diezins
[dìezins 2 Mar. "jem., der häufig die Redensart die(v)s zin (Gott weiss) gebraucht".]
Avots: ME I, 487
Avots: ME I, 487
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'diezin' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'diezin' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (55)
aizņemt
àizņemt,
1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;
2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;
3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;
4) ein wenig nehmen,
a) berühren einen Ort,
b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,
c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:
a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;
b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;
c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;
5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;
6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;
7)
a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;
b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;
8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,
1) etwas von jem. für sich nehmen,
a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;
b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;
2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;
3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;
4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.
Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.
Avots: ME I, 42, 43
1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;
2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;
3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;
4) ein wenig nehmen,
a) berühren einen Ort,
b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,
c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:
a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;
b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;
c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;
5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;
6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;
7)
a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;
b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;
8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,
1) etwas von jem. für sich nehmen,
a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;
b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;
2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;
3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;
4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.
Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.
Avots: ME I, 42, 43
apkopt
apkùopt [li. apkuõpti], tr.,
1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;
2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;
3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;
4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,
1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;
2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.
Avots: ME I, 97
1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;
2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;
3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;
4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,
1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;
2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.
Avots: ME I, 97
ārīties
ârîtiês C., albern, extravagant, stolz sich gebärden: kaklā gan viens uotram nee̦sam kārušies, nee̦sam diezin kā mutējušies un ārījušies RA. [Wohl zu ârs.]
Avots: ME I, 243
Avots: ME I, 243
atpakaļ
atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,
1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;
2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;
3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.
Avots: ME I, 180, 181
1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;
2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;
3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.
Avots: ME I, 180, 181
atskatīties
atskatîtiês,
2): nespēja Annele visu tuo a., kad jau... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 228;
3): auch Frauenb.; ‡
4) verweilen:
diezin, kur tas tagad atskatās! ... laikam vēl ir ... pilsē̦tā Janš. Bandavā I, 241.
Avots: EH I, 166
2): nespēja Annele visu tuo a., kad jau... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 228;
3): auch Frauenb.; ‡
4) verweilen:
diezin, kur tas tagad atskatās! ... laikam vēl ir ... pilsē̦tā Janš. Bandavā I, 241.
Avots: EH I, 166
bēte
‡ *bēte, Unglück, Malheur Dond.: viņš nu ir bētē. - diezin, kā izkļūs laukā! Durch d. Bete aus frz. bête.
Avots: EH I, 217
Avots: EH I, 217
būt
bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,
1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];
2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;
3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;
4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;
5) mit abhängigem Inf.,
a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;
b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;
6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;
7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;
8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,
a) das Futurum exactum aus,
b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,
a) du wirst das getan haben;
b) du hast wohl das getan;
9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;
10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]
Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah
Avots: ME I, 359, 360
1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];
2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;
3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;
4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;
5) mit abhängigem Inf.,
a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;
b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;
6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;
7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;
8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,
a) das Futurum exactum aus,
b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,
a) du wirst das getan haben;
b) du hast wohl das getan;
9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;
10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]
Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah
Avots: ME I, 359, 360
čīkstoņa
čĩkstuoņa,
1) andauerndes, lautes Knarren, Knistern, das Geknarre:
durvju č. A. XX, 122. nuo mākuoņiem vientuļā čīkstuoņā birst sniega pārslas;
2) etwas, was knarrt:
diezin, kamdēļ tev tās čīkstuoņas (knarrende Stiefel) vajadzēja Poruks. visās istabās čīkstuoņu krē̦sli.
Avots: ME I, 416
1) andauerndes, lautes Knarren, Knistern, das Geknarre:
durvju č. A. XX, 122. nuo mākuoņiem vientuļā čīkstuoņā birst sniega pārslas;
2) etwas, was knarrt:
diezin, kamdēļ tev tās čīkstuoņas (knarrende Stiefel) vajadzēja Poruks. visās istabās čīkstuoņu krē̦sli.
Avots: ME I, 416
čupāt
čupât, -āju, čupuôt Karls., [Wid.], tr., häufeln, in Haufen sammeln Spr. Refl. -tiês, sich in Haufen sammeln: diezin kas šuodien par svē̦tkiem: cilvē̦ki čupājas vien Mar. n. RKr. XV, 111.
Avots: ME I, 421
Avots: ME I, 421
dēgzna
diez
diezi
dzeguze
dze̦guze, [dze̦gûze 2 Lin., Bauske, Lis., dze̦guôze (> infl. dzagûz`e, BW. 33612 und Warkhl.). dze̦guse Kl., dze̦gusis Ruj.], Demin. dze̦guzīte, dze̦guztiņa BW. 10074. dze̦guozīte (Krohten n. BW. 19108. 1).
1) der Kuckuck:
dze̦guze kukuo, kūkuo, auch zvana AP. n. U. tas vairs dze̦guzes nedzirdēs od. diezin, vai tas vairs dzirdēs dze̦guzi kukuojam, sagt man von einem Kranken, dessen Genesung sehr zweifelhaft ist. kad tik tavu nuoduomu dze̦guze neaizkūkuo Janš. Bada dze̦guze. der Wiedehopf;
2) eine Blume,
n. K. Müller 88 Fünffingerkraut, wohl Knabenkraut (Orchis) od. Kuckucksblume (Lychnis flos cuculi): dze̦guzes siešu pušķī Lautb.;
3) dze̦guzes asaras, rote Punkte auf Blättern. hauptsächlich auf Ellernblättern
Skuja. Zu li. gegužė˜ [woraus wohl gegà resp. gẽgė (wovon gegẽlė und gegùtė) abstrahiert, vgl. Niedermann Festgabe A. Kaegi 83], apr. geguse, [aruss. (bei Соболевскiй Лекцiи 4 143) жегъзуля, an. gaukr "Kuckuck", s. Meillet MSL. XII, 213 f. und Trautmann Wrtb. 81 f.]
Avots: ME I, 539, 540
1) der Kuckuck:
dze̦guze kukuo, kūkuo, auch zvana AP. n. U. tas vairs dze̦guzes nedzirdēs od. diezin, vai tas vairs dzirdēs dze̦guzi kukuojam, sagt man von einem Kranken, dessen Genesung sehr zweifelhaft ist. kad tik tavu nuoduomu dze̦guze neaizkūkuo Janš. Bada dze̦guze. der Wiedehopf;
2) eine Blume,
n. K. Müller 88 Fünffingerkraut, wohl Knabenkraut (Orchis) od. Kuckucksblume (Lychnis flos cuculi): dze̦guzes siešu pušķī Lautb.;
3) dze̦guzes asaras, rote Punkte auf Blättern. hauptsächlich auf Ellernblättern
Skuja. Zu li. gegužė˜ [woraus wohl gegà resp. gẽgė (wovon gegẽlė und gegùtė) abstrahiert, vgl. Niedermann Festgabe A. Kaegi 83], apr. geguse, [aruss. (bei Соболевскiй Лекцiи 4 143) жегъзуля, an. gaukr "Kuckuck", s. Meillet MSL. XII, 213 f. und Trautmann Wrtb. 81 f.]
Avots: ME I, 539, 540
dzēst
dzèst od. dzest, [dzešu od.] dzèšu, dzèsu [od. dzesu], tr., löschen: kas man nede̦g, tuo es nedzešu. nedzes sveci, diezin vai iededzināsi. krauklītis man uogles dzēsa. uguns dzēsēji dzeš uguni. nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk. Fig., löschen. tilgen: slāpes, parādus dz. dienas dzēst, gewisse Tage Gehorch leisten: muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku, dienu dzēst bijis jāiet Etn. IV, 148. Zu li. gèsti "erlöschen" (intr.). gesýti "löschen", aksl. gasiti "erlöschen"; [vgl. dazu Pedersen IF. V, 47 und Materiały i prace I, 169. Scheftelowitz IF. XXXIII, 155. Hirt PBrB. XXIII, 352. Berneker Wrtb. I, 295. Trautmann Wrtb. 86. Boisacq Dict. 856 unter σβέννῦμι
Avots: ME I, 549
Avots: ME I, 549
galēt
I galêt, - ẽju,
1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;
2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;
3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,
1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;
2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;
3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];
4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].
Avots: ME I, 591
1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;
2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;
3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,
1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;
2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;
3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];
4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].
Avots: ME I, 591
grūst
grûst,
4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡
5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡
6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡
7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,
1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡
2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.
3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡
4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.
Avots: EH I, 412
4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡
5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡
6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡
7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,
1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡
2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.
3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡
4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.
Avots: EH I, 412
iekampt
ìekàmpt,
1) eine Bisswunde beibringen:
suņi iekampa viņai lieluos MWM. X, 577;
2) einschnappen, schnappend einnehmen:
Sprw. labs suns vēl sprāgdams zemi mutē iekampj. ragana iekampuse pilnu muti un pruom LP. V, 8. diezin, kuo gan iekampis, ka tik aplam trakuo? J. R. VII, 73.
Avots: ME II, 24
1) eine Bisswunde beibringen:
suņi iekampa viņai lieluos MWM. X, 577;
2) einschnappen, schnappend einnehmen:
Sprw. labs suns vēl sprāgdams zemi mutē iekampj. ragana iekampuse pilnu muti un pruom LP. V, 8. diezin, kuo gan iekampis, ka tik aplam trakuo? J. R. VII, 73.
Avots: ME II, 24
ievaļot
izgandēt
izgandêt, intr.,
1) verderben, zugrunde gehen:
tu izgandēsi pats LP. V, 415;
2) verkommen, ausgehungert sein:
ve̦cs, izgandējis zirgs LP. IV, 67. Neben izgandējis sehr oft izgandis, f. - usi, verkommen, ausgehungert: diezin, kas nuoticis manam teļam, paliek tāds izgandis, skaidri izdilst Naud., Siuxt. izgandis kâ vilks Naud. izgandusi kāre (Heisshunger) pēc ievārījuma Kleinb. Subst. izgandums, der Heisshunger: nelāgais, zvēriskais izgandums pieaug Kleinb.
Avots: ME I, 736
1) verderben, zugrunde gehen:
tu izgandēsi pats LP. V, 415;
2) verkommen, ausgehungert sein:
ve̦cs, izgandējis zirgs LP. IV, 67. Neben izgandējis sehr oft izgandis, f. - usi, verkommen, ausgehungert: diezin, kas nuoticis manam teļam, paliek tāds izgandis, skaidri izdilst Naud., Siuxt. izgandis kâ vilks Naud. izgandusi kāre (Heisshunger) pēc ievārījuma Kleinb. Subst. izgandums, der Heisshunger: nelāgais, zvēriskais izgandums pieaug Kleinb.
Avots: ME I, 736
kad
kad (li. kadà, kàd),
1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;
2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;
3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!
4) als unterordnende Konjuktion -
a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;
b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;
c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;
d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;
e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;
f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;
g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;
5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;
6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;
[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.
Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]
Avots: ME II, 131
1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;
2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;
3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!
4) als unterordnende Konjuktion -
a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;
b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;
c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;
d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;
e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;
f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;
g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;
5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;
6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;
[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.
Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]
Avots: ME II, 131
kaisla
kaisla "Sumpf"[?]: zirgi... aizskrējuši diezin kur kaislā Siuxt, Aahof. [Vgl. kaîsls 2 .]
Avots: ME II, 134
Avots: ME II, 134
kas
kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),
1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;
2) als Relativpronomen, -
a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;
b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:
a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;
b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;
3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]
Avots: ME II, 166, 167, 168
1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;
2) als Relativpronomen, -
a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;
b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:
a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;
b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;
3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]
Avots: ME II, 166, 167, 168
kramstīt
kràmstît, C., - u, - ĩju, tr., freqn. zu krìmst, knabbern, schubben, lausen (von Pferden), nagen, reiben U. Refl. - tiês,
1) mit den Zähnen etw. Essbares zu erlangen suchen, greifen, haschen nach etw.
[Lub., Kl., Fest., Stelp.]: zirgi aŗuot dažkārt kramstās Lasd., Spr. lai zirgs diezin kâ paēdis, bet tik˙līdz kuo viņu ņemsi cieti vai jūgsi iekšā, viņš tūliņ kramstās pēc ēšanas Etn. III, 64;
2) zugreifen, stehlen:
kramšķis, kramslis - kas kramstās, zuog Etn. IV, 97. [Vgl. li. krámščioti "изрѣдка покусывать".]
Avots: ME II, 258
1) mit den Zähnen etw. Essbares zu erlangen suchen, greifen, haschen nach etw.
[Lub., Kl., Fest., Stelp.]: zirgi aŗuot dažkārt kramstās Lasd., Spr. lai zirgs diezin kâ paēdis, bet tik˙līdz kuo viņu ņemsi cieti vai jūgsi iekšā, viņš tūliņ kramstās pēc ēšanas Etn. III, 64;
2) zugreifen, stehlen:
kramšķis, kramslis - kas kramstās, zuog Etn. IV, 97. [Vgl. li. krámščioti "изрѣдка покусывать".]
Avots: ME II, 258
kulstīt
kul˜stît [(li. kulstyti Lit. Mitt. II, 58 f.), kulˆstît 2 Līn.], -u, -ĩju, tr., freqn. zu kul˜t,
1) [kulstît Dunika u. a.], wiederholt schlagen:
kulstīja ar pātagu ežmali Seib.;
2) Flachs schwingen, reinigen:
pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama BW. 21901. pē̦rnie lini nekulstīti, aizpē̦rnie kaņepāji BW. 15606. Refl. -tiês,
1) wiederholt schlagen, klopfen:
viņa kulstās ar kājām pa zemi Purap.;
2) sich umhertreiben:
diezin, kur mūsu puisis kulstās pa naktīm apkārt Ahs. Subst. kul˜stĩjums, der gereinigte Flachs, die Reinigung des Flachses: liniem jāpane̦s kulstījums LP. VI, 36; kulstîšana, das Schwingen, Reinigen des Flachses; kulstîtãjs, einer, der den Flachs schwingt.
Avots: ME II, 308
1) [kulstît Dunika u. a.], wiederholt schlagen:
kulstīja ar pātagu ežmali Seib.;
2) Flachs schwingen, reinigen:
pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama BW. 21901. pē̦rnie lini nekulstīti, aizpē̦rnie kaņepāji BW. 15606. Refl. -tiês,
1) wiederholt schlagen, klopfen:
viņa kulstās ar kājām pa zemi Purap.;
2) sich umhertreiben:
diezin, kur mūsu puisis kulstās pa naktīm apkārt Ahs. Subst. kul˜stĩjums, der gereinigte Flachs, die Reinigung des Flachses: liniem jāpane̦s kulstījums LP. VI, 36; kulstîšana, das Schwingen, Reinigen des Flachses; kulstîtãjs, einer, der den Flachs schwingt.
Avots: ME II, 308
kurēt
kurêt, -u od. -ẽju, -ẽju,
1) tr., heizen
[Stelp.]: krāsni. nevajaga diezin kâ kurēt (pirti) JK. V, 56. kurē siltu istabiņu BW. 18536, 2. auksta tautu istabiņa, piecas dienas nekurē̦ta 16981 ;
2) intr., heizen, geheizt werden:
tautu dē̦lu istabiņa piecas dienas nekurēj[u]se BW. 21058 ; kuruoša krāsns, brennender Ofen: māte ieme̦t ādu kuruošā krāsnī JK. V, 143. Refl. -tiês, heizen, geheizt werden, brennen: mājā ceplis kurējās BW. 12851. uz kalniņa kurējusies uguns LP. VII, 1058. Zu kurt.
Avots: ME II, 322
1) tr., heizen
[Stelp.]: krāsni. nevajaga diezin kâ kurēt (pirti) JK. V, 56. kurē siltu istabiņu BW. 18536, 2. auksta tautu istabiņa, piecas dienas nekurē̦ta 16981 ;
2) intr., heizen, geheizt werden:
tautu dē̦lu istabiņa piecas dienas nekurēj[u]se BW. 21058 ; kuruoša krāsns, brennender Ofen: māte ieme̦t ādu kuruošā krāsnī JK. V, 143. Refl. -tiês, heizen, geheizt werden, brennen: mājā ceplis kurējās BW. 12851. uz kalniņa kurējusies uguns LP. VII, 1058. Zu kurt.
Avots: ME II, 322
kurš
kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:
1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt
a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?
b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;
c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;
2) als Relativpronomen,
a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;
b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;
c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;
3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;
4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]
Avots: ME II, 328
1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt
a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?
b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;
c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;
2) als Relativpronomen,
a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;
b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;
c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;
3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;
4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]
Avots: ME II, 328
labs
labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),
1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;
2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;
3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;
4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;
5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;
6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;
7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);
8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;
9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;
10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;
11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;
12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;
13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]
Avots: ME II, 397, 398
1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;
2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;
3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;
4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;
5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;
6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;
7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);
8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;
9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;
10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;
11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;
12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;
13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]
Avots: ME II, 397, 398
ļauns
ļaũns,
1) böse, übel:
ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek briesmīgi ļauns LP. IV, 24. ļauni gari, böse Geister. Sprw.: tā jau pasaules alga, labam ļauna atmaksa. es savai līgavai ļauna varda nesacīju BW. 22710. ļauna diena, s. ļaundieniņa. (Als Subst.) der Böse, das Bose, das Übel: ļaunam ļauni darbi. Sprw.: labs nav bez ļauna. ne˙ka ļauna neduomādams, viņš negāja pie uguns Dīcm. I, 16. tev ļauns ne˙kas nenuotiks LP. VII, 232. tie ļauniņa nedarīja BW. 6464. ļaunu od. par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: neņem par ļaunu, (ļaunu BW. 25484), ļaunā! ar ļaunu ne˙kā laba neizdarīsi. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu Etn. I, 55;
2) link, verkehrt:
ļaunā puse, die linke Seite: drēbēm jāapgriež ļaunā puse Tr. 507. [Am ehesten wohl identisch mit li. liáunas "geschmeidig, biegsam, lose; bose" (s. Leskien Nom. 355, Persson BB. XIX, 279 ff., v, d. OstenSacken IF. XXXIII, 222 f., Būga KZ. LII, 91, der hinsichtllch der Bedeutung auf slav. lǫkavъ "ränkevoll, bosartig" verweist; s. auch die Parallelen bei Berneker Wrtb. I, 740) und (etwa mit einer Urbedeutung "lose") ein Verbaladjektiv zu ļaũt (s. dies), s. Persson Beitr. 711; dass hierher auch slav. ľutъ "grimmig, grausam" gehore (wie Mikkola RSI. I, 9 und v. d. OstenSacken 1. c. annehmen), ist wegen der teilweise abweichenden Bedeutung und Intonatlon (serb. ljût) recht zweifelhaft. Zur Bed. 2 vgl. semasiologisch estn. paha "schlecht, übel, bose": (Komparativ) pahem "link", pahem-pōl "auf der verkehrten Seite".]
Avots: ME II, 532
1) böse, übel:
ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek briesmīgi ļauns LP. IV, 24. ļauni gari, böse Geister. Sprw.: tā jau pasaules alga, labam ļauna atmaksa. es savai līgavai ļauna varda nesacīju BW. 22710. ļauna diena, s. ļaundieniņa. (Als Subst.) der Böse, das Bose, das Übel: ļaunam ļauni darbi. Sprw.: labs nav bez ļauna. ne˙ka ļauna neduomādams, viņš negāja pie uguns Dīcm. I, 16. tev ļauns ne˙kas nenuotiks LP. VII, 232. tie ļauniņa nedarīja BW. 6464. ļaunu od. par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: neņem par ļaunu, (ļaunu BW. 25484), ļaunā! ar ļaunu ne˙kā laba neizdarīsi. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu Etn. I, 55;
2) link, verkehrt:
ļaunā puse, die linke Seite: drēbēm jāapgriež ļaunā puse Tr. 507. [Am ehesten wohl identisch mit li. liáunas "geschmeidig, biegsam, lose; bose" (s. Leskien Nom. 355, Persson BB. XIX, 279 ff., v, d. OstenSacken IF. XXXIII, 222 f., Būga KZ. LII, 91, der hinsichtllch der Bedeutung auf slav. lǫkavъ "ränkevoll, bosartig" verweist; s. auch die Parallelen bei Berneker Wrtb. I, 740) und (etwa mit einer Urbedeutung "lose") ein Verbaladjektiv zu ļaũt (s. dies), s. Persson Beitr. 711; dass hierher auch slav. ľutъ "grimmig, grausam" gehore (wie Mikkola RSI. I, 9 und v. d. OstenSacken 1. c. annehmen), ist wegen der teilweise abweichenden Bedeutung und Intonatlon (serb. ljût) recht zweifelhaft. Zur Bed. 2 vgl. semasiologisch estn. paha "schlecht, übel, bose": (Komparativ) pahem "link", pahem-pōl "auf der verkehrten Seite".]
Avots: ME II, 532
nīkt
nĩkt [auch Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Loddigeŗ N. - Peb., C., Arrasch, Jürg., Schujen, Wolm., Bl., Tr., Iw., Līn., Salis, Ruj., AP., nîkt Mar., nìkt Wohlfahrt, PS., Trik., Serbigal] (li. nỹkti "vergehen"), - stu, - ku, ņĩkt TR. II, 249; IV, 220, 317,
1) quienen, siechen, nicht gedeihen, verkommen, vergehen, zu nichte vergehen, verderben:
pirmie teļi nīkst. trums, ņīksti, nīksti! TR. IV, 199. tik˙pat tev diena nīka BW. 1873; nīkstamā kaite, die Schwindsucht Ahs.;
2) müssig dastehen, vor Langerweile vergehen:
kuo te nīkstuot? kādēļ necē̦rtuot? LP. VI, 398. diezin, cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nikuši IV, 201. Subst. nĩcẽjs, s. d.; nĩkšana, das Quienen, das Vergehen: pestīts tapšu, kad es miršu, nuo šīs vājas būdiņas, nīkšanas un grūtības GL. [Wohl zu nikt, nicinât, niecinât, niẽks, nīca (s. dies), li. naikìnti "tilgen", s. Miklosich Etym. Wrtb. 215.]
Avots: ME II, 747
1) quienen, siechen, nicht gedeihen, verkommen, vergehen, zu nichte vergehen, verderben:
pirmie teļi nīkst. trums, ņīksti, nīksti! TR. IV, 199. tik˙pat tev diena nīka BW. 1873; nīkstamā kaite, die Schwindsucht Ahs.;
2) müssig dastehen, vor Langerweile vergehen:
kuo te nīkstuot? kādēļ necē̦rtuot? LP. VI, 398. diezin, cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nikuši IV, 201. Subst. nĩcẽjs, s. d.; nĩkšana, das Quienen, das Vergehen: pestīts tapšu, kad es miršu, nuo šīs vājas būdiņas, nīkšanas un grūtības GL. [Wohl zu nikt, nicinât, niecinât, niẽks, nīca (s. dies), li. naikìnti "tilgen", s. Miklosich Etym. Wrtb. 215.]
Avots: ME II, 747
nodūzenēt
nogrūst
nùogrûst [li. nugrústi], tr.,
1) abstossen:
ādu, kāju, ruoku. kungs nuogrūda riteņus nuo ratiem II Mos. 14, 25. [nuogrūsti (von den Hülsen befreite?) mieži Etn. II, 6];
2) hinabstossen:
tu nuogrūdi (mani) tumsībā GL.;
3) verlegen, verstecken:
diezin, kur saimnieks nuogrūdis klēts atslē̦gu Sassm. n. RKr. XVII, 41;
4) verspielen, vergeuden:
viņš vakar nuogrūdis daudz naudas. Refl. - tiês, sich abstossen: lai ragana nuodūrās (Var.: nuogrūžas) BW. 32472, 8.
Avots: ME II, 787
1) abstossen:
ādu, kāju, ruoku. kungs nuogrūda riteņus nuo ratiem II Mos. 14, 25. [nuogrūsti (von den Hülsen befreite?) mieži Etn. II, 6];
2) hinabstossen:
tu nuogrūdi (mani) tumsībā GL.;
3) verlegen, verstecken:
diezin, kur saimnieks nuogrūdis klēts atslē̦gu Sassm. n. RKr. XVII, 41;
4) verspielen, vergeuden:
viņš vakar nuogrūdis daudz naudas. Refl. - tiês, sich abstossen: lai ragana nuodūrās (Var.: nuogrūžas) BW. 32472, 8.
Avots: ME II, 787
nokulstīt
nùokul˜stît, [nuôkulˆkstît 2 Dunika], tr., freqn. zu nùokul˜t, wiederholt abklopfen, abschlagen, Flachs schwingen: viņš nuoguldināja nuokulstītuo sauju Vēr. II, 196. [Refl. -tiês, sich herumtreiben: diezin kur izgājušu nakti nuokulstījies; pārnāca tik šuorīt gaismā Janš. Dzimtene 2 I, 66.]
Avots: ME II, 803
Avots: ME II, 803
nolikt
nùolikt, tr.,
1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];
2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;
3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;
4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];
5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;
[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,
1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;
2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;
3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.
Avots: ME II, 810, 811
1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];
2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;
3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;
4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];
5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;
[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,
1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;
2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;
3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.
Avots: ME II, 810, 811
notaisīt
nùotàisît,
1): n. kādam priekšme̦tam slīpu galu Druw.;
2): aprunās ... nuotaisīs mūs abas par diezin kādām Janš. Apsk. 1903, S. 113;
4): auch Frauenb.; tik nikns buršanā, ka ... viņa nuotaisītus cilvē̦kus jeb luopus ... vis˙gudrākie nevarējuši glābt Pumpurs Raksti II, 163; ‡
5) = sarìkuôt: jie nuotaisa kāzas Pas. V, 295 (aus Welonen); ‡
6) "taisuot sabuojāt" Lixna. Refl. -tiês,
1): laiks nuotaisījies uz ilgāku salu Brigadere Dievs, daba, darbs 229;
3): saņe̦mdams ruokas dūrēs un nuotaisīdamies kauslim pretim Saul. Burtnieks 1936, S. 91.
Avots: EH II, 99
1): n. kādam priekšme̦tam slīpu galu Druw.;
2): aprunās ... nuotaisīs mūs abas par diezin kādām Janš. Apsk. 1903, S. 113;
4): auch Frauenb.; tik nikns buršanā, ka ... viņa nuotaisītus cilvē̦kus jeb luopus ... vis˙gudrākie nevarējuši glābt Pumpurs Raksti II, 163; ‡
5) = sarìkuôt: jie nuotaisa kāzas Pas. V, 295 (aus Welonen); ‡
6) "taisuot sabuojāt" Lixna. Refl. -tiês,
1): laiks nuotaisījies uz ilgāku salu Brigadere Dievs, daba, darbs 229;
3): saņe̦mdams ruokas dūrēs un nuotaisīdamies kauslim pretim Saul. Burtnieks 1936, S. 91.
Avots: EH II, 99
novilkt
nùovìlkt [li. nuvil˜kti], tr.,
1) ab-, ausziehen:
ādu, kre̦klu, gre̦dze̦nu. es tev ādu pār acīm nuovilkšu! [šī āda neduodas nuove̦lkama U., dies Fell lässt sich nicht abziehen.] nuomirušam nuovilka drēbes. puspuvis ābuols karstumu nuove̦lk Etn. IV, 114. ārējās ruobežas iespējams nuovilkt Stari II, 958;
2) beziehen:
visas malas nuovilktas ar zirnekļiem;
3) herabziehen:
man šķiet, ka es varētu mēnesi nuovilkt zeme Rainis. kažuoks zē̦nam nuovilka ple̦cus MWM. VI, 120;
4) langsam reden, lange ziehen:
"ļaus, lai citi pa galvu dancuo?"sieva nuovilka Baltp. Refl. -tiês,
1) sich ab-, ausziehen:
tad nuove̦lkas bikses LP. VI, 22. puisis nuovilcies un gājis dārza dīķī mazgāties VI, 67;
2) sich beziehen, bewölken:
visas malas nuovilkušās ar zirnekliem. gaiss nuove̦lkas ar mākuoņiem Etn. II, 73, Ahs.;
3) sich langsam wohin begeben:
diezin, kur puika atkal nuovilcies;
[4) sich aufhalten, sich verzögern
U.;
5) das Haar wechseln:
guovs jau nuovilkusies Infl. n. U.] Subst. nùovìlkums, der Abzug, Abdruck.
Avots: ME II, 886, 887
1) ab-, ausziehen:
ādu, kre̦klu, gre̦dze̦nu. es tev ādu pār acīm nuovilkšu! [šī āda neduodas nuove̦lkama U., dies Fell lässt sich nicht abziehen.] nuomirušam nuovilka drēbes. puspuvis ābuols karstumu nuove̦lk Etn. IV, 114. ārējās ruobežas iespējams nuovilkt Stari II, 958;
2) beziehen:
visas malas nuovilktas ar zirnekļiem;
3) herabziehen:
man šķiet, ka es varētu mēnesi nuovilkt zeme Rainis. kažuoks zē̦nam nuovilka ple̦cus MWM. VI, 120;
4) langsam reden, lange ziehen:
"ļaus, lai citi pa galvu dancuo?"sieva nuovilka Baltp. Refl. -tiês,
1) sich ab-, ausziehen:
tad nuove̦lkas bikses LP. VI, 22. puisis nuovilcies un gājis dārza dīķī mazgāties VI, 67;
2) sich beziehen, bewölken:
visas malas nuovilkušās ar zirnekliem. gaiss nuove̦lkas ar mākuoņiem Etn. II, 73, Ahs.;
3) sich langsam wohin begeben:
diezin, kur puika atkal nuovilcies;
[4) sich aufhalten, sich verzögern
U.;
5) das Haar wechseln:
guovs jau nuovilkusies Infl. n. U.] Subst. nùovìlkums, der Abzug, Abdruck.
Avots: ME II, 886, 887
nozavēt
nùozavêt, tr., bezaubern, verhexen: lai ne˙kāds zavadnieks gulē̦lājus nenuozavē̦tu BW. III, 1, 95. [diezin, kuo mūsu Rute gribēs nuozavēt vai pieburt, Lieldienas rītā tik agri skriedama pa āru Janš. Dzimtene V, 224.]
Avots: ME II, 890
Avots: ME II, 890
pagalde
pagalde, pagalˆds, der Raum unter dem Tisch: pabenke un pagalde piekŗautas izdze̦rtām pudelēm Sudr. E. izslaucīja pagaldu tīru LP. VII, 280. kuo tie mūsu cāļi lasa, pa pagaldi (Var.: pagaldē, pagaldā, pa pagaldu, pagaldēm) staigādami? BW. 20880. Am gebräuchlichsten der Lok. pagalˆdê, pagaldâ, auch pagaldî 1499fi, unter dem Tisch, pagaldês, unter den Tischen. kājas likt savā pagaldē, seine eigene Wirtschaft anfangen: ēd, kamē̦r pie ve̦cākiem! diezin, kâ ies, kad liksi kājas savā pagaldē Etn. II, 188. meklē savu grāmatu pagaldēs un pagultes LA.
Avots: ME III, 26
Avots: ME III, 26
papūst
papùst: papūte liels vējš Pas. IX, 79. muļķītis papūta rupjuo galu VIII, 266. nāk paši nuo sevis, diezin kāda vēja papūsti Janš. Mežv. ļ. II, 12. papūti, vējiņ! Tdz. 39551.
Avots: EH XIII, 165
Avots: EH XIII, 165
pārsedlot
pãrse̦dluôt: (fig.) e̦smu studējis teoloģiju, bet turpmāk diezin vai nepārse̦dluošu uz medicīnu Janš. Dzimtene II, 164.
Avots: EH XIII, 210
Avots: EH XIII, 210
piederēt
pìederēt,
1) gehören:
pašiem piede̦r diena, pašiem nakts Upīte Medn. laiki 41. kas puišam meitu liedz? puišam meita piederēja BW. 112I7. kas man tika, kas mīlēja, - tam es pati piederēju Biel. I847. pieši piede̦r pie zābaka Rkr. VIII, 59;
2) passen, anstehn, sich geziemen:
kâ piede̦r, tâ gāzīs, wie's sein soll, so wird man werfen Manz. I0 Gespr. kuoši piederēt, gut (an)stehen. tā bante drēbei labi piede̦r, das Band passt zu dem Zeuge U. dancuo, māsiņ, gan skaišķi piede̦r! RKr. VIII, 60. (kumeliņš) stalti piede̦rē̦tu saiminieka dēliņam BW. 3I073. piederēja ganiņam zaļa rīkste ruociņā 6041. (vainaciņš) piederēt piederēja pie šmuidrā augumiņa 5400, 5. nepiede̦r div[i] šūpuļi istabā 11120. nestaigāju neceliņu, nepiede̦r staigājuot; nerunāju nevaluodas, nepiede̦r runājuot 8747. nepiede̦r, nepiede̦r, arājam klibuojuot 28266, 1. nemācēju autu siet, ne pēc sievas piederēt (Var.: nederēt nederēju vare̦n jauna tautiņās) 22042;
3) zudingen bei einer Verabredung:
pie algas piederēju vēl vienai aitai barību. Refl. -tiês, passen, sich geziemen: tas tâ piede̦ras, das gehört sich so U. nes[u] ar guodu vainadziņu, tas jaunai piede̦ras BW. 78. naida prāts viņam diezin kâ nepiederējās Vēr. v. J. 1903, S. 20.
Avots: ME III, 244
1) gehören:
pašiem piede̦r diena, pašiem nakts Upīte Medn. laiki 41. kas puišam meitu liedz? puišam meita piederēja BW. 112I7. kas man tika, kas mīlēja, - tam es pati piederēju Biel. I847. pieši piede̦r pie zābaka Rkr. VIII, 59;
2) passen, anstehn, sich geziemen:
kâ piede̦r, tâ gāzīs, wie's sein soll, so wird man werfen Manz. I0 Gespr. kuoši piederēt, gut (an)stehen. tā bante drēbei labi piede̦r, das Band passt zu dem Zeuge U. dancuo, māsiņ, gan skaišķi piede̦r! RKr. VIII, 60. (kumeliņš) stalti piede̦rē̦tu saiminieka dēliņam BW. 3I073. piederēja ganiņam zaļa rīkste ruociņā 6041. (vainaciņš) piederēt piederēja pie šmuidrā augumiņa 5400, 5. nepiede̦r div[i] šūpuļi istabā 11120. nestaigāju neceliņu, nepiede̦r staigājuot; nerunāju nevaluodas, nepiede̦r runājuot 8747. nepiede̦r, nepiede̦r, arājam klibuojuot 28266, 1. nemācēju autu siet, ne pēc sievas piederēt (Var.: nederēt nederēju vare̦n jauna tautiņās) 22042;
3) zudingen bei einer Verabredung:
pie algas piederēju vēl vienai aitai barību. Refl. -tiês, passen, sich geziemen: tas tâ piede̦ras, das gehört sich so U. nes[u] ar guodu vainadziņu, tas jaunai piede̦ras BW. 78. naida prāts viņam diezin kâ nepiederējās Vēr. v. J. 1903, S. 20.
Avots: ME III, 244
rats
rats (li. rãtas, ir. roth "Rad", ai. rátha-ḥ "Wagen"),
1) das Rad;
Plur. rati, Demin. auch ratutiņi BW. 18005, 2, verächtl. rateļi,
a) die Räder,
b) der Wagen:
Sprw. skrien od. šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi. tas iet visur līdza kâ piektais rats (gew.: ritenis). kâ priekšrati, tâ pakaļrati. juo ratus smērē, juo viegli te̦k. augsti, lē̦ze̦ni rati, hoher, niedriger Wagen; vienztrgu, divzirgu (divjūgu) rati, Ein-, Zweispännerwagen; līķa rati, der Leichenwagen; jumta rati, ein gedeckter Wagen: pūrvedi, kur jumta rati? lai māsas pūriņu nerasināja! BW. 16391. dzirnavu rats, das Mühlrad: spuoks... ielēca ūdenī, zem dzirnavu rata JK. V, 1, 47. luoku rats U., ein Rad aus einem Stück; gabalu rats U., ein Felgenrad, ratu gabali, die Felgen; dze̦lzu rati, mit Eisen beschlagene Räder U. laika rats, das Zeit-, Ewigkeitsrad R. Sk. II, 6. rats jāiegriež atkaļ ceļa iezēs R. Sk. II, 6. meiteni rateļuos vizinājis LP. VI, 844. maniem dzīves ratiem pārlūza ass JR. V, 110. - ratu beņķis U., die Felgenbank; ratu kakls od. stabs, ein Galgenschwengel U.; rata kalns, eine Anhöhe, auf der Verbrecher ans Rad gebunden wurden; ratu maule, das Innere der Radbüchse; ratu rumba,
a) die Radbüchse;
b) Schimpfwort: kuo tu rūci, ratu rumba? tev jau lāga neskanēja! BW. 875, 1; ratu spieķi, die Radspeichen;
2) iet, skriet, dzīt, nest ratā, pie rata, pa(r) ratu, uz ratu, an den Galgen, zum Henker, Teufel, Kuckuck gehen, jagen:
ej pie rata od. uz labu ratu! geh an den Galgen! U. skrej ratā! Purap. skrien kač (für kauču, kaut) ratā! laufe meinetwegen in die Hölle! Kl. ej ratā! man pašam paduoma diezgan Laud. visus aizdzīt pie rata A. XI, 829. aiztriekt tādus pie rata! A. v. J. 1897, S. 529. ja vēlreiz kaut kuo izdarīsi, tad zini, ka aiztriekšu pie rata MWM. VI, 193. "pie rata"! (zum Henker!) tâ valdnieks dusmīgi sauc A. v. J. 1897, S. 378. lai tas skrien vai par ratu A. v. J. 1896, S. 94. lai viņš iet pa ratu! Poruk. lai aiziet visas trīs par ratu Neik. uzteica dienastu un aizdzina par ratu LP. VII, 1192. aiznest pa ratu, sehr weit wegschaffen Celmiņ. aiznest tirguotāju pa ratu LP. VII, 763. zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu VII, 976;
3) greizie (auch līķu Grünh.) rati, der grosse Bär (Gestirn):
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ . . . sietiņu un greizuos ratus ar viņu gaŗuo, līkuo treili Janš. Dzimtene V, 174;
4) "die geraden oder gebrochenen Erhöhungen im Gewebe"
Ar., das Muster, die Art des Gewebes Jürg., "aude̦kla izskats, skatuoties uz tuo, kâ krustuojas dzijas" Mar. n. RKr. XV, 132: cūku rats Mar., unebenes, karriertes, dem Schweinsleder ähnliches Gewebe Sessw., Erlaa. vadmala nav labi ve̦lta: rats vēl re̦dzams Jürg. svārku ratā aust AP. smalku ratu vilnainītes BW. 14300. vienkārtnis e̦suot tāds aude̦kls, kuŗa rats e̦suot vis˙vienkāršākais. - Hierher gehört vielleicht auch das bei U. angeführte Sprw.: nu ir nuo rata ārā Seew., er ist aus der Art geschlagen, trägt sich unmodisch. Nebst lat. rota, and. rath "Rad" wohl zu alr. rethim "laufe", le. retêt (s. dies) u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 368, Meringer IF. XVII, 110, Trautmann Wrtb. 238.
Avots: ME III, 480, 481
1) das Rad;
Plur. rati, Demin. auch ratutiņi BW. 18005, 2, verächtl. rateļi,
a) die Räder,
b) der Wagen:
Sprw. skrien od. šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi. tas iet visur līdza kâ piektais rats (gew.: ritenis). kâ priekšrati, tâ pakaļrati. juo ratus smērē, juo viegli te̦k. augsti, lē̦ze̦ni rati, hoher, niedriger Wagen; vienztrgu, divzirgu (divjūgu) rati, Ein-, Zweispännerwagen; līķa rati, der Leichenwagen; jumta rati, ein gedeckter Wagen: pūrvedi, kur jumta rati? lai māsas pūriņu nerasināja! BW. 16391. dzirnavu rats, das Mühlrad: spuoks... ielēca ūdenī, zem dzirnavu rata JK. V, 1, 47. luoku rats U., ein Rad aus einem Stück; gabalu rats U., ein Felgenrad, ratu gabali, die Felgen; dze̦lzu rati, mit Eisen beschlagene Räder U. laika rats, das Zeit-, Ewigkeitsrad R. Sk. II, 6. rats jāiegriež atkaļ ceļa iezēs R. Sk. II, 6. meiteni rateļuos vizinājis LP. VI, 844. maniem dzīves ratiem pārlūza ass JR. V, 110. - ratu beņķis U., die Felgenbank; ratu kakls od. stabs, ein Galgenschwengel U.; rata kalns, eine Anhöhe, auf der Verbrecher ans Rad gebunden wurden; ratu maule, das Innere der Radbüchse; ratu rumba,
a) die Radbüchse;
b) Schimpfwort: kuo tu rūci, ratu rumba? tev jau lāga neskanēja! BW. 875, 1; ratu spieķi, die Radspeichen;
2) iet, skriet, dzīt, nest ratā, pie rata, pa(r) ratu, uz ratu, an den Galgen, zum Henker, Teufel, Kuckuck gehen, jagen:
ej pie rata od. uz labu ratu! geh an den Galgen! U. skrej ratā! Purap. skrien kač (für kauču, kaut) ratā! laufe meinetwegen in die Hölle! Kl. ej ratā! man pašam paduoma diezgan Laud. visus aizdzīt pie rata A. XI, 829. aiztriekt tādus pie rata! A. v. J. 1897, S. 529. ja vēlreiz kaut kuo izdarīsi, tad zini, ka aiztriekšu pie rata MWM. VI, 193. "pie rata"! (zum Henker!) tâ valdnieks dusmīgi sauc A. v. J. 1897, S. 378. lai tas skrien vai par ratu A. v. J. 1896, S. 94. lai viņš iet pa ratu! Poruk. lai aiziet visas trīs par ratu Neik. uzteica dienastu un aizdzina par ratu LP. VII, 1192. aiznest pa ratu, sehr weit wegschaffen Celmiņ. aiznest tirguotāju pa ratu LP. VII, 763. zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu VII, 976;
3) greizie (auch līķu Grünh.) rati, der grosse Bär (Gestirn):
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ . . . sietiņu un greizuos ratus ar viņu gaŗuo, līkuo treili Janš. Dzimtene V, 174;
4) "die geraden oder gebrochenen Erhöhungen im Gewebe"
Ar., das Muster, die Art des Gewebes Jürg., "aude̦kla izskats, skatuoties uz tuo, kâ krustuojas dzijas" Mar. n. RKr. XV, 132: cūku rats Mar., unebenes, karriertes, dem Schweinsleder ähnliches Gewebe Sessw., Erlaa. vadmala nav labi ve̦lta: rats vēl re̦dzams Jürg. svārku ratā aust AP. smalku ratu vilnainītes BW. 14300. vienkārtnis e̦suot tāds aude̦kls, kuŗa rats e̦suot vis˙vienkāršākais. - Hierher gehört vielleicht auch das bei U. angeführte Sprw.: nu ir nuo rata ārā Seew., er ist aus der Art geschlagen, trägt sich unmodisch. Nebst lat. rota, and. rath "Rad" wohl zu alr. rethim "laufe", le. retêt (s. dies) u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 368, Meringer IF. XVII, 110, Trautmann Wrtb. 238.
Avots: ME III, 480, 481
redze
I redze, auch re̦dza, das Gesicht, der Gesichtssinn St. (re̦dza), Nigr., Vēr. I, 766; das Sehen U., das Aussehen Nigr.; die Sicht, Umsicht U., die Aussicht Nigr.; die Sehenswürdigkeit (?) Apsk. v. J. 1903, S. 415: susis guovi dzina gar dzlrdi, gar redzi, gar pašu tapas kruogu (Rätsel: der Kamm beim Kämmen). man vāja redze, - bez brilles vairs ne˙kā nere̦dzu Nigr. uz redzi, - uz redzēšanuos, auf Wiedersehen. - redzes apluoks* Vēr. II, 564, der Gesichtskreis, die Aussicht. nuo šī kalna ir ļuoti laba redze Nigr. tagad bija vaļīgāka eja un redze Seibolt. aizspruostuota redze MWM. VII, 406. re̦dza tāļa vis˙apkārt Dünsb. nuo redzes vlņš ir ļuoti patīkams, bet diezin kāds tas tikums Nigr. nuo redzes labs, so viel man sehen kann, gut Biel. n. U.
Avots: ME III, 502
Avots: ME III, 502
rēgoties
rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,
1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;
2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;
3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;
4) eine Sache zögernd anfassen
U.;
5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.
Avots: ME III, 518, 519
1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;
2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;
3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;
4) eine Sache zögernd anfassen
U.;
5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.
Avots: ME III, 518, 519
sagrabēt
sagrabêt,
1) intr., vor Alter klapperig werden, verfallen:
ve̦cs, sagrabējis skapis LA. ve̦ci puiši sagrabēj[u]ši kâ ve̦cās siļķu mucas BW. 30102;
2) tr., zusammenschwatzen:
diezin kuo jūs vēl nesagrabēsiet Alm. Kaislību varā 129.
Avots: ME II, 627
1) intr., vor Alter klapperig werden, verfallen:
ve̦cs, sagrabējis skapis LA. ve̦ci puiši sagrabēj[u]ši kâ ve̦cās siļķu mucas BW. 30102;
2) tr., zusammenschwatzen:
diezin kuo jūs vēl nesagrabēsiet Alm. Kaislību varā 129.
Avots: ME II, 627
sagrūt
sagŗūt,
1): diezin, vai ta re̦snā muca (gemeint ist eine schwangere Frau)
pate nav sagŗuvuse (niedergekommen) Janš. Bandavā II, 431.
Avots: EH XVI, 411
1): diezin, vai ta re̦snā muca (gemeint ist eine schwangere Frau)
pate nav sagŗuvuse (niedergekommen) Janš. Bandavā II, 431.
Avots: EH XVI, 411
saklausīt
saklausît, nach etw. hinhören, sich erkundigen U.; hören (perfektiv), zu hören bekommen, nachforschend erfahren: viņš labus kartupeļus saklausījis, er hat erfahren, wo gute Kartoffeln zu haben sind U. man ne˙kas nebij izdevies saklausīt Kaudz. M. 212. viņa klausījās vīra balsī un gribēja saklausīt diezin kuo Upītis Sieviete 269. nuo ve̦ctē̦vu un ve̦cmāmuļiņu mutēm saklausītas Etn. III, 94. ... kuo īsti draudzenes saklausījušas MWM. XI, 267. Refl. -tiês,
1) hören, zu hören bekommen:
viņa saklausījusēs, ka bē̦rns caur zuobiem prasījis dzert JK. V, 1, 7.
Avots: ME II, 649
1) hören, zu hören bekommen:
viņa saklausījusēs, ka bē̦rns caur zuobiem prasījis dzert JK. V, 1, 7.
Avots: ME II, 649
sakrist
sakrist, intr.,
1) zusammenfallen, verfallen, einfallen,
(fig.) mager werden: ala... sakrīt LP. I, 66. sē̦ta bij sakritusi Stari I, 132. sakritušas ē̦kas Pasaules lāpītājs 19. sakrita par pe̦lnu čupiņu JR. III, 68. sakrīt mieži līdumā BW. 33197. sakritusi maize, nicht gut ausgebackenes, schliefiges Brot. ja kāzu plācenis sakrīt, tad jaunajiem būšuot nelaimīga dzīvuošana Etn. II, 61. nuotiesātais stāvēja bāls un sevī sakritis Sadz. viļņi 60. mans spē̦ks... sakritis Psalm 31, 11. kai ragana cē̦rt, tai jauneklis sakrīt zemē līdz ceļiem Pas. II, 142. - zirgs sakrīt, das Pferd wird mager. sakrituši vaigi, eingefallene Backen Ahs.;
2) auf einen Haufen fallen; zusammen über etwas herstürzen
U.: meitas gar sē̦tmalu sakritušas BW. 35245. precenieki pie mielasta sakrita tūdaļ Odiseja II, 35. cūkas sakrīt pie siles, die Schweine stürzen über den Trog her U.;
3) niederkommen, gebären:
sieva sakritusi, das Weib ist niedergekommen. pirts viņam būs sakritusi, sein Weib wird wohl niedergekommen sein (aus der Umgegend von Talsen);
4) übereinstimmen, zusammenpassen:
diezin, vai mēs sakrītam kuopā! Poruk. sakrīt (Var.: sade̦r, saiet) dziesma mums dzieduot, i[r] valuoda runājuot BW. 317, 3. duomas arī viņiem sakrita Dok. A. vîņam nesakrita ar tiem Valdis Stabur. b. 314. Refl. -tiês, zusammenfallen, verfallen: sakrītas viss vienā galuodiņā Vīt. 54. naudas maks sakrities Austr. K. Glūns 98. izskaties gan drusku bāls, sakrities MWM. IX, 406.
Avots: ME II, 655, 656
1) zusammenfallen, verfallen, einfallen,
(fig.) mager werden: ala... sakrīt LP. I, 66. sē̦ta bij sakritusi Stari I, 132. sakritušas ē̦kas Pasaules lāpītājs 19. sakrita par pe̦lnu čupiņu JR. III, 68. sakrīt mieži līdumā BW. 33197. sakritusi maize, nicht gut ausgebackenes, schliefiges Brot. ja kāzu plācenis sakrīt, tad jaunajiem būšuot nelaimīga dzīvuošana Etn. II, 61. nuotiesātais stāvēja bāls un sevī sakritis Sadz. viļņi 60. mans spē̦ks... sakritis Psalm 31, 11. kai ragana cē̦rt, tai jauneklis sakrīt zemē līdz ceļiem Pas. II, 142. - zirgs sakrīt, das Pferd wird mager. sakrituši vaigi, eingefallene Backen Ahs.;
2) auf einen Haufen fallen; zusammen über etwas herstürzen
U.: meitas gar sē̦tmalu sakritušas BW. 35245. precenieki pie mielasta sakrita tūdaļ Odiseja II, 35. cūkas sakrīt pie siles, die Schweine stürzen über den Trog her U.;
3) niederkommen, gebären:
sieva sakritusi, das Weib ist niedergekommen. pirts viņam būs sakritusi, sein Weib wird wohl niedergekommen sein (aus der Umgegend von Talsen);
4) übereinstimmen, zusammenpassen:
diezin, vai mēs sakrītam kuopā! Poruk. sakrīt (Var.: sade̦r, saiet) dziesma mums dzieduot, i[r] valuoda runājuot BW. 317, 3. duomas arī viņiem sakrita Dok. A. vîņam nesakrita ar tiem Valdis Stabur. b. 314. Refl. -tiês, zusammenfallen, verfallen: sakrītas viss vienā galuodiņā Vīt. 54. naudas maks sakrities Austr. K. Glūns 98. izskaties gan drusku bāls, sakrities MWM. IX, 406.
Avots: ME II, 655, 656
saplekšēt
saplekšêt,
1) tr., auch saplekšķêt, zusammenschwatzen, -klatschen:
kāds juods tevi dīdīja skriet pie saimnieces, saplekšķēt tur diezin kuo Alm.;
2) schmutzig werden
N. - Peb., Smilt.: zeķes ir saplekšējušas Vīt.;
3) fest zusammenkleben
(intr.) und hart werden Serben.
Avots: ME II, 702
1) tr., auch saplekšķêt, zusammenschwatzen, -klatschen:
kāds juods tevi dīdīja skriet pie saimnieces, saplekšķēt tur diezin kuo Alm.;
2) schmutzig werden
N. - Peb., Smilt.: zeķes ir saplekšējušas Vīt.;
3) fest zusammenkleben
(intr.) und hart werden Serben.
Avots: ME II, 702
saūkšēt
sa-ūkšêt, tr., rufend erreichen: kurp tad Tēvine tâ aizskrējuse...? diezin, vai nede̦rētu vēl saūkšēt, lai pagaida Janš. Precību viesulis 17.
Avots: ME III, 778
Avots: ME III, 778
sist
sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,
1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,
a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;
b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;
2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;
3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;
4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;
5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;
6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,
1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;
2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;
3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;
4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;
5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;
6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.
Avots: ME III, 849, 850
1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,
a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;
b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;
2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;
3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;
4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;
5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;
6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,
1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;
2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;
3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;
4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;
5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;
6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.
Avots: ME III, 849, 850
šķūtēties
šķūtêtiês "?": cepešus te ne˙viens bļuodā nekraus, ja arī tu spē̦tu diezin kâ šķūtēties Alm.
Avots: ME IV, 56
Avots: ME IV, 56
šņurga
šņur̃ga AP., Bauske, Siuxt, comm., ein Ärgerlicher, einer, der mäkelt Fest.: šnurgājas par ēdienu (par dzīvi), diezin, kuo grib, tāds šņurga! Fest. Vgl. ņurga 2.
Avots: ME IV, 98
Avots: ME IV, 98
šņurgāt
šņurgât, -ãju,
1) (den Nasenschleim hineinziehend) schnauben
(intr.) (mit ur̃ ) C., Salis;
2) schnüffeln
(mit ur̃ ) Schibbenhof; mäkeln Fest.: sivē̦ni neē̦d, tik šņur̃gā vien Bershof, Schibbenhof;
3) besudeln: šņur̃gāt ēdienu Bauske; beschmutzen; knittern, knillen
N.Schwanb. (mit ùr 2 );
4) sich ärgern; weinen
Fest. Refl. -tiês,
1) sich ärgern, mäkeln:
šņurgājas par ēdienu (par dzīvi), diezin, kuo grib Fest.; mäkelnd wühlen im Essen (mit ùr 2 ) Bers.;
2) sich besudeln
PS. (mit ur̃ );
3) "Unsinn schwatzen"
Bauske.
Avots: ME IV, 98
1) (den Nasenschleim hineinziehend) schnauben
(intr.) (mit ur̃ ) C., Salis;
2) schnüffeln
(mit ur̃ ) Schibbenhof; mäkeln Fest.: sivē̦ni neē̦d, tik šņur̃gā vien Bershof, Schibbenhof;
3) besudeln: šņur̃gāt ēdienu Bauske; beschmutzen; knittern, knillen
N.Schwanb. (mit ùr 2 );
4) sich ärgern; weinen
Fest. Refl. -tiês,
1) sich ärgern, mäkeln:
šņurgājas par ēdienu (par dzīvi), diezin, kuo grib Fest.; mäkelnd wühlen im Essen (mit ùr 2 ) Bers.;
2) sich besudeln
PS. (mit ur̃ );
3) "Unsinn schwatzen"
Bauske.
Avots: ME IV, 98
spriedelēt
spriêdelêt Arrasch, Ermes; Gr.Buschhof, Pilda, Kl., Wolm., Drosth., Jürg., Selsau, (mit iê 2 ) Dond:, Dunika, Ruj., (mit iẽ) Wandsen, Grünh., Gr.Essern, Behnen, Siuxt, Bauske, -ẽju, intr., (eine Zeitlang zum Zeitvertreib, ohne Kompetenz) erwägen, überlegen, urteilen: ļaudis spriedelē nuo diezin kādas bagātības Purap. Kkt. 61. tukšu spriedelējumu Vēr. II, 1261. Zu spriêst 3.
Avots: ME III, 1022
Avots: ME III, 1022
svešs
svešs (li. svẽčias "fremd Lit. Mitt. V, 183, Schleicher Handb. II, 26; der Gast"),
1) fremd:
sajāja sveši ļaudis BW. 14120, 1. svešas zemes tā meitiņa Biel. 1186. izlasīt svešuos un nesapruotamuos vārdus Dīcm. pas. v. I, 17. Dazu das Subst. svešums, die Fremde: atstāja sievu un bē̦rnus un gāja svešumā laimi meklēt JK. V, 42. brūtgāns aizkūlies svešumā un diezin vai maz kādreiz pārnāk LP. IV, 88;
2) Subst. der Gast
Dunika: sveši nak, es kommen Gäste U., Dunika. Urspr. wohl: für sich > ausserhalb stehend; zu ai. sva-ḥ "suus" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 457, Bechtel Lexil. 143, W, Schulze KZ. XL, 417.
Avots: ME III, 1152
1) fremd:
sajāja sveši ļaudis BW. 14120, 1. svešas zemes tā meitiņa Biel. 1186. izlasīt svešuos un nesapruotamuos vārdus Dīcm. pas. v. I, 17. Dazu das Subst. svešums, die Fremde: atstāja sievu un bē̦rnus un gāja svešumā laimi meklēt JK. V, 42. brūtgāns aizkūlies svešumā un diezin vai maz kādreiz pārnāk LP. IV, 88;
2) Subst. der Gast
Dunika: sveši nak, es kommen Gäste U., Dunika. Urspr. wohl: für sich > ausserhalb stehend; zu ai. sva-ḥ "suus" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 457, Bechtel Lexil. 143, W, Schulze KZ. XL, 417.
Avots: ME III, 1152