izbrũvêt, tr., ausbrauen: dieviņš alu izbrūvējis BW. 8082.

Avots: ME I, 719

izbrũvêt, ‡ Refl. -tiês, gelingen (vom Gebräu): uotrais darījums nebij tik labi izbrūvējies kâ pirmais Saikava.

Avots: EH I, 436