Paplašinātā meklēšana

pauguons Döbner n. U., = paugaine.

Avots: ME III, 127

aptērpt, anschwellen: pirksts aptērpis AP. [heil werden: auguons sāk aptērpt in Alt-Ottenhof].

Avots: ME I, 130

aûguõnis: auch Bers., aûguôns Salisb.: auguons mēles galiņā BW. 20920, 1; auguons">auguons, eine Geschwulst ohne Entzündung Oppek. n. BielU.; miruoņ[a] nuguonis, eine Art Auswuchs am menschlichen Körper ("tāds liels klomzaks ir klāt un karājas, tāds zils, dažam tīri balts, bet nesāp") Salis: maz jau me̦tas tādi miruoņ[a] auguoņi, kādam re̦tam; vai nuo zem[es] dabū, vai kā Salis.

Avots: EH I, 186

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė̃ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

ê̦dājs (unter êst),

2): auch PS., PV., Sonnaxt, Zvirgzdine; "= matruonis, matruozis II" AP.: pirkstā ielīdis ē̦. Zvirgzdine: tu kai ē̦. munu dzīvi grauz ebenda, ē̦. e̦suot auguons, kam galva nav vis miesas virspusē, bet pie kaula Sonnaxt. ē̦. iemeties pirkstā, kājā ebenda.

Avots: EH I, 371

izpuvešuôt, auseitern: auguons izpuvešuoja Bauske.]

Avots: ME I, 787

izslābt,

2): auguons izslãbis Smilten.

Avots: EH I, 480

II knidêt,

1) kriechen, sich bewegen
U.;

2) jucken
Kawall n. U.: auguons, kas sāk retēt, knid Dond., Wandsen. kniduošs siltums pārgāja viņam pa miesu LA. [Wohl zu gr. χνίδη "Nessel", χνίζω "ritze, kratze, reize", ir. cned "Wunde", ae. hnítan "stossen", hnitol "stössig" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 98 und Persson Beitr. 809 und 881 f.]

Avots: ME II, 246

‡ maļuns "?": m. (Var.: pīrāgs, auguons) sānuos čūlāt čūlāja BW. 34809 var.

Avots: EH I, 782

patrũkt [li. patrúkti], intr., [plötzlich losgehen]: avuoti ir patrūkuši I. Mos. 17, 11. [auguons ir patrūcis. Refl. -tiês,

1) plötzlich auffahren, aufspringen:
p. nuo vietas, nuo miega;

2) in Angst geraten:
dabūju labi patrūkties C., Warkl.]

Avots: ME III, 124

pìepil̃t,

1) grösser werden, sich anfüllen:
auguons piepilis Ronneb. vâtis jau piepilst St.;

2) = piepilēt 2: spannis jau piepilis Bauske.

Avots: ME III, 279

pìeslâpt,

1) sich senken, zusammenfallen (von Geschwülsten):
auguons pieslāpis Wolm.;

2) einigermassen verlöschen
(intr.): uguns pieslāpis Salis.

Avots: ME III, 292

‡ pumduls Rojen n. FBR. XIII, 73 "bumbulis, auguons". Aus pumbulis?

Avots: EH II, 324

puns PS., puna, pune U., punis U., eine Erhöhung, eine Beule U. (punis), Mar., Lis., Aahof (puns), ein Knollen, Knoten Bergm. n. U., ein hartes Geschwür Kroppenhof (puns), ein Knorren, ein Auswuchs am Baum, ein Höcker (pūns) U.: viņš sadauzījās un dabūja punu pierē Mar. n. RKr. XV, 131. šim ruonas pierē divas puniņas LP. VI, 596. ķirmeļi luopu āda saceļ sltpīgus punus Konv. ² 124. tai vietā, kur kaķi pie krūtīm bijis turējis, bijis izcelies liels puns (auguons) Etn. IV, 27. šis baļķis nav lāgā nuokantē̦ts: vietām ir ieleņi, vietām puni Wend. brandvīnu pārde̦vuši ar tādiem nuo bē̦rza puna taisītiem kausiņiem Upīte Medn. laiki 8. pīpējuši savus nuo bē̦rza puna iztaisītuos ķuļķīšus A. XX, 231. puna galva, ein Trotzkopf Ar. - puņu vē̦de̦rs, ein Dickbauch U.; puņu mute, ein dickes Gesicht U. - pune, ein Flachsgeblnde U. Zu pauna (s. dies und auch Būga PFB. LXVI, 229 und LXVII, 243).

Avots: ME III, 413

I pūte Elv., Manz., U., pùte C., PS., pûte ² Līn., Iw., Dond., pùte ² Kl., pùts ² , -s Warkh., Gr.-Buschhof, Warkl., pūts (i-Stamm?) Wessen, eine Blase; eine Blatter: Sprw. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas. nuo mazas pūtītes izceļas liels auguons. re̦dzam lāsē it kâ pe̦ldam mazu pūtīti Vēr. II, 1058. tâ strādāju, ka dabūju pūtes ruokā Dond. uz afrikāņa ādas nere̦dz ne˙vienas pūtītes A. v. J. 1899, S. 149. tu ieraudzīsi uz pamātes krūtīm baltu pūtīti LP. VI, 791. puns tavā pierītē, pūte (Var.: auguons) mēles galiņā BW. 20920. kad kāda cilvē̦ka miesas ādā... viena balta pūtē me̦tas Glück III Mos. 13, 2. tiem būs... par trumiem tapt, kas izsitas ar pūtēm II Mos. 9, 9. nuomete... putni savus karstus sārņus man acīs, tâ ka baltas pūtītes manās acīs uzlēce Tobias 2, 10. pūtis (n. pl.) "verheilte Wunden, Geschwüre" Sermus. pūtes od. pūtis, feine Ausschläge Adsel. Zu pùst.

Avots: ME III, 452

pũznis,

1) Fauliges, Eiterndes
U.; der Plur, pũžņi, pùžņi ² Kl., Mar., auch pūšņi, Eiter: viņam auguons pārtrūcis, - pūžņi nāk ārā Mar. n. RKr. XV, 132. acu pūžņi, Augenbutter Dr. pa acīm nākuši vēl pūžņi ārā, kamē̦r tad nuomirusi LP. VII, 1115;

2) pùznis ² Ekengraf, Lager, Lagerstätte eines Tieres
N.-Sessau n. U., der Haufe: skudru pūznis, = sk. pūlis, der Ameisenhaufe U., Mar.: kâ skudrītes siliņā lielu pūzni (Var.: pūli) savilkušas BW. 34218. kur tik ciņuos uodžu bari savus pūžņus cē̦luši MWM. X, 257;

3) fig., miega pūznis (pũzna Līn.), ein verschlafener Mensch, eine Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, apiet savu rudzu lauku; kas bij kāda miega pūzne, i[r] ap dārzu neapgāja BW. 32550 var. es jau tevi neprecēšu, tādu slinku miega pūzni 15235. miega pūžņi, vai celsities? saule jau gabalā! LP. IV, 128; niķu pūznis, ein nückischer, launischer Mensch LP. I, 138. Zu pũt (s. dies) und an. fúke "Stank" (s. Persson Beitr. 465 f.) resp. li. pũz[d]nis "faulendes Holz" in Dusetos n. PFB. LXV, 321.

Avots: ME III, 453, 454

siẽtêt "vor Eiter weiss werden": auguons sāk sietēt Salis; zu siẽte.

Avots: ME III, 861

špe̦tns: mit -e- auch Kaltenbr.; š. suns Pas. IX, 459 (aus Jāsmuiža). ‡ Subst. spe̦tnums, Bosheit (?): tur naids un š. kâ auguons tūkst Rainis Dz. un d. I ² , 450.

Avots: EH II, 654

strũglaîns Dunika, geschichtet U.; streifig Dunika: str. kartupelis, auguons, debess Dunika.

Avots: ME III, 1097

strutât (li. strutoti Miežinis),

1) strutât PS., U., -ãju, strutêt U., Kl., -ẽju, strutuôt
U., eitern: vātis strutuoja MWM. VI, 475. kauls sāk trupēt un strutuot A. XX, 91. trums..., kas... sāpējis un strutājis Aps. auguons ilgi strutuo un negrib aizdzît Etn. IV, 21. trešais,... brūcēs strutē̦dams, kāpj nuo klints A. XVII, 584;

2) strutêt, strutuôt, (über bemooste Steine od. durch sumpfigen Boden) sickern (vom Wasser)
Spr.

Avots: ME III, 1096

struvêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) durch herabfliessenden Schmutz od. Wasser streifig, unsauber, verschossen werden
sarkanais lakats, kad dabūs lietu, sāks struvēt Jürg. nuoputējuši luogi pēc lietus struvē ebenda. de̦guns vienumē̦r struvēt (struvē Kreuzb.) struv (ist mit Rotz besudelt) Lub.;

2) eitern
Spr., Golg., Fest., Bers., Sessw., Saikava, Kl., Arrasch, Warkl.: auguons jau sācis struvēt Arrasch, Warkl. rē̦ta struvēt struv Fest. kājas struvē DL. Zu straujš.

Avots: ME III, 1096, 1097

‡ truļaks Siuxt "kāds organismā iekļuvis lieks priekšme̦ts": ūka ir re̦sns, ciets t. pašās žaunās. nuo auguona iznāca tāds t., un auguons sāka dzīt.

Avots: EH II, 698

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359

I uzsust,

1) gebähnt aufgehen (von Geschwüren):
auguons uzsutis Bauske;

2) noch länger müssig liegen oder schlafen:
u. vēl kādu stundu Bauske.

Avots: ME IV, 386

uztrũkt: (auguons) uztrūka Brasche Anl. 402.

Avots: EH II, 737

uztrũkt, aufbrechen (intr.), entzweigehen Wid.: auguons uztrūcis. Refl. -tiês, aufschrecken (intr.), auffahren Spr.: uztrūkties nuo miega. uztrūkties kājās.

Avots: ME IV, 393

uztûkt, aufschwellen L.: auguons uztūcis. kājas uztūkušas. - Subst. uztûkums, die Geschwulst.

Avots: ME IV, 394

I vâts, -s: "auguons" Liepna; trums kaklā, v. sirdī BW. 8424, 1. ber, dieviņ, ļaužu mēles baltajām vātiņām! 8626 var. uguņu v. (mit â ² ) Siuxt "ugunspuķe".

Avots: EH II, 766

ve̦lnuôt, den Teufel anrufen: zē̦ns devās... laukā ve̦lnuodams..., kuo mēle nesa Izglītība v. J. 1910, S. 643. "kāds ve̦lns..." ve̦lnuo vien katru baltu stundu! uzmetīsies auguons mēlē Domas IV, 235.

Avots: ME IV, 533

‡ vātele, Demin. zu vâts I: ar vātelēm sarauts (vīrs) Pas. XII, 436 (aus Kalupe). (v)âtelîte Cibla "auguons".

Avots: EH II, 765