Paplašinātā meklēšana

‡ apzvaigznît, sich hier und da mit dünnem Eis beziehen (?): bija tik auksts, ka pie akas ūdens bija apzvaigznījis Azand. 153.

Avots: EH I, 128

naktszvàigznĩte, der Krebs -, Fischfang zur Nachtzeit.

Avots: ME II, 691

‡ nùozvàigznît Meselau, = nùozibêt: krītuot man gar acīm nuozvaigznīja vien. Refl. -tiês = nùozvàigžņuôtiês: debesis bija nuozvaigznījušās Vanagu ligzda 145. debess nuozvaigznījies skaidrs Aps.

Avots: EH II, 109

sazvaigznît Golg., sazvaigznîtiês, sazvaigznuôtiês, bestirnt werden Für. I: nu debesis sazvaigznuojās, nun ist's bestirnt und klar Für. I (unter zvaigzne). kura (debess) sazvaigznījusēs mirdzēja Austriņš Vērpetē 11.

Avots: ME III, 797

‡ sîkzvaigznīte,* ein kleiner Stern: septiņu sīkzvaigznīšu pudurīti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 238.

Avots: EH II, 492

zvàigznît ² Golg., sich mit Sternen bedecken.

Avots: ME IV, 763

‡ apkā`rtîgi: Adv., auf Umwegen: ar gaŗu valuodu viņa apkārtīgi gribēja izdabūt zināt ... J. Zvaigznīte Kop. raksti 110.

Avots: EH I, 91

bẽ̦rzpuķīte, Siebenstern, Dreifaltigkeits Blume (Trientalis europaea) Peņģ. Konv. ² 3703; auch bezbē(r)nīte, zvaigznīte genannt.

Avots: ME I, 292

‡ brēkša, comm., der Schreihals J. Zvaigznīte Kopoti raksti 86, PV., (mit ẽ) Alschw., Laidsen, Usmaiten, (mit è ² ) Selsau.

Avots: EH I, 241

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît ² [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

mir̂dza ,* mir̂dze ² [Bauske], der Glanz, das Leuchten: zvaigžņu mirdza A. XI, 722. saules mirdza Akuraters Astras 64. viņš rīta mirdzā dus tik klusi A. v. J. 1900, 501. zilā acu mirdza Druva III, 345. debesis meta bālu mirdzi nuo zvaigznītēm Apsk. v. J. 1903, S. 390. man vien ne mirdziņas, ne gaismiņas devi Rainis Gals un sākums 50. skaņu mirdza MWM. X, 839.

Avots: ME II, 631

mir̂dzin, zur Verstärkung von mirdzêt, mirguôt: viļņuos mirdzin mirguo tūkstuoš zvaigznītes bāli Rainis.

Avots: ME II, 631

mir̂guôt [li. mirguoti "блестѣть"] Spr., mir̂gât, [mìrgāt ² Kl.], -ãju,

1) schimmern, flimmern, funkeln, leuchten:
viļņuos mirdzin mirguo tūkstuoš zvaigznītes bāli Rainis. [uguns mir̂guo ² Sessau]. kad sāk ze̦ltā mirgāt rīti Bārda. man sāka mirguot acu priekšā Vēr. II, 1482. pērles mirguo Stari I, 333. pa˙starpāmm mirguoja lieli dze̦lte̦ni ziedi Zalktis № 4, 111;

[2) ar acīm mir̂gāt Warkl., mit den Augen blinzeln;

3) mirguôt AP., Stelp., Fest., [mirgât Stelp., Fest., mir̂gât Domopol, Drosth.], fein regnen:
lietus līdz šim bij mirguojis Apsk. v. J. 1901, S. 609;

4) mirguôt, "smalki viļņuot";

[5) mir̂guôt "schnell laufen"
Warkl.].

Avots: ME II, 633

nir̂bîgs: ņirbīgas zvaigznītes Jauns. B. gr. I ³ , 39. ņirbīgu mudžeklî Delle Negantais nieks 194.

Avots: EH II, 114

nùoriẽtêt, intr., untergehen: saule, mēness nuoriet, kâ zvaigznīte nuorietēju tautu galda galiņā BW. 21437, 1. Ungew. refl. -tiês: aiz krūmiem kavējuos, lai saulīte nuorietas BW. 6905 [dies vielmehr zu nùoriestiês?]

Avots: ME II, 841

sacerêt, tr.,

1) ausdenken, zusammenphantasieren
U., ersinnen, (er)dichten: dziesmas sacerēt, Lieder ersinnen VL. (BW. 36). sacerēt (verfassen) stāstu, dzejuoli. tas drīz sacerēja... dažādus dieviņus RKr. VIII, 15. sacerēj[u]šas (haben veranstaltet)... tādu līksmu vakariņu Ld. 10.888;

2) gedenken an, sich erinnern an
(vgl. dazu Streitberg Festgabe 44): gulēt gāju, neaizgāju, daudz darbiņus sacerēju: sacerēju sev pūriņu šūtu vien, nerakstītu BW. 6725. Refl. -tiês: viņi sacerējušies, sagt man, wenn die Hoffnungen der Brautsleute in Erfüllung gehen U. - Subst. sacerêšana, das Ausdenken, Ersinnen, das Dichten; sacerẽjums, das Gedachte; das Gedicht; die geistige Schopfung U.: rakstnieka sacerējumi. citas tautas lasītu un baudītu viņa sacerējumus A, v. J. 1898, S. 36. leišu dziesmas e̦suot viņa paša Zvaigznītes sacerējumi RKr. VIII, 24; sace̦rê̦tãjs, wer ausdenkt, ersinnt; der Dichter, Schriftsteller, Verfasser.

Avots: ME III, 602

sadîgt, intr., aufkeimen; (fig.) sich einstellen, sichtbar werden (auf eine grossere Anzahl von Subjekten bezogen): sē̦klas sadīgušas Konv. ² 2154. pagrabā pavasari kartupeļi sadīguši Mazvērsitis. ... kam tikkuo ūsiņas bija sadīgušas MWM. VII, 140. deniņuos man sadīgst auksti sviedri Stari II, 933. zvaigznītes sadīga debesīs ebenda S. 488.

Avots: ME III, 611

saimuôt Zvaigznīte n. U., Celm., sàimuot ² Heidenfeld, sàimêt ² Lis., wirtschaften, die Wirtschaft führen; Befehle geben, Anordnungen treffen Infl. n. U.: līdz šim viņam māte bij saimuojusi, bet tā e̦suot jau ve̦ca Kaudz. M. 97. tie saimē slikti; drīzā laikā izsaimēja. - Subst. saimuôšana, saimêšana, das Wirtschaften: kas nu tā par saimuošanu! saimuôtājs, saimê̦tājs, wer wirtschaftet: viņš būtu pats labais saimē̦tājs, bet apstākļi stājas... pretī A. v. J 1893, S. 205.

Avots: ME II, 636

‡ se̦ruots "?": jau dažu labu se̦ruotu re̦zgalvi e̦suot savaldījis J. Zvaigznīte Par maleniešiem 22.

Avots: EH XVI, 478

spuokuôt,

1) intr., spuken
(mit uô ) C.: rijā ļuoti spuokuoja Dīcm. pas. v. I, 18. brīžam spuokuoja biedīgs tukšums Austriņš Daugava I, 978;

2) tr., "?": zvaigznīte vēl spīd spuokuodama mērķus tālus Vēr. I, 1466. Refl. -tiês,

1) spuken
Freiziņ, Wid.: ķē̦ms spuokuojas LP. VII, 444. baidekļi spuokuojās Etn. IV, 84;

2) albern, sich lächerlich gebärden
Wid.

Avots: ME III, 1035

spuļ˜ģis Karls., spuļˆģis 2 Līn.,

1) der Funkelnde
U., (auch spuļģe) ein Stern V., A. v. J. 1893, S. 480, (spuļ˜ģis Ermes, spu,ļˆģis ² Bauske) der Morgenstern U.: pie debess zaļš, rau, spuļģis smejas Plūd. LR. IV, 243. zvaigznīte, spuļgīte, laidies zemē! RKr. VIII, 2; Jāņa sp., das Johanniswürmchen: Jāņa spuļģītis caur zâli mirdzināja MWM. VII, 570;

2) "?": balts, kâ bumbiņa apaļš, starains spuļģis atskrēja . . . un ieskrēja Lībai matuos Līguotnis Stāsti II, 7. spuļģīt[i]s [?] kliedze, spuļģīt[i]s brēce, nava lielu tīrumiņu. še, spuļgīt, i[r] meties, še ir lieli tīrumiņi BW. 28557;

3) spuļģīši Konv. ² 2323, grasartige Sternmiere (stellaria graminea
L.) RKr. II, 78.

Avots: ME III, 1029

spul˜guôt Iw., Duburs, spùlguôt C., spùlguôt ² Kl., spulˆguôt ² BL, Selg.,

1) intr., glänzen, funkeln
U.: kāpēc tavas acis tâ spulguo? Hiob 15, 12. saule spulguo R. Sk. II, 219. zvaigznīte spulguoja Vēr. II, 655. ābelēs spīd un spulguo dze̦lte̦ni, sārti un sarkani ābuoli Janš. Bandavā I, 98. spulguo un laistās viļņi Veselis Netic. Tuoma mīlest. 88;

2) spulguot acis, liebäugeln
Dond.

Avots: ME III, 1028

svece, ein acc. s. sve̦cu Glück Matth. 5, 15; Lukas 8, 16; Apostelgesch. 16, 29 u. a., nom. pl. sveči Pas. III, 246 (aus Rositten), die Kerze, das (Talgoder Wachs-) Licht: tē̦vs dedzina vaska sveci BW. 17800. sveču lējējiņa (gen. S.) 6828 (weitere Belege bei P. Schmidt RKr. XIV, 16 und XV, 32). kuoki kâ sveces taisni Jaun. R. V, l. sveci pūst U., ein Vexierspiel. sveces nesejs, der Laternenträger (ein Käfer) Mag. IV, 2, 150. sve̦cu (Glück Malach. 3, PS., Golg., Selsau, Schwanb., J. Zvaigznīte R. 117, L. Bērziņ) oder sveču (U., Mag. XX, 3, 58, Etn, l, 51 und II, 25) diena, Lichtmesse, sve̦cu (Einhorn) oder sveču (U.) mēnesis, der Februar. saules svece, die Königskerze (verbascum thapsus) Mag. IV, 2, 31, U. (unter saule), RKr. II, 80; Etn. III, 159; Konv. ² 587, Karls., Dond. Wenn dies Wort aus aruss. свѣчà entlehnt wäre, müsste es in der Wurzelsilbe ē (nicht e!) aufweisen, und auch im Falle einer spätern Entlehnung (als r. ѣ schon verkürzt war) wäre der gen. s. sve̦cu (mit e̦c!) I sehr befremdlich. Vielleicht gehört also svece - wenn urspr. "Harzfackel" - zu sve̦ki, wobei die jetzige Bed. durch r. свѣча beeinflusst sein kann; oder Umbildung eines *zvace (= li. žvãkė "Licht") nach r. свѣча?

Avots: ME III, 1145, 1146

tul˜pîtiês AP., Nötk., -uôs oder -ĩjuôs, -ĩjuôs, sich häufen U., sich ansammeln N.- Peb.: ap tuo vietu sāka cilvē̦ki tulpīties Sessw. kâ tagad uz galvas . . . pilsē̦tām visas zemes jaukums un gre̦znums tulpās, . . . J. Zvaigznīte 121. Anscheinend nebst li. tùlpinti "Raum schaffen" (bei Būga KSn. I, 264) zu russ. толпиться "sich häufen" (wenn nicht hieraus entlehnt), толпá "Haufe" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 317).

Avots: ME IV, 260

ùrkt ² Bers., Golg., Katharinenhof, Saikava, Sessw., brummen Lng.: tie dziedāja un urce Zvaigznītis SDP. III, Zu r. ворчáть "brummen", sloven, vrkati "gircen" u. a.; neben ur-k- ein ur-g- in urgt, urdzêt.

Avots: ME IV, 306

uzduoms, die Absicht, der Einfall: nuo sava... uzduoma atstāties J. Zvaigznīte Raksti 122.

Avots: ME IV, 327

uzšuva, uzšuve, was aufgenäht ist, Tresse: divas zvaigznītes nākamā čina uzšuvai viņš glabāja Upītis Sieviete 12.

Avots: ME IV, 390

‡ uzvindât Frauenb., Zvaigznīte Par malēniešiem 5, mit einer Winde heraufziehen.

Avots: EH II, 739

vārluodžu lapa "?"J. Zvaigznīte Raksti 125.

Avots: ME IV, 506

I vizêt, -u, -ẽju, glänzen, schimmern U., Spr., Bers., Frauenb., Kalzenau, Lubn., Meiran: kas tur spīd, kas tur viz? BW. 5851. (vainadziņš) vizēt viz galviņā 6037. kâ saulīte vizē̦dama 13280. sudraba nauda tâ vizēja kâ zivju zvīņi Frauenb. drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dīcm. pas. v. I, 65. strauts vizuošā purpurā tīts Jaunības dzeja 56. kâ zvaigznītes vizuot spīd actiņas Rainis Gō"tes dzeja 16. baltuos zuobus redzēja vizam A. v. J. 1896, S. 506. aizlaiduši pie ķēniņa, ka viz vien LP. lll, 33. Refl. -tiês, schimmern: sudrabīns vizējās RKr. XX, 64. Vieileichf von einer Wurzelform u̯еi-g̑(h)-, woneben u̯ei-g- (in ai. vēga-ḥ "Zittern", schwed. vicka "sich unstet bewegen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 234 f.) und u̯еi-k- (in mhd. ureigen "schwanken" [wenn mit g aus ide. k] u. a.); zur Bed. vgl. z. B. lat. coruscāre "schnell hin und her schwingen, flimmern". Die Bed. "zittern" liegt noch der Ableitung vizulis II zugrunde.

Avots: ME IV, 630

zvàigzne,

1): kâ zvaigznīte mirdzē̦dama BW. 13280. žīda z. Linden in Kurl. "auseklītis"; ‡

4) acu z. Blossfeld, der Augenstern (die Iris);
‡

5) = zvaĩgala II (mit aî ² ) Siuxt.

Avots: EH II, 814

zvàigzne,

1) zvàigzna ² Warkl., acc. s. zvaigznu Glück Apostelgesch. 7, 43, gen. plur. zvaigznu Hiob 22, 12 (neben zvaigzne II. Petrus 1, 19, dat. - instr. pl. zvaigznēm Daniel 8, 10), gen s. zvaigzna BW. 9087 var., dat. - instr. plur. zvaigzniem (?) Manz. Post. I, 12, 14, der Stern:
spuodra zvaigzne debesīs BW. 34004. ze̦lta zvaigzne 33664, 4. rīta zvaigzne 33854. vakara zvaigzne 10485. astes od. astīta (U.) zvaigzne, der Komet. gāju zvaigzne, der Planet U.: Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 164. stāvu zvaigzne, der Fixtern U. dažādas zvaigznes tuop re̦dzē̦tas Manz. Post. I, 16. tev tik daudz grē̦ku kâ debesīs zvaigžņu Br. 391. tē̦va palags zvaigznēm austs (Rätsel: der Himmel) P. Brik. 8. kumeļam zvaigžņu (Var.: zvaigzņu) deķis mugurā BW. 30006. daži... līdz zvaigznei (bis zum Aufgang der Sterne?) neē̦d ne˙kā RKr. XI, 82. zvaigžņu cienītājs, ein Sterndeuter U. zvaigžņu raudzītājs, ein Sterngucker U. zvaigžņu zinātnieks, pratējs, ein Astronom U. - zvaigznes diena, der Heiligdreikönigstag U., Konv. ² 391; fig. von einem Loch: viņam zvaigzne (= caurums) dibinā Lubn.;

2) die Kokarde
Infl. u. a. n. U.;

3) zvaigznīte, trientalis europaea L. Trik. und Fest. n. RKr. III, 73; dze̦ltē̦nās zvaigznītes, Huflattich
Alswig. zvài(g)zne ist wohl zunächst aus zvai(g)zdne entstanden, indem älteres zvai(g)zde etwa nach lauksnas (= apr. lauxnos "Gestirne" ) durch -n- erweitert ist. zvaigzde aber kann nebst zvaidzeņa (s. dies) u. a. zu gr. φοῖβος "leuchtend" gehören (so, aber sonst abweichend auch Pedersen La cinq. dēcl. lat. 74). Etwa nach dem Muster der Wurzel von gàišs (s. dies) und li. gaĩsas ist nachher vielleicht neben zvaig- (li. žvaig-) ein synonymes zvais- (li. žvais-), und nach dem Muster etwa von gaid- (in li. gaidrùs u. a., s. unter dziedrs I) ein neues zvaid- (li. žvaid-, vgl. le. zvaidrīt) aufgekommen, worauf durch Kontamination zvaizd- (li. žvaizd-) und weiterhin zvaigzd- (li. žvaigzd- < žvaigžd-) entstehen konnten; ähnlich scheint ja auch li. gaĩzdras "Lichtschein am Himmel" aus gais- und gaid- kontaminiert zu sein. Li. žvaizd- (in žvaizdė˜) kann übrigens (s. Slblt. Et. 111 ff.) wahrscheinlich auch auf žvaižd- zurückgehen; in diesem Fall läge eine Wurzelvariante auf -g̑(h)- vor. Urslav. gvězda "Stern" mag, wenn nicht etwa (s. Berneker Wrtb. I, 364 f.) eine Metathese vorliegt, durch Kontamination der Wurzeln von li. gaidrùs und žvaigždė˜ entstanden sein. Anders Trautmann Wrtb. 373 f., Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 (verweist zur Bildung auf gr. λύγδος: λευχός Agrell Zwei Beiträge 22 und Petersson Ar. u. arm. Stud. 71 f. (stellt hierher und zu zvaigst- in zvaigstīties und apr. swāigstan auch ostosset. äwzīst "Silber").

Avots: ME IV, 762