I kùkuôt, [kũkuot Ruj.], s. kukuôt I.

Avots: ME II, 333

I kùkuôt: auch (mit û ² ) AP., Ramkau: nekūkuo, dze̦guzīte! BW. 4140, I.

Avots: EH I, 682

II kũkuôt [Salis, Selg., Walgalen, kùkuôt PS., S., Trik., Jürg., N. - Peb., Arrasch], kukuôt LP. VI, 21, [Salis], mit dem Kopfe beim Schlummern nicken RKr. III, 122, [Kreuzb.], hocken, müssig die Zeit verbingen: piesnaudies viņš kūkuoja kruoga galda galā JU. aizbrauca kūkuodami vien Saul. pats nedzirdēja, juo bija pilns un kūkuoja vien Baltp. sagulējis slims un vēl dažu dienu kukuojis LP. VI, 21. āprāts kūkuoja ik˙vienam acīs Stari II, 325. Vgl. kukt.

Avots: ME II, 333

II kũkuôt: auch (mit ù ² ) Sonnaxt; kruodzenieks ... Sīmaņam ... neatļāva k. Azand. 121. ve̦cā māte visu vakaru uz mūriņa kûkuo ² (schtummert sitzend) AP. ja dze̦guze aizkūkuojuot, tad e̦suot tam cilvē̦kam jānuokūkuo tâ˙pat visu tuo gadu vienā kūkuošanā (t. i. dažādās nelaimēs un vājībās) Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 868. Zur. Bed. vgl. auch ‡ atkūkuôt II.

Avots: EH I, 682

‡ III kūkuôt, stöhnend öfters jem. erwähnen Diet.; unruhig sich sehnen (mit û ² ) Jürg.: viņš vienumē̦r kūkuoja pēc mātes Prl. Zu kūkuôt I ?

Avots: EH I, 682

‡ *IV kūkuôt, zu erschliessen aus ìekūkuôt II.

Avots: EH I, 682