Paplašinātā meklēšana

apdilt, abgenutzt, abgetragen, abgeschluffen werden: apģē̦rbs tāds apdilis Deglau. nazis apdilis, tuo es e̦smu apdilusi dzirdē̦dama, das ist mir lange nichts Neues mehr Biel. n. U.

Avots: ME I, 81

apģḕ̦rbs: vieglā apģē̦rbā BW. 14052, 3. plānuos apģē̦rbuos 14052 var. uzvilks kapa apģērbiņu 32129. kājapģē̦rbs Kand., die Fussbekleidung: ne viņam kāds kājapgē̦rbs - ar plikām kājām viņš staigā.

Avots: EH I, 86

apģḕ̦rbs, die Kleidung, Kostüm: sieva drusku svešādā apģē̦rbā Kaudz. M.; galvas apģē̦rbs, Kopfbedeckung B. Vēstn. plintes apģē̦rbs, Montierung der Flinte [li. ãpgerbas, saubere Kleidung].

Avots: ME I, 89

applukt,

1): applucis . . . draugs Anekd. IV, 406; ‡

2) ringsum (ein wenig) verschiessen (abbleichen, abfärben,
intr.) Stenden, Wandsen: applucis apģē̦rbs, applukusi krāsa; ‡

3) ringsum (ein wenig) struppig (zottig, zerlumpt) werden:
applukusi vista C. applukušas drēbes Stenden; ‡

4) von einem färbenden Stoft (Zeug) ringsum (ein wenig) gefärbt werden
(perfektiv).

Avots: EH I, 106

‡ apstrust (wo?), = apdilt: apstrusis apģē̦rbs.

Avots: EH I, 118

‡ aptērpis Zvirgzdine, aptē̦rps Ar., Auleja, = apģē̦rbs.

Avots: EH I, 121

caũrumains, löcherig, durchlöchert: caurumains apģē̦rbs, cimds.

Avots: ME I, 366

ielãpaîns, geflickt, mit vielen Flicken versehen: ielāpaini svārki. skuolā viņu sauca par ielāpainuo, juo apģē̦rbs viņam mūžīgi bija caurumains Latv.

Avots: ME II, 37

izrakstît, tr.,

1) verzieren mit verschiedenen Mustern, aussticken, sprenkeln:
cimdiem rakstus izrakstīju BW. 14529. juostu būs tev ar rakstiem izrakstīt II Mos. 28, 39. pūķēm izrakstīts apģē̦rbs LP. VII, 336. dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija izrakstīti BW. III, 1, 52. alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā III, 1, 96. puiša laiva izrakstīta ve̦ciem prūšu dāldeŗiem BW. 30793, 6. kas tuo manu platu ceļa pakaviem izrakstīja? BW. 14191, 4. izrakstītu duori dēj Bielenstein Holzb. 211;

2) ausschreiben, Auszüge machen:
vārdus, dažus gabalus nuo grāmatas. Refl. - tiês,

1) sich ausschreiben lassen:
nuo pagasta, nuo baznīcas;

2) sich ausschreiben:
jau rakstnieki izrakstās MWM. VII, 621. izrakstĩjums, die Stickerei, Verzierung: sarkanais izrakstījums bij māsas rūpīgais darbs Vēr. II, 221.

Kļūdu labojums:
puiša laiva = puišu laiva

Avots: ME I, 789

kaûsene ² [N. - Bartau], kausine Hasenp., eine Spange: kuošākais sieviešu apģē̦rbs ir Nīcas apģē̦rbs ar savām saktām (kausenēm) Konv. ¹ 93.

Avots: ME II, 177

‡ ķezeklîgs "?": apģē̦rbs ir ve̦cmuodīgs un ķ. Dünsb. Etnografija 29.

Avots: EH I, 698

I knìest [PS., Wolm., C.], - šu, prt. - tu od. - su, jucken, prickeln: mani knieš, es juckt mich U. piesvīdušais apģē̦rbs man neparasti grauza un kniesa ap gūžām Stari III, 21, [Saikava]. mūsu ruokas kniesa pēc darba Apsk. v. J. 1903, S. 209. [zē̦niem sevišķi knieta dzirdēt mācītājus Austriņš Nuopūtas vējā 24. Nebst knietēt II und I, knist, knis(l)is, knidêt, knaisīt zu li. kniẽti (in Dusetos) "labai rũpi", kniẽsti (III prs. knẽčia) "свербѣть, шевелиться, лежать на сердѣ" u. a., s. knidêt und Zupitza Germ. Gutt. 120 und Walde Wrtb. ² 518 unter nīdōr.]

Avots: ME II, 249

lam̃ži, lamžas BW. 33521, ein Weiberkamisol: lamži bija darba dienu sieviešu apģē̦rbs. tie bij gaŗāki par kamzuoļiem, mažam runciņām sānuos. es uzšuvu tādus lamžus [Var.: vamžus], piecas ļipas pakaļā BW. 5646. mātes lamži mugurā 20346, 1. lamzīši, ein Weiberkamisol ohne Ärmel Smilt. - Aus vamži?

Avots: ME II, 419

liberiņi, allerlei Kram, Kleinigkeiten Etn. IV, 65, Katzd.: pagādāja viņš... tâ vēl citus liberiņus dārgus Lautb.; "apģē̦rbs" Matkuln.

Avots: ME II, 465

nepatāgs, [unbequem, unhandlich]: nepatāgais apģē̦rbs MWM. VIII, 802. [cirvis nepatāgs Nerft. Zu li. patogùs "anständig."]

Avots: ME II, 726

nùoķept, intr., beklebt sein, sich beklecksen: sapnnis vis˙gaŗām nuoķepis asinīm JR. III, 78. [apģē̦rbs ar netīrumiem nuoķepis Kursiten.]

Avots: ME II, 805

‡ nùopēlêt, verschiessen (abblassen); grau werden: apģē̦rbs saulē nuopēl N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043. ce̦pure saulē nuopèlējuse Plm. n. RKr. XVII, 72.

Avots: EH II, 74

pane̦sât, tr., einige Zeit tragen, abtragen: apģē̦rbs tam labi pane̦sāts Saul.

Avots: ME III, 77

pìederīgs,

1) zugehörig, angehörig:
apģē̦rbs piederīgs smuidram augumam A. XI, 39. pa visu tuo laiku dziedāja panāksnīcas piederīgas dziesmas BW. III, I, 30;

2) schicklich, anständig
U.

Avots: ME III, 244

plekšîgs, schmutzlg: plekšīgs cilvē̦ks, apģē̦rbs Burtn.

Avots: ME III, 335

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349

pur̃slas C., Jürg., Karls., Peb., Gr-Sessau, pùrslas ² Kl., Lis., Erlaa, Fest., Rositten, pur̂slas Mar. n. RKr. XV, 132, Golg., Arrasch, purslas Dubena, die Schnauze, Nase, das Maul, die Fresse, "zirga lūpas" Nerft, "lielluopa purna gals bez spalvas" Fest., Wessen: sargies, ka nedabuoni pa purslām! Kokn. n. Etn. II, 17. duod viņam pa purslām, lai tik daudz neme̦luo! Grünwald. es tev purslas izkīlēšu! Siuxt. sargi purslas: izdauzīšu! Mar. n. RKr. XV, 132. tam purslas asiņainas un apģē̦rbs skrandu skrandās MWM. VIII, 488. Džons gāzās ķēvei purslās Krišs Laksts 47. purslas saraut jeb uzmest, böse werden Ar.; die Schamlippen: abas purslas izbadītas BW. 35281. Zu li. pur̃slos "Schaumspeichei" KZ. LII, 293 (und le. purdulis)?

Avots: ME III, 419, 420

pušaîns, U., Serbigal, Salis, Mar. n. RKr. XV, 132, zerbrochen, zetrissen, mit Brüchen, Rissen versehen: pušains apģē̦rbs, trauks Salis. kurpnieks, uz pušainiem zābakiem gaidīdams Dz. V.

Avots: ME III, 437

rũtaîns, viereckig Karls., karriert, gewürfelt: rūtaini raibs apģē̦rbs MWM. IX, 957. raibais, rūtainais zaltis Br. 399. nav ne˙viena uozuoliņa rūtainām (Var.: ruobainām) lapiņām BW. 10337.

Avots: ME III, 574

‡ sasveķuôt, sich mit Harz bedecken: sasveķuojušiem ce̦lmiem A. Upītis Pirmā nakts 314. Refl. -tiês, sich mit Harz beflecken: (apģē̦rbs) pārāk sasveķuojies Jauns. J. un v. 134.

Avots: EH XVI, 453

skãrbans "nuoplīsis, nuoskārbanājis apģē̦rbs" Gramsden.

Avots: ME III, 879

snàtine ² , eine Kinderwindel Wessen; ein grobes schmutziges, zerfetztes Stück Zeug ("izaudusi tādu rupju snātini! kre̦kli netīri, nuoplīsuši kâ snātine"); auch ein Mensch, der Zerlumptės anhat ("staigā kâ snãtine") Gr.-Buschhof; ein Weiberrock Landskorona, Bolwen; "virsējs apģē̦rbs (jaka)" F. Kemp.

Avots: ME III, 975

svešâds Adl., Bauske, Gr. - Buschhof, C., Dond., Dunika, Ermes, Golg., Jürg., Lis., PS., Saikava, Selsau, Sessw., fremd; seltsam Brasche: svešāds apģē̦rbs Kaudz. M. 12. svešādais izskats 353.

Avots: ME III, 1151

tam̃buks N.-Bartau "ein grosser, dicker, schwerer Gegenstand" : apģē̦rbs piemircis kâ tambuks; tàmbuks2 Bers., ein ungewandter Mensch (od, ein solches Pferd) mit dicken Beinen.

Avots: ME IV, 128

tešķis, einer, dessen Kleider vor Schmutz und Fett glänzen: tešķim viss apģē̦rbs nuo taukiem spīd Sassm. n. RKr. XVII, 58. Zu tašķît.

Avots: ME IV, 169

*I vācis (li. vokis bei Būga KSn. I, 203), ein Deutscher: vāci vien ... bāliņa vedībās BW. 16290, 1 und 19047. visi vāci brīnījās 2493, 2 var. labāk zem krieviem nekâ zem vāca AP. izdzina vācus Bauske. - gen. sg. vāca Manz., gewöhnl. gen. pl. vãcu, deutsch: vieni bij zemnieku rati, uotri vāca Manz. 10 Gespr. vāca baznīcas kungs, ein teutscher Prediger ebenda. vācu valuoda, die deutsche Sprache. vācu bē̦rni, Kinder von Deutschen, deutsche Kinder. vācu apģē̦rbs, deutsche Kleidung U. vācu svārki BW. 16290. vācu zemītē 2493, 2 var. vācu gals Frauenb., = vācas gals. tas ir tik le̦pns kâ vācu nabags Frauenb. tam jau ir vācu ruokas (von jem., der schweren physischen Arbeiten ausweicht) Frauenb. Jetzt meist nur im gen. pl. gebräuchlich; zu vāca I.

Avots: ME IV, 491

vaļîns Spr., Nerft, Prl., vaļins Mar. n. RKr. XVII, 136,

1) = vaļîgs 1 Erlaa, Ogershof, Vīt.: vaļīnie mati MWM. X, 653. palaidis (gnīdu) vaļinu cilvē̦ka galvā Etn. III, 64. vaļīna drēbes gabala plivināšanās vējā Kerstenbehm. apģē̦rbs ir pilnīgi izšūts, stāv viscauri tīri vaļīni Vīt. grābekļa zariņš vaļīns Erlaa, Ogershof;

2) = vaļîgs 3 KatrE., Kl., Lös., Sonnaxt, Vīt.: es vēl nee̦smu vaļīna; pagaidi, kad beiģšu darbu! Vīt. viņa šuogad vaļīna, neiet pie saimnieka KatrE.;

3) = vaļîgs 4 KatrE., Ogershof, Vīt.: kaķis . . . pa vaļinām durvīm laukā Vīt. 40. e̦ze̦rā ūdens vēl ir vaļīns (der See ist noch nicht zugefroren) Vīt. neatstāj krējumu vaļīnu (unbedeckt), ka kaķis netiek klāt! KatrE., Ogershof.

Avots: ME IV, 465, 466

viegls,

1) leicht, wenig wiegend:
viegls ve̦zums, eine wenig belastete Fuhre U. viegls kâ spalviņaa Birk. Sakāmv. 32;

2) leicht
(fig.): Sprw. viegls (leichtfüssig) kâ zaķis Br. sak. v. 1483. viegla kâ stirna JK. II, 558. viegls kâ žīda zirgs 495. viegls zirdziņš, ein schwaches Pferd Siuxt. viegli suoļi Biel. 1917. teci viegli, kumeliņa! 1475. viņa.., bija... viegla un sparīga Vēr. II, 899. apģē̦rbs bij... par vieglu Kaudz. M. 11. viegla diena, Erholung, Erleichterung Spr. Gaisiņš bija ļuoti viegli audzis JR. V, 12. (māmuliņa) viegli audzināja BW. 23149, māmiņai viegls prāts (leicht zu lenkender Sinn), drīz tautām atvēlēja 15323 var. viegla galva, ein leicht fassender Kopf U. viņš visus darbus viegli ņe̦m (oberflächlich, nicht energisch) Siuxt. turi tuo bē̦rnu tâ viegli, viegli (vorsichtig, weich, ohne zu drücken)! Frauenb. ir viegla pusjūdz[e], es ist eine geringe halbe Meile Manz. 10 Gespr.;

3) leichtsinnig, leichtfertig
U.; schwachsinnig AP., Orellen, Salis, Salisb.: viegls cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch U. viņš jau tāds vieglāks Salisb. muļķis viņš nav, ja ar drusku viegls Poruk Dzīve un s. 34. - Subst. vìeglums,

1) das Leichtsein, die Leichtigkeit
(eig. und fig.): Sprw. kur nu vieglums bez grūtumā, saldums bez rūgtuma! RKr. VI, 958. (zirgi) vanadziņa vieglumiņu (Var.: vieglumā) BW. 29868. pāva spalvas vieglumiņu 24741. dzīvuo bites vieglumiņu 5260. kad tās dzirnas smagi gāja, es palaidu vieglumā; grūta mūža nevarēju vieglumā derināt 8039. kâ iedzēru drapes, uznāca uzreiz tāds vieglums Frauenb.;

2) die Leichtfertigkeit
U.;

3) ein Schwachsinniger
Salisb.: tāds kâ vieglums: tādas dumjības runāt! Salisb. Wohl nebst li. vìglas oder vigrùs "schnell, lebhaft, gewandt" (s. Būga KSn. I, 73) und sloven. ve̦gati "schwanken" zu an. vīkia ("sich) bewegen", ahd. wīhhōn "hüpfen", ai. vējatē "fährt los, schnell", av. vaēg- "schwingen" u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. l, 234 f.) resp. (s. Trautmann Germ. Lautges. 15 ¹ und Scheftelowitz IF. XXXIII, 168 und KZ. LIV, 230) zu ahd. wigan "schwanken" u. a.

Avots: ME IV, 654

viênkràsaîns, einfarbig: vienkrāsains apģē̦rbs A.XI, 11. vienkrāsainie brunči XX, 69.

Avots: ME IV, 659