izvẽtît (li. išvėtyti), tr., ausschwingen, auswindigen: labību, miežus, rudzus. nu viena dzīvuošu kâ izvētīta. es tuos ar vētekli pa zemes vārtiem izvētīšu ārā Jer. 15, 7.

Avots: ME I, 828

izvẽtît, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang (zur Genüge) windigen: visu dienu tajā bargā vējā pie piedarba izvētījusēs Dünsb. Skaistā Mīle 12.

Avots: EH I, 495