kapsē̦ta: es ieliku sav[a] māsiņu pašā slitas maliņā BW. 27660.

Avots: EH II, 526

slitāji Nerft "uz stādaigiem uzkārtas drēbes"; der Sing. slitājs "jeder einzelne Pfahl von einem slits 1" Nerft. Zu slita I.

Avots: ME III, 934

šņakât, -ãju,

1) schnell (und mit Appetit) essen
Mar. n. RKr. XV, 140, Fest., Saikava; eifrig und schmatzend essen Aahof, AP., Bers., Drosth., Golg., Gramsden, Grünw., Geistershof, Kosenhof, Lennew., Lub., Meselau, Nötk., Ramkau, Ramelshof, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt; schnüffelnd, (einzelne Stücke) heraussuchend (fr)essen Wandsen, Schibbenhof (hier und in N.-Peb, und Stockm. auch das Refl. -tiês); schmatzend und gierig fressen (von Schweinen) Lennew. (šņakāties), Sassm. n. RKr. XVII, 56 (gew. in der Zstz. mit iz-): sivē̦ni šņakā lapas Saikava, Stopinshof. tas jau lāga neē̦d, tik šņakā(jas) vien Schibbenhof. tâ tev drīzi pietrūks, kuo šņakāt! Mar. n. RKr. XV, 140. ē̦dat, bē̦rni, šņakājat! VL. aus N.-Peb. und Ramelshof; "Reste ausfressen" MSil.;

2) gewisse Töne von sich geben
Stenden: šņakā ezis ar de̦gunu; cūka, suns, cilvē̦ks caur de̦gunu un muti uz iekšu un āru;

3) hacken
Golg.: šņ. zâles;

4) ohne Wind stark regnen
Aahof, Bauske, Golg., Stomersee.

Avots: ME IV, 90

stàds Wolm., Serbig., AP., Neuenb. u. a., stâds ² Karls., Ruj., Salis, Līn., Iw., stàds ² Kl., Prl., Nerft,

1) junge Pflanzen (zum Versetzen), Setzlinge (kollektiv)
Wid.;

2) die (einzelne) Pflanze
U., der Setzling; kāpuostu stāds Dunika, A. - Ottenhof, Salis. puķu stādi Salis;

3) linu stāds, auf dem Felde ausgebreiteter Flachs
A. - Ottenhof; viens mārks izstādītu linu ir stāds C. nuo (sc.; linu) stāda... daža laba desmita aizstaigā līdzi garnadžam Vīt. 26;

4) stàds ^2, ein Stoffstreifen, -stück (beim Nähen eines Kleidungsstückes)
Mar. n. RKr. XV, 137; jeder einzelne Streifen beim Flechten; cik stādiem brunčus tu šūsi? Mar. n. RKr. XV, 137. banti pīt nuo trim stādiem Mar. četru stādu bante ebenda.

Avots: ME III, 1050

I valcît (r. волочи́ть "ziehen, schleppen"), -ku (Alswig, Borchow, KatrE., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Laitzen; Ramkau, Sessw., Vīt.) od. -cĩju (C., Druw.),

1) mehrfach ziehen, schleppen, führen
Schwanb., Tirsen, (mit àl ² ) Alswig, Korwenhof, Mahlup, Mar., N.-Laitzen: valcīt malku nuo meža. valcīt bē̦rnu ratiņuos pa istabu Mahlup;

2) strecken
(mit àl ² ) KatrE.; (etwas Zähes, z. B. Teig, Lehm) knetend ziehen, strecken Schrunden: nevajag valcīt diegus uz katras nagliņas, - ka nepietrūkst! KatrE. valcīt galdautu aužuot vai šujuot ebenda. valcīt (streckend einfädeln) auklas gultas rāmī KatrE., Mahlup;

3) (das Gewebe) aufscheren
Borchow; dziju vailcīt ² (mest) uz tītavām Ramdam;

4) Flachs streckend, glättend und zusammenbiegend die Tocke bereiten
Druw. n. RKr. XVII, 85, Ascheraden, Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, Modohn, Schwanb., Sessw., (mit al˜) Ramkau, (mit àl ² ) Vīt.; (ein grösseres Stück Stoff) zusammenbiegen Vīt.: linus vērpšanai valcīt kuodeļā Vīt.;

5) "Flachsabfälle (Schäwen) aus einem Strick (streichend) herausfallen machen, abstreifen"
(mit al˜ ) AP.;

6) das halbausgebackene Brot aus dem Ofen ziehen und, die Plätze der einzelnen Brotlaibe wechselnd, wieder hineinschieben
Ascheraden, (mit al˜ ) Ramkau, (mit àl ² ) Golg., Sehren: kad stundu nuoce̦p, tad maizīte jāvalka Ramkau;

7) prügeln, schlagen
Druw, n. RKr. XVII, 85, A.-Schwanb., N.-Peb., (mit al˜) Nötk., (mit àl ) C., (mit àl ² ) Erlaa, Sessw., Vīt.: valcīt ple̦cus ("mit einem Riemen durchwalken") Celm. valcīju ar ganenīcu gar visu sleju Vīt.;

8) sich schleppen:
meita mūsiem līdza vàlcīja ² N.-Laitzen. Refl. -tiês, sich herumtreiben, -schleppen: viņš vàlkās ² visu dienu apkārt Mar. n. RKr. XV, 142. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 450, 451

I valgums,

1) eine Anfurt
Elv., L., U., Holmhof bei Riga, (mit al˜ ) Rutzau; die Landungsstelle für Fischerböte Bielenstein Holzb. 618, Lasd.; ein bestimmter Fischerplatz (PlKur., mit al˜ ) am Meer für die einzelnen Fischer Kurl. n. U.; ein Tal, Pass zwischen den Dünen zum Meer hin Petkunen: zveju laivas val˜gumā Janš. Nīca 5. kur būs man laivu dzīt, ne savā valgumā? BW. 22744, 1;

2) malkas valgums, ein Holzstapelplatz
U. Wenigstens in der Bed. I aus liv. vālgam "Landungsplatz", s. Thomsen Beröringer 285.

Avots: ME IV, 455

vârdulaša ² Segew., wer von jem. geäusserte einzelne Worte seinerseits anwendet.

Avots: ME IV, 502

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673