I izkā̀rst, Refl. -tiês, ‡

2) sich auskämmeln lassen:
uotru reiz[i] vilna labāk izkāršas Kaltenbr. neizkāršas smukā vilna, kad liek daudz iekšā kārstavās Seyershof.

Avots: EH I, 455

‡ III izkārst (li. iškáršti), alt und grau werden Für. I.

Avots: EH I, 455

izkā̀rst (li. iškar̃šti), tr.,

1) auskämmeln:
vilnu; fig., durchwalken, prügeln: gan tas tam izakārsīs ce̦gunu Alm.;

[2) herauskratzen
Ruj. Refl. - tiês, zur Genüge kämmeln].

Avots: ME I, 750

izkãrst PS., [izkā̀rst ² Erlaa], = izkãst, ausseihen: pienu.

Avots: ME I, 750